Ievads 1

I Dažādā cilvēku izpratne par to, kas ir labi tikumi.___ 2

1. Taisnīgums._____________________________________________ 3

2. Morāle_________________________________________________ 5

II Netikumīgas darbības rezultātā tieskais darījums zaudē spēku. 6

Nobeigums_________________________________________ 11

Izmantotā literatūra____________________________ 13

Ievads

Tā kā tiesību normas izdod noteiktas amatpersonas, pastāv iespēja, ka šo personu uzskati par morāli var atšķirties no vairākuma uzskatiem. Tāpat šie uzskati var būt netaisni pret atsevišķu personu, piemēram, ja sabiedrības vairākums, tiekdamies pēc noteiktiem mērķiem, neievēro atsevišķa indivīda intereses. Līdz ar to cieš personas brīvība, tādēļ daudzi zinātnieki novelk robežu starp tiesībām un tikumību.

Tiesības pašas grib īstenot zināmas tikumiskas sabiedriskās vērtības, piemēram, brīvību, tiesisko drošību, aizsardzību uzticīgas līguma pildīšanas gadījumā, dzīvības un veselības aizsardzību pret netiesisku spēku. Tādēļ daudzos gadījumos tiesību normas pilnībā saskan ar tikumības principiem.

Arī tajos gadījumos, kad tikumības norma un tiesību norma saturiski sakrīt, pati normu gramatiskā forma ir pavisam atšķirīga. Tikumības norma parasti ir formulēta kā tieša pavēle vai aizliegums (piem., Dieva baušļi). Tiesību norma dod aizliegtās vai ieteiktās darbības abstraktu aprakstu un piesaista tai tiesiskās sekas (tas, kurš kaut ko izdara, par izdarījumu atbild tā un tā).[1]

Tiesības ar tiesību normu palīdzību var īstenot tikai ierobežotu tikumības normu daļu. Lielu šo tikumības normu daļu tās atstāj cilvēka brīvības vārdā neregulētu.

Svarīgs nosacījums ir tāds, ka tiesības nedrīkst pārkāpt tikumības normas. Tomēr ir pastāvējis plaši izplatīts viedoklis, ka tiesības ir jāpiemēro un jāiztulko, neņemot vērā morāli ētiskās normas – tiesību pozitīvisms. Šādā gadījumā parādās netaisnīgi likumi, tādēļ tiesiskā valstī tiek ievērots "labo tikumu" princips – ja tiesiskais darījums neatbilst labiem tikumiem, tas atzīstams par spēkā neesošu, ko nosaka arī Latvijas Civillikuma 1415. pants.

Tiesiskie darījumi, kas šķietami ir pretrunā ar labiem tikumiem būtu iedalāmi divās daļās:

1) tādi, kas ir pretrunā tikai ar atsevišķa indivīda uzskatiem par labiem tikumiem;

2) tādi, kas ir pretrunā ar visā sabiedrībā valdošās morāles caurmēra līmeni un caurmēra uzskatiem par labiem tikumiem.

Šis iedalījums parāda to, kā varētu iedalīt tiesiskus darījumus, kas ir pretrunā ar labiem tikumiem. Tomēr juridiski par tiesisku darījumu, kas ir pretrunā ar labiem tikumiem, uzskatāms tikai tāds darījums, kas ir pretrunā ar visā sabiedrībā valdošās morāles caurmēra līmeni. Tādējādi - tiesiskie darījumi, kas ir pretrunā ar atsevišķa indivīda uzskatiem par labiem tikumiem var būt gan prettiesiski (ja indivīda uzskati sakrīt ar sabiedrībā valdošo caurmēra morāli), gan tiesiski jeb likumīgi, savukārt – tiesiskie darījumi, kas ir pretrunā ar visā sabiedrībā pastāvošajiem uzskatiem par taisnīgumu, morāli, labiem tikumiem, atzīstami par pretlikumīgiem jeb uzskatāmi par prettiesiskiem, spēkā neesošiem darījumiem, pamatojoties uz Civillikuma 1415. pantu.

I Dažādā cilvēku izpratne par to, kas ir labi tikumi.

Katrā tautā, ne tikai laikmetā, ir sava tikumu un netikumu izpratnes aina. Savā statiskajā variantā tā ir atkarīga no ekonomiskajiem, sociālajiem, politiskajiem un vēsturiskajiem apstākļiem. Individuālajā variantā – no ikviena indivīda vēlmes un spējas dzīvot dzīvi, kas saskan ar ideālāku jābūtību nekā īstenība.

Tātad pat starp viena laikmeta cilvēkiem pastāv daudz, dažādi uzskati par to, kas ir labi tikumi, kas ir tikumisks, labs, ļauns, pieņemams, nepieņemams. Sekojoši - pasaulē ir nenovēršama tādu tiesisku darījumu pastāvēšana, kas vienlaicīgi būs pretrunā ar kāda cilvēka izpratni par labiem tikumiem, bet nebūs pretrunā ar likumu.

Attiecībā uz tiesiskajiem darījumiem, kas ir pretrunā ar labiem tikumiem, svarīgi ir aplūkot jēdzienu “labi tikumi” kā tādu.

Jēdziens “labi tikumi” ir ģenerālklauzula, tātad – atbilstoši ģenerālklauzulas definīcijai, - plaši pielietots, sabiedriski visai ietilpīgs, bet īss, dažos vārdos formulēts jēdziens, kas sevī ietver vairāku darbību plašu raksturojumu[2].

Īpaši šī ģenerālklauzula - “labie tikumi” – taisnīguma, morālo vai citu apsvērumu ietekmē rada zināmu nenoteiktību, jo darbības tiesiskais vērtējums nav viegli saskatāms. Izteikti palielinās interpretācijas loma un nozīme, jo jēdziens “labi tikumi” nav novietojams starp konkrētiem ietvariem.

Ar vārdiem tikums, tikumība parasti pieņemts apzīmēt reālo morālās apziņas stāvokli, attiecības, cilvēku rīcību – tātad esošā pretstats vēlamajam. Vārds tikums izsaka tieksmi pilnveidoties, virzīties, kļūt labākam, krietnākam. Morālās vērtības īstenojas tad, ja šī virzība ar indivīda līdzdalību un piepūli, pretojoties apstākļu riska faktoram, notiek.[3]

Lai labāk būtu izprotama, jēdziena “labi tikumi” atkarība no taisnīguma un morāli ētiskajām normām, atsevišķi nedaudz apskatīsim šos jēdzienus plašāk.

1. Taisnīgums.

Civiltiesībās labiem tikumiem pretēju tiesisku darījumu spēkā neesamību nodrošina taisnīguma elements.

Taisnīgums, pēc Platona uzskatiem un Platona formulējumā, ir ne tikai atsevišķa pilsoņa un valsts laimes priekšnosacījums, bet arī valsts vienotības jeb esamības garantija, kā arī ideālas valsts struktūras pamatprincips. Ar taisnīguma problēmu Platons tā vai citādi saista visas pārējās problēmas – ne tikai sociāli politiskās un valsts teorijas, cilvēku savstarpējās attiecības, izglītību un audzināšanu ideālā valstī, mākslas lomu sabiedrībā utt., bet arī jautājumu par visu lietu īstajiem cēloņiem un par visaugstāko cēloni – labā ideju, jautājumu par cilvēka dabu, par cilvēka dvēseli un tās izziņas spēju, par dvēseles un ķermeņa attiecībām, par dvēseles iemājošanu cilvēka ķermenī un tās likteni pēc cilvēka nāves.[4]

Juridisko terminu vārdnīcā taisnīgums definēts kā strīdu risināšanas princips un tādu tiesisko attiecību stāvoklis, kas kopumā atbilst vēsturiski un sociāli determinētiem racionāliem un morāliem priekšstatiem un kritērijiem.

Savukārt Enciklopēdiskajā vārdnīcā taisnīgums definēts kā jābūtība, kas izriet no priekšstata par cilvēku un viņa tiesībām. Taisnīgums prasa atbilstību starp indivīdu, sabiedrību un to savstarpējo sociālo stāvokli, starp tiesībām un pienākumiem, rīcību un tās novērtējumu.[5]

Taisnīgums, bez šaubām, var nonākt pretrunā ar tiesiskumu un tā iespējams ignorēt tīri juridisko normu lomu, ja tās savukārt neatbilst vienlīdzības prasībām un principiem. Tātad savā ziņā taisnīgums nodrošina līdzsvaru sabiedriskajās attiecībās un visu personu vienlīdzību likuma priekšā.

Par taisnīguma izpratnes neviendabīgumu liecina vairāki fakti. Piemēram, Anglijā tās pastāvēšanas sākumā vispārējā tiesību sistēma bija vienīgā karaļvalstī (no normāņu iekarojumiem līdz pat Tjūdoru dinastijas valdīšanas sākumam 1485. gadā), tātad tiešām ļoti vispārēja. Šī tiesību sistēma pakāpeniski aizstāja vietējās senās paražu tiesības. Karaliskās tiesas izveidoja tiesību sistēmu, kur galvenā nozīme bija tiesu praksei un procesuālajiem jautājumiem. Šo tiesību sistēmu veidoja tiesneši seno paražu tiesību brīvas piemērošanas un iztulkošanas rezultātā. Tiesību normas tika noteiktas prasītāju ierosinātos procesos. Sākotnēji šādus procesus bija diezgan sarežģīti gan vest, gan arī ierosināt, jo vispārējās tiesības noteica ļoti formālus principus, pēc kuriem bija jāvadās ikvienam prasītājam, sekojot sarežģītām procedūrām, pierādījumu pasniegšanas formulām un metodēm, kas bija ārkārtīgi sīki atrunāti, kā arī ļoti daudzveidīgi atkarībā no procesa veida.

Lai novērstu iepriekš minētās grūtības un nepilnības, XVI gs. Anglijā tika izveidota vēl viena tiesību sistēma, ko nosauca par taisnīguma tiesībām (law of equity), kas līdzās vispārējām tiesībām kļuva par otru tiesību avotu ar mērķi līdzsvarot vispārējo tiesību nepilnības vai papildinātu to normas. Tomēr drīz taisnīguma tiesību tiesneši sāka izstrādāt tiesību normas, kur tiesu praksei, procesuāliem jautājumiem un iepriekšējiem tiesu lēmumiem bija daudz lielāka nozīme nekā vispārējiem principiem vai abstraktiem noteikumiem. Kopš 1875. gada tiesu reformas, un arī vēl šodien visas britu tiesas vienlīdzīgi ir tiesīgas piemērot gan vispārējās tiesības, gan taisnīguma tiesību normas.[6]

Taču, kā jau iepriekš minēts – lielāka nozīme ir tiesu lēmumiem nekā vispārējiem, abstraktiem principiem un noteikumiem to nenoteiktības un plašo robežu dēļ.

2. Morāle

Vārds morāle radies no latīņu valodas - mos, mores, kas nozīmē tikumi. Morāle ir nedaudz plašāks jēdziens par ētiku, tas aptver visu cilvēka dzīvi un darbību. Balstoties uz morāli, cilvēkā notiek pašregulācija attiecībā uz viņa izturēšanos, rīcību visās sabiedriskajās dzīves jomās – morāle pauž priekšstatus par to, kā ir jādzīvo, jāuzvedas, jārīkojas. Varētu teikt, ka morālei ir pašobligāts raksturs – tā ir tik obligāta, cik lielā daudzumā cilvēks apzinās tikumiskās normas, cik viņā ir taisnīguma un labā idejas, kā arī morāles normu ievērošanu nodrošina vispārējā sabiedriskā doma. Morāle ir principu un normu kopums, kas vēsturiski izveidojies, balstoties uz cilvēku priekšstatiem par labo un ļauno, pienākumu, godu, u.c..

