Jurista kustības un neverbālā saskarsme

Latvijas Universitāte

Juridiskā fakultāte

Tiesību teorijas un politikas zinātņu katedra

Neklātienes nodaļas

1.kursa studenta

Daiņa Gulbja

Stud.apl.num. JurP 990460

Ieskaites darbs

JURISTA SASKARSMES KULTŪRĀ

Jurista kustības un neverbālā saskarsme

Zinātniskais konsultants

prof. V.Veics

2000

Rīga

IEVADS.

Dzīvojot cilvēku sabiedrībā, cilvēkam vienmēr nākas kontaktēties ar citiem cilvēkiem ar dažādu zīmju un citu paņēmienu palīdzību. Jebkuru mijiedarbību starp cilvēkiem sauc par saskarsmi. Saskarsme ir ietverta jebkurā cilvēcisko kontaktu veidā, tās varā ir regulēt un mainīt katra atsevišķa indivīda psiholoģisko attīstību un uzvedību jebkurā dzīves situācijā. Saskarsme ir cilvēku mijiedarbības process, ko galvenokārt raksturo viņu savstarpējās attiecības. [1] 

Saskarsme - tiešs vai netiešs kontaktēšanās process, kura mērķis ir ietekmēt partnera uzvedību, emocijas, aktivitātes pakāpi un darbību. Cilvēki parasti izmanto divējādus saskarsmes līdzekļus:

§    verbālos- vārdi, frāzes, literārā un tehniskā valoda; šo saskarsmi sauc par verbālo saskarsmi un

§    neverbālos - žesti, pozas, mīmika, pantomīmika, balss tonalitāte un diapazons, runas temps, dažādu ķermeņa daļu motorika, vizuālais kontakts, telpas un laika organizācija saskarsmes procesā; un šo saskarsmi sauc par neverbālo saskarsmi.

Jurista praksē gan verbālajai, gan arī neverbālajai saskarsmei ir ļoti svarīga loma cilvēku mijiedarbības procesā. Katram topošajam jurstam būtu jāpārzin neverbālās saskarsmes paņēmieni.

Šī darba mērķis ir noskaidrot neverbālās saskarsmes lomu jurista saskarsmes kultūrā.

Lai sasniegtu šo mērķi, es esmu izvirzījis šādus uzdevumus noskaidrot:

1.    Kādi ir neverbālās saskarsmes līdzekļi jurista saskarsmes kultūrā.

2.    Kā iedalās saskarsmes telpa.

3.    Kādaloma ir vizuālajam kontaktam.

4.    Kāda vieta ir ķermeņa valodai un žestiem jurista darbībā.

1. Neverbālās saskarsmes vispārīgs raksturojums.

Saskarsmes procesā cilvēks piedalās ar visu, kas viņam ir: ar savu personību (domām, vēlmēm, jūtām) un ar savu ķermeni, balss aparātu. Ir pierādīts, ka verbāli partnerim tiek nodota mazākā informācijas daļa, daudz lielāka informācijas daļa (līdz 60- 80%) tiek noraidīta ar visdažādāko neverbālās komunikācijas zīmju palīdzību. [2]

Neverbālā saskarsme tiek uzskatīta par nozīmīgākās informācijas "nesēju", jo cilvēks tikpat kā nespēj kontrolēt neverbālās saskarsmes norisi pretēji verbālajai saskarsmei, kas attīstās vienlaikus ar apzināto psihi; bet ikdienas dzīvē un darba mēs par maz pievēršam tai uzmanību, uzskatot, ka ar vārdu var translēt visu. Ar vārdu var izsmeļoši nodot faktus, bet ne vienmēr iespējams izteikt jūtas. Neverbālā saskarsme ir pakļauta cilvēka psihes neapzinātajam līmenim, tāpēc tajā ir daudz mazāk apziņas radītu, mākslīgu, nepatiesu, stereotipisku elementu. Daudz vieglāk ir samelot ar vārdiem nekā ar acu skatienu vai pozu. Katram juristam ir jāsaprot, ka neverbālā saskarsme ir mūsu patiesās būtības izpausme.

Tāpēc, lai pēc iespējas labāk saprastu saskarsmē ietverto informāciju, saprastu sarunu partneri, viņa patiesos nolūkus un emocijas, ja paši vēlamies būt pareizi saprasti, vērīgi jāseko kā savām, tā partnera neverbālās saskarsmes izpausmēm un tās saistībai ar vārdiski pateikto. Sakritība- kongruence- liecina par sarunas biedra patiesumu; nekongruence- izraisa šaubas. Verbālās un neverbālās informācijas nesakritības gadījumā vairāk uzmanības jāpievērš pēdējai, jo neverbālā komunikācija pirmām kārtām pauž sarunas biedra attieksmi pret mums, saskarsmes situāciju un apspriežamo priekšmetu. Neverbālā komunikācija sniedz visai pilnīgu partnera emocionālo raksturojumu.

Neverbālos saskarsmes paņēmienus personības attīstības procesā cilvēks apgūst agrāk nekā verbālos. Neverbālās saskarsmes līdzekļi jeb komunikācijas informatīvās sistēmas ir:

§  saskarsmes laika un telpas strukturēšana;

§  vizuālais kontakts;

§  ķermeņa valoda;

§  runas ekspresija un empātija.

Jurista prasme izmantot neverbālos saskarsmes līdzekļus nosaka viņa personības saskarsmes spēju, tās sabiedriskumu.

Katrai no šīm neverbālās komunikācijas sistēmām ir sava valoda: arī neverbālā informācija partnerim tiek sniegta kodētā veidā.

Tiek uzskatīts, ka sarunā neverbālās komunikācijas līdzekļi:

§  akcentē kādu verbālās informācijas daļu;

§  apsteidz to ziņu, kas tiks pateikta vārdiski;

§  izteic nozīmi, kas pretēja tam, kas pateikts vārdiem;

§  aizpilda vai izskaidro pauzes, norāda uz vēlēšanos turpināt sarunu, vārda meklējumiem utt.;

§  saglabā kontaktu starp partneriem un regulē runas plūsmu;

§  aizstāj atsevišķu vārdu vai frāzi;

§  ar nokavēšanos dublē vārdiskā izteikuma saturu;

§  papildina vārdiski pateikto.

         

2. Saskarsmes laika un telpas strukturēšana.

Saskarsmes telpas strukturēšana (uzvedības organizēšana, ņemot vērā konkrētās telpas īpatnības) ir ļoti svarīga saskarsmē ar cilvēkiem, kas īpaši jūtīgi uztver savas personības privātās telpas robežu pārkāpšanu. Starppersonu telpiskā distance bieži vien spilgti raksturo komunikācijas partneru savstarpējās attiecības.[3]

Pareizi izvēlēts partneru izvietojums un attālums nodrošina saskarsmes efektivitāti. Turpretī nepareizi ieturēta distance bieži vien var novest pie saskarsmes izbeigšanās. Piemēram, pārāk liels saskarsmes attālums sapulcēs, tiesās vai pārrunās, dažkārt aizskar cilvēka patmīlību un cieņu, turpretī pārāk tuvināta distance var radīt iespaidu par agresīva uzbrukuma draudiem.

Cilvēku savstarpējā telpiskā distance var būt ļoti dažāda, jo tā ir atkarīga no saskarsmes partneru vecuma, dzimuma, sociālā statusa, nacionālajām tradīcijām, personības psiholoģiskajām īpašībām, emocionālās tuvības u.c..

Piemēram, pilsētniekiem un pārapdzīvoto zemju iedzīvotājiem, piemēram, japāņiem, tā ir mazāka, lauciniekiem- parasti lielāka.

Saskarsmē būtu jāņem vērā arī cilvēka augums. Maza auguma vīrieši jūt diskomfortu, tuvu kontaktējoties ar gara auguma vīriešiem un vēl jo vairāk- ar gara auguma sievietēm. Gara auguma sievietes jūtas neērti, tuvā distancē kontaktējoties ar maza auguma vīriešiem un sievietēm. Cilvēki apzinās, ka no malas šāds pāris izskatās visai amizanti, ka partnera augums izceļ viņa paša auguma neatbilstību sabiedrībā izplatītajam ideālam, un tāpēc īsa auguma vīrieši un slaidi noaugušas sievietes dod priekšroku lielākai personīgajai distancei.

Sociālie psihologi nosauc vairākus saskarsmes attālumus, ko nosaka partneru "personīgā telpa", attiecību tips un saskarsmes situācija.

Par personīgo telpu sauc telpu, kas apņem cilvēka ķermeni apmēram izstieptas rokas attālumā. Cilvēkam pārvietojoties, viņam "līdzi dodas" arī viņa personīgā telpa. Parasti cilvēki nesevišķi mīl svešinieku ielaušanos savā personīgajā telpā, daži ir ļoti jūtīgi pret šīs telpas robežu pārkāpšanu, citi- iecietīgāki.

ASV zinātnieku veiktie pētījumi ir pierādījuši, ka iespējams izšķirt četrus starppersonu distances apgabalus [4]:

§  publiskais saskarsmes apgabals- 3,7m un vairāk; šajā attālumā var apmainīties tikai ar dažiem vārdiem vai vispār atturēties no saskarsmes. Šo distanci var novērot publiskās vietās – tiesās, konferencēs, koncertos, teātrī, lekcijās;

§  sociālās saskarsmes apgabals- 1,2- 3,7m; pieņemams neformālām un lietišķām attiecībām, turklāt augšējā robeža atbilst formālām attiecībām. Šajā attālumā cilvēki kontaktējas kā noteiktu sociālo grupu pārstāvji, piemēram, priekšnieks un padotais, ierēdnis un klients. Šajos kontaktos galvenais nav cilvēku personības individualitāte, bet gan funkcijas, kuras cilvēks izpilda, lomas, kuras spēlē;

§  personiskās saskarsmes apgabals- 0,5- 1,2m; raksturīgs draugu sarunai; šajā attālumā parasti kontaktējas arī darba kolēģi, radi, paziņas;

§  intīmās saskarsmes apgabals- līdz 0,5m; šajā distancē kontakti noris starp cilvēkiem, kurus vieno ciešas emocionālās saites, tie ir kontakti starp vecākiem un bērniem, starp laulātajiem, starp ļoti tuviem draugiem. Ļoti svarīgi ir ievērot tieši šo distanci, jo pārkāpjot šo attālumu, var izraisīt cilvēkā negatīvas emocijas.

Katram cilvēkam ir sava optimālā kontaktu distance, kurā viņš jūtas psiholoģiski komfortabli. Parasti šo distanci var intuitīvi nojaust, taču ir jābūt vērīgiem: partnera solis atpakaļ liecina, ka esam piegājuši par tuvu. Nereti juristi apzināti izmanto kontaktu distances maiņu, lai panāktu sev vēlamo sarunu vai pārrunu iznākumu.

Saskarsmes telpas strukturēšana ietver sevī arī noteikta saskarsmes partneru savstarpējā uztveres leņķa un orientācijas izvēli; arī tas atstāj uz kontaktu norisi nozīmīgu iespaidu. Saskarsmē partneri var atrasties gan ar sejām, gan ar sāniem, gan ar mugurām viens pret otru. Savstarpējo orientāciju nosaka sarunas saturs, par saskarsmes atribūtu visbiežāk izmanto galdu. Šeit izšķir četras pozīcijas:

§  stūra pozīcija- šo pozīciju parasti ieņem cilvēki, kuri risina draudzīgu ikdienas sarunu;

§  sadarbības pozīcija (abi saskarsmes partneri sēž vienā pusē galdam); ja divi cilvēki ir vienādi orientēti, tas ir, ja viņi domā līdzīgi vai kopā strādā pie kāda uzdevuma, parasti tiek izvēlēta šī pozīcija. Šī ir viena no stratēģiski izdevīgākajām pozīcijām, lai izteiktu kādu priekšlikumu un tas tiktu pieņemts;

§  konkurences un aizsardzības pozīcija; sēdēšana ar kādu personu galda pretējās pusēs var radīt konkurējošu vai aizsardzības atmosfēru un novest pie tā, ka katra puse ieņem nepiekāpīgu sava viedokļa aizstāvības pozīciju, jo galds šajā gadījumā kļūst par stingru barjeru starp abām pusēm. Šo pozīciju ieņem vai nu savā starpā konkurējoši cilvēki, vai arī tā tiek ieņemta gadījumā, kad viens no viņiem izsaka pārmetumus otram. Šajā pozīcijā sarunām ir daudz konkrētāks un specifiskāks raksturs nekā jebkurā citā. Ja ir nepieciešams runāt ar cilvēku, viņu iespaidot, izprast viņa viedokli, lai nomierinātu un liktu justies labi, konkurences pozīcija nenovedīs pie šī mērķa. Vienmēr, kad cilvēki sēž tieši pretī viens otram dažādās galda pusēs, viņi neapzināti sadala to divās vienādās teritorijās. Katrs no viņiem apzinās pusi galda kā savu teritoriju un atvaira otra mēģinājumu ielauzties tajā;

§  neatkarīgā pozīcija- to parasti ieņem cilvēki, kas nevēlas savā starpā kontaktēties; tas notiek tādās vietās kā lasītavā, uz parka soliņa vai restorānā.  Šeit pozīcija norāda uz intereses trūkumu, un, ja tiek skartas teritorijas robežas, otrs cilvēks šādu rīcību var pat tulkot kā naidīgu.

Apaļš galds rada atbrīvoti neformālu atmosfēru un ir ideāls, lai veicinātu diskusiju starp cilvēkiem, kuriem ir vienāds stāvoklis , jo katrs no sarunas dalībniekiem var pretendēt uz vienādu galda teritoriju. Ja apspriedes dalībnieki pulcējušies ap taisnstūrveida galdu, dominējošo pozīciju visdrīzāk ieņems tas, kas sēž galda galā ar skatu uz durvīm.

3. Vizuālais kontakts.

Jebkura saskarsme sākas ar paskatīšanos vienam uz otru, tāpēc vizuālais kontakts- acu un plakstiņu kustības, skatienam piešķirtā noskaņa un emocionālās nianses- ir būtisks līdzeklis neverbālajā saskarsmē, jo skatiens, kas vērsts uz saskarsmes partneri, liecina par ieinteresētību un cieņas pilnu attieksmi. Kontakta laikā sarunu biedri gan skatās viens uz otru, gan novērš skatienu utt. Vizuālā kontakta ilgums un koncentrētība nodrošina saskarsmes efektivitāti, aicina uz tās sākumu vai signalizē par nobeigumu.

Vidējais skatiena ilgums ir 1- 7 sekundes. Acīs skatīties ir svarīgi, jo sejas augšdaļa pauž vairāk informācijas nekā lejasdaļa. Ja saskarsmes partneris ir nepatīkams un skatīšanās viņa acīs izraisa nepatīkamas sajūtas vai pat vēlēšanos pārtraukt kontaktu, tad jāskatās uz sarunas biedra pieri, jo tad nevēlēšanās kontaktēties mūsu skatienā nebūs tik viegli pamanāma. Tiek uzskatīts, ka acis var raidīt visatklātākos un precīzākos cilvēku savstarpējās saprašanās signālus, jo tās ir ķermeņa punkts, uz kuru koncentrējas vērotāja skats, turklāt acu zīlītes darbojas neatkarīgi no cilvēka gribas.[5]

Ir kāds sens teiciens: "Runājot ar cilvēku, skaties viņam acīs." Tas ir jādara, jo cilvēka acu zīlītes pauž viņa īstās domas. Tāpēc īstu pamatu savstarpējiem sakariem var nodrošināt tikai situācijas, kad cilvēks tiek satikts "aci pret aci".

Vizuālajā kontaktā būtiski ir ievērot mēra izjūtu, jo, piemēram, pārāk ciešu, neatlaidīgu skatienu vai skatienu nevietā visbiežāk uztver kā agresijas izpausmi- kā ielaušanos personīgajā telpā, personīgajos pārdzīvojumos, it īpaši, ja sarunas temats ir nepatīkams un risināms diplomātiski. Šāds skatiens var pat izraisīt sašutumu un tikt uztverts kā naidīguma pazīme- partneris var satraukties un pāriet psiholoģiskajā aizsardzībā, noslēgties vai mānīties. Neatlaidīgu skatienu var uztvert arī kā izaicinājumu (it īpaši, ja tas kombinējas ar sašaurinātām acu zīlītēm), vai arī tas var nozīmēt, ka cilvēks tiešām ļoti labi izturas pret mums. Ar šādu skatienu var simulēt arī dievināšanu. Ir jābūt ļoti labai komunikatīvajai kompetencei, lai varētu atšķirt visus šos variantus.

Nozīmīgs ir ne tikai skatiena ilgums; tikpat svarīga ir tā cilvēka sejas un ķermeņa daļa, uz kuru skatiens tiek vērsts, jo arī tas iespaido sarunas iznākumu.

Starp vizuālā kontakta žestiem vēl izdala "aizvērto acu žestu". Šis žests parasti parādās neapzināti un uzskatāms par attiecīgā cilvēka mēģinājumu izslēgt jūs no sava skatiena robežām, jo jūs viņu nogurdināt vai garlaikojat, vai arī viņam šķiet, ka viņš ir par jums pārāks; šajā situācijā aizvērto acu žests tiek apvienots ar atpakaļ atgāztu galvu, vērojot jūs ar ilgu skatienu, kuru parasti apzīmē kā "skatīšanos uz kādu no augšas". Ja sarunas gaitā partneris izmanto šo žestu, tas nozīmē, ka jūsu pieeja izsauc negatīvu reakciju un jālieto cits paņēmiens, lai notiktu efektīva domu apmaiņa.

Zinātnieki ir pierādījuši, ka cilvēka skatiena virziens ir saistīts ar domas, izteikuma formulēšanu. Kamēr izteikums "dzimst", cilvēks parasti skatās kaut kur telpā, sānis, kad doma noformulēta- skatiens pievēršas partnerim. Pēc skatiena ir iespējams izdarīt dažus secinājumus par partneri. "Loģiskie" cilvēki, tie, kuriem dominē kreisā smadzeņu puslode, parasti skatās pa labi, "mākslinieciskie" cilvēki ar labās smadzeņu puslodes dominanti- pa kreisi. Cilvēki, kuriem dominē vizuālais informācijas kanāls, domājot pavērš zīlītes uz augšu; tie, kuriem dominē audiālais kanāls, skatienu vērš horizontāli; uz leju skatās tie, kuriem nozīmīgāki ir viņu sajūtu tēli un intuīcija.[6]

Ar vizuālā kontakta palīdzību ir iespējams gan dibināt, gan izbeigt attiecības. Lai izveidotu veiksmīgu saskarsmi, jāizmanto laipns, ieinteresēts skatiens. Jurista vizuālā kontakta prasme ir sava veida māksla, kas jāapgūst.

4. Ķermeņa valoda.

Ķermeņa valodu veido vairākas lielas informatīvo zīmju grupas- žesti, pozas, mīmika. Ar ķermeņa valodu cilvēks galvenokārt pauž savus emocionālos pārdzīvojumus un patieso emocionālo attieksmi pret kādu notikumu, partneri vai ideju. Par cilvēka emocionālo stāvokli var spriest pēc tā, kā viņš sēž, stāv, žestikulē u.c. Speciāli pētījumi pierādījuši, ka žesti un mīmika saskarsmē var sniegt līdz 40% informācijas. Emocionālās informācijas translāciju sarunu biedram ar žestu, ķermeņa kustību palīdzību sauc par pantomīmu. Pantomīmas izmantošana bagātina saskarsmi.[7]

Žesti- apzinātas vai neapzinātas galvas, rokas un kāju kustības, kas pavada cilvēku saskarsmi. Parasti apziņa visai maz kontrolē cilvēka žestikulāciju.

Visā cilvēka žestu lielajā daudzveidībā var atrast dažus kopīgus to lietošanas principus, tāpēc žestus nosacīti iedala trīs grupās:

§  komunikatīvie žesti aizstāj vārdus- tie ir sasveicināšanās un atvadīšanās, draudu žesti, uzmanību pievēršanas žesti, uzaicinošie, aizliedzošie, apvainojošie, apstiprinošie, noliedzošie, jautājošie, pateicības u.c. žesti, kas sarunu biedram saprotami bez runas pavadījuma, jo tiem ir patstāvīga nozīme. Tie parasti grezno sarunu. Neprecīzi lietoti, šie žesti var nostādīt neveiklā situācijā.

Lai komunikatīvie žesti negatīvi neietekmētu saskarsmi, ir jāatceras, ka šo žestu daudzums sarunā ir stingri jākontrolē- pārāk daudz žestu izraisa negatīvu partnera reakciju, pārāk mazs žestikulācijas diapazons liecina par pasivitāti un intereses trūkumu;

§  tēlaini aprakstošie žesti- tie akcentē verbālo informāciju- pavada runu, bet zaudē jēgu bez runas konteksta. Lietojot šos žestus, ar roku, plaukstu, pirkstu palīdzību tiek attēlota priekšmeta līnija, laukuma forma, matērijas īpašības, kustība, šūpošanās, vibrācijas, var tikt akcentēts runas ritms utt. Aprakstošie žesti ir ļoti uzskatāmi un parasti neizraisa klausītājā nepatiku. Tikai tad, ja šo žestu ir pārāk daudz (parasti tas liecina par runātāja satraukumu) un tie ir pārāk plaši, sagaidāma klausītāju ironiska attieksme;

§  modālie žesti- tādi, kā ciešanas, neziņa, koncentrēšanās, apjukums, riebums, sajūsma utt.- parasti izsaka vērtējumu, attieksmi pret priekšmetiem, cilvēkiem, parādībām. Šie žesti vieglāk ir saprotami kopā ar sejas mīmiku. Modālie žesti bieži vien aizstāj vārdus, un tos lieto pat ar veselu frāžu nozīmi. Tiem parasti ir lokāla vai nacionāla nozīme: pēc tiem iespējams noteikt vai apliecināt, ka cilvēks ir piederīgs pie kādas konkrētas, lokālas grupas vai nācijas. Daži biežāk sastopamie modālie žesti kopā ar mīmiku:

·                    rokās atspiesta galva un apmulsums sejā- šaubas un pārdomas;

·                    sagumis augums un bēdīga vai vienaldzīga sejas izteiksme- depresīvs noskaņojums;

·                    straujš rokas vēziens uz leju un asa negatīvu emociju izpausme sejā- vilšanās;

·                    izstiepts rādītājpirksts un vidējais pirksts V veida formā un prieks sejā- uzvara;

·                    roku saberzēšana un priecīga, apņēmīga sejas izteiksme- apmierinājums.

Tāpat kā runā ir vārdi- "parazīti" ("tā sakot", "tātad", "nu" u.c.) arī pantomīmā ir žesti- "nezāles" jeb lieko, nevajadzīgo žestu grupa. Tie ir: roku lauzīšana, berzēšana, nagu graušana, apģērba plucināšana, pakauša kasīšana, bezgalīga matu pieglaušana u.c.. Parasti nevajadzīgie žesti nav apzināti un nav domāti svešai acij. Ar šo žestu palīdzību cilvēks cenšas pielāgoties viņu satraucošai situācijai, atbrīvoties no iekšējās spriedzes. Šie žesti parāda, ka cilvēks nejūtas komfortabli vai nervozē. Ja to ir pārāk daudz, tie parasti kaitina saskarsmes partneri, radot nepārliecinošu un pārsvarā negatīvu iespaidu par cilvēku, kā arī rada nervozitāti.

Tā kā žestus "nezāles" tikpat kā nekontrolē apziņa, tie vispatiesāk izsaka partnera attieksmi gan pret mums, gan saskarsmes situāciju, gan apspriežamo jautājumu. Par noraidošo attieksmi un negatīvām partnera emocijām liecina viņa roku kustības sejas centra virzienā, kā arī "puteklīšu nolasīšana". Ja uz galda, pie kura sēžam, atrodas dažādi priekšmeti un sarunu biedrs tos atbīda tālāk no sevis, arī tad varam domāt par viņa negatīvo attieksmi pret mums.

Par pozitīvu partnera attieksmi liecina kāju pabīdīšana uz priekšu, noapaļotu lūpu pastiepšana, pacelta īkšķa rādīšana, mēles gala izšaušana, dažādu priekšmetu piebīdīšana sev tuvāk, ceļgala glaudīšana, roku berzēšana.

Pētot ķermeņa valodu, nedrīkst kādu atsevišķu žestu skaidrot atrauti no citiem žestiem, ir jāņem vērā žestu kombinācijas. Tāpat kā jebkura valoda sastāv no vārdiem, teikumiem un pieturas zīmēm, arī katrs žests ir atsevišķs vārds, un vārdam var būt vairākas nozīmes. Tikai savienojot vārdus teikumā, ir iespējams saprast tā nozīmi konkrētajā tekstā.

Pozas līdzīgi žestiem liecina par attieksmi pret saskarsmes partneri, kā arī par paša cilvēka emocionālo stāvokli. Psiholoģijā pozas iedala: atvērtajās un slēgtajās.

§  Atvērtās pozās stāja ir brīva un atraisīta; īpašas pazīmes- atsegtas plaukstu iekšpuses un "atvērtas" visas viegli ievainojamās ķermeņa vietas- vēders, krūtis, kakls. Sēžot kājas izstieptas uz priekšu, rokas virs galda, ķermenis saliekts uz priekšu. Šīs pozas parasti tiek interpretētas kā uzticības, piekrišanas, labvēlības, psiholoģiskā komforta pozas.

§  Slēgtās pozas raksturīgas ar to, ka cilvēks kaut kā cenšas aizsegt ķermeņa augšdaļu un savus svarīgākos orgānus- sirdi, plaušas, krūtis. Mēģina ieņemt pēc iespējas mazāk vietas telpā. Šādā pozā rokas parasti ir sakrustotas uz krūtīm, nereti sakrustotas ir arī kājas. Par noslēgšanos liecina arī sakrampēti pirksti klēpī vai aiz muguras, ķermeņa atliekšana atpakaļ. Slēgtās pozas saskarsmē parasti tiek uztvertas kā nepiekrišana, neuzticība, noraidījums, opozīcija, pretošanās, kritika vai pat baiļu un nedrošības izpausme. Slēgtā poza tiek interpretēta kā psiholoģiskā diskomforta poza.

Tātad var secināt: ja vēlamies veidot labvēlīgas attiecības ar partneri un veicināt saskarsmi, nepieciešams kontrolēt savu pozu, izvēlēties atvērtās un tuvošanās pozas.

Slēgtajā pozā atrodošos partneri vajadzētu mēģināt "atvērt". Iedot viņam kaut ko paturēt, apskatīt, lai atbrīvotu rokas. Brīvāka poza ar laiku iedarbojas arī uz partnera iekšējo psihisko stāvokli, cilvēks nomierinās, samazinās spriedze.

Mīmika ir savstarpējs partneru emocionālā stāvokļa izpausmes paņēmiens ar smaida, acu kustības, acu piemiegšanas, lūpu sakniebšanas, uzacu konfigurācijas un tml. palīdzību. Mīmika ir visizteiksmīgākā, kaut arī cilvēka apziņai visvairāk pakļautā. Tieši sejā pirmām kārtām atspoguļojas cilvēka emocijas. Galvenās emocijas, ko atspoguļo cilvēka seja, ir prieks, izbrīns, bailes, ciešanas, dusmas, bēdas, riebums vai nicinājums, mīlestība un interese. Mīmiku veido gan iedzimti pamatemociju atspoguļošanas faktori sejā (bailes, prieks, sāpes, izbrīns utt.), gan arī sociālie faktori (piemēram, ja apkalpojošais personāls pieklājīgi smaida klientam, tas ne vienmēr atspoguļo patiesās jūtas).

Viennozīmīgas sakarības starp mīmiku un pārdzīvojamajām emocijām nav. Cilvēks var maskēt savu īsto emocionālo stāvokli ar sejas izteiksmi, zinot mīmikas atbilstību konkrētām emocijām.

Sekošana partnera emocionālajām ekspresijām atvieglo mums viņa izpratni, tāpēc, ja vēlas panākt efektīvāku saskarsmi, uzmanīgi jāseko sarunu biedra sejas izteiksmēm. Sieviešu emocionālā ekspresija parasti ir spilgtāka nekā vīriešu, taču jāņem vērā, ka sievietes ir labākas aktrises. Visgrūtāk ir kontaktēties ar cilvēkiem, kuri izvairās no emocionālās ekspresijas vai nav uz to spējīgi, kuriem ir mazkustīgi vaibsti un "akmeņaina" sejas izteiksme. Parasti šādi cilvēki sastopas ar grūtībām un problēmām saskarsmē. Šādā gadījumā lielāka uzmanība jāpievērš citām neverbālās komunikācijas zīmju sistēmām- cilvēka pozai, intonācijai, žestiem.

KOPSAVILKUMS.

Strādājot pie šajā darbā izvirzītajiem uzdevumiem, man radās iespēja apkopot nozīmīgu informāciju un izparast kāpēc topošajam juristam ir svarīga arī neverbālā saskarsme – viens no nozīmīgiem izteiksmes veidiem.

Darba mērķis bija noskaidrot kāda ir loma neverbālajai sakskarsmei jurista saskarsmes kultūrā.  Lai sasniegtu izvirzīto mērķi un iepazītos ar atsevišķu izteiksmes veidu nozīmi, es iepazinos ar pamata neverbālās saskarsmes līdzekļiem:

-          saskarsmes laika un telpas strukturēšanu;

-          vizuālo kontaktu;

-          ķermeņa valodu;

-          runas ekspresiju un empatiju.

Kā jau iepriekš tika uzsvērts, ļoti liela informācija daļa sarunu gaitā tiek nodota ar  dažādu neverbālo līdzekļu palīdzību. Nereti jurista darbības panākumi ir ievērojami atkarīga no tā, kā viņš māk manipulēt ar žestiem, vizuālo kontaktu un prasmīgi pielietot ķermeņa valodu. Tas nebūt nenozīmē, ka būtu jāpārspīlē neverbālās saskarsmes līdzekļu pielietošana un jākļūst par ākstiem vai klātesošo izsmieklu objektam. Bet, nevar arī noliegt atsevišķu kustību vai žestu nozīmi sarunu gaitā. Neveikli izrādīta kustība var pārtraukt vai krasi izmainīt sarunas gaitu un sarunas partnera attieksmi.

Topošajam juristam ir jāapzinās, ka ir svarīgi izvēlēties pareizo vietu gan telpā gan laikā, lai varētu pareizi virzīt sarunu. Piemēram, ja notiek pārrunas, tad parasti vadošo lomu diskusijās ieņem tas, kurš ir ieņēmis vietu pie galda, kas ir ar seju pret izeju un kura skatiens aptver visus klātesošos.

Vizuālajam kontaktam ir ļoti liela nozīme jurista darbībā. Runājot ar cilvēku – skaties viņam acīs. Tā ir sena patiesība un gudrība. Taču, nedrīkst arī pārspīlēti izmantot šo līdzekli. Jājūt ir mēra sajūta. Zinātnieki lēš, ka vēlamais ilgums šādam skatienam ir 1-7 sekundes. Protams, atkarībā no situācijas.

Ķermeņa valodai un žestiem, pašai redzamākajai neverbālās saskarsmes  līdzekļu daļai, būtu jāpievērš īpaša uzmanība. Cilvēkam ir paradumi atdarināt citus, atkārtot kustības vai mīmiku, kuru izmanto sarunu partneris, tādejādi panākot viņa labvēlību. Topošā jurista stājai ir jābūt pārliecinošai. Kustības nedrīkst norādīt iekšējos satraukumus vai pārdzīvojumus, bet tanī pašā laikā – tās nedrīkst būt ‘kokainas’ un ‘aukstas’, tādejādi norādot uz pārmērīgu samākslotību.

Darbu noslēdzot, giribas izcelt jau ļoti sen zināmo patiesību: ‘Dzīve ir teātris un mēs – tā aktieri’. Topošais jurists nedrīkst pamest novārtā neverbālās saskarsmes līdzekļus un izteiksmes veidus. Tie ir jāapzinās un prasmīgi jāizmanto, kā arī jāsaprot sarunas partnera izteiksme.

IzmantotāS  literatūraS SARAKSTS.

1.    Omārova S. Cilvēks runā ar cilvēku. R., 1998, 54.- 67. lpp.

2.    Pīzs A. Ķermeņa valoda. R., 1995.

3.    Kārnegi D. Kā iegūt draugus un iepatikties cilvēkiem. R., 1990, 15-24.lpp

4.    Kupčs. J. Saskarsmes būtība. R., 1997, 43.- 53. lpp.

5.    Veics V. Uzvedības un saskarsmes kultūra. R., 1997, 23.lpp.

SATURS

Ievads	2.lpp.
Neverbālās saskarsmes vispārējs raksturojums	3.lpp.
Saskarsmes laika un telpas strukturēšana	4.lpp.
Vizuālais kontakts	7.lpp.
Ķermeņa valoda	9.lpp
Kopsavilkums	13.lpp
Izmantotā literatūra	14.lpp

---

[1] Veics V. Uzvedības un saskarsmes kultūra., R., 1997., 23.lpp.

[2] Vorobjovs A. Psiholoģijas pamati. R., 1996., 176-179.lpp.

[3] Turpat. 179.lpp

[4] Omārova S. Cilvēks runā ar cilvēku. R., 1998., 54-67.lpp.

[5] Karnegī D. Kā iegūt draugus un iepatikties cilvēkiem. R. 1990. 15-24.lpp.

[6] Omārova S. Cilvēks runā ar cilvēku. R., 1998., 26-32.lpp.

[7] Pīzs A. Ķermeņa valoda. R. 1995., 15-30.lpp.