Valsts un tās formas

 

Ventspils Augstskola

Ekonomikas un pārvaldības nodaļa

Referāts publiskajās tiesībās

Valsts un tās formas

Ventspils Augstskolas

Ekonomikas un

pārvaldības nodaļas

3. kursa studente

SOLVEIGA RŪPLE

Ventspils 2000

Saturs

1.     Termina “valsts” vēsture…………………………………. 3

2.     Valsts būtība un loma…………………………………….. 4

3.     Valsts forma……………………………………………… 6

4.     Valdīšanas forma…………………………………………. 6

5.     Valsts iekārtas forma…………………………………….. 10

6.     Izmantotā literatūra ……………………………………… 11

Jebkurai valstij raksturīgi trīs pamatelementi, ar ko tā atšķiras no visām pārējām mūsdienu sabiedrības organizācijām:

1)      Noteikta teritorija;

2)      Šai teritorijai piesaistītie iedzīvotāji – valsts suverēnā tauta;

3)      Vara, ko, atšķirībā no citiem varas veidiem, sauc par publisko varu.

Šaurākā nozīmē par valsti tiek saukta tieši šī publiskā vara vai arī mehānisms, kurš to realizē un kurā ietilpst parlaments, valdība, tiesa, armija, policija un citas institūcijas. Tikai valstij (šajā vārda šaurākajā nozīmē) ir tiesības uz vardarbību un attiecīgu organizāciju radīšanu.

Termina “valsts” vēsture

Termins valsts savā vispārējā un mūsdienīgā nozīmē radies vēlāk nekā organizācijas veids, kuru tas apzīmē, jo vēl XV gs. grieķi pilsētvalsti apzīmēja ar terminu “polis”, bet romieši lietoja nosaukumu “civitas” un “respublica”, kamēr dzīvoja valstī – pilsētā. Kad Roma paplašināja savu varu attālākajās teritorijās un kļuva par ķeizaristi, šo organizāciju dēvēja par “impēriju”.

Viduslaikos eiropieši dažādi sauca teritorijas pārvaldīšanas organizāciju. Latīņu vārds “regnum” (karaliste) vai vācu vārds “das Reich” (valsts) nozīmēja karaļa vai firsta varu. Vārds “terra” (lat. zeme) un tā ģermāņu ekvivalenti (piemēram, “das Land”) arī apzīmēja valsti, atsverot, cik svarīga toreiz bija zemes pārvaldīšana. Arī Polijā lietoja citus terminus “valsts” tagadējā izpratnē. Toreiz sacīja “žečpospolita”, “karaliste”, “kronis”, “regnum”. Pats termins “valsts” kopš XIII gs. Polijā nozīmēja pārvaldi pār zemi, muižnieka zemes īpašumus apvienojumā ar pašu īpašnieku sabiedrisko varu. Vārds “valsts” līdz pat XVIII gadsimtam nozīmēja arī feodāļu tiesas varu pār viņiem piederošām zemēm un tur dzīvojošajiem cilvēkiem.[1]

Terminu “valsts” vispārējā nozīmē ieviesis itāliešu domātājs Nikolo Makjavelli; itāliešu vārds “lo stato”, kas cēlies no latīņu vārda “status”, kļuva par pamatu XVI gadsimtā veidotajiem atvasinātajiem terminiem citās modernajās valodās. No šejienes cēlies franču vārds “l’etat”, vācu vārds “der Staat” vai angļu vārds “a state”. Citi vārdi, tādi kā “karaliste” vai “republika”, vairs nenozīmēja valsti tās vispārējā izpratnē, bet apzīmēja vienīgi valsts konkrētās formas.

Polijā, tāpat kā citās slāvu kultūrās, neieviesās itāliešu termins “lo stato”. Toties kopš XIX gadsimta vārds “valsts” ieguva vispārēju jēgu, līdzīgu to vārdu nozīmei, kuri Rietumos bija cēlušies no vārda “lo stato”.

Valsts būtība un loma

Vēstures gaitā teritoriālās cilvēku kopības dažādi mainījušās. Radušās uz izzudušas milzīgas impērijas. Teritorijas apvienojušās un dalījušās. Mainījies arī publiskās varas apjoms un forma. Mainījušās instances, kas šo varu realizējušas. Bet pati valsts kā sabiedrības organizācijas forma, kas radusies civilizācijas rītausmā, ir saglabājusies un joprojām pilnveidojas.

Vai tā pastāvēs nākotnē? Anarhisti, kas valsti uzskata par lielāko ļaunumu, par indivīda apspiešanas ieroci, uz šo jautājumu atbild noliedzoši: valsts tikšot iznīcināta līdz  ar cilvēka brīvības uzvaru. Arī marksisti apgalvo, ka valsts izzudīšot, jo tā esot mašīna, ar kuras palīdzību tiek uzturēta vienas šķiras kundzība pār otru, bet sociālais progress vedot uz šķiru likvidāciju, uz vienlīdzību sabiedrībā.

Izpratnes par valsts būtību ir daudzveidīgas. Tašu jautājumā “Kādēļ pastāv valsts?” visu laikmetu domātājiem ir kopīga nostādne: valsts vajadzīga, lai sabiedrībā varētu uzturēt kārtību. Kāda ir šī kārtība, kam tā izdevīga un vai tā ir taisnīga – tur domas dalās, it sevišķi tāpēc, ka laika gaitā mainās arī priekšstati par to, kāda vispār ir taisnīga kārtība.

Valsts sūtība ir nepieļaut, ka sabiedrībā visi cīnās pret visiem, katram cilvēkam nodrošināt aizsardzību pret līdzcilvēku patvaļu – šādi valsts izcelsmi izskaidroja renesanses laika domātāji. Lai nosargātu savas dabiskās tiesības uz dzīvību, veselību, ģimeni, laimi, brīvību un īpašumu, cilvēki noslēdza “sabiedrisko līgumu”, kas iemiesojās valstī, kura tautas kopējās gribas izpausme, - lielā mērā tāpat kā mūsdienu politologi uzskatīja Ž. Ž. Ruso un vairāki citi 18.gadsimta filozofi. Stādāmies šādā līgumā, katrs cilvēks upurēja daļu no savas brīvības, bet ieguva drošību, ko garantē kopums. Līdz ar to valsts mērķis, pēc šiem  priekšstatiem, ir vispārēja labklājība. Tiesa, neatbildēts palika jautājums, kāpēc praksē vispārēja labklājība nav īstenota.

Pēc mūsdienu demokrātijas teorijām, valsts ir cilvēka personisko brīvību garantētāja, vairākuma gribas paudēja un arī mazākuma tiesību aizstāve.[2]  Valsts ir mehānisms, kas saskaņo dažādu sabiedrības sociālo grupu (šķiru, slāņu, nāciju u.c.) intereses. Valsts gādā par indivīda un sabiedrības drošību, uzturēdama likumību un tiesisku kārtību.

Valsts – viena no sabiedrības organizācijas formām, vienas augstākās varas tiesiski organizēts un vadīts noteikts cilvēku kopums konkrētā teritorijā. Valstij raksturīgas šādas pazīmes: vara, kurai piemīt pastāvība un suverenitāte; iedzīvotāji, kas pakļauti šai varai; teritorija, kuras robežās valsts vara darbojas.[3]

Patiesi un īsti demokrātiska ir tiesiska valsts. Tajā pastāv tiesību prioritāte – pilsoņu, pašas valsts, tās institūciju un amatpersonu pakļautība likumam. Tiesiska valsts no netiesiskas valsts atšķiras arī ar likumu kvalitāti: tiem jābūt humāniem, tiem jānostiprina katra cilvēka neatņemamās tiesības, jāparedz valsts un personības savstarpējā atbildība.

Valsts funkcija (lat. functio izpilde, darbības virziens) – valsts darbības virzienu kopums, kuros valstij kā publiskās varas subjektam ar savu darbību jānodrošina cilvēka un sabiedrības eksistences pamatnosacījumi. Valsts varas uzdevumu risināšana ir saistīta ar valsts darbību, tās virzieniem, t.i., ar tās funkcijām – valstij uzticētās darbības virzienu kopumiem. Valsts funkcija ir valsts varas institūciju, to kopuma darbība noteikta likumīga valsts uzdevuma veikšanai. Juridiskajā aspektā valsts funkcija ir valsts varas funkcija, kuras realizēšanas gaitā tiek izmantoti visi valsts varas līdzekļi noteiktu uzdevumu izpildei. Tā kā valsts uzdevumi ir ļoti plaši un dažādi, tad arī valsts funkciju īstenošanai tika izmantots ļoti plaša dažādu institūciju un darbinieku sistēma. Valstij kā publisko tiesību subjektam pieder visa valsts vara un tā var šo publisko varu lietot kā līdzekli tiesisko attiecību kārtošanai publisko tiesību jomā.[4]

Nosacīti valsts funkcijas var iedalīt iekšējās un ārējās. Galvenās iekšējās valsts funkcijas realizējas sabiedrības pārvaldes jomā – valsts aizsargā indivīda un sabiedrības drošību, dominējošo sociālekonomisko kārtību, regulē sociālos konfliktus, attīsta sabiedrības garīgo potenciālu, saskaņo dažādu subjektu intereses, rūpējas par cilvēku un dabas resursu saprātīgu izmantošanu.

Ārējā aspektā valsts aizsargā savu suverenitāti un intereses visu ārējo sakaru un attiecību jomās, kā arī noskaidro un ievēro citu valstu, tautu un visas cilvēces intereses un ņem vērā, valstu savstarpējās attiecības kopīgajās akcijās un sadarbības organizatoriskajās formās; sadraudzībā, bet dažkārt arī sacensībā ar citām valstīm risināt kopīgas ekonomiskas, ekoloģiskas un citas problēmas.

Kā valsts īsteno savas funkcijas? Pirmkārt, ar likumdošanu radot visiem pilsoņiem, iestādēm un institūcijām obligātas rīcības normas. Otrkārt, par līdzekļiem, kas ienāk no iedzīvotāju maksātajiem nodokļiem, uzturot sazarotu pārvaldīšanas sistēmu. Treškārt, gādājot par tiesisko kārtību.

Valsts, protams, nerisina visas problēmas, kas rodas sabiedrībā. Daļu no savām daudzveidīgajām interesēm un vajadzībām iedzīvotāji apmierina pilsoniskās sabiedrības ietvaros. Valstij nav jāaizstāj pašvaldības. Centieni valsti apveltīt ar tiesībām pārvaldīt un regulēt itin visu un visus var tikai novest pie personības brīvības apspiešanas un totalitārisma.

Piemērs. Savu iedzīvotāju veselības aizsardzības nolūkā valsts izdod likumus. Lai tos īstenotu, tiek uzturētas vairākas iestādes – veselības aizsardzības ministrija, sanitārās inspekcijas un citi dienesti; no budžeta tiek atvēlēti līdzekļi slimnīcām, poliklīnikām un zinātniskajiem centriem; tiek nodrošināta ārstu un citu medicīnas darbinieku gatavošana utt. Un, visbeidzot, iedzīvotāju sūdzības par viņu veselībai nodarīto kaitējumu tiek izskatītas tiesā.

Valsts forma

Valsts forma ir ārējais veids, kādā organizēta publiskā vara. Tā ir atkarīga no vairākiem cēloņiem – no valsts tapšanas vēsturiskajām īpatnībām, no sabiedrības tradīcijām, no publiskās attīstības gaitas. Valsts formas ir ļoti daudzveidīgas. Pavisam vispārīgi tās var iedalīt pēc trim pazīmēm – pēc politiskā režīma, valdīšanas formas un valsts iekārtas formas.[5]

Valsts forma – noteikta forma, kurā izpaužas valsts saturs. Valsts forma raksturo valsts varas organizāciju; izsaka to, kā šī vara ir organizēta un tiek realizēta.[6]

Valsts forma ir veids, kā tiek īstenota valsts varas struktūra un tās organizatoriskie principi.[7]

Pēc politiskā režīma valsts iedalāmas demokrātiskajās, autoritārajās un totalitārajās valstīs.

Valdīšanas forma

Valdīšanas forma – raksturo augstāko valsts varas iestāžu organizāciju, t.i., to struktūru, nodibināšanas kārtību, kompetenci, iedzīvotāju piedalīšanās pakāpi to veidošanā. Valdīšanas forma raksturo valsts varas juridisko avotu. Valdīšanas formas pamatveidi: monarhija un republika. Ja augstākā vara valstī pilnīgi vai daļēji koncentrēta vienpersonīgi valsts galvas – monarha (cara, karaļa, šaha u.c.) rokās, kuram valdīšanas pilnvaras piešķirtas uz visu mūžu un kurš troni ieņem pēc radniecības principa vai mantošanas ceļš un neatbild tautas priekšā, tad tādu valdīšanas formu sauc par monarhistisku un valsts formu – par monarhiju.[8]

Absolūtu monarhiju, kādas bija agrākos gadsimtos, mūsdienu pasaulē gandrīz nav. Pašlaik pasaulē sastopamas parlamentāras monarhijas, kur monarha vara ir stipri ierobežota. Juridiski monarham saglabājas tiesības iecelt valdību, izdot atsevišķus normatīvos aktus, taču ministri un valdība par savu darbību ir atbildīgi nevis monarham, bet gan parlamentam. Arī iecelt ministrus monarhs drīkst tikai saskaņā ar parlamenta gribu. Jebkurš monarha normatīvais akts jāparaksta arī attiecīgās nozares ministram, citādi dokumentam nav juridiska spēka.

Eiropā pastāv 11 monarhijas: Beļģija, Dānija, Lielbritānija, Lihtenšteina, Luksemburga, Malta, Monako, Nīderlande, Norvēģija, Spānija un Zviedrija. Specifiska monarhiskā valdīšanas forma ir Kanādā, Austrālijā, Jaunzēlandē un dažās citās valstīs, kas ir Nāciju sadraudzības locekles. Savu nacionālo monarhu šeit nav. Lielbritānijas karaliene ir karaliene arī katrā no šīm zemēm.

Ja valstī varu īsteno uz noteiktu laiku ievēlēts parlaments un valsts galvas, prezidenta, pilnvaru laiks ir ierobežots, prezidentu ievēlē un viņš ir atbildīgs par savu rīcību, parlaments pārstāv valsti vēlētāju uzdevumā vai uz konstitūcijas pamata, tad tādu valdīšanas formu sauc par republikānisku, bet valsts formu – par republiku. Suverēnā vara pieder tautai, un tauta ir varas avots.

Ilgāku laiku bija pieņemts pēc valdīšanas formām valstis iedalīt divos tipos – monarhijās un republikās. Šāda tradicionāla pieeja literatūrā sastopama joprojām. Taču pēdējā laikā politikas zinātnē biežāk sastopams cits iedalījums.

Proti, salīdzinot mūsdienu valsts varas organizācijas, nereti monarhijām un republikām konstatēts mazāk savstarpēju atšķirību, nekā to ir pašām republikām. Tā, piemēram, svarīgāko valsts varas institūciju uzbūves un darbības principi Itālijas Republikā ir vairāk līdzīgi parlamentārajā monarhijā Spānijā, nevis ASV pastāvošajiem.

Kā monarhijai, tā republikai ir vairāki paveidi.

Monarhija – valdīšanas forma, kur augstākā vara ir monarham, kas to saņem mantojot vai citā no iedzīvotājiem neatkarīgā veidā un saglabā visu mūžu. Par monarha varas avotu uzskata tradīcijas un dievišķo gribu. Monarhija bija raksturīga feodālajās valstīs, kas balstījās uz muižniecību.[9]

Proti, ja monarha vara ir neierobežota, tad tādu valsts formu sauc par absolūto monarhiju (mūslaikos – Sauda Arābija, Omāna), tiek izdalītas arī konstitucionālās monarhijās; tā iedalās duālistiskajās, kur monarha vara ierobežota tikai likumdošanas jomā (Jordānija), un parlamentārajās, kur monarha tiesiskā vara ir visai ierobežota, bieži – tikai simboliska (Norvēģija, Dānija, Zviedrija, Lielbritānija u.c.). Vēsturē vēl pazīstama despotiskā monarhija, kas bija izplatīta senajās Austrumu valstīs.

Savukārt republikas ir aristokrātiskās un demokrātiskās, parlamentārās un prezidentālās.

Aristokrātiskā republika ir tāda valdīšanas forma, kur tikai priviliģēts iedzīvotāju slānis – bagātie vai dižciltīgie – ir tiesīgs piedalīties valsts pārvaldīšanā.[10]

Demokrātiskā republika – valdīšanas forma, kur par varas avotu oficiāli atzīst tautas vai tās vairākuma gribu. Valsts varas iestāžu dibināšanā piedalās tauta. [11]

Tādēļ mūsdienās aizvien lielāku atzinību gūst valstu iedalījums pēc valdīšanas formām trīs veidos – parlamentārās, prezidentālās un pusprezidentālās valstīs.

Parlamentārā valdīšana

Prezidents

Parlaments

                                    vēlē

 

                                         veido

Valdība

            atbildīga

		Vēlētāji

 

                        vēlē

Parlamentārās sistēmas galvenā pazīme ir pilnīga valdības atbildība parlamentam. Valdību veido parlaments, tā ir politiski atbildīga parlamentam kā par savu, tā arī par katra ministra darbu, un parlaments arī ir tiesīgs to atcelt un nomainīt. Ja izsaka neuzticību ministram vai ministru kabinetam (padomei), tad tiem ir jāatkāpjas. Valsts galva un valdības galva ir dažādi amati un personas. Šādu valdības izveidošanas kārtību un atbildības sitēmu sauc par parlamentārismu. Valsts galva monarhijās ir monarhs (karalis, firsts, emīrs), bet republikās – prezidents.

Republikās prezidentu parasti vēlē parlaments. Valsts galvas pilnvaras ir stipri ierobežotas. Turklāt gandrīz nevienam valsts galvas izdotajam tiesiskajam aktam nav juridiska spēka bez premjerministra vai attiecīgās nozares ministra paraksta. Ministru kabineta locekļu konstrasignācija (no latīņu contra – “pret” un signare - “ parakstīt”) uz valsts galvas izdota dokumenta ir viens no vissvarīgākajiem parlamentārās valdīšanas formas principiem.

 Parlamentārā valdīšana ir raksturīga Eiropas valstu vairumam. Tā pastāv Lielbritānijā, Vācijā, Itālijā, Spānijā, Zviedrijā, Beļģijā, Austrijā, Īrijā, Itālijā, Šveicē, Norvēģijā, Latvijā, Igaunijā u.c. valstīs.

Prezidentālā valdīšana

 

                                       veido

Valdība

                                                                        atbildīga

 

Vēlētāji

            vēlē                                                      vēlē

 

Tās galvenā pazīme ir valdības atbildība ne tik daudz parlamentam, cik valsts galvam – prezidentam. Klasiskajā prezidentālās valdīšanas tipa valsts galva un valdības galva ir viena persona. Valdību (kabinetu) veido prezidents, viņš to arī vada un pēc savas vēlēšanās var atcelt jebkuru ministru. Prezidentu vēlē vispārējās vēlēšanās vai speciālā vēlētāju kolēģijā, parlamentam nav tiesību nomainīt ministrus. Prezidents ir apveltīts ar plašām pilnvarām un vada plašu administratīvo instanču loku valstī. Prezidentālā republikā valdība un tautas pārstāvniecības iestādes formāli ir neatkarības cita no citas. Piemēram, ASV prezidents vienlaikus ir gan valsts galva, gan valdības galva. Viņš pats ar Senāta piekrišanu ieceļ visus sekretārus (ministrus) un pats kontrolē viņu darbu. Prezidentam nav tiesību atlaist Kongresa pārstāvju palātu. Prezidentālā republikā valdība nav atbildīga tautas pārstāvniecības iestādēm, bet gan prezidentam, piemēram, Francija, Somijā u.c.

Pirmo reizi prezidentāla republika tika izveidota Amerikas Savienotajās Valstīs uz 1787.gada konsultācijas pamata. Pēc tam prezidentālas republikas izveidojās Argentīnā, Meksikā, Brazīlijā un vairākās citās Latīņamerikas zemēs. Eiropā šī valsts forma atsaucību neguva.

Pusprezidentālā valdīšana

 

                                                  veido

            atbildīga                                                          atbildīga

		Vēlētāji

 

            vēlē                                                                  vēlē

 

Tā ir valdīšanas forma, kurā apvienojas gan prezidentālās, gan parlamentārās sistēmas elementi. Šajā gadījumā prezidentu ievēlē valsts pilsoņi un prezidents aktīvāk piedalās valdības un administrācijas veidošanā. Valdība par savu darbību ir atbildīga gan parlamentam, gan prezidentam.

Šāda valdīšanas forma ir Francijā un Somijā un vairākās valstīs, kas atrodas pārejas stadijā no diktatūras uz demokrātiju. Piemēram, Francijā prezidentu vēlē visi pilsoņi, bet viņš nav valdības galva.

Valsts iekārtas forma

Valsts iekārta ir valsts teritoriālā organizācija, kā arī centrālo un reģionālo varas institūciju savstarpējās attiecības.

Izšķir divas valsts iekārtas pamatformas – unitāro un federatīvo iekārtu.

Unitāra valsts ir teritoriāli vienota un centralizēta. Tā sadalīta administratīvi teritoriālās vienībās, kurām nav politiskas un valstiskas patstāvības. Unitāro valstu vairums – Japāna, Francija, Zviedrija u.c. – ir mononacionālas vai arī ar nelielām minoritātēm.

Unitārai valstij raksturīgas šādas pazīmes: viena konstitūcija un viena tiesību sistēma; viena likumdevējvaras un izpildvaras institūciju sistēma; viena pilsonība. Tomēr unitārā valstī  var būt apgabali ar īpašu statusu un atsevišķām autonomijas pazīmēm. Unitārās Lielbritānijas sastāvā esošajai Velsai, Skotijai un Ziemeļīrijai (Olsterai) ir autonomijas pazīmes. Ziemeļīrijā, piemēram, ir savs parlaments un valdība, Somijā autonomijas tiesības ir Ālandu salām, ko galvenokārt apdzīvo zviedri. Spānijā autonomijas tiesības ir  četriem nacionālajiem apgabaliem – Katalonijai, Basku zemei, Andalūzijai un Galisijai.

Federatīva valsts iekārtas forma ir mazāk izplatīta, tomēr sastopama visos kontinentos. Federatīvas valstis ir Austrija, Vācija, Šveice, Krievija, ASV, Argentīna, Kanāda, Meksika, Indija, Austrālija.

Federācija ir vairākdaļīga, savienota valsts, kas sastāv no juridiski un politiski patstāvīgiem valstiskiem veidojumiem jeb pavalstīm (zemēm, štatiem, , provincēm, republikām, kantoniem utt.). Federatīvās valsts iekārtas galvenās pazīmes ir šādas: līdzās kopīgai visas valsts konstitūcijai federācijas locekļiem var būt savas konstitūcijas; pavalsts var izdot likumdošanas aktus, kuri darbojas tās teritorijā; pavalstij var būt sava tiesību un tiesu sistēma; pastāv divkārša pilsonība, kas reizē ir federācijas un pavalsts pilsonība.[12]

Reāls federālisms jāatšķir no šķietama. Piemēram, Padomju Savienība juridiski bija federācija, bet faktiski unitāra valsts. Federālisma principam bija ārišķīgs, formāls un dekoratīvs raksturs.

20.gadsimta nogalē beigušas pastāvēt vairākas federācijas, piemēram, PSRS, Čehoslovākija un agrākā Dienvidslāvija. Par unitāru valsti pārvērtās Indonēzijas Savienotās valstis un mali Federācija. No tā gan nebūtu jāsecina, ka federāciju laiks ir pagājis. Ir vērojams arī pretējs process: Beļģija no unitāras pakāpeniski kļūst federatīva, 1995.gadā par federāciju kļuva Etiopija, uz federāciju virzās arī Eiropas Savienība.

Izmantotā literatūra

1.      Politika un tiesības, “Ievads politikā”, Apgāds “Zvaigzne ABC”. – R., 1998.  – 212. – 218. lpp.

2.      Vojahs Lamentovičs, Mūsdienu valsts, Apgāds “Zvaigzne ABC”. – R., 1996. – 7., 97. lpp.

3.      Juridisko terminu vārdnīca, Rīga, Nordik, 1998. – 160., 283. – 285. lpp.

4.      Latvijas Universitātes Politikas zinātnes katedra, “Demokrātijas pamati Vispārizglītojošām skolām”, Rīga, Izdevniecība “Zinātne”, 1993. – 68. – 73. lpp.

---

[1] Vojahs Lamentovičs, Mūsdienu valsts, Apgāds “Zvaigzne ABC”. – R., 1996. – 7.lpp.

[2] Politika un tiesības, “Ievads politikā”, Apgāds “Zvaigzne ABC”. – R., 1998. – 213. lpp.

[3] Juridisko terminu vārdnīca, Rīga, Nordik, 1998. , 284. lpp.

[4] Juridisko terminu vārdnīca, Rīga, Nordik, 1998. – 284., 285.lpp.

[5] Latvijas Universitātes Politikas zinātnes katedra, “Demokrātijas pamati Vispārizglītojošām skolām”, Rīga, Izdevniecība “Zinātne”, 1993. – 70. lpp.

[6] Juridisko terminu vārdnīca, Rīga, Nordik, 1998. – 284.lpp.

[7] Vojahs Lamentovičs, “Mūsdienu valsts”, Apgāds “Zvaigzne ABC”, 1996. -  97.lpp.

[8] Juridisko terminu vārdnīca, Rīga, Nordik, 1998., - 283.lpp.

[9] Juridisko terminu vārdnīca, Rīga, Nordik, 1998., - 160.lpp.

[10] Juridisko terminu vārdnīca, Rīga, Nordik, 1998., - 284.lpp.

[11] Juridisko terminu vārdnīca, Rīga, Nordik, 1998., - 284.lpp.

[12] Politika un tiesības, “Ievads politikā”, Apgāds “Zvaigzne ABC”. – R., 1998. – 215.lpp.