No tiesībām morāle atšķiras ar to, ka tikumisko prasību pildīšanu kontrolē visi (nevis valsts vai tās tiesībsargājošās institūcijas); indivīda morālā autoritāte nav saistīta ar nekādām oficiālām pilnvarām; morālo prasību izpildīšana tiek sankcionēta tikai ar garīgās iedarbības formām – rīcības sabiedrisku vērtējumu, nosodījumu, u.c.

Tātad, šo divu svarīgāko jēdzienu apskates rezultātā varam redzēt un secināt, ka ir pamats dažādiem un plašiem jēdziena “labi tikumi” definējumiem, kā arī izpratnei. Ja Platons par augstāko no tikumiem atzīst prātu^{^[7]}, tas nenozīmē, ka tā uzskatīs arī citi.

Par spīti daudzajiem un dažādajiem individuālajiem uzskatiem, tomēr vienmēr ir iespējams postulēt vispārējus apziņas principus, kuri ir pieņemami patiešām daudziem cilvēkiem.^{^[8]} Tieši tādēļ , lai noskaidrotu, vai tiesiskais darījums ir pretējs labiem tikumiem (respektīvi, nav spēkā), jāņem vērā šis sabiedrībā valdošās morāles caurmēra līmenis nevis atsevišķa indivīda vai kāda īpaša sabiedrības slāņa priekšstati par morāles normām.

II Netikumīgas darbības rezultātā tieskais darījums zaudē spēku.

Lai izvairītos no netiešām un neatrunātām lietām, lielākā daļa no labiem tikumiem pretējiem darījumiem Civillikumā ietvertas kā pretlikumīgas. Bet tas nenozīmē, ka visas pretlikumīgās darbības ir strikti pretējas labiem tikumiem.

Vairākumā gadījumu, ja izpildījuma saņemšana ir pretēja likumam vai labiem tikumiem, t.i., ja izpildījuma saņemšanas pamats ir bijusi, piem., kukuļa izspiešana, krāpšana (ar likumu aizliegtas darbības); augļošana (darbības, kas pretējas labiem tikumiem), – darījumi atzīstami par kriminālsodāmām darbībām.

Likumam pretēji gandrīz vienmēr ir tie tiesiskie darījumi, par kuru izdarīšanu paredzēta kriminālatbildība, šādi darījumi nav spēkā. No likumam pretējiem tiesiskajiem darījumiem tiek atšķirti darījumi, kas vērsti uz to, lai apietu likumu, veicot ārēji šķietami tiesisku darbību. Pēc sava satura un ārējās formas šis darījums var nebūt pretējs likumam, tomēr, ja tā mērķis ir pretlikumīgs, pamatojoties uz CL 1415. pantu, šāds darījums atzīstams par spēkā neesošu.

Likumos nav iespējams izsmeļoši uzskaitīt visas tādas darbības, kas ir pretrunā ar sabiedrībā valdošajiem uzskatiem par godīgu rīcību, taisnīgumu, morāli. Lai nodrošinātos pret darījumiem, kas formāli nepārkāpj likuma priekšrakstus, bet pēc satura tomēr neatbilst vispārvaldošajiem morāles principiem vai ir vērsti uz likuma apiešanu, daudzu valstu likumos ir ietverts noteikums par darījumu vērtēšanu pēc to atbilstības labiem tikumiem un reliģijai. Piemēram, Francijas civilkodeksa 6. pants par saistību vērtēšanas kritērijiem nosauc publiskās kārtības un morāles principus.

Daudzu valstu civillikumos noteikts, ka nav spēkā tādi darījumi, kas ir pretrunā labiem tikumiem. Šāda norāda atrodama arī Vācijas civillikuma 138. paragrāfā. Arī Krievijas civilkodeksa 169. pants nosaka, ka darījums nav spēkā, ja tā mērķis ir pretrunā tiesiskās kārtības un tikumības pamatiem. Krievijas civilkodeksā šādā gadījumā paredzēta pilnīga saņemtā izpildījuma atgriešana, kas pilnībā attiecas uz darījuma abām pusēm.[9]

Latvijas Civillikuma 1. pants nosaka, ka tiesības izlietojamas un pienākumi pildāmi pēc labas ticības.[10] Ar šo pantu arī tiek radīts pamats tikumības un labticības kritēriju pielietošanai tiesisku konfliktu risināšanā Latvijā.

Diemžēl Latvijā pagaidām šī (labo tikumu) tiesību doktrīna ir diezgan neizstrādāta. Savukārt, piemēram, Vācijā šajā sfērā darīts daudz vairāk. Tur tiesu prakse un tiesību zinātne apkopojusi un sistematizējusi līdzīgos labo tikumu pārkāpšanas gadījumus. Trīs būtiskākās grupas, kādās iedalīti labo tikumu pārkāpšanas gadījumi ir:

1) līgumi, kas pārmērīgi ierobežo viena līgumpartnera ekonomisko vai personisko brīvību;

2) parādnieka apņemšanās dot kreditoram pārmērīgu saistību izpildīšanas nodrošinājumu (piem., pārmērīgs līgumsods);

3) augļošana [11]

Latvijā pagaidām īpaši netiek izdalīti vairāki labiem tikumiem pretēju tiesisku darījumu veidi tiesu prakses trūkuma dēļ šādos jautājumos. Vairums šāda veida ārēji tiesisku darījumu tiek atzīti par prettiesiskiem, tajos atrodot augļošanas pazīmes.

Augļošana ir dažāda veida aizdevumi, kuri izdarīti, apzināti izmantojot aizņēmēja smago materiālo stāvokli, un kuru nosacījumi ir viņam pārmērīgi apgrūtinoši. Latvijā civiltiesībās augļošana uzskatāma par prettiesisku darbību, jo tā ir pretrunā labiem tikumiem, savukārt krimināltiesībās augļošana ir minēta kā pretlikumīga darbība, par kuru paredzēts sods ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem vai arests, vai naudas sods 100 minimālo mēnešalgu apmērā (Krimināllikuma 201. pants).

ASV ir izstrādāts speciāls Augļošanas likums (Usury Law), kas aizsargā patērētājus, nosakot maksimālo procentu likmi. Šī procentu likme ir augusi laika gaitā – no kādreizējiem 6-8% līdz tagadējiem vairāk kā 18%. Ar speciāliem aktiem procentu likmi iespējams paaugstināt, lai nodrošinātu aizdevumu, pat līdz 36% gadā.

Pašlaik ASV Federālais likums drīkst regulēt visu ASV štatu Augļošanas likumus – pielīdzināt tos vienu otram.[12]

Latvija ir ceļā uz to, lai mūsu valstī liktu pamatus tiesu praksei par pārmērīgiem līgumsodiem, kas ir pretēji labiem tikumiem, kā oficiāli atzīts, piemēram, Vācijā.

Līgumsoda apmērs ir pušu vienošanās priekšmets, kur svarīga gribas brīva izpausme, bet likumdevējs nav uzlicis pienākumu samērot līgumsodu ar iespējamiem zaudējumiem. Tāpēc teorētiski par pārkāpumu, kas vispār nerada zaudējumus vai rada nelielus zaudējumus, var būt noteikts bargs līgumsods. Dažās valstīs, piemēram, Anglijā pret to izturas negatīvi. Kā atzīst Kalvis Torgāns savos Civillikuma komentāros[13], domājams, ka Latvijā, vadoties no labiem tikumiem, pārmērīgu līgumsodu varētu atzīt par netaisnu (pamats – CL 1415. pants). Diemžēl, tādas tiesu prakses vēl nav.

Pilnveidojot likumus, labāk būtu tajos jau iekļaut kādus līgumsoda ierobežojošus faktorus, kas, protams, nav viegls uzdevums. Tomēr prakse liecina, ka citu valstu civillikumos tiek iekļauti atsevišķi noteikumi, kas attiecas uz līgumsodu.

Piemēram, Vācijas civillikuma (BGB) 343. pantā noteikts, ka parādnieks var lūgt samazināt līgumsodu, ja tas ir nesamērīgi augsts. Pie samērīguma noteikšanas jāņem vērā visas kreditora intereses un parādnieka spējas.

Daudzās valstīs, piemēram, Šveicē atzīst līgumsoda noteikšanu procentu veidā, bet dažās valstīs pret līgumsodu kā tādu vispār ir noraidoša attieksme.

K.Torgāns izteicies, ka Latvijas likumos būtu vajadzīgi procentos izteiktā līgumsoda apmēra ierobežojumu vai arī tiesai būtu jādod tiesības samazināt pārmērīgi augstu līgumsodu.[14]

Kā norādījis A.Grūtups rakstā “Līgumsoda apmērs”, svarīgi, lai līgumsoda noteikšana notiktu saskaņā ar Civillikuma 1. panta noteikumiem – t.i., tiesības izlietojamas un pienākumi pildāmi pēc labas ticības. Var rasties situācija, kad parādnieks gadiem ilgi, pie labākās gribas, var nespēt norēķināties ar kreditoru – tātad parādās augļošanas iezīmes, kas ir pretējas labiem tikumiem.[15] Respektīvi, šajā gadījumā var rasties situācija, kad jāpiemēro Civillikuma 1415. pants.

Tātad attiecībā uz darījumiem, kas ir pretrunā ar labiem tikumiem, Latvijā tiek attiecināts Civillikuma 1415. pants.

Ja izpildījuma saņemšana ir bijusi pretēja labiem tikumiem vai likumiem, šī darbība ir kriminālsodāma, kā arī iespējams atprasīt doto. Atprasījuma tiesības gan nav tādam devējam, kurš pats ir rīkojies netikumīgi vai pretlikumīgi – piem., kukuļdošana, t.i., ja viņa paša rīcība bijusi kriminālsodāma.

Tā kā izpildījumam, kura pieņemšana ir bijusi netikumīga vai pretlikumīga, nav tiesiska pamata (tas ir jāatzīst par spēkā neesošu; Civillikuma 1415. pants) – izpildījuma atprasīšana iespējama ne tikai ar condictio ob turpem causam (pretlikumīga vai netikumīga pamata dēļ – Civillikuma 2387. pants), bet arī ar condictio sine causa (jebkāda pamata trūkuma dēļ - Civillikuma 2389. pants), gan ar condictio indebiti (neesoša parāda izpildījuma atrprasījums – Civillikuma 2369. pants)[16]. Tātad Civillikuma 2387. pantam nav īsti praktiskas nozīmes kā pantam, ko piemērot kā atprasījuma pamatu.

Atprasot izpildījumu, prasītājam ir jāpierāda, ka izpildījuma pieņemšana ir pretrunā ar likumu vai labiem tikumiem.

Interesanta nozīme ir CL 2388. pantam – tajā minēts, ka par atprasījuma priekšmetu ir spēkā 2376.-2380. panta noteikumi, tikai ar to izņēmumu, ka šajā gadījumā nekādā gadījumā nevar prasīt procentus. Tāda norma paredzēta tādēļ, lai izsargātos no tā, ka izpildījuma devējs varētu atgūt vairāk nekā ir izpildījis. Tas arī būtu pretrunā gan ar likumu, gan ar labiem tikumiem.

Vēl būtu jāatzīmē, ka, nosakot saņēmēja atbildību, nav jāpiemēro 2355.-2357. panti, jo tie paredz mantas patvaļīgu piesavināšanos, ne pieņemšanu.

Latvijas Civillikumā līdz 1935. gadam attiecībā uz labiem tikumiem tiesiskajos darījumos bija nedaudz vairāk pantu. Piemēram, atprasījums netikumīga vai pretlikumīga pamata dēļ bija ietverts trīs pantos – tagad tas apvienots divos.

Manuprāt, veiksmīgs bijis tā laika definējums: “Neviens līgums, kas nodibina kaut ko pretlikumīgu, netikumīgu vai negodīgu, nesaista.”[17]

Nobeigums

Diemžēl juridiski paredzamas nav gluži visas dzīves situācijas, tādēļ jāatzīst, ka ģenerālklauzula “labi tikumi” tomēr lietota vietā, atstājot sabiedrības morāles ziņā izvērtēt ārēji tiesisku darījumu atbilstību labiem tikumiem.

Tikumības un morāles normu piemērošana darījumu vērtēšanai, protams, var radīt lielu nenoteiktību. Morāles normas nav kodificētas un dažādiem sabiedrības slāņiem par tām ir atšķirīgi uzskati. Tiesībās ir ietverts tas morāles normu minimums, kuras pārkāpt aizliedz valsts. Atsaukšanās uz morāles vai reliģijas normām ir pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos, tas ir, tad, ja var neapstrīdami pierādīt, ka darījuma priekšmets ir pretrunā nevis ar kādiem samērā nebūtiskiem postulātiem, bet gan morāles vispāratzītiem pamatprincipiem.

Kas ir “labi tikumi”, to nosaka sabiedrībā valdošie ētiskie uzskati, kas ir mainīgi un kuriem iespējama evolūcija. Katrā atsevišķā gadījumā tiesai ir jākonstatē un jāpiemēro spriedumā šie uzskati. Ne katra amorāla darbība rada darījuma spēkā neesamību, - to dara tikai tāda, kas ir pretrunā ar plaši atzītiem, morāles pamatus veidojošiem principiem.

Nav spēkā tāds darījums, kas formāli, pēc gribas izteikuma (no ārpuses) atbilst tiesiska darījuma definējumam, bet pēc satura ir pretrunā ar reliģiju, likumiem vai labiem tikumiem. Strīdus gadījumā jāmēģina analizēt, cik atbilstīgs labiem tikumiem ir noslēdzamais vai noslēgtais darījums un vai tas atbilst Civillikuma 1. pantam.[18]

Ja šāds gadījums, kur tiesisks darījums ir pretējs labiem tikumiem, nonāk līdz tiesai, tomēr jāatceras, ka tiesa ir nevis patiesības atrašanas, bet gan konflikta izbeigšanas un likumu interpretācijas instance.

Izmantotā literatūra

Autoru kolektīvs, Juridisko terminu vārdnīca, izd. Nordik, Rīga, 1998.

A.Grūtups, “Tiesu prakse un komentāri”, Rīga, izd. “Mans Īpašums”, 1994.

A.Grūtups, Līgumsoda apmērs, “Mans Īpašums”, 22/1998, 24.lpp;

N.Horns, Ievads tiesību zinātnē un tiesību filosofijā, II Tiesību normas un citas normas, “Likums un Tiesības”, nr.2, oktobris, 1999.g.

Osvalds Joksts, Saistību tiesības saimnieciskajos darījumos, izdevniecība P&K, Rīga, 1999.

I.Krastiņš, Tiesību būtība un forma, Rīga, 1999.

S.Lasmane, A.Milts, A.Rubenis; “Ētika”, izd. “Zvaigzne”, Rīga, 1993.

Enciklopēdiskā vārdnīca, II sējums, izd. “Latvijas enciklopēdiju redakcija”, Rīga, 1991.

E.Levits, “Par tiesāšanu”, “Diena”, 30.decembris, 1984.

Platons, Valsts, sēr. “Avots” Pagātnes domātāju darbi, “Zvaigzne”, Rīga, 1982

K.Torgāns, Civillikuma Saistību tiesības, Līgumsods, “Mans Īpašums”, 8/1998, 18.lpp.

Latvijas Republikas normatīvie akti, Civillikums, 4.daļa, saistību tiesības un komentāri pie Civillikuma Saistību tiesību daļas nodaļām, Dr.habil.jur., prof., LZA koresp. loc. Kalvis Torgāns, Rīga, 1996.

Latvijas Republikas Civillikuma komentāri: 4.daļa, Saistību tiesības (1401.-2000.pants). Autoru kolektīvs prof. Torgāna vispārīgā zinātniskā redakcijā, Rīgā, 1998

Normatīvie akti

Civīllikumi (Vietējo likumu kopojums III daļa), izd. Valters un Rapa, Rīga, 1935.gads

Civillikums (Civillikuma teksts ar grozījumiem, kas izsludināti līdz 1998.gada 1.jūlijam), izd. KIF “Biznesa komplekss”, Rīga, 1998.

[1] Sk. N.Horns, Ievads tiesību zinātnē un tiesību filosofijā, II Tiesību normas un citas normas, “Likums un Tiesības”, nr.2, oktobris, 1999.g., 47.lpp

[2] Sk. Autoru kolektīvs, Juridisko terminu vārdnīca, izd. Nordik, Rīga, 1998., 77.lpp

[3] Sk. Sīkāk S.Lasmane, A.Milts, A.Rubenis; “Ētika”, izd. “Zvaigzne”, Rīga, 1993., 40.-42.lpp.

[4] Platons, Valsts, sērija “Avots” Pagātnes domātāju darbi, izd. “Zvaigzne”, Rīga, 1982, 14.lpp.

[5] sk. Enciklopēdiskā vārdnīca, II sējums, izd. “Latvijas enciklopēdiju redakcija”, Rīga, 1991., 240.lpp.

[6] I.Krastiņš, Tiesību būtība un forma, Rīga, 1999.

[7] sk. I.Krastiņš, Tiesību būtība un forma, Rīga, 1999.

[8] Sk. N.Horns, Ievads tiesību zinātnē un tiesību filosofijā, II Tiesību normas un citas normas, “Likums un Tiesības”, nr.2, oktobris, 1999.g., 45.lpp

[9] Sk.: Сборник Κодексов Ρоссийской Φедерации, I кн., М.: Дело, 1999.-стр 74.

[10] Sk.: Latvijas Republikas Civillikuma komentāri: 4.daļa, Saistību tiesības (1401.-2000.pants). Autoru kolektīvs prof. Torgāna vispārīgā zinātniskā redakcijā, Rīgā, 1998, 30.-31.lpp.

[11] Sk.: H.Brox, Allgemeiner Teil des BGB, 149.-157.lpp.

[12] sk. Edwin W. Tuener, Jan W.Henkel, “The Legal and Ethical Enviroment of Business”, Irwin, USA, 1992.

[13] Sk. K.Torgāns, Civillikums Saistību tiesības, Līgumsods; “Mans Īpašums”, 8/1998, 18.lpp.

[14] sk. Arī V.Brīvmanis, Līgumsods, R., 13, 10.lpp.).

[15] Sk. A.Grūtups, Līgumsoda apmērs, “Mans Īpašums”, 22/1998, 24.lpp.

[16] Latvijas Republikas Civillikuma komentāri: 4.daļa, Saistību tiesības (1401.-2000.pants). Autoru kolektīvs prof. Porgāna vispārīgā zinātniskā redakcijā, Rīgā, 1998, 30.-31.lpp.

[17] Civīllikumi (Vietējo likumu kopojums III daļa), izd. Valters un Rapa, Rīga, 1935.gads

[18] Osvalds Joksts, Saistību tiesības saimnieciskajos darījumos, izdevniecība P&K, Rīga, 1999.

Bezmaksas referāti skolai

Tikumi un likumi