Komunikācijas problēmas Saskarsmes situācijā.

             LU Sociālo zinātņu fakultātes

Komunikācijas nodaļas

2. kursa studentes Dagnijas Jansones referāts

 Vispārīgajā psiholoģijā.

Komunikācijas problēmas Saskarsmes situācijā.

Prasme sarunāties ir prasme sniegt informāciju pašam un iegūt infomāciju no partnera, uzmanīgi klausoties un uzdodot jautājumus, bet ne jau katrs cilvēks, kuram adresēta informācija, vēlas šīs pārmaiņas. Mūsu informācija var traumēt partneri, izjaukt viņa priekšstatu pa sevi, pasauli, ietekmēt viņa domas un attiecības ar citiem cilvēkiem. No tādas informācijas cilvēks aizsargājas un dara to stingri un noteikti.

Saskarsmes procesā, šajā specifiskajā cilvēku sadarbības formā, notiek savstarpēja informācijas apmaiņa par priekšstatiem, idejām, jūtām utt.

Saskarsme izvirzās kā patstāvīga un specifiska subjekta aktivitātes forma. Tās rezultātā veidojas attieksme pret konkrētu cilvēku, vai cilvēku grupu.

Sfēru, paņēmienus un saskarsmes dinamiku nosaka katra subjekta iekšējie saskarsmes apstākļi:

-         Es koncepcija;

-         Temperaments, Raksturs;

-         Pašvērtējums;

-         Sociālās lomas;

-         Vērtības;

-         Vajadzības, Motīvi, Mērķi;

-         Pieredze.

(skatīt referātam pievienoto shēmu)

Vai saskarsmes situācija veidosies tendēta uz sapratni, ieinteresētību, nepieciešamību utt., tas būs atkarīgs no saskarsmes situācijas ārējiem apstakļiem, kas savukārt veidosies no katra atsevišķa subjekta normas motīviem un mērķiem.

Vispārīgajā psiholoģijā vislielākā nozīme ir saskarsmes lomu attīstības dažādo lomu un līmeņu izpēte indivīda psihiskajā attīstībā un individuālās apziņas formēšanās procesā. Saskarsmē nav svarīgs tikai viens vai otrs subjekts, jo runa iet par saskarsmi, bet, lai būtu saskarsmes situācija , nepieciešami vismaz divi cilvēki.

Nebūtu pareizi saskarsmes procesu uztvert tikai kā procesu kurā piedalās, neatkarīgi viens no otra atsevišķas personības. Gluži otrādi, tas determinē katru no dalībniekiem atsevišķi, tādējādi tas veidojas kā svarīgs priekšnosacījums interindividuālo atšķirību rašanās pamatā un attīstībā.

Tādēļ saskarsmes kategorija aptver īpašu attieksmju klasi. Analizējot attieksmi, atklājas ne tikai viena vai otra subjekta darbība, vai ietekme vienam uz otru. Galvenokārt atklājas saskarsmes situācijas process, kurš parāda subjektu sadarbību (vai nevēlēšanos sadarbotie), sapratni (vai neizpratni), līdzdzīvošanu (vai ignorēšanu)…utt.

Svarīgākais Sapranē ir Motīvs (vai Motīvs - Mērķis). Pat tad, ja aplūkojam visvienkāršako, bet tajā pašā laikā reālu saskarsmes variantu, visam pamatā ir Motīvs. Motīvi var būt atškirīgi, ja viens no subjektiem nespēs ieinteresēt un pārliecināt, ka viņa Motīvs, veidojot saskarsmes situāciju, var būt noderīgs arī otram. Šāda gadījumā saskarsmes situācija var izrādīties neveiksmīga vai pat neiespējama.

Parasti divu komunikējošu cilveku Motīvi nesakrīt, tieši tāpat kā var nesakrist to sākotnējie Mērķi. Tad rodas jautājums: kurš no Motīviem būtu jāpieņem, lai saskarsmes situācija risinātos veiksmīgi? Šajā gadījumā varbūt der atcerēties, ka komunikācijas procesā to dalībnieku Motīvi un Mērķi var gan pietuvoties, vai arī kļūt mazāk līdzīgi. Diezvai saskarsmes motivācijas sfēru ir iespejams saprast bez dalībnieku savstarpējās ietekmes vienam uz otru . (piem: tās var būt dažādas sociālās lomas, kas vieno vai atgrūž, jo var būt gan atšķirīgas gan līzvērtīgas).

Protams, ka var mēģināt analizēt katru subjektu atsevišķi, tomēr tas nenovedīs pie vēlamā rezultāta, lai izprastu Saskarsmes situāciju aktīvā darbībā, jo Saskarsme nav kā sistēma katram dalībniekam atseviški, bet gan kā Sadarbības process. Tieši sadarbība veidos (vai neveidos) saskarsmes situācijas attīstību, kur abi Partneri ir ka dalībnieki.

Saskarsme – ta ir viena no cilveku dzīves veida pusēm, kas ir ne mazāk svarīga ka pati Darbība.

Kad tiek runāts par kāda konkrēta cilvēka dzīves veida pusem, tad netiek tunats tikai par vina Darbību (piem. Profesionalitāti u.c.), bet gan par visu kopumā, par draugiem, paziņām, cilvekiem ar kuriem konkrētā personība kontaktējas, par to kāda ir vina attieksme pret vienu vai vairakiem cilvekiem. Prasme (vai neprasme) saskarsmes situācijās veicināt (vai izvairīties) Sadarbību ar kādu Partneri vairakiem parneriem), būs kā daļa no personības vizītkartes.

Dzīves veids sevi iekļauj arī citus Personības raksturotājus, tajā skaitā ne tikai sociālos, bet arī bioloģiskos indivīda kritērijus. Dzīves veids nav nemainīgs, tas ir process, kas nepartraukti attīstās , notiekot determinatu maiņai.

Būtu nepareizi iedomāties Saskarsmi un Darbību ka neatkarīgus paralela attīstībā esosus procesus. Gluži preteji – šīs divas puses ir nesaraujami saistītas šajā dzīves procesā. Vel jo vairak, starp šim abam pusēm pastav vairums pāreju un mainu attiecībās vienai pret otru.

Saskarsmes kategorijas ļauj atklāt indivīdu, sadzīviskās puses, kas parādās tieši saskarsmē ar citiem. Tādējādi, nav iespejams izprast indivīdu apziņas attīstību, neizpētot šī indivīda Iekšējo un Ārejo Saskarsmes situācijas  apstākļu mijiedarbību ar Partneri.

Nepieciešamība komunikēt ar pārējiem cilvēkiem ir viena no galvenajam cilvēka nepieciešamībam. Ta diktē cilvēka uzvedību ar ne mazāku valdonīgumu ka piemēram vitālas nepieciešamības.

Runājot par saskarsmes problēmām, galvenokārt mēs iedomājamies divu cilveku sarunas attīstības gaitā. Bet nedrīkst aizmirst, ka šaja procesā tiek izmantotas arī mīmika, žesti. Viss organisms kļūst par saskarsmes situācijas līdzdalībnieku. Verbālā un neverbālā saskaņa saskarsmē var veidoties dažādi. Dažos gadījumos tie sakrīt un pastiprina viens otru, bet citos var arī nesakrist, vai būt pat pretrunā. Tas ka viens Partneris uztver otra partnera sūtītos verbalos un neverbalos kodus , ir par priekšnosacījumu tālākajai saskarsmes situācijas attīstībai, kas var virz.īties uz sadarbību un ieinteresētību, vai gluži pretēji –intereses zudumu un atstumšanos.

Starp problēmām, kuru pamatīgā un vispusīgā izpētē ieinteresētas gan teorētiskās zinatnes gan prakse par cilvēku, nozīmīgu vietu ieņem  partneru dažādu darbības veidu atgriezeniskā saikne.

Iepazīšana un savstarpējā ietekme vienam uz otru ir obligāts elements jebkurā kopējā darbības procesā, pat tajos gadījumos kad par mērķi netiek uzstādīts tiešs audzināšanas lēmums un tas pilnībā tiek virzīts uz kādu konkrētu materiālu rezultātu. No tā, cik ļoti cilvēki ir spējīgi atspoguļot un interpretēt telu, kāda ir to uzvedība un spējas vienam otru novērtēt, daudzējādā ziņā tas atkarīgs no savstarpējās sadarbības rakstura un rezultāta pie kura var nonākt kopējā sadarbības procesā.

Saskarsmes situācijā tiek panakta savstarpēja sapratne, palielinās spējas prognozet Partnera uzvedību uz priekšu vienā vai citā situācijā. Tomēr iespejama arī citādāka saskarsmes situācijas attīstības gaita : rodas konflikti, morālās pretrunas, nesaskaņas darbā, zūd spēja prognozēt uz priekšu Partnera uzvedību. Saskarsmes procesa pozitīvais rezultāts kā likums, ir saistīts ar adekvātu partneru jūtu atspoguļojumu, palielinās informācijas apjoms vienam par otru. Savukārt komunikēšanās negatīvais rezultāts. (Viens no partneriem nesaprot teiktā nozīmi, līdz ar to zaudē interesi vai nu par Partneri kā informācijas sniedzēju vai pašu informāciju. Ļoti liela nozīme tela atspoguļouma integrācijā ir citu cilveku uzvedībai un, lai to spētu izmantot pozitīvas sarunas vai darbības turpināšanai, ir svarīga cilvēka  pieredze (priekšzināšanas), kas krājas mūsos gadu gaitā. Tā ir pieredze, kas katram cilvēkam vienmēr ir individuāli atšķirīga un komunikējošie vienmēr, mazāk vai vairāk savstarpēji atšķiras ka personības. Bez tā, saskarsmes procesā , partneri, kas sadarbojas, var pat sekot vienam un tam pašam (vai atšķirīgam) Mērķim. Tādēļ saskarsme ir pati sarežģītākā Partneru attiecību mijiedarbībā, kas spilgti pierāda prasmi (vai neprasmi) vienam otru attiecīgi novētrēt.

Saskarsme ir kā likumsakarīgs process, un cilvēku savstarpejā sadarbībā izkristalizējas konkrētu sabiedrisko attiecību sistēma. Sociālais un personīgais ir sasitīti gan saskarsmes pašā struktūrā, gan saskarsmes procesa dinamikā vistiešākajā veidā. Šajā procesā indivīdi savstarpēji ietekmējas, kur katrs indivīds kā personība izpaužas gan ar savām priekšzināšanām, gan spēju precīzi (vai neprecīzi) izteikties. Šajā gadījumā svarīgākais indivīdu izpausmes veids ir valoda, kurai palīdz mīmika un pantomīmika.

Cilvēka vieta sabiedrībā, viņa piederība kādai konkrētai sociālajai klasei, materiālo vērtīvu veidošana un to rezultātā gūtie sakari, līdz ar to arī morāli estētiskās normas, kas vienmēr izpaužas cilvēka objektīvā izpratnē un citu cilvēku novērtēšanā.

Savstarpējā cilvēku sadarbības procesā, ja mēs papūlēsimies uz to paraudzīties, izmantojot kibernētiku. Norberts Vinners tieši no kibernētikas viedokļa apluko šo cilvēku savstarpējo sadarbības procesu : “Dibinot kontaktu ar citu cilvēku es viņam sūtu signālu, bet savukārt, kad otrs cilvēks dibina kontaktu ar mani, viņš atgriež līdzīgu signalu, kas satur informāciju, pirmsākumā pieejamu tkai viņam nevis ma. Vadot otru personu ar darbību, es viņam pavēstu signālu, un, kaut arī signāls tiek dots imperatīvā formā, šajā gadījumā komunikācijas tehnikas neatšķiras no komunikācijas tehnikas signala vēstīšnas faktā. Vēl jo vairāk, lai mana vadība būtu iedarbīga, man jāseko līdzi jebkuram pretim nākošam signalam, kas varētu norādīt vai pavēle ie raprasta un tiek izpildīta.” Tādējādi viens no būtiskākajiem nosacījumiem cilvekiem sadarbojoties savstarpējā saskarsmē ir nepārtraukta informācijas saņemšana katram no dalībniekiem.

Īpašības, kas tiek uztvertas pēc ārējā izskata un cilvēka uzvedības ir ļoti daudzveidīgas un tās visas priekš citiem cilvēkiem var būt kā noteikta informācija un sēlēt signalu lomu. Pēc vienas īpašības, pēc cilvēka izskata var noteikt fizisko piederību un kultūras attīstības līmeni. Katra cilvēka ārējā izskatā un viņa uzvedības kultūrā ir pazīmes, kuras vērtējot mēs izdaram secinājumus par rakstura īpašībām otrā cilvēkā, par viņa spējām. Un visbeidzot pēc noteiktajām īpašībām mēs varam spriest ar ko šis cilvēks nodarbojas un kā viņš veic pienākumus.

Analīze parāda, ka signāli – īpašības, no kurām veidojas priekšstats par ārējo veidolu un cilvēka uzvedību, spēj būt informācija, kas veic regulatīvu un pragmatiksu funkciju.

Jo oragniskāka ir indivīda saskarsmes pieredze, ja mazāk iespeju uztevrt signālus, kas nes regulatīvo informāciju par cilvēku ar kuru sadarbojas. Raugoties no otras puses, signālu nozīme var augt kopīgā sadarbības procesā, bet tas nenotiek uzreiz, vai nenotiek vispār.Fakti liecina, ka normālā saskarsmes situācijā, realizējoties mērķiem, kurus indivīds vēlētos sasniegt, signālu daļa, kas tiek iegūta no ārējā tēla atspoguļojuma un uzvedības, ir tīri informatīva rakstura. Cilvēku stāvoklis un attieksme vienam pret otru Saksarmes situācijā, viņu tiesības un pienākumi var būt gan līdzvērtīgi gan atšķirīgi. Gadījumos, kad dalībnieku mērķi sakrīt, var nesakrist viņu rakstura īpatnības, kas traucēs vai paildzinās mērķa sasniegšanas realizāciju, jo katrs ceļu uz izvēlēto mērķi redzēs citādāk ( no savu raksturu īpatnību puses), kā to redzēs partneris. Piemēram : divi cilvēki zāģē malku. Viens no viņiem ir straujas dabas, otrs lēnas. Mērķis abiem viens, tomēr, lai nokļūtu līdz mērķa galapunktam viņiem nāksies pieskaņoties (sadarboties), jo pretējā gadījumā alka netiks sazāģēta, neskatoties uz to, ka abiem patneriem ir kopīgs mērķis.Sadarbības procesu, kur mērķis ir viens abiem partneriem, palēninās arī partneru sūtīto signālu ignorēšana.

Aplūkojot kaut vai gadījumu ar malkas zāģēšanu, partneriem vajadzētu novērtēt vienam otra spējas, ja tas nenotiek, tad var teikt, ka ārējā veidola un uzvedības normas, kas šajā gadījumā bija kā informācija, tika ignorēta.

Signālu raksturs , kas pienāk vienam no otra, var izrādīties spēji negaidīts priekš informācijas saņēmēja, tādā gadījumā atbildes signālu agriešanās prasīs ilgāku laiku kā tas notiku izprotamā signālu sūtīšanas procesā. Šādos gadījumos regulējošās informācijas pāŗstrāde notiek jauna signāla parādīšanās analīzes rezultātā.

Kad viens cilvēks uztver otru, skatās uz viņā seju, figūru, dzird valodu, vēro viņu darbībā, tad tā ir liela daļa no visiem tiem otra cilvēka ārējā veidola komponentiem, kas konkrētā situācijā iedarbojas uz jūtu orgāniem un savukārt caur tiem uz subjekta smadzenēm (zemapziņu). Ja indivīdam nav izstrādājusies spēju uztvert partnera ārējo veidolu kā informāciju, tad nākot klāt informācijai valodas vbeidā, var rasties probēmas, jo informācija būs nepilnīga un grūti uztevrama. Tā būs daļēja. Ja indivīds ir vairāk pieredzējis kā psihologs, viņam sūtītā informācija tiek uztveta ar daudz attīstītāku interpretācijas struktūru. Šāda informācija kalpo adekvātam vērtējumam un darbības izvēles principiem.

Izsakot otram cilvēkam savu viedokli un paspilgtinot to ar izteiksmīgu mīmiku, žestikulāciju, dodot otram uzdevumus, kopā lemjot par kādu paraktisku uzdevumu, indivīds nepārtraukti saņem signālus par to, kā viņš pats darbojas un kādus rezultātus viņš sasniedz saskarsmes procesā (sapratni vai neizpratni). Būdams veiksmīgs vērotājs, indivīds spēj koriģēt pats savu tālāko uzvedību un rīcību, lai pēc iespējas veiksmīgāk sasniegtu vēlamo mērķi.