Rēzeknes Augstskola
Humanitārā fakultāte
Tiesību zinātņu
katedra
Tiesību zinātņu
specialitātes
dienas nodaļas
1.kursa students
Oskars Tretjuks, stud.apl. Nr.00H1058
"KRIEVU
TIESA" ‑ SENKRIEVU FEODĀLO TIESĪBU AVOTS
Referāts Krievijas
valsts un tiesību vēsturē
Rēzekne 2000
SATURA RĀDĪTĀJS
Ievads................................................................................................................ 3
1.
Senkrievu feodālo tiesību rašanās................................................................ 4
2.
"Krievu tiesa", krājuma
raksturojums.......................................................... 6
2.1.
Civiltiesības................................................................................... 6
2.2.
Krimināltiesības............................................................................. 9
2.3.
Procesuālās tiesības....................................................................... 11
Nobeigums........................................................................................................ 13
Izmantotās literatūras un avotu saraksts.......................................................... 14
Ievads
Apgūstot
tiesību vēstures kursu, mēs pētām tiesību izcelšanos un analizējam to
izcelšanos dažādos aspektos. Te var minēt vispārizglītojošo, akadēmisko, kā arī
sociālo aspektu. It īpaši pēdējais aspekts ļauj saprast un analizēt tiesību
izcelšanos.
Valsts
un tiesības parādījās privātā īpašuma rašanās rezultātā, iedzīvotāji tika dalīti
pēc to mantiskā stāvokļa. Noteicošais faktors bija mantas cenzs.
Nedaudz
aplūkošu tiesību rašanos cēloņus. Par tādiem var uzskatīt: darba dalīšana,
darba ražīguma pieaugums, produkcijas pārpalikumu rašanās, sabiedrības
šķelšanās.
Šķirisko
nesaskaņu saasināšanās rezultātā parašu tiesības pakāpeniski zaudēja savu
nozīmi un to vietā nāca cits sabiedrisko attiecību regulētājs-
"rakstītās" tiesības. Tiesību normas kļuva par valsts un valdošās
šķiras gribas diktēšanas instrumentu un tās veidojās divējādi:
1)
parašu tiesības pārveidojās un
pielāgojās vispārējām prasībām;
2)
valsts bija orgāns, kurš izdeva
attiecīgas normas. Svarīga vieta te ir tiesu iestādēm, taču sākotnēji tiesību
normas ļoti bija saistītas ar reliģiskajām un morāles normām.
Ar
terminu "tiesības" mēs ikdienā sastopamies ļoti bieži. Parasti mēs to
izmantojam, lai pasvītrotu kādas iespējas, kuras piemīt vai arī nepiemīt kādai
personai. Tiesības ir neizbēgams un nepieciešams tirgus ekonomikas
pamatprincips. Bez tiesībām, tāpat kā bez valsts, valdošā šķira nespēs diktēt
savu gribu masām. Tiesības dod iespēju nostiprināt valsts iekārtu,
privātīpašuma neaizskaramību. Tās ir viens no valsts politikas realizēšanas
līdzekļiem. Pētot tiesību avotus atklājam, ka tiesību šķiriskā nozīme feodālajā
sabiedrībā nav nekas neparasts. Tas tikai vēl vairāk akcentē darba autora
viedokli.
1. Senkrievu feodālo tiesību
rašanās
No
avotiem secinām, ka 9. un 10.gs. Kijevas Krievzeme bija barbariska pirmsfeodāla
valsts. Pētot tā laika sabiedriskās attiecības un tiesību normas, redzam, ka
asinsatriebība tiek aizvietota ar naudas sodu jeb izpirkumu. Procesuālajās
tiesības bija liela ordāliju ietekme un bija raksturīgs sacīkstes princips. Par
normu kodifikācijas avotu kalpoja parašu tiesību normas un kņazu tiesu prakse.
Pakāpeniski likumdevējs cenšas asinsatriebību norobežot vai arī pavisam to
aizstāt ar naudas sodu.
Par
vissenāko tiesību avotu, protams, kalpo parašas jeb arī tādas uzvedības normas,
kuras sabiedrībai, vairākkārtējas to piemērošanas un lietošanas rezultātā, ir
kļuvušas pieņemamas. Pirmatnējā sabiedrībā šīs uzvedības normas tika ievērotas
labprātīgi. Nebija speciālu iestāžu un orgānu, kas sekotu līdzi šo normu
izpildīšanai. Parašas mainījās ļoti lēni un tas bija, kas arī atbilda tā laika
sabiedrības attīstības tempiem. Sākotnēji tiesības veidojās kā
"jauno" uzvedības normu kopums, kuru ievērošanu nodrošināt sāka
atbilstošas valsts institūcijas- pirmkārt, tiesa. Vēlākās tiesību normas
("uzvedības normas") tika reglamentētas ar kņazu likumu palīdzību. No
iepriekšminētā secinām- kad valsts vara sankcionē kādu parašu, tā kļūst par
tiesību normu. Pētot avotus, daudzi "Krievu tiesas" panti ir radušies
no konfliktsituācijām, kas ir valdījušas tā laika sabiedrībā.
9.
un 10.gs. Krievijā darbojās tiesību normu sistēma, kuras fragmentus varam
skatīt Krievijas-Bizantijas līgumos. Līgumi datējami ar 907., 911., 944.,
972.gadu. Protams, tajos nekas nav minēts par sabiedrības zemākajiem slāņiem,
tomēr līgumiem ir liela nozīme starptautisko attiecību regulēšanā. 911.gada
līgumam ir 13 panti un šeit ir apstiprināti principi мир и любовь starp
Krieviju un Bizantiju.
988.gadā
notiek Krievijas pāriešana pareizticībā. Process norit pakāpeniski un tas
saistīts ar zināmām grūtībām, jo sabiedrībai ir jālauž vecie principi.
Tā
jau 10.gs. beigās un 11.gs. sākumā kopā ar jauno reliģiju Krievijā sāk
parādīties likumdošanas akti, pārsvarā tie ir bizantiešu un dienvidu slāvu
tautu, kuri kļūst par pamatu "Krievu tiesai". Kristietības
nostiprināšanos un talākizplatīšanos Krievijā veicina vesela bizantiešu
juridisko dokumentu virkne- vairāki Romas un Bizantijas imperatoru baznīcas
nolikumi. Ar laiku šie dokumenti kļūst par pilntiesīgām likumu normām, jo šajā
laikā posmā baznīca bija arī tiesu lemjoša institūcija.
"Krievu
tiesas" rašanos sekmēja divi faktori:
1)
pirmie "baznīcas
tiesneši" bija grieķi, kuriem bija svešas krievu juridiskās tradīcijas;
2)
krievu juridiskajās tradīcijās
bija daudz parašu tiesību normu, kuras bija pretrunās ar kristīgās morāles
normām un "baznīcas tiesneši" centās tās, ja ne izskaust, tad vismaz
mīkstināt kaut dažas no pretrunās esošajām normām.
Šie faktori bija noteicošie, kādēļ likumdevējs
izveidoja "Krievu tiesu".
Rakstīto
likumdošanas normu parādīšanās ir saistīta ar kristietības izplatīšanos
Krievijā un "baznīcas tiesu" institūtu. Līdz pat 11.gs. vidum kņazam
nebija nepieciešamas rakstītās likumu normas, jo stipras bija senās juridiskās
tradīcijas, kuras bija kņaza tiesu prakses pamatā. Tāpat tiesās valdīja
sacīkstes princips, kurš ļāva, faktiski, konfliktējošajām pusēm vadīt tiesas
procesu. Kņazs pats varēja izdot likumu normas un tulkot dažādus kazuālos
gadījumus.
Kņazu
Vladimira un Jaroslava laikā attīstījās tiesu sistēma. Kņaza jurisdikcija sāka
paplašināties un viņi sāka izdot likumus. Kņaza Jaroslava laikā parādās pirmais
juridisko normu krājums- "Krievu tiesa".
2. "Krievu tiesa",
krājuma raksturojums
"Krievu
tiesa" ir viens no lielākajiem viduslaiku likumu krājumiem. Krājums ir
senākais krievu tiesību piemineklis.
Pirmais
rakstītais likums ir attiecināms uz sabiedriskās kārtības jautājumu regulēšanu,
cilvēku dzīvības un veselības aizsardzību, taču jau šeit ir manāmas pirmās
šķiriskās nevienlīdzības iezīmes. Piemēram, ja brīvam cilvēkam pāri nodarīja (обида)
vergs (холоп), viņam bija tiesības vergu nogalināt; par verga
nodarītajiem materiālajiem zaudējumiem maksāja saimnieks, utt. "Krievu
tiesa" uzskatāmi ataino tā laika Krievijas saimnieciskās, sabiedriskās un
šķiriskās attiecības. Feodālā īpašuma jautājums bieži figurē "Krievu tiesā"
un tas vēlreiz apliecina valdošās šķiras vēlēšanos turēt pakļautībā zemniekus-
tiešos materiālo labumu ražotājus.
Laika
gaitā rodas jauns tiesību avots- kņazu likumi un kņazu tiesu prakse. Sākot
parādīties feodālajām tiesībām, rodas nepieciešamība tās apkopot un izdot.
Sākotnēji nav nepieciešamības kopēja krājuma veidošanai un tiek izdotas tikai
dažas normas , kuras ir saistītas ar krimināltiesībām un procesuālajām
tiesībām.
2.1. Civiltiesības
Civiltiesības
vislabāk aplūkot īpašumtiesību un dažādu īpašumdarījumu sakarā. Tā, piemēram,
"Krievu tiesa" paredzēja 12 grivnu naudas sodu par zemes robežu
neievērošanu, tāds pats sods piemērojams, ja tiek izpostīti bišu koki, nozagti
medību vanagi. Lielāks naudas sods bija paredzēts tikai par zilumiem, izsistiem
zobiem, izplēstām bārdām. Lielus naudas sodus paredzēja arī par bajāru sievu un
meitu izvarošanu- no 1 līdz 5 zelta grivnām vai 5 sudraba grivnas.
Senkrievu
sabiedrībā liela nozīme bija īpašumam. Cilvēks tika vērtēts pēc tā, cik liels
un kāds ir viņa īpašums. "Krievu tiesā" pārsvarā ir minēts
individuālais īpašums, šajā sakarā īpašnieks drīkstēja brīvi rīkoties ar savu
mantu, slēgt līgumus, saņemt ienākumus. Īpašnieks drīkstēja arī lūgt un
pieprasīt sava īpašuma aizsardzību, ja tas tiek apdraudēts. Par īpašumtiesību
objektiem ir uzskatāmi visdažādākie priekšmeti un lietas- zirgi un lopi,
apģērbs un ieroči, tirdzniecībai paredzētas preces, utt.
Nedaudz
sarežģītāk "Krievu tiesa" klasificē nekustamo īpašumu, jo ir tikai
daži panti, kuros ir noteikts, jau augstāk minētais, 12 grivnu naudas sods, par
zemes gabala robežu neievērošanu, par robežu zīmes bojāšanu un viltošanu. Nav
iespējams precīzi pateikt par kurām robežām iet runa- zemnieka, kolektīvajām
vai arī feodāļa, taču varam secināt, ka katram zemes īpašumam bija savas
robežas, kas bija likumdevēja apstiprinātas un robežzīmes tautas apziņā bija
neaizskaramas un svētas.
Normas,
kas regulētu feodāļu savstarpējās īpašumattiecības, nav līdz mūsdienām
saglabājušās.
Par
īpašumtiesību subjektiem varēja būt tikai brīvi cilvēki. Nav juridiski
precizēti kustamā un nekustamā īpašuma jēdzieni, tomēr "Krievu tiesā"
ir daudz normu, kas attiecas un definē kustamā īpašuma jēdzienu. Jāatzīmē, ka
likumdevējs praksē, nošķīra jēdzienus īpašums un valdījums. Īpašniekam bija
tiesības uz mantas atgūšanu, ja tā bija nonākusi nelikumīgā valdījumā, tāpat
šajā gadījumā īpašniekam pienācās 3 grivnu liela kompensācija. Mantas atgūšanai
bija nepieciešamas liecinieku liecības un lietu, nepieciešamības gadījumā,
izskatīja "12 vīru padome" ("свод из 12 человек").
Saistībtiesības-
tiesiskās attiecības, kuras neievērojot, viena puse ir spiesta kompensēt otras
puses zaudējumus. Līgumsaistības formējas par vienotu sistēmu, taču abstrakts
jēdziens- līgums, vēl neeksistē. Vēl ar līgumu apzīmē saistības, kur piedalās
divas vai vairākas personas un pusēm rodas tiesības un pienākumi. Eksistē
vairāki līguma veidi. 9.-12.gs. līgumi rakstiskā formā vēl nav izplatīti, tie
tiek slēgti mutiskā formā.
Pirkuma-pārdevuma
līgums arī ir reglamentēts krājumā "Krievu tiesa". Pirmkārt, te
minēta "lietas pirkšanas kārtība". Ja pārdeva kādu preci, kura bija
īpašumā iegūta nelikumīgi, darījums tika uzskatīts par nelikumīgu. Prece tika
atdota īpašnieka un pircējs bija tiesīgs pārdevēju iesūdzēt tiesā par zaudējumu
atlīdzināšanu. Pirkuma-pārdevuma līgums bija visizplatītākais līgumsaistību
veids. Darījumi ar vērtīgākām lietām un lielākām naudas summām tika slēgti
publiski, lai izslēgtu jebkādas pretenzijas.
Ķīlas
līgums- galvenais saimnieciskās stabilitātes garants neražu un dabas stihiju
gadījumā. Līguma saturā varēja būt dažādas kredītoperācijas- ar naudu, ar
kustamo īpašumu, ar pārtikas produktiem. Ķīlas līgums tika slēgts publiski,
liecinieku klātbūtnē (послух). Izņēmums varēja būt tikai tādi līgumi,
kur kredīta summa nepārsniedza 3 grivnu vērtību.
Mantošanas
tiesībām jebkurā kārtu sabiedrībā ir liela nozīme. Mantošanas tiesības ļāva
uzkrātajiem īpašumiem un bagātībai palikt vienas kārtas īpašumā. "Krievu
tiesā" mantošanas tiesības regulē vesela normu virkne, tāpēc nevaram
pilnībā norobežot valdošās šķiras tiesības no pārējo sabiedrības masu tiesībām.
"Krievu tiesā" nesniedz ziņas, ka sieviete būtu nepilntiesīgs
mantošanas tiesību subjekts. Jāsecina, ka "Krievu tiesā" mantošanas
tiesību institūts ir sīki izstrādāts. "Krievu tiesa" runā par
"individuālo" ģimeni (vīrs, sieva, bērni), kur vīra nāves gadījumā
mantojums bija jāatstāj bērniem, arī tad, ja mantojums nebija novēlēts
testamentāri. Proti, mantojums, galvenokārt, tiek atstāts sievai un bērniem,
meitām paredzot tikai īpašuma daļu. Pirmās sievas bērniem ir tiesības uz kādu
īpašuma daļu, kas pieder viņu mātei. "Nebrīvas" sievietes bērni
mantojumā nesaņem neko, tomēr kopā ar māti saņem brīvību. Ja mātes bērniem
katram ir dažādi tēvi, tad katrs dēls mantojumā saņem tēva daļu. Ja mātes
otrais vīrs ir izlaupījis vai iztērējis pirmā vīra īpašumus un uzkrājumus, tad
otrā vīra bērniem šī īpašuma daļa jāatgriež pirmā vīra bērniem, balstoties uz
liecinieku sniegtajām liecībām. Visos gadījumos māja tiek atstāta mantojumā
jaunākajam dēlam, vērā ņemot viņa nespēju sevi nodrošināt. Mazu bērnu īpašums
atrodas mātes uzraudzībā, taču, ja māte iziet otrreiz pie vīra, īpašumu
uzraudzīt tiek uzticēts aizbildnim- radiniekam. Gan māte, gan patēvs, gan arī
aizbildnis ir juridiski atbildīgi par šo īpašumu. Kopumā izcelt varam mantojuma
tiesību šķirisko raksturu.
2.2. Krimināltiesības
Krimināltiesības
laika gaitā ir attīstījušās, ir papildinātas ar jaunām normām. Sen ir
pierādīts, ka valstij un tiesību institūcijām bieži ir jāstrādā "roku
rokā", to kompetences sfēras dažreiz sakrīt, kā arī šīs institūcijas ir
sekmējušas viena otras attīstību.
Mūsdienu
tiesību teorijā "noziedzīgs nodarījums" ir "…ar nodomu (tīši)
vai aiz neuzmanības izdarīts nodarījums (darbība vai bezdarbība), kurš
paredzēts šajā likumā un par kura izdarīšanu draud kriminālsods".[1] Kā gan terminu
"noziegums" traktēja "Krievu tiesa"?
Ar
kristietības izplatīšanos, morāles principu maiņas rezultātā, notiek citādas
"noziegums" un "sods" jēdzienu izpratnes veidošanās. Šādas
pārmaiņas visspilgtāk atainojas jēdzienu traktējumos, proti- ja sākotnēji
"noziegums" bija kā kņaza gribas vai likuma pārkāpums, tad
"Krievu tiesa" ar šo jēdzienu saprot fiziska, materiāla vai morāla
rakstura pārkāpumu (обида). Par šo pārkāpumu vainīgais cietušajam maksā
noteiktu kompensāciju. Vārdu sakot, kriminālpārkāpums juridiski ne ar ko
neatšķīrās no civiltiesību pārkāpuma.
Nozieguma
objektīvā puse ietvēra sevī 2 jēdzienus:
1)
"noziedzīgs nodoms" (покушение
на преступление) Piem., cilvēks, kurš ir izvilcis zobenu, taču nav
izdarījis cirtienu;
2)
"izdarīts noziegums" (оконченное преступление).
"Krievu tiesa" deklarēja noziegumus,
kuri veikti grupās, taču līdzdalībnieku sīkāku lomu iedalījumu neparedzēja.
Nozieguma
subjekti, tātad, personas, kuras ir spējīgas atbildēt par saviem nodarījumiem,
var būt brīvi cilvēki. Jebkurš noziegums paredzēja kompensāciju izmaksu.
"Krievu tiesā" nav minēts, vai sievietes var būt nozieguma subjekti;
noziedznieku vecums.
"Krievu
tiesā" minēti tikai 2 nozieguma veidi:
1)
pret personu (slepkavība, miesas
bojājumi, apvainojumi, sasitumi);
2)
pret īpašumu (laupīšana, zagšana,
zemes robežu neievērošana, nelikumīga cita īpašuma lietošana.
Likums aizstāvēja indivīda intereses. Indivīdam,
sairstot pirmatnējai sabiedrībai, bija nepieciešama dzīvības un personiskā
īpašuma aizsardzība. Valsts noziegumi nav iekļauti "Krievu tiesā",
tāpat arī nav iekļauti noziegumi, kas vērsti pret kņaza administrāciju. Šajā
posmā vēl nebija izveidojies abstrakts valsts jēdziens, tāpēc par smagiem
noziegumiem tika uzskatīti tie, kuri bija vērsti pret kņazu. Sacelšanos un
nemieru organizētājiem tika piespriests sods uz vietas. Tādos gadījumos
visbiežāk tika lietoti masveida sodi. Jāmin, ka arī kņazu politiskās cīņas
metodes ne vienmēr bija likumīgas, taču liela nozīme te bija politisko spēku
attiecībām. Tas attiecās arī uz nodevībām pret kņazu. Šādus noziegumus
izskatīja un izlēma ierobežots personu loks, pārsvarā paši kņazi.
"Krievu
tiesā" dominē dažādi naudas sodi, lai gan praksē kriminālpārkāpumi bija
dažādi. Praksē tika lietoti šādi soda veidi: nāves sods, naudas sods,
ieslodzīšana cietumā, "поток и разграбление", "членовредительская
кара".
"Krievu
tiesa" it kā apstiprina tradīciju- nogalināt zagli nozieguma vietā, taču,
tai pat laikā, mēģina ierobežot sabiedrības patvaļu, ļaujot nogalināt zagli
tikai naktī un aizliedzot nogalināt sasietu zagli. Šis ir spilgts piemērs tam,
kādas normas izdodot, kņazs paplašināja un nostiprināja savu varu.
Nekas
nav zināms par asinsatriebību dažādu sabiedrības kārtu pārstāvju starpā. Toties
pastāv versija, ka aizvietot asinsatriebību ar naudas sodu bija izdevīgi
bajāriem un kņaziem.
Tāpat
nav nekas zināms kā sodīja sievietes, ja tās bija izdarījušas smagu noziegumu.
Pētot
avotus, saskaramies ar dažādiem strīdiem un diskusijām par asinsatriebības
tiesisko statusu. Proti, vai tas bija pirmstiesas vai arī pēctiesas sods?
Tiesību vēsturnieki izsaka dažādus viedokļus:
1)
pēctiesas- asinsatriebība bija kā
sods par nodarīto noziegumu;
2)
pirmstiesas- asinsatriebība bija
kā feodālās sabiedrības cilvēka atbildes reakcija uz nodarījumu.
Lai arī kura teorija mums nešķistu pieņemamāka, "Krievu
tiesa" nesniedz atbildi uz šo jautājumu. Asinsatriebība ir vēsturiski
veidojusies, un tā ir bijusi nepieciešama, lai cietušais (cietušā tuvinieki)
varētu "izrēķināties" ar noziedznieku. Feodālajā sabiedrībā kādu
laiku kņaza tiesa eksistē kopā ar kopienas tiesu, taču manāma pakāpeniska kņaza
autoritātes palielināšanās, kas tad arī būtiski izmaina asinsatriebības, kā
soda mēra, piemērošanas kārtību. Kņaza tiesa izvirzās priekšplānā.
2.3. Procesuālās tiesības
Par senāko tiesas instanci ir jāuzskata kopienas tiesa, jo
tai bija visas procesa tiesības un arī nepieciešamie pienākumi. Tiesas procesā
jāizceļ ir sacīkstes princips. Tieši šī iemesla dēļ "Krievu
tiesu" sauc par "состязание", retāk- "обвинение".
Procesam ir raksturīgas tādas īpašības kā salīdzinoša pušu vienlīdzība un to
aktivitāte lietas izskatīšanas laikā vācot lietiskos pierādījumus. Kā jau
minēju, 10.-11.gs. priekšplānā izvirzījās kņaza un viņa administrācijas tiesa.
Viņi paši ierosināja lietas izskatīšanu, vāca lietiskos pierādījumus,
sprieda tiesu un piemēroja soda veidu.
Lietas izskatīšanu ierosināja uz sūdzību pamata, notverot
noziedznieku notikuma vietā vai arī paša nozieguma fakta rezultātā.
Par procesa sākuma formu varēja kalpot "заклич"-
publisks paziņojums par īpašuma pazušanu un vainīgā meklējumu uzsākšana
(parasti tirgū).
Eksistēja "послухи"- liecinieki, kuri bija
dzirdējuši kādus procesam svarīgus faktus. "Свидетели доброй славы
обвиняемого"- apsūdzētā aizstāvības liecinieki. Jāatzīmē, ka par
liecinieku varēja būt tikai brīvi cilvēki.
"Krievu tiesā" nekas nav minēts par vainīgā
atzīšanos, taču tam bija izšķiroša nozīme. Liela nozīme bija divkaujām un
cīniņiem procesa pušu starpā. Tas, kurš uzvarēja divkaujā, uzvarēja arī tiesas
procesā.
Jāmin arī zvērests, kurš īpaši procesā nostiprinājās sakarā
ar kristietības izplatīšanos Tas bija vārdiskā formā un bija jāskūpsta krusts.
Dodot zvērestu, parasti, bija jāpiesauc svēto vārdi un augstākie spēki. Bija
divu veidu zvēresti: gan "atbildētājam", gan arī
"prasītājam". Nodevis zvērestu, cilvēks, kurš teica nepatiesību; tika
uzskatīts, ka viņu sodīs Dievs.
"Krievu tiesā" tiesas lēmums bija mutisks. Nav
nekas minēts par otrreizēju lietas izskatīšanu un lēmuma pārsūdzēšanu. Jādomā,
ka sūdzības un pretenzijas par tiesas spriedumiem tika iesniegtas kņazam un
viņš arī bija, sava veida, apelācijas instance.
Neskaidrību gadījumā liela nozīme bija ordālijām
(pārbaudījumi ar dzelzi un ūdeni). Pārbaudījums ar dzelzi- apsūdzētajam bija
jāpieskaras nokaitētam dzelzs gabalam. Par vainas lielumu sprieda pēc apdegumu
daudzuma un to rakstura. Pārbaudījums ar ūdeni- apsūdzēto sasēja īpašā veidā un
iegremdēja ūdenī. Ja viņš negrima, tad apsūdzēto uzskatīja par vainīgu (ūdens
viņu nepieņēma).
Cits procesa veids bija noziedznieka meklēšana "pa
pēdām". Slepkavības gadījumā, ja bija atstātas pēdas, kopienas ļaudīm bija
jāsameklē noziedznieks vai arī jāmaksā naudas sods. Ja pēdas zuda uz ceļa vai
arī laukā, tad tika uzskatīts, ka noziedznieks ir aizbēdzis un process tika
pārtraukts.
Nobeigumā jāatzīmē, ka process aizstāvēja valdošās šķiras
intereses. Feodālis varēja savākt lielāku liecinieku skaitu, kas liecinātu par
labu viņam procesa laikā, feodālim bija labāki ieroči, labāks bruņojums, labāks
zirgs un viņš varēja pamatoti cerēt uz uzvaru divkaujā. Protams, viņa pusē bija
arī tiesneši- arī valdošās šķiras pārstāvji.
Nobeigums
Neapšaubāmi "Krievu tiesa" ir unikāls senkrievu
tiesību vēstures piemineklis. Būdama pirmais rakstītais tiesību normu avots, tā
tomēr aptver lielu tā laika sabiedrisko attiecību sfēru. "Krievu
tiesa" ir feodālo tiesību apkopojums, kurā ir atradušas savu atspoguļojumu
arī krimināltiesību, civiltiesību un procesuālo tiesību normas.
"Krievu tiesa" ir oficiāls normatīvais akts. Tās
teksts satur visas norādes uz personām (kņaziem), kas izdarījušas grozījumus un
labojumus.
"Krievu tiesa"- feodālo tiesību piemineklis. Tā
aizsargā valdošās šķiras intereses.
Vairāku gadsimtu garumā "Krievu tiesa" bija
tiesību normu avots. Vēlāk "Krievu tiesa" veicināja Pleskavas un
Novgorodas tiesu grāmatu rašanos.
"Krievu tiesa" tika iekļauta dažādos vēlākos
tiesību normu krājumos līdz pat 15.gs. 1497.gadā tiek izdots Ivana III tiesību
normu krājums, kas pilnībā aizvieto "Krievu tiesu".
Izmantotās
literatūras un avotu saraksts
1. Latvijas Republikas Krimināllikums.- Rīga: Firma "AFS", 2000.
2. Беляев И.Д. Лекции по истории русского
законодательства.- Москва: 1858.
3. Исаев И.А. История государства и права
России.- Москва: 1993.
4. История России с древнейших времен до
конца 17 века/ сост. А.Н.Сахарова, В.И.Буганова.- Москва: Просвещение, 1997.
5. Свердлов М.Б. От закона русского к "Русской Правде".- Москва:
1988.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru