Mārtins Luters Kings.

Rūta Dadze,

12.klase,

Talsu Vakarskola.

Konsultants: Jevgēņija Erķena,

Vēstures skolotāja.

10.05.2000.g. Talsi

Saturs.

Ievads...................................................................................... 3

M. L. Kinga personība............................................................. 4

M. L. Kings un amerikāņu rēbusi............................................ 6

M. L. Kinga darbības un darbu apskats................................. 11

M. L. Kinga bojāejas izmeklēšanas gaita................................ 16

Secinājumi.............................................................................. 20

Pielikums................................................................................ 21

Izmantotie avoti... 22
Mārtins Luters Kings ir nozīmīga personība ASV vēsturē, kura vārdu zina ik viens amerikānis, un to piemin vēl šodien kā autoritāti un dedzīgu cilvēktiesību aizstāvētāju. M. L. Kings ir pazīstams arī plašākai sabiedrībai pasaulē, jo viņa darbi cilvēktiesību jomā bija tiešām nozīmīgi un augļus nesoši.

Izvēlējos šo tematu tādēļ, ka par viņu neko īpašu nezināju, tikai pateicoties Lielajai ilustrētajai enciklopēdijai, uzzināju par viņa esamību. M. L. Kings uzreiz piesaistīja manu uzmanību ar visu savu būtību, kas pamudināja mani savākt par viņu vairāk informāciju un apkopot zinātniskajā darbā.Vēlos pilnībā izprast M. L. Kinga domāšanas stratēģiju, kā rezultātā viņš veica nozīmīgas lietas ASV melnādaino amerikāņu dzīvē.Ievācu visu sev pieejamo informāciju, kas saistīta ar šo cilvēku, jo mani interesē neparastas un īpašas personības.

Strādājot pie šī darba, izmantoju šādus materiālus: enciklopēdijas, grāmatas, žurnālus, avīzi.Darbu veido:

Ievads;

M. L. Kinga personība;

M. L. Kings un amerikāņu demokrātijas rēbusi;

M. L. Kinga darbības un darbu apskats;

M. L. Kinga bojāejas izmeklēšanas gaita;

Secinājumi;

Pielikums.

Pielikumā M. L. Kinga fotogrāfija, kura tapusi 1966. gadā, kad viņš pavada bērnus uz agrāk tikai baltādaino bērniem paredzēto valsts skolu Grenādā, Misisipī štatā.

M. L. Kinga personība.

`M. L. Kings dzimis 1929. gada 15. janvārī  Atlantā, Džordžijas štatā.Šajā pilsētā viņš nevarēja nākt pasaulē nekur citur, kā vienīgi Oburnas avēnijā, t. i., krāsaino rajonā. Viņa vecvecāki bija melnie vergi, tēvs – mācītājs, māte – mācītāja meita. Māti  nošāva 1974. gadā, tajā brīdī, kad baznīcā spēlēja ērģeles. Pats viņš sapņoja par ārsta profesiju, bet arī kļuva par mācītāju, pēc izglītošanās teoloģijas seminārā Pensilvānijas štatā.1955. gadā M. L. Kings beidza Bostonas universitāti kā filozofijas doktors. Un tajā pašā gadā, izturējis konkursu, kļuva par Deksteres baptistu draudzes mācītāju Montgomesas pilsētā, Alabamas štatā. Dienvidos viņš atgriezās ar jauno sievu Koretu, kas bija pārtikuša melnā fermera meita no Alabamas. Nodrošinātā bērnība un jaunība nēģeru buržuāziskajā ģimenē palika aiz muguras.Tēva dāvana – ševrolets atgādināja tos laikus.Montgomerijā M. L. Kingam sākās jauns dzīves posms.”Mana tauta ir pamodusies. Mans pienākums iet ar to kopā, “ reizi par visām nolēma 26 gadus vecais mācītājs.

 Mācītājs nodzīvoja tikai 39 gadus. 1968. gada 4. aprīlī M. L. Kingu noslepkavoja.Viņš bija iebraucis Menfisā, Tenesijas štatā, lai organizētu palīdzību streikotājiem atkritumu savācējiem, un viņu nošāva tieši viesnīcas balkonā.Viņu apglabāja Atlantā blakus baptistu baznīcai Ebinezere, kurā pats kalpoja dievam kopā ar savu tēvu. Valdība pasludināja 7. aprīli par nacionālām sērām. Pēc divām dienām viņu apglabāja.Aiz zārka gāja 150 tūkstoši cilvēku, to vidū bija astoņdesmit senatoru un kongresmeņu, Amerikas prezidents, kandidāti uz prezidenta posteni, ministri. 120 miljoni cilvēku skatījās šīs bēres pa televizoru.

M. L.Kings zināja, ka viņa dzīve šai saulē jebkuru brīdi var pārtrūkt. Divus mēnešus pirms savas nāves, kādā no saviem sprediķiem, viņš prātoja, kādus vārdus gribētu dzirdēt pie sava kapa: “ ...sakiet, ka es biju bundzinieks.Sakiet, ka es biju taisnības bundzinieks. Sakiet, ka es biju miera bundzinieks. Bet viss pārējais nav svarīgi. Pēc manis nepaliks nauda. Pēc manis nepaliks greznas, skaistas lietas. Bet es gribu atstāt pēc sevis dzīvi, kas ziedota mērķim... ”

 Magnetafona ierakstu ar šo sprediķi ieslēdza aizlūgumā tajā pašā baznīcā Ebinezere, kur sapulcējās kā Kinga līdzgaitnieki, tā arī Amerikas politiskā elite, citu principu sludinātāji.

Šie vārdi nebija pašreklāma, bet patiess dvēseles kliedziens. Viņš bija neparasti apdāvināta un mērķtiecīga personība – labsirdīgs ideālists pragmatiķu zemē, kaislīgs orators, politisks reālists ar reliģiozas mistikas uzlidojumu.

1956. gadā viņa miteklī tika iemesta bumba. Dažus mēnešus pēc tam viņu sadūra. 1964. gadā māju, kurā viņš bija apmeties uz nakti, apšaudīja ar automātu. Trīsdesmit reizes uzbrukts un mēģināts atņemt dzīvību, trīsdesmit reizes likts cietumos. Katru dienu viņu aprunāja mutiski un rakstiski, mēģināja izjaukt viņa ģimeni, sanaidot ar draugiem, katru dienu – anonīmo inde, draudi pa telefonu, sekošana katram solim, katram vārdam.

Piecpadsmit gadus pēc kārtas ASV kongresā pārskatīja jautājumu par to, vai vajag atzīmēt M. L. Kinga dzimšanas dienu kā nacionālus svētkus. Beidzot šis likumprojekts kongresā bija pieņemts un 1983. gada novembrī to parakstīja Ronalds Reigans. Janvāra trešo pirmdienu atzīmē kā nacionālus svētkus – M. L. Kinga dzimšanas diena.

Amerikas kalendārā ir tikai vēl vieni līdzīgi svētki – pirmā ASV prezidenta Džordža Vašingtona dzimšanas diena.

Mārtins Luters Kings ir saņēmis Nobela Miera prēmiju (1964.g.).  

M. L. Kings un amerikāņu demokrātijas rēbusi.

Savas sabiedriski politiskās darbības sākumā, dzīvodams pie amerikāņu rakstnieka, filozofa un publicista, ASV melno vergu atbrīvošanas cīnītāju G. D. Toro, Kings pievērsās nevardarbīgas cīņas principam. Pēc tam viņu ieinteresēja demokrātiskās integrācijas tradīcijas attiecībām un cīņai par rasu vienlīdzību F. Duglava, T. Fortjuna, U. Djubuā u. c. nēģeru ideologu darbos.Tāpat viņš interesējās par antirasisma un antikolonisma elementiem melno nacionālistu kustībā, “miermīlīgas pretošanās” doktorīna, kuru sludināja politiskais darbonis Indi Mahatma Gandi.

Analizējot sociālo antagonismu amerikāņu sabiedrībā, viņš pasvītroja, ka visa sociālā iekārta ASV ir nestabila.M. L. Kings aicināja likvidēt asos kontrastus starp bagātību un nabadzību. Viņš pierādīja, ka sabiedrībai, radot nabadzību, ir nepieciešams pārkārtoties.Viņš rakstīja, ka mūsdienu sabiedrībā būt strādājošam nemaz nenozīmē būt ekanomiski nodrošinātam. Viņš redzēja vienu no ekanomikas galvenajiem trūkumiem – nestabilitāti, kas vistiešākajā nozīmē ietekmē nēģeru stāvokli. Tāpat viņš neatbalstīja valdības politiku lielo līdzekļu ieguldīšanu kara un armijas uzturēšanai.Viņš rakstīja, ka nedrīkst izkropļot nabadzību tik tālu, kamēr kara avantūras kā elles mašīnas izsūc no valsts līdzekļus un ļaužu rezerves. M. L. Kings pierādīja nepieciešamību pārskatīt ideālu un amerikāņu sabiedrības mērķus.Viņš apgalvoja, ka, ja mēs pasaules revolūcijā gribam atrasties īstajā pusē, mums kā valstij ir radikāli jāpārvērtē vērtības.Viņš uzskatīja, ka valstī vairākas sfēras ir kā aizmigušas, piemēram, ienākumu līmenis, dzīvojamo platību celtniecība un izglītība.

M. L. Kings piezīmēja: “ Nēģeri ASV ir tikai 50%. Tā, ka no visa labā dzīvē, nēģeriem tiek apmēram puse, bet no sliktā – divas reizes vairāk kā baltajiem cilvēkiem. Šī nevienlīdzība ir pat karā. 1967. gada sākumā Vjetnamā karoja divas reizes vairāk nēģeru.Un divas reizes vairāk kā baltie tie gāja bojā. ” M.L.Kings pasvītroja, ka afroamerikāņiem vēl jo projām ir liegtas ekonomiskās tiesības. Viņš nāca pie secinājuma, ka melno amerikas iedzīvotāju grūtie dzīves apstākļi ir zemes ekanomiskās attīstības neatņemama sastāvdaļa. Daudzas valsts rūpnīcas nozares pastāv tikai pateicoties nekvalificētam un mazapmaksātam nēģeru darbam. M. L. Kings saprata, ka nēģeru stāvoklis ir pasliktinājies sakarā ar automātiskā darba ieviešanu. Tā kā rasu diskriminācija, izglītības kvalifikācijas trūkums grūž afroamerikāņus nekvalificētā un puskvalificētā darba sfērā, iznāk, ka nēģeri ir pirmie tehnoloģijas procesa upuri.

Jautājumos par vēlēšanu tiesībām, M. L. Kings palika ideālists. 1957. gadā, uzstājoties masu mītiņā Vašingtonā kā nēģeru pārstāvis, viņš teica: “ Dodiet mums vēlēšanu tiesības un mēs palīdzēsim izveidot jaunu sabiedrību, balstoties uz patiesību un mieru. ” Astoņus gadus vēlāk viņš atkal apgalvoja: “ Ja nēģeri dienvidos būtu saņēmuši vēlēšanu biļetenus, viņi būtu varējuši dzīvot daudzmaz ciešamu dzīvi. Daudzi no viņiem būtu varējuši kļūt par nelielas zemes īpašniekiem. Tas būtu bijis vairāk kā viņiem dod Ņujorkas, Čikago u. c. pilsētu grausti, kur mudž no žurkām, valda netīrūba un trūkums, bezdarbs un degredācija. ” Taču mūsdienu apstākļos ASV vēlēšanu tiesības neieņem nopietnu lomu agrāro jautājumu risināšanā. Bez tam šī Vašingtonā ieturētā programma ir pretrunā ar reālo zemju attīstību un lauksaimniecības attīstību visumā.

M. L. Kinga kritika bija adresēta augstākajai likumdošanai. Viņš pasvītroja, ka ASV ievērojami atpaliek no Eiropas kapitālistiskajām valstīm visos sociālajos likumdošanas veidos.M. L. Kings redzēja pretrunas pieņemtajos likumos par pilsoņu tiesībām. Pēc viņa vārdiem, šie likumi galvenokārt domāti, lai pārtrauktu nēģeru protestus. To mērķis ir novest līdz minimumam pārmaiņas un vienlaicīgi pieklusināt protestus. “ Šis likums ir pārkāpts un neievērots bezgala daudz reižu, - viņš rakstīja, -  justīcijas ministrija ļoti reti ir mēģinājusi to ieviest dzīvē.” Pasvītroja, ka augstākās ASV tiesas pozīcijas, jautājumā par nēģeru u. c. krāsaino amerikāņu tiesībām, arī ir pretrunīgas. M. L. Kings daļēji atmaskoja tiesības, kuras pabeidza 1960. gados Augstākās tiesas valsts vara.

Liberālā buržuāzija, kā arī augsti apmaksātā balto strādnieku kategorija pārtrauca finansiālo atbalstu, un atteicās personīgi piedalīties M. L. Kinga kustībā.Tas notika līdzko viņa kustība pievērsās ekonomisko diskrimināciju sistēmai, kas ienesa valdošām klasēm visus ienākumus, kas daļēji nonāk arodbiedrību un strādnieku aristokrātijas kabatās.

M. L. Kings izveidoja “pilsoņu tiesību ekonomisko biļetenu” . Tajā bija paredzēts likvidēt bezdarbu un pielikt algas paaugstināšanu tiem, kam tā zemāka par oficiālo nabadzības robežu. Kā arī galīga sociālo nodrošinājumu un izglītības sistēmas izmaiņa, getto dzīvojošo apstākļu uzlabošana. Šis projekts attēloja pilsētas plašo nabadzības slāņa intereses. Šī projekta realizācijai, pēc viņa aprēķiniem, būtu vajadzējis divpadsmit miljardu dolāru. Tomēr šī viņa ekonomiskā programma bija utopiska rakstura: bezdarbu, nabadzību, matukrāsas, rasu nevienlīdzību buržuāziskā sabiedrībā nevar izskaust ar reformām “no augšas”, bez esošās kārtības tiešas izmaiņas. Redzams, ka arī viņš pats to kaut kādā līmenī saprata, jo paziņoja: “ Ja ASV valdība – cilvēces vēsturē pati bagātākā valsts – atteiksies atzīt savu pienākumu pret nabagiem, tad kļūs skaidrs, ka viņa ir pārdzīvojusi kā orgāns, kā pienākums ir nodrošināt saviem pilsoņiem “tiesības uz dzīvi, brīvību un tiekšanās pēc laimes” , kas pasludināta ar valsts konstitūciju.”

Viņš nepārtraukti pārliecināja afroamerikāņus, ka viņi nevar un nedrīkst “soļot vienatnē” , neuzticoties visiem baltajiem. Pasvītrojot divdomīgo, pretrunīgo rasu attiecību dabu ASV, viņš rakstīja: “Amerikāņu tauta ir saindēta ar rasismu, un tā ir bīstama. Tai pašā laikā tā ir saindēta ar demokrātiskiem ideāliem – tā ir mūsu cerība.” Tiecoties maksimāli palielināt baltos piekritējus nēģeru kustībai, M. L. Kings griezās pēc palīdzības visās organizācijās, kas cīnījās par nēģeru pilsoņu tiesībām.

“Mūsu laiks, - viņš rakstīja, - ir revolucionārs laiks. Uz visas planētas cilvēki saceļas pret... ekspluatāciju un verdzību, un no nepatstāvīgās pasaules klēpja rodas jaunas sistēmas, kuru devīzes ir – taisnība un vienlīdzība.” Ar pilnu pārliecību M. L. Kings domāja, ka afroamerikāņu kustība ir organiska sastāvdaļa “vispasaules pārmaiņas ērā, un tajā ir tās spēks un ilgais mūžs” . Viņš augsti vērtēja aktīvo solidaritāti nēģeru kustībā ASV un nacionāl – atbrīvošanas kustībā Āfrikā, Āzijā un Latīņamerikā. Viņš apgalvoja, ka melnajiem amerikāņiem jābūt “nesamierināmiem līdz tam laikam, kamēr viņu brāļi... Āzijā, Āfrikā un Latīņamerikā nepārstās būt imperiālistiskās ekspluatācijas upuri.”

Visas savas darbības laikā un sevišķi savas dzīves pēdējos gados M. L. Kingam bija jāpacieš balto rasistu uzbrukumi. Pat pēc viņa bojāejas viņa stratēģija un mērķi turpina izsaukt to nepatiku. Piemēram, Losandželosā un virknē citu pilsētu varēja uzgriest noteiktu telefona nummuru un noklausīties grēksūdzi par naidu uz M. L. Kingu. Šo “naida dienestu” organizēja rasistiska grupa “Par telefonsarunu brīvību”, kuras biedrus raksturoja pataloģisks naids pret komunistisku kustību, pret visiem progresīviem spēkiem zemē un starptautiskajā arēnā. Šī kustība bija rūpīgs mēģinājums sašķaidīt šos spēkus. Kad 1966. gadā Čikāgā sākās antinēģeru demonstrācijas, ko organizēja amerkāņu rasisti un nacisti, tad izskanēja lozungi: “Vienīgais veids kā atbrīvot nēģerus – iznīdēt tos!” , “Sarkanais King, prom no šejienes!”

Reakcionāru korī skanēja arī nēģeru reakcionāru balsis. “Karojošie” melnie līderi M. L. Kingu un viņa biedrus sauca par “ziņotājiem” , “liekuļiem” , “vidējās klases kalpiem” . “Integrācija – nav nēģeru jautājuma atrisinājums,” – viņi paziņoja un aicināja nēģerus “ieņemt ekstremālu pozīciju” . M. L. Kingam uzbruka arī kreisi noskaņotie baltie. Viens no viņiem, T. Nelsons, uzrakstīja ievadu nēģera R. F. Uļjamsa grāmatai “Nēģeris ar šauteni” .Tajā īsumā teica: “200 gadu aicinājums smelties pietiek, pietiek, pietiek! Amerikāņu nēģeris – nav nekāds aizmirsts indus, drebošs radījums ar iedzimtu pakļāvību ieņemt norādīto vietu.” Šis apvainojošais izdpmājums par Indijas tautām bija vērsts pret nevardarbīgo masas kustību, un bija aizņemts no M. L. Kinga indusu nacionālās – atbrīvošanas kustības arsenāla.

Stratēģiskos jautājumos M. L. Kingam nācās cīnīties kā ar nēģeru oportūnistiem, tā arī ar nēģeru nacionālistiem. Par nēģeru kustības bremzēm viņš uzskatīja melnos nacionālistus un “melnos musulmaņus”, kurus dēvēja “par spēku, kas radies bēdu un naida iespaidā, atrodoties tuvumā vardarbības propogandai, kas zaudējusi ticību Amerikai” . Citu nēģeru nacionālisma virzienu “Melno spēks”  M. L. Kings no sākuma nepieņēma. Viņš uzskatīja, ka šīs kustības izvirzītajam lozungam “Varu melnajiem!” nav ne programmas, ne reāla nākotne. Tomēr viņam izdevās viņu kustībā atdalīt pozitīvo un reālo no reakcionārā . M. L. Kings sāka atbalstīt lozungu “Varu melnajiem!” kā pašpārvaldes pieprasījumu tajās vietās, kur pārsvarā ir viņu apdzīvotās vietas (getto un melnajās grāfistēs).

Ekstrēmisti nepieņēma M. L. Kinga stratēģiju ar aizbildinājumu, ka kustība orientējas tikai uz vidējās šķiras un melno iedzīvotāju interesēm. Ekstrēmistu neapmierinātību izsauca viņa nevardarbīgā taktika masu aktivitātē. M. L. Kings pierādīja, ka tieši nevardarbīga pretošanās var darboties ne tikai uz ielām, bet arī valsts senātā. 1964. gada 26. martā viņš brīdināja, ja kongress ilgāk par mēnesi “iesaldēs” pilsonības tiesību biļetenu, tad Dienvidu kristietības vadība organizēs tiešus masu protestus pa visu zemi.

Izstrādājot taktikas jautājumus, M. L. Kings ņēma vērā reālos cīņas noteikumus, kā arī pretspēka izpausmes. Viņš pilnībā noliedza vardarbību, bet tomēr ņēma vērā un pieļāva arī pašaizsardzību ar ieročiem. Rasistiskajā terorā, grautiņos un linčošanās, kā arī valstij cīnoties pret rasistiem, nav iespējama mierīgā ceļā.

Taktiskajos jautājumos viņam nācās cīnīties divās frontēs: ar legālistiem un ekstrēmistiem. Legālistu taktiku viņš nepieņēma, jo tā nepieļauj melnajiem amerikāņiem aktīvi piedalīties cīņā. “Kad konflikta risinājums tiesas kārtībā bija vienīgais cīņas veids – viņš rakstīja – tad vienkārš nēģeris bija pasīvs novērotājs.” Ar 1964. gadu valstī melno getto sākās boikotu un dumpju periods. Saasinājās M. L. Kinga un melno ekstrēmistu kritika, kas organizēja apbruņotus saietus. 1960. gados, analizējot getto sacelšanos, viņš pierādīja, ka visās šajās bruņotajās sacelšanās parādījās bruņotās vardarbības nelietderība. Viņš pasvītroja, ka desmit cīņas gados par pilsoņu tiesībām Dienvidos, bija mazāk upuru, kā desmit dienu laikā apbruņoto afroamerikāņu  uzstāšanās laikā Ziemeļos. M. L. Kings rakstīja: “Amerikas Savienotajās Valstīs līdz šim laikam bijis neviens iepriekš organizēts un sagatavots sacelšanās mēģinājums. To, kas noticis, varētu saukt par stihisku pretošanās sprādzienu... Pat pašos kritiskajos brīžos nēģeri savas dusmas izgāza uz veikalu ēkām, bet ne uz cilvēkiem.” Viņš uzskatīja, labākais ierocis, kā novērst dumpjus, ir federālo valdību aktīva finansiāla palīdzība ar mērķi likvidēt bezdarbu, nabadzību un graustus getto. Pēc viņa aprēķiniem, valdībai šiem mērķiem būtu jāziedo ne mazāk kā desmit miljardi dolāru gadā.

Vinstons rakstīja, ka , izvērtējot M. L. Kinga darbību, viņš arvien vairāk ieņem marksistu pozīciju, kas paredzēja melno un balto , “krāsaino” un visu pārējo strādnieku kopīgu cīņu pret karu un nabadzību.

Līdz sešdesmito gadu vidum kustībā par pilsoņu tiesībām, ko vadīja M. L. Kings, centrālo lomu spēlēja vidējā šķira. Savas dzīves pēdējos gados viņš spēra visus soļus, lai strādnieku šķira un koalīcijas vidējais slānis apvienotos. Vinstons tomēr atzīmēja, ka M. L. Kinga uzskati nesakrīt marksistu domām par strādnieku šķiras lomu. Atklātā M. L. Kinga idejas atsvešināšanās no “amerikāņu sistēmas” kā tādas, ārējās amerikāņu imperiālisma politikas noliegšana bija par iemeslu tam, ka valdošajā elitē viņš kļuva par mērķi nr. 1. Līdz ar to parakstīdams pats sev nāves spriedumu. Un tieši tad viņš sāka miljonu reālo un potenciālo cīnītāju apvienošanu cīņai par pilsoņu tiesībām, pret netīro karu Vjetnamā. 1968. gadā, prezidentu kampaņas laikā, viņa vadītā kustība stipri apdraudēja “rasistu imperiālisma” divpartiju broņu. Valdošās iekārtas un rasisti centās nepieļaut šādas tautas antimonolītiskas koalīcijas izveidošanu, likvidējot tautas tribūnu.

M. L. Kinga darbības un darbu apskats.

M. L. Kinga cīņa par nēģeru pilsoņu tiesībām ilga divpadsmit gadus.

1955. gada 1. decembrī Montgomerijā, kas bija slavena ar rasistu kareivīgumu, notika kārtējā rasu konfrontācija. 42 gadus vecā melnādainā šuvēja Roza Parksa, kas bija arī Nacionālās krāsaino iedzīvotāju atbalsta asociācijas štata nodaļas sekretāre, apsēdās autobusa priekšējā daļā, kas pēc likuma un tradīcijām bija rezervēta baltajiem. Viņa atteicās paklausīt, kad viņai pavēlēja pārvietoties. Ieradās policija un viņu arestēja par segregācijas likumu pārkāpšanu. Šis banālais incidents izrādījās kā dzirkstele, no kuras aizdegās masu nēģeru revolūcija. K. L. Kings un viņa tuvākie draugi R. Abernetti un F. Šatlsuorts tūlīt pēc R. Parksas aresta griezās pie Montgomerijas nēģeriem ar aicinājumu sākt pilsētas autobusu boikotu, lai pieliktu punktu rasu diskriminācijai sabiedriskajā transportā. “Pienāks laiks, - M. L. Kings teica, - “kad cilvēki pagurs... no brutālas apspiestības spērieniem.” Viņu apcietināja, bet Montgomerijas melnādainie iedzīvotāji boikotu nepārtrauca un par 65 % samazināja autobusu ieņēmumus. Šis boikots vērsās pret rasu diskrimināciju visu veidu sabiedriskajos uzņēmumos ( transporta, sabiedriskajās ēdināšanās, atpūtas un izklaides sfērās ) . Apmēram pēc gada Augstākā Tiesa noteica, ka segregācija autobusos, tāpat kā segregācija skolās, ir nekonstucionāla. Boikots beidzās. Šis Montgomerijas boikots bija pirmais M. L. Kinga izstrādātās nevardarbīgās kustības auglis. Šī taktika uzreiz parādīja savu efektivitāti. Šajā boikotā piedalījās visdažādākie šķiru pārstāvji no nēģeru iedzīvotājiem: kalpotāji, strādnieki, studenti, skolnieki, mājsaimnieces, uzņēmēji un mācītāji.

No 1957. – 1959. gadam M. L. Kings vairākas reizes bija organizators masu kustībā pret rasisku degredāciju. 1957. gada 17. maijā tika organizēts gājiens uz Vašingtonu, kurā piedalījās 27 tūkstoši melnie un baltie amerikāņi no 36 štatiem. Viņi prasīja īstenot dzīvē 1954. gadā Augstākās tiesas pieņemto lēmumu par skolu desegrāciju. 1958. gadā tika organizēts jauniešu masu marš skolu integrācijas uzturēšanai. Tajā piedalījās vairāk par desmit tūkstošiem nēģeru un balto no Austrumpiekrastes štatiem līdz vidējiem Rietumiem. 1959. gada 1. janvārī notika analoģisks gājiens Ričmondā ar diviem tūkstošiem cilvēku. Tajā pašā gadā vienpadsmitajā aprīlī notika 26 tūkstošu jauniešu gājiens uz Vašingtonu. Šo gājienu atbalstīja nēģeru arodbiedrība, nacionālā studentu asociācija, strādnieku transporta arodbiedrība, mēbeļu ražošana, sieviešu drēbju šuvēji, daudzas baznīcu organizācijas. Dalībnieki prasīja ne tikai skolu iestāžu desegrāciju, bet arī dzīves krīzes un bezdarba likvidāciju.

M. L. Kings aktīvi palīdzēja organizēt masu kustību “ sēdošos streikos” . Tie apņēma zemi no 1960. – 1961. gadam. Šie streiki bija veltīti rasu degredācijai sabiedrisko pakalpojumu sfērā, kur pēc otrā pasaules kara krasi pieauga nēģeru strādnieku skaits. Par šo streiku organizēšanu un atbalstīšanu M. L. Kingu arestēja un piesprieda četrus mēnešus katorgas darbos. Tas bija prezidenta vēlēšanu kampaņas laiks, un, lai uzvarētu, Kenedijam bija vajadzīgas nēģeru balsis. Brāļi Kenediji noorganizēja, lai tiesneši atlaistu M. L. Kingu pret drošības naudu. 80 % nēģeru balsoja par Dž. Kenediju. Savai uzvarai vēlēšanās viņš bija parādā M. L. Kingam un nēģeriem.

1961. gadā pirmajā plānā izvirzījās cita rasu desegrācijas forma “brīvības reisi” . “Brīvības reisi” sākās 1961. gada 4. maijā. Melno un balto cīnītāju grupas devās ar autobusiem uz Dienvidiem, Jauno Orleānu caur Virdžīniju, Rietumkarolīnu, Džordžiju. Reisu dalībnieki panāca, ka tos apkalpoja vietējos restorānos, autoostās, stacijas bufetēs, benzīnuzpildes stacijās, kuras bija paredzētas tikai baltajiem. Dienvidu rasisti nolēma apturēt šo kustību ar spēku. Amerikāņu nacistu partijas galva L. Rokuels sūtīja uz Dienvidiem “naida autobusus” pretī “brīvības reisiem” . Daudzi no tiem tika ievainoti un arestēti. Amerikas valdība pieņēma neiejaukšanās politiku. 1961. gada 27. maijā tika izveidots koordinēšanas centrs “brīvības reisu” komitejā. Strādnieki, baznīcu un demokrātu politikas līderi atbalstīja “brīvības reisus”.

Komisija, kas regulēja tirdzniecību starp Dienvidu štatiem, aizliedza segregāciju. Šis lēmums stājās spēkā 1961. gada 1. novembrī. Daudzi privātie uzņēmēji likvidēja “krāsu barjeru” savos uzņēmumos.

Ļoti asus pagriezienus cīņa pret segregāciju sociālo pakalpojumu sfērā un pret rasistisko praksi darbā uzņemšanas kārtībā Birmingemā ieņēma 1963. gadā. “Birmingemas krīze” bija savdabīgs turpinājums “brīvības reisiem” , kas faktiski bija pabeigti 1961. gadā, bet īstenībā  pastāvēja vēl vairākus gadus. Nēģeru cīņu Birmingemā vadīja viens no M. L. Kinga sekotājiem un draugiem Šatlsuorts. Viņš bija arī “Kristietības kustība par pilsoņu tiesībām” vadītājs. Pretī tūkstots neapbruņotu nēģeru demonstrācijai bija sūtītas vietējo policistu un nacionālās gvardes vienības. Daudzi nēģeru kustības biedri tika nogalināti, bet cietumi bija pārpildīti. Kuklusklanieši uzspridzināja M. L. Kinga brāļa māju, kurš bija kādas Birmingemas baznīcas mācītājs. Šādos apstākļos strauji pieauga tendence ķerties pie ieročiem. 1963. gada 13. maijā, pēc prezidenta Kenedija pavēles, uz Birmingemu tika nosūtīta federālā armija trīs tūkstošu zaldātu sastāvā.

Lielākajos rūpniecības un politiskajos centros nēģeru masas pārgāja uzbrukumā visai segregācijas sistēmai. Ņemot vērā starptautisko reakciju uz rasistisko teroru, ASV prezidents 1963. gada 19. jūnijā iesniedza kongresam likumprojektu par pilsonības tiesībām. Sākās visnacionāla kustība, lai atbalstītu projektu. M. L. Kings paziņoja, ja kongress nepieņems šo likumu, tad nēģeri organizēs nacionālo streiku un teroru.

Cīņā par pilsoņu tiesībām līdz 1963. gada vasarai, tieši vai netieši piedalījās piecdesmit miljoni amerikāņu. Trīsdesmit štatos bija reģistrētas dažādas cīnītāju masu uzstāšanās. Šajā laikā kustība pieņēma vispasaules raksturu. Bet organizatoriski viņa nebija noformēta. Tāpēc pirmo vietu ieņēma jautājums par vienotu kustības vadību. 1961. gadā tika organizēta Rietumu kristietības vadības konference. M. L. Kings kļuva par atzītu  melno iedzīvotāju līderi.

1963. gada 2. jūlijā Ņujorkā nēģeru organizāciju pārstāvji un M. L. Kings panāca vienošanos par kustību koordinēšanu cīņā par pilsonības tiesību likumu. Pieņēma lēmumu iedalīt no kopīgiem fondiem 1,5 miljonu dolāru, lai finansētu nēģeru demonstrantu cīnītājus un sastādīja plānu gājienam uz Vašingtonu 1963. gada 28. augustā.

 1963. gada 28. augustā sākās vairāk kā ceturtdaļmiljona “krāsaino” un balto amerikāņu gājiens uz ASV galvaspilsētu. Ievērojama daļa balto strādnieku aktīvi palīdzēja. Plakāti, ko nesa strādnieki, attēloja balto un melno strādnieku mērķus: “Dodiet darbu!” , “Saīsināt darba dienu!” , “Paaugstināt darba algas minimumu!” . Viens no galvenajiem pieprasījumiem, kā melno, tā balto vidū, bija rasu vienlīdzību darbā un bezdarba likvidācija. 40 % nēģeru un 28 % balto demonstrantu uzskatīja to par pirmo mērķi. Gājiena demonstranti pieprasīja nekavējoties pieņemt jauno likumprojektu par pilsoņu tiesībām.

“Es sapņoju par to dienu,

kad Džordžijas Sarkanajos kalnos bijušo vergu dēli

kopā ar agrāko vergturu dēliem

varēs sēdēt pie viena galda kā brāļi...

Es sapņoju par to dienu, kad mani mazie četri bērni varēs dzīvot zemē, kur viņus vērtēs nevis pēc ādas krāsas, bet pēc viņu cilvēcīgās pašcieņas...” Katru reizi, kad  M. L. Kings atkārtoja “Es sapņoju” , ļaudis  uzgavilēja. Bet vēl gandrīz gads bija vajadzīgs līdz likumprojekts stājās spēkā. Spēkā tas stājās 1964. gada 22. jūnijā, jau pēc Dž. Kenedija nāves.

1964. gada rudenī M. L. Kings aizbrauca uz Vatikānu, apciemoja tēvu Pavlu VI un apsprieda rasu attiecību problēmas. Tā paša gada 10. aprīlī viņš nokļuva Oslo, kur viņam pasniedza Nobela miera prēmiju. Kā dumpju alternatīvu, viņš izvirzīja divus nēģeru kustību virzienus: cīņu pret graustiem getto un nēģeru kustības tuvināšanu ar masas cīņu pret karu Vjetnamā.

Pēc M. L. Kinga ierosinājuma, 1966. gadā Čikāgā notika līderu tikšanās no 168 vietējo nēģeru, arodbiedrību, baznīcu u. c. organizācijām. Tika apstiprināta programma par graustu likvidāciju. Pie tam M. L. Kingam izdevās iemantot finansiālu palīdzību no dažām arodbiedrībām. Šī kustība ieskāva Čikāgu, Vašingtonu, Baltimoru un daudzas citas pilsētas. Galvenais cīņas veids bija skolu un uzņēmumu boikots, kas neatradās graustu rajonos, masu mītiņi, ielu demonstrācijas un protestu marši. Neskatoties uz arodbiedrību atbalstu, šī kustība nevarēja panākt vairāk, kā 1968. gadā pieņemtais likums par pilsoņu tiesībām.

Ievērojamu vietu M. L. Kinga kustībā ieņēma cīņa pret politisko izolāciju nēģeru iedzīvotāju vidū. Šī cīņa galvenokārt notika Dienvidos un bija masu rakstura. Aktīvu lomu tajā spēlēja studenti, inteliģence un liberālā buržuāzija. Šajā kustībā piedalījās kā melnie, tā baltie. Viens no ievērojamākajiem notikumiem šajā rajonā bija masu gājiens no Selmas uz Montgomeriju 1965. gada martā. Tajā piedalījās vairāki tūkstoši pārstāvji no dažādiem melno un balto slāņiem. Gājiena mērķis bija panākt tiesības vēlēt bez šķēršļiem. Tūkstošiem afroamerikāņu tika arestēti un iemesti cietumā. To vidū bija arī M. L. Kings. Tad valstī sākās solidaritātes mītiņi un demonstrācijas, lai atbalstītu tos, kas gāja no Selmas uz Montgomeriju. Šinī gadījumā valdība bija spiesta nodot Alabamas nacionālo gvardi ASV aizsardzības ministra rīcībā un sūtīt federālos ierēdņus, lai nodrošinātu nēģeru vēlētāju reģistrāciju. Prezidents L. Džonsons ieviesa kongresā jaunu projektu par pilsoņu tiesībām, kas attiecās uz nēģeriem. 1965. gadā šis likums stājās spēkā.

Valdošās šķiras arī šajā reizē likumdošanu izmantoja kā trankvilizatoru, lai apslāpētu nēģeru kustību. Bet šoreiz valdošo šķiru aprēķini izrādījās kļūdaini. Žonglēšana ar pilsoņu tiesību likumu, ne tikai nomierināja nēģeru cīnītājus, bet noveda pie otra “pilsoņu kara” ASV. Tieši tā amerikāņu prese nosauca apjomīgos streikus melno getto, kas sešdesmito gadu vidū apņēma visu zemi. Šo notikumu laikā tika nogalināti vairāk par 250 cilvēku un ievainoti 11 tūkstoši, pārsvarā nēģeru.

1968. gada 3. aprīlī M. L. Kings, Abernetti un vēl četri palīgi ieradās Atlantas lidostā, lai lidotu uz Menfisu. Reiss nenotika noteiktajā laikā. Pilots ar radiosakaru palīdzību paziņoja pasažieriem tā: “ Mēs lūdzam mūs atvainot par aizkavēšanos, bet mums uz borta atrodas doktors Mārtins Luters Kings.” Manevrs ar šo reisu ir viens no apliecinājumiem tam, ka Dienvidos vietējai varai bija labi zināmi noteiktu spēku mērķi tikt galā ar nepakļāvīgo doktoru. Turklāt valdošās iekārtas deva priekšroku “optimāliem noteikumiem” , lai izrēķinātos ar tautas vadoni.

Lielu nozīmi M. L. Kings piešķīra sava plāna izstrādāšanai gājienam uz Vašingtonu 1968.gada pavasarī un vasarā nabadzīgo “krāsaino”  un balto masām. Šo plānu viņš izstrādāja trīs mēnešus. Saskaņā ar plānu, gājienā bija jāpiedalās 200 nabagiem no desmit pilsētām un pieciem lauku apriņķiem. Federālajām varām adresētajā pieprasījumā, galvenais punkts bija novērst bezdarbu un nabadzību, pieņemt biļetenu par ekonomiskām tiesībām. Šim, M. L. Kinga un viņa palīgu izstrādātajam, likumprojektam bija jābūt kā garantam, ka katrs, kurš var un grib strādāt, varēs dabūt darbu un nepieciešamie pabalsti tiem, kas nevar strādāt ( bērniem, vecīšiem un slimniekiem ) tiks saņemti. Šis gājiens gājiens notika jau pēc M. L. Kinga nāves. Un protams viņa likumprojekts netika pieņemts.

Daudzi afroamerikāņi savukārt ignorēja antikara kustību. Viņi uzskatīja, ka “Alabamā pietiek savu Vjetnamu” . Šis fakts pārliecinoši pierāda, ka imperiālistu avantūras var bremzēt demokrātisko kustību un progresīvo spēku apvienošanu zemē. M. L. Kings to saprata, ka antikara un nēģeru kustība pastiprinātu tās, bet to apvienošanas gadījumā ar strādnieku kustību, viņu kļūtu par tautas antimonopolītisku koalīciju, kas būtu vērsta pret iekšēji reakcionāro un agresīvi ārējo politiku Amerikas imperiālismā. Enerģiski uzstājoties pret karu Vjetnamā, viņš pasvītroja, ka no amerikāņu puses tā ir netaisnīga, nelikumīga un amorāla, bet Vjetnamas tautai – atbrīvojoša un tautiska. Viņš nešaubījās, ka “netīrais karš” pastiprina šovinismu un rasismu starp amerikāņiem, aktivizē fašistiskus, militārus un citus reakcionārus elementus. “Mēs iztērējam 322 tūkstošus dolāru, lai nogalinātu vienu pretinieku, tajā laikā, kad karā ar nabadzību Amerikā, mēs tērējam tikai 53 dolārus uz katru cilvēku.” – rakstīja M. L. Kings. Ņemot to vērā, viņš aicināja cīnītājus aktīvi piedalīties masu antikara kustībā par pilsoņu tiesībām.

1967. gada aprīlī M. L. Kings pirmo reizi pats personīgi piedalījās antikara maršā pa Piekto avēniju Ņujorkā. Šajā maršā piedalījās vairāk par 200 tūkstošu cilvēku. Šī bija viena no lielākām masu kampaņām zem nosaukuma “pavasara mobilizācija par Vjetnamas kara pārtraukšanu” . To atbalstīja strādnieki  un fermeru organizācijas . Par nacionālās komitejas “pavasara mpbilizācijas” direktoru kļuva nēģeru mācītājs, aktīvs cīnītājs par nēģeru pilsoņu tiesībām, Dž. Bivels.

M. L. Kinga divpadsmit gadu cīņa izrādījās visai plaša: no rasistu autobusu boikota līdz “amerikāņu dzīves veida” boikotam. Reiz viņš teica: “ Jautājums, kurš nogalināja prezidentu Kenediju, ir svarīgs, bet vēl svarīgāks, kas pazudināja to.” Tieši tas pats ir ar M. L. Kinga nāvi. Amerikāņu sieviešu apvienības sēdē Korreta Kinga paziņoja: “ Ne jau nejauši mans vīrs tika nogalināts tad, kad organizēja strādnieku streiku. Ne jau nejauši slepkavība notika tieši tad, kad viņš aicināja izveidot nabadzīgo savienību, un uzstāja, ka viņiem jābūt savai organizācijai. Viņš griezās pie vareniem, bet bezdarbīgiem spēkiem, un viņu likvidēja.”

M. L. Kinga bojāejas izmeklēšanas gaita.

Pēc nēģeru gājiena uz Vašingtonu, kad žurnāls “Taims” nosauca M. L. Kingu par “gada cilvēku” , FIB direktora vietnieks U. Sallivens deva saviem pakļautajiem instrukciju : “Mums viņš jātur par mērķi kā pats bīstamākais ASV nēģeris.”

M. Epšteins, viens no oficiālajiem M. L. Kinga slepkavības izmeklētājiem, paziņoja, ka 1963. gada oktobrī R. Kenedijs, kurš bija ASV justīciju ministrs, atļāva FIB noklausīties un ierakstīt M. L. Kinga sarunas, kuras viņš veica pa mājas telefonu, kā arī viņa darba vietās. Šis ir tikai viens no daudzajiem amerikāņu varas paraugiem attiecībā pret cilvēka brīvību un tā tiesībām.

Ilgās izsekošanas laika gaitā FIB bija savācis aptverošu informāciju par sabiedrisko un personīgo M. L. Kinga dzīvi. FIB vāca informāciju par viņu, viņa plāniem un darbību, izmantojot plašu sekošanas programmu. Izmantoja praktiski visus mūsdienīgās tehnikas novērošanas veidus. Par to liecina kāda Baumgardnera memorendums Salivenam, kas sarakstīts 1964. gada 2. aprīlī. Šis dokuments nokļuva senāta Komitejā, kad izskatīja valdības darbības, kuras sagatavoja un nopublicēja kā “Izmeklētāju darbības un amerikāņu tiesību” ziņojumu.FIB sekošana M. L. Kingam bija kā psiholoģiskais karš, kurš gāja pēc principa “visi līdzekļi ir labi” . Tā, daudzu gadu laikā, sardze avīzēm sūtīja falšus materiālus, lai, kā bija teikts senāta Komitejas ziņojumā, “Pagrieztu M. L. Kingu uz pašnāvību” .

 FIB sešus gadus mēģināja aptraipīt viņu, “ nogāzst viņu no pjedestāla” . Pēc FIB darbības izmeklēšanas, senāta komitejā atzīmēja, ka nav nekādu likumīgu attaisnojumu divdesmitpieciem incidentiem, kurus organizēja FIB pēc plašas M. L. Kinga diskriminācijas. Komiteja pieprasīja no FIB visu dokumentāciju, kas attiecās uz “elektrisko sekošanu” viņam. Piemēram, FIB aizsūtīja M. L. Kingam pa pastu magnetafona lentu, kas bija ieskaņota ar mirofonu, kas bija paslēpts viesnīcas nummurā, kur viņš bija apmeties. Toreiz izdarītajā ierakstā izmantoja FIB darbiniekus, ar mērķi izjaukt nēģeru līdera ģimeni. Bet visi tamlīdzīgi mēģinājumi bija veltīgi. Magnetafonu lentēm vienmēr nāca līdzi zīmītes, kuras M. L. Kings un viņa palīgi kvalificēja kā šantāžu un provokāciju. Tā 1976. gada 19. februārī senāta komitejā ziņoja A. E. Jangs, viens no tuvākajiem M. L. Kinga biedriem, bijušais ASV ANNO pārstāvis. FIB organizēja virkni zādzību ar ielaušanos, cenšoties atrast kompromātu pret M. L. Kingu. FIB sekoja Korettai Kingai, kā arī A. E. Jangam. Vienlaicīgi tika savākts kompromāts par M. L. Kinga palīgu Abernetti.

1977. gada 11. janvārī publicētie ASV justīcijas ministrijas speciālās grupas materiāli par M. L. Kinga slepkavības izmeklēšanas rezultātiem, apstiprināja, ka FIB ielauzusies kustības štatā.Tas noticis tajās dienās, kad viņš devās uz Menfisu, lai atbalstītu nēģeru atkritumu vācējus.

1976. gadā senāta komisija atklāja, ka FIB, kas darbojās kā galvenais izmeklētājs M. L. Kinga slepkavībā, pats darījis visu, lai ne tikai kompromitētu, bet arī likvidētu šo darboni. Speciālās izmeklēšanas komisijai, kas izmeklēja M. L. Kinga slepkavību, pieder magnetafona ieraksts, kurā ir policista K. Beijarda liecība. Viņš paziņoja komisijai, ka FIB pārstāvji 1965. gadā piedāvāja viņam 500 tūkstošus dolāru par M. L. Kinga slepkavību. Par šo faktu ziņoja senāta komisijas preses atašejs B. Čardeks, 1977. gada 24. martā avīzē “Daily World” . Pēc Čardeka vārdiem, iznāk, ka, nodomā par M. L. Kinga slepkavību, bija iesaistīti mazākais trīs FIB pārstāvji un vairāki Luisvillas policisti. Tajā skaitā arī izmeklēšanas policijas šefs, kapteinis, divi leitnanti, patruļnieks un seržants. Beijards pirmo reizi atmaskoja sazvērniekus, kas piedēvēja viņam naudu par M. L. Kinga slepkavību, savā vēstulē kongresmenam D. Snaideram. Bet šis kongresmenis savukārt nosūtīja vēstuli uz senāta komiteju. Snaidera palīgs U. Tenners paziņoja, ka kongresmenis pirms sūtījis vēstuli uz komiteju, ticies ar vēstules autoru.

Lūk ir liktenīgs buržuāziskās tiesībkārtības paradokss: oficiālo M. L. Kinga nāves apstākļu izmeklēšanu uztic tieši “federālajam izmeklēšanas birojam” , kā būtu pareizāk nosaukt amerikāņu apsardzi.

Izmeklēšanas oficiālā izmeklēšana sludina: M. L. Kinga dzīvību laupīja “recidīvists – vientuļnieks” Džeims Erls Peiss. Secinājumus par M. L. Kinga slepkavību izdarīja FIB. Šo pieņēmumu apstiprināja arī citas izmeklēšanas grupas.

1975. gada rudenī slavenās Montgomerijasboikota divdesmitajā gadadienā nēģeru līderi, kas strādāja kopā ar M. L. Kingu, R. Abernetti, D. Gregoru un H. Uļjamsu, sarīkoja piketu pie Baltā nama. Viņi pieprasīja jaunu M. L. Kinga slepkavības izmeklēšanu. Viņi aizsūtīja prezidentam Dž. Fordam telegrammu: “Jebkurai izmeklēšanai ir jāņem vērā Roberta Bairona Uotsona liecība, kurš, kā domājams, noklausījās sazvērestību pret M. L. Kingu.” Uz taisnīgiem amerikāņu tautas pieprasījumiem, atrast īstos slepkavas un tos sodīt pēc nopelniem, oficiālās varas atbildēja ar tukšām deklerācijām un jaunām simboliskām izmeklēšanām. Kārtējais FIB direktors K. Kellijs pasludināja, ka augstākstāvošie FIB darboņi, kas organizēja M. L. Kinga terorizēšanu, būtu jāsauc pie atbildības. Uzstājoties senāta komisijai, kas izmeklēja FIB darbošanos, K. Kellijs apgalvoja, saglabājusies visa iepriekš savāktā informācija par M. L. Kinga telefonu sarunām un FIB vadība neplāno to likvidēt.

Justīcijas ministrija paziņoja, ka nav atklāts nekas jauns, kas mainītu oficiālo FIB versiju par M. L. Kinga slepkavību. Viņu nošāva Rejs, slepkava – vientuļnieks. Speciālā grupa, ASV justīcijas ministrijas ekspertu, astoņus mēnešus izmeklēja FIB darbību periodā pirms un pēc M. L. Kinga slepkavības, un nāca pie slēdziena, ka M. L. Kinga izsekošana un policistu aģentu mēģinājumi kompromitēt viņu, bija daudz aktīvāki, kā bija domāts sākumā. Specgrupas ziņojumā atzīmēts, ka FIB nebija nekādu tiesību uz M. L. Kinga un viņa biedru izsekošanu. Tagad visa vaina tika uzkrauta jau mirušajam FIB direktoram Guveram un citiem mirušajiem, un pensionāriem. Pretrunā acīm redzamajam tiek apgalvots, ka savā laikā FIB rūpīgi un veiksmīgi veicis izmeklēšanu un ka visā vainojams Rejs. Ziņojumā nav neviena jauna fakta. Nairobijā savā intervijā 1975. gada novembrī Koretta Kinga teica: “Acīmredzot M. L. Kinga slepkavība notika valdības sazvērestības rezultātā. Nepieciešams atjaunot izmeklēšanu par viņa nāves apstākļiem.” Un viņa sāka pati savu izmeklēšanu, lai pārbaudītu justīciju ministrijas secinājumus par FIB nepiedalīšanos M. L. Kinga slepkavībā. Sabiedrības ietekmē tika izveidota jauna komisija senātā. Drīzumā pārstāvju palāta ar balsu vairākumu apstiprināja kongresmeņa G. Gonsalesa atlūgumu no speciālās komisijas priekšsēdētāja amata.

Reja advokāts pierunāja savu klientu noslēgt darījumu ar tiesu, atzīstot sevi par vainīgu un tā saglabājot sev dzīvību. Viņu arestēja par “jenotu šaušanu neatļautā sezonā” , oficiāli paziņoja viņu par M. L. Kinga slepkavu un piesprieda 99 gadus cietumā, kas atradās četrdesmit jūdzes no Noksvillas, Tenesijas štatā.

Ziņas par Džeimsu Erlu Reju ir skopas un miglā tītas. Neilgi pirms M. L. Kinga slepkavības Rejs izbēga no cietuma Misūras štatā. Tas notika 1967. gada 23. aprīlī. Tiaši pēc gada viņš ieradās Menfisā un apmetās kādas noliktavas istabā ar nummuru 5 – B, kas atradās pretī “Loreinas” motelim, kur pēc tam notoka slepkavība. M. L. Kings un Rejs Menfisā ieradās vienā dienā. No Reja istabas bija redzama 306. istaba, kuru aizņēma M. L. Kings. Rejs Menfisā piereģistrējās kā Džons Uilards, bet pēc tam darbojās ar Ērika Starvo Galta pseidonīmu. Pēc M. L. Kinga slepkavības, pa ceļam no Menfisas uz Meksiku, bet no turienes uz Kanādu Rejs nokļuva Losandželosā. Tur viņš iepazinās ar Čarlzu Steinu, kuram piedāvāja veikt ceļojumu uz Ņju – Orleānu, lai atbalstītu Alabamas gubernatora izveidoto Amerikāņu neatkarīgo partiju. Vai viņiem šis nodoms ir izdevies, nav zināms. Losandželosā Rejs veica plastisko operāciju, lai izmainītu savu ārieni. Tam bija nepieciešama liela nauda. Kur viņš to ņēma? Nokļuvis Kanādā, Rejs ātri iegādājās viltotu pasi, un 1968. gada sestajā maijā izlidoja uz Londonu. No turienes viņš devās uz Lisabonu, ar mērķi pēc tam doties uz Angolu. Tas viņam neizdevās, un viņš atgriezās Londonā, kur viņu lidostā arestēja laikā, kad pirka biļeti līdz Briselei. Viņš bija cerējis Beļģijā iestāties balto algotņu armijā, lai dotos uz Āfriku apspiest atbrīvošanās cīņu.

Izciešot savu 99 gadus ilgo sodu, Rejs korespodentam paziņoja, ka tiesā uzņēmies cita vainu, un tagad viņš ir gatavs nosaukt nozieguma līdzdalībniekus. Bet tiklīdz viņš gatavojās stāties komisijas priekšā, lai pastāstītu visu taisnību, notika neiespējamais. Rejs aizbēga no cietuma. Reja un  vēl septiņu ieslodzīto bēgšana no stingra režīma cietuma bija ļoti aizdomīga veiksme. Kā cietuma sargi varēja “nepamanīt” , ka sazvērnieki no ūdens notekcaurulēm izveidojuši četrus metrus garas kāpnes? Kā astoņi ieslodzītie varēja izlīzt zem dzeloņdrāšu žoga, kam pieslēgti 2300 volti? Kāpēc tieši bēgšanas dienā no ierindas izgāja cietuma telefons? Kā tas gadījās, ka tieši tad uz vietas nebija cietuma priekšnieka? Kāpēc FIB aģenti nevarēja viņus atrast? Prezidents Dž. Kārters bija spiests izmeklāšanu nodot nacionālās gvardes rokās. Pagāja tikai 53 stundas un bēgļi tika notverti. Reja brālis izteicās: “Labi, ka viņu nenoķēra FIB, citādi viņš būtu miris.” Vēlāk nekādus Reja apgalvojumus komisija neņēma vērā, jo uzskatīja tos par izdomājumiem, pašsaglabāšanās manevru.  

Mārtiņš Luters Kings ir dedzīgs cilvēktiesību aizstāvētājs, dzimis1929. gadā Atlantā, noslepkavots 1968. gadā. 

1954. gadā M. L. Kings kļūst par baptistu mācītāju, bet 1955. gadā iegūst filozofijas doktora grādu Bostonas universitātē.

1955. – 1956, - M. L. Kings vada autobusu boikotu Montgomērijā.

1963. gadā M. L. Kings vadīja 250 000 cilvēkus no Alabamas uz Vašingtonu un uzstājās ar aizkustinošu runu.

Viņa vadītā cīņa par pilsoņtiesībām guva lielus panākumus. Melnie panāca, ka atcēla likumu, kas viņiem aizliedza balsot, kas nošķīra melnos no baltajiem skolās un citās vietās un deva baltajiem labākas iespējas un vairāk brīvības. M. L. Kings iedrošināja cilvēkus sākt nevardarbības protesta pasākumus – demonstrācijas, sēdošās demonstrācijas un miermīlīgu pakļaušanos segregācijas likumiem. 

1964. gadā M. L. Kings saņem Nobela miera prēmiju.

Esmu secinājusi, ka visiem cilvēkiem vajag zināt par šo baptistu mācītāju kaut nedaudz, jo no viņa varam daudz ko mācīties, piemēram, cienīt un atzīt vienam otru.

Iepazīstot M. L. Kinga darbību, pamatojas mana ticība tam, ka, lai kaut ko dzīvē panāktu, nav vajadzīgs fizisks karš un vardarbība. No M. L. Kinga slepkavības izmeklēšanas gaitas secinu, ka nepatiesi apmelojumi nevar mūžīgi noēnot plašai sabiedrībai pazīstamu mīlošu personību.

Izmantotie avoti.

1.     R. D. Kornvels “Pasaules vēsture divdesmitajā gadsimtā” .

2.     Grāmata “Amerikas vēsture” , izd. ASV informācijas dienests.

3.     Grāmata “Lielā ilustrētā enciklopēdija” , apgāds “Zvaigzne ABC” , 1997.

4.     Grāmata “Latvijas Padomju enciklopēdija” , 5. sējums, izd. Rīgā, Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1984.

5.     Žurnāls “Voprosi istoriji” , izd. Maskavā ,“Pravda” , 1978. g. 10. oktobris.

6.     Žurnāls “Novoje vremja” , nr. 3 , izd. Maskavā, “Maskovskaja pravda” , 1986. g. 17. janvāris.

7.      Avīze “izvestija” , 1986. g. 16. janvāris.