PUSAUDŽU VECUMPOSMA BĒRNU PSIHISKĀS ATTĪSTĪBAS RAKSTUROJUMS

Pusaudžu periods veido pāreju no bērnības uz jauniešu periodu. Pusaudžu periods ir no 11 līdz 15 gadiem.

 Šī perioda īpašā nozīme ir saistāma ar bērna pubertāti un sociālo attīstību, kā arī ar identitātes vai pašvērtējuma nostiprināšanos vai meklēšanu.  Šajā periodā izveidojas bērna personības pamatiezīmes un kvalitātes, kā arī atklājas visos iepriekšējos periodos izveidojušās ietekmes emocionālajā, kognitīvajā, sociālajā sfērā.

BŪTISKĀKĀS PUSAUDŽU PERIODA PSIHISKĀS ATTĪSTĪBAS PAZĪMES.

Pusaudžu periodu vispirms iezīmē apziņas maiņa par sevi, kas sakrīt ar fizioloģiskajām izmaiņām pusaudža ķermenī. Šīm fizioloģiskajām izmaiņām bieži ir  cēloņa nozīme pusaudža uzvedībā – no garastāvokļa maiņām līdz histērijai vai depresijai. Pusaudžiem raksturīga nevienmērīga dažādu organisma sistēmu attīstība. Attīstības sākumā var nereti novērot koordinācijas traucējumus, zūd kustību plastiskums un harmonija, pusaudzim pastiprinās prasības pēc sakābekļa un barības.

Tākā pusaudzim  būtiski mainās fizioloģija, fizioloģiskie procesi, viņā sāk koncenrtēties uz savu ķermeni, uz ārējo izskatu.Ārējais izskats kļūst par dažādu pārdzīvojumu cēloni un pašvērtējuma ietekmētāju.

Sākumā pusaudzis ir apjucis, kaunīgs, nedrošs par sevi, vēlāk arvien vairāk izjūt sevu kā pieaugušu, ko var apzīmēt  ar atslēgvārdu emancipācija. Tas nozīmē , ka pusaudzis vēlas būt pieaudzis, vēlas pats izlemt un darīt, vēlas būt līdzvērtīgs pieaugušajiem, lai viņu neuztver kā bērnu. Emancipācija ir saistīta arī ar negatīvismu, opozīcijas tendenci, tā nereti var izpausties arī ārējā izskatā, ģērbšanās manierē, frizūrā, kosmētikas pārspīlētā lietošanā.

Emancipācijas tieksme ir saistīta ar autoritāšu maiņu – no pieaugušā kā etalona, kā autoritātes līdz vienaudžiem kā etalonam un autoritātēm. Jo mazāka autoritāte pusaudzim ir vecāki un skolotāji, jo lielāka ir iespēja, ka par autoritāti kļūs vienaudži. Tāpēc pusaudžus dēvē arī  par konformistiem, kas nozīmē ka pusaudži saskarsmē var vadīties nevis pēc tā, ko saka veselais saprāts, ko saka kādas morāles normas vai vispārējās pieklājības noteikumu, bet pēc tā, ko saka vienaudžu grupa.

Pašapārliecināšanās ir vēl viens nozīmīgs pusaudžu psihiskās attīstības perioda jaunveidojums. Tas saistīts ar nozīmīgo identificēšanās procesu. Identificēšanās un pašpārliecināšanās ir saistīta ar ES koncepciju, kas ieņem nozīmīgu vietu pusaudžu periodā psihiskās attīstības sistēmās pēc daudzu psihologu atzinumiem.

Šajā periodā pieaug sava nozīmīguma apziņa. Neskaidrība par sevi un savu vietu dzīvē vēl vairāk pastiprina nemieru, tāpēc vecākiem un skolotājiem neuzbāzīgi būtu jāvirza berni uz kādu iespēju pašapārliecināties.

 Identificēšanos psihologi saista ar kompensācijas reākciju, kad cilvēks savu nemieru un nedrošību izjūtu samazina, atrodot objektu, ar ko iztēlē identificēties, saplūst – tādējādi samazinās trauksmainība, nemiers un pusaudzis jūtās drošāk.

Pusaudži ārēji noliedz kontroli, tomēr bez kontroles un ierobežojumiem nevar dzīvot. Lai saskarsme nepārvērstos nemitīgos konfliktos, psihologi iesaka,  ierobežojoši noteikumi un to nepieciešamība ir jāprrunā kopā  ar pusaudžiem, tātad jāiesaista paši bērni to jautājunu apspriešanā, kuri viņus skar.

Ž. Piažē pusaudžus nosaucis par morālajiem relatīvistiem, jo pusaudžu periodā vecās patiesības sāk šķist butaforiskas, relatīvas. Jo vairāk pusaudzis viļas pieaugušajos, jo lielāks morālais relatīvists viņā var kļūt.

Tas veicina arī pārmaiņas intelektuālajā jomā – pusaudži sāk izprast dažādus viedokļus un redzes lenķus. Lai pusaudzis pakļautos kādām normām, jābūt motivācijai, kāpēc viņš pakļaujas.

Pusaudžu vecumā turpina formēties personisko vērtību sistēmas, cilvēks meklē un atrod vai neatrod savu identitāti, apzināti vai neapzināti  sevi salīdzina ar citiem, ar dažādajām sociālajām lomām.

PUSAUDZIS SKOLĀ

1.      Kognitīvā attīstība.

Galvenais jaunveidojums izziņas procesu attīstībā ir prasmes un iemaņas veidot pašam savas hipotēzes, jaunu, abstraktu jēdzienu  apguve, to lietošana uzdevumu risināšanā, teorētiskās domāšanas izveide. Pieaug pašizziņas, paškontroles nozīme, spēja izvēlēties no vairākiem variantiem pēc noteiktām pazīmēm, spējas pašam improvizēt, spēja plānot savu darbību, eksperimentēt.

1.1.  Atmiņa.

Atmiņas procesos arvien lielāka nozīme ir loģikai un gribai – tīšās iegaumēšanas un tīšās reproducēšanas pastiprināšanās. Taču pusaudžiem vēl dominē mehāniskā atmiņa.

Šajā vecumā pusaudži var sūdzēties par atmiņu, bet tas ir saistīts ar informācijas apjoma palielināšanos

1.2.  Domāšana.

Pusaudžu vecumā pieaug intelektuālo domāšanas operāciju nozīme. Bērni šajā vecumā nespēj iegaumēt, ja neizmanto loģiskās domāšanas operācijas – salīdzināt, analizēt, sintezēt, abstrahēt u. c.

1.3.  Īpašo spēju veidošanās.

Jaunveidojumi:

·         attīstās vispārīgās intelektuālās spējas;

·         tendence eksperimentēt;    

·         vēlme skaļi apliecināt savus sasniegumus , gūt novērtējumu par katru cenu;

·         var spriest par sarežģītām, abstraktām idejām, salīdzināt alternatīvas;

·         patstāvīgi meklēt jauno, neparasto – pašizglītojas;

·         tendence vispārināt.

2.      Skolēnu savstarpējās attiecības.

            Vienaudžu grupas kļūst par uzvedības, vispārīgo noteikumu etalonu un avotu. Parādās nesaskaņas starp  pieaugušo un vienaudžu kodeksiem. Pusaudzis vairāk pakļaujas vienaudžu grupas kodeksiem, tas saustīts ar savas neatkarības apliecināšanu. Tāpēc noteikumi būtu jaizstrādā kopā ar pusaudžu grupu uz kuru šie noteikumi attiecas.

Pusaudžus loti interesē, ko par viņiem domā citi, šajā vecumā bērni intensīvi meklē draugus, domubiedrus, pieaug labāko draugu kā uzticības personu loma. Vecāku nozīme samazinās.

Pusaudži savās attiecībās ar vienaudžiem ir konformisti,  viens no pamatojumiem varētu bēt pusaudžu akūtā nepieciešamība identificēties ar kādu, kas savukārt ir saistīta ar savas identitātes un drošības meklējumiem.

3.Attiecības ar skolotājiem.

 Pusaudži vēlas, lai skolotāji izturētos pret viņiem kā līdzīgs pret līdzīgu.  Lielākas grūtības ir ar tiem pusaudžiem, kuriem ir vai nu paaugstināts, vai pazemināts pašvērtējums. Visagresīvākie vai depresīvākie skolēni ir tad, ja viņiem ir maldīgi priekštati par sevi.

Pieaugušo kompetencē ir mēģināt izmainīt pusaudža domas par sevi.

Skolotāju kļūdas:

·         liberālisms – skolotājs pieļauj brīvību bez jebkādas kārtības, tādējādi zaudējot cieņu skolēnu acīs. Viņš skolēniem liekas nevarīgs, nav spējīgs dot padomus, un skolotājam nav vērts līdzināties.

·         autoritārisms – skolotājs liedz skolēniem jebkādas izvēles tiesības,  pusaudžu atbildes reākcija – apātija, rupja izturēšanās, nepaklausība.

PUSAUDZIS ĢIMENĒ

Pēc psiholoģijas atziņām, lielākai daļai pusaudžu šķiet, ka ģimenei ir mazāka nozīme nekā draugiem, jo  vienaudži kļūst par uzticības personām.

Jo mazāk kļūdu vecāki ir pieļāvuši bērnībā, jo lielāka iespēja, ka attiecībās ar vecākiem būs mazāk problēmu. Iespējamās kļūdas,  kuras būtu jāzin vecākiem, lai no tām izvairītos:

·         vecāki pietiekami nenovērtē ģimenes nozīmi, audzināšanas tradīcijas un noteikumus pusaudžu dzīvē;

·         vecākiem piemīt dubulta morāle;

·         vecāki tikai formāli rūpējas par bērnu audzināšanu;

·         ir pārāk sīkumaina kontrole un uzraudzība;

·         lutināšana;

·         pārspīlē bērna slimības;

·         nav emocionāli siltu savstarpējo attiecību;

·         audzina pārspīlētas morālās atbildības garā;

·         ģimenē valda rupjas un brutālas attiecības;

·         starp vecākiem ir nesaskaņota rīcība;

·         bērns aug ārpus ģimenes utt.

Svarīgi lai ģimenē veidojas savi rituāli un tradīcijas, kopīgi pasākumi un svētku svinēšanas, kuros iesaista bērnus. Ģimenē jāpārrunā galvenie jautājumi, jāuztic katram kādi pienākumi, jātbild par padarīto. Vislielākā atbildība vecākiem ir par savu vārdu un darbu saskaņu, lai neveidotos dubultās morāles principi.

 Neīstenumu attiecībās veicina arī tādi vecāki, kuri audzina bērnu tikai formāli, bez sirds siltuma un patiesas ieinteresētības. Attiecībās ar tādiem vecākiem pusaudži kļūst noslēgti, izvairās apspriest savas problēmas, atsvešinās.

Pie pārāk lielas aizbildniecības, sīkumainas kontroles pusaudzī neveidojas atbildības jūtas par sevi un citiem.

Emocionāli aukstā ģimēnē pusaudža personība var veidoties dažādi:

·         stiprā līdzsvarotā tipa pārstāvji agri kļūst patstāvīgi, emancipēti un neatkarīgi;

·         stiprā nelīdzsavarotā tipa pārstāvji kļūst par izteiktiem opozicionāriem, izvēlas dažādus “izlēcienus”, lai pievērstu vecāku uzmanību;

·         vājās nervu sistēmas tipa pārstāvji centīsies meklēt emocionālo siltumu citur – pie vecvecākiem, draugiem vai citur.

Pusaudžu vecumā parādās iepriekšējos periodos iegūtās ievirzes, emocionālās ietekmes, pašvērtējums, audzināšsanas sekas. Pusaudža vecumā audzināšanas grūtības ietekmē gan personības individuālās īpatnības, gan pašapliecināšanās iespējas, gan ģimēnes tradīcijas un cieņa pret vecākiem.

Tieši pusaudžu vecumā patiesā personības identitāte jab pātība piesaka sevi. Izvēles situācijās, saskarsmē ar dažādiem cilvēkiem arvienbiežāk ie saistīta ar personības attieksmju sistēmām, kuras veidojošās iepriekšējos personības attīstības periodos bērnībā.

Izmantotā literatūra:

Guna Svence “Attīstības psiholoģija” Zvaigzne ABC