Par kognitīvā un emocionāli aksioloģiskā nošķirtības problēmu.

Līga Buševica

filoz.maģ.1.k.

Referāts prof. A.Poļa kursam “Aksioloģiskā apziņa”.





Par kognitīvā un emocionāli aksioloģiskā nošķirtības problēmu.





Tēma, ko centīšos apskatīt ,šķiet, veido vienu no pamatstīgām cilvēka kā būtnes, kuras rīcība arvien ir nosacīti motivēta, izpētei. Manuprāt, šī arīdzan ir viena no pamatproblēmām, ja pievēršamies tādam fenomenam kā cilvēka psihiskie traucējumi jeb tā sauktajām psihopātijas izpausmes formām. Izsekojot Ganuškina aprakstītajiem psihopātijas veidiem, nākas secināt, ka psihopātijas aizmetnī ir kāda ievērojama nobīde no kognitīvās un emocionāli aksioloģiskās vienības. Daudzu psihopātijas veidu aprakstā dominē fakts, ka cilvēkam ar konkrētiem psihiskiem traucējumiem nav atrodami kādi kognitīvā aparāta “bojājumi”, savukārt, emocionāli aksioloģiskais nepilda savu lomu cilvēka rīcību nosakošajā motivācijā. Te kā spilgtus piemērus var minēt paranoidālo, epileptoīdo, disociālo psihopātijas formu, kas īpaši izceļas ar sekmīgu kognitīvā aparāta funkciju, bet emocionāli aksioloģiskais ir stipri traucēts, pasīvs un inerts. Domāju, ka šo divu cilvēciskai būtnei raksturīgo mentālo aktivitāšu stihiska nesamērība un disharmonitāte veido vienu no psihopātijas pamataspektiem.

Šai problēmātikai iespējams rast plašu kulturoloģisku pamatu un interpretēt to, kā vispārcilvēcisku problēmu, t.i., kā tādu, kas attiecas uz visiem un ir arī aktuāla, ja apzināmies minētās disharmonitātes izraisītās sekas, kas neaprobežojas tikai ar viena vai otra veida psihopātijas izpausmes veidiem, bet raksturīga pat cilvēkam, kuru konvencionāli uzdrošinamies atzīt par normālu t.i. sociāli adaptētu un integrētu. Varam pievērst uzmanību arī tām konsekvencēm, kas izpaužas cilvēka radošās aktivitātes rezultātā. Vēlos norādīt īpaši uz Rietumu zinātnei un kultūrai raksturīgajām tendencēm. Kā neapšaubāms fakts ir tas, ka Rietumu zinātnē un kultūrā dominē kognitīvais, taču emocionāli aksioloģiskais atrodas tā ēnā. Spilgts piemērs tam ir zinātne, kura arvien uzskatāmāk padziļina plaisu starp šim divām cilvēka mentālajām pamataktivitātēm, aiziedama tīras kognitivitātes virzienā. Vēlos minēt “Ārstu žurnāla” pedējajā numurā aprakstītās novitātes medicīniskas nāves iestāšānās konstatācijas sakarā (“Ārstu žurnāls”, 1998 novembris E.Daugulis “Galvas smadzeņu nāve”(35.-37.lpp.)). Pirms dažiem gadu desmitiem klasiskie nāves kritēriji- asinsrites un spontānās elpošanas pārtraukšanās ar sekojošajām drošas bioloģiskās nāves pazīmēm - praktiskai medicīnai bija pilnīgi pietiekami. Attīstoties reanimācijas un intensīvās terapijas metodēm, mainījies arī nāves kritērijs, par to tiek uzskatīta pilnīga galvas smadzeņu nāve. Raksta autors RSU docents E.Daugulis piemin, ka tas zināmā mērā ir sociālkulturālu faktoru noteikts. Manuprāt, tā arī ir viena no norādēm, kādas prioritātes tiek izvirzītas zinātnes priekšplānā. Arī kultūra zināmā mērā sāk padoties šai tendencei, izvirzot priekšplānā konceptuālismu, taču reizē zaudējot iespējamo jēgas poētisko raksturu. Minētais lai ir kā ilustrācija tai problemātikai, ko turpmāk centīšos risināt! Jāatzīmē, ka tā gan būs tikai iespējamā versija, kā skaidrot un iespējami meklēt risinājumu cilvēka mentālās dualitātes problēmai, kas ir acīmredzama un īpaši nosacītos apstākļos kļūst par vienu no psihopātijas nosacījumiem.

Es domāju, ka mums visiem jāpiekrīt (vismaz es ceru) mūsu kopējai iemestībai noteiktā mūsu eksistences strukturējumā, kas mums apriori liek lūkoties gan ārup, gan uz sevi caur noteiktu struktūrprizmu. Rakstot to, gribu atzīmēt, ka kognitīvā un emocionāli aksioloģiskās aktivitātes vienība cilvēkam nebūt nav uzskatāma par dabisku dotību, taču viņam ir nojausma par tādas saskaņotības iespējamību un pat nepieciešamību. Franču filosofs-tradicionālists Rene Geno savā darbā “Sakrālās zinātnes simboli”(R.Genon. Simvoli svjaščennoi nauki, Moskva “Nauka” 1997 (445.-455.lpp.)) risinot šo problemātiku simbolikas kontekstā norāda uz faktu kā to metafizisko notikumu, kura rezultātā cilvēks zaudējis savu mentālo vienību. Tā rezultātā prāts, ko varētu identificēt kā kognitīvās aktivitātes instrumentu, novērsās no sirds, kas ir saprotama kā emocionāli aksioloģiskās aktivitātes instruments. Turklāt Rene Geno apgalvo, ka sirds ir kustību centrs, pirmējā kustība, kas dara cilvēku adekvātu viņa avotam, līdzīgu Pirmcēlonim, savukārt, prāts ir inervācija, kas raksturīga visai dzīvajai radībai, un pēc savas būtības tā ir sekundārā kustība salīdzinoši ar sirdi. Ja prāts dod iespēju veidot “domas par”,t.i. domas, kas ir izskaisītas pasaulē, tad sirds dara cilvēku pašu par dzīvu domu, proti, aptver (apdvēseļo) visa viņa būtni, vēl vairāk - sirds ir tas centrs, kurā atrodama visu siržu mistiska kopība un vienotība. Pēc Geno domām, prāts ir tik daudz auglīgs, cik tas ir kopībā ar sirdi, kas dod tam aktivitātes jēgpilnību. Lūkojoties uz pašreizējo cilvēka situāciju, jāatzīst, ka abas šīs kustības veido antagonisku tiecību un nav harmoniski samērotas, kā raksta filosofs,-“neveido krustu”, radot divus atšķirtus cilvēciskās būtnes polus. Manuprāt, šīs Rene Geno norādes palīdz ne tikai konstatēt, bet arī saprast patreizējo cilvēka eksistences situāciju un atzīt, ka šāda kognitīvā un emocionāli aksioloģiskā nošķirtība pastāv un ir problematizējama. Paliekot ārpus reliģijas konteksta, mēs patiešām varam to tikai konstatēt kā faktu, taču ja paliekam reliģiska pasaules skatījuma kontekstā, tad tā nebūt nav saprotama kā neatgriezeniska iemestība mentālās dualitātes situācijā, bet kā tas, kas ir pārvarams, lai atjaunotu sākotnējo prāta-sirds vienību. (Te gribu atzīmēt, ka pareizticīgo tradīcijas isihasma garīgajā praksē tādas vienības atjaunošana tiek izvirzīta par vienu no galvenajiem uzdevumiem.)

No šāda skatu punkta psihopātiju varētu interpretēt kā plaisas progresēšanu starp kognitīvo un emocionāli aksioloģisko aktivitāti. Par to varam pārliecināties, izmantojot Ganuškina psihopātu grupu raksturojumus. Par piemēru var izvēlēties paranoidālās psihopātijas raksturojumu, jo šim tipam ir izteikta plaisa atarp abām minētajām cilvēka mentālajām aktivitātēm. Paranoidālais tips reizē esot savtīgi, egoistiski kalkulējošs, pastāvošs uz savu noteiktu viedokli, veiksmīgs kādā konkrētā darba jomā, spēj neatlaidīgi un sistemātiski strādāt, taču tajā pat laikā ir emocionāli labils un darbojas galvenokārt afektīvas spriedzes virzīts. Šim tipam novērojama afektīvs un trausls emocionlais “aparāts”, un pateicoties savai uz pašu vērstajai, egoistiskajai ievirzei, viņam ir sveša empātija, tas nozīmē, ka viņam arīdzan nepiemīt morāles jūtas, kas motivētu rīkoties saskaņā ar tām. Te mēs redzam stihisku nesaskaņotību starp abām mentālajām aktivitātēm. J.Deihs savā rakstā “Empātija un universalitāte” (“Mind and morals” Cambr 1998. Chapter 11 J.Deigh ”Emphaty and Universalisability” (199.-219.lpp.)) atzīmē, ka “nespēja izjust morāles jūtas un motivāciju var izraisīt kognitīvā pasliktināšanos”.(202.lpp) Domāju, ka tas ir precīzs novērojums, jo empātijas un morālo jūtu trūkums nozīmē, ka cilvēkam nav pieejama nekāda dziļāka saistība ar citiem cilvēkiem. Te izmantojot Rene Geno minēto, var secināt, ka, iztrūkstot emocionāli aksioloģiskajam t.i. sirdij, cilvēks ir zināmā mērā nolemts iekšējai vientulībai; kognitīvā aktivitāte bez emocionāli aksioloģiskās ieved cilvēku sevis paša izliktos slazdos. Cilvēks kļūst par sevis paša upuri un no šī upura viedokļa lūkojas un attiecas arī pret citiem un tas neizbēgami rada ciešanas pašam un apkārtējiem (atkarībā no psihopātijas veida). Psihopāts ir spējīgs konceptualizēt, izteikt spriedumus un kā raksta J.Deihs -“saparast, kas ir un , taču kaut kādā īpašā nozīmē”(202.lpp.), taču psihopāts nevar kognitīvo aktivitāti izmantot jēgpilni t.i. saskaņotībā ar emocionāli aksioloģisko, jo ,diemžēl, tas ir stipri traucēts. Te vēlos pieminēt arī Hannas Ārendtes rakstu “Prāta dzīve”, kas publicēts Filosofijas almanaha 1.numurā (28.-39.lpp.). Šo rakstu H.Ārendti pamudināja uzrakstīt kāda tiesas prāva Jeruzalemē. Filosofi satriekusi vaininieka klajā tukšība, ”kas atņēma iespēju viņa rīcības nepārspējamo ļaunumu saistīt ar kaut kādu dziļāku cēloņu vai motīvu līmeni.”(29.lpp.) Par vienīgo viņa ievērības cienīgo īpašību H.Ārendte atzīmē kaut ko pilnīgi negatīvu-nevis muļķību, bet d o m ā š a n a s t r ū k u m u. Skaidrs, ka ar domāšanu H.Ārendte saprot to mentālās aktivitātes vienību, kurā kognitīvais un emocionāli aksioloģiskais būtu kopā un kas prasītu no cilvēka “apstāšānos” un garīgu piepūli. Tieši tas absolūti nebija atrodams pie konkrētā cilvēka, kas bija izdarījis tik daudz nežēlīgu noziegumu, bija tos izplānojis un izkalkulējis, taču bez kādiem motīviem un apsvērumiem - Ja izmantojam R.Geno motīvu, var sacīt, ka šim cilvēkam piemīt tas, kas ļauj viņam virspusēji apgūt pasauli un tajā funkcionēt, taču viņš nevar apgūt esamības jēgu, nedz arī tuvoties tai, jo viņam nepieder sirds gudrība - tā, kas iespēj tuvoties esamības patiesībai un funkcionē saskaņā ar to. Domāju, ka no visa iepriekšminētā, var secināt, ka palielinoties plaisai starp šīm abām mentālajām aktivitātēm, palielinās bīstamība kļūt atšķirtam un vientuļam, kas arī kalpo par pamatu kādas konkrētas psihopātijas progresēšanai. (Vienas vai otras psihopātijas tendences, manuprāt, atkarīgas no nervu sistēmas tipa un kādām specifiskām rakstura iezīmēm).

Kā jau norādīju sākumā, risinātā problēma, ir vispārcilvēciska un aktuāla, jo vairāk vai mazāk skar mūs visus. Visi esam noteikta apziņas strukturējuma iemestībā, kurā kognitīvā un emocionāli aksioloģiskā samērojamība prasa no katra personīgu piepūli. Kā rakstījis izcilais antīkās filosofijas domātājs-Aristotelis-mēs varam zināt, kas ir labs un kas ir ļauns, bet tas nepamudinās mūs kļūt labiem un izvēlēties labo, jo impulss meklējams pavisam citā virzienā…tikumība prasa neatlaidīgu vingrināšanos un nemitīgu garīgo piepūli. Cits jautājums - vai izjūtam nepieciešamību un vēlamies kaut ko darīt, lai iegūtu savas eksistences jēgpilnību.





Izmantotā literatūra



· H.Ārendte Prāta dzīve, ”Filosofijas almanahs” Nr.1,1998 (28.-39.lpp.)

· A.Daugulis Galvas smadzeņu nāve, “Ārstu avīze” 1998, novembris (35.-37.lpp.)

· J.Deigh Emphaty and Universalisability, “Mind and morals” Cambr. 1998 Chapter 11 (199.-219.lpp.)

· R. Genon “Simvoli svjasčennoi nauki”, Moskva “Nauka” 1997 (445.-455.lpp.)

· Ganushkin Statika psihopatii (127.-174.lpp.)