Natālijas Draudziņas Ģimnāzijas skolnieka Kārļa Bērziņa projekts vēsturē.

Skolotāja:S.Vucāne

Maršals Makdonalds

"Viss iznīkst, visu aizmirst. Paliek tikai slava."

Napoleona vārdi Sv.Helēnas salā.

 

Napoleons un viņa maršali

Divdesmit gadus eiropas lielvalstu (Krievija, Prūsija, Austrija un Anglija) nespēja uzvarēt Napoleona armijas. Tikai rūpīgi studējot Napoleona taktiku ar laiku eiropas lielvalstu ģenerāļi spēja izrādīt pretestību Bonapartam. Napoleons neko nebūtu panācis, ja viņam nebūtu uzticami un talantīgi ģenerāļi. Dižais karavadonis izvēlējās savus maršalus pēc to spējām, nevis ģenealoģijas. Piemēram, slavenais maršals Lanns bija nabadzīga mehāniķa dēls, maršals Massena bija kuģa puika u.t.t. Napoleona pretinieku armijas vadīja prinči, hercogi u.c. aristokrāti. Nebija iespējams, ka kāds nearistokrāts kļūtu par armijas komandieri. Napoleons vienmēr meklēja jaunus kara vešanas talantus. Pēc katras kaujas Bonaparts apskatīja kaujaslauku, viņš redzēja, kurš pulks vai divīzija bija visdrosmīgāk cīnijies, kurš karavadonis bija attaisnojis sev doto uzticību. Katrs virsnieks zināja, ka jebkuru darbību kaujaslaukā imperators redzēja un arī novērtēja, tādēļ katrā kaujā karavīri centās parādīt uz, ko viņi ir spējīgi. Tas ļoti paaugstināja armijas kaujasspējas. Jebkurš franču armijas karavīrs varēja kļūt par pulkvedi, pat maršalu (Bernadots un Augerau sāka savu karavīra karjeru kā vienkārši zaldāti). Turklāt Bonaparts ļoti labi apmaksāja karavīra darbu. Piemēram, maršals Bertjē saņēma 1.2 miljonus franku gadā, Davū - 1 miljonu, Massena kā armijas komandieris – 200 000 franku u.t.t. Tomēr Napoleons pieļāva kļūdu maksājot saviem maršaliem un ģenerāļiem milzīgas algas. Bagātīgi apveltīdams maršalus un ģenerāļus, Napoleons, pats to negribot, bija modinājis viņos tieksmi atmest kādreiz kara laukiem ar roku un nodoties mierīgai dzīvei, lai varētu izbaudīt miljonaru lielās ērtības un priekšrocības. Sevišķi spilgti tas kļuva redzams 1814. gadā, kad Napoleons un armija vēl spēja cīnīties pret Francijā iebrukušajām ārzemnieku armijām, bet Napoleona maršali paziņoja, ka viņi vairs nekaros. Kad imperators atgriezās Francijā no Elbas salas viņa maršali, palika uzticīgi Ludvikam XVIII, vienīgi uzticamais Nejs pievienojās Napoleonam (1815. gada 7. decembrī viņu uz karatiesas lēmumu Parīzē nošāva par nodevību pret karali). Maršalu naids pret Napoleonu lielākoties izskaidrojams ar viņu nevēlēšanos karot, jo Bonaparta atgriešanās, pēc viņu domām, noteikti nestu jaunus karus.

Maršals Makdonalds

Makdonals ir cēlies no skotu ģimenes Klanronald (Clanronald), kas politisku iemeslu dēļ 18. g.s. vidū pārcēlās dzīvot uz Sanceri Francijā. Šajā vietā arī Makdonalds piedzimst 1765. gada novembrī. Pilns viņa vārds ir - Etjens Žaks Jozefs Aleksandrs Makdonalds. Viņš iestājās armijā pirms revolūcijas sākuma. Revolūcijas sākumā viņš atbalstīja republikāņus. Viņš piedalījās Reinas kampaņā un Jemapas kaujā cīnijās ar tādu varonību, ka tika paaugstināts par pulkvedi. 1794. gada ziemā Makdonalds ar viņam uzticēto karaspēku forsēja aizsalušo Vālas upi, un sakāva otrpus upei stāvošo pretinieku. Par šo uzvaru viņš tika paaugstināts par brigādes ģenerāli. 1796. gadā Makdonalds tika nosūtīts ar savu armiju uz Itāliju. Pēc Pāvesta valsts iekarošanas 1798. gadā, viņš kļuva par Romas gubernatoru. Ģenerālis Maks viņu no Romas piespieda atkāpties, bet pats Maks arī bija spiests evakuēt karaspēku no Romas, jo Makdonalds nemitīgi viņam uzbruka. Franču karavadonis atguva Romu, bet drīz to atkal pameta, saņēmis pavēli doties iekarot Neapoli. Smagās kaujās tika iekarota Neapole, katra pilsētas māja franču karavīriem bija jāieņem asiņainās cīņās. Tomēr drīz Makdonaldam bija jāatkāpjas Toskānas virzienā, jo tuvojās neuzvaramais krievu karavadonis Suvorovs, kura armijai bija liels pārspēks gan cilvēku, gan lielgabalu ziņā. Tomēr atkāpjoties uz ziemeļiem, Makdonalds satikās ar krievu armiju pie Trēbijas upes. Pēc pirmās dienas kaujas abas armijas novietojās viena pret otru, starp armijām bija tikai Trēbijas upe. Sešos no rīta krievi sāka uzbrukumu. Makdonalds pavēlēja saviem bataljoniem forsēt upi un uzbrukt krieviem viņu krastā. Karspēkam izdevās pāriet upi, bet pēc ilgas kaujas, tas bija spiests atkāpties uz savu nometni. Tad nejauši trīs bataljoni sajaucot Makdonalda pavēles, sāk apšaudīt krievu pozīcijas. Krievu artilērija sāka apšaudīt francūžu pozīcijas. Kavalērija līdz galvai ūdenī sāka cīņu ar krievu kavalēriju upes vidū. Arī abu pušu infantērija iesaistījās "Upes kaujā". Šajā nevajadzīgajā kaujā abas armijas cieta milzīgus zaudējumus. Abas armijas atpūtās pirms izšķirošās kaujas. Desmitos no rīta franči atkal uzbruka - Makdonalda vīri līdz pleciem ūdenī šķērsoja upi - zem nāvīgas krievu artilērijas uguns. Kauja bija ļoti līdzīga, tomēr atkal Makdonaldam vajadzēja ar lieliem zaudējumiem atkāpties. Nākošajā dienā franču karavadonis atkāpās uz Toskānu. Gandrīz trīsdesmit tūkstoši vīru bija krituši abām pusēm šajās trīs dienās. 18. Brimēra apvērsumā Makdonalds atbalstīja Napoleonu, jo uzskatīja, ka Francija jāatbrīvo no revolūcijas anarhijas. No 1802. - 1803. gadam viņš ir sūtnis Kopenhāgenā. Pēc atgriešanās no Dānijas viņu apbalvo ar Goda Leģiona ordeni. Makdonalda spožo militāro karjeru uz kādu laiku apturēja strīds ar Bonapartu. Parīzē tika tiesāts sens ģenerāļa cīņu biedrs Morē (Moreau). Makdonalds publiski izteica aizdomas par tiesas korumpētību, tas tika pastāstīts arī Napoleonam. Konsuls apvainojās par to, ka tiek pieļauta doma par tiesu korumpētību viņa valstī. Šī iemesla dēļ Makdonalds nepiedalījās karadarbībā līdz pat 1807. gadam. Tad imperators iecēla viņu par ģenerāli Eižena Boharnē komandētā armijas korpusā. Makdonalds devās ar armiju uz Stīriju, cīnijās un saņēma gūstā austriešu ģenerāli Merfeldu (Meerfeldt) kā arī palīdzēja gūt uzvaru pie Rabas. 1809. gadā glāba impēriju savas karavadoņa karjeras labākajā kaujā pie Vagramas. Napoleonam vajadzēja pārcelt savu karaspēku pār Donavu, lai sakautu erchercogu Kārli. Viņa inženieriem izdevās uzcelt tiltu Lobavas salas rajonā, bet Bonapartam izdevās pārcelt tikai 60 000, jo austrieši saspridzināja tiltu. Kārlim bija 90 000 tūkstoši vīru un 300 lielgabali. Austriešu nemitīgā spiediena rezultātā Napoleons lika savai armijai atkāpties uz Lobavas salu Donavā. Nocietinājies šajā salā imperators, pavēlēja visām patreiz brīvajām armijām ierasties pie viņa, Lobavas salā. Mēneša laikā ieradās sešas armijas: Bernadota armija no Elbas krastiem, no Reinas provincēm ieradās Vandams, atnāca Vrede ar franču sabiedroto Bavāriešu armiju, ieradās Makdonalds no Itālijas un no Dalmācijas ieradās Marmonts. Jūlija pašā sākumā ieradās Eugēns (Eugene) no Ungārijas. Napoleona kontrolē patreiz bija ap 160 000 tūkstošiem karavīru. Naktī uz 5. jūliju franči, stipram negaisam trakojot, pa sešiem tiltiem pārgāja pār Donavu ar 150 000 tūkstošiem vīru un 450 lielgabaliem. Austrieši bija izvietojušies pusaplī, mēģinādami iedzīt pretinieku atpakaļ Donavā. Makdonalda divīzija bija viena no pirmajām, kura uzsāka cīņu, un drosmīgi noturēja savu teritoriju visu dienu. Pirmajā kaujā austrieši bija daudz veiksmīgāki par frančiem. Agri no rīta austrieši, izmantojot savu pārsvaru, uzbruka. Visos flangos, izņemot kreiso, Napoleona armija tika sakauta. Francūži jau sāka atkāpties, bet Bonaparts, jājot uz sava pienbaltā zirga Eifrata (Euphrates), dzina kareivjus atpakaļ uz kaujaslauku. Viņš pavēlēja maršalam Davū ar piecdesmit tūkstošiem vīru apiet austriešu karaspēku un uzbrukt tam no sāniem. Aptuveni pēc stundas pie Neuzdelas (Neusiedel) ciema parādijās Davū kareivji. Austriešu karaspēkā sākās panika. Napoleons pavēlēja Makdonaldam ar astoņiem bataljoniem (16 000 tūkst. karavīri) doties iznīcināt ienaidnieka armijas centru. Erchercogs pamanīja, ka uz viņa armijas centru laužas francūži, viņš lika dubultot spēkus apdraudētajā punktā. Divsimt lielgabalu stobri tika pavērsti pret Makdonalda uzbrūkošajiem bataljoniem. Makdonalds tūdaļ atbildēja austriešiem ar simts lielgabalu pagriešanu pret viņu armijas centru. Taču Franču ģenerālis vēlāk palika bez artilērijas atbalsta, jo franču lielgabalu pozīcijas atradās jau pusotru jūdzi aiz franču bataljoniem. Makdonalds turpināja virzīties uz priekšu, viņš bija nolēmis uzvarēt vai krist kaujā. Austriešu pārspēks sāk nomākt francūžus, uzbrukums apstājas, Makdonalds apstājas.

Imperators Napoleons gaida vecā skota uzbrukumu austriešu centram, viņš zina, ja franči atkāpsies iespējams, ka impērija ies bojā. Impērijas, un līdz ar to Napoleona liktenis ir Makdonalda rokās.

Ģenerālis dod pavēli: "Uzbrukumā!" Franči uzbrūk austriešu armijas centram, tas neiztur spiedienu un izjūk. Austrieši visos flangos atkāpjas - impērija ir glābta. Napoleons ieradās kaujaslaukā un sveica Makdonaldu: "Makdonald, vairs nekādu naidu starp mums, turpmāk mums jābūt draugiem, un kā savas draudzības zīmi piešķiru jums maršala pakāpi, kuru esat varonīgi nopelnījis." Makdonalds atbildējis: "Ak, majestāt, ar jums turpmāk līdz nāvei!" 1810. gadā Napoleons viņam piešķīra Tarentas hercoga titulu. Tajā pašā gadā viņš tika nosūtīts komandēt armiju Katalonijā. Īpašus panākumus viņš neguva, jo nespēja piemēroties spāņu partizānu taktikai. 1812. gada 18. jūnijā maršala Makdonalda komandētais 10. korpuss ienāk Kurzemē un Zemgalē. Šajā korpusā bija ap 30 000 tūkstošiem karavīru. No tiem 2/3 bija prūši, jo pēc Napoleona 1812. gada 27. februārī ar Prūsijas karali noslēgtā slepenā līguma Prūsijas karalis apsolījās mobilizēt un nosūtīt Bonapartam palīgā 27. divīziju. Šo divīziju komandēja Prūsijas infantērijas ģenerālis fon Graverts. Vēl šajā Makdonalda korpusā bija 7. divīzija, kuru komandēja ģenerālis Grānžāns. Ar šiem spēkiem maršalam bija jānodrošina "Lielās armijas" kreisais spārns pret krievu uzbrukumiem, jāieņem Rīga, kā arī, kopīgi ar maršalu Sen-Sīra, Viktora un Udino korpusiem, apdraudēt krievu ģenerāļa Vitgenšteina armiju pie Polockas. Makdonalds Kurzemē un Zemgalē ienāca ar trīs dažādos virzienos ejošām kolonnām: viena no Tilzītes devās uz Klaipēdu, atdalot pa 100 - 200 karavīriem Palangas, Liepājas un Ventspils ieņemšanai, lai pārtrauktu tur angļu kuģu iebraukšanu, otra - galvenā kolonna gāja uz Bausku - Iecavu, ar nozarojumu uz Jelgavu- Rīgu un trešā - uz Jaunjelgavu un Jēkabpili, vēlāk arī uz Daugavpili.

Ienākdams svešā zemē, Makdonalda korpuss virzijās uz priekšu visai uzmanīgi un lēnām, bet Napoleona uzdevuma dēļ norīkot 7. franču divīziju uz Jēkabpili un Daugavpili, lai vajadzības gadījumā piedalītos Drisas apcietinatās krievu kara nometnes ieņemšanai, maršals vairs nevarēja visus savus 30 000 karavīrus vistaisnākā ceļā vest no Bauskas uz Iecavu, Doli un Rīgu, bet viņam bija turp jāsūta tikai daļa no sava prūšu korpusa. Pa sapieru rotas ātri uztaisīto tiltu 19. jūlijā prūšu korpusa daļa izgāja caur Bausku un devās uz Iecavas pusi, kur jau 6. jūlijā aiz Iecavas strauta bija nostiprinājušās Levis-of-Menara komandētās krievu karaspēka daļas. 7. jūlijā krievu karavadonis bija pat izsūtījis krievu avangardu Bauskas atņemšanai frančiem (prūšiem). 14 verstes no Bauskas krievu un prūšu karaspēki sastapās un sāka apšaudīties. Pēc prūšu lielāku spēku pienākšanas, viņi piespieda krievu karaspēku atkāpties. Vairāk lielu militāro sadursmju Kurzemē 1812. gadā nebija, prūši un krievi pat noteica demarkācijas robežas. 6. decembrī Makdonalds saņēma no Napoleona pavēli atkāpties uz Tilzīti. 7. un 8. decembrī maršala Makdonalda 10. korpuss atkāpās no Kurzemes un Zemgales. Pēdējā lielā kauja kurā piedalās maršals Makdonalds ir Leipcigas "Tautu kauja". Divas dienas vecā skota vadītais korpuss cīnās ar lielu fanātismu, bet, kad redzams, ka kauja ir zaudēta, Napoleons pavēl Makdonaldam, Poņatovskim un Lannistavam (Lannistau) saformēt aizsargkorpusu, kas aizsargātu atlikušo franču armiju, kura atkāpsies pa vienīgo atlikušo tiltu pār Elsteri. Sabiedroto karaspēks nespēja pārraut Makdonalda komandēto aizsargkorpusu, tādēļ skots izglāba lielu daļu atlikušās Napoleona armijas. Tomēr atkal notika liela traģēdija sakautajā Bonaparta armijā. Pēc armijas plāna, kad visas franču divīzijas būtu pārgājušas Elsteri, tilts būtu jāuzspridzina. Tomēr kaprālis, kam tas bija jādara kļūdijās, viņš, ieraugot tilta tuvumā sabiedoto vienības, nodomāja, ka visas franču divīzijas jau ir otrā upes krastā - kaprālis uzspridzināja tiltu. Leipcigas pusē palika ap 30 000 tūkstoši franču, ieskaitot Makdonalda korpusu. Karaspēkā sākās panika, kareivji mēģināja pārpeldēt Elsteri, bet daudzi dabūja galu krāčainajos ūdeņos. 15 000 tūkstoši kareivju tika saņemti gūstā. Makdonalds un Poņatovskis, lai glābtos no gūsta arī metās Elsteres ūdeņos, augstdzimušo poli straume aizrāva un noslīcināja, bet skotam paveicās un viņš laimīgi nonāca otrā krastā. Pēc Napoleona atteikšanās no troņa 1814. gadā Makdonalds zvērēja uzticību Ludvikam XVIII, un nelauza to pat, tad, kad Napoleons atgriezās no Elbas salas. Viņš tika iecelts par Francijas pēru, vēlāk kļuva par gubernatoru 21. militārajai divīzijai un karaliskās gvardes ģenerālmajoru. Maršals apciemoja savus nabadzīgos Skotijas radiniekus, apdāvināja tos. Pēc Kārļa X gāšanas viņš zvērēja uzticību Luijam Filipam.

Makdonalds bija no tiem "dzelzs" vīriem, kurus Napoleons priecājās redzēt savā armijā. Bonaparts zināja, ka skots drīzāk ar savu armiju kritīs kaujā nekā dos pavēli atkāpties. Bez karavadoņa talanta viņam piemita arī izturība un pārliecība par saviem spēkiem. Makdonalds bija apzinīgs, rūpīgs karavadonis, kurš dalījās ar saviem kareivjiem visās kara grūtībās. Viņš necieta netaisnību, korumpētību, dienesta pilnvaru pārkāpšanu. Maršals bargi sodīja virsniekus, kas pazemoja vienkāršos karavīrus. Kā karavadonim Makdonaldam trūka entuziasma, bet tā vietā viņš spēja izpildīt karaplānus ļoti precīzi, bez liekas kavēšanās. Maršals klusībā izdomāja, kas būtu jādara karaplāna izpildīšanai, un tad arī to darīja pēc labākās sirdsapziņas, nedomājot, ka var kļūdīties. Makdonalds nebija talantīgākais Napoleona maršals, bet gan precīzākais kaujas pavēļu izpildītājs. Viņš izpildīja Bonaparta pavēles ātri un bez liekas kurnēšanas. Vēsturē Tarentas hercogs paliks kā leģendārās kaujas pie Vagramas uzvarētājs.

Izmantotā literatūra:

1. J.Ozols Napoleons Bonaparte

2. J.T. Headley Napoleon and His Marshals