LATVIJAS LAUKSAIMNIECĪBAS UNIVERSITĀTES

LAUKU INŽENIERU FAKULTĀTE

REFERĀTS PSIHOLOĢIJĀ

“PUSAUDZIS”

Pusaudži ir bērni pārejas vecumā. Viņi nav jauni pieauguši cilvēki. Viņu emocionālās vajadzības ir tādas pašas kā bērniem. Viena no visparastākajām kļūdām attiecībās ar pusaudžiem ir tā, ka vecāki, skolotāji un citi uzskata viņus par jauniem pieaugušiem cilvēkiem. Daudzi, kam ir darīšana ar pusaudžiem, neievēro viņu bērnišķīgo nepieciešamību just mīlestību, labvēlību, gādību un zināt, ka kāds tiešām viņus mīl.

Pārāk daudz pusaudžu tagad jūt, ka būtībā nevienam nav nekādas intereses par viņiem. Tā rezultātā daļa no viņiem jūtas nepilnvērtīgi, bezcerīgi, bezpalīdzīgi, viņiem trūkst pašcieņas un pašapziņas.

Daudzi mūsdienu pusaudžus raksturo kā “apātisko paaudzi” .

Kāpēc? Tāpēc, ka daudzi pusaudži sevi vērtē negatīvi. Šāds priekšstats par sevi rodas, ja bērns nejūt, ka viņu patiesi mīl.

Depresija un sacelšanās pret jebkādu autoritāti ir visbīstamākais rezultāts, ko izraisa šāda apātija. Apātiski pusaudži viegli kļūst par upuri negodīgiem cilvēkiem, kas izmanto jauniešus savtīgos nolūkos. Viņi pakļaujas autoritāru grupu ietekmei, jo tās dod vieglas atbildes un nepiepildāmus solījumus. Taču apātiju mūsu pusaudžos var novērst un stimulēt veselīgu, enerģisku un radošu attieksmi.

Mūsdienu pasaulē ir grūti audzināt pusaudžus, jo viņu laika lielākā daļa paiet citu cilvēku- skolotāju, vienaudžu, kaimiņu vai televīzijas programmu – ietekmē un kontrolē. Daudzi cilvēki jūt, ka, neraugoties uz viņu centieniem pēc iespējas labāk pildīt savus vecāku pienākumus, viņu pūliņi maz ietekmē pusaudžus. Taču īstenībā ir otrādi – katrā gadījumā uzvar ģimenes atmosfēra. Tieši tā ir stiprāka par jebkuru citu ietekmi un nosaka, attieksmi pret pieaugušajiem, vienaudžiem vai bērniem, cik lielā mērā viņš ir pārliecināts par sevi, kā viņš reaģē uz jaunām vai neparastām situācijām. Lai cik daudzveidīga būtu pusaudža dzīve, ģimene tomēr atstāj visdziļāko iespaidu.

Pusaudzis var būt augumā lielāks, apķērīgāks, stiprāks vai citādi pārāks par saviem vecākiem, taču emocionāli viņš tomēr ir bērns- viņam nepieciešama vecāku mīlestība un labvēlība. Ja pusaudzis nejutīs vecāku mīlestību un labvēlību, viņš nevarēs maksimāli attīstīt savas spējas.

Tikai ļoti nedaudziem pusaudžiem laimējas just nepārprotamu mīlestību un labvēlību. Tiesa, visi vecāki parasti mīl savus bērnus un uzskata, šīs jūtas izpaužas dabiski un dod vēlamo efektu. Taču tā ir mūsdienu vecāku lielākā kļūda, jo viņu dziļā mīlestība lielākoties nesasniedz pusaudžus, jo vairums pieaugušo vienkārši nezina, kā to izpaust.

Runājot ar pusaudžiem, kuriem radušās problēmas, vērojama viena kopīga iezīme, kas var būt šīs problēmas cēlonis vai to saasinošs faktors, - sajūta, ka vecāki viņus nemīl un neinteresēja par viņiem.

Jā, viņi tik tiešām spēj pārbaudīt mūsu pacietību; dažreiz mēs to pat zaudējam, un tad rodas sajūta, ka mēs nespējam dot to, kas viņiem vajadzīgs. Mēs pat mēģinām bēgt vai atmest visam ar roku.

Bet, mīļie vecāki, nepadodieties! Jūsu neatlaidība tiks atalgota. Tā taču ir neaprakstāma laime vērot, kā pusaudži veidojas par patīkamiem un radošiem cilvēkiem. Bet mums jābūt reālistiem –tas nenotiek pats no sevis, par to jāmaksā.

Lielāko daļu pusaudžu problēmas var atrisināt, novēršot spriedzi vecāku un pusaudžu attiecībās. Taču dažas grūtības izraisa neiroloģiskas slimības vai psiholoģisku depresiju. Vispirms jāatrisina šīs medicīniskās problēmas un tikai tad jāmēģina labot vecāku un pusaudžu attiecības.

Vecāku pamatpienākums ir veidot mīlošu un laimīgu ģimeni. Vissvarīgākās attiecības ģimenē ir laulības saites, kam ir prioritāra nozīme salīdzinājumā ar vecāku un bērnu attieksmēm. Pusaudžu drošība, vecāku un bērnu attiecību kvalitāte lielā mērā ir atkarīga no laulību saišu stipruma. Ir svarīgi panākt, lai starp vīru un sievu valdītu vislabākā saskaņa, jo tas ir pamats, kas ļauj nopietni un pozitīvi ietekmēt attiecības ar pusaudzi.

AUTORS:

GATIS DOMBROVSKIS.