Kārlēns Rūdolfa Blaumaņa novelē “Nāves ēnā ”.

“Arvienu vēl pūta dienvidus vakara vējš, un arvienu vēl milzīgais ledus gabals peldēja tālāk un tālāk jūrā iekšā. Uz ledus gabala atradās 14 zvejnieki.”

Neviens nebija pamanījis, ka ledus gabals sācis virzīties jūrā. Pirmais šo postu ierauga Kārlēns, “sešpadsmit gadus vecs zeņķis,” kurš nevis lec ūdenī, lai glābtos, bet steidzas pie biedriem, lai paziņotu par notikumu.

Tā arī es uzzināju par notikušo un pirmoreiz sastapu Kārlēnu. Mani piesaistīja zēna rīcība. Ko darītu es? Vai mani nebūtu pārņēmis izmisums, un es nemestos jūrā kā Skaru Juris, lai peldētu uz krastu? Kārlēns pārvarēja izbailes un domāja arī par citiem. Novelē vissaistošākās šķita tās lappuses, kurās Rūdolfs Blaumanis attēlojis Kārlēnu.

Nedaudz vēlāk es ievēroju, ka “Kārlēna zilās, skaidrās acis pildījās ar asarām.” Viņš laikam juta nožēlu, ka nav peldējis uz krastu. Kas notiks tālāk? Vai kāds šos zvejniekus atradīs un izglābs? Tik spilgti, ticami R.Blaumanis atklājis izmisušo zvejnieku raksturus un pārdzīvojumus, ka man brīžam šķita, ka arī es esmu uz šī ledus gabala.

Novelē tēlotos zvejniekus redzēju iztēlē kā dzīvus.Bet visvairāk, vistiešāk es izjutu Kārlēna acu skatienu. “Zēna zilās acis, pilnas sāpīga izmisuma, skatījās puisī?” Esmu pateicīga Birkenbaumam, ka viņš sajuta laipnu labvēlību pret Kārlēnu, ka viņš mierina zēnu, sasilda.

Vissatraucošāk bija lasīt par jaunā zēna jūtām: “Viņa sirds tvīkst pēc kaut kā nezināma, neapjaušama, pēc kāda brīnuma, jo plaukstošai dzīvībai nāve ir kaut kas neticams.”

Visi - Birkenbaums, Grīntāls, Janis un citi, jau savā dzīvē pieredzējuši kaut ko vairāk, bet Kārlēna dzīve tikko uzplaukusi, viņš vēl nav saticis mīlestību, un tāpēc “viņa acīs dega neapmierinātu ilgu sāpīgā liesma ”.

Žēlums mani pārņēma, kad Kārlēns, izvārdzis un bezspēcīgs pēc strīda ar Birkenbaumu, saļimst uz ragavām: “Viņa platās lūpas bija zilganas, viņa šaurā piere, no kuras cepure bij atšļukuse uz pakausi, spīdēja bāli dzeltena”.

Man šķita, ka auksta nāves elpa virmo ap šiem teikumiem. Nāvei jāatkāpjas, jo Birkenbaums iegriež sev rokā un iedod Kārlēnam padzerties asinis. Zēns atspirgst.

Bet ceturtās dienas vakarā Kārlēnu atkal pārņem bezcerīgas domas. “Nu viss pagalam, Birkenbaum? Jā? Tos, kas nomirst, tos tak ielaidīs jūrā? Tad tu ielaid mani… Ak, kaut tak viss neietu tik lēnām! puika apkampa puiša elkoni, piespieda galvu pie viņa pleca un šņukstēja.”

Satraucošs man šķita brīdis, kad zvejnieki vilka lozes. Lozējot izšķīrās cilvēku likteņi. Es domāju par Kārlēnu. Kaut viņš izvilktu tukšo lozi - dzīvības lozi, bet “Grīntāls apgāza cepuri un izkratīja abas pārpalikušās lozes uz ledus. “Mums, Kārlēn, nav ko vilkt.”

Vai tas nav netaisni?!  “Kā sasalis zēns stāvēja un skatījās laivā.”

Kārlēns taču vēl nebija pieaudzis vīrs, viņš tievs, vārgs. Varbūt viņam vēl laivā iznāks vieta?

Taču nē - laiva attālinājās no nāves un devās pretī dzīvei, bet Kārlēna šajā laivā nebija…

(1993./94.,

Linda Strenga,

Zemgales vidusskola)