Jurisprudence

J

urisprudence (latīniski – jurisprudentia, no ius “likums” un prudentia “zināšanas” ), zināšanas par likumu un tā interpretācija vai arī zinātne un filozofija par likumu. 1

Protams – šī termina dziļākā jēga tiek izprasta atšķirīgi dažādās valstīs un arī autoriem bieži vien šī izpratne ir atšķirīga. Tā piemēram Kontinentālie autori tagad to sauc par “likuma teoriju vai zinātni”. Turpretim britu vai ASV jurisprudences traktējums saka ka būtiskākā likuma koncepcija ir attiecības, ko likums dod radnieciskajām sociālajām zinātnēm, politikai, ētikai un ekonomikai. Kā arī veids kā likums rodas no tautas paražām, no tiesas un likumdošanas un kādā veidā tas pārstāj eksistēt, jo netiek pielietots, vai arī mainās tā pielietošanas veids, vai kā tas tiek atcelts vai anulēts; tā lietojums attiecībā uz personu, laiku un vietu un veidu kādā tas tiek ieviests. Manuprāt jurisprudence formulē tiesiskas attiecības, tiesības un pienākumus, Tā var “uzņemties” likuma klasifikāciju un veidot sistēmu, kurā katrs likums atrodas “pareizajā” vietā. Kā arī mēģināt klasificēt visas attiecības ko likums apzinās vai rada un kuras tas regulē un kārto, kas savā būtībā ir valsts un valdības attiecības ar indivīdu un grupām, un arī indivīda savstarpējās attiecības ar grupām. Tā protams analizē arī ģimenes, īpašuma un mantošanas pamatprincipus.  1

Augšminētais skaidrojums attiecas tikai uz ļoti vispārīgu jēdziena izpratni. Interesanti ir tas, ka daudzi autori rakstot par vieniem un tiem pašiem tiesību teorijas jautājumiem dažādi traktē gan šī jēdziena skaidrojumu, gan arī jurisprudences skolas. Apskatot amerikāņu autoru darbus, var sastapt moderno tiesību skolu iedalījumu, tādu kā  - dabisko, analītisko, vēsturisko, salīdzinošo un socioloģisko skolu. 3 (22-32 lpp) Pirmās trīs no minētajām  - dabiskā, analītiskā un vēsturiskā, atšķiras galvenokārt to uzskatos par likuma izcelsmi un dabu, un tā attiecībām ar ētiku. Esmu sastapusies arī ar šādu sadalījumu – dabisko tiesību skola, pozitīvo tiesību skola, socioloģiskā, amerikāņu reālisma skola, kritiskās tieslietu studijas, feministu skola un likuma un ekonomikas skola 3 (22-32 lpp).

Mans viedoklis sasaucas ar to autoru atziņām, kas postulē, ka socioloģiskā tiesību teorija un skola, lai gan radusies salīdzinoši nesen  - 19 gs. beigās, 20 gs sākumā, ir viena no progresīvākajām moderno tiesību teorijām. Iepazīstoties ar dažādu literatūru, var spriest, ka lielākā loma šai teorijas attīstībai ir tieši amerikāņu sociologiem un zinātniekiem – “tādiem kā R. Poundam, O. Holmam, D. Frenkam, T. Arnoldam, K. Levellinam, H. Olofentam uc. , kuri izveidoja “dzīvo tiesību” koncepciju un pamatoja mācību par tiesībām kā sociālās kontroles instrumentu.” 4 Jāpiezīmē, ka amerikāņu sociālā tiesību skola mūsu gadsimta pirmo trīs dekāžu laikā pakāpeniski ir pārvērtusies daudz radikālākā paveidā – reālistiskā tiesību teorijā. Šajā periodā reālisms pārspēja socioloģisko jurisprudenci un kļuva par dominējošo amerikāņu juridisko domāšanu. Lai gan daži amerikāņu autori skaidro, ka kā “socioloģiskā jurisprudence ir analoga progresīvismam,” tā reālisms bieži tiek skaidrots kā “tas būtībā nav evolucionārs process, lai gan dažreiz tas tiek tā aprakstīts” 3 (65 lpp) Es piekrītu autoriem, kas dēvē socioloģisko jurisprudenci par progresīvo jurisprudenci. Tās filozofiskais pamatojums – izmaiņu neizbēgamība, ultimatīva paļāvība valdības mehānismam, kuram ir jāreaģē uz  jebkurām izmaiņām, vēlēšanās uzturēt noteiktas tradicionālas vērtības, tai pašā laikā mainoties, ticība sabiedriskajiem sociālajiem mērķiem un dalītām morālajām vērtībām, kā arī cīņa par to, lai morālās un ētiskās “tiesības” tiktu apzinātas un ievērotas atšķirībā no “sliktajām”. 3 (65-68 lpp)  Protams, ja mēs paskatāmies uz Latviju – situācija ir diezgan sarežģīta. Skatoties no vēsturiskā aspekta – daudziem likumdevējiem un zinātniekiem, kā arī tieslietu speciālistiem, kas ilgus gadus ir strādājuši pavisam citādā sistēmā, būtu grūti lauzt vecos pieradumus, kas ir cilvēcīgi. Socioloģiskā pieeja prasa nemitīgu koncentrētu uzmanību visai valsts dzīvei, jo “ tiesību izpratnei nevar pieiet formāli – juridiski, bet gan no reālās dzīves pozīcijām. Tas nozīmē, ka tiesību avots ir sabiedrības dzīve” 4 (34 lpp). Šāda pieeja prasa no juristiem un tienešiem zināmu piepūli -nemitīgu pašizglītošanos, personības attīstību, sekošanu visiem notikumiem ne tikai valsts, bet arī visu sabiedrības grupu dzīvei. Sabiedrības dzīve ir jāizprot tīri praktiski – kā tā atspoguļo kārtību sabiedrībā, paražu un ieradumu ievērošanu, un izpēti.

Manuprāt, ļoti svarīgs aspekts ir arī jaunrades raksturs, ko var izskaidrot kā socioloģiskas pieejas pielietošanas sekas, jo teorētiskais uzskats ir “ja oficiālie likumi atšķiras no faktiskās dzīves attiecībām, tad jādarbojas pēc sava uzskata t.i. jāpiemēro “dzīvās tiesības” 4 (35 lpp) Protams, šeit es redzu lielu subjektīvisma iespēju, kas var rasties katrā konkrētā gadījumā atkarībā no pielietotāja personības, zināšanām par valsti, ekonomiku un socioloģiju, tai skaitā cilvēktiesību izpratni un galvenokārt – par reālo situāciju sabiedrībā, sapratni par patreizējām attiecībām starp “likumu un sabiedrību” 3 (52 lpp). Daudzas ētiskās filozofijas problēmas jebkurā viņu izteiksmes veidā būs šo attiecību pamatā un katra indivīda attieksme pret tām pamatā izpaudīsies kā nosliece “likuma” vai “sabiedrības” labā. Protams šāda veida noslieces ir diezgan ekstrēmas un tāpēc vienkārši izskaidrojamas. Tā viena no tām saka, ka “likums var būt aptverts kā aktīvs princips, kas darbojas, lai veidotu inerto elementu – “sabiedrību”, un otrs – kuru atbalsta arī jau minētais amerikāņu sociologs un jurists Levellins, - “sabiedrība” ir aktīvais princips un “likums” ir vienkārša šī principa funkcija  3 (52 lpp). Mans viedoklis ir, ka šīs abas pieejas ir viena otru papildinošas katrā konkrētā gadījumā un atkarībā no katras individuālas situācijas var sliekties uz vienu vai otru pusi, tāpēc vajadzētu apzināt, ka šīs pieejas savstarpēji “sadarbojas un reaģē”. Attiecībās ar likumu un sabiedrību neviens no elementiem nav pilnībā noteicošs kā arī nav pilnībā noteikts. Šāds starpuzskats attēlo jau minētā Pounda teoriju  4 (32 lpp) Vēl viens subjektīvs faktors kas ietekmē lēmumu pieņemšanu, ir tas, ka “tiesisku nozīmi pievērš intuīcijai, jūtām, minējumiem uc. faktoriem, ko tiesnesis lieto savu lēmumu pamatošanā” 4 (35 lpp). Šajā gadījumā, manuprāt, socioloģiskā pieeja neizbēgami var tikt pielietota augsti attīstītā sabiedrībā, jo lēmums lielā mērā ir atkarīgs no tā, cik augsti morāli attīstīta personība ir tiesnesis, cik liela atbildības sajūta indivīdam piemīt, arī tik triviālas lietas kā ticība, audzināšana, ģimenes stāvoklis var spēlēt lielu lomu lēmuma pieņemšanā, un pat garastāvoklis. Tiesnesim jāņem vērā viss sociālās atbildības spektrs – filantropiskais, ētiskais, tiesiskais, ekonomiskais, kam jāpamatojas uz dziļām zināšanām un personas attīstības līmenim. Jo tiesības ir tās “ko tiesnesis rada ar saviem darbiem”. 4 (35 lpp) No otras puses nekādā gadījumā nedrīkst aizmirst, ka likums ir praktisks jautājums, kā arī tiesnešiem un juristiem jābūt dziļai izpratnei par to, ka likumi nav uzrakstīti viņiem un neatrodas viņu pārvaldībā, tie ir domāti sociālajām vajadzībām un tie ir domāti sabiedrībai. Ir jāapzina, kā likumu var vislabāk pielietot tā, lai tas sasniegtu vēlamāko rezultātu un kādas koncepcijas ir pielietojamas, lai sekmētu šī mērķa sasniegšanas visefektīvāko ceļu.

Zināmā mērā pamatots ir arī skaidrojums, ko var lasīt krievu autoru tēzēs par socioloģiskās pieejas vājajām pusēm. Manuprāt tās sasaucas jau ar augšminēto domu, ka šādu pieeju ir grūti, un varbūt pat bīstami realizēt neattīstītā vai nestabilā valsts struktūrā. Tā tiek minētas trīs negatīvas iezīmes “1) pamatīga juridiska pamata iztrūkums darbībā un pārliecība par tās rezultātiem; 2) juridisko lietu izskatīšana ekonomiski un politiski stiprāko labā, kas kaitētu vājākiem, maznodrošinātiem, tiem, kas nav tuvi politiskajiem spēkiem; 3) nekompetentu lēmumu pieņemšanas iespējas un amatpersonu patvaļas” 2 (92 lpp) . Zināmā mērā varētu piekrist šādam uzskaitījumam, bet man šķiet, ka uzreiz prezumēt šādu negatīvu iznākumu ir diezgan pārsteidzīgi – pie kam šādi minētie korupcijas gadījumi ir tikai atsevišķi ekscesi, un tāpēc šajā gadījumā vajadzētu fokusēt uzmanību uz tālejošām interesēm un ilgtermiņa valsts attīstību. Protams, ņemot vērā mūsu konkrēto vairāk kā 50 gadu padomju valsts pieredzi, jāsaprot, ka Krievijā sabiedrība dzīvo lielā mērā pēc “vecajiem likumiem”, kur arī personības un indivīdi netiek vērtēti kā augsti attīstītas pilnvērtīgas personības. Kā spilgts piemērs tam kalpo citāts “mums (domāts Krievijā) ir ļoti maz materiālu, politisku, juridisku (galvenokārt procesuālo) un morālo (kultūras) garantiju pret tiesnešu, prokuroru un administrācijas patvaļu. Attiecībā uz visām amatpersonām, milicijas darbiniekiem, pats labākais princips, ko var vispār piedāvāt ir “atļauts ir tikai tas, kas tieši un konkrēti ir rakstīts likumā” 2 (91-93 lpp)  Lasot šādus izteikumus, rodas sajūta, ka esam nonākuši kādā citā laikmetā. Manuprāt, šāda pieeja likumdošanai un valsts attīstībai ir pilnīgs regress un izpaužas ļoti šaurs domāšanas apvārsnis.  Protams, no otras puses ļoti svarīgi ir sajust attiecīgās sabiedrības īsteno brīvības un taisnīguma izjūtu, un tās attīstības pakāpi, kura attiecīgajā sabiedrībā tiek aizstāvēta, kā arī gatavību pieņemt jaunas idejas un principus, respektējot tos.

Socioloģiskā jurisprudence atšķiras no citām skolām ar to, ka tā neņem vērā tik daudz likuma rašanos un to dabu, kā to faktiskās funkcijas un rezultātus. Likums tiek apskatīts plašā sociālā kontekstā. Galvenais mērķis no socioloģiskās jurisprudences puses ir – attīstīt likumdošanu un tieslietu sistēmu, un tas var tikt sasniegts, ja jurisprudencē un tiesas lēmumu pieņemšanā tiek ņemti vērā citu sociālo zinātņu pētījumu rezultāti. 1

Progresīvā pieeja likumdošanai parādās faktos, ka tiek ņemti vērā gan cilvēciskais, gan ekonomiskais faktors, valsts un vieta, konkrētās paražas, sociālie uzskati, brīvības izjūta un sabiedrības attīstības pakāpe. No starptautiskā viedokļa – tiek novērtēti vispārējie cilvēktiesību principi un cilvēku atbildības pakāpe. Visi šie uzskaitījumi rada reālu iespēju savienot un konglomerēt teoriju un objektīvo realitāti, radīt ”dzīvās tiesības”.

Protams, realitāte ir tāda, ka likums vienmēr kaut kādā veidā ir nepilnīgs, tas prasa dažādas izmaiņas un transformācijas, atkarībā no vietas un laika, kā arī attīstības tendencēm. Tāpēc likumam ir jāpieiet no dažādiem skatu punktiem, un dažādiem veidiem, tomēr es kā  mērķi šiem centieniem saskatu šādu galarezultātu – radīt tādu sintēzi, kas iekļautos vienotā un kopīgā jēdzienā.

Kā kopsavilkumu un secinājumu es varētu teikt, ka pēc manām domām, socioloģiskais tiesību teorijas loks ir īstenais ceļš uz ko tiekties un pēc kura vadīties, lai attīstītu progresīvu, stipru un brīvu sabiedrību, kuras dzīve balstītos uz vispārējiem cilvēktiesību principiem.

LITERATŪRAS SARAKSTS

1. Raksti, William O. Douglas, M.A., LL.B.,LL.D., Late Associate Justice of the US Supreme Court, 1998

2. Теория права и государства, В.В. Лазарева, Право и закон, 1996

3. Jurisprudence Contemporary readings, problems and normatives, Robert L. Hayman, Jr. Nancy Levit, St. Paul, Miner, West Publishing Co., 1994

4. Socioloģiskā tiesību teorija, Dr. jur. doc. I. Krastiņš

---

1 raksti, William O. Douglas, M.A., LL.B.,LL.D., Late Associate Justice of the US Supreme Court

3 Jurisprudence Contemporary readings, problems and normatives, Robert L. Hayman, Jr. Nancy Levit

3 Jurisprudence Contemporary readings, problems and normatives, Robert L. Hayman, Jr. Nancy Levit

4 Socioloģiskā tiesību teorija, Dr. jur. doc. I. Krastiņš

4 Socioloģiskā tiesību teorija, Dr. jur. doc. I. Krastiņš

3 Jurisprudence Contemporary readings, problems and normatives, Robert L. Hayman, Jr. Nancy Levit

4 Socioloģiskā tiesību teorija, Dr. jur. doc. I. Krastiņš

2 Теория права и государства, В.В. Лазарева, Право и закон, 1996

2 Теория права и государства, В.В. Лазарева, Право и закон, 1996

1 raksti, William O. Douglas, M.A., LL.B.,LL.D., Late Associate Justice of the US Supreme Court