Ekonomikas un pārvaldības nodaļa
Referāts
publiskajās tiesībās
Valsts
iekšējās publiskās tiesības un starptautiskās publiskās tiesības
Ventspils Augstskolas
Ekonomikas un pārvaldības
nodaļas
3.kursa students
Ģirts Poļikovs
Saturs
Saturs........................................................................................................... 2
Ievads............................................................................................................ 3
Monistisms
un duālisms..................................................................... 4
Nacionālo
tiesību ietekme uz starptautisko tiesību izveidošanos un ieviešanu.............................................................................................. 8
Starptautisko
tiesību ietekme uz iekšējo valstu tiesību izveidošanu, funkcionēšanu un
attīstību............................ 10
Starptautisko
organizāciju akti un valsts iekšējās tiesības 14
Nobeigums................................................................................................ 16
Izmantotā
literatūra..................................................................... 17
Ievads
Šajā darbā autors centīsies noskaidrot, kādas attiecības ir starp
valsts iekšējām publiskajām tiesībām un starptautiskajām publiskajām tiesībām.
Darbā tiks apskatīta arī šo abu publisko tiesību mijiedarbība vienai ar otru.
Autors šim darbam izvirza šādus mērķus:
1) Noskaidrot, kas ir monistisms un duālisms;
2) Apskatīt kā iekšējās publiskās tiesības ietekmē
starptautiskās publiskās tiesības un otrādi;
3) Kāda ir starptautisko organizāciju ietekme uz nacipnālajām
tiesībām;
Darbā tiks izmantota tiesību zinātņu speciālā literatūra.
Monistisms un duālisms
Starptautisko
un publisko tiesību attiecībām uzmanību sāka pievērst 19. gadsimta beigās.
Pirmais speciālais izdevums, kurš parādījās attiecībā uz šo problēmu, bija vācu
jurista G. Tripela grāmata “Starptautiskās un nacionālās valsts tiesības”, kura
iznāca 1899. gadā.
Starp
valstu iekšējām un starptautiskajām tiesībām pastāv zināma mijiedarbības un
subordinācijas attiecību sistēma. Taču jautājums par to, kurai tiesību sistēmai
, starptautisko vai iekšējo tiesību, ir prioritārs spēks normu koliziju vai
pretrunu gadījumā, pastāv divas atšķirīgas koncepcijas.
Vēsturiski
starptautisko tiesību zinātnē un nacionālajās tiesībās pastāvēja divi galvenie
virzieni: duālais un monistiskais. Pēdējais attiecas uz to, ka vai nu iekšējās
valsts tiesības tiks ņemtas par pamatu, vai arī starptautiskās tiesības tiks
ņemtas kā galvenās. Duālā teorija balstās uz starptautisko un nacionālo tiesībi
ierobežojumiem un to nesaderību. Galvenās duālisma novirziena tēzes bija
atšķirību konstatēšana šajos regulējamajos objektos, tiesību subjektos, kā arī
tiesību objektos. Straptautiskās un nacionālās tiesības, pēc Tripela, ir ne
tikai atšķirīgi tiesību avoti, bet arī atšķirības tiesību kārtībā.
Saskaņā
ar duālistu skolas viedokli
starptautiskās un valsts tiesības ir divas atsevišķas, vienas ar otru
nesaistītas un autonomas tiesību sistēmas, kas viena otru neietekmē. Patiesībā
tā saucamie “civilizēto tautu vispāratzītie tiesību principi” un daudzas citas
normas tika pārņemtas no valstu iekšējām tiesībām, un šis mijiedarbības process
nepārtraukti turpinās. Valstis, piemēram, no civiltiesībām pārņēmušas vairākas
idejas un principus par titulu maiņu pār teritoriju, tās iznomāšanu un
servitūtiem. Nacionālās tiesas, īpaši vispārējā tiesību sistēmā, kur valsts
starptautiskie līgumi veido iekšējo tiesību sastāvdaļu, pielieto starptautiskos
līgumus kā daļu no iekšējām tiesībām. Tas tomēr neliecina par to, ka jebkuram
starptautiskam līgumam būtu pašam par sevi prevalējošš spēks pār iekšējām
tiesībām. Lai noteikts starptautiskais līgums iegūtu šo pravelējošo spēku,
jānotiek zināmam akceptēšanas un Eiropas tiesību skolā arī transformācijas
procesam. Tā valsts ar parakstīšanas, ratifikācijas vai pievienošanās aktu
uzņemas uz sevi saistības saskaņā ar noteiktu starptautisku līgumu. Vispārējā
tiesību sistēmā ar to ir diezgan, lai līgums automātiski kļūtu par valsts
iekšējo tiesību sastāvdaļu. Citkārt arī vispārējā tiesību sistēma līgumu
transformē likumdošanā.
Kontinentālo
(Eiropas) tiesību sistēmā parasti nepieciešams zināms transformācijas akts, ar
kuru starptautiskais līgums tiek vai nu iestrādāts iekšējās tiesībās, vai arī
noteiktā likumā ir iepriekš ierakstīta norma – ja valsts starptautiskais līgums
nosaka citu kārtību, tad tiek pielietoti starptautiskā līguma noteikumi.[1]
Katras
valsts iekšējām tiesībām jābūt saskaņotām ar tās ārējām saistībām. Saistībām,
ko valstis uzņemas saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, ir prioritāte
salīdzinājumā ar valsts iekšējām tiesībām. Bet ir precedenti, kad valsts
konstitucionālā tiesa ir pasludinājusi šīs valsts starptautisko līgumu par
antikonstitucionālu. Neskatoties uz to, pat šādos gadījumos, ja valsts no šī
starptautiskā līguma neatsakās, tai šis līgums jāpilda tik ilgi, kamēr tas būs
spēkā un dotajai valstij saistošs saskaņā ar starptautiskajām tiesībām.
Mūsdienu starptautiskajās tiesībās jautājums par to, vai valsts ir vai nav
doktrināli vai ar īpašu likumu atzinusi starptautisko tiesību prioritāti, ir
viens no galvenajiem kritērijiem, vai starptautiskā sabiedrība atzīst šo režīmu
un valsti par demokrātisku. Tā arī Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas
ārvalstu eksperti īpašu uzmanību pievērsa jautājumam par to, vai LR līgumiem ir
prioritāte pār iekšējām tiesībām.
Monistiskā skola uzskata, ka vienai no šīm tiesību sistēmām – vai nu
starptautisko, vai iekšējo tiesību normām – obligāti jābūt ar lielāku
autoritāti vai spēku. Vācu un dažkārt arī padomju pirmskara tiesību skolā
pārsvarā uzskatīja, ka prevalējošs spēks ir iekšējām tiesībām. Taču šāda
attieksme pret starptautiskajām tiesībām būtībā bija noniecinoša vai
nihilistiska, kas pazemināja starptautiskās tiesības līdz iekšējo tiesību
ārējai apakšnozarei. Taču šāda attieksme nerod atbalstu ne tiesu, ne valstu
praksē.
Nacionālo tiesību teorijas pamats sāka
parādīties 19. gs beigās un 20. gs pirmajā pusē, vācu autoru darbos ( A. Korna,
A. Lasona, E. Kaufmaņa, M. Venceļa), kuri balstijās uz Hēgeļa uzskatiem,
uzskatot starptautiskās tiesības par starp valstu tiesībām.
Monistiskās
koncepcijas iemesls, ka starptautiskās tiesības stāv pāri valsts iekšējām
slēpjas starptautisko tiesību raksturā, kāds tas izveidojās 20. gs sākumā. Līdz
tam brīdim pastāvošās “vecās starptautiskās tiesības” ar to tiesībām uz karu,
teritoriju iekarošanu, kolonisma aizsardzību, kolonisma aizstāvēšanu un
iejaukšanos citu valstu iekšējās darīšanās. Galvenie starptautisko tiesību kā
galveno sludinātāji ir “tīrās tiesību sistēmas” sludinātāji – ‘normatīvisti”
(G. Kelzens), “solidaritātisti” (Ž. Sēls) un vēl daži citi (Ruso). G. Kelzens
apgalvoja, ka starptautiskās tiesības kopā ar nacionālajām tiesībām veido vienu
kopīgu tiesību sistēmu – “universālo visu tiesību sistēmu”.[2]
Šīs
teorijas neefiktivitāte pie šiem nosacījumiem, kas nostādija to skaidrā
pretpolā ar pastāvošo praksi starptautiskajā apritē un noveda pie atkāpšanās no
tās, tāpēc radās jauna plūsma – “mērenais monistisms”, kurš atturas no
radikāliem apgalvojumiem par starptautikajām tiesībām kā pamata un atzīst, ka
iekšējajā valsts sfērā darbojas pirmām kārtām nacionālās tiesības neatkarīgi no
tā, ka tās var nonākt pretrunā ar starptautiskajām tiesībām.
Saprotams,
ka valstis kā galvenās darbojošās personas starptautiskajā sabiedrībā,
apstiprinot starptautisko tiesību koncepcijas, necenšas iekšejo valsts sfēru
pielīdzināt starptautiskajām tiesībām, lai atgrieztos pie starptautisko tiesību
monistisma, bet sludina par principā jaunu starptautisko tiesību sūtību
savstarpēji atkarīgu, lielas nozīmes pasaules procesu regulēšanā, kur ietilpst
politika, karš un vēl dažādi ekonomiski aspekti. Galvenā starptautisko tiesību
funkcija ir nodrošināt cilvēces drošību, tas ir kodola vai parasta kara draudu
likvidēšanu. Šeit apskatītā koncepcija nozīmē, ka ir jāievēro starptautiskie
pienākumi, tas ir pamats miera garantēšanai, stabilitātei, arī daudzpusīgas
savstarpēji izdevīgas sadarbības veidošanai. Sekojot šim principam, tas
nenozīmē, ka starptautiskās tiesības un nacionālās tiesības saplūst vienā
vienībā. Daži autori starptautiskajām tiesībām piedēvē tā saucamo dispozitīvo
raksturu, ņēmot šo terminu no iekšējām tiesībām, kur ar terminu “dispozitīva
norma” apzīmē tiesību normu, kuru tiesību subjekti vai nu var brīvi pielietot,
vai arī atteikties no šīs pielietošanas. Tā šie autori pēc analoģijas spriež,
ka starptautiskajām tiesībām ir dispozitīvs raksturs, jo valstis it kā
sākotnēji varot brīvi izvēlēties, ar kādām normām uzņemties uz sevi saistības.
Šai
koncepcijai var piekrist tikai daļēji, jo pastāv tā saucamās imperatīvās starptautisko
tiesību normas un principi, kuru pildīšna visām valstīm ir absolūti obligāta.
Turklāt pat jauna, starptautiskajā sabiedrībā ienākoša valsts šīs ienākšanas,
respektīvi, pašnoteikšanās, brīdī nenokļūst vis dispozitīvā sistēmā, kā tas
varētu izrietēt no fakta, ka šī valsts it kā nav vēl uzņēmusies nekādas
starptautiskās saistības.
Nacionālo tiesību ietekme uz starptautisko tiesību izveidošanos un ieviešanu
Kā
jau iepriekš tika teikts galvenā problēma starp starptautiskajām un
nacionālajām tiesībām ir:
1)
šo sistēmu neatkarība attiecībā
vienai pret otru;
2)
atsevišķu valstu iekšejo tiesību
ietekme uz starptautisko tiesību
principu un normu izstrādi, no vienas puses, un starptautisko tiesību
ietekme uz atsevišķu valstu iekšējām tiesībām – šeit var teikt, ka šīs sistēmas
zināmā mērā sadarbojas.
3)
Hiearhiskā attiecība starp
starptautisko tiesību normām un nacionālo tiesību normām.
Starptautisko
un iekšejo tiesību mijiedarbību balstās uz vēsturiski objektīvu pirmatnējo
iekšējo tiesību ietekmi uz starptautiskajām tiesībām tās normu izveidošanās
procesā un pastāvošo starptautisko tiesību normu izmantošanu uz tālāku
nacionālo likumdošanu attīstību un tieši uz konkrētas valsts tiesību stāvokli.
Nacionālo
tiesību ietekmi uz starptautiskajām tiesībām mūsdienu pasaulē nevajag saprast
kā nacionālo tiesību atzīšanu par pamata tiesībām attiecībā pret
starptautiskajām. Runa ir par to, ka valsts iestājoties starptautisko tiesību
normu izstrādē, balstās uz tām iespējām, kuras viņiem piedāvā to nacionālā
likumdošana. Tāpēc runājot par atsevišķu valstu tiesību ietekmi uz
starptautiskajām tiesībām, tad tās pirmām kārtām var pietuvināt pie šo valstu
pamat normām – konstitūcijas vai citiem aktiem, kas pastiprina viņu
fundamentālos principus iekšējā un ārējā politikā.
Ne
mazāk nozīmīga tāda virziena ietekme, kā patstāvošo starptautisko tiesību normu
izmainīšana, padziļināšana un satura attīstīšana, darbības sfēras paplašināšana
un efetivitātes palielināšana nacionālo tiesību ietekmē. Piemēram,
starptautiskajās tiesībās radās tāds princips kā valsts teritorijas veselums un
valsts robežas līnija stāvokļa neizmainīšanu. Sekojot šim principam valstij nav
tiesību patvaļīgi vienpusīgi mainīt valsts robežas līniju stāvokli. Lai
nodrošinātu robežas neaizskaramību robežvalstis noslēdz savstarpējo vienošanos
par robežām, kas sevī ietver jautājumus par robežas šķērsošanu, zemzemes ūdens
lietošanas kārtību arī komunikāciju, mežu, medību, lauksaimniecības un citu
labumu lietošanu robežu tuvumā.[3]
Tajā
pašā laikā minētajā problēmā nacionālo un starptautisko tiesību attiecībās
pastāv arī pretējā puse. Gadās arī tā, ka daži organizatoriskie un tiesiskie
mēri, kurus pieņem valsts to iekšējajā valsts sfērā, neatbilst augstākajām
pasaules sabeidrības interesēm, tad tas nostrādā par impulsu starptautisko tiesību
normu noformulējuma precizēšanai vai arī šo jautājumu pārskatīšanai.
Iekšējās
valsts tiesībau ietekme uz progresīvām starptautiskajām tiesībām arī attiecas
uz tādu likumu izslēgšanu no šīm tiesībām, kas neatbilst mūsdienu starptautisko
tiesību un normu sūtībai.
Starptautisko tiesību ietekme uz iekšējo valstu tiesību izveidošanu, funkcionēšanu un attīstību
Pastāv
vairākas nozares valsts dzīvē, kurās
starptautisko tiesību ietekme uz nacionālo tiesību regulēšanu parādās ļoti
aktīvā un ievērojamā veidā. Pirmām kārtām tā ir iekšpolitiskā sfēra, kas ir
nostiprināta uz pamata valsts likumiem – konstitūciju.
Ja
paskatās kāda bija PSRS konstitūcija 1977. gadā un Krievijas federācijas
konstitūcija 1993. gadā, tad ir redzams, ka starp šīm konstitūcijām ir atšķirība.
Arī
tagad Krievijas Federācijas konstitūcija tiek
pilnveidota, lai izveidotu nepieciešamās materiāli – tiesiskos nosacījumus
priekš reālas iekšējo valsts normu ietekmes uz starptautiko tiesību attīstību,
tas ir no vienas puses, un demokrātisko standartu pielāgošana, kas izstrādāti
ar starptautisko tiesību palīdzību - no otras puses. Tātad mūsdienās Krievijas
konstitūcijā ir iekļauti ne tikai atsevišķi starptautisko tiesību principi kā
tiesību sistēmas pamats, bet visi “vispāratzītie starptautisko tiesību
principi”.
Cita
nozare, kura neizbēgami ir saistīta ar starptautisko tiesību ietekmi, ir
iekšvalstiskā organizāciju regulēšana un to attiecības ar citu valstu
organizācijām (diplomātiskās pārstāvniecības, pārstāvniecības starptautiskajās
organizācijās), bet arī starptautisko līgumu slēgšana un izpildīšana. Ne mazāk
svarīga ir aizsardzības nozare un cilvēka tiesību un brīvības īstenošanas
pasākumi. Mūsdienu pasaulē valstis nevar nepakļauties uz izstrādātajiem
starptautiskajiem cilvēka tiesību standartiem, veidojot nacionālās tiesību
normas.[4]
Lai
varētu aktīvi iesaistīties starptautiskajā arēnā un piedalīties konkrētu
starptautisko problēmu risināšanai, valstīm vajag iesaistīties politiskās un
vēl dažādās attiecībās ar citām valstīm, noslēdzot starptautiskos līgumus, pie
tam nebalstoties tikai uz savu nacionālo tiesību normām, bet arī pakļauties
starptautisko tiesību normām un principiem. Lai izvairītos no domstarpībām,
vajadzētu būt tādām nacionālajām tiesībām, kas nav pretrunā ar starptautiskajām
tiesībām.
Kaut
starptautiskās tiesības neparedz, kādā veidā valstis īsteno savas starptautisko
tiesību siastības, jo tas ir saistīts ar valsts suverinitātes veidošanu, bet
nevar teikt, ka starptautiskās tiesības ignorē šo jautājumu. Šī mehanisma
īstenošana, tas ir starptautisko un nacionālo tiesību salāgošana, balstās uz
principu, ka valsts nodrošina starptautiskā līguma izpildi ar visiem tās rīcībā
esošajām valstiskām darbībām, kas saskan ar šīs valssts konstitūcijā rakstīto
Starptautisko
tiesību zinātnē, kas balstīta uz starptautisko un nacionālo tiesību saskaņošanu
juridiskajā formā izšķir: transformāciju, inkorporāciju, recepciju,
starptautiskā līguma pieņemšana.
Tiešā
transformācija starptautiskajā – tiesību literatūrā visbiežāk ir saprotama, kā
starptautiskais līgums, kuru ir noslēgusi valsts un kurš ir stājies spēkā,
nekavējoties iegūst likuma spēku. Šeit varētu argumentēt ar valsts
konstitūcijas nozīmi, kas pasludina starptautiskās tiesības par daļu no valsts
tiesībām, vai arī pārākām par likuma spēku. ASV konstitūcijā, līgumi, kuri ir
noslēgti vai tiks noslēgti (ASV noslēgs), skaitās augstākais valsts likums, un
katra štata tiesneši obligāti tos izpildīs, pat ja konstitūcija vai atsevišķu
štatu likumos būs sastopams pretrunas.
Netiešā
transformācija nozīmē, ka valstu konstitūcijas vai citi likumdošanas akti
reglamentē par starptautiskā līguma ieviešanu iespēju valsts iekšienē.
Piemēram, Nigērijas konstitūcijā ir teikts, ka “neviens līgumam starp
Federāciju un kādu citu valsti netiks dots likuma spēks, izņemot tādā apjomā,
kurā tas tik apstiprināts Nacionālajā sapulcē”.
Transformācijas
teorija materiālā izpratnē nenovirza tās tēzes taisnīgumu, ka starptautiskais
līgums ir starptautisko tiesību avots, viens no pamata iekšējo tiesību avotiem
ir nacionālais likums pat tad, kad tas ataino līguma stāvokli. Gadījumā, ja
likuma teksta formulējums saskan ar līguma tekstu, ir pieņemts runāt par
inkorporāciju.
Ja
nacionālajās tiesībās indviduālā vai kopējā formā ir fiksēts likums par to, ka
pie nacionālo tiesību un starptautisko līgumu normu atšķirībām noteiktās
publiskās attiecībās pieņem starptautiskā līguma normas, tad runa iet par
pāriešanu uz starptauriskajo līgumu. Krievijas Federācijas konstitūcijā ir
teikta, ka ja “Krievijas Federācijas starptautiskajā līgumā ir noteikti citi
likumi kā likumā paradzēts, tad tiek ņemti vērā starptautiskā līguma
noteikumi”.
Pasaules
juridiskajā literatūrā savā laikā izraisījās jautājums par starptautiskā līguma
normu dalījumu, tā saucamiem “pašizpildāmie”un “nepašizpildāmie”. Īpaši lielu
nozīmi šī problēma ieguva ASV teorijā un praksē..
“Pašizpildāmās”
līguma normas – tās ir tādas, kuras ir atbilstošas valsts sankcijām, paredzētas
iekšējo attiecību regulēšanai, ja to principā pieļauj vietējā likumdošana, kaut
tādas normas ietverošs līgums pieprasa vispirms transformācijas akta izdošanu
no tās valsts puses, kas noslēdz līgumu.
"Nepašizpildāmās" normas - tās ir normas, kuras savā stāvokļa
noformulējumā ir priekš tā, lai tiktu piemērotas, pēc nacionālās tiesību
sistēmas kārtības. Monreālas Protokols, kurš radīts 1984. gadā, un attiecas uz
starptautisko civilo gaisa floti, paredz, ka katrs civilais gaisa laineris
nosēšanās pavēli izpilda saskaņā ar šajā protokolā noteiktajām prasībām. Ar šo
mērķi katra līgumslēdzēj valsts "pieņem visus nepieciešamos nolikumus
savos nacionālajos likumos un noteikumos, lai panātu to izpildīšanu obligātu
katram civilajam gaisa kuģim, kas reģistrēts šajā valstī vai izmantotāja
galvenajā darbības vietā, kura ir vai nu patstāvīgā ierašanās vieta, kas
atrodas šinī valstī. Katra līgumslēdzēj valsts paredz bargus sodus par jebkuru
šādu piemēroto likumu vai noteikumu un nodod šo lietu savas valsts
kompetentnajiem orgāniem saskaņā ar saviem likumiem un noteikumiem".
No šiem priekšrakstiem ir redzams, ka runa iet par "nepašizpildāmo"
šajā gadījumā līgumu, tā kā: 1) tas uzliek valstij pienākumu; 2) lai panāktu šā
līguma izpildi, valstij vajag paredzēt speciālus nolikumus savās nacionālajās
tiesībās (ieviest jaunus vai izmainīt vecos); 3) kaut citētajās rindās runa iet
par civilo gaisa kuģu darbībām un sodiem par tiem, pati par sevi tā nav
pielietojama, par cik tā tik atrunā speciālu normu ieviešanu, bet neizlemj
jautājumus par to darbību, kvalifikāciju un visbeidzot par sankcijām.
Nobeigumā vajadzētu vēlreiz pasvītrot, ka starptautisko un iekšējo valsts
tiesību mijiedarbība raksturojās ar īpašu stāvokli - patstāvīgu un nepārtrauktu
mijiedarbību, kuras apliecinājumam varētu atrast līgumu tiesībās: no vienas
puses, līguma dalībnieks nevar atsaukties uz savas valsts iekšējām tiesībām,
lai attaisnota savas līgumā paredzētās saistības. No otras puses valsts iekšējo
tiesību noteiktu stāvokļu pārkāpšana pie dažādiem apstākļiem, ja tas attiecās
pienācīgas valsts gribas izklāsts un attiektos uz ļoti svarīgām iekšējo tiesību
normām, var novest pie tā, ka līgums būs neīsts (nedarbosies).[5]
Starptautisko organizāciju akti un valsts iekšējās tiesības
Starptautisko organizāciju skaita pieaugums un to lielā loma efektīvas
sadarbības nodrošināšanā starp valstīm dažādās nozarēs neizbēgama palielina to
pieņemto lēmumo autoritāti, kas būtiski ietekmē valsts - dalībnieku iekšējo
kompotences sfēru. Viss spilgtākais piemērs starptautisko un iekšējo tiesību
abpusējā iedarbībā ir ANO aktu izpilde. Ģenerālās asamblejas rezolūcijas,
neskatoties uz to, ka tās skaitās par tādiem aktiem, kuriem nav juridiska
spēka, tie šā vai tā reāli iedarbojas uz konstitūcijas un citu valsts tiesību
nozaru attīstību - ANO dalībvalstu. Tas
pirmām kārtām skar tādas nozares kā cilvēka tiesības.
Starptautisko organizāciju orgāni, pieņemot
lēmumu savas kompotences robežās, var pilnvarot valsti nodrošināt to
realizāciju ar nepieciešamo valstisko aktu palīdzību iekšvalstiskajā sfērā. Tā
ANO drošibas padome ir tiesīga pieņemt priekš valsts juridiski atbildīgos
lēmumus.
Praksē
pašnoteikšanās rezultātā izveidojusies jauna valsts patiesībā nokļūst jau
gatavā, vairākus gadsimtus vecā, stingri reglamentētā valstu starptautisko
attiecību, starptautisko tiesību, principu , paražu, normu un daudzpusēju
līgumu imperatīvā sistēmā tā jebkurai pasaules valstij, kaut arī tā nav ANO
dalībvalsts, jāievēro ANO Statūtu pamatprincipi. Jebkurai valstij vispārējos
vilcienos jāievēro arī 1948. gada vispārējā cilvēka tiesību deklarācija, pat ja
šī valsts nav balsojusi par to ANO. Pretējā gadījumā starptautiskā sabiedrība
pret šo valsti var pielietot starptautiskās sankcijas. Tikai tajā starptautisko
tiesību daļā, kurai nav imperatīva rakstura, jaunizveidotajai valstij iespējams
dispozitīvi izvēlēties, kādiem līgumiem pievienoties vai kādus jaunus līgumus
nopslēgt ar citām valstīm.
Jebkurai
valstij nav tiesību uz agresiju un starptautisko humanitāro tiesību pārkāpšanu,
pretējā gadījumā šīs valsts rīcība var tikt kvalificēta, kā starptautisks
noziegums, pat ja šī valsts nav peivienojusies konkrētiem līgumiem.
Tāpēc
Latvija pēc neatkarības atjaunošanas 1990. gada 4. maijā tūdaļ tajā pašā dienā
pasludināja par pievienošanos visiem galvenajiem ANO cilvēka tiesību
pamatdokumentiem. Turklāt starptautisko institūciju pārstāvji ne tikai
pastāvīgi sekoja, kā Latvijā šos dokumentus pilda praksē, bet arī rekomendēja
pievienoties citiem starptautiskajiem līgumiem cilvēka tiesību un pilsonības
jomā, piemēram, ANO Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām
fakultatīvajam protokolam, ko Latvija 1994. gadā arī izdarīja, un pat ievērot
Romas 1950. gada Cilvēka tiesību konvencijas noteikumus, kaut arī Latvija
tobrīd nebija ne Eiropas padomes, ne šīs konvencijas dalībniece. Tas apliecina,
ka visu starptautisko tiesību sistēmu kopumā nekādi nevar uzskatīt par dispozitīvu.[6]
Nobeigums
Šo
darbu rakstot autors secināja, ka starptautiskajām publiskajām tiesībām un
nacionālajām tiesībam ir būtiska ietekme vienai uz otru, tās varētu teikt viena
otru uzlabo un papildina, kas arī ir noteicošs apstāklis, lai šīs tiesības
pienācīgi kalpotu valstu un pasaules aizsardzībai pret dažādām visatļautībām.
Rakstot šo darbu autors arī uzzināja, ka gribot vai negribot visu pasaules
valstu tiesībām jābūt saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, ja tas tā nebūs,
tad pārējā pasaules valstu sabiedrība varēs izmantot pret šo valsti dažādas
sankcijas, kas būtībā pagrūtinās šīs valsts pilnvērtīgu attīstību.
Starptautiskās publiskās tiesības ir tās, kas zināmā mērā reglamentē valstu un
dažādu starptautisku organizāciju attiecības.
Izmantotā literatūra
1)
“Международное пувличное право”, izdots 1998. gadā, izdevniecība
“Проспект”, 605
lapaspuses.
2)
“Starptautiskās tiesības”, izdots
1998. gadā, Izdevniecība ABC, 567 lapaspuses.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru