Ko Aristotelis darbā “Nīkomaha Ētika” runā par baudām.

          Šajā rakstu darbā minēšu, manuprāt, svarīgākās vietas no darba “Nīkomaha Ētika”, lai ieskicētu to, ko Aristotelis vairāk gribējis pateikt par baudām. Centīšos izklāstīt pēc iespējas īsāk, t.i., tikai galveno domu, jo iedziļinoties pierādījumos teksts kļūst neinteresants un garš. Taču es atļaušos izdarīt iestarpinājumus ar savām domām, jo ne visam, kas ir rakstīts šajā grāmatā es piekrītu.

          Sākot jāsaka, ka bauda ir tikums., bet visi rakstura tikumi ir saistīti ar baudām, labsajūtu un nepatiku. Bauda arī ir tikums, kurš ir starp divām galējībām: izlaidību un trulību, nejūtību. Baudīt ir jāmāk un ne kura katra bauda ir pieļaujama. Ir dabiskas baudas un pretdabiskas, nevajadzīgas. Dabiskās baudas ir ēšana, dzeršana, mīlas prieki. Aristotelis gan min par dzeršanu tikai vīnu, bet es domāju, ka arī parasta ūdens dzeršana var būt bauda, ja ir attiecīgi apstākļi: karstums, slāpes. Pretdabiskās, nevajadzīgās ir tādas kuras bojā veselību, izcils piemērs smēķēšana, vai ir perversas, starp citu Aristotelis (vismaz šajā grāmatā tā ir minēts, izdota 1985. gadā izdevniecībā “Zvaigzne”) pie tām pieskaita homoseksuālismu.

          Bet kuru no krietnām baudām var saukt par cilvēkam raksturīgu un piemītošu baudu? Vai tas nekļūst skaidrs no darbībām? Bauda taču pavada tieši darbību. Vai nu pilnvērtīgam un svētlaimīgam cilvēkam ir viena kāda rakstura darbība kā aktivitāte, vai vairākas darbības – tieši tās baudas, kas piešķir pilnību šīm darbībām, ir cilvēkam piemītošās baudas šā vērda pilnīgajā un galvenajā nozīmē, turpretim pārējās ir otrajā vietā un vēl tālāk, tāpat kā darbības.

          Visās baudās ir jāievēro mērenība un it sevišķi atturība. Tas ir tāpēc, lai cilvēks sasniegtu sakaisto un labo dzīvē, jo tikai mēreni un atturīgi dzīvojot to var sasniegt. (Protams varu ielikt, ka “eudaimonia” ir laime un lai sasniegtu šo laimi ir jānokļūst “aretē” stāvoklī, kurš ir iespējams tikai tad, ja tiek ievēroti šie principi.)

          Baudas pamatā saista ar miesiskajām, jo tā ir tā bauda, kurai nododas katrs cilvēks. Ja cilvēks, kurš miesisko baudu atturību vērtē ar prieku tas ir patiesi atturīgs, bet tāds, kurš vērtē ar nepatiku – tāds ir izlaidīgs un no tā var secināt, ka nesasniegs “aretē” līdz ar to laimi.

          Tālāk, Aristotelis spriež, ka ikviena sajūta ir saistīta ar baudu. Jo mēs taču sakām, ka tas, ko redzam vai dzirdam, ir patīkams. Vislielākā bauda ir tad, ja pašai sjūtai ir laba kvalitāte un tās aktivitāte izpaužas pret kaut ko augstākā mērā labu.

          Bauda piešķir pilnību jebkurai aktivitātei, tātad arī dzīvei, pēc kuras visi tiecas; tāpēc ir pats par sevi saprotams, ka visi tiecas arī pēc baudas, jo tā ikvienai dzīvei piešķir pilnību.