IEVADS

Tiesību normas sastāv no vārdiem, kas savā starpā veido valodas leksisko elementu. Vārdi ir savstarpējās attiecībās viens ar otru, veidojot sintaksi, paralēli veidojas loģiskas saites un attiecības starp vārdiem, kas savukārt veido tiesību normu tekstuāli loģisko elementu.

Jebkuru domu var izteikt dažādos veidos – tātad pastāv arī valodas stila elements. Tiesību normās tiek lietots literārās valodas lietišķais stils.

Ar nožēlu jāmin, ka pagaidām tiesību normās sastopamas daudzas valodas nepilnības, kas rada neskaidrību gan sabiedrībai, gan juristiem, kam šīs tiesību normas jāpiemēro. Neapšaubāmi rodas iemesls gramatiskajai jeb filoloģiskajai interpretācijai, kas Latvijā izpaužas tās vislielākajos apmēros.

Smags juridiskās ētikas pārkāpums ir normatīvo aktu tekstu sagrozīšana un iztulkošanas pēc savām vēlmēm vai sava klienta interesēm. Diemžēl šādi juridiskās ētikas pārkāpumi pastāv dzīvē un viens no šādu gadījumu novēršanas paņēmieniem būtu tīri profilaktisks - pastāvošo normu pilnveidošana un jaunu radīšana, pēc iespējas ievērojot juridiskās tehnikas principus – pasniegt likumdevēja gribu normatīvajos aktos tā, lai tie būtu pēc iespējas vienveidīgāki, lakoniskāki un saprotamāki.

Tātad apskatīsim tiesību normu lomu sabiedrībā, tiesību jaunrades problēmas, kā arī ar valsts valodu saistītos jautājumus tiesību normās.

Likumu kodekss vispār, tā īsa attīstības vēsture un nozīmīgums.

Neatkarīga, sakārtota un neapstrīdama likumdošana, kā arī neierobežota, neapgrūtināta juridiskās informācijas pieejamība un izpratne ir būtiski svarīgas detaļas demokrātiskas sabiedrības pastāvēšanai, evolūcijai.

Mūsdienu tiesību pirmsākumi būtībā meklējami vai nu civiltiesību tradīcijās, vai paražu tiesību tradīcijās, kas atspoguļo dažādas juridiskās filozofijas, tiesību būtības izpratnes, kā arī pašu tradīciju izpratnes. Izprast šīs tradīcijas nepieciešamas, lai saprastu atšķirības, kas pastāv dažādu valstu tiesību sistēmu starpā, un novērtētu grūtības, kas saistītas ar universālas likumu koncepcijas radīšanu.

Civiltiesības balstās uz likumu kodeksu, ko izstrādājusi likumdošanas vara kā galveno tiesību izpausmes formu, savukārt paražu tiesības izmanto agrāk izspriestu lietu precedentus, uz kuru pamatiem veido likumu un noteikumu sistēmu, ko nostiprina likumdošana.

Civiltiesību tradīciju mēdz dēvēt par romāņu-ģermāņu juridisko tradīciju – tā ir aizsākusies romiešu likumu sistēmā, kas izstrādāta imperatora Justiniāna valdīšanas laikā. Sešu gadsimtu gaitā romiešu likumu sistēmu pārveidoja, pārstrādāja un pilnveidoja viduslaiku Eiropas zinātnieki un dažādu tiesību izpratnes skolu pārstāvji. 14.gadsimtā radās skola, kas mēģināja pārveidot viduslaiku likumus, pārvēršot tos par daudz racionālākiem jeb tādiem, kas atspoguļotu tikko radītos zinātnes likumus. Šī laika zinātnieki centās izstrādāt taisnīgas sabiedrības definīciju, balstoties uz cilvēka “dabiskajām tiesībām”.

Kad 19.gs vairākas Eiropas valstis savus likumus iestrādāja juridiskajā kodeksā, par pamatu tika ņemtas tieši romiešu tiesības jeb civiltiesību tradīcija. Un sekojoši trīs nozīmīgākie civilkodeksi – Francijas (1804.g.), Vācijas (1896.g.) un Šveices (1881.-1907.g.) – iedvesmojuši daudzu citu kodeksu radīšanu Eiropā. Tajā laikā likumu kodificēšana daļēji kolonizācijas, daļēji jaunradīto valstu brīvprātīgās izvēles rezultātā, izplatījās arī Latīņamerikā, Āfrikā un Āzijā.

Šodien likumu kodekss kļuvis par tiesas sistēmas pamatu civiltiesību jurisdikcijās. Pēc savas būtības kodekss ir likumu kopums, kas nosaka juridisko principu pamatus visām tiesību sfērām. Tā pamatnozares ir cilvēktiesības, civilprocedūra, krimināltiesības un kriminālprocedūra. Tomēr kodeksi izstrādāti arī mazāk apjomīgām nozarēm.[1]

Civiltiesību jurisdikciju galvenie kodeksi ir slaveni ar to valodas stila skaidrību un eleganci. Savukārt paražu tiesību jurisdikciju likumi sarakstīti sarežģītā valodā.

Piemēram, var salīdzināt franču civilkodeksa sadaļu par cilvēktiesību aizsardzību ar atbilstošo Savienoto Valstu likumu. Franču civilkodeksā lasāms: “Katrs francūzis ir tiesīgs baudīt civiltiesības”. ASV likums savukārt skan šādi: “Ikviens, kas saskaņā ar kādu likumu, vietējās pašvaldības aktu, nolikumu, tradīciju vai paradumu kādā no štatiem, valsts teritorijām vai Kolumbijas apgabalā pakļauj kādu Savienoto Valstu pilsoni vai kādu citu valsts jurisdikcijai pakļautu personu jebkuru Konstitūcijas un likumu noteikto tiesību, privilēģiju vai neaizskaramības zaudēšanai, atbild cietušajai pusei par pāridarījumu un atlīdzina zaudējumus likuma, tiesas prāvas vai kādas citas atbilstošas procedūras noteiktā kārtībā”.

Ticis līdz likuma beigām, lasītājs jau ir aizmirsis, kas bijis tā sākumā. Tādēļ varbūt tiešām lieti noderētu apsvērt ideju – būvēt savas valsts likumus skaidrā valsts valodā, veidojot teikumu uzbūvi pēc iespējas lakoniskāku un visiem saprotamāku. Pirmkārt – tas atvieglotu pūles izveidot skanīgu, visiem saprotamu un viegli aptveramu teikumu; otrkārt – atvieglotu dotā likuma tulkošanu; treškārt – pastāvētu mazāka iespējamība kaut ko pārprast vai saprast nepareizi.

Tātad likumdevēja primārais uzdevums ir izteikt tiesību normas skaidrā, vienkāršā un saprotamā redakcijā, saglabājot normas saturu un nozīmi. Mērķis šādai rīcībai – lai juridiskajam aktam nodrošinātu vienveidīgu izpratni, piemērošanu un izpildīšanu (lai to var saprast gan amatpersonas, gan pārējā sabiedrība).

Tiesību jaunrade un tiesību normu gramatiskā interpretācija.

Būtiska loma Latvijas tiesību sistēmas nostiprināšanai ir gan veco likumu piemērošanai mūsdienām, modernizēšanai, valodas un izteikumu pilnveidošanai, gan tiesību jaunradei. Tiesību jaunrade pēc būtības ir valsts darbības forma, kas vērsta uz tiesību normu radīšanu, kā arī šo normu pilnveidošanu, grozīšanu vai atcelšanu.

Latvijā normatīvo aktu izstrādāšanas procesā galvenā nozīme tiek pievērsta akta teksta sastādīšanai, bet ne šī teksta objektīvai izvērtēšanai – vai šāds normatīvais akts ir skaidri saprotams; vai tas nerada disharmoniju un atbilst citām normām; vai to piemērojot neradīsies grūtības jeb tādas situācijas, kurās būs nepieciešama īpaši mērķtiecīga, konsekventa un profesionāla interpretācija. Šādas situācijas iespējams novērst jau pašā likuma tapšanas gaitā, tas būtu pat ļoti vēlams.

Latvijas republikā, piemērojot normatīvos aktus, galvenokārt tiek ņemta vērā gramatiskā jeb filoloģiskā (valodnieciskā) interpretācija, kas pagaidām, lai arī smags un nepateicīgs, bet ļoti nepieciešams process.

Gramatiskā interpretācija noskaidro tiesību normu vārdisko jēgu, ko parasti likumdevējs cenšas izteikt pēc iespējas skaidrāk, taču, tas reizēm neizdodas tik viegli, jo pastāv tā saucamā juridiskā valoda. Parasti juridiskā valoda saprotama jebkuram, kas apguvis tiesību pamatus, tomēr tā var radīt arī pārpratumus, nesaskaņas jeb nostādīt personu sarežģītā situācijā. Teorētiski juridiskajai valodai vajadzētu būt pēc iespējas tuvai ikdienas valodai. Par to gādā juridiskā tehnika – līdzeklis, ar kuru likumdevēja griba tiek pasniegta normatīvajos aktos, lai tie būtu pēc iespējas vienveidīgāki, saprotamāki. Praktiski – vismaz pagaidām, tiesību normās sastopam daudz neskaidru un pārprotamu jēdzienu, plašu un izplūdušu formulējumu, ko iespējams plaši interpretējot, radot daudz neskaidrību likumu piemērošanā.

Paralēli gramatiskajai likumu iztulkošanas pieejai, protams, jāstrādā arī loģikas pieejai, kas raksturīga visām tiesību normu interpretācijas metodēm.

Pēdējā laikā radītajās normās sastopami normatīvie akti ar terminu skaidrojumiem, kas, neapšaubāmi, vērtējams kā pozitīvs fakts tiesību jaunradē.

Tiesību jaunrades process patiesībā ir ļoti sarežģīts un tajā jāņem vērā vairāki vispārējie principi: demokrātisms, likumība, zinātniskums, rūpība, uz ko norādījis Saeimas Kancelejas Juridiskā biroja vadītājs G.Kusiņš savā rakstā Dažas tiesību jaunrades problēmas Latvijā.[2]

Tiesību jaunrades procesam Latvijā, bez šaubām ir vairākas stadijas. Par vispāratzītu faktiski ir kļuvis iedalījums piecās daļās:

1. likumprojekta sagatavošana,

2. likumprojekta iesniegšana,

3. likumprojekta izskatīšana,

4. likumprojekta pieņemšana, apstiprināšana,

5. pieņemtā likumprojekta publicēšana.

Mums svarīgi būtu pievērst uzmanību tieši šī procesa pirmajai un trešajai daļai – kas ir likumprojekta sagatavošanas un izskatīšanas stadijas. Tās arī manuprāt ir visbūtiskākās veiksmīgu, saprotamu, lakonisku un reizē arī profesionālu likumu pieņemšanai jeb apstiprināšanai valstī.

Latvijas tiesību sistēma neapšaubāmi ir pilnveidojama, īpaši jau pamatojoties uz valsts izteikto vēlmi tuvināt savus normatīvos aktus Eiropas Savienībā pastāvošajiem standartiem un normām. Tieši tādēļ ļoti būtiski, lai jauno normatīvo aktu sagatavošanas process būtu pārdomāts un līdz sekundes simtdaļai izstrādāts. Precīza un stingra normatīvo aktu sagatavošanas procesa vadība var paaugstināt šo normatīvo aktu kvalitāti un dot maksimāli pozitīvu efektu sabiedrībai.

Apskatīsim trešo posmu normatīvo aktu sagatavošanā (pirmais ir iniciatīva; otrais – iniciatīvas jeb pasūtījuma analīze, informācijas iegūšana) – normatīvā akta sākotnējā teksta sastādīšanu. Pats būtiskākais šajā posmā ir tas, lai būtu kvalitatīvi izpildīts otrais posms – t.i., lai teksts nebūtu “jāgrābsta no zila gaisa”, jāraksta tikai rakstīšanas pēc, vai tamlīdzīgi. Jau šī posma sākumā jābūt skaidri zināmai shēmai, kādam jābūt likumprojektam, par ko, kāpēc, ar kādu mērķi, utt.

Sākotnējā teksta sastādīšanu parasti uztic vairāku personu kolektīvam jeb komisijai. Šādā komisijā obligāti būtu jāiekļauj likumdošanas tehnikas speciālisti, attiecīgo nozaru speciālisti, kā arī filologi, kuri vienlaikus palīdz sastādīt gramatiski nepārprotamus, skaidrus, lakoniskus un juridiski pareizus tekstus. Svarīgi, lai šajā kolektīvā cilvēki spētu radoši darboties visi kopā. Neradot krasas pretrunas un strīdus savā starpā. Apjomīgāku likumprojektu sastādīšanai šādu kolektīvu ieteicams sadalīt mazākās darba grupās, vēlāk kopīgi apspriežot visu projektu.

Latvijas likumdevēji varētu ņemt piemēru no mūsdienu ASV, kur likumdošanas procesa komisiju jeb izvērtēšanas fāzē pastāv trīs etapi:

1) Komisija izskata attiecīgo likumprojektu sēdēs. Tiek pieaicināti eksperti, kas komisijai izklāsta savu viedokli, izsakoties par vai vēršoties pret ierosināto likumprojektu.

2) Komisija “uzlabo” likumprojektu. Komisijas sēdē tiek izskatīti likumprojekta labojumi likumprojektu izskata pa punktiem, izdarot grozījumus likumprojekta valodā. Likumprojekts burtiski tiek izlabots.

3) Ja komisija uzlaboto likumprojektu apstiprina, par to tiek ziņots visai palātai. Tiek rakstīts komisijas ziņojums, kurā izskaidro likumprojekta rašanās nepieciešamību un kompetences sfēru, kā arī apsvērumus, kas likuši komisijai likumprojektu apstiprināt. Šis komisijas ziņojums kopā ar uzlaboto likumprojektu tiek nosūtīts palātai atklātai izskatīšanai.

Ja likums aizvien ir neskaidrs vai tā interpretējums nav viennozīmīgs, Amerikas tiesas analizē Kongresa dokumentus, lai labāk izprastu attiecīgā likuma juridisko nozīmi.

Tātad būtiska nozīme ir arī dokumentiem, kas radušies likumprojekta tapšanas stadijas laikā jeb ir svarīgi, lai komisijas sēdes tiktu stenografētas.

Parasti posmā, kurā likums ir jārada tekstuāls, juristiem rodas lielākās problēmas, jo citu nozaru speciālistiem nav priekšzināšanu par normatīvā akta kā tiesību normas saturoša dokumenta uzbūvi un stilu. Juristam būtu jābūt noteicējam, vienlaikus raugoties, lai normatīvā dokumenta teksts nepārvērstos par emocionālu sacerējumu, vai pretējais – lai teksts nepārvērstos par profesionālu terminu neloģisku virknējumu.

Tieši tādēļ ļoti liela uzmanība tiesību jaunradē jāpievērš juridiskajai tehnikai – normatīvo aktu sagatavošanas noteikumiem un paņēmieniem.

Četras svarīgākās prasības ir:

1) precizitāte;

2) skaidrība;

3) vienkāršība;

4) īsums.

Diemžēl, jāsecina, ka pagaidām mūsu normatīvie akti ļoti minimāli atbilst šīm prasībām, vai neatbilst nemaz. Un šeit rodas pamats domāt, ka tieši šī iemesla dēļ, Latvijas juristiem, piemērojot mūsu valsts tiesību normas, ļoti liela nozīme ir jāpievērš tieši gramatiskajai iztulkošanai jeb interpretācijai. Tātad – ja likumu radīšana būtu pārdomātāka, to piemērošana būtu daudz vienkāršāka un daudz laika neaizņemtu pavisam lieka nodarbe – mēģināt saprast, KAS likumā ir rakstīts.

Literatūras par Latvijas likumdošanas tehniku ir pārāk maz, - pieejami tikai Saeimas Juridiskā biroja sagatavotie “Metodiskie norādījumi likumu sastādīšanā un noformēšanā”. Šie metodiskie norādījumi galvenokārt ir tendēti tieši uz likumu sastādīšanu, nevis uz normatīvajiem aktiem kopumā, tādēļ būtu nepieciešams izstrādāt tiesību jaunrades tehnisko prasību apkopojumu, kas atvieglotu darbu un noteiktu vienveidīgas un obligātas prasības.

Nākošais posms pēc juridiskā teksta sastādīšanas ir sākotnējā teksta apspriešana, kas šajā posmā var notikt kvalitatīvākā līmenī kā sākumā, jo jau pastāv reāls normatīvā akta teksts.

Nepieciešams, lai šajā apspriešanas procesā obligāti piedalītos visas ieinteresētās personas un tie cilvēki, kas darbojušies pie šī normatīvā akta radīšanas.

Bieži vien augstas politiskās prioritātes normatīvie akti tiek sagatavoti zemā kvalitātē arī tādēļ, ka process noteikt slēpti (dažādu ieganstu dēļ, nepamatoti sašaurinot iesaistīto personu skaitu).

Normatīvo aktu sagatavošanas procesu iespējams būtiski uzlabot, ja ievēro secīgumu un izvirzītās prasības.

Valsts valoda likumos.

Pirmie noteikumi par valsts valodu, Latvijā pieņemti 1932.gadā. Protams, tagad šie noteikumi vairs nav spēkā, to vietā pakāpeniski radušies jauni. Pagaidām spēkā esošie likumi, kuri regulē un aizsargā latviešu valodu ir pārāk nepilnīgi. Tieši tādēļ tika radīts jaunais Valsts valodas likumprojekts, kas, plānojams, tiks pieņemts 9.decembrī.

Valsts valodas likumu tā nozīmes un svarīguma ziņā Māra Zālīte pielīdzina Latvijas valsts neatkarības deklarācijai.[3] Māra Zālīte savā rakstā “Latvijas Vēstnesī” izteikusies arī par to, ka Valsts valodas likums nav ietilpināms nedz lingvistikas, nedz jurisdikcijas rāmjos. Daļa taisnības viņai noteikti ir, tomēr likumdevēju uzdevums neapšaubāmi ir ietilpināt šos likumus pēc iespējas labāk šajos lingvistikas un jurisdikcijas rāmjos – jo labāk tas tiks izdarīts, jo vieglāk šo likumu būs piemērot dzīvē, tas neradīs domstarpības, neskaidrības.

Valodas likuma mērķis ir ne tikai valsts valodas saglabāšanas veicināšana, valodas aizsargāšana, bet arī minoritāšu integrēšana latviešu sabiedrībā. Svarīgi šajā likumā būtu nepārkāpt galējās robežas un iet kompromisa ceļu – t.i., vienā gadījumā mēs nonāktu pie reālas divvalodības situācijas valstī, kas būtu taisnākais ceļš uz divkopienu sabiedrību; savukārt otrā gadījumā – mēs pārkāptu cilvēktiesību normas, izolējot nevis integrējot valstī pastāvošās minoritātes.

Juridiskās un citas nepilnības valsts valodas likumos līdz šim; salīdzinājums ar jauno Valsts valodas likumprojektu, kas nosūtīts otreizējai caurskatīšanai Saeimā.

1989.gada Latvijas Republikas valodu likumā (izteikts jaunā redakcijā ar 1992.gada 31.marta likuma “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas PSR Valodu likumā”, kas stājās spēkā no 1992.gada 5.maija un ar grozījumiem, kas izsludināti līdz 1993.gada 3.novembrim) teikts:

Latvija ir vienīgā etniskā teritorija pasaulē, kuru apdzīvo latviešu tauta. Viens no galvenajiem latviešu tautas eksistences un tās kultūras pastāvēšanas un attīstības priekšnosacījumiem ir latviešu valoda. Pēdējos gadu desmitos latviešu valodas lietošana valsts un sabiedriskajā dzīvē būtiski sašaurinājusies, tāpēc ir nepieciešams noteikt īpašus pasākumus latviešu valodas aizsardzībai. Šādu aizsardzību var garantēt valsts valodas statuss. Ar to valsts nodrošina latviešu valodas vispusīgu un pilnvērtīgu lietošanu visās valsts un sabiedriskās dzīves jomās, kā arī tās mācīšanu. Latvijas Republika atbalsta latviešu valodas mācīšanu un pētīšanu ārvalstīs.

Tā kā arī ārvalstīs pastāv latviešu kopienas, šis ir apsveicams moments pagaidām spēkā esošajā likumā – veicināt un atbalstīt latviešu valodas mācīšanu un pētīšanu ārvalstīs. Diemžēl jaunajā Valsts valodas likumā (skat. pielikumu xxx.lpp.) pagaidām nav ietverti šādi mērķi.

Lai uzskatāmāk salīdzinātu likumus savā starp, izanalizēsim 1989.gada Valsts valodas likumu (skat. pielikumu xxxlpp.) pa pantiem. Ērtības labad, apskatīsim tikai tos pantus, kuros ir šīs nepilnības.

2.pants

Valsts nodrošina visiem Latvijas iedzīvotājiem tiesības apgūt latviešu valodu, finansē latviešu valodas mācīšanu valsts mācību iestādēs un organizē nepieciešamo mācību līdzekļu ražošanu.

Salīdzinājumā ar tagadējo šī panta redakciju (Valsts valodas jaunais likumprojekts, 14.pants), šis pants ir pilnīgāks un vairāk virzīts uz minoritāšu integrāciju sabiedrībā. Jēdzieni “ir garantētas tiesības” un “nodrošina tiesības, finansē” neapšaubāmi savā starpā ir nevienlīdzīgi.

3.pants

Latvijas Republikas Valodu likums nosaka latviešu valodas un citu valodu lietošanu valsts, tautas saimniecības un sabiedriskās darbības jomās, valodas izvēles tiesības un valodu aizsardzību.

Šis definējums “valodas izvēles tiesības” neko neierobežo, gluži otrādi – rada labvēlīgus apstākļus divvalodības attīstībai valstī. No tādu formulējumu, kas paver plašu iespēju interpretācijai, lietošanas likumos būtu jāizvairās vai arī ar pašu tiesību normu jāregulē šī formulējuma ietekmes lauku – jāuzliek zināmas robežas.

4.pants

Šis pants neparedz valsts valodai nekādas privilēģijas, tas nesatur nekādus ierobežojumus. Lai izvairītos no divvalodu kopienas, nepieciešama daudz lielāka regulācija. Manuprāt, jaunā likumprojekta 6.pants ir daudz pilnīgāks, turklāt – redzams, ka 10 gados Latvijas likumdošanas līmenis ir strauji audzis, jo likumu normās tiek regulēts daudz vairāk lietu, nekā senāk.

5.pants

Latvijas Republikā rīkotajos kongresos, konferencēs, sēdēs, sanāksmēs un sapulcēs runātāja valodas izvēle ir brīva. Atklātajos pasākumos tā rīkotājiem jānodrošina tulkojums valsts valodā. Šis nosacījums neattiecas uz nacionālo kultūras biedrību un reliģisko konfesiju pasākumiem.

Jaunais valsts valodas “likumprojekts neattiecas uz valodu lietošanu Latvijas iedzīvotāju neoficiālajā saziņā, nacionālo un etnisko grupu iekšējā saziņā, kā arī reliģisko organizāciju dievkalpojumos, ceremonijās, rituālos un cita vaida reliģiskajā darbībā.” Vecais formulējums “nacionālās kultūras biedrības”, diemžēl, ir daudz kvalitatīvāks nekā “nacionālās un etniskās grupas”. Kā arī formulējums “atklātie pasākumi” labāks kā “publiskie pasākumi”.

6. un 7.pants jaunajā redakcijā ir daudz pilnīgāki, paredz visaptverošāku regulāciju. 1989.gada pieņemtā valsts valodas likuma variantā šajos pantos nav saskatāmas nekādas ne juridiskās, ne lingvistiskās nepilnības – tie atbilst tā laika normām.

8.pants

[…]Dokumentos, kurus iedzīvotājiem izsniedz privātas iestādes, uzņēmumi un organizācijas, līdztekus valsts valodai var lietot arī citas valodas. Valsts varas un valsts pārvaldes institūcijām, kā arī iestādēm, uzņēmumiem un organizācijām no iedzīvotājiem jāpieņem un jāizskata dokumenti latviešu, angļu, vācu un krievu valodā, citās valodās iesniegtajiem dokumentiem jāpievieno notariāli apliecināts tulkojums valsts valodā.

Šī likuma panta vietā stāsies jaunā likumprojekta 10.pants, kas pagaidām ir strikti virzīts uz to, lai pēc iespējas visi dokumenti (ar ļoti niecīgiem izņēmumiem) būtu rakstīti latviešu valodā, pretējā gadījumā tiem jāpievieno Ministru kabineta noteiktajā kārtībā vai notariāli apliecināts tulkojums valsts valodā.

9.pants

[…]Valsts varas un valsts pārvaldes institūcijas, iestādes, organizācijas un to amatpersonas var sniegt atbildi arī tajā valodā, kurā persona pie tām ir griezusies.

Ļoti humāna likuma daļa, kāda nav atrodama jaunajā Valsts valodas likumprojektā, jo tas nepieļauj nemaz citu iespēju, kā pie valsts varas un pārvaldes institūcijām, iestādēm, organizācijām un to amatpersonām griezties valsts valodā.

10.pants

Latvijas Republikā ir garantētas tiesības iegūt izglītību valsts valodā. Tiesības iegūt izglītību dzimtajā valodā ir arī valstī dzīvojošo citu tautību iedzīvotājiem.

Jaunajā likumprojektā pagaidām nav pieminētas šādas tiesības, kas tomēr būtu nozīmīgi – šādas tiesības būtu jāparedz ne tikai izglītības likumā, bet arī Valsts valodas likumā.

11.un 12. pants jaunajā likumprojektā nav apskatīti, jo šos jautājumus regulē Izglītības likums.

13.pants.

Latvijas Republikas valsts radio un valsts televīzijas pārraidēm, izņemot cittautiešiem adresētos tiešos raidījumus, jābūt dublētām, nodrošinātām ar diktora tekstu vai subtitriem valsts valodā. Šis noteikums attiecas arī uz Latvijas Republikā komercnolūkos demonstrētajām kinofilmām un videofilmām.

[<*> - Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 20.04.93. likumu.]

Jaunajā likumprojektā šim pantam atbilst 17.pants, kas tomēr nepieļauj nekādus izņēmumus un arī cittautiešiem tieši adresētos raidījumus liek tulkot valsts valodā. Manuprāt tas ir cenzūras paveids. Jautājums – cik tas ir humāni?

14.pants

Latvijas Republikā zinātnisko darbu valodas izvēle ir brīva. Zinātnisko grādu iegūšanai darbi iesniedzami un publiski aizstāvami latviešu vai citā valodā, ko pēc vienošanās ar autoru akceptē attiecīgā zinātnisko grādu piešķiršanas padome.

Attiecībā uz šo pantu gan varētu teikt, ka jaunais likumprojekts ir daudz pilnīgāks – tajā 15.pants detalizētāk regulē jautājumus, kas saistīti ar zinātniskajiem darbiem zinātnisko grādu iegūšanai.

15.pants

Latvijas Republikā ir garantēta latviešu valodas, arī izlokšņu un latgaliešu rakstu valodas lietošana visās kultūras jomās. Valsts garantē arī lībiešu valodas un kultūras saglabāšanu un attīstīšanu.

Salīdzinājumā ar šo pantu, jaunajā likumprojektā ietvertie 3. un 4.pants ir, neapšaubāmi, labāk izstrādāti. Taču likumdevēji vairs neuzskata par vajadzīgu garantēt un aizsargāt visu latviešu valodas izlokšņu lietošanu visās kultūras jomās. Tas norāda uz to, ka valsts atzīst latgaļu izloksni, bet, piemēram, ventiņu izloksni neuzskata par saglabājamu. Patiesībā izloksnes latviešu valodu dara bagātāku, tādēļ liela nozīme būtu tās saglabāt vienlaicīgi ar latviešu literārās valodas saglabāšanu un stiprināšanu.

16.pants.

Latvijas Republikas vietu nosaukumi veidojami un dodami latviešu valodā. Gadījumus, kad tie atveidojami citās valodās, nosaka pašvaldības.

Tagadējā likumprojektā šie nosacījumi ir 18.panta 1.daļa, un visticamāk, ka šajā daļā tiks izdarīti labojumi, jo Valsts cilvēktiesību birojs izvirzīja savas prasības, lai netiktu pārkāptas cilvēktiesības Latvijā.

17.pants

Iestāžu, uzņēmumu un organizāciju nosaukumi veidojami un dodami latviešu valodā un, ja nepieciešams, atveidojami vai tulkojami citā valodā.

Šim pantam atbilst tagadējā likumprojekta 18.panta 2.daļa, kas ir pilnīgāka un skaidrāk formulēta nekā šī panta redakcija, taču tajā ir sastopamas nepilnības, jeb lietas, kas šajā pantā (jaunajā variantā) netiek regulētas.

18.pants no vecā likumprojekta, kas pagaidām vēl ir spējā, jaunajā redakcijā ir 19.pants, kas visnotaļ ir detalizētāks un profesionālāk izstrādāts.

19.pants

Valsts varas un valsts pārvaldes institūciju, kā arī iestāžu, organizāciju un uzņēmumu zīmogu tekstam jābūt latviešu valodā. Ārlietu ministrijas pakļautībā esošo iestāžu zīmogu teksti var būt arī citās valodās.

Šī panta juridiskais teksts ir nepilnīgs, - to pašu var teikt arī par šim pantam atbilstošo jaunā “Valsts valodas likumprojekta” 20.pantu, uz kuru valsts prezidente norādījusi, ka tas jāpārskata. Daudz panākts būtu jau tad, ja šo – veco pantu, apvienotu ar jauno vienā.

20.pants

[…]

Nosaukumi, kuri veido firmu preču zīmes marķējumu, citās valodās netiek tulkoti.

Šā panta piemērošanu reglamentē Latvijas Republikas Ministru Padomes apstiprināts nolikums, kā arī Ministru kabineta noteikumi.

[<*> - Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 21.10.93.likumu.]

Visā visumā jaunajā valsts valodas likumprojektā attiecībā uz šo lietu ietvertas daudz kvalitatīvākas normas. Tomēr – netiek minēts, sekojošais teksts: “Nosaukumi, kuri veido firmu preču zīmes marķējumu, citās valodās netiek tulkoti.” Kā arī likuma normā vajadzētu ietvert sekojošo tekstu: “importēto preču nosaukumi netiek tulkoti valsts valodā”.

Valodu likuma (1989.g.) pantiem, kas attiecas uz valodas lietošanu nosaukumos un informācijā, ir pievienotas speciāli izveidotas normas - LR Ministru Padomes lēmums nr.462 (skat. Xxxx. pielikumā lpp.) Šīs normas teicami regulē valodas lietošanu nosaukumos un informācijā, turklāt to dara daudz labāk, kā jaunā Valsts valodas likumprojekta atbilstošie panti. Kā pozitīvs moments jaunajā likumprojektā – tajā paredzēti vairāki gadījumi, kurus regulēs Ministru kabineta reglamentētie noteikumi.

22.pants

Iestādes vai apkalpojošās sfēras organizācijas, kuru amatpersonu vai darbinieku pienākumos ietilpst saskare ar iedzīvotājiem, atlīdzina iedzīvotājiem kaitējumu, kāds radies attiecīgo amatpersonu vai apkalpojošās sfēras darbinieku valsts valodas neprasmes dēļ. Likumdošanas aktos paredzētajos gadījumos iestādei vai organizācijai ir tiesības iesniegt regresa prasību pret vainīgo amatpersonu (darbinieku).

Jāatzīst, ka šāda panta jaunajā likumprojektā iztrūkst, tas būtu novērtējams, kā jaunā likumprojekta mīnuss.

Valsts valodas likums visu pamatu pamats.

Jaunais valsts valodas likums, kuru otrreiz izskatīs tikai šīs ziemas sākumā (t.i., plānojams, ka to pieņems 1999.gada 9.decembrī) ir sevišķi būtisks, jo tas stāsies pirms 10 gadiem pieņemtā valsts valodas likuma vietā.

Jaunajā likumprojektā kā mērķis definēta latviešu valodas saglabāšana, tiesības brīvi lietot latviešu valodu jebkurā dzīves jomā visā Latvijas teritorijā; minoritāšu integrācija sabiedrībā, ievērojot viņu tiesības lietot dzimto valodu vai citas valodas; un latviešu valodas ietekmes palielināšana Latvijas kultūrvidē, veicot ātrāku sabiedrības integrāciju.

Likums neattiecas uz valodas lietošanu iedzīvotāju neoficiālajā saziņā, nacionālo grupu iekšējā saziņā un reliģisko organizāciju darbībā.

Debates likuma trešajā lasījumā ilga tikai divas stundas, galvenokārt uzstājoties “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” frakcijas dalībniekiem, kuri tā arī nepanāca, lai pieņemtu viņu ieteiktos labojumus.

Likums tika pieņemts ar 73 balsīm par, 16 pret, 8 atturoties. Tā kā likums tomēr ir acīm redzami pretrunā ar Latvijas starptautiskajām saistībām un ES standartiem, 14.jūlijā Saeimas prezidijs saņēma Latvijas tagadējās prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas motivētu ierosinājumu, ņemot vērā Latvijas Republikas Satversmes 71.pantu, - prasību vēlreiz caurlūkot 1999.gada 8.jūlijā Saeimas pieņemto valsts valodas likumu.

Sakarā ar Saeimas Kārtības ruļļa 115.pantu, likums bez debatēm tika nodots atbildīgajai komisijai – Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai.

Šo likumu otro reizi jau caurskatījusi Eiropas lietu komisija, diemžēl, pagaidām nav pieejama informācija par to, kādus ieteikumus tā izvirzījusi.

Nepilnības jaunajā Valsts valodas likumā

Protams, kritizēt ir vieglāk nekā darīt to, ko kritizē. Kritizē to, kas kaut ko dara – ar to ir jārēķinās. Tomēr, bez kritikas neiztikt, jo jautājums “Kā saglabāt latviešu valodu?” ir valstiski svarīgs.

Gribētu ticēt tam, ka jaunais valsts valodas likumprojekts pēc otrrezējās caurskatīšanas būs daudz labākā kvalitātē, jo pagaidām tajā ir pārāk daudz nepilnību.

Neviens nevar apšaubīt Latvijas valsts tiesības pieņetm Valsts valodas likumu, bet likumam, pirmkārt, ir jābūt skaidram un nepārprotamam. Tāds likums būtu noderīgs visiem. Tādēļ ir svarīga likuma juridiska precizitāte, atbilstība Satversmei un Latvijas starptautiskajām saistībām. Tāpat neprecīzi un nekonkrēti tiesību normu formulējumi nākotnē var radīt labvēlīgus apstākļus ierēdņu patvaļai un korupcijai.

Dažu likumu pantu pašreizējā redakcija neatbilst likuma 1. un 2.pantā formulētajiem mērķiem un vispāratzītam principam, ka iejaukšanās privātajā jomā ir pieļaujama tikai tad, ja tā ir pamatojama ar sabiedrības likumīgajām interesēm.[4]

Saeimas pieņemtajam Valsts valodas likumam jābūt tādam, kas atjauno un nostiprina latviešu valodas likumīgās tiesības. Tajā pat laikā tam jāveicina mazākumtautību pārstāvju iekļaušanos Latvijas sabiedrībā, ievērojot to tiesības lietot dzimto valodu, līdz ar to veicinot ātrāku Latvijas sabiedrības integrāciju.

Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga lūdza Saeimas deputātus vēlreiz izvērtēt tikai šos Valsts valodas likuma pantus: 2.panta 2.daļu, 6.panta 2.daļu, 8.panta 2.daļu, 11.panta 1. un 3.daļu, 17.panta 2.daļu, 20.pantu, 21.panta 1.daļu, 24.pantu un pārejas noteikumu 2.punktu.

Taču manuprāt šis likumprojekts būtu jāizvērtē daudz pamatīgāk.

Sakarā ar to, ka Latvijas Republikas Satversmei un starptautiskajiem līgumiem Latvijā ir augstāks juridiskais spēks nekā likumam, likuma “Par valsts valodu” normas ir jāskata šo tiesību aktu kontekstā.

Valsts cilvēktiesību birojs atzinis, ka šī likuma mērķis, nozīme un ietvari, kas noteikti 1. un 2.pantā, ir pieņemami un saprotami, kā arī nav pretrunā ar LR Satversmi un starptautiskajām saistībām. Taču šie pamatprincipi ne visos turpmākajos likuma pantos ir ievēroti un atsevišķas normas nedarbojas noteikto likuma mērķu sasniegšanai.

Analizējot likuma tekstu, cilvēktiesību birojs ir saskatījis ne tik daudz cilvēktiesību pārkāpumus vai ierobežojumus, kā likuma slikto juridisko kvalitāti un nekonkrētos normu formulējumus, kas, turpmāk interpretējot, varētu šādus pārkāpumus izraisīt.[5]

Valsts valodas jautājums ir svarīgs katrā valstī gan tās neatkarības saglabāšanai, gan pamatiedzīvotāju slāņa un etnisko minoritāšu tiesību līdzvērtīgai nodrošināšanai, taču situācija, kas vēsturiski izveidojusies Latvijas teritorijā, šī jautājuma noregulēšanā ir īpaši būtiska un prasa precīzu tiesību normu regulējumu un striktu, vienmērīgu un precīzu interpretāciju

Lai likumā noteiktais ierobežojums būtu atbilstīgs starptautisko cilvēktiesību normām vai konkrēti Eiropas cilvēktiesību konvencijai, tam ir jābūt labi un vienveidīgi saprotamam, tā formulējumi nedrīkst būt pārāk plaši, izplūduši.

Diemžēl pašreiz pieņemtais likums satur ne mazums visparīgu un plaši interpretējamu jēdzienu un normu, kas netiek likuma tekstā konkrēti definēti vai izskaidroti – nākotnē tas varētu radīt sevišķi daudz neskaidrību likuma piemērošanā. Vispārīgie, plaši izprotamie formulējumi pieļauj arī negatīvu, pat pilnīgi pretēju interpetāciju, kas radītu spriedzi valstī pamatnācijas un mazākumtautību starpā.

Lai veicinātu vienotu likuma piemērošanu, likumā būtu precīzi jādefinē termini “iedzīvotāju neoficiālā saziņa”, “etnisko grupu iekšējā saziņa” (2.pants), “publisks pasākums”, “starptautisks pasākums” (11.pants). Tāpat arī jāizskaidro, kas šī likuma izpratnē ir “informācijas un dažāda veida ziņojumu sniegšana” (2.pants), “privātās iestādes, kas veic noteiktas publiskās funkcijas” – konkrēti definēt, kādas iestādes un kādas funkcijas (6., 8.pants)

Likumprojekta “Valsts valodas likums” izskatīšanas trešajā lasījumā tika izpausti vairāki viedokļi par valodas likuma nepilnībām, - vairākums no tiem bija par to, ka likums ir acīm redzami pretrunā ar Latvijas starptautiskām saistībām un Eiropas Savienības standartiem.

Diemžēl, mazāk dzirdamas bija runas par valodas nepilnībām Valsts valodas likumā, kas tomēr ne vienā vien vietā sastopamas. Kāda paredzama latviešu valodas nākotne, ja pat Valsts valodas likums ir neskaidriem definējumiem, valodas neprecizitātēm pilns?

Tāpat, kā iepriekš apskatījām “Valodu likumu”, izvērtēsim arī nepilnības jaunajā likumprojektā “Par Valsts valodu”. Arī tagad apskatīsim tikai tos pantus un to daļas, kuri ir juridiski vai lingvistiski nepilni.

2.pants. (2) Valodas lietošana privātās iestādēs, organizācijās un uzņēmumos (uzņēmējsabiedrībās) un attiecībā uz pašnodarbinātajām personām tiek regulēta gadījumos, ja to darbība skar likumīgas sabiedriskās intereses (sabiedrisko drošību, veselību, morāli, veselības aizsardzību, patērētāju tiesību un daba tiesību aizsardzību, drošību darba vietā, sabiedriski administratīvo uzraudzību, informācijas un dažāda veida ziņojumu sniegšanu).

Attiecībā uz šo pantu valsts prezidente izteikusi ierosinājumu precizēt, kas šī likuma izpratnē ir “informācijas un dažāda veida ziņojumu sniegšana”. Kā jau augstāk minēts, šis ir viens no tiem plašajiem formulējumiem, kas prasa vai nu papilddefinīciju vai precīzāku domas izteikšanu. Precizējot šo normu, būtu vēlams ņemt vērā arī Latvijas Republikas Satversmes 116.panta nosacījmus.

(3) Likums neattiecas uz valodu lietošanu Latvijas iedzīvotāju neoficiālajā saziņā, nacionālo un etnisko grupu iekšējā saziņā, kā arī reliģisko organizāciju dievkalpojumos, ceremonijās, rituālos un cita vieda reliģiskajā darbībā .

I.Solovjovs, pārstāvot politisko organizāciju apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā frakciju, jaunā “Valsts valodas likuma” trešajā lasījumā pavisam skaidri norādīja to, ka topošajam likumam lielākā vaina ir tāda, ka likuma izstrādātāji negrib vai nespēj atrast korektas, nepārprotamas definīcijas, lai pateiktu, kas ir kas. Solovjovs uzstājās arī par vārdu “etnisko grupu iekšējā saziņa” svītrošanu.

2.panta 3.daļai pēc viņa ieteikuma būtu jāskan sekojoši: “Likums neattiecas uz valodu lietošanu Latvijas iedzīvotāju neoficiālajā saziņā, kā arī nacionālo kultūras biedrību un reliģisko organizāciju iekšējā saziņā”. Šis priekšlikums tika noraidīts, pamatojoties uz to, ka svītrojot šos vārdus, tiktu sašaurināta minoritāšu valodu lietošana.

Manuprāt šīs atrunas, kas gan atstāja iespaidu uz Saeimu, tomēr bija nevietā, jo mūsu valsts likumdošanā pēc iespējas būtu jāizvairās no liekvārdības un nekonkrētības, bet pagaidām netiek darīts nekas, lai likumu tekstu padarītu lakoniskāku – varētu pat domāt, ka par katru likuma vārdu kādam maksā.

3.pants.

J.Pliners, politisko organizāciju apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” frakcijas vārdā, ierosināja papildināt jaunā Valsts valodas likuma 3.pantu ar šādu punktu: “Valsts nodrošina katram iedzīvotājam iespēju apgūt valsts valodu tādā līmenī, kāds nepieciešams, lai izmantotu šā panta otrajā daļā paredzētās tiesības.”

Diemžēl, arī šo ieteikumu neatbalstīja, kaut gan – kas gan cits rūpēsies, lai valstī augtu valsts valodas spēks, ja likumā nebūs paredzēta šai valodai pietiekama aizsardzība? Šādas aizsardzības pamatā ir profilakse – radīt labvēlīgus apstākļus valsts valodas attīstībai.

Nepatīkami pārsteidza tas, ka “Valsts valodas likuma” trešā lasījuma laikā jāsaskarās ar pavisam absurdām idejām – tādām, kas nevis tendētas uz valsts valodas nostiprināšanu, bet otrādi – graušanu. Piemēram, attiecībā uz 3.pantu - J.Urbanovičs, politisko organizāciju apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” frakcijas pārstāvis, pauda šīs frakcijas priekšlikumu pielīdzināt latgaliešu valodu lībiešu valodai. Skanēja izsaucieni: “Kāpēc jūs gribat represēt vienu lielu Latvijas novadu?”, “Vajag latgaliešu valodu atbalstīt ne tikai rakstu zīmēs, bet visos tās skaistajos veidos!”

Gan valodnieciski, gan juridiski nekorekts būtu šāds gājiens – kādu no latviešu valodas dialektiem pielīdzināt lībiešu valodai un tās statusam. Likumprojekta pieņemšanas laikā notika debates par to, kā latviešu valodas dialektu padarītu par patstāvīgu valodu, tajā pašā laikā nedomājot par latviešu valodas vidusdialekta nostiprinājumu. Kas notiks, ja katrs Latvijas novads rakstīs un runās savā valodā? Pirmkārt, būtu jāpadomā par to, ka svarīgi saglabāt valsts valodas vidusdialektam, literārajai valodai visspēcīgāko statusu, jo visā valstī visiem normatīvajiem aktiem jābūt vienā valodā, respektīvi – lai nerastos valstiņas valstī, jo Latvija šādai situācijai nebūt nav piemēroti spēcīga.

5.pants Ikviena cita Latvijas Republikā lietotā valoda, izņemot lībiešu valodu, šā likuma izpratnē ir uzskatāma par svešvalodu.

Neesam tālu no haosa savā likumdošanā, par laimi, virsroku tomēr ņem daudz maz zinošas personas, kas neļauj jau tā neskaidrās lietas padarīt vēl neskaidrākas. Piemēram, Valsts Valodas likuma trešajā lasījumā tika izteikts priekšlikums terminu ‘svešvaloda’ aizvietot ar vārdiem ‘cita valoda’. Kāds tam pamats? Termins svešvaloda attiecībā uz dzimto valodu (t.i. krievu) sveštautiešiem, kas dzimuši Latvijā esot apvainojums. Tātad – arī terminu ‘sveštautietis’ vajadzētu nomainīt uz: ‘citas tautas tautietis’ vai tamlīdzīgi?

Protams, ka termins ‘svešvaloda’ ir korekts no juridiskā viedokļa un šajā vietā nebūtu pieļaujama nekādu jaunu terminu ievešana vai nomaiņa.

Šis likums nepasludina to, ka Latvijā nav minoritāšu valodu. Gan krievu valoda, gan citas valodas joprojām ir minoritāšu valodas, bet, lai juridiski korektāk varētu izteikt šā likuma tekstu, šā likuma izpratnē ikviena cita valoda, izņemot lībiešu valodu, ir uzskatāma par svešvalodu. Lībieši ir Latvijas pirmiedzīvotāji, autohtoni, tātad viņiem ir tiesības būt priviliģētākiem nekā citiem svešvalodās runājošiem.

6.pants

(2) Privāto iestāžu, organizāciju, uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) darbiniekiem, kā arī pašnodarinātajām personām valsts valoda jālieto tad, ja to darbība skar likumīgas sabiedriskās intereses (sabiedrisko drošību, veselību, morāli, veselības aizsardzību, patērētāju tiesību un darba tiesību aizsardzību, drošību darba vietā, sabiedriski administratīvo uzraudzību, informācijas un dažāda vieda ziņojumu sniegšanu).

No vienas puses valsts drīkst reglamentēt valsts valodas lietošanu tur, kur tiek skartas patērētāju intereses – to paredz, piemēram, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas izstrādātās Oslo rekomendācjas. No otras puses – likumdevējam būtu ļoti jāuzmanās, lai ierobežojumi nebūtu teroristiski, - demokrātiskā sabiedrībā nosakot likumos kādus ierobežojumus, jāievēro samērīguma princips.

Valsts prezidente šo pantu lūgusi izvērtēt vēl vienu reizi, ņemot vērā Latvijas Republikas Satversmes 116.panta nosacījumus, kā arī pēc EDSO domām, Latvijas Satversme un arī eiropas Cilvēktiesību aizsardzības konvencija uzliek par pienākumu neprasīt no cilvēka valsts valodas zināšanu, ja viņš strādā privātā uzņēmumā.

Dīvaini, ka “Valsts valodas likuma” trešajā lasījumā izskanēja Latvijas salīdzinājums ar Lielbritāniju, konkrētāk – Angliju. Tā ir viena no vecajām valstīm, kurās patiešām rūpējas par savu valodu, bet tur to dara, ievērojot katras nācijas identitāti. Piemēram, Londonā ir atsevišķs ķīniešu kvartāls (kurā iedzīvotāji neprot angļu valodu) Čainatauna – pēc dažu Saeimas deputātu domām šādus kvartālus vajadzētu arī Latvijā. Protams, netika padomāts par to, ka Latvija nav Lielbritānija, un mūsu valsts teritorijā nav iespējams izveidot mazākumtautību valstiņas vai pilsētas kaut vai tīri politisku apsvērumu dēļ. Šādā gadījumā tiktu radīti labvēlīgi apstākļi divkopienas sabiedrībai jeb divvalodības situācijai valstī.

7.pants (1) Valsts un pašvaldību iestādēs, tiesās un tiesu sistēmai piederīgās iestādēs, uzņēmējsabiedrībās, kurās lielākā kapitāla daļa pieder valstij vai pašvaldībai, kā arī valsts vai pašvaldību uzņēmumos sēžu un citu darba sanāksmju valoda ir valsts valoda. Ja rīkotājs uzskata par nepieciešamu sanāksmes laikā lietot svešvalodu, tas nodrošina tulkojumu valsts valodā..

Formulējumam “sēde un cita darba sanāksme” nav tverams raksturs, jo īpaši privātajā sfērā, kur šī ‘darba sanāksme’ var būt ļoti neformāla, kā arī darbinieku savstarpējā komunikācija nav atdalāma no oficiālas apspriedes. Turklāt, formulējumam ‘cita darba sanāksme’ nevienā likumā nav juridiskas definīcijas.

(2) Visos citos gadījumos sēdēs un citās darba sanāksmēs, lietojot svešvalodu, rīkotājs nodrošina tulkojumu valsts valodā, ja to pieprasa kaut viens no sanāksmes dalībniekiem..

Valsts cilvēktiesību birojs šī panta sākuma daļu ieteicis izteikt sekojošā redakcijā: “Visos citos ar likumu noteiktajos gadījumos..”

Visādā ziņā šī norma aizstāv latviešu tiesības lietot latviešu valodu sēdēs un sanāksmēs, bet tajā pat laikā privāto organizāciju dalībniekiem tomēr būtu tiesības pašiem izlemt, kādā valodā viņiem runāt savā starpā, ja kolektīvā pārsvarā ir nelatvieši. Tieši tādēļ regulēt vajadzētu to, kādām vajadzētu būt komunikācijām starp latvieti un nelatvieti nevis starp nelatvieti un nelatvieti, kur latvietis ir tikai kā neatkarīgs klausītājs.

8.pants

(2) Privāto iestāžu, organizāciju, uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) darbiniekiem, kā arī pašnodarbinātajām personām valsts valoda lietvedībā un dokumentos jālieto tad, ja to darbība skar likumīgas sabiedriskās intereses (sabiedrisko drošību, veselību, morāli, veselības aizsardzību, patērētāju tiesību un darba tiesību aizsardzību, drošību darba vietā, sabiedriski administratībo uzraudzību, informācijas un dažāda vieda ziņojumu sniegšanu).

1966.gada ANO Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 19.panta 2.daļa paredz katra cilvēka tiesības paust savus uzskatus, kas ietver brīvību meklēt, saņemt un izplatīt visu veidu informāciju un idejas neatkarīgi no valsts robežām mutiski, rakstiski, drukājot vai mākslinieciskās izpausmes formās, vai citādā viedā pēc savas izvēles.1950.gada Eiropas cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10.pants paredz līdzīgus noteikumus indivīda izteiksmes brīvības aizsardzībā.

Minētie dokmenti un Latvijas Republikas Satversme paredz iespēju uz likuma pamata ierobežot indivīda izteiksmes brīvību, lai aizsargātu valsts drošības, teritoriālās vienotības vai sabiedriskās drošības intereses, aizsargātu veselību vai morāli, vai citu cilvēku tiesības un brīvību. Šādiem ierobežojumiem jābūt noteiktiem ar likumu, nepieciešamiem demokrātiskā sabiedrībā, bet, nosakot tos, jāievēro samērīguma princips.

Šīs tiesību normas kā vienīgais kritērijs valodas lietošanas ierobežojumam ir “ja darbība skar likumīgās sabiedrības intereses”, kas atkal ir plaši saprotams un interpretējams jēdziens. Turklāt, netiek nodrošināts samērīguma princips – sabiedrības iegūtajam labumam jābūt lielākam nekā indivīda tiesību ierobežojumam.

B.Cilevičs (politisko organizāciju apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” frakcija).

Kas ir “citi sabiedriskie pakalpojumi”? Šī norma pieļauj pārāk plašu interpretāciju. Pakalpojumus var sniegt un parasti sniedz privātā persona vai privātā uzņēmējsabiedrība citai privātai personai vai uzņēmējsabiedrībai. Tātad šeit likumprojekts atkal iejaucas tīri privātā jomā. šajā pantā uzskaitījumam jābūt izsmeļošam.

M.Mitrofanovs (politisko organizāciju apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” frakcija).

Mūsu priekšlikums šajā pantā nav nekas cits kā vien sašaurināta norma, kas pārņemta no spēkā esošā Valodas likuma. Šī norma paredz, ka ar personīgajiem iesniegumiem cilvēks var griezties valsts un pašvaldību iestādēs četrās valodās, - latviešu, angļu, vācu un krievu valodā. Turpretī es piedāvāju saīsināt šo sarakstu līdz divām valodām, kuras mūsu valstī reāli ir lietošanā un kuras prot absolūtais ierēdņu vairākums.

Es zinu, ko pašlaik domā daudzi deputāti: tik naivs ir jaunais cilvēks!

Tieši krievu valodas dēļ šis saraksts tika saīsināts līdz vienai valodai, bet viņš, tas ir, es, grib bremzēt vēsturiskās patiesības atjaunošanu un okupācijas seku likvidāciju.

Visu civilizēto nāciju pieredzē ir uzkrāts, ka valsts ir sabiedriska institūcija, kurai jākalpo cilvēkam, nevis otrādi. Taču, aizliedzot griezties valsts iestādēs ar krievu valodā sagatavotiem dokumentiem, mēs piespiežam cilvēkus kalpot valsts ierēdņiem, kalpot ļoti cienītai, bet abstraktai un augstai nacionālās valsts idejai. Pirms balsojuma lai katrs no mums atbild sev, kas ir vērtīgāks šajā pasaulē - skaista un taisnīga ideja vai dzīvais cilvēks un viņa rūpes, vēlmes un intereses.

Dz.Ābiķis. Likumā ir norādīta vesela rinda gadījumu, kad nav nepieciešams šis tulkojums, tāpēc es aicinu šo priekšlikumu noraidīt.

M.Mitrofanovs (politisko organizāciju apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” frakcija).

priekšlikums bija tāds - izsvītrot divus vārdus “steidzami” un “tikai”. Vārdu “steidzami” jaunajā redakcijā mēs vairs neredzam, bet “tikai” attiecībā uz iesnieguma valodu palika. Šeit vārdam “tikai” ir vienīgi emocionāla slodze, bet nav nekādas citas praktiskas nozīmes. Tas ir tikpat liels papildinājums likuma tekstā kā teiksim, ja ceļu satiksmes noteikumos būtu ierakstīts, ka Latvijā virzība ir tikai pa ielas labo pusi.

J.Pliners (politisko organizāciju apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” frakcija).

Latvijā dzīvo daudz maznodrošinātu iedzīvotāju. Viņi skaita katru santīmu un tāpēc nevarēs samaksāt par tulka pakalpojumiem, ja viņiem būs jāgriežas pie ierēdņa ar sūdzību vai iesniegumu. Mūsu frakcija piedāvā pieļaut tādu likuma normu, ka dokumentu tulkojums nav jāiesniedz personām, kas pārsūdz valsts un pašvaldību iestāžu un amatpersonu lēmumus un rīcību, kā arī personām, kuras likuma noteiktajā kārtībā ir atzītas par sociāli mazaizsargātām vai maznodrošinātām. Mūsu priekšlikums sakrīt ar Oslo rekomendācijām par minoritāšu lingvistiskajām tiesībām, tāpēc lūdzu deputātus atbalstīt šo priekšlikumu.

A.Bartaševičs (politisko organizāciju apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” frakcija).

viens ir 11.panta pirmās daļas variants. Pirmais ir stingrāks, otrs - maigāks. Tas nozīmē, ka publiskos pasākumos - tikai tajos pasākumos, kurus organizē valsts vai pašvaldības iestāde, - ir jālieto valsts valoda. Pretējā gadījumā mēs novedīsim likumu līdz absurdam. Pieņemsim, ka tajos pasākumos, kurus gatavos mūsu valsts, vai, teiksim, Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banku pilnvarnieku sapulce... kādā valodā būs šis pasākums? Pēc likuma tam ir jābūt latviešu valodā, bet diez vai tas notiks latviešu valodā.

Otrs. Pieņemsim, ka notiks krievu dzejnieka vai krievu dziedātāja koncerts. Kāda valoda būs tam dzejniekam jālieto šajā pasākumā? Nu, protams, ja tas ir krievu dzejnieks, tad krievu valoda, un te nevar būt runa ne par kādu latviešu valodu vai tulkojumu... Tas ir vienkārši absurds! Bet saskaņā ar likumu tā būs jālieto.

Man nepatīk arī tāda definīcija, kuru ieviesa Izglītības, kultūras un zinātnes komisija otrajā daļā, ka starptautiskie pasākumi, kuri notiek Latvijas teritorijā un kuru rīkošanā ir piedalījušās šā panta pirmajā daļā ... un tā tālāk... Tur rakstīts, ka tās ir valsts un pašvaldību iestādes vai tiesu sistēmai piederīgas iestādes, kas piedalās šajā pasākumā. Tātad policija ir tiesu sistēmai piederīga iestāde, un tā noteikti piedalīsies jebkurā pasākumā, jo tas ir viņu pienākums. No tā izriet, ka jebkurā, pat privātā pasākumā, ir jālieto valsts valoda, jo tur piedāvās vai nu pašvaldībai atļauju piedalīties šajā pasākumā, vai policijai. Mēs novedam līdz absurdam šo likumu, tāpēc es lūdzu balsot par mūsu 51. vai 52. priekšlikumu, 52. priekšlikums, manā skatījumā, ir labāks.

Nepieņem..

J.Dobelis (apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija).

Tā kā, runājot par katru priekšlikumu, ir ļoti skaidri jāizsakās par savu balsojumu, tad es nevaru neizteikties par 54. priekšlikumu. var parādīties publiski pasākumi, kultūras pasākumi un citi pasākumi, kuros mēs vispār nedzirdēsim latviešu valodu. Tā ka es aicinu balsot pret šo priekšlikumu.

B.Cilevičs (politisko organizāciju apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” frakcija).

Starptautiskie pasākumi ir ļoti dažāda rakstura, un ne visi pasākumi ir domāti visiem, kuri grib tos apmeklēt. Ja notiek pasākumi, kurus organizē privāto uzņēmumu sabiedrības vai nevalstiskās organizācijas, runa atkal ir par privāto jomu. Bet, cienījamie tirgus ekonomikas un liberālo principu atbalstītāji, parasti šie pasākumi, kurus organizē privātās uzņēmējsabiedrības, ir domāti noteiktam personu lokam. Ja organizators gribēs, lai šo pasākumu apmeklētu pēc iespējas vairāk dalībnieku, tad viņš pats parūpēsies par tulkošanu, bet, ja pasākums domāts, piemēram, tikai cilvēkiem, kuri prot angļu valodu - es neminēšu konkrētus piemērus, es domāju, katrs pats tos var iedomāties -, tad šī prasība ir absolūti nevajadzīga un uzliek nopietnas finansiālās saistības. Tas īpaši sāpīgi ir tieši nevalstiskajām organizācijām, kurām parasti saka, ka budžets ir visai ierobežots.

Te atkal runa pirmām kārtām ir par iejaukšanos privātajā sfērā. Es domāju, ka mūsu priekšlikums ir visai pamatots.

Dz.Ābiķis. jaunā komisijas redakcija pieļauj, ka Valsts valodas centrs pasākumu rīkotājus no šādas prasības var atbrīvot. Līdzīga norma šobrīd mūsu likumdošanā ir spēkā jau sešus vai septiņus gadus, un mums nav gadījies dzirdēt nekādus pārmetumus no kādas starptautiskas sanāksmes organizētājiem, ka būtu radušās grūtības lietot arī svešvalodu starptautiskajās sanāksmēs. Es aicinu noraidīt.

Noraida..

B.Cilevičs (politisko organizāciju apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” frakcija).

Neņemot vērā tos apsvērumus, ko es jau minēju attiecībā uz mūsu iepriekšējo priekšlikumu, šajā gadījumā spēkā ir “Vispārējā konvencija par nacionālo minoritāšu aizsardzību”, kur 17.panta otrās daļas norma skan tā: “Dalībvalstis apņemas neiejaukties pie nacionālajām minoritātēm piederošo personu tiesībās, darbā sabiedriskajās organizācijās gan valsts, gan starptautiskajā līmenī.” Likumprojekts ir acīmredzamā pretrunā ar konvencijas normu. Tātad likums būs jāpārfrāzē pēc tam, kad mēs beidzot būsim ratificējuši vispārējo konvenciju.

J.Dobelis (apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija).

publiskos pasākumus. Mums jau ir bijuši nepatīkami gadījumi, kad šeit tika rīkoti dažādi starptautiski koncerti un saieti, kur faktiski latviešu valoda nebija dzirdama.

spēkā esošā redakcija, kurā ļoti skaidri ir pateikts, kādos gadījumos Ministru kabinets var arī atbrīvot no šīs prasības par valsts valodas lietošanu, mani pilnīgi apmierina, un tā ir šī otrā lasījuma redakcija, tāpēc es aicinu visos manis minētajos gadījumos balsot“pret”.

M.Lujāns

Vai ar Ministru kabinetu, kā Juris teica, vajadzēs saskaņot visu rokgrupu dziesmu tekstus un vajadzēs varbūt nodrošināt sinhronu tulkojumu paralēli dziesmu tekstiem? Man gribētos saprast šo mehānismu, jo es arī kā skatītājs gribu saprast, par ko es maksāšu naudu, jo es varbūt maksāšu dubultu cenu, ja tā būs ļoti interesanta atrakcija.

K.Lībane (frakcija “Latvijas ceļš”).

“Latvijas ceļš” tomēr uzskata, ka būtu jāpaliek pie atbildīgās komisijas redakcijas, kas sagatavota tieši šim lasījumam, respektējot ļoti būtisku, eiropeisku indivīda brīvību privātajos pasākumos runāt savā dzimtajā valodā un ar šo likumu reglamentējot valsts valodas lietošanu tādos pasākumos, kuros ir kāds valstiskuma elements. Ja jūs atbalstāt šo principu, tad jums jābalso “par” 59.priekšlikumu, uz ko es jūs arī aicinu.

J.Dobelis

ja mēs gribam pasargāt savu latviešu valodu no kaut kādas uzmācīgas citas valodas uzspiešanas mākslīgi rīkotajos pasākumos, es aicinu šoreiz neatbalstīt šo 59.priekšlikumu un aicinu balsot “pret”.

Pret :50!

M.Lujāns (politisko organizāciju apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” frakcija).

Cienījamie kolēģi! Cik es atceros, pagājušajā Saeimā arī varēja uzzināt, es aicinātu atbalstīt šā vārdiņa “tikai” izņemšanu. Protams, armijā vajag, lai komandieri dod pavēles valsts valodā, un arī šis likums dod tādas iespējas. Bet mēs varētu tomēr atļaut diviem kareivjiem savā starpā sarunāties savā nacionālajā valodā: varbūt diviem čigāniem būtu labi sarunāties čigānu valodā, krieviski runājošajiem - krievu valodā.

Vai mēs gribam tādu Latvijas armiju? Vai gribam ar tādām metodēm panākt kaut ko? Tādēļ es aicinu šajā gadījumā izsvītrot vārdu “tikai” un tomēr reizēm atļaut viņiem savā starpā sazināties dzimtajā valodā.

Dz.Ābiķis: parasti armijās valda vienas valodas princips, jo pretējā gadījumā var sākties liels haoss, it īpaši uzbrūkot.

J.Pliners (politisko organizāciju apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” frakcija).

Valsts valodas likumam jābūt tomēr kaut cik saskaņotam ne tikai ar 1998.gada februārī pieņemtajām Oslo rekomendācijām par mazākumtautību lingvistiskajām tiesībām, bet arī ar dzīves realitātēm un 1996.gadā pieņemtajām Hāgas rekomendācijām, kas ir minoritāšu tiesību kvintesence izglītībā.

1998./1999.mācību gadā Latvijā darbojās 698 valsts un pašvaldību skolas ar latviešu mācībvalodu un 175 skolas ar krievu mācībvalodu un arī 141 divplūsmu skola. Krievu valodu mācās daudz vairāk par 100 tūkstošiem skolēnu. Dokuments, kurš pieņemts 1996.gadā Hāgā, rekomendē dot minoritātēm tiesības uz izglītību minoritāšu valodā, mācot valsts valodu sākumskolā, pamatskolā, vidusskolā un, ja minoritātes dzīvo kompakti, tad arī augstskolā. Kā zināms, Latvijas Cilvēktiesību komiteja ir savākusi vairāk nekā 70 tūkstošus pilsoņu un nepilsoņu parakstu par to, lai minoritāšu bērnus mācītu dzimtajā valodā un lai viņi apgūtu arī valsts valodu. Nesen Daugavpilī (tikai Daugavpilī!) savāca apmēram 5000 parakstu par to pašu jautājumu. Pilnībā pieņemot to, kas ir rakstīts 14.pantā - ka Latvijas Republikā ir garantētas tiesības iegūt izglītību valsts valodā -, mēs lūdzam šo pantu papildināt ar otro teikumu šādā redakcijā: “Latvijas mazākumtautību pārstāvjiem ir tiesības iegūt pamatizglītību dzimtajā valodā, apgūstot arī valsts valodu.”

Dz.Ābiķis. pagājušajā gadā pieņemtais Izglītības likums šīs Hāgas rekomendācijas un citus starptautiskos dokumentus ievēro.

J.Pliners (politisko organizāciju apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” frakcija).

64.priekšlikums - papildināt 14.pantu ar teikumu šādā redakcijā: “Valsts veicina etniskajām grupām pamatizglītības iegūšanu dzimtajā valodā.”

Dz.Ābiķis. Cienījamie kolēģi! Šim formulējumam varētu simtprocentīgi piekrist, jo tiešām Latvijas valsts nepārprotami veicina etniskajām grupām pamatizglītības iegūšanu dzimtajā valodā. Izglītības likums paredz, ka mazākumtautības var īstenot pamatizglītību, apgūstot minoritāšu izglītības programmas. Izglītības likums risina šos jautājumus un tāda konceptuāla nostāja ir ielikta šajā likumā.

J.Pliners (politisko organizāciju apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” frakcija).

Cienījamie kolēģi! Neskatoties uz to, ka jums ir ļoti nedzirdīgas ausis, es tomēr mēģinu tikt līdz jūsu prātam, sirdij, dvēselei. Visdemokrātiskāk un visliberālāk būtu, ja mēs izteiktu 14.pantu šādā redakcijā: Latvijas Republikā ir garantētas tiesības iegūt izglītību valsts valodā, kā arī mazākumtautību valodās. Ar to deputāti pierādītu gandrīz 40% no Latvijas iedzīvotājiem savu labo gribu, labvēlīgo attieksmi pret minoritātēm. Tad mūsu likumdošanu dēvētu par vienu no demokrātiskākajām Eiropā, kā tas jau bija Latvijā no 1919.gada gandrīz līdz 1934.gadam. Tas būtu liels solis, lai Latvijā neturpinātu veidoties divkopienu valsts.

Dz.Ābiķis. Pat salīdzinot ar daudzu Eiropas Savienības valstu izglītības likumiem, mūsu Izglītības likums nepārprotami ir viens no demokrātiskākajiem Eiropā, un es aicinu šo priekšlikumu noraidīt tikai tāpēc, ka šie jautājumi tiek risināti Izglītības likumā.

M.Lujāns (politisko organizāciju apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” frakcija).

17.panta pirmajā daļā mēs ieliekam normu: “... ievērojot spēkā esošās literārās valodas normas”. Tas attiecas uz pieaugušajiem. Un tad tālāk seko otrā daļa: “Pirmsskolas vecuma bērniem paredzētās filmas ieskaņojamas vai dublējamas valsts valodā.”

… te vairāk būtu apskatāma doma par to, ka bērniem varētu būt…

Pazudīs, piedodiet, arī pašu televīzijas seriālu interesantais sižets, tāpēc šinī gadījumā diemžēl es aicinātu neatbalstīt cienījamo Moniku Zīles

B.Cilevičs (politisko organizāciju apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” frakcija).

Tātad vietu nosaukumi lietojami latviešu valodā vienmēr un visur. Saskaņā ar likumprojekta 25.pantu, kas acīmredzot būs spēkā, ja mēs par to nobalsosim, par likuma neievērošanu personas būs saucamas pie atbildības, ja kāds Daugavpili nosauks par Dvinsku.

Bez šaubām – ja vietas nosaukums jau ir citā valodā, tas tā arī lietojams – nekādi tulkojumi. Bet vispārpieņemti IR jālieto vietu nosaukumu valsts valodā.

B.Cilevičs (politisko organizāciju apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” frakcija).

Šeit atkal mums ir tāda norma, kurai ir tiešs sakars ar cilvēktiesībām un ar starptautiskajām normām. Oslo rekomendācijas par mazākumtautību lingvistiskajām tiesībām 2.pants pilnīgi skaidri apgalvo, ka minoritāšu pārstāvjiem ir tiesības veidot savu dibināto privāto struktūru nosaukumus minoritātes valodā gan uzņēmējsabiedrībām, gan arī kultūras biedrībām un tā tālāk.

Jā, protams, rekomendācijas juridiski nav saistošas, bet tāda ir vadošo starptautisko ekspertu izstrādātā saistošo dokumentu interpretācija. Šajā gadījumā rekomendācijas atsaucas uz starptautiskā dokumenta par politiskajām un civiltiesībām 27.pantu. Ja šī norma tāda paliks likuma galīgajā variantā, tad ļoti drīz atkal tiks iesniegtas individuālas sūdzības vai nu ANO Cilvēktiesību komitejā, vai Eiropas Cilvēktiesību tiesā, un abas šīs iestādes noteikti atzīs šo ierobežojumu par individuālo cilvēktiesību pārkāpumu. Ja jūs to gribat, lūdzu, balsojiet “par”! (Starpsauciens: “Mēs gribam?..”)

Dz.Ābiķis. Cienījamie kolēģi! Te gan kolēģi teica, ka mēs to gribam. Protams, mēs to negribam, jo šeit likumā ir norma: “... izņemot citos likumos noteiktos gadījumus”. Piemēram, likums “Par uzņēmējdarbību” pieļauj arī variantus, ka uzņēmumu nosaukumi tiek veidoti arī citās valodās.

M.Mitrofanovs (politisko organizāciju apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” frakcija).

Principā šeit problēma ir tāda, ka lielākajai daļai cilvēku, kuri ir ieinteresēti saglabāt savu vārdu vēsturisko formu, uz rokas pašlaik nav padomju pases, ar kuras palīdzību mēs varētu apliecināt sava vārda un uzvārda oriģinālformu. Lielākajai daļai šo cilvēku šie dokumenti jau ir nodoti, saņemot Latvijas pasi, un arī tāds dokuments kā dzimšanas apliecība, pieņemsim, nevar palīdzēt, jo daudzos gadījumos šīs apliecības ir izdotas ārpus Latvijas vai uzvārds ir izmainīts sakarā ar laulību, tāpēc, ja mēs atstāsim tādu formulējumu, kāds pašlaik ir likumprojektā, tad šī likuma norma pārsvarā gadījumu netiks īstenota dzīvē.

B.Cilevičs (politisko organizāciju apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” frakcija).

Arī uz šo normu attiecas vispārējās konvencijas 17.panta otrā daļa, kuru šodien jau citēju, - tātad tas, ka valsts nedrīkst iejaukties minoritāšu izveidoto privāto organizāciju, kultūras biedrību darbā. Arī no veselā saprāta viedokļa padomāsim, vai tas ir normāli, ka, piemēram, Poļu biedrības veidlapās nedrīkst iekļaut tekstu poļu valodā! Arī šī norma nekad nedarbosies praksē, jo vienmēr, kā saka, cilvēki apies šo ierobežojumu. Jo biedrības veidlapas, kuras ir it kā domātas sarakstei ar ārzemēm, kļūdas dēļ varbūt tiks izmantotas arī Latvijas teritorijā iekšējai sarakstei. Manuprāt, tas ir diezgan pazemojoši, jo mēs provocējam šādu rīcību. Atkal šī norma ir nedzīva un tai nav nekādas jēgas, un atkal tā tiks apstrīdēta starptautiskajā līmenī. Tāpēc es domāju, ka mūsu priekšlikums ir visai pamatots.

Šis likums neattiecas uz… (1.pants) – paši viens otram jauc galvu, tomēr…

J.Dobelis (apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija).

Cienītie kolēģi! Aicinu balsot pret 77.priekšlikumu. Tālāk tas ir iestrādāts tekstā, kura galīgais variants arī man nav pieņemams, jo šāds teksts paver iespējas nekontrolēti veidot informāciju, apejot (praktiski pilnīgi apejot!) reizēm pat latviešu valodas prioritāti. Līdz ar to es aicinu balsot pret 77.priekšlikumu.

M.Lujāns (politisko organizāciju apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” frakcija).

Nesen bija visādi atmiņu vakari, piemiņas vakari un koncerti. Cienījamie kolēģi, es iedomājos: būs viena pazīstama komponista vakars, būs uz afišas rakstīts, teiksim, “Miļion allih roz”. Piedodiet, Dobeļa kungs, - saprotiet, var tomēr laikam uz koncerta afišas būt arī kāds nosaukums tanī valodā, ko jūs nepārvaldāt. Jums ir grūti. Es saprotu. Bet, cienījamie kolēģi, atļausim tai iedzīvotāju daļai, kas šo valodu saprot vai arī zina vairākas svešvalodas... Lai viņiem būtu arī tiesības izlasīt šo koncerta nosaukumu. (Starpsauciens: “Nav tiesību!”)

B.Cilevičs (politisko organizāciju apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” frakcija).

Mūsu priekšlikuma būtība - mēs nepiedāvājam iespēju nelietot valsts valodu. Jebkurā gadījumā valsts valoda ir jālieto. Vai atļaut lietot citu valodu blakus valsts valodai vai aizliegt. Mūsu priekšlikuma būtība ir vienmēr pieprasīt, lai valsts valoda tiktu lietota, un atļaut lietot arī citas valodas.

Dz.Ābiķis. ir paredzēta valsts valodas lietošana informācijā, kā arī gadījumi, kad līdztekus valsts valodai pieļaujama svešvalodu lietošana… Tātad svešvalodu lietošana ir pieļaujama, to reglamentēs Ministru kabinets.

Dz.Ābiķis. 80. - atbildīgās komisijas priekšlikums - ir atbalstīts.

Sēdes vadītājs. Lūdzu balsošanas režīmu! Balsosim par 80. - atbildīgās komisijas priekšlikumu. Lūdzu rezultātu! Par - 16, pret - 64, atturas - 15. Priekšlikums noraidīts.

Dz.Ābiķis. 82. - Eiropas lietu komisijas priekšlikums - ir atbalstīts, jo vārds “autentisks” izraisa ārkārtīgi lielas neskaidrības gan uzņēmēju, gan citu likumu vērtētāju aprindās.

Dz.Ābiķis. 84. - Eiropas lietu komisijas priekšlikums - ir atbalstīts un izteikts atbildīgās komisijas precizētā redakcijā.

Lūdzu rezultātu! Par - 20, pret - 70, atturas - 6. Priekšlikums nav pieņemts.

Sēdes vadītājs. Pirms balsojam par likumprojektu kopumā, paziņoju, ka Saeimas Prezidijs ir saņēmis sešu deputātu parakstītu iesniegumu: “Ņemot vērā, ka pēc Valsts valodas likuma projekta sagatavošanas trešajam lasījumam Saeimā ir saņemtas Eiropas Savienības un EDSO piezīmes par šā likumprojekta neatbilstību Latvijas starptautiskajām saistībām, ierosinām nodot šo likumprojektu atpakaļ Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai papildu ziņu ievākšanai un strīdīgo jautājumu precizēšanai.”

Nobeigums.

Turklāt, rodas jautājums, kas galu galā sarežģī likumdošanu un tās galaproduktus – likumus. Vai tā ir neizpratne par noteiktu terminu lietošanu? Vai nemācēšana domu pateikt skaidri, korekti un pēc iespējams lakoniski?

Izmantotā literatūra:

N.Ločmele, Valsts valodas likuma otreizējā skatīšana rudenī, “Diena”,16.jūlijs, piektdiena, nr.163, 1999.

N.Ločmele un K.Plamše, Valodas likumu atdod Saeimai, “Diena”,15.jūlijs, ceturtdiena, nr.162, 1999.

N.Ločmele, EDSO valodas likumu lūdz nodot atpakaļ Saeimai, “Diena”,14.jūlijs, trešdiena, nr.161, 1999.

N.Ločmele un K.Plamše, EDSO bažas par valodas likumu vēsta prezidentei, “Diena”,13.jūlijs, otrdiena, nr.160, 1999.

N.Ločmele, Valodas likumu jau kritizē, “Diena”,9.jūlijs, piektdiena, nr.157, 1999.

Latvijas Vēstnesis, nr.227/228 (1687/1688), 8.jūlijs, 1999.

Latvijas Vēstnesis, nr.231/232 (1691/1692), 16.jūlijs, 1999.

Latvijas Vēstnesis nr. 173., 8.novembris, 1995.

Latvijas Vēstnesis nr.120., 16.jūlijs, 1996.

Latvijas Vēstnesis nr.113., 1.augusts, 1995.

Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, nr.5., 1993.

Brūss Kenedijs, Likumu veidošana un izplatīšana demokrātiskā sabiedrībā, Freedom Paper No.7, 1997., Usia regional program office, Vienna.

G.Kusiņš, Dažas tiesību jaunrades problēmas Latvijā, Administratīvā un kriminālā justīcija, 1998 3(4)

I.Krastiņš “Tiesību būtība un forma”, gads, Rīga, …

Satversme

Saeimas kārtības rullis.

Valsts valodas likumprojekts, 1999.gada 8.jūlijā pieņemts, 14.jūlijā prezidentes atdots atpakaļ Saeimai otreizējai caurlūkošanai.

Latvijas Republikas ministru Kabineta rīkojums Nr.616 pieņemts 01.11.1995. Par Latviešu valodas apmācības valsts programmu.

(sarakstīt…)

SPĒKĀ ESOŠS no 05.05.1989 (ZIŅOTĀJS,18.05.1989,nr.20)

Latvijas Pad. Soc. Republ Augstākā Padome

likums pieņemts 05.05.1989

Latvijas Republikas valodu likums

Spēkā no: 05.05.1989

Pēdējā korekcija: 08.04.1997 A.Andrejeva

Izteikts jaunā redakcijā ar 1992.gada 31.marta likumu "Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas PSR Valodu likumā", kas stājas spēkā no 5.maija 1992.gada (publicēts: ZIŅOTĀJS, 1992, nr.15) Ar grozījumiem, kas izsludināti līdz 1993.gada 3.novembrim.

Grozījumi: 20.04.93. likums (Ziņotājs, 13.maijs, nr.18)

21.10.93. likums (L.V., 3.nov., nr.100)

Vienlaikus valsts rūpējas par cieņpilnu attieksmi pret visām Latvijas Republikā lietotajām valodām un dialektiem. Valsts valodas statuss, kas noteikts latviešu valodai, neaizskar pārējo tautību iedzīvotāju konstitucionālās tiesības lietot savu dzimto valodu vai citas valodas.

1.nodaļa

VISPĀRĪGIE NOTEIKUMI

1.pants

Latvijas Republikā valsts valoda ir latviešu valoda.

2.pants

3.pants

Latvijas Republikas Valodu likums nosaka latviešu valodas un citu valodu lietošanu valsts, tautas saimniecības un sabiedriskās darbības jomās, valodas izvēles tiesības un valodu aizsardzību.

2.nodaļa

IEDZĪVOTĀJU VALODAS IZVĒLES TIESĪBAS

4.pants

Lai realizētu iedzīvotāju valodas izvēles tiesības, visiem valsts varas un valsts pārvaldes institūciju, kā arī iestāžu, uzņēmumu un organizāciju darbiniekiem ir jāprot un jālieto valsts valoda un citas valodas tādā apjomā, kāds nepieciešams viņu profesionālo pienākumu veikšanai. Valodu zināšanu apjomu, kāds nepieciešams šiem darbiniekiem, nosaka Latvijas Republikas Ministru Padomes apstiprināts nolikums kā arī Ministru kabineta noteikumi. [<*> - Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 21.10.93.likumu.]

5.pants

3.nodaļa

VALODA VALSTS VARAS UN VALSTS PĀRVALDES INSTITŪCIJĀS,

IESTĀDĒS, UZŅĒMUMOS UN ORGANIZĀCIJĀS

6.pants

Latvijas Republikas valsts varas un valsts pārvaldes institūcijās lietvedības, sēžu un visu citu darba sanāksmju valoda ir valsts valoda. Šīs valodas nepratēji sēdēs vai sanāksmēs pēc vienošanās var lietot citu valodu. Šajā gadījumā, ja to pieprasa kaut viens sēdes vai sanāksmes dalībnieks, rīkotājs nodrošina tulkojumu valsts valodā.

7.pants

Latvijas Republikā esošajiem uzņēmumiem, iestādēm un organizācijām lietvedībā un visos dokumentos, kas attiecas uz lietvedību, kā arī sarakstē ar adresātiem iekšzemē jālieto valsts valoda. Saskarsmē ar ārvalstīm iestādes, uzņēmumi un organizācijas savā darbībā piemēro šo noteikumu tiktāl, ciktāl tas netraucē normālu darbību un nav pretrunā ar starptautiskajām tiesībām un paražām. Valsts varas, valsts pārvaldes un pašvaldību institūcijās iesniedzamajiem iestāžu, uzņēmumu un organizāciju dokumentiem jābūt valsts valodā.

8.pants

Dokumentiem, kurus iedzīvotājiem izsniedz valsts varas un valsts pārvaldes institūcijas, kā arī valsts iestādes, uzņēmumi un organizācijas, jābūt valsts valodā. Akadēmisko izglītību un zinātnisko grādu apliecinošos dokumentos līdztekus valsts valodai var lietot arī angļu valodu. Dokumentos, kurus iedzīvotājiem izsniedz privātas iestādes, uzņēmumi un organizācijas, līdztekus valsts valodai var lietot arī citas valodas. Valsts varas un valsts pārvaldes institūcijām, kā arī iestādēm, uzņēmumiem un organizācijām no iedzīvotājiem jāpieņem un jāizskata dokumenti latviešu, angļu, vācu un krievu valodā, citās valodās iesniegtajiem dokumentiem jāpievieno notariāli apliecināts tulkojums valsts valodā.

9.pants

Latvijas Republikas valsts varas un valsts pārvaldes institūcijas, iestādes un organizācijas un to amatpersonas uz iedzīvotāju iesniegumiem un sūdzībām rakstveida atbildes sniedz valsts valodā. Valsts varas un valsts pārvaldes institūcijas, iestādes, organizācijas un to amatpersonas var sniegt atbildi arī tajā valodā, kurā persona pie tām ir griezusies.

4.nodaļa

VALODA IZGLĪTĪBĀ, ZINĀTNĒ UN KULTŪRĀ

10.pants

Latvijas Republikā ir garantētas tiesības iegūt izglītību valsts valodā. Tiesības iegūt izglītību dzimtajā valodā ir arī valstī dzīvojošo citu tautību iedzīvotājiem.

11.pants.

Latvijas Republika nodrošina vidējās speciālajās un arodvidusskolās mācības valsts valodā un citās valodās Latvijas Republikai nepieciešamajās specialitātēs neatkarīgi no mācību iestādes resorpakļautības. Specialitāšu sarakstu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabinets. Valsts finansētajās augstākajās mācību iestādēs, sākot ar otro mācību gadu, mācību pamatvaloda ir latviešu valoda. [<*> - Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 21.10.93.likumu.]

12.pants

Visās Latvijas Republikas mācību iestādēs ar citu mācībvalodu latviešu valoda tiek mācīta neatkarīgi no šo iestāžu resorpakļautības. Latvijas Republikas vidējo, vidējo speciālo, arodvidusskolu un augstāko mācību iestāžu beidzējiem jākārto eksāmens valsts valodā. Nepieciešamo valodas prasmes pakāpi nosaka un valodas mācīšanu nodrošina Izglītības, kultūras un zinātnes ministrija kopā ar attiecīgajām ministrijām.

[<*> - Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 21.10.93. likumu.]

13.pants.

[<*> - Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 20.04.93. likumu.]

14.pants

15.pants

5.nodaļa

VALODA NOSAUKUMOS UN INFORMĀCIJĀ

16.pants.

Latvijas Republikas vietu nosaukumi veidojami un dodami latviešu valodā. Gadījumus, kad tie atveidojami citās valodās, nosaka pašvaldības.

17.pants

Iestāžu, uzņēmumu un organizāciju nosaukumi veidojami un dodami latviešu valodā un, ja nepieciešams, atveidojami vai tulkojami citā valodā.

18.pants

Latviešu personvārdus lieto saskaņā ar latviešu tradīcijām un valodas likumībām.

Citu valodu personvārdus latviešu valodā raksta un lieto, ievērojot citu valodu īpašvārdu atveides noteikumus.

19.pants

20.pants

Atklātiem izziņojumiem, izkārtnēm, afišām, plakātiem, reklāmai, cenu rādītājiem, Latvijā ražoto preču etiķetēm un lietošanas instrukcijām jābūt valsts valodā. Preču etiķetēs un lietošanas instrukcijās līdztekus valsts valodai pieļaujama citu valodu lietošana. Šajā gadījumā tekstam latviešu valodā ierādāma galvenā vieta un formas vai satura ziņā tas nevar būt mazāks par tekstu citā valodā.

Nosaukumi, kuri veido firmu preču zīmes marķējumu, citās valodās netiek tulkoti.

Šā panta piemērošanu reglamentē Latvijas Republikas Ministru Padomes apstiprināts nolikums kā arī Ministru kabineta noteikumi.

[<*> - Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 21.10.93.likumu.]

6.nodaļa

VALODU AIZSARDZĪBA

21.pants

Valodu likuma ievērošanu valstī pārrauga Tieslietu ministrijas Valsts valodas centrs, kā arī Valsts valodas inspekcija un pašvaldību valsts valodas inspektori.

[<*> - 1993.gada 21.oktobra likuma redakcijā.]

22.pants

23.pants

Par Valodu likuma pārkāpšanu vainīgie saucami pie atbildības likumā noteiktajā kārtībā.

Latvijas Republikas Augstākās

Padomes priekšsēdētājs A.Gorbunovs

Latvijas Republikas Augstākās

Padomes sekretārs I.Daudišs

SPĒKĀ ESOŠS no 29.10.1991 (ZIŅOTĀJS,14.11.1991,nr.45)

Latvijas Republika Augstākā Padome

lēmums pieņemts 29.10.1991

Par valsts valodas lietošanu Latvijas Republikas Augstākajā Padomē

----------------- Pase -----------------

Spēkā no: 29.10.1991

Slepenība: bez ierobežojumiem

Pēdējā korekcija: 08.07.1993 M.Krūmiņš

Pēdējā statusa maiņa: . .

----------------------------------------

Lai veicinātu valsts valodas ieviešanu Latvijas Republikas valsts varas un pārvaldes institūcijās, Latvijas Republikas Augstākā Padome nolemj:

1. Realizēt Latvijas Republikas Augstākās Padomes darbā Latvijas PSR Valodu likuma 6. pantu ar 1991. gada 1. novembri.

2. Lēmums stājas spēkā ar tā pieņemšanas brīdi.

Latvijas Republikas Augstākās

Padomes priekšsēdētājs A.Gorbunovs

Latvijas Republikas Augstākās

Padomes sekretārs I.Daudišs

SPĒKĀ ESOŠS no 22.07.1992 (ZIŅOTĀJS,24.09.1992,nr.37)

Latvijas Republika Ministru Padome

lēmums Nr.282 pieņemts 22.07.1992

Par Latvijas Republikas Valsts valodas inspekciju

Spēkā no: 22.07.1992

Pēdējā korekcija: 04.08.1997 V.Krūmiņa

Pamatojoties uz Latvijas Republikas Augstākās Padomes 1992. gada 31. marta lēmumu "Par Latvijas Republikas likuma "Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Valodu likumā" spēkā stāšanās kārtību", Latvijas Republikas Ministru Padome n o l e m j :

1. Izveidot Latvijas Republikas Valsts valodas inspekciju Latvijas Republikas Valsts ministra aparāta Valsts valodas centra sastāvā un noteikt, ka inspekcija tiek finansēta no Valsts valodas centram piešķirtajiem valsts budžeta līdzekļiem.

2. Apstiprināt pievienoto Latvijas Republikas Valsts valodas inspekcijas nolikumu.

Latvijas Republikas

Ministru Padomes priekšsēdētājs I.Godmanis

Latvijas Republikas

valsts ministrs J.Dinevičs

Apstiprināts

ar Latvijas Republikas

Ministru Padomes

1992.gada 22.jūlija

lēmumu Nr.282

Latvijas Republikas Valsts valodas inspekcijas

N O L I K U M S

1. Vispārīgie noteikumi

1.1. Latvijas Republikas Valsts valodas inspekcija (tālāk tekstā - "Valsts valodas inspekcija") ir valsts pārvaldes institūcija, kas īsteno valsts politiku un pārrauga Latvijas Republikas Valodu likuma (tālāk tekstā - "Valodu likums") ievērošanu un citu likumdošanas aktu izpildi valodas jautājumos. Valsts valodas inspekcija darbojas Latvijas Republikas Valsts ministra aparāta Valsts valodas centra (tālāk tekstā - "Valsts valodas centrs") sastāvā.

1.2. Valsts valodas inspekcija savā darbībā ievēro Latvijas Republikas likumus, Latvijas Republikas Augstākās Padomes lēmumus, Latvijas Republikas Ministru Padomes lēmumus un rīkojumus.

1.3. Valsts valodas inspekcija sadarbojas ar pilsētu (rajonu) pašvaldību Valsts valodas inspekcijām, ar Latvijas Zinātņu akadēmijas Latviešu valodas institūta Valsts valodas konsultāciju dienestu un citām institūcijām, kam jāapkalpo valsts valodas funkcionēšana.

1.4. Valsts valodas inspekcijas norādījumi ir obligāti visu iestāžu, uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību un organizāciju vadītājiem Latvijas Republikā. Valsts valodas inspekcijas lēmumus var pārsūdzēt likumā noteiktajā kārtībā.

2. Pienākumi

2.1. Valsts valodas inspekcijas uzdevumi ir:

2.1.1.kontrolēt Valodu likuma izpildi;

2.1.2.kontrolēt Valsts valodas centra lēmumu, rīkojumu, norādījumu un uzdevumu izpildi valodas jautājumos;

2.1.3.veikt pasākumus Latvijas Republikas iedzīvotāju interešu aizsardzībai Valodu likuma pārkāpšanas gadījumos.

2.2. Valsts valodas inspekcija pārbauda:

2.2.1.valsts valodas lietošanu un tās pareizību Latvijas Republikas valsts varas un valsts pārvaldes institūcijās, iestādēs, uzņēmumos, uzņēmējsabiedrībās un organizācijās;

2.2.2.Galvenās valsts valodas prasmes atestācijas komisijas lēmumu

izpildi;

2.2.3.lietvedības un dokumentu, nosaukumu un informācijas atbilstību Valodu likumam un citiem normatīvajiem aktiem valodas jautājumos;

2.2.4.valsts valodas lietošanas pareizību lietvedībā un dokumentos, nosaukumos un informācijā, valsts radio un valsts televīzijas pārraidēs, komercnolūkos demonstrētajās kinofilmās, kā arī publicētajos iespieddarbos.

3. Tiesības

3.1. Valsts valodas inspekcijai ir tiesības:

3.1.1.kontrolēt visu Latvijas Republikas iestāžu, uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību un organizāciju darbību Valodu likuma un ar valsts valodas lietošanu saistīto normatīvo aktu izpildē; 3.1.2.pieprasīt no visām iestādēm, uzņēmumiem, uzņēmējsabiedrībām un organizācijām valsts varas un valsts pārvaldes institūcijām, kā arī amatpersonām ziņas, kas nepieciešamas, lai kontrolētu valsts valodas lietošanu;

3.1.3.kontrolēt, kā tiek pildīts Valsts valodas prasmes atestācijas nolikums, un piedalīties visu līmeņu valsts valodas atestācijas komisiju darbā;

3.1.4.brīvi apmeklēt visas iestādes, uzņēmumus, uzņēmējsabiedrības un organizācijas, valsts un pašvaldību institūcijas, kā arī tikties ar amatpersonām;

3.1.5.sodīt likumā noteiktajā kārtībā iestāžu, uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību un organizāciju amatpersonas, kas nepilda Valodu likumu un Latvijas Republikas Ministru Padomes lēmumus un rīkojumus valodas jautājumos;

3.1.6.pieprasīt, lai ar valodu saistītie pārkāpumi tūlīt tiktu novērsti un vainīgās personas sauktas pie disciplinārās vai administratīvās atbildības;

3.1.7.savā darbā iesaistīt Valsts valodas inspekcijas pilnvarotas personas;

3.1.8.atbilstoši inspekcijas darba plāniem pieaicināt ekspertus, saskaņojot to ar attiecīgu institūciju vadītājiem.

4. Darba organizācija

4.1. Valsts valodas inspekcijas darbu organizē Valsts valodas inspekcijas vadītājs, kuru ieceļ amatā un atbrīvo no ieņemamā amata Latvijas Republikas valsts ministrs,saskaņojot savu rīcību ar Valsts valodas centra vadītāju.

4.2.Valsts valodas inspekcijas vadītājs:

4.2.1.vada Valsts valodas inspekcijas darbu un personiski atbild par inspekcijai uzticēto pienākumu izpildi;

4.2.2.sadala inspekcijas darbinieku pienākumus, kontrolē to izpildi un nodrošina darba disciplīnu;

4.2.3.sastāda inspekcijas darba plānus un iesniedz tos apstiprināšanai Valsts valodas centram.

4.3.Valsts valodas inspekcija organizē inspekcijas pilnvaroto personu iesaistīšanu inspekcijas uzdevumu veikšanā, rīko viņu apmācīšanu un kontrolē viņu darbību.

4.4. Valsts valodas inspekcijai ir īpašas vēstuļu un citas korespondences veidlapas, kā arī zīmogs.

4.5. Valsts valodas inspekcijas štata darbinieku identitāti apliecina Latvijas Republikas valsts ministra parakstītas amata apliecības, kas, veicot dienesta pienākumus, jāuzrāda pēc pirmā pieprasījuma.

Latvijas Republika Ministru Padome

lēmums Nr.462 pieņemts 04.11.1992

Par Nolikumu par valsts valodas lietošanu nosaukumos un informācijā

--------------- Piezīmes ---------------

Ar grozījumiem, kas izdarīti ar MK 25.07.95. noteikumiem nr.229.

----------------------------------------

Pamatojoties uz Latvijas Republikas Valodu likumu, Latvijas Republikas Ministru Padome n o l e m j :

1. Apstiprināt pievienoto Nolikumu par valsts valodas lietošanu nosaukumos un informācijā.

2. Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistram pirms uzņēmumu reģistrācijas to nosaukumu pareizību saskaņot ar Latvijas Zinātņu akadēmijas Latviešu valodas institūta Valsts valodas konsultāciju dienestu.

Latvijas Republikas

Ministru Padomes priekšsēdētājs I.Godmanis

Latvijas Republikas

valsts ministrs J.Dinevičs

APSTIPRINĀTS

ar Latvijas Republikas Ministru Padomes

1992.gada 4.novembra lēmumu Nr.462.

N O L I K U M S

PAR VALSTS VALODAS LIETOŠANU NOSAUKUMOS UN INFORMĀCIJĀ

Nolikums par valsts valodas lietošanu nosaukumos un informācijā (turpmāk tekstā - "nolikums") izstrādāts, lai konkretizētu Latvijas Republikas Valodu likuma prasības attiecībā uz latviešu valodas kā valsts valodas lietošanu nosaukumos un informācijā. Nolikums attiecas uz valsts varas un valsts pārvaldes institūcijām, kā arī uz Latvijas Republikas iestādēm, uzņēmumiem, uzņēmējsabiedrībām un organizācijām.

1. Vietu nosaukumi

1.1. Latvijas Republikas vietu nosaukumi veidojami un dodami valsts valodā.

1.2. Vietvārdu un to rakstības normēšana ietilpst Latvijas Republikas Ministru Padomes Vietvārdu komisijas (turpmāk tekstā - "Vietvārdu komisija") kompetencē.

1.3.Kartogrāfijā, kā arī valsts varas un valsts pārvaldes institūciju tekstos un dokumentos, mācību līdzekļos un metodiskajās publikācijās, izkārtnēs, plakātos un ceļa zīmēs lietojami tikai Vietvārdu komisijas apstiprinātie vietu nosaukumi.

1.4. Par gadījumiem, kad Latvijas Republikas vietu nosaukumi lietojami arī citās valodās, lemj pašvaldības pēc saskaņošanas ar Vietvārdu komisiju.

2. Iestāžu, uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību, zemnieku saimniecību un organizāciju nosaukumi 2.1. Iestāžu, uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību, zemnieku saimniecību un organizāciju (turpmāk tekstā - "uzņēmumi") oficiālie un saīsinātie nosaukumi veidojami un dodami valsts valodā atbilstoši latviešu literārās valodas un ortogrāfijas normatīvajām prasībām. Citalfabētiskie burti atveidojami latīņalfabētiskajā rakstībā un saskaņojami ar Latvijas Zinātņu akadēmijas Latviešu valodas institūta Valsts valodas konsultāciju dienestu (turpmāk tekstā - "Konsultāciju dienests").

2.2. Uzņēmumu nosaukumi, kuri neatbilst šī nolikuma prasībām, pēc Latvijas Republikas Valsts ministra aparāta Valsts valodas centra (turpmāk tekstā - "Valsts valodas centrs") norādījuma nomaināmi līdz 1993.gada 1.aprīlim.

2.3. Latvijas Republikas teritorijā uzņēmumu nosaukumi (izņemot ārvalstu uzņēmumu nosaukumus) lietojami tikai valsts valodā. Lietošanai ārpus Latvijas Republikas šo uzņēmumu nosaukumiem drīkst pievienot atveidojumu citā valodā.

2.4. Latvijas un Latvijas Republikas vārds, kā arī šo vārdu saīsinātie varianti uzņēmumu nosaukumos izmantojami tikai ar Valsts valodas centra atļauju.

2.5. Uzņēmumu nosaukumos bez īpaša pamatojuma un Konsultāciju dienesta akcepta nedrīkst izmantot citu valstu un zemju nosaukumus. Starptautisku organizāciju nosaukumus un reāli eksistējošu personu uzvārdus uzņēmumu nosaukumos drīkst izmantot tikai ar attiecīgo organizāciju un personu rakstisku atļauju.

3. Latviešu un citvalodu personvārdu lietošana

3.1. Visos dokumentos un lietvedībā valsts valodā personas vārds un uzvārds rakstāms saskaņā ar spēkā esošajām latviešu valodas pareizrakstības normām.

3.2. Pareiza personvārdu rakstība un lietošana obligāta visos dokumentos un lietvedībā, kā arī sarakstē un atklātajos sarīkojumos, kongresos, konferencēs, sēdēs, sanāksmēs un sapulcēs.

3.3. Citvalodu personvārdi valsts valodā lietojami, ievērojot noteikumus par šo valodu īpašvārdu atveidi latviešu valodā.

3.4. Latviešu un citvalodu personvārdus uzņēmumu nosaukumu veidošanā drīkst izmantot tikai atbilstoši šī nolikuma 2.5., 3.1. un 3.3.punkta prasībām.

4. Zīmogu un spiedogu teksti

4.1. Valsts varas un valsts pārvaldes institūciju, kā arī uzņēmumu zīmogu un spiedogu tekstiem jābūt valsts valodā.

4.2. Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas pakļautībā esošo iestāžu zīmogu un spiedogu tekstos līdzās valsts valodai var tikt lietotas arī citas valodas.

5. Publiskā informācija un reklāma

5.1. Atklātiem ziņojumiem, izkārtnēm, afišām, plakātiem un reklāmai jābūt valsts valodā.

5.2. Publiskā informācijā līdzās valsts valodai, kuras tekstam jābūt dominējošam, lietojamas arī citas valodas, ja šī informācija:

5.2.1. nepieciešama drošības apsvērumu dēļ (brīdinājuma un aizlieguma informācija);

5.2.2. ietver paziņojumus par nodokļu vai nodevu nomaksas kārtību;

5.2.3. attiecas uz nacionālo kultūras biedrību un reliģisko konfesiju pasākumiem;

5.2.4. attiecas uz tādu organizāciju sniegto informāciju, kuras saistītas ar starptautisko tūrismu, un tās lietošanas nepieciešamība saskaņota ar Valsts valodas centru;

5.2.5. attiecas uz starptautiskiem pasākumiem (konferences, izstādes, konkursi, simpoziji u.tml.).

[<*> - ar grozījumiem, kas izdarīti ar MK 25.07.95.noteikumiem nr.229, kas stājas spēkā no 02.08.95.]

5.3. Šī nolikuma 5.1.punkts neattiecas uz tām Latvijas Republikas valsts radio un valsts televīzijas pārraidēm, kā arī uz publikācijām masu informācijas līdzekļos, kas adresēti cittautiešu auditorijai.

6. Tirdzniecības un uzņēmējdarbības informācija

6.1. Latvijā ražoto preču reklāmai, cenu zīmēm, etiķetēm un lietošanas instrukcijām, jebkuram uzrakstam uz saražotās produkcijas, tās konteinera vai iesaiņojuma jābūt valsts valodā.

6.2. Eksportējamo preču etiķetēs un lietošanas instrukcijās līdzās valsts valodai drīkst lietot arī citas valodas.

6.3. Firmas preču zīmē vai marķējumā lietotais nosaukums citās valodās nav tulkojams.

6.4. Latvijas Republikā atļauts pārdot importētās preces, ja juridiskā persona, kura šīs preces realizē patērētājiem, nodrošina preču marķējumā, lietošanas instrukcijā vai tehniskajā pasē sniegtās informācijas tulkojumu valsts valodā.

7. Kontrole par šī nolikuma ievērošanu

Šī nolikuma ievērošanu kontrolē un administratīvos sodus likumā noteiktajā kārtībā uzliek Latvijas Republikas Valsts valodas inspekcija.

_________

SPĒKĀ ESOŠS no 19.10.1993 (nav publicēts)

Latvijas Republika Izglīt., kult.un zin.min.

pavēle Nr.68 pieņemts 19.10.1993

Par instrukciju par valsts valodas lietošanu krievu un citu mācībvalodu

pirmsskolas, mācību un audzināšanas iestāžu nosaukumos, dokumentos

un informācijā

Sakarā ar jautājumiem, kas rodas par valsts valodas lietošanu nosaukumos, dokumentos un informācijā, realizējot Valodu likumu, LR Ministru Padomes 1992.gada 4.novembrī apstiprināto "nolikumu par valsts valodas lietošanu nosaukumos un informācijā" un LR Tautas izglītības ministrijas 1991.gada 30.oktobra pavēli Nr.455 "Par pirmsskolas, mācību un audzināšanas iestāžu obligāto dokumentāciju",

PAVĒLU:

1. Apstiprināt Instrukciju par valsts valodas lietošanu krievu un citu mācībvalodu pirmsskolas, mācību un audzināšanas iestāžu nosaukumos, dokumentos un informācijā.

2. Rajonu (pilsētu) Skolu valdēm un iestāžu vadītājiem nodrošināt šīs instrukcijas izpildi pirmsskolas, mācību un audzināšanas iestādēs.

3. Kontroli par pavēles izpildi uzdot :

I.Gaugeram - Valsts izglītības inspekcijas priekšniekam,

A.Vasipam - Vispārējās izglītības departamenta direktora vietniekam,

Ā.Bišeram - Profesionālās izglītības departamenta direktoram.

Ministrs J.Vaivads.

Saskaņots ar LR Valsts valodas centru,

vadītāja Dz. Hirša, 1993.gada 7.oktobrī.

Apstiprināts ar LR Izglītības, kultūras

un zinātnes ministrijas 1993.gada

19.oktobra pavēli Nr. 68.

INSTRUKCIJA

par valsts valodas lietošanu krievu un citu mācībvalodu pirmsskolas, mācību

un audzināšanas iestāžu nosaukumos, dokumentos un informācijā

Instrukcija par valsts valodas lietošanu pirmsskolas, mācību un audzināšanas iestāžu nosaukumos, dokumentos un informācijā ir izstrādāta, lai konkretizētu Latvijas Republikas Valodu likuma, LR Ministru Padomes 1992.gada 4.novembrī apstiprinātā "Nolikuma par valsts valodas lietošanu nosaukumos un informācijā" un LR Tautas izglītības ministrijas 1991.gada 30.oktobra pavēles Nr.455 "par pirmsskolas, mācību un audzināšanas iestāžu obligāto dokumentāciju" prasības. Instrukcijas prasības attiecas uz krievu un citu mācībvalodu, kā arī divplūsmu skolām un iestādēm.

1. Nosaukumi, kuri rakstāmi valsts valodā

1.1. Pirmsskolas iestāžu un skolu nosaukumi izkārtnē. (Līdzās nosaukuma tekstam valsts valodā var pievienot tulkojumu nacionālās minoritātes valodā ar LR Valsts valodas centra atļauju).

1.2. Vidējo speciālo un arodizglītības mācību iestāžu nosaukumi izkārtnē.

1.3. Iestādes nosaukums veidlapās Latvijas Republikas teritorijā. (Lietošanai ārpus Latvijas Republikas iestādes nosaukumam valsts valodā drīkst pievienot tulkojumu citā valodā).

1.4. Iestādes zīmoga un spiedoga teksts.

1.5. Telpu un kabinetu nosaukumi. (Līdzās nosaukumam valsts valodā krievu, poļu un citu mācībvalodu pirmsskolas iestādēs un skolās var pievienot tulkojumu citā valodā. Divplūsmu iestādēs un skolās telpu un kabinetu nosaukumi tikai valsts valodā)

2. Dokumenti.

2.1. Dokumenti,kuri pirmsskolas iestādēs, skolās, vidējās speciālās un arodizglītības mācību iestādēs rakstāmi valsts valodā.

2.1.1. Valsts varas, valsts pārvaldes un pašvaldību institūcijās iesniedzamie dokumenti.

2.1.2 Iedzīvotājiem izsniedzamie dokumenti.

2.1.3.Rakstveida atbildes uz iedzīvotāju iesniegumiem un sūdzībām. (Atbildi var sniegt arī tajā valodā, kurā persona ir rakstījusi iesniegumu).

2.1.4. Visi grāmatvedības uzskaites un atskaites dokumenti.

2.1.5. Iestādes nolikums.

2.1.6. Pavēles un rīkojumi.

2.1.7. Darbinieku personīgās lietas.

2.1.8. Darba grāmatiņu reģistrācijas žurnāls.

2.1.9. Bērnu, skolēnu un audzēkņu personīgās lietas.

2.2. Dokumenti, kuri pirmsskolas iestādē rakstāmi valsts valodā.

2.2.1. Grupu žurnāli.

2.2.2. Darbinieku instruktāžu žurnāli.

2.2.3. Pirmsskolas bērnu iestādes tehniskā pase.

2.2.4. Bērnu ikdienas apmeklējuma uzskaites tabele (forma Nr.02-39/3).

2.2.5. Ēdienkarte - pieprasījums (forma Nr. 14a, 298, 299).

2.2.6. Individuālā bērnu attīstības karte (forma Nr. 060/u).

2.2.7. Profilaktiskās potēšanas kartes (forma Nr. 63/u).

2.2.8. Steidzamu ziņojumu žurnāls par saslimšanu ar infekcijas slimībām, akūtiem saindēšanās gadījumiem, par neparastu reakciju uz profilaktiskām potēm (forma Nr. 058/u).

2.2.9. Iestādes sanitārā stāvokļa novērtēšanas žurnāls (forma Nr. 308/u).

2.2.10. Medikamentu uzskaites un norakstīšanas žurnāls (speciālās bērnu pirmsskolas iestādēs bērniem ar intelekta traucējumiem un TBC intoksikāciju).

2.3. Dokumenti, kuri skolā rakstāmi valsts valodā.

2.3.1. Skolēna apliecība.

2.3.2. Skolēnu reģistrācijas alfabētiskā grāmata.

2.3.4. Atestāts par vidējo izglītību.

2.3.5. Apliecība par pamatizglītību.

2.3.6. Apliecība par speciālās skolas beigšanu.

2.3.7. Atestātu veidlapu un izsniegto atestātu par vidējo izglītību uzskaites un reģistrācijas grāmata.

2.3.8. Apliecību veidlapu un izsniegto apliecību par pamatizglītību uzskaites un reģistrācijas grāmata.

2.3.9. Izsniegto zelta un sudraba medaļu uzskaites grāmata.

2.3.10. Izlaiduma eksāmena protokols.

2.3.11. Liecība 5.-12. klasei.

2.3.12. Skolēnu sekmju, uzvedības un uzcītības kopsavilkums.

2.3.13. Ieskaišu grāmatiņa vakara (maiņu) un neklātienes skolai.

2.3.14. Vakara (maiņu) un neklātienes skolas skolēnu kustības grāmata.

2.3.15. Mācību grāmatu bibliotēkas fondu uzskaites grāmata.

2.3.16. Stundu saraksts. (Lietošanai skolēniem drīkst pievienot tulkojumu citā valodā).

2.3.17. Traktoru praktiskās vadīšanas un uzskaites grāmatiņa.

2.3.18. Apliecība par transporta līdzekļa vadīšanu.

2.3.19. Ceļazīme (transporta līdzekļa vadīšanai).

2.3.20. Grafiks skolēnu praktiskai braukšanai.

2.3.21. Pedagogu personāla uzskaites grāmata vai kartotēka.

2.3.22. Skolotāju nokavēto un aizvietoto stundu žurnāls.

2.4. Dokumenti, kuri vidējā speciālā mācību iestādē rakstāmi valsts valodā.

2.4.1. Iestādes darba plāns.

2.4.2. Pedagoģiskās padomes sēžu protokolu grāmata.

2.4.3. Audzēkņu uzskaites grāmata.

2.4.4. Vidējās speciālās mācību iestādes diploms.

2.4.5. Diplomu izsniegšanas reģistrācijas žurnāls.

2.4.6. Atskaite par diplomu veidlapu izlietošanu.

2.4.7. Audzēkņa apliecība.

2.4.8. Sekmju grāmatiņa.

2.4.9. Sekmju izraksts.

2.4.10. Eksāmenu protokols.

2.4.11. Darba drošības tehnikas instruktāžas žurnāls.

2.4.12. Stundu saraksts.

2.5. Dokumenti, kuri arodizglītības mācību iestādē rakstāmi valsts valodā.

2.5.1. Iestādes darba plāns.

2.5.2. Pedagoģiskās padomes sēžu protokolu grāmata.

2.5.3. Audzēkņu reģistrācijas žurnāls.

2.5.4. Audzēkņa liecība.

2.5.5. Diploms par arodizglītību.

2.5.6. Eksāmenu protokols.

2.5.7. Sekmju grāmatiņa.

2.5.8. Sekmju izraksts.

2.5.9. Diplomu izsniegšanas reģistrācijas žurnāls.

2.5.10. Atskaite par diplomu veidlapu izlietošanu.

2.5.11. Aroda kvalifikācijas apliecība.

2.5.12. Metinātāja apliecība.

2.5.13. Traktorista pagaidu apliecība.

2.5.14. "B" un "C" kategorijas transporta līdzekļa vadītāja praktiskās braukšanas apmācības grāmatiņa.

2.5.15. Darba drošības tehnikas instruktāžas žurnāls.

2.5.16. Stundu saraksts.

2.6. Dokumenti, kuri pirmsskolas iestādēs, skolās, vidējās speciālās un arodizglītības mācību iestādēs var būt rakstīti krievu, poļu un citās valodās.

2.6.1. Pirmsskolas iestādes un skolas darba plāns mācību gadam.(Divplūsmu iestādē un skolā tikai valsts valodā).

2.6.2. Pirmsskolas iestādes un skolas pedagogu padomes sēžu protokolu grāmata.(Divplūsmu iestādē un skolā tikai valsts valodā).

2.6.3. Klases žurnāls 1.-12. klasei.

2.6.4. Arodapmācības un autoapmācības žurnāls.

2.6.5. Klases žurnāls vakara-maiņu ar klātienes un neklātienes formu apmācībā vidusskolā.

2.6.6. Vidējās speciālās mācību iestādes mācību žurnāls.

2.6.7. Audzēkņa arodapmācības dienasgrāmata.

2.6.8. Teorētiskās apmācības žurnāls.

2.6.9. Arodapmācības žurnāls.

2.6.10. Autoapmācības žurnāls.

2.6.11. Mācību programmas priekšmetos.

2.6.12. Pirmsskolas iestāžu audzināšanas un mācību darba programmas.

2.6.13. Pirmsskolas iestādes metodiķa un audzinātāja darba plāni.

2.6.14. Audzinātāja darba plāns.

2.6.15. Pagarinātās darba dienas grupas, internāta žurnāls.

2.6.16. Fakultatīvo un pulciņu nodarbību žurnāls.

2.6.17. Dienasgrāmata 1.-4. klasei.

2.6.18. Liecība 1.-4. klasei.

2.6.19. Metodiskās komisijas dokumenti. (Divplūsmu iestādē un skolā tikai valsts valodā).

3. Mācību un audzināšanas iestāžu vadītājiem un pedagoģiskajiem darbiniekiem ir jānodrošina 2.6. iedaļā minēto dokumentu tulkojums valsts valodā, ja to pieprasa ministrijas, Skolu valdes un citu pārvaldes iestāžu darbinieki.

4. Informācija.

4.1. Informācija, kura rakstāma valsts valodā.

4.1.1. Skolas (iestādes) iekšējās kārtības noteikumi. (Drīkst pievienot tulkojumu citā valodā).

4.1.2. Skolas (iestādes) evakuācijas plāns. (Drīkst pievienot tulkojumu citā valodā).

4.2. Informācija, kura var būt rakstīta krievu, poļu un citās valodās.

4.2.1. Pedagoģiska un medicīniska rakstura informācija pirmsskolas iestāžu audzēkņu vecākiem.

4.2.2. Informācija par pirmsskolas iestādes iekšējās darba kārtības jautājumiem.

4.2.3. Skolas (iestādes) ziņojumi, afišas, plakāti, kas adresēti audzēkņiem un vecākiem. (Vecākajās klasēs audzēkņiem arī valsts valodā).

SPĒKĀ ESOŠS no 09.03.1994 (nav publicēts)

Latvijas Republika Tieslietu ministrija

nolikums pieņemts 09.03.1994

Latvijas Republikas Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu

komisijas nolikums

--------------- Piezīmes ---------------

APSTIPRINU

LR Tieslietu ministrijas

valsts sekretārs

O.Batarevskis

1994.gada 9.martā

----------------------------------------

1. Latvijas Republikas Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija (Tālāk tekstā - "Komisija") izveidota, lai koptu un normētu latviešu literāro valodu un veicinātu tās attīstību un funkcionēšanu valsts valodas statusā.

2. Komisijas galvenie uzdevumi ir:

2.1. regulāri izvērtēt literārās valodas kodificēto (normatīvos dokumentos un izdevumos ietverto) normu atbilstību latviešu valodas likumībām, izskatīt un novērtēt priekšlikumus par kodificēto normu maiņu;

2.2. izstrādāt un apstiprināt valodas praksei nepieciešamos normatīvos dokumentus;

2.3. dot atzinumus par valsts institūciju likumu un lēmumu projektiem, kas skar Komisijas kompetenci;

2.4. organizēt lingvistiskus un sociolingvistiskus pētījumus par latviešu valodas normu atbilstību valodas praksei.

3. Savā darbā Komisija pamatojas uz latviešu literārās valodas normalizācijas tradīcijām un lingvistiskiem un socioloģiskiem pētījumiem.

4. Komisijas sastāvā ir priekšsēdētājs, priekšsēdētāja vietnieks, sekretārs un 18 komisijas locekļi.

5. Komisijas sastāvu apstiprina Latvijas Republikas Tieslietu ministrija.

6. Komisijas priekšsēdētājs komisijas sēdes sasauc pēc vajadzības, bet ne retāk kā vienu reizi divos mēnešos.

7. Komisijas sēde ir tiesīga pieņemt lēmumus, ja tajā piedalās ne mazāk par pusi no komisijas locekļiem. Lēmumi ir pieņemti, ja par tiem balsojusi vairāk nekā puse no klātesošajiem komisijas locekļiem.

8. Komisijas darbība tiek finansēta Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas Valsts valodas centra izdevumu tāmes ietvaros. Komisijas locekļiem tiek noteikta šāda samaksa:

komisijas priekšsēdētājam - atbilstoši budžeta iestādēs strādājošo 9.kvalifikācijas kategorijai noteiktajam stundas tarifa likmes aprēķināšanas koeficientam;

komisijas locekļiem - atbilstoši budžeta iestādēs strādājošo 11.kvalifikācijas kategorijai noteiktajam stundas tarifa likmes aprēķināšanas koeficientam;

komisijas sekretāram - paredzēta piemaksa atbilstoši budžeta iestādēs strādājošo 14.kvalifikācijas kategorijai noteiktajam stundas tarifa likmes aprēķināšanas koeficientam.

Komisijas izdevumu tāmē tiek paredzēti līdzekļi samaksai par konsultatīvajiem un tehniskajiem līgumdarbiem.

9. Komisijas darbību var izbeigt ar Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas pavēli.

Latvijas Republikas

Valsts valodas centra vadītāja Dz.Hirša

_____

SPĒKĀ ESOŠS 31.10.95.

Latvijas Republika Tieslietu ministrija

nolikums pieņemts 31.10.1995

Latvijas Republikas Valsts valodas centra nolikums

1. Vispārīgie noteikumi

1.1. Latvijas Republikas Valsts valodas centrs (tālāk tekstā - "Centrs") ir LR Tieslietu ministrijas pārraudzībā esoša institūcija, kas īsteno valsts politiku un likumdošanas aktu izpildi valodas jautājumos.

1.2. Centrs savā darbībā ievēro Latvijas Republikas likumus, Latvijas Republikas Saeimas lēmumus, Latvijas Republikas Ministru kabineta lēmumus un rīkojumus.

1.3. Centram ir zīmogs, veidlapas un sertifikāti ar Latvijas Republikas valsts mazā ģērboņa attēlu un Centra pilnu nosaukumu.

1.4. Centra sastāvā ietilpst Latvijas Republikas Valsts valodas inspekcija, Galvenā valsts valodas atestācijas komisija, Latviešu valodas ekspertu komisija un Vietvārdu komisija.

2. Uzdevumi un galvenās darbības līnijas

2.1. Īstenot Latvijas Republikas Valodu likumu.

2.2. Reglamentēt valsts valodas lietošanu valsts un sabiedriskās dzīves sfērās.

2.3. Organizēt valsts valodas prasmes atestāciju un kontrolēt tās norisi.

2.4. Organizēt latviešu valodas aizsardzības darbu.

2.5. Veicināt latviešu valodas kultūras attīstību un nodrošināt valodas pareizu lietošanu.

2.6. Veicināt latviešu valodas zinātnisko pētniecību.

2.7. Attīstīt un koordinēt valsts valodas apmācību.

2.8. Recenzēt latviešu valodas mācību grāmatas, mācību līdzekļus un metodisko literatūru, atbalstīt to izdošanu.

2.9. Popularizēt latviešu valodu pasaulē.

2.10. Kontrolēt un koordinēt Latvijas Republikas Valsts valodas inspekcijas un Galvenās valsts valodas atestācijas komisijas darbību.

2.11. Saglabāt, atjaunot un aizsargāt vēsturiski pareizos un latviskai kultūrvidei raksturīgos Latvijas Republikas vietvārdus, reglamentēt to lietošanu oficiālajos tekstos un izdevumos.

3. Tiesības

3.1. Centram savas kompetences ietvaros ir tiesības:

3.1.1. saņemt informāciju no Latvijas Republikas iestādēm, uzņēmumiem, uzņēmējsabiedrībām un organizācijām, valsts varas un valsts pārvaldes institūcijām;

3.1.2. kontrolēt visu Latvijas Republikas iestāžu, uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību un organizāciju, valsts varas un valsts pārvaldes institūciju darbību Latvijas Republikas Valodu likuma un citu ar valsts valodas lietošanu saistīto lēmumu izpildē;

3.1.3. veidot pastāvīgas un pagaidu komisijas un dienestus valsts valodas jautājumos, iesaistīt to darbā speciālistus un citus nepieciešamos darbiniekus uz līguma pamata;

3.2. Centra darbinieki un Centra pilnvarotās personas ir tiesīgi savas kompetences ietvaros netraucēti apmeklēt iestādes, uzņēmumus, uzņēmējsabiedrības un organizācijas, valsts varas un pārvaldes institūcijas, piedalīties Valsts valodas prasmes atestācijas komisiju darbā.

3.3. Centram ir tiesības izsniegt noteikta parauga sertifikātus Centra pārbaudītiem un ieteiktiem ar valsts valodas lietošanu saistītiem mācību

līdzekļiem, metodiskajiem materiāliem u.tml.

4. Darba organizācija

4.1. Centra darbu organizē Centra vadītājs, kuru ieceļ un no amata atbrīvo Latvijas Republikas tieslietu ministrs.

4.2. Centra darbiniekus pieņem darbā Centra vadītājs.

4.3. Centra vadītājs:

4.3.1. vada Centra darbu un personiski atbild par tam uzticēto pienākumu izpildi;

4.3.2. sadala Centra darbinieku pienākumus, kontrolē to izpildi un nodrošina darba disciplīnu;

4.3.3. dibina pastāvīgās un pagaidu komisijas un dienestus, organizē speciālistu iesaistīšanu tajās un darba samaksu.

4.4. Centrs organizē pilnvaroto personu iesaistīšanu Centra uzdevumu veikšanā, rīko viņu apmācīšanu un kontrolē viņu darbu.

Latvijas Republikas

Valsts valodas centra vadītāja Dz.Hirša

SPĒKĀ ESOŠS no 17.01.1995 (nav publicēts)

Latvijas Republika Rīgas dome

nolikums Nr.10 pieņemts 17.01.1995

Rīgas Domes valodas inspekcijas nolikums

1. Vispārīgie noteikumi

1.1. Rīgas Domes valodas inspekcija (turpmāk - Valodas inspekcija) ir patstāvīga Rīgas Domes struktūrvienība, kura īsteno valsts politiku un likumdošanas aktu valodas jautājumos izpildi.

1.2. Valodas inspekcija darbojas Rīgas Domes ārvalstnieku un bezvalstnieku lietu komitejas pārraudzībā.

1.3. Valodas inspekcija savā darbā ievēro Latvijas Republikas likumus, Latvijas Republikas Ministru kabineta lēmumus un rīkojumus, Rīgas Domes lēmumus un šo nolikumu, kā arī citus normatīvos aktus par valsts valodas lietojumu Latvijas Republikā.

1.4. Valodas inspekcija sadarbojas ar Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas Valsts valodas centra Valsts valodas inspekciju un tās inspektoriem, ar Valsts valodas konsultāciju dienestu un citām institūcijām, kas nodrošina valsts valodas lietošanu un pareizību.

1.5. Valodas inspekcijas norādījumi tās kompetences ietvaros ir obligāti visu Rīgas iestāžu, uzņēmumu, organizāciju un uzņēmējsabiedrību vadītājiem un citām juridiskām personām.

2. Uzdevumi un funkcijas

2.1. Valodas inspekcijas uzdevumi ir:

2.1.1. kontrolēt Latvijas Republikas Valodu likuma izpildi Rīgā;

2.1.2. kontrolēt Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas Valsts valodas centra un Rīgas Domes norādījumu un uzdevumu valodas jautājumos izpildi;

2.1.3. veikt pasākumus Rīgas iedzīvotāju interešu aizsardzībai, ja tiek pārkāpts Latvijas Republikas Valodu likums;

2.1.4. reaģēt uz iedzīvotāju sūdzībām, tās pārbaudīt un veikt pasākumus Latvijas Republikas Valodu likuma pārkāpumu novēršanai.

2.2. Valodas inspekcija Rīgas iestādēs, uzņēmumos, organizācijās un uzņēmējsabiedrībās pārbauda:

2.2.1. valsts valodas lietošanu un tās pareizību;

2.2.2. darbinieku valsts valodas zināšanu līmeņa atbilstību ieņemamajam amatam;

2.2.3. lietvedības un citu dokumentu, kas ir saistīti ar lietvedību, kā arī sarakstes, nosaukumu, informācijas un vizuālā noformējuma atbilstību Latvijas Republikas Valodu likuma prasībām un citiem normatīvajiem aktiem valodas jautājumos.

3.Tiesības

3.1. Valodas inspekcijai ir tiesības:

3.1.1. kontrolēt Rīgas pilsētas iestāžu, uzņēmumu, organizāciju, uzņēmējsabiedrību un citu juridisko personu darbību Latvijas Republikas Valodu likuma un ar valsts valodas lietošanu saistīto normatīvo aktu izpildē;

3.1.2. pieprasīt no visām Rīgas pilsētas iestādēm, organizācijām, uzņēmumiem un uzņēmējsabiedrībām, kā arī no amatpersonām ziņas, kas nepieciešamas valsts valodas lietošanas kontrolei;

3.1.3. kontrolēt Rīgas rajonu un priekšpilsētu pastāvīgo valsts valodas prasmes atestācijas komisiju darbu valsts valodas prasmes atestācijas nolikuma izpildē;

3.1.4. sodīt likumā noteiktajā kārtībā iestāžu, organizāciju, uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību amatpersonas un citas juridiskās personas, kuras nepilda Latvijas Republikas Valodu likumu un citus par valsts valodas lietošanu pieņemtos normatīvos aktus;

3.1.5. ierosināt licenču anulēšanu, ja tiek pārkāpts Latvijas Republikas Valodu likums;

3.1.6. pieprasīt novērst pārkāpumus, kas saistīti ar Latvijas Republikas Valodu likuma neievērošanu.

4. Darba organizācija

4.1. Valodas inspekcijas darbu finansē no pilsētas budžeta līdzekļiem.

4.2. Valodas inspekcijas darbu veic Rīgas Domes valodas inspekcijas inspektori pilsētā un līdz pārejas perioda beigām katrā pilsētas rajona (priekšpilsētas) valdē.

4.3. Valodas inspektori rajonos (priekšpilsētās) strādā valžu priekšsēdētāju pārraudzībā, plānojot un saskaņojot darbu ar Rīgas Domes valodas inspekcijas vadītāju.

4.4. Valodas inspekcijas darbu pilsētā un rajonos (priekšpilsētās) vada un koordinē Rīgas Domes valodas inspekcijas vadītājs, kuru ieceļ un atbrīvo no amata Rīgas Dome.

Valodas inspekcijas vadītājs:

4.4.1. ir atbildīgs par inspekcijas darbu un tai uzdoto pienākumu izpildi;

4.4.2. sadala inspekcijas darbinieku pienākumus, koordinē un kontrolē to izpildi;

4.4.3. sadarbojas ar Rīgas Domes komitejām un Latvijas Republikas Valsts valodas inspekcijas pilnvarotajām personām.

4.5. Valodas inspekcija savā darbā izmanto Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas Valsts valodas centra Valodas inspekcijas administratīvo protokolu un priekšrakstu veidlapas, kā arī Rīgas Domes valodas inspekcijas veidlapas.

4.6. Inspektora personības identitāti apliecina Rīgas Domes izsniegtā darba apliecība un Valsts valodas inspekcijas pilnvarotās personas apliecība.

4.7. Valodas inspekcijas darbībai nepieciešamo materiāli tehnisko bāzi (telpas, sakarus u.c.) nodrošina Rīgas Dome un rajonu (priekšpilsētu) valdes.

Domes priekšsēdētājs M.Purgailis

_____________

SPĒKĀ ESOŠS no 22.03.1995 (Vēstnesis,28.03.1995,nr.47)

Latvijas Republika Ministru Prezidents

rīkojums Nr.124 pieņemts 22.03.1995

Par darba grupu latviešu valodas mācīšanas cittautiešiem (sveštautiešiem)

valsts programmas izstrādāšanai

============================================================================

1995. gada 22. martā Rīkojums nr. 124

Rīgā

Par darba grupu

latviešu valodas mācīšanas cittautiešiem (sveštautiešiem)

valsts programmas izstrādāšanai

1. Lai nodrošinātu latviešu valodas mācīšanas cittautiešiem (sveštautiešiem) valsts programmas izstrādāšanu, izveidot darba grupu šādā sastāvā:

Darba grupas vadītājs

N.Penke - Ārlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks

Darba grupas vadītāja vietniece

K.Gertnere - Ārlietu ministrijas

Starptautisko organizāciju departamenta direktore

Darba grupas locekļi:

E.Aldermane - Naturalizācijas pārvaldes priekšniece

Dz.Hirša - Valsts valodas centra vadītāja

S.Kārkliņa - Valodu mācību centra administratore

V.Klišāns - Izglītības un zinātnes ministrijas

Vispārējās izglītības departamenta

direktora vietnieks

M.Sīmane - Ministru prezidenta padomniece

M.Upmane - Izglītības un zinātnes ministrijas

Pieaugušo izglītības nodaļas vadītāja

I.Vilāne - Izglītības un zinātnes ministrijas

Starptautisko sakaru departamenta direktore

Z.Zeibote - Ārlietu ministrijas Starptautisko ekonomisko

sakaru departamenta vecākā referente

2. Šī rīkojuma 1.punktā minētajai darba grupai sadarbībā ar ANO Attīstības programmas pārstāvjiem nodrošināt latviešu valodas mācīšanas cittautiešiem (sveštautiešiem) valsts programmas izstrādāšanu un līdz 1995.gada 30. jūnijam iesniegt to izskatīšanai Ministru prezidentam.

3. Noteikt, ka šī rīkojuma 1.punktā minētā darba grupa ir tiesīga latviešu valodas mācīšanas cittautiešiem (sveštautiešiem) valsts programmas izstrādāšanā iesaistīt ekspertus un konsultantus, kā arī pieprasīt valsts pārvaldes un pašvaldību iestādēm uzdevuma izpildei nepieciešamo informāciju.

Ministru prezidents M.Gailis

SPĒKĀ ESOŠS no 02.08.1995 (Vēstnesis,01.08.1995,nr.113)

Latvijas Republika Ministru Kabinets noteikumi Nr.229 pieņemts 25.07.1995

Grozījumi Nolikumā par valsts valodas lietošanu nosaukumos un informācijā

--------------- Piezīmes ---------------

Publicēts - Latvijas Vēstnesis, 1995, 113.nr.

1995.gada 25.jūlijā Noteikumi nr.229

Rīgā (prot.nr.40 7._)

Grozījumi Nolikumā par valsts valodas lietošanu

nosaukumos un informācijā

Izdoti saskaņā ar

Valodu likuma

20.pantu

Izdarīt Nolikumā par valsts valodas lietošanu nosaukumos un informācijā (apstiprināts ar Ministru Padomes 1992.gada 4.novembra lēmumu nr.462 "Par Nolikumu par valsts valodas lietošanu nosaukumos un informācijā" – Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1993, 5.nr.) šādus grozījumus:

1. Papildināt 5.punktu ar jaunu 5.2.2.apakšpunktu šādā redakcijā:

"5.2.2. ietver paziņojumus par nodokļu vai nodevu nomaksas kārtību;".

2. Uzskatīt 5.2.2., 5.2.3. un 5.2.4.apakšpunktu attiecīgi par 5.2.3.,

5.2.4. un 5.2.5.apakšpunktu.

Ministru prezidents M.Gailis

Ekonomikas ministrs J.Zvanītājs

SPĒKĀ ESOŠS no 01.11.1995 (Vēstnesis,08.11.1995,nr.173)

Latvijas Republika Ministru Kabinets

rīkojums Nr.616 pieņemts 01.11.1995

Par Latviešu valodas apmācības valsts programmu

Publicēts - Latvijas Vēstnesis, 1995, 173.nr.

Ar grozījumiem, kas izdarīti līdz 1996.gada 9.jūlijam.

Grozījumi: MK 09.07.96. rīk. nr.267 (Vēstnesis, 16.07.96., nr.120).

----------------------------------------

1995.gada 1.novembrī Rīkojums nr. 616

Rīgā (prot. nr. 59 10._)

Par Latviešu valodas apmācības valsts programmu

1. Akceptēt ANO Attīstības programmas izstrādāto Latviešu valodas apmācības valsts programmu.

2.[<*> - Svītrots ar MK 09.07.96. rīkojumu nr.267]

3. Darba grupai līdz 1995.gada 20.novembrim sagatavot nepieciešamo dokumentāciju Latviešu valodas apmācības valsts programmas vadības institūcijas izveidošanai.

Ministru prezidents M.Gailis

Izglītības un zinātnes ministrs J.Gaigals

_____

Valsts prezidentes atdots

otreizējai caurlūkošanai Saeimā

Valsts valodas likums

1.pants. Šā likuma mērķis ir nodrošināt:

1) latviešu valodas saglabāšanu, aizsardzību un attīstību;

2) latviešu tautas kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu;

3) tiesības brīvi lietot latviešu valodu jebkurā dzīves jomā visā Latvijas teritorijā;

4) mazākumtautību pārstāvju iekļaušanos Latvijas sabiedrībā, ievērojot viņu tiesības lietlot dzimto valodu vai citas valodas;

5) latviešu valodas ietekmes palielināšanu Latvijas kulturvidē, veicinot ātrāku sabiedrības integrāciju.

2.pants. (1) Likums nosaka valsts valodas lietošanu un aizsardzību valsts un pašvaldību iestādēs, tiesās un tiesu sistēmai piedarīgās iestādēs, kā arī citās iestādēs, organizācijās un uzņēmumos (uzņēmējsabiedrībās), izglītības sfērā un citās sfērās.

(2) Valodas lietošana privātās iestādēs, organizācijās un uzņēmumos (uzņēmējsabiedrībās) un attiecībā uz pašnodarbinātajām personām tiek regulēta gadījumos, ja to darbība skar likumīgas sabiedriskās intereses (sabiedrisko drošību, veselību, morāli, veselības aizsardzību, patērētāju tiesību un daba tiesību aizsardzību, drošību darba vietā, sabiedriski administratīvo uzraudzību, informācijas un dažāda veida ziņojumu sniegšanu).

3.pants. (1) Latvijas Republikā valsts valoda ir latviešu valoda.

(2) Latvijas Republikā ikvienam ir tiesības vērsties ar iesniegumiem un sazināties valsts valodā iestādēs, sabiedriskajās un reliģiskajās organizācijās, uzņēmumos (uzņēmējsabiedrībās).

(3) Valsts nodrošina latviešu zīmju valodas attstīšanu un lietošanu saziņai ar nedzirdīgajiem cilvēkiem.

(4) Valsts nodrošina latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiska latviešu valodas paveida saglabāšanu, aizsardzību un attīstību.

4.pants. Valsts nodrošina lībiešu valodas kā pirmiedzīvotāju (autohtonu) valodas saglabāšanu, aizsardzību un attīstību.

5.pants. Ikviena cita Latvijas Republikā lietotā valoda, izņemot lībiešu valodu, šā likuma izpratnē ir uzskatāma par svešvalodu.

6.pants. (1) Valsts un pašvaldību iestāžu, tiesu un tiesu sistēmai piederīgo iestāžu, valsts un pašvaldību uzņēmumu, kā arī to uzņēmējsabiedrību darbiniekiem, kurās lielākā kapitāla daļa pieder valstij vai pašvaldībai, jāprot un jālieto valsts valoda tādā apjomā, kāds nepieciešamas viņu profesionālo un amata pienākumu veikšanai.

(2) Privāto iestāžu, organizāciju, uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) darbiniekiem, kā arī pašnodarinātajām personām valsts valoda jālieto tad, ja to darbība skar likumīgas sabiedriskās intereses (sabiedrisko drošību, veselību, morāli, veselības aizsardzību, patērētāju tiesību un darba tiesību aizsardzību, drošību darba vietā, sabiedriski administratībo uzraudzību, informācijas un dažāda vieda ziņojumu sniegšanu).

(3) Privāto iestāžu, organizāciju, uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) darbineikeim, kā arī pašnodarbinātām personām, kuras, pamatojoties uz likumu vai citu normatīvo aktu, veic noteiktas publiskas funkcijas, jāprot un jēlieto valsts valoda tādā apjomā, kāds nepieciešams attiecīgo funkciju veikšanai.

(4) Ārvalstu speciālistiem un uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) ārvalstu pārvaldes locekļiem, kuri strādā Latvijā, jāprot un jālieto valsts valoda tādā apjomā, kāds nepieciešamas viņu profesionālo un amata pienākumu veiksānai, vai pasiem jānodrošina tulkojums valsts valodā.

(5) Valsts valodas zināšanu apjomu, kāds nepieciešams šā panta pirmajā, otrajā un trešajā daļā minētajām personām, kā arī valsts valodas prasmes pārbaudes kārtību nosaka Ministru kabinets.

7.pants. (1) Valsts un pašvaldību iestādēs, tiesās un tiesu sistēmai piederīgās iestādēs, uzņēmējsabiedrībās, kurās lielākā kapitāla daļa pieder valstij vai pašvaldībai, kā arī valsts vai pašvaldību uzņēmumos sēžu un citu darba sanāksmju valoda ir valsts valoda. Ja rīkotājs uzskata par nepieciešamu sanāksmes laikā lietot svešvalodu, tas nodrošina tulkojumu valsts valodā.

(2) Visos citos gadījumos sēdēs un citās darba sanāksmēs, lietojot svešvalodu, rīkotājs nodrošina tulkojumu valsts valodā, ja to pieprasa kaut viens no sanāksmes dalībniekiem.

8.pants. (1) Valsts un pašvaldību iestādēs, tiesās un tiesu sistēmai piederīgās iestādēs, valsts un pašvaldību uzņēmumos, kā arī uzņēmējsabiedrībās, kurās lielākā kapitāla daļa pieder valstij vai pašvaldībai, lietvedībā un dokumentos lietojama valsts valoda. Sarakste un cita veida saziņa ar ārvalstīm var noteikt svešvalodā.

(3) Privātām iestādēm, organizācijām, uzņēmumiem (uzņēmējsabiedrībām) un pašnodarbinātajām personām, kuras, pamatojoties uz likumu vai citu normatību aktu, veic noteiktas publiskas funkcijas, lietvedībā un dokumentos, kas saistīti ar attiecīgo funkciju izpildi, lietojama valsts valoda.

(4) Statiskie pārskati, gada pārskati, grāmatvedības uzskaites dokumenti un citi dokumenti, kuri, pamatojoties uz likumu vai citu normatīvu aktu, iesniedzami valsts vai pašvaldību iestādēs, sastādāmi valsts valodā.

9.pants. Fizisko un juridisko personu līgumi par ārstniecības, veselības aprūpes, sabiedriskās drošības un citu sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu Latvijas teritorijā slēdzami valsts valodā. Ja līgumi ir svešvalodā, tiem pievienojams tulkojums valsts valodā.

10.pants. (1) Ikviena iestāde, organizācija un uzņēmums (uzņēmējsabiedrība) nodrošina valsts valodā noformētu dokumentu pieņemšanu un izskatīšanu.

(2) Valsts un pašvaldību iestādes, tiesas un tiesu sistēmai piederīgās iestādes, kā arī valsts vai pašvaldību uzņēmumi (uzņēmējsabiedrības) no personām pieņem un izskata dokumentus tikai valsts valodā, izņemot šī panta trešajā un ceturtajā daļā un citos likumos noteiktos gadījumos. Šā panta noteikumi neattievas uz personu iesniegumiem policijas un ārstniecības iestādēs, glābšanas dienestos un citās iestādēs steidzamos medicīniskās palīdzības izsaukuma gadījumos, kā arī tad, kad tiek izsaukta neatliekama paldžība ugunsgrēka, avārijas vai citos nelaimes gadījumos.

(3) Dokumentus svešvalodā no personām pieņem, ja tiem pievienots Ministru kabineta noteiktajā kārtībā vai noteriāli apliecināts tulkojums valsts valodā. Dokumentiem, kas izsniegti Latvijas teritorijā līdz šā likuma spēkā stāšanās dienai, tulkojums valsts valodā nav nepieciešams.

(4) Valsts un pašvaldību iestādes, organizācijas un uzņēmumi (uzņēmējsabiedrības) no ārvalstīm saņemtos dokumentus var pieņemt un izskatīt vez tulkošanas valsts valodā.

11.pants. (1) Publiskos pasākumos lietojama valsts valoda. Ja tiek lietota svešvaloda, rīkotājam jānodrošina tulkojums valsts valodā.

(2) Valodas lietošanu sapulcēs, gājienos un piketos nosaka likums “Par sapulcēm, gājieniem un piketiem”.

(3) Starptautiskajos pasākumos, kuri notiek Latvijas teritorijā, viena no darba valodām ir valsts valoda un pasākuma rīkotājs nodrošian tulkojumu valsts valodā. Ministru kabineta noteiktajos gadījumos Valsts valodas centrs pasākuma rīkotāju no šādas prasības var atbrīvot.

12.pants. Nacionālo bruņoto spēku struktūrvienībās lietojama tikai valsts valoda, izņemot gadījumos, kad citos likumos vai Latvijas Republikas starptautiskajos līgumos, kā arī starptautiskajos līgumos par Nacionālo bruņoto spēku piedalīšanos starptautiskajās operācijās vai mācībās paredzēts citādi.

13.pants. Tiesvedība Latvijas Republikā noteikt valsts valodā. Tiesības lietot tiesās svešvalodu nosaka tiesu iekārtu un procesuālo kārtību regulējošie likumi.

14.pants. Latvijas Republikā ir garantētas tiesības iegūt izglītību valsts valodā. Valsts valodas lietošanu izglītībā nosaka izglītību regulējošie likumi.

15.pants. Zinātnisko grādu iegūšanai nepieciešamie darbi iesniedzami valsts valodā vai svešvalodā ar pievienotu izvērstu kopsavilkuma tulkojumu valsts valodā. Publiskā aizstāvēšana var notikt valsts valodā vai svešvalodā – pēc vienošanās ar autoru un ar attiecīgās ziātnisko grādu piešķiršanas padomes akceptu.

16.pants. Sabiedrības saziņas līdzekļu raidnījumu valodu nosaka Radio un televīzijas likums.

17.pants. (1) Publiski demonstrējamās kinofilmas, videofilmas un to fragmenti ieskaņojami vai dublējami valsts valodā vai arī līdztekus oriģinālajam skaņas pavadījumam nodrošināmi ar subtitriem valsts valodā, ievērojot spēkā esošās literārās valodas normas.

(2) Pirmsskolas vecuma bērniem paredzētās filmas ieskānojamas vai dublējamas valsts valodā.

(3) Šajā pantā minētajos gadījumos papildus pieļaujami arī subtitri svešvalodā. Subtitriem valsts valodā ierādāma galvenā vieta, un formas vai satura ziņā tie nedrīkst būt mazāki vai šaurāki par subtitriem svešvalodā.

18.pants. (1) Latvijas Republikā vietu nosaukumi veidojami un lietojami valsts valodā.

(2) Latvijas teritorijā dibināto iestāžu, sabiedrisko organizāciju, uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) nosaukumi veidojami un lietojami valsts valodā, izņemot citos likumos noteiktos gadījumus.

(3) Šā likuma 11.pantā minēto pasākumu nosaukumi veidojami un lietojami valsts valodā, izņemtot citos likumos noteiktos gadījumus.

(4) Lībiešu krasta teritorijā vietu nosaukumu, kā arī šajā teritorijā noteikošo pasākumu nosaukumi tiek veidoti un lietoti arī lībiešu valodā.

(5) Nosaukumu veidošanu un lietošanu reglamentē Ministru kabineta noteikumi.

19.pants. (1) Personvārdus atveido saskaņā ar latviēsu valodas tradīcijām un raskta atbilstoši spēkā esošajām literārās valodas normām, ievērojot šā panta otrās daļas ntoeikumus.

(2) Personas pasē vai dzimšanas apliecībā papildus personas vārdam un uzvārdam, kas atveidots atbilstoši spēkā esošajām latviešu valodas normām, norādāma šīs personas dzimtas uzvārda vēsturiskā forma vai citas valodas personvārda oriģinālforma latīņalfabētiskajā transliterācijā, ja persona vai nepilngadīgas personas vecāki to vēlas un var to apliecinār dokumentāri.

(3) Vārdu un uzvārdu rakstību un identifikāciju, kā arī citu valodu personvārdu rakstību un lietošanu latviēsu valodā reglamentē Ministru kabineta noteikumi.

20.pants. Iestāžu, sabiedrisko organizāciju, uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) zīmogu un speidogu teksti, kā arī veidlapu teksti sarakstei Latvijas teritorijā veidojami valsts valodā. Veidlapās, kuras iamnto sarakstei ar ārvalstīm, paralēlo zīmogu, spiedogu un veidlapu tekstam valsts valodā pieļaujama arī svešvalodu lietošana.

21.pants. (1) Ikvienam uzrakstam, izkārtnei, afišai, plakātam, paziņojuma vai citam ziņojumam, kas paredzēt sabiedrības informēšanai sabiedrībai pieejamās vietās, jābūt valsts valodā.

(2) Latvijā ražoto preču etiķetēs un marķējumā ietvertajai informācijai, lietošanas instrukcijām, uzrakstiem un saražotās produkcijas, tās iesaiņojuma vai konteinera jābūt valsts valodā. Ja līdztekus valsts valodai lietota arī svešvaloda, tekstam valsts valodā ierādāma galvenā vieta, un formas vai satura ziņā tas nedrīkst būt mazāks vai šaurāks par tekstu svešvalodā. Šie noteikumi neattiecas uz eksportam paredzētajām precēm.

(3) Ikvienai importētai precei, kuras marķējumā, lietošanas instrukcijā, garantijas dokumentos vai tehniskajā pasē ietvertā informācija ir svešvalodā, pievienojams šīs informācijas tulkojums valsts valodā.

(4) Valsts valodas lietošanu informācijā, kā arī gadījumus, kad līdztekus valsts valodai pieļaujama svešvalodu lietošana, reglamentē Ministru kabinets.

22.pants. (1) Speciālajā mācību literatūrā, tehniskajā un lietvedības dokumentācijā lietojama vienota terminoloģija. Terminu veidošanu un lietošanu nosaka Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisija (turpmāk – Terminoloģijas komisija). Jauni termini un to definīciju standarti lietojami oficiālajā saziņā tikai pēc apstiprināšanas Terminoloģijas komisijā un publicēšanas laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”.

(2) Terminoloģijas komisijas nolikumu apstiprina Ministru kabinets.

23.pants. (1) Oficiālajā saziņā latviešu valoda lietojama, ievērojot spēkā esošās literārās valodas normas.

(2) Latviešu literārās valodas normas kodificē Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija.

(3) Latviešu valodas ekspertu komisijas nolikumu un latviešu literārās valodas normas apstiprina Ministru kabinets.

24.pants. (1) Valsts institūcijām ir pienākums nodrošināt materiālo bāzi latviešu valodas izpētei, kopšanai un attīstīšanai.

(2) Valsts nodrošina valsts valodas politikas izstrādi, sekmējot latviēsu valodas lomas palielināšanu tautsaimniecībā, kā arī veicinot indivīda un sabiedrības izpratni par valodu kā nacionālu vērtību.

25.pants. Par šā likuma normu neievērošanu vainīgās personas saucamas pie atbildības likumā noteiktajā kārtībā.

26.pants. (1) Šā likuma ievērošanu Latvijas Republikā pārrauga Valsts valodas centrs.

(2) Valsts valodas centrs ir Tieslietu ministrijas pārraudzībā, tā nolikumu apstiprina Ministru kabinets.

Pārejas noteikumi

1. Ar šā likuma spēkā stāšanos spēku zaudē Latvijas Republikas Valodu likums (Latvijas PSR Augstākas Padomes un Valdības Ziņotājs, 1989., 20nr.).

2. Ministru kabinets līdz 2000.gada 1.janvārim pieņem šajā likumā minētos normatīvos aktus un apstiprina Latviešu valodas ekspertu komisijas un Terminoloģijas komisijas nolikumus.

Likums Saeimā pieņemts 1999.gada 8.jūlijā.

[1] Brūss Kenedijs, Likumu veidošana un izplatīšana demokrātiskā sabiedrībā, Freedom Paper No.7, 1997., Usia regional program office, Vienna.

[2] G.Kusiņš, Dažas tiesību jaunrades problēmas Latvijā, Administratīvā un kriminālā justīcija, 1998 3(4)

[3] Māra Zālīte, Valsts valodas likuma teksti un zemteksti, “Latvijas Vēstnesis”, 1999.gada 16.jūlijs, nr…., (1691/1692)

[4] Valsts prezidente: nododot otrreizējai caurlūkošanai Valsts valodas likumu, Latvijas Vēstnesis, xxx.nr., 1691/1692, 1999.gada 16.jūlijs

[5] Sk.sīkāk: Valsts cilvēktiesību birojs; Par valsts valodas likuma atbilstību starptautiskajām tiesību normām, Latvijas Vēstnesis, nr.xxx, 1691/1692, 1999.gada 16.jūlijs

Bezmaksas referāti skolai

Likumu kodekss

Valsts valodas likums

Pārejas noteikumi

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru