III.kursa
studente
Ance Roze
Ventspils 2001
Saturs
Ievads................................................................................................................................... 3
Kriminālprocesa būtība un nozīme....................................................................................... 4
Kriminālprocesuālo tiesību funkcijas.................................................................................... 8
Nobeigums......................................................................................................................... 12
Izmantotie avoti................................................................................................................. 13
Ievads
Tā kā nevar
pastāvēt absolūta demokrātija, it visās valstīs ir pieņemti likumi, lai kaut
kādā veidā regulētu aktivitātes valstīs. Bet jebkuram likumam ir savi
pārkāpēji, kā mēdz teikt: “Likumi ir domāti, lai tos apietu”, tāpēc arī bija jārada sistēma, kas šos likuma
pārkāpējus sodītu un reizē arī iegrožotu potenciālos likuma pārkāpējus. Tā
rezultātā arī radīti krimināllikumi, krimilāprocesa kodeksi, kas visi kopā
nosaka nepieciešamo, to veiksmīgai funkcionēšanai.
Kriminālprocesuālā
kārtība ir Latvijas Kriminālprocesa kodeksā paredzētā secība, kādā noris visas
nepieciešamās un pieļaujamās darbības nolūkā konstatēt noziedzīga nodarījuma
faktu, noskaidrot noziedzīgā nodarījumā vainīgo personu un nodrošināt likumu
pareizu piemērošanu, kā arī pārbaudīt krimināllietu ierosināšanas, izmeklēšanas
un iztiesāšanas likumību un pamatojamību. Procesuālo kārtību Latvijā nosaka
Kriminālprocesa kodekss un citi valstī spēkā esošie likumdošanas akti.
Procesuālās
kārtības saturu veido kriminālprocesa kodeksa normās noteikto procesa virzītāju
un dalībnieku tiesības un pienākumu kopums. Visas darbības kriminālprocesā
notiek šo tiesību un pienākumu ietvaros, nepārkāpjot to robežas, galarezultātā
realizējot kriminālprocesa uzdevumus. Lai apmierinātu kriminālprocesa
dalībnieku vēlmes, kriminālprocesa kodeksā noteiktas kriminālprocesa dalībnieku
tiesības, tādējādi garantējot to vienlīdzību likuma priekšā.
Kriminālprocesa būtība un nozīme.
Likumības
un tiesiskās kārtības nodrošināšana valsī aptver plašu realizējamo pasākumu
kopumu. Pie tiem pieskaitāmi sociāli ekonomiskie pasākumi, politiski pasākumi,
preventīvie pasākumi, kā arī piespiedu līdzekļu piemērošanu personām, kas
nevēlas ievērot likumu un citu tiesību aktu prasības.
Centrālā
vieta ir darbam, kas tiek veikts noziedzības apkarošanas sfērā. Un tas ir
likumsakarīgi. Jo noziedzīgie nodarījumi – kriminālpārkāpumi un noziegumi –
nodara kaitējumu gan valsts un sabiedrības, gan personu interesēm, skar to
likumiskās tiesības.[1]
Vēsturiski
cīņu pret tiem cilvēkiem, kas izdarījuši noziegumus pret citiem sabiedrības
locekļiem, raksturo vairāki posmi:
Pirmais posms cīņā ar noziedzīgiem nodarījumiem pret personu dzīvību,
veselību un citām interesēm raksturo tieša fiziska iedarbe uz noziedzīgo
nodarījumu izdarījušo. Šis cīņas veids, kas bija raksturīgs pirmatnējās kopienas
cilvēkam un bija pielāgots, lai aizstāvētu viņa personiskās intereses,
juridiski tika atzīts līdz valstiskuma izveidošanos visās sabiedriski
ekonomiskās informācijās, sākot ar verdzības iekārtu līdz mūsu dienām. Vietā
pieminēt likumus par nepieciešamo aizstāvēšanos, galējo nepieciešamību.
Otrs
posms cīņā ar noziedzību iet tālāk un atšķiras no pirmā ar to, ka nodarījumi
pret cilvēku, viņa īpašumu izveidojušos sabiedrisko attiecību un to rakstura
dēļ sāk jau aizskart sabiedrības, arī citu sabiedrības locekļu palīdzību, lai
novērstu, pārtrauktu noziegumus, palīdzētu atrast un noskaidrot noziegumu
izdarījušās personas un palīdzētu tās aizturēt. Juridiski arī šis cīņas veids
ar noziedzību valstiskuma apstākļos iegūst atzīšanu.
Trešais
posms ir speciālu valsts iestāžu un
amatpersonu darbība nozieguma atklāšanā un izmeklēšanā .Šis posms ir kriminālprocess. Šajā darbībā tiesa
un pārējās tiesību aizsardzības iestādes – un šo iestāžu amatpersonas darbojas
kā varas, valsts iestādes, kas speciāli izveidotas, lai aizsargātu tiesisko
kārtību valsī, valdošās sabiedrības attiecības gan starp personām, gan starp
personām un valsti un lai realizētu pašas bīstamākās varas funkcijas, proti
piespiešanas funkcijas. To visasākā forma ir sods.
Lingvistiskā
nozīmē “kriminālprocess” ir saliktenis, kas radies no diviem latīņu vārdiem – crimen (noziegums) un processus (kustība, norise). Šajā nozīmē
kriminālprocess ir noteikta izziņas iestāžu, prokuratūras un tiesas (tiesnešu)
darbība, lai noskaidrotu, brīdinātu, ātri un pilnīgi arklātu noziedzīgus
nodarījums, noskaidrotu vainīgos un nodrošinātu likumu pareizu piemērošanu, lai
katra persona, kas izdarījusi noziegumu (noziedzīgu nodarījumu), tiktu taisnīgi
sodīta, bet neviens nevainīgais netiktu saukts pie kriminālatbildības un notiesāts, kā arī līdz ar šo darbību
izveidojušās attiecības starp iestādēm un personām , kas piedalās procesā.
Kriminālprocesa
jēdziens ietver ne tikai kompetentu iestāžu amatpersonu darbību, bet arī
attiecības, kas izveidojas starp kriminālprocesuālājā darbībā iesaistītajiem
subjektiem. Attiecības neveidojas patvaļīgi, bet rodas un eksistē saskaņā ar
kriminālprocesuālajā likumā noteikto kārtību. Ir dažādi uzskati par
kriminālprocesa saturu, viens no veidiem ir izdalīt trīs pamatelementus:
1.
Stingri likumā noteikta valsts
iestāžu, to amatpersonu un procesa dalībnieku darbība, respektīvi, noteiktā
kārtībā izveidota sistēma.
2.
Tiesiskās attiecības, kas
izveidojas procesuālajā darbībā.
3.
Obligāta un precīza darbības un uz
tās pamata izveidojusies attiecību reglamentācija.
Jēdziens “kriminālprocess” tiek saprasts arī kā kriminālprocesuālās
tiesības. Kriminālprocesa jēdziens ietver gan procesuālo darbību, gan saistībā
ar to izveidojušās tiesiskās attiecības, kuras detalizēti reglamentē
kriminālprocesuālās likumdošanas normas. Visas šīs normas kopumā veido
kriminālprocesuālās tiesības, kas ir tiesību nozare. Pamats kriminālprocesuālo
tiesību atzīšanai par atsevišķu vai patstāvīgu nozari ir tās tiesiskās
regulēšanas priekšmets, kurā ietilpst:
·
Izziņas iestāžu, prokuratūras un
tiesas, kā arī procesa dalībnieku darbības kārtība krimināllietā tās
izmeklēšana un tiesas izskatīšanas laikā, ko reglamentā kriminālprocesuālās
normas;
·
Līdztekus nosaukto tiesību
subjektu darbībai arī atbilstošās tiesiskās attiecības viņu starpā, proti,
procesuālās attiecības. Kriminālprocesuālās tiesības ir normu kopums, kas
nosaka un regulē kriminālprocesuālo darbību un tās pamatprincipus, un tiesiskās
attiecības , kas rodas tās īstenošanā. Kriminālprocesuālās tiesības ir cieši
saistītas ar citām tiesību nozarēm; tieši šajā saistībā atklājas
kriminālprocesuālo tiesību specifika. Kriminālprocesuālās tiesības nenosaka
tiesības un neuzliek pienākumus ārpus konkrtētās krimināllietas; tās eksistē
tikai kopš krimināllietas ierosināšanas brīža un tikai lietas izmeklēšanas
laikā līdz kriminālprocesa izpildei.
Kriminālprocesuālajām attiecībām ir izteikts piespiedu raksturs.
Kriminālprocesuālās tiesības nosaka arī vienpusīgas subjekta tiesības, kurām
nekorespondē citu tiesību subjektu pienākumi. Bieži kriminālprocesā subjektu
tiesības sakrīt ar viņu pienākumu. Kriminālprocesuālās tiesības kā ikviena cita
tiesību nozare pastāvīgi mainās līdz vēsturiskajiem procesiem, ienesot to
saturā jaunus elementus.
Jēdzienu “kriminālprocess”
saprot arī kā zinātnisku disciplīnu. Šajā nozīmē kriminālprocess ir
tiesību zinātņu nozare, kuras priekšmets ir kriminālprocesuālās tiesības un
procesuālā kārtība. Kriminālprocesa zinātne pētī kriminālprocesa likumu,
kompetento valsts iestāžu amatpersonu un personu darbību to piemērošanā un izpildē, kā arī tiesiskās
attiecības, kas rodas kriminālprocesuālās
darbības norisē. Vienlaikus kriminālprocesa zinātne vispārina
pirmstiesas izmeklēšanas iestāžu un tiesas praksi un uz tās pamata izstrādā
priekšlikumus kriminālprocesuālās likumdošanas pilnveidei. Kriminālprocesuālā
zinātne izstrādā principiālus noteikumus un praktiskus paņēmienus
kriminālprocesuālo likumu pareizai tulkošanai un piemērošanai.[2]
Kriminālprocess kā jebkurš process vārda tiešajā nozīmē ar attiecīgs
laika periods, kurā izziņas iestādes, tiesa, prokurors pieņem svarīgus lēmumus,
gatavo krimināllietas materiālus izskatīšanai tiesā. Visa šī darbība ir saistīt
ar procesuālo tiesību izmantošanu, tostarp piespiedu līdzekļu izmantošanu, kas
attiecīgā pakāpē ierobežo personas tiesības un likumiskās intereses. Līdz ar to
darbība nedrīkst būt patvaļīga, tā nedrīkst būt haotiska. Tiesības aizsardzības
iestāžu un to amatpersonu rīcībai ir jābūt sistemātiskai, pakāpeniskai,
darbībām jānorit loģiskā un tiesiski pamatotā secībā. Visa kriminālprocesuālā
darbība ir sadalīta posmos jeb stadijās. Kriminālprocesuālās stadijas ie viens
no procesa dažādiem posmiem, kurus apvieno kopēju uzdevumu un principi. Taču
nezaudējot kopēju vadlīniju, katrai stadijai ir savs uzdevums, savi dalībnieki,
savas īpatnības un specifikas, tikai noteiktai stadijai atbilstošas metodes
uzdevumu realizācijai. Katras sākuma un beigu momentu raksturo un nosaka
attiecīgo procesuālo attiecību realizācija, kas saistīta ar procesuālo
dokumentu sastādīšanu. Katru kriminālprocesa stadiju raksturo attiecīgi
kriminālprocesuālie termiņi. Kriminālprocesuālās stadijas nav tikai mehāniski
savienoti posmi, tās veido sistēmu no savstarpēji saisītām, pakāpeniskā sesībā
izvietotām stadijām, kurā katras stadijas uzdevums ir sekmēt nākamo un galarezultātā
nodrošināt kriminālprocesa mērķa sasniegšanu.
Saskaņā ar Latvijā spēkā esošo likumdošanu kriminālprocesu veido šādas
stadijas:
·
Krimināllietas ierosināšana
·
Pirmstiesas izmeklēšana
·
Apsūdzētā nodošana tiesai
·
Lietas iztiesāšana pirmās
instances tiesā
·
Apelācija
·
Kasācija
·
Sprieduma izpilde
Šīs stadijas var tikt uzskatītas par kriminālprocesa stadijā, cauri
kurām “jāiziet” tiesvedībai jebkurā krimināllietā. Izņēmums ir personīgās
apsūdzības lietas un saīsinātā procesa piemērošana. Apelācija un kasācija jeb
pārsūdzības stadija ir uzskatāmas par fakultatīvām stadijām, jo pastāv tikai
saskaņā ar pārsūdzību. [3]
Kriminālprocesuālo tiesību funkcijas
Kriminālprocesuālo tiesību normas ir kriminālprocesa subjekta uzvedības
noteikumi, kas reglamentē viņa rīcību, norādot uz atbilstošo tiesisko attiecību
izcelsmes priekšnosacījumiem, nosaka šo attiecību subjektus, norādot viņu
tiesības un pienākumus, kā arī sankcijas par nepienācīgu uzvešanos.[4]
Pats galvenais, ko garantē
kriminālprocess, ir dalībnieku vienlīdzība likuma priekšā, tas tiek garantēts
visiem kriminālprocesa dalībniekiem garantējot viņu tiesības, kā arī nosakot
konkrētus pienākumus, kā arī ar sacīkstes principu procesā. Tas gan vairāk dod
vienlīdzību abām procesā iesaistītajām
pusēm (starp apsūdzētāju un apsūdzēto), bet ir kā pamata tiesības, tas nozīmē,
ka ikvienai no pusēm tiek dotas tiesības izteikties, sniegt pierādījumus –
strīdēties procesa laikā, lai pierādītu savu taisnību.
Ar tiesību normām tiek noregulēta cilvēku darbība, kas nosaka viņu savstarpējās
tiesības un pienākumus tiesvedībā. Kriminālprocesuāl attiecību izcelsme, to
izmaiņas un izbeigšanās notiek apstākļos, ko
nosaka tiesību normās paredzēties apstākļi – juridiskie fakti.
Procesuālās attiecības rodas, kad realizē divpusīgas vai daudzpusīgas
pricesuālās normas, kurās noteiktām viena subjekta tiesībām atbilst citu
pienākums. Kriminālprocesa likumu tiesiskās attiecības rodas it visur, kur
procesuālās darbības subjekti īsteno savas tiesības un pienākumus, tāpēc arī
attiecības tiesvedības gaitā starp cietušo un viņa pārstāvi, starp apsūdzēto un
galvinieku utt. ir kriminālprocesuālās attiecības.
Pārsvarā visiem kriminālprocesa dalībniekiem tiek garantētas līdzīgas
tiesības, kas noteiktas kriminālprocesā, tādas kā tiesības iepazīties ar lietas
materiāliem, gūt nepieciešamās ziņas, pieteikt lūgumus, noraidījumus utt.
Kriminālkodeksa 100.p. Cietušais
Pilsonim, kas atzīts par cietušo noziedzīgā nodarījumā, ir tiesības dot
liecības lietā. Cietušajam un viņa pārstāvim ir tiesības: iesniegt pierādījumus:
pieteikt lūgumus; iepazīties ar visiem lietas ,materiāliem no pirmstiesas
izmeklēšanas pabeigšanas brīža un izrakstīt no lietas nepieciešamās ziņas vai
arī ar tehniskiem līdzekļiem nokopēt
nepieciešamos lietas materiālus; piedalīties lietas iztiesāšanā; pieteikt noraidījumus, iesniegt
sūdzības par iesniegt sūdzības par izziņas iestādes, izziņas izdarītāja,
prokurora un tiesas darbībām un lēmumiem, kā arī iesniegt sūdzības par tiesas
spriedumu vai lēmumu un tiesneša lēmumiem.
102.pants.
Civilprasītājs
“Personai, uzņēmumam,
iestādei vai organizācijai, kura
ar izziņas izdarītāja, prokurora,
tiesneša vai tiesas
lēmumu atzīta par civilprasītāju, vai
civilprasītāja pārstāvim ir
tiesības: iesniegt pierādījumus; pieteikt
lūgumus; piedalīties lietas
iztiesāšanā; lūgt izziņas
iestādi, prokuroru vai
tiesu gādāt par pieteiktās
civilprasības nodrošināšanu; uzturēt
civilprasību; iepazīties ar lietas materiāliem no pirmstiesas izmeklēšanas
pabeigšanas brīža un izrakstīt