Kārlis Mīlenbahs

Biogrāfija

Kārlis Mīlenbahs dzimis 1853. gada 18. janvārī Kandavas pagastā, Līgas ciemā. Līgciems atrodas Kandavas tuvumā, pie Rīga-Ventspils dzelzceļa. Mūsdienās aiz Līgciema stacijas redzamas atjaunotās Kārļa Mīlenbaha dzimtās mājas Šķūtes.

19. gadsimta četrdesmitajos gados Šķūtēs sāk saimniekot Matīss Mīlenbahs, senas lībiešu dzimtas pēctecis. 1847. gadā aprecas ar Katrīnu Neimani un savā garajā mūžā izaudzina sešus bērnus – Lību, Grietu, Kārli, Jāni, Frici un Mariju. Prasmīgi un taupīgi saimniekojot Mīlenbahi rod iespēju izskolot bērnus. Visi trīs Mīlenbaha dēli beidz Tērbatas universitāti.

Kārļa Mīlenbaha skolas gaitas sākas Kandavā – tolaik labākajā no Talsu pagastskolām. Tajā pavisam jāapgūst desmit priekšmeti, tai skaitā arī vācu valoda. Kandavas mežkungs, ievērojis Kārļa spējas, ieteica tēvam viņu sūtī Tukuma apriņķa skolā. Ieguvis vajadzīgās priekšzināšanas, zēns tad varētu iestāties mežkopības skolā un kļūt par mežkungu. Tomēr uz šādu amatu zēnam prāts nenesās, viņam vairāk patika vēsture, literatūra, valodas. Tā pēc 1871. gada viņš iestājas slavenajā Jelgavas ģimnāzijā, kur īpaša vērība tiek veltīta klasiskajām valodām. Tās Mīlenbaham padodas īpaši labi. Jelgavas ģimnāzijas vāciskais gars tiek apslāpēts latviešu ģimnāzistu pulciņā, kur pastiprinās Kārļa Mīlenbaha interese par latviešu valodu un tautas gara mantām.

Jelgavas ģimnāziju Kārlis Mīlenbahs beidz 1875. gada decembrī, bet jau 1876. gada 17. janvārī viņam tiek izsniegta Tērbatas universitātes studentu apliecība. Vecāki gan vēlējušies, lai dēls studē teoloģiju, bet jau ģimnāzijas gados Kārlis nolēmis apgūt zinātni par valodu. Viņš iestājas Vēstures un filoloģijas fakultātē. Pirmajos divos studiju gados K. Mīlenbahs klausās lekcijas arī fijozofijā.

K. Mīlenbahs tomēr nav pirmais akadēmiski izglītotais latviešu valodnieks, kā par viņu dažkārt raksta. Tomēr Kārlis Mīlenbahs ir pirmai latvietis, kas zinātnisku valodas izpēti uzlūko par savas dzīves pamatuzdevumu.

1868. gadā Terbatā studējošie latvieši ir nodibinājuši tā saukto Tērbatas latviešu rakstniecības vakarus. Pretstatā pierastajām korporāciju sanāksmēm šeit tika pārrunāti nopietni latviešu kultūras un izglītības jautājumi.

K. Mīlenbahs ātri iesaistās Vakaru darbā, vairākus semestrus ir to priekšnieks, vai priekšnieka vietnieks. Par nopietno sanāksmju gaisotni liecina K. Mīlenbaha pieņemtie priekšlikumi katram referentam laikus noteikt oponentu, kā arī izvēlēt biedrus, kas pierakstītu nedzirdētus un mazpazīstamus vārdus.

Universitātes K. Mīlenbahs gala eksāmenu viņš uzraksta 1880. gada augustā. Novembrī kā klasiskās filoloģijas kandidāts viņš atvadās no augstskolas.

Tērbatas universitātes pasniedzēji mudina Kārli Mīlenbahu pievērsties zinātniskajam darbam. To vēlas arī pats Kārlis, bet viņam trūks līdzekļu, lai studētu ārzemēs, tāpēc viņš piekrīt kļūt par skolas priekšnieku.

Talsu privāto apriņķa skolu 1873. gadā ar lielām grūtībām izdodas nodibināt miesta priekšniekam Vilhelmam Kronbergam, nākamajam K. Mīlenbaha sievestēvam. Sākumā skolai neizdodas gūt popularitāti, jo tajā strādā tikai vāciski noskaņoti cilvēki. 1879. gada jūnijā sasauc īpašu sapulci, lai spriestu par skolas nākotni. Padzirdējuši, ka Tērbatā studijas beidzis apķērīgs jauneklis tepat no Kandavas pagasta, Talsu skolas aizbildņi nolemj viņam piedāvāt skolas priekšnieka vietu, bet par skolas otro skolotāju pieņemt Frici Cirķeli no Sabiles. Pret F.Cirķeli gan atskan iebildumi – esot noskaņots jaunlatviešu garā. Mīlenbaha kanditatūr tiekot pieņemta uzreiz – jau viņa uzvārds norādot, ka šis vīrs būšot derīgs vācu lietai Baltijas provincēs.

Tā paša gada rudenī K. Mīlenbahs un F. Cirķelis ierodas Talsos. Jau pirmajā nedēļā skolā piesakās 140 skolēnu. Kuratorija par to ir nepatīkami pārsteigta, jo nu skaidri redzams zemiskai vācu skolotāju prestižs latviešu vidū. Un tiek izdomāc viltīgs gājiens: K. Mīlenbaham tiek paziņots, ka vēl pusgadu skolā strādās arī līdzšinējie skolotāji, vācieši Tihteri. Tad varēs paziņot, ka jaunie skolotāji gājuši pie vāciešiem mācībā.

Uzzinājis par šādu notikumu pavērsienu, K. Mīlenbahs paziņo, ka kopā ar vāciešiem nestrādās. Pusgadu, kamēr strādās Tihteri, viņš pavadīs Tērbatā, lai iegūtu ģimnāzijas skolotāja tiesības, kuru tam vēl nav. Tā arī notiek. 1880. gada sākumā, ieguvis ģimnāzijas skolotāja tiesības grieķu, latīņu un vācu valodā, K. Mīlenbahs atgriežas Talsos, lai sāktu strādāt.

            Kārlis Mīlenbahs ķeraspie darba ar lielu sparu un aizrautību. Pāris gadu laikā skolēnu skaits aug līdz 170, tiek atvērta arī piektā klase, strādā seši skolotāji. Skola kļūst pazīstama visā Ziemeļkurzemē, tās beidzēji bez pūlēm var iestāties ģimnāzijā. Skolas kurators uzskata pat par nepieciešamu aizrādīt K. Mīlenbaham par pārāk plašu mācību programmu. Pats K. Mīlenbahs māca vācu valodu un klasiskās valodas. Jau Talsu laikā viņš uzsāk darbu pie latviešu valodas vārdnīcas.

Talsu muižniecības cerības, ka Kārlis Mīlenbahs būs kārtējais pārvācotais latvietis, kas stiprinās vācisko pilsētas garu, gan nepiepildās. Mīlenbahs visiem iespējamajiem līdzekļiem skolā cenšas nostiprināt latvietību. Skolēni mācās latviešu tautas dziesmas, tiek mudināti apgūt zināšanas Latvijas labā.

1884. gadā piecdesmit seši Talsu latvieši nolemj lūgt atļauju Kurzemes guberņas pārvaldei dibināt latviešu sadraudzīgo biedrību, sākumā šis lūgums tika noraidīts, taču 1887. gada 17. septembrī šī atļauja tiek dota un tiek apstiprināti tās statūti.

Par pirmo biedrības priekšnieku ievēl Kārli Mīlenbahu. Statūti paredz rīkot jautājumu izskaidrošanas vakarus, spēlēt teātri, rīkot dziedāšanas un vingrošanas svētkus. Ir arī īpaši noteikumi sastrīdējušos biedru samierināšanai. Biedrībā uzņem tikai vīriešus.

Talsu laiks Kārlim Mīlenbaham ir svarīgs arī personiskajā dzīvē. Te viņš atrada dzīves biedreni ar kuru kopā nodzīvojis ilgus un laimīgus gadus. Ar Kārļa precībām ir saistīti daudzi nostāsti. Vilhelms Kronbergs uzaicina mācīt Mīlenbahu viņa meitām latviešu valodu. Kārlis bieži viesojas Krongergu mājās un vienlīdz labi iepatīkas abām meitām. Kārlim tomērt simpātiskāka šķiet vecākā meita, Marija. Lai greizsirdīgā Minna neizjauktu saderināšanos, māte saderināšanās dienā ieslēdz Minnu pagrabā.

1887. gadā tiek pieņemts likums par Baltijas guberņu skolām. Nu tās pakļautas Tautas apgaismības ministrijai. Arī Talsos 1888. gadā tiek atvērta pilsētas skola ar lētu mācību maksu. Daudzi skolēni pāriet uz turieni. Vēl gadu K. Mīlenbahs mēģina izjūkošo skolu saglabāt, taču tas neizdodas. K. Mīlenbaham jādomā arī par ģimeni – 1888. gada 2. oktobrī piedzimis Kārlis Mīlenbahs juniors, 1889. gada 11. novembrī pasaulē ieradīsies arī Fēlikss. Un Kārlis Mīlenbahs ar smagu sirdi pamet Talsus un 1889. gada augustā ierodas Jelgavā, kur sāk strādāt par vācu valodas skolotāju savā kādreizējā ģimnāzijā.

Jelgavas ģimnāzijā visas sešas klasisko valodu vietas ir jau aizņemtas, K. Mīlenbham atliek tikai vācu valodas skolotāja vieta, kam saskaņā ar 1871. gada notikumu paredzētas sešpadsmit stundas nedēļā. Kādu laiku Mīlenbahs māca ticības mācību ģimnāzijas mazākajās klasēs un fakultatīvi – latviešu valodu.

Mīlenbahs saraksta divas grāmatas – “Daži jautājumi par latviešu valodu” un “Par valodas dabu un sākumu”. Šie darbi nāk klajā 1891. gadā, desmit gadus pēc pirmā rakstiņa žurnālā “Pagalms”. Jelgavas posma laikā tiek arī pārtulkoti un izdoti astoņi “Odisejas” dziedājumi.

Lai cik rožaina būtu kultūras dzīve Jelgavā, arī tur nav izredžu uz labāku materiālo stāvokli. 1895. gada rudenī Kārlis Mīlenbahs ar ģimeni pārceļas uz Rīgu, kur līdz pat mūža beigām strādā par vācu valodas skolotāju Aleksandras ģimnāzijā.

Kārlis Mīlenbahs – literāts!

Latvijas kultūras dzīvē Kārlis Mīlenbahs vispirms ienāk kā tulkotājs.

Antīkā literatūra Kārli Mīlenbahu saistījusi jau jaunības gados. Viņa sacerējums “Viesmīlības likumi Homēra darbos”, kas tiek godalgots ar J. G. Groškes zelta medaļu.

Mīlenbahs uzskata, ka “Odiseja” ir izcilākais sengrieķu eposs. Viņš nolemj iepazīstināt arī daudzos latviešu lasītājus, kam antīkā literatūra vēl ir sveša. Savu izvēli tulkotājs pamato viņam raksturīgajā tēlainajā izteiksmē: “... starp grieķu jaukajiem gara augļiem ir visu smaržīgākie un daiļākie ziedi Homēra “Iliāda” un sevišķi “Odiseja”. Homērs bijis un paliek mūžīgs daiļuma avots, pie kura vislielākie un slavenākie dziesminieki spirdzinājuši savu garu un savas daiļuma jūtas.”

Tulkot “Odiseju” neapšaubāmi ir tehniski un mākslinieciski grūti. Grāmatas priekšvārdā K. Mīlenbahs min pamatprincipus šā darba veikšanai. t.i., pēc iespējas turēties pie oriģināla un valodai pāri nedarīt. Lai atveidotu Homēra vienkāršo valodu, tulkotājs centies izsargāties no liekas valodas jaunināšanas, smeldamies ierosmi no tautas mutes, it īpaši no “daiļas vientiesības izrotātajām tautas dziesmām”.

Mūsdienu lasītājam, kas “Odiseju” iepazinis galvenokārt A. Ģiezena tulkojumā, Kārļa Mīlenbaha atdzejojums var likties nedaudz smagnējs, varbūt novecojis. Tomēr nevaram noliegt, ka valoda te ir īsti latviska, joprojām svaigi šķiet valodnieka izvēlētie epiteti. Dažas eposa rindās:

“Tad bez atmaksas jūs ši pilī aiziesiet bojā.”

Sacīja Telemahs tā; bet sūtīja ērgļus tam divus

Pērkonā rībošais Ceiss no kalna visaugstākā gala.

Brītiņu laidās viņi tik ātri kā viesuļa vēji,

Tuvumā skriedami viens pie otra ar izplestiem spārniem.

Bet kad sasniedza kopā tie dūcošas sapulces vidu,

Riņķī griezdamies abi tad sasita spārnus jo bieži,

Raudzījās visiem virs galvām, un posts tiem zvēroja acīs;

Plēsdami vaigus un kaklus viens otram ar asajiem nagiem,

Šāvās pa labo roku tie projām pār pilsētas namiem.

Kad no rīta it agri jau rožpirkste Eosa modās,

Jūguši zirgus, tie kāpa tad raibumu greznotos ratos,

Brauca tad ārā pa vārtiem, pa dūcošām saulgoža telpām.

Svīkstēja pātaga braucot; bet skrēja tāpat jau ar zirgi.

Kviešiem rasmīgas druvas tie sasniedza braucot, tad pēcāk

Pabeidza ceļu; tik ātri tos noveda tecīgie zirgi.

Nolaidās saule jau jūrā, un ēna jau apklāja takus.

Tomēr - kaut arī plašo un viegli uztveramo komentāru dēļ K. Mīlenbaha tulkojums saprotams arī lasītājam bez jebkādām priekšzināšanām, pieprasījums pēc šādiem nopietniem pasaules klasikas darbiem vēl ir mazs. “Odisejas” izdošana kļūst neizdevīga, un darbs tiek pārtraukts pēc astoņu dziedājumu iztulkošanas. Sava loma droši vien ir arī faktam, ka laikā no 1890. līdz 1895. gadam Latvijā iznāk divi “Odisejas” tulkojumi - eposu no vācu valodas tulkojis arī Ernests Dinsbergs, tolaik daudz populārāks autors. Pie pārējo “Odisejas” dziedājumu tulkošanas K. Mīlenbahs vairs neatgriežas, kaut arī ne reizi vien uz to tiek mudināts.

Lietpratēji Kārla Mīlenbaha “Odisejas” tulkojumu, kaut nepabeigtu, atzīst par notikumu latviešu literatūrā. Cita pēc citas parādās vairākas recenzijas.

“Odisejas” tulkojums pierāda, ka valodniekam Kārlim Mīlenbaham piemīt acīm redzamas dzejnieka dotības. Jaunības gados viņš tās arī licis lietā - bijušas dzejas rindas latīņu valodā, ir ziņas par “tautas eposu” “Lāta un Vietis” un par dzejojumu heksametros ar nosaukumu “Teopomps”. Izņemot pāris humoristiskas rīmes, iespiestā veidā gan parādījies tikai viens K. Mīlenbaha dzejolis. Tas ir veltījums Rīgas Latviešu biedrības 25 gadu jubilejai:

Māmuļa, māte tev gaisma un Latvijas gaismai tu māte,

Nerimsti izstarot gaismu vistumšākās Latvijas malās.

Apzinies pati, cik daudz ir spējusi latviešu tauta

Darināt raženus darbus tik neilga censības laikā,

Vedot sev ceļu ar ziņu, un iedēsti apziņu tādu

Sirdī latvim ikvienam, ka cerības cilāta tauta

Negurtu tautības darbā, bet apziņas priekšā par sekmēm

Smeltos dzīvības spēku un dzīvotu dzīvību savu.

Vēlākos gados K. Mīlenbahs ar dzejošanu vairs nenodarbojas, tikai palaikam pievēršas dzejas vērtēšanai. Kā literatūras kritiķis viņš pārstāv valodnieciski estētisko metodi - literāra darba vērtējumu viņš saista galvenokārt ar vārda un panta mākslas jautājumiem. Līdzīgi darbojas ari vācu valodnieki J. Grimms un H. Pauls, ar kuru pētījumiem iepazinies arī K. Mīlenbahs. H. Pauls, piemēram, savus pamatprincipus literatūras vērtēšanā formulē šādi. Vai ar konkrēto darbu ir sperts solis uz priekšu dzejas attīstībā? Vai izteiksme ir kļuvusi smalkāka? Vai ir lietoti kādi jauni valodas līdzekļi, atklājot kādu jaunu jūtu nokrāsu?

Līdzīga pieeja ir arī K. Mīlenbaham. Protams, mūsu dienās šādu literāra darba vērtēšanu tikpat kā nesastopam, un pilnīgi pamatoti. Šādi nevar atklāt ne mākslas darba ideju, ne māksliniecisko vērtību. Tomēr laiku pa laikam var noderēt arī tāds paņēmiens, īpaši literārās valodas veidošanās sākumā - ja atzīstam daiļliteratūras lielo nozīmi literārās valodas attīstībā

            K. Mīlenbahs vēršas pret uzskatu, ka latviešu tautiskais romantisms būtu radies vācu literatūras ietekmē. Viņaprāt, Ausekļa un Pumpura laikā vācu romantisms jau bija aizmirsts un latviešu romantisma saknes jāmeklē tautas atmodas garā. “Pēc manām domām, varēja latviešiem vai tikai uzplaukt romantika, vai nekāda literatūra,” raksta valodnieks, konstatējot, ka latviešu romantisms mazāk mīl nakts tumsību, bet parādās saules gaismā. Tomēr romantisma trūkumi nav sveši arī latviešu literatūrai, jo pārāk izplūduši ir dabas apraksti, tēlotajiem raksturiem pietrūkst psiholoģiskā pamatojuma. Viņš ironizē par tiem tautiskā romantisma pārstāvjiem, kas malu malās meklējuši latviešu dievus. Toties visai atzinīgi K. Mīlenbahs vērtē nežēlastībā kritušo J. Lautenbaha “tautas eposu” “Niedrīšu Vidvuds”: “Būtu “Niedrīšu Vidvuds” priekš vairāk kā 10 gadiem iznācis, tad viņš būtu ar vispārīgām gavilēm apsveicināts... Kam netrūks pasaku un teiku sajēga, tas lasīs ar prieku Lautenbaha “Niedrīšu Vidvudu”, bet kam mūsu laiks šo sajēgu laupījis, tas viņu nemācēs pareizi cienīt; nemācēs Pumpura jaukā “Lāčplēsī” poēzijas daiļumu atrast”

Īpaša attieksme K. Milenbaham ir pret folkloru. Būtu nepareizi apgalvot, ka par tautas mutvārdu daiļradi viņš interesējas tikai kā valodnieks. Viņam, tāpat kā viņas tikumības mācību, viņas attīstības pakāpienu, viņas novērojumu un domu spēju,” K. Mīlenbahs apgalvo rakstā “Druskas par teikām un māņticību”. Liela interese valodniekam ir par mitoloģijas jautājumiem, īpaši par debess spīdekļu teikām. Tās viņš atzīst par seno latviešu astronomiju, kas bijusi priekštece īstajai zinātnei un uztverama nopietni: “.. mums nav nekāda iemesla uz senajiem, zemākajiem attīstības pakāpieniem ar apsmieklu vērties. Vēsturisku attīstību aplūkojot, mums vienmēr vajag īsta vēsturnieka prāta, kas, pagātnes jautājumus izšķirdams, dodas ar savu prātu pagātnē, mērodams to ar pagātnes un nevis ar tagadnes mēru.” Tā, piemēram, pēc K. Mīlenbaha uzskata, latviešu teiciena saule lec pamatā ir priekšstats par saules lēcienu no zelta laivas rīta blāzmā mirdzošajās debesīs (“Ikrītiņu saule lēca sarkanā kociņā”). Teiciens Pērkons sper radies, iztēlojoties Pērkontēvu zirga mugurā. Pēdējo uzskatu gan pamatoti apstrīd P. Smits. Ar valodas ietekmi K. Mīlenbahs skaidro atšķirības latviešu un lietuviešu mitoloģijā, piemēram, Aušrine mitoloģiskajos priekšstatos parādās kā sieviešu dzimtas būtne, bet Auseklis - kā jauneklis.

Kārlis Mīlenbahs droši vien būtu varējis kļūt par rakstnieku, literatūrkritiķi, tulkotāju vai folkloristu. Vai tad viņa dzīves ceļš būtu vieglāks, liktenis laimīgāks, piemiņa spožāka? Viņš tomēr kļūst par savas tautas valodas pētnieku, bet mīlestība uz literatūru un folkloru viņu pavada šajās gaitās.

Kārlis Mīlenbahs un viņa vārdnīca!

Kārļa Mīlenbaha vārds daudziem pirmām kārtām saistās ar viņa “Latviešu valodas vārdnīcu”, ar darbu, par kura vietu mūsu kultūras vēsturē noteikti tiks rakstītas apjomīgas grāmatas. Kāds bijis K. Mīlenbaha vārdnīcas ceļš līdz lasītājam? Kur slēpjas vārdnīcas vērtība?

Kādā 1893. gada “Dienas Lapas” pielikumā lasām: “Jautājums par latviešu valodas vārdnīcu vēl nemaz nav iekustināts, vismaz vēl nav dzirdēts, ka kāds būtu stājies pie sistemātiskas materiālu krāšanas. Un nav arī domājams, ka kāds no mūsu valodniekiem apņemsies uzsākt šo darbu, kas prasa veselu mūžu, jo tiem jāpiekopj savs maizes dienests, kas aizņem gandrīz visu laiku, un tāds apgādnieks mums arī neradīsies, kas tādam vārdnīcas sastādītājam varētu dot pienācīgu atlīdzību.” Tomēr pie vārdnīcas jau gandrīz desmit gadus klusībā strādā Kārlis Mīlenbahs. Neviens vairs nepateiks, kad pierakstīts pirmais no gandrīz 120 tūkstošiem vārdu, kuram vārdam bija lemts pirmajam iegult valodnieka pierakstos. Bet, jau strādādams Talsos, K. Mīlenbahs ar visu sirdi nododas vārdu krāšanai. Uz viņa rakstāmgalda rindojas G. Manceļa, J. Langes, G. F. Stendera vārdnīcas, “Magazīnu” sējumi ar vārdu sarakstiem, Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas rakstu krājumi un citi avoti, no kuriem izrakstītie vārdi tiek iepludināti topošajā “Latviešu valodas vārdnīcā”. Goda vietā stāv K. K. Ulmaņa 1872. gadā izdotā “Latviešu - vācu vārdnīca”. Par to Atis Kronvalds savā laikā rakstījis: “.. bīskapam Ulmanim tas gods pienākas, ka viņš to no Vecā Stendera priekš simts gadiem sarakstīto vārdnīcu pārlabotu un pavairotu jaunā sejā ļaudīs izlaidis.” A. Kronvalds atzīst, ka K. K. Ulmaņa vārdnīca, kurā iestrādāts arī J. Neikena devums, nav visaptveroša un pilnīga, tomēr to nedrīkst novērtēt par zemu, jo nu ir skaidri redzams, kādi vārdi vēl nav apzināti, kādas nozīmes nav aptvertas. K. K. Ulmaņa vārdnīcas esamība turpmāko K. Mīlenbaha darbu zināmā mērā atvieglo. Kad vārdu vākšanā iesaistās arī palīgi, tie tiek lūgti iesūtīt tos vārdus, kuru K. K. Ulmaņa vārdnīcā nav.

Minētajā rakstā A. Kronvalds aicina papildināt K. K. Ulmaņa vārdnīcu - iešūt vārdnīcas eksemplārā baltas lapas, sarakstīt uz tām trūkstošos vārdus un piezīmes un “uzticēt tam, kas ņemsies šīs vārdnīcas otru izdevumu apgādāt”. Tieši tā sākumā Kārlis Mīlenbahs arī dara. Taču drīz izrādās, ka latviešu valodas bagātība nav ietilpināma divkārt pavairotā K. K. Ulmaņa vārdnīcas apjomā. K. Mīlenbaham nākas pasūtīt īpašu skapi, tādu kā Krišjānim Baronam. Katrs vārds tiek uzrakstīts uz īpašas zīmītes un atrod vietu vajadzīgajā nodalījumā. Pavisam piepildīti trīs šādi skapji.

Sākumā arī pats valodnieks savu darbu pieticīgi sauc par tulkojošu vārdnīcu. “Es ceru,” raksta K. Mīlenbahs Josefam Zubatijam, atsaukdamies uz mudinājumu publicēties zinātniskos žurnālos, “ka izdaru pakalpojumu zinātnei ar latviešu - vācu leksikonu, kam es jau kopš kāda laika vācu materiālu.” Tomēr jau drīz kļūst skaidrs, ka vārdnīcas uzdevums būs daudz plašāks.

Atklātībā par K. Mīlenbaha vairāku gadu veikumu kļūst zināms tikai pēc viņa pārnākšanas darbā uz Rīgu. Kā valodnieks viņš jau ir plaši pazīstams. Viņam nedraud mūsdienu zinātnes lāsts - šaurā specializācija. Latviešu valodniecībā ir tik daudz darāmā, ka jāspēj būt gan sintaksistam, gan leksikogrāfam, gan literārās valodas veidotājam, gan valodas kopšanas un pētīšanas organizētājam. Un tieši valodniecisko interešu plašums ļauj Kārlim Mīlenbaham veidot tādu neparastu, daudzpusīgu vārdnīcu, kurā apvienotos valodnieka, filozofa un dzejnieka skatījums uz vārdu.

Kartotēku valodnieks papildina, vērīgi sekodams latviešu periodikai, lasīdams grāmatas, vākdams izlokšņu vārdus. Viņam palīdz sieva, brālis Fricis, vēlāk arī dēli. Tomēr pārbaudīt katra vārda nozīmi un izrunu vairs nav Mīlenbahu ģimenes spēkos. Ar K. Mīlenbaha studiju biedra J. Velmes atbalstu mēnešrakstā “Austrums” tiek nodibināta īpaša “Valodniecības drusku” nodaļa, kurā K. Mīlenbahs publicē vārdus, par kuriem vēlas saņemt sīkākus paskaidrojumus.

Latviešu valodas vārdnīcas veidošana ir viens no cēloņiem, kāpēc Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijā 1904. gadā tiek nodibināta Valodniecības nodaļa. Rodas iespēja kopīgi apspriest mazāk pazīstamos vārdus. Par sēžu gaitu regulāri ziņo laikraksti, tiek publicēti arī apspriežamo vārdu saraksti, K. Mīlenbahs izmanto katru izdevību iztaujāt dažādu izlokšņu runātājus par vārdu izrunu un nozīmi.

Tomēr dalībnieku Valodniecības nodaļas sēdēs nav daudz. Uzsākot darbu pie vārdnīcas, Kārlis Mīlenbahs gan ir cerējis, ka viņu visi sapratīs un atbalstīs, it īpaši skolotāji, rakstnieki, žurnālisti, mācītāji. Diemžēl tā nenotiek. Valodniecības nodaļas ceturtdienu sēdēs parasti redzamas vienas un tās pašas sejas - I. Cīrulis, F. Adamovičs, L. Adamovičs, Apsīšu Jēkabs, E. Brencis, A. Ramans un daži citi. Apsīšu Jēkabs šajā sakarā izteicies: “Kas domā, ka Mīlenbaham tāpat pieplūda vārdi no malu malām kā “Latvju dainu” kopotājam tautasdziesmas, tas gan ļoti maldās.., to, kas iesūtīja, nebija daudz, un tad arī ne no tām aprindām, no kurām to vispirms varēja sagaidīt.”

1903. gada 1. jūnijā J. Endzelīns ziņo K. Mīlenbaham, ka saņēmis no Getingenes firmas “Wandenhoeck & Ruprecht” uzaicinājumu sarakstīt latviešu valodas gramatiku un vārdnīcu firmas indoeiropiešu valodu gramatiku un vārdnīcu kolekcijai. Gramatiku uzņemas rakstīt pats J. Endzelīns, bet vārdnīcai, pēc viņa domām, labāk sagatavots ir K. Mīlenbahs. Sadarboties ar vācu firmu gan K. Mīlenbaham neizdodas, arī J. Endzelīna “Lettische Grammatik”, kas ir šīs firmas pasūtījuma darbs, iznāk tikai 1922. gadā Rīgā. Tomēr cerība, ka atradīsies iespējamais vārdnīcas izdevējs, liek K. Mīlenbaham pasteidzināt darbu, iesaistot tajā palīgus. Vārdnīcas tapšanai sāk sekot arī prese. 1905. gada janvārī žurnāls “Apskats” ziņo, ka “mūsu cītīgais valodas urkņis un pētnieks” jau sācis kārtot vārdus ar burtu A. Vairāki periodiskie izdevumi aicina lasītājus iesūtīt materiālus topošajai vārdnīcai, kas “varētu tiklab citām tautām rādīt mūsu valodas bagātību, kā arī mums pašiem noderēt par neizsmeļamu pamācības avotu”. Tiek sniegti arī vārdnīcas šķirkļu noformēšanas paraugi. Tie tiek publicēti arī panīkušajās Latviešu Literārās biedrības “Magazīnās”. Tomēr no vācu mācītājiem K. Mīlenbahs saņem tikai vienu sūtījumu ar sakrātiem vārdiem.

1906. gadā aprit 25 gadi, kopš K. Mīlenbaha skolotāja gaitu sākuma. Par godu šai jubilejai daudzi laikraksti un žurnāli ievieto K. Mīlenbaham veltītus rakstus. Blakus slavinājumiem un ilga radoša mūža vēlējumiem ieskanas arī balsis, kas min, ka ilgi gaidīto latviešu valodas vārdnīcu Kārlis Mīlenbahs raksta grūtos apstākļos, tikai no maizes darba brīvajā laikā. Tomēr, kaut arī vārdos visi atzīst, ka valodnieka darbam ir liela nozīme, nekāda praktiska palīdzība viņam netiek sniegta.

Liktenis K. Mīlenbaham un viņa vārdnīcai nav labvēlīgs. 1908. gadā no ilgstošas nieru slimības mirst sieva. Smagi saslimst jaunākais dēls Fēlikss. Lai uzturētu ģimeni, kā arī lai varētu sūtīt slimo dēlu ārstēties uz Franciju un Vāciju, valodnieks spiests uzņemties lielu pedagoga slodzi. Līdztekus pamatdarbam Aleksandra ģimnāzijā viņš pasniedz stundas arī N. Draudziņas ģimnāzijā un citās skolās, uzņemas veikt dažādus honorāra darbus. Pēteris Smits vēlāk ar rūgtumu rakstīs, ka vārdnīca palikusi nepabeigta ne tāpēc, ka K. Milenbahs agri miris, bet gan tāpēc, ka Rīgas Latviešu biedrība nav sniegusi nepieciešamo atbalstu. Ar 50-100 rubļiem mēnesī (apmēram viena tā laika studenta stipendija) būtu pieticis, lai valodnieks varētu atteikties no citiem darbiem. Tomēr tikai sākot ar 1913. gadu, Letonijas filistru palīdzības biedrība piešķir K. Mīlenbaham pabalstu - 500 rubļu gadā. Lielākās kredītiestādes sāk domāt par K. Mīlenbaha fonda dibināšanu. Izpelnīta arī pensija, tomēr rūpēs par dēla nākotni valodnieks vēl nevar atteikties no skolotāja darba. Sapnis nodoties tikai vārdnīcai paliek nepiepildīts.

Jau 1905. gadā K. Mīlenbahs aizsūta šķirkļu paraugus krievu valodniekam A. Pogodinam un lūdz viņu izteikt savu vērtējumu. A. Pogodins, kurš izrāda lielu interesi par vārdnīcas likteni, ieteic K. Mīlenbaham griezties pēc pabalsta Pēterburgas Zinātņu akadēmijā. K. Mīlenbahs kā nopietnu zinātnisku rakstu autors krievu valodnieku vidē ir labi pazīstams; pabalstu viņam mēģina izkārtot arī krievu kolēģi F. Fortunatovs un A. Sahmatovs, bet velti.

1911. gadā “Dzimtenes Vēstnesī”, “Latvijā”, “Tēvijā”, “Rīgas Avīzē”, “Liepājas Atbalsī” un citos laikrakstos parādās K. Mīlenbaha raksts “Par izskaidrojamiem un iesūtāmiem vārdiem”. Viņš pateicas visiem vārdu iesūtītājiem un vēlreiz atgādina, kā vārdi pierakstāmi. Valodnieks lūdz norādīt arī sūtītāja vārdu un adresi, lai nepieciešamības gadījumā varētu gūt sīkākus paskaidrojumus par vārdu nozīmi vai izrunu. Tā kā kartotēkā vārdi rakstīti uz mazām lapiņām, tad tāpat būtu jārīkojas arī vārdu iesūtītājiem, vai vismaz jāraksta uz lapas vienas puses, lai to varētu sagriezt. “Ik uz soļa leksikogrāfam rodas nepārvaramas grūtības,” norāda K. Mīlenbahs, “tāpēc ka mums trūkst iepriekšēju darbu, uz kuriem varētu droši dibināties. Šo drošību, kas vārdnīcai tik nepieciešama, varēsim tikai tad iegūt, ja radīsies malu malās vārdu paskaidrotāji, kas uzrakstīs un piesūtīs mazpazīstamus, vārdnīcās nesastopamus vārdus.”

1911. gada 26. augustā Valodniecības nodaļas sēdē K. Mīlenbahs ziņo, ka trešdaļa vārdnīcas pabeigta. Daudzi sīkumi tomēr vēl precizējami. Un valodnieks izteic nebijušu priekšlikumu: iekārtot vārdnīcas korektūras stacijas kādās četrdesmit Latvijas vietās. To darbiniekiem par atlīdzību būtu piešķirams vārdnīcas brīveksemplārs - no Kārla Mīlenbaha kabatas.

Valodnieks ieteic sasaukt īpašu valodniecisku sapulci jau nākamajā - 1912. gada - vasarā, lai interesentus iepazīstinātu ar vārdnīcas veidošanas gaitu, ar skaņu apzīmēšanas paņēmieniem, kā arī lai precizētu citus jautājumus, kurus ar laikrakstu starpniecību grūti pilnībā izklāstīt. Šīs ieceres diemžēl nepiepildās. Vārdu nozīmes tiek noskaidrotas tikai Valodniecības nodaļas sēdēs un ar laikrakstu palīdzību.

1911. un 1912. gada mijā K. Mīlenbahs vēlreiz publicē aicinājumu sūtīt vārdus. Tā kā latviešiem esot tikai divi trīs vīri, kas izredzējuši valodniecību par savu arodu, un tie paši tā apkrauti ar amata darbiem, ka nespēj daudz laika ziedot valodas pētīšanai, tad talkā jānāk visai sabiedrībai: “Ja gaidīsim, lai mūsu valodnieki vieni paši strādā latviešu valodas druvā, tad uzkrausim tiem pārlieku smagu nastu, kas nebūs viegli ceļama, ne vēl nesama; bet, ja plašākas aprindas pabalsta valodnieku pūliņus, tad varam cerēt uz labiem panākumiem mūsu valodas jautājumos.”

Neiztiek arī bez starpgadījumiem. Toreizējais Kazaņas universitātes students J. Plāķis izsaka šaubas, vai vēlams iesaistīt vārdu vākšanā nespeciālistus, kam grūti noteikt zilbju intonācijas. Sava taisnība jau viņam būtu - arī pašlaik vārdus no tautas mutes vāc galvenokārt valodnieki vai speciāli apmācīti cilvēki, bet K. Mīlenbaha vārdnīcas tapšanas laikā tas ir nereāli. K. Mīlenbaha programmu ņemas aizstāvēt J. Endzelīns: “Paši valodnieki vien, un ja tie dzīvotu pat saules mūžu, nemūžam nevar izdibināt, kā visus latviešu valodas vārdus runā katrā pagastā.” Viņš arī piebilst, ka valodnieki gaidīt gaida K. Milenbaha vārdnīcu, jo ir pārliecināti, ka tā būs zinātniska arī ar nevalodnieku palīdzību.

1915. gada sākumā K.Mīlenbahs saņem šādu vēstuli:

“Godājamais tautieti! Latvju dainu druka pabeigta. Tagad gribētos Jūsu vārdnīcu virzīt, bet Akadēmija viņas izdošanu neuzņemsies, ja vismaz puse no visa darba nav pabeigta. Tālab lūdzu man paziņot, ciktāl Jūs šo darbu esat veikuši, arī lūdzu man piesūtīt proves drukas loksni izskatīšanai un man teikt, cik drukas lokšņu liels varētu būt viss darbs. Daudzreiz sveicinādams

Jūsu H. Visendorfs.”

Pēc Kārļa Mīlenbaha domām, pie vārdnīcas vēl atlicis piecu, sešu gadu darbs. Taču ir sācies pirmais pasaules karš. 1915. gada vasarā uz Tērbatu, vēlāk uz Veravu tiek evakuēta Aleksandra ģimnāzija, un līdzi tai svešumā jādodas arī virsskolotājam Kārlim Mīlenbaharm.

1916. gada marta beigās no Veravas uz Rīgu pajūgā tiek vests zārks. Kārļa Mīlenbaha ļaunās nojautas ir piepildījušās. Viņš mirst, vārdnīcu nepabeidzis, neziņā par tās turpmāko likteni.

Kārlis Mīlenbahs tiek apglabāts 1916. gada 2. aprīlī Lielajos kapos blakus 1908. gadā mirušajai sievai.

“Latviešu valodas vārdnīca” nereti tiek salīdzināta ar “Latvju dainām”. Tautas valodas poēzijas gars tos vieno uz visiem laikiem. Bet - Krišjānis Barons savu rnūža darbu pabeidza, redzēja to izdotu, izjuta tautas cieņu un mīlestību. Kārlis Mīlenbahs neguva neko.

Vecākā kolēģa piemiņai Jānis Endzelins velta vienu no izjustākajie un tēlainākajiem no saviem rakstiem. “Pats viņš par savu mūža darbu uzlūkoja latviešu vārdnīcas sarakstīšanu,” atceras J. Endzelīns. “Un, par to ieminoties, tagad sirds sažņaudzas sāpēs. Jo, kad kāds cilvēks, ievērojamu un paliekamu darbu padarījis, aizver acis uz mūža dusu, tad, zināms, žēl mums viņu zaudēt no sava vidus, bet apmierinājumu tad atrodam apziņā, ka nāve visu mūsu daļa, un aizgājēja paveiktā un atstātā mūža darbā, ko nekāda nāve mums nespēj laupīt. Bet kā lai tagad apmierināmies, kad Kārlis Mīlenbahs miris n e l a i k ā, miris, savu m ū ž a darbu - savu vārdnīcu nepabeidzis? Tikai rūgtuma jūtas par nāves nejēdzību pilda tagad sirdi.”

Darbu pie vārdnīcas turpina Jānis Endzelīns. Abu autoru darbs savijies nedalāmā vienībā. Jāpiekrīt A. Augstkalnam: “Daži ir prātojuši, kā saukt šo vārdnīcu - vai par Mīlenbaha, vai par Endzeīna. Veltīgas pūles. Nezinātāju priekšā gan neklāsies noklusēt ne vienu, ne otru, bet zinātāju priekšā nebūs goda pilnāka nosaukuma kā vienkārši - Latviešu valodas vārdnīca.”

Ar “Latviešu valodas vārdnīcu” Jānis Endzelīns ir saistīts jau ilgus gadus, pirms viņš sāk strādāt pie tās papildināšanas un rediģēšanas. 1921. gadā, atgriezies Latvijā no Karkovas, viņš saņem Izglītības ministrijas uzdevumu pabeigt vārdnīcu. K. Mīlenbaha atstātie manuskripti ap septiņdesmit biezu burtnīcu un vēl neapstrādātu vārdu krājums līdz tam ir glabājies pie valodnieka dēla. Kad vārdnīca ir pabeigta, kartotēka tiek nodota atpakaļ Kārlim Mīlenbaham junioram; diemžēl tās pašreizējā atrašanās vieta nav zināma. Saglabājušies ir tikai atsevišķi manuskripta fragmenti.

Savākto vārdu apstrādi uzsākot, Kārlim Mīlenbaham ir bijis jāizšķiras par vārdnīcas šķirkļa uzbūvi. Viņš izpētījis pazīstamākās cittautu skaidrojošās vārdnīcas, īpaši J. Grimma un V. Dala vārdnīcas, tomēr neviena no tām īsti neatbildusi valodnieka iecerēm. Par iespējamo vārdnīcas uzbūvi K. Mīlenbahs lūdzis vēlreiz palīdzību Jānim Endzelīnam, ar kuru vārdnīcas jautājumi pārspriesti kopīgos ceļojumos, izlokšņu vārdus vācot. J. Endzelīns jau 1905. gadā ir izklāstījis savas domas apjomīgā vēstulē, gan piebilzdams, ka dara to, tikai K.Mīlenbaha lūgumu ievērodams. Kārlis Mīlenbahs arī vēlējies, lai vārdu etimoloģiju viņa vārdnīcā dotu J. Endzelīns.

Lai vārdnīca būtu pēc iespējas pilnīgāka un precīzāka, Jānis Endzelīns tās veidošanā aicina piedalīties visus, kam rūp latviešu valoda. “Izglītības Ministrijas Mēnešrakstā” tiek publicēti 68 saraksti ar neskaidrajiem vārdiem, par kuriem nepieciešamas papildu ziņas, kā arī 17 saraksti vārdnīcas papildinājumiem. Uz J. Endzelīna lūgumu sniegt paskaidrojumus par vārdu nozīmi, izrunu un lietošanu atsaucās apmēram tūkstotis cilvēku. Ik svētdienu savā dzīvoklī valodnieks tiekas ar dažādu novadu pārstāvjiem, kaš atnesuši materiālus vārdnīcai. Sevišķi daudz jaunu vārdu un vārdu nozīmju nāk klāt pēc 1928. gada, kad rodas iespēja uz 29 Latvijas vietām nosūtīt īpaši sagatavotus darbiniekus apvidvārdu vākšanai.

“Latviešu valodas vārdnīca” nāk klajā laikposmā no 1923. līdz 1932. gadam, sākumā atsevišķās burtnīcās, vēlāk apvienota četros biezos sējumos. Vārdnīcu sāk iespiest, līdzko J. Endzelīns ir sagatavojis pirmo burtnīcu. Kaut arī galavārdos tiek norādīts, ka vārdnīca neapšaubāmi būtu labāka un pilnīgāka, ja to sāktu iespiest tad, kad nobeigts viss darbs, lēmums publicēt pa daļām ir bijis pareizs, jo vārdnīca ir ļoti gaidīta. Pēc pirmo burtnīcu iznākšanas lasītāji iesūta aizvien jaunus un jaunus vārdus. J. Endelīns kopā ar E. Hauzenbergu sagatavo un no 1934. līdz 1946. gadam laiž klajā vēl divus sējumus ar nosaukumu “Papildinājumi un labojumi K. Mīlenbaha Latviešu valodas vārdnīcai”. Tā noslēdzas vairāk nekā sešdesmit gadu ilgais darbs pie latviešu vārdnīcas, kurā ietverti ap 110 tūkstoši vārdu.

Izmantotā literatūra!

1.                   “Kārlis Mīlenbahs”, J.Druviete, Rīga “Zinātne”, 1990. g.

2.                   “Latvijas padomju enciklopēdija” autoru kolektīvs, Rīga “Galvenā enciklopēdiju redakcija”, 1985. g.