Kas ir vitamīni?


Izstrādājis Ansis Ailis

Saturs.

Kas ir vitamīni?

Vitamīnu atklāšana

Kas ir hipervitaminoze, hipovitaminoze, avitaminoze?

Vitamīnu iedalījums

·C vitamīns
·P vitamīns
·B vitamīns
·A vitamīns
·D vitamīns
·E vitamīns
Tabulas

Kas ir vitamīni?

Vitamīni- (no latīņu valodas vita- dzīve, dzīvība+ aminum- amīns) molekulāri bioloģiski aktīvi organiskie savienojumi, kas nepieciešami cilvēku un dzīvnieku uzturā ļoti niecīgā daudzumā, salīdzinājumā ar galvenajām uzturvielām, (olbaltumvielām, taukiem, ogļhidrātiem, minerālvielām) lai normāli norisētu dzīvības procesi. Tomēr vitamīni netiek tieši izmantoti šūnu un audu veidošanai, nedod enerģiju taču nepieciešami, lai attiecīgie dzīvības procesi varētu notikt. Vitamīni piedalās vielmaiņā, bioķīmisko reakciju regulēšanā, tie palielina izturību pret infekcijas slimībām, atvieglo daudzu slimību norisi.

Vitamīnu nozīme un darbība organismā visām dzīvnieku sugām ir līdzīga. Cilvēks vitamīnus uzņem ar augu vai dzīvnieku uzturlīdzekļiem, kā arī ar ķīmiski, vai bioloģiski koncentrētiem vitamīnu preperātiem. Vitamīnu veidošanā piedalās arī mikroorganismi gremošanas traktā.

Ir atklāti apmēram 30 vitamīnu, kā arī vitamīniem līdzīgi savienojumi (piem., horīns, lipolskābe, orotskābe, paraminobenzoskābe).Vitamīnus apzīmē ar latīņu alfabēta burtiem, ķīmiskiem nosaukumiem un to saīsinājumiem. Vairākiem vitamīniem ir līdzīga ķīmiskā uzbūve un bioloģiskā iedarbība, tāpēc tos apvieno grupās. Tās vielas, kuras cilvēka organisms pārveido par vitamīniem sauc par polivitamīniem. Vairākums vitamīnu augstā temperatūrā, gaismā, skābekļa un metālu klātbūtnē sadalās, bet zema temperatūra un tumsa, skāba vide sekmē vitamīnu saglabāšanos.

Gandrīz visus vitamīnus iegūst rūpnieciski no augu un dzīvnieku izcelsmes produktiem, vai arī sintezē ķīmiski. Sintēzes gaitā vitamīnu molekulā mainot dažu ķīmiski aktīvo grupējumu raksturu, var iegūt antivitamīnus-savienojumus, kam uz organismu ir pretēja iedarbība nekā vitamīniem.


Vitamīnu atklāšana.

Vitamīnus atklāja 1912 gadā Poļu izcelsmes bioķīmiķis Funks Kazimežs (1884.23.02- 1967.20.11). Viņš ir beidzis bernes universitāti, strādājis Polijā, Francijā, Lielbritānijā, Vācijā un ASV. 1912. gadā no rīsu klijām izdalījis bioloģiski aktīvu vielu, kas ārstē beriberi slimību ( ), un nosauca to par vitamīnu. 1913. Gadā vācu valodā sarakstījis grāmatu “Vitamīni”.

  

Kas ir hipovitaminoze, avitaminoze un hipervitaminoze?

Ja cilvēka organisms kādu vitamīnu saņem par maz, vai ir traucēta vitamīnu uzsūkšanās, pastiprināta  to noārdīšanās gremošanas orgānos, rodas hipovitaminoze, bet ja uzturā kāda  vitamīna nav nemaz, rodas avitaminnoze. Pārāk lielas vitamīnu preparātu devas organismā var radīt vielmaiņas traucējumus- hipervitaminozi.

Hipovitaminoze- (hypovitaminosis, no grieķu val., hypo- zem,+ vitamīni) daļējs kāda vitamīna trūkums organismā. Hipovitaminoze rada lielākus vai mazākus veselības traucējumus. Galvenie hipovitaminozes cēloņi ir;

        1.  Nepietiekams (zemāks par vidējo dienas normu) vitamīnu daudzums uzturā. Tas vērojams ekonomiski maz attīstītās Āzijas, Āfrikas un  Dienvidamerikas valstīs daudzu iedzīvotāju uzturā ir ļoti maz olbaltumvielu, tāpēc no organisma pastiprināti tiek izvadīti B grupas vitamīni, un drīz iestājas to trūkums. Mūsu platuma grādos, t.i., grādos kur atrodas Latvija nepietiekams var būt C vitamīns, it īpaši ziemas un pavasara mēnešos, ja cilvēks lieto maz dārzeņu un augļu.

        2.  Nepilnīga vitamīnu uzsūkšanās vai pastiprināta noārdīšanās gremošanas orgānos. Šādas izcelsmes hipovitaminozi izraisa hroniski gremošanas traucējumi, piemēram sāls skābes trūkums kuņģa sulā, kuņģa vai zarnu rezekcija.

        3.  Iedzimti vai iegūti vielmaiņas traucējumi, kas var pastiprināt vitamīnu noārdīšanos vai traucēt to uzsūkšanos organismā, piemēram aknu slimību gadījumā tiek traucēta vitamīnu maiņa un var iestāties hipovitaminoze, kaut arī vitamīnu daudzums uzturā ir pietiekams.

        4.  Antibiotiku, kā arī dažādu citu pret mikrobu līdzekļu lietošana, kas var radīt zarnu mikrofloras darbības traucējumus un mikrobu sintezēto vitamīnu (galveno kārt B grupas vitamīnus) daudzuma samazināšanos zarnās. 

        5.  Pastiprinās vitamīnu patēriņš organismā sakarā ar palielinātu fizisku aktivitāti (smags fizisks darbs, sasprindzināts garīgs darbs un grūtniecību), vai slimību (akūtas un hroniskas infekcijas, kā arī citas novārdzinošas slimības)

Hipovitaminozes pazīmes ir dažādas, atšķirībā no trūkstošā vitamīna. Šās slimības gadījumā klīniskas pazīmes var būt nenozīmīgas un diagnozi precizē nosakot vitamīnu daudzumu asinīs. Vai arī vitamīnu izdalīšanos ar urīnu pēc lielas vitamīnu devas ievadīšanas (ja ir vitamīnu trūkums, ar urīnu izdalās maz ievadītā vitamīna).

Ārstēšanās, ja darbojas kāds no minētajiem faktoriem, kas palielina vitamīnu patēriņu vai kavē to uzsūkšanos un izmantošanos organismā, ieteicams trūkstošos vitamīnus ievadīt ar vitamīnu preparātiem. Slimības profilaksei ir nepieciešams vispusīgs uzturs.

Tab. Nr.1 Ieteicamais vitamīnu patēriņš dienā.

 

Vecums, gadi

Vitamīni, mg

A

B1

B2

PP

C

11- 14

0,9

1,2

1,4

16

60- 100

15- 18

1,0

1,4

1,7

18

60- 100

19- 29

1,5- 2,5

1,5- 2,0

2,0- 2,5

25

60- 100

 

 

Avitaminoze- (avitaminosis; no grieķu val., a nolieguma priedēklis+ vitamīni) ir tad, ja kāds vitamīns organismā nav nemaz. Šīs slimības sekas ir sīki izpētītas eksperimentos ar dzīvniekiem, ilgstoši izslēdzot no to barības kādu vitamīnu. Cilvēku uzturā vienmēr ir lielāks vai mazāks daudzums kāda vitamīna daudzums, tāpēc avitaminoze rodas ļoti ārkārtējos gadījumos, kad cilvēks ir pie liela bada un neuzņem vispār nekādu uzturvielu. Ilgstoši kāda absolūta svarīgāko vitamīnu trūkums var būt letāls (t.i., beigties ar nāvi).

Hipervitaminoze- (hypervitaminosis no grieķu val., hyper- pāri, virs+ vitamīni) patoloģisks stāvoklis kas radies no pārmērīgas kāda vitamīnu preparāta lietošanas. Parasti sastopama A un D vitamīnu hipervitaminoze. A vitamīna hipervitaminoze parasti rodas zīdaiņiem un maziem bērniem; bērns kļūst nemierīgs, neēd, slikti guļ, vemj. Ja atsevišķo vitamīnu pārtrauc lietot patoloģiskās pazīmes pazūd. Pieaugušajiem hipervitaminozes sekas var būt gļotādas plaisāšana, nervozitāte, galvassāpes, aknu darbības traucējumi. Ja pārmērīgi lieto D vitamīnu, organismā pastiprināti uzkrājas kalcija sāļi; zūd ēstgriba, rodas aizcietējumi, vemšana, novājēšana, paaugstināts asinsspiediens. Bērniem aizkavējas augšana. Jebkurš vitamīns, ja to ilgstoši lieto lielās devās, var izraisīt patoloģiskas novirzes.

 

Vitamīnu iedalījums.

Vitamīnus iedala ūdenī šķīstošos un taukos šķīstošos vitamīnos. Atkarībā no vitamīnu šķīdības tie saistīti ar dažādiem uztura komponentiem. Ūdenī šķīstošie vitamīni ir diezgan neizturīgi pret karsēšanu, īpaši gaisa klātbūtnē un sārmainā vidē. To krājumi organismā nav lieli, tāpēc tie jāuzņem ar uzturu ikdienas. Taukos šķīstošie vitamīni ir daudz izturīgāki pret karsēšanu, un organismā uzkrājas to rezerves. Uzturā ir jābūt visiem vitamīniem, jo katram no tiem ir sava noteikta funkcija organismā.

C vitamīns.

C vitamīnu jeb askorbīnskābi, ko sauc arī par pret skorbuta vitamīnu, tagad lielos daudzumos iegūst arī sintētiski. Tas ir balts, kristālisks, ūdenī labi šķīstošs pulveris ar skābu garšu. C vitamīna darbības mehānisms organismā ir ļoti daudzpusīgs. Tam liela nozīme hormonu veidošanā, jo daudzos iekšējos dziedzeros (hipofīzē, virsnierēs) tā koncentrācija ir daudz lielāka nekā pārējos organisma audos. C vitamīns aktīvi piedalās  olbaltumu, tauku un ogļhidrātu vielu maiņā. Tāpat tam ir liela nozīme organisma pretestības spēju izveidošanā pret infekciju slimībām.
Pilnīgs C vitamīna trūkums organismā izraisa slimību, ko sauc par skorbutu jeb cingu. Daļējs C vitamīna trūkums ir sastopams samērā bieži, un tas izpaužas kā miegainība, pastāvīgas galvas sāpes, nomākts garastāvoklis, nogurums, smaganu asiņošana, bieža saaukstēšanās un saslimšana ar infekcijas slimībām. C vitamīns ļoti ātri sadalās un zaudē savu bioloģisko aktivitāti, tādēļ tā saglabāšana uzturā prasa ļoti lielu uzmanību. Ar nepareizu produktu apstrādāšanu un karsēšanu bieži vien uzturā ir iznīcināts viss C vitamīna saturs. C vitamīns sadalās skābekļa ietekmē. Šī sadalīšanās norit intensīvāk fermenta askorbināzes, kā arī metāla jonu (vara, dzels, sudraba u.c.) klātbūtnē, sārmainā vidē un gaismā.
Lai samazinātu gaisa piekļūšanu produktiem, jācenšas, lai sasmalcināti, ar C vitamīnu bagāti produkti ilgi neatrastos gaisa un gaismas ietekmē. Tādēļ zaļumus, kas satur daudz C vitamīna un ko pieliek ēdienam garšas uzlabošanai, jāsasmalcina tikai īsi pirms pievienošanas ēdienam. Lai vitamīna zudums produktos būtu mazāks, jācenšas iespējami ātrāk pārtraukt fermenta askorbināzes iedarbību, ko parasti panāk ar karsēšanu. Tāpēc, žāvējot augļus un dārzeņus, tos pēc sasmalcināšanas nekavējoties applaucē ar tvaiku vai ūdeni (blanšē), vai arī sākumā žāvē stipri augstā temperatūrā.
Pārtikas produkti satur ļoti dažādus C vitamīna daudzumus. Daudz šā vitamīna ir svaigos dārzeņos, augļos, ogās. No dārzeņiem visbagātākie ar C vitamīnu ir lapu dārzeņi – kāposti, salāti, spināti, loki, dilles, pētersīļu lapas u.c. Arī zaļos, nenobriedušos zirnīšos un zaļās pupiņu pākstīs ir daudz C vitamīna. No augļiem un ogām C vitamīna visvairāk ir mežrožu paauglīšos, upenēs, zemenēs. Vidēji daudz tā ābolos, bumbieros, plūmēs. Ievērojams C vitamīna avots ir kartupeļi, kuros tā daudzumi svārstās no 10 līdz 20mg%. Tāpēc arī kartupeļi, ja tos pareizi pagatavo, jāuzskata par vienu no galvenajiem C vitamīna piegādātājiem.
No dzīvnieku valsts produktiem tā nedaudz ir pienā, aknās un liesā gaļā. Labības produkti un nobrieduši pākšaugi C vitamīnu nesatur.
Dienā veselam pieaugušam cilvēkam jāuzņem 50– 70 mg C vitamīna. Tā patēriņš pieaug atkarībā no darba intensitātes, veselības stāvokļa, karstuma, aukstuma, sievietēm grūtniecības un zīdīšanas laikā.

P vitamīns.

P vitamīna ķīmiskais nosaukums – rutīns jeb citrīns. Ar P vitamīna aktivitāti ir augu dzeltenie pigmenti (flavoni), kā arī miecvielas (katehīni). P un C vitamīni kopā nosaka asins kapilāru sieniņu izturību, tāpēc ar skorbutu slimojušus dzīvniekus daudz ātrāk var izārstēt, ja dod abus šos vitamīnus reizē. P vitamīns veicina askorbīnskābes uzsūkšanos gremošanas orgānos un tās uzkrāšanos audos, tāpēc, lai sintētisko askorbīnskābi labāk izmantotu, to lieto vienlaicīgi ar P vitamīnu bagātām vielām, kādas ir dabiski produkti – tēja, upenes, mežrožu paauglīši, citroni u.c.
P vitamīna īpašības vēl ir diezgan maz izpētītas. Dienas norma ieteikta 35– 50mg pieaugušam cilvēkam. Uzturlīdzekļos šis vitamīns ir ļoti izplatīts, un tāpēc, ieturot uzturā produktu dažādību, par tā trūkumu nav jāraizējas.

B vitamīns.

B vitamīnu grupā ir apvienota vesela virkne vitamīnu, kuri pēc savas ķīmiskās uzbūves nebūt nav līdzīgi, bet kuri iedarbojas uz nervu sistēmu, augšanas procesu, ogļhidrātu, tauku un olbaltumvielu maiņu. Šie vitamīni ietilpst ļoti daudzu fermentu sastāvā.
B grupas vitamīnu nepieciešamie diennakts daudzumi ir ļoti dažādi. B1 vitamīns veselam pieaugušam cilvēkam diennaktī ir vajadzīgs 1,2– 1,8 mg. Šis vitamīns piedalās ogļhidrātu vielu maiņā, un tāpēc tā daudzumi atkarīgi no ogļhidrātu daudzuma uzturā. Uzņemot ar uzturu daudz cukura vai citus saldumus, jāpapildina arī B1 vitamīna daudzumi. Pieņemts, ka uztura 1000 kal. ir 0,6 mg B1 vitamīna. B2 vitamīna dienas norma ir 0,5– 2,5 mg, PP vitamīna 15– 20 mg, bet tā daudzums jāpapildina, ja uzturā lieto kukurūzas miltus vai citus tā izstrādājumus. B6 vitamīns jāuzņem 0,3 mg. Jāatzīmē, ka šo vitamīnu organismam daudz dod zarnu baktērijas. Biotīna dienas norma ir 0,025– 0,01 mg un B12 vitamīna 0,01 – 0,02 mg.
B grupas vitamīni sastopami kā augu, tā dzīvnieku valsts produktos, bet visvairāk to ir labībā un tās izstrādājumu produktos, pākšaugos un raugā.
Liela loma B grupas vitamīnu veidošanā organismā ir zarnu baktērijām, kas daļēji apgādā organismu ar šiem vitamīniem. Sulfonamīdi un antibiotiskie preparāti nomāc un iznīcina zarnu baktērijas, tādēļ pēc to lietošanas var būt traucēta organisma apgāde ar B vitamīniem. Arī zarnu infekcijas slimības izmaina zarnu mikrofloru un tādējādi stipri ierobežo vai pat pilnīgi pārtrauc B grupas vitamīnu veidošanu. Visi B grupas vitamīni ir izturīgi pret karsēšanu. Ja produktus karsē skābā vidē, tajos notiek neliels B vitamīnu zudums, bet ja karsēšana notiek sārmainā vai neitrālā vidē, tad daudzi no viņiem zaudē savu bioloģisko aktivitāti.

A vitamīns.

A vitamīns jeb akseroftols ir sastopams dzīvnieku valsts produktos, bet tā provitamīns karotīns, kas organismā fermentu ietekmē spēj pārvērsties A vitamīnā,– augu valsts produktos. A vitamīna trūkums rada redzes traucējumus– zūd acs piemērošanās spēja gaismai un tumsai, augšanas traucējumus– apstājas augšana, kurai seko svara zudums, izmaiņas gļotādās un tāpēc bieži sastopami elpošanas ceļu iekaisumi, tas pazemina organisma pretošanās spējas infekcijas slimībām un traucē arī kaulaudu veidošanos.
A vitamīns ir izturīgs pret karsēšanu, un tikai ilgstoša karsēšana pazemina tā daudzumu produktos par 10 – 20%. Pret gaisa skābekli un saules gaismu tas ir ļoti jūtīgs un to ietekmē ātri zaudē savu bioloģisko aktivitāti.  Tāpēc produktus nav ieteicams turēt gaismā un tie ir jānosedz ar gaisu necaur laižošu materiālu.
A vitamīns sastopams dzīvnieku valsts produktos – zivju eļļā, aknās, olās, pienā, sviestā, sierā. Visvairāk tas ir zivju eļļā. A vitamīna provitamīns karotīns ir izplatīts augu valsts produktos – burkānos, zaļās augu lapās, tomātos, aprikozēs, mežrožu paaugļos, smilšu ērkšķos u.c. oranžas un zaļas krāsas augos.
A vitamīns un karotīns uzsūcas zarnās tikai tauku klātbūtnē, pie kam tauki, kas bagātīgi satur nepiesātinātas taukskābes, veicina labāku uzsūkšanos.
Lai gan organismā no karotīna veidojas A vitamīns, uzturā tomēr jābūt vismaz 1/3 no vajadzīgās dienas normas arī A vitamīnam. Karotīnu gremošanas orgāni labāk izmanto, ja produkti karsēti un labi sasmalcināti.
Pieaugušam cilvēkam diennaktī ar uzturu jāuzņem 1– 2,5 mg A vitamīna vai 2 – 5 mg karotīna. Lielāks A vitamīna daudzums ir nepieciešams bērniem un sievietēm grūtniecības un bērnu zīdīšanas laikā, tāpat infekciju slimību laikā, kā arī pēc slimības – atveseļošanās periodā. Caureja un cērmes var radīt A vitamīna trūkumu.

D vitamīns.

D vitamīnu jeb antirahītisko vitamīnu ir vairāki – to skaitā D2 un D3. Dzīvnieku organismā šie vitamīni saules ultravioleto staru ietekmē veidojas no provitamīniem – sterīniem (dehidroholesterīna un ergosterīna).
D vitamīns stimulē augšanu un regulē kalcija un fosfora vielu maiņu, ietekmējot tādējādi kaulu attīstību. D vitamīna trūkums bērniem izsauc rahītu, pieaugušajiem – osteomalāciju. Vitamīna trūkumu organismā novēro tad, ja bērni un pieaugušie maz uzturas saules gaismā, kā arī ziemas mēnešos. D vitamīna preparāti jālieto arī ziemeļos, kad mūžīgā nakts, un pazemes darbos strādājošiem. Preparātus drīkst lietot tikai pēc ārsta norādījuma.
D vitamīna provitamīni ir ļoti izplatīti visos produktos. Daudz D vitamīna ir zivju eļļā, kur tas labi saglabājas, ja eļļu netur gaismā. Tāpēc zivju eļļu labāk uzglabāt tumšās pudelēs.

E vitamīns.

E vitamīns jeb takoferols (arī ir vesela grupa vielu) aktīvi piedalās iekšējās sekrēcijas dziedzeru darbībā un tauku vielu maiņā, kā arī pie karotīna pārvēršanas A vitamīnā. Tā darbība ir saistīta ar tauku vielu maiņas procesiem. Trūkstot uzturā E vitamīnam, tauku sašķelšanās nenotiek normāli, rodas indīgas vielas, kas saindē organismu. Cilvēka organismā E vitamīns neveidojas, tāpēc tas jāuzņem ar uzturu. Lielos daudzumos to satur augu eļļas, kas iegūtas no sēklām, labības graudos – galvenokārt dīglīšos, augu zaļajās daļās, krējumā, sviestā, olu dzeltenumā. E vitamīna trūkums organismā izraisa muskuļu vājumu. Pret karsēšanu E vitamīns ir izturīgs, bet sārmainā vidē ātri sadalās. E vitamīns pasargā pārējo vitamīnu un piesātināto taukskābju sadalīšanos.
Tab. No 2 Vitamīnu stabilitāte.

Vitamīns

100oC ietekmē

Gaisa O2 ietekmē

Gaismas ietekmē

A

 

 

 

B1

*

 

 

B2

 

 

 

Bc

 

 

 

C

**

 

 

D

 

 

 

E

 

 

 

K

 

 

 

PP

 

 

 

 

Stabils

Sadalās

* Sadalās tikai skābā vidē

** Sadalās tikai skābekļa ietekmē

 

Tab. No 3 Nozīmīgākie B1 vitamīna avoti.

 


Uzturlīdzeklis

B1 vitamīna

daudzums
(mg%)

Alus raugs

Sausais maizes raugs

Cūkas gaļa
Zirņi
Auzu putraimi
Pupas
Griķu putraimi
Teļa gaļa
Kviešu maize
Liellopa gaļa

5,00
2,00
0,98
0,72
0,60
0,54
0,51
0,23
0,10-0,26
0,10

 

 

.


Tab. No 4 Nozīmīgākie C vitamīna avoti.

 


Uzturlīdzeklis

C vitamīna

daudzums
(mg%)

Žāvēti rožu augļi

Upenes
Sarkanie pipari
Ziedkāposti
Loki
Skābenes
Sarkanie kāposti
Spināti
Citroni
Tomāti
Baltie galviņkāposti
Kāļi
Mandarīni
Sarkanās jāņogas
Rutki
Zaļie zirnīši
Redīsi
Āboli
Kartupeļi
Burkāni
1500
300
250
70
60
60
50
50
40
40
36
30
30
30
25
25
20
10
10
5

 

Tab. No 5 Nozīmīgākie A vitamīna avoti.

 


Uzturlīdzeklis

A vitamīna

daudzums
(mg%)
Zivju eļļa
Liellopu aknas
Olas
Sviests
Krējums
Siers
Pilnpiens
Gaļa

19,00
15,00
0,70
0,60
0,30
0,20
0,05
0,01

Tab. No 6 Nozīmīgākie B2 vitamīna avoti.

 


Uzturlīdzeklis

B2 vitamīna

daudzums
(mg%)
Sausais alus raugs
Olas
Biezpiens
Siers
Rudzu maize
Gaļa un zivis
Griķu putraimi
Pilnpiens
Auzu putraimi
Kviešu maize
Kāposti
kartupeļi
4,00
0,80
0,50
0,40-0,50
0,31
0,10-0,30
0,24
0,19
0,14
0,07
0,05
0,05

 

 

Tab. No 7 Nozīmīgākie PP vitamīna avoti.

 


Uzturlīdzeklis

PP vitamīna

daudzums
(mg%)
Sausais alus raugs
Zivis un gaļa
Griķu putraimi
Kviešu maize
Pupas
Auzu putraimi
Kartupeļi
Rudzu maize
Kāposti
Olas
Pilnpiens

40,0
2,0-6,0
4,3
0,7-3,1
2,1
1,0
0,9
0,5
0,4
0,2
0,1

Tab. No 8 Nozīmīgākie E vitamīna avoti.

 


Uzturlīdzeklis

E vitamīna

daudzums
(mg%)
Kviešu dīglīši
Sojas eļļa
Kukurūzas eļļa
Saulespuķu eļļa
Zemesrikstu eļļa
Olīveļļa

200-300
75-170
90-105
50-75
20-40
3-7

Izmantotā literatūra

 

Ģimenes enciklopēdija 3. Sējums “Latvijas enciklopēdija” 1992

Latvijas padomju enciklopēdija 3. Sējums “Galvenā enciklopēdiju redakcija” 1883

Latvijas padomju enciklopēdija 10.1 Sējums “Galvenā enciklopēdiju redakcija” 1987

Populārā medicīnas enciklopēdija “Galvenā enciklopēdiju redakcija” 1984

Dace Rieksta Mājturība 6. Klasei “Raka” 1998

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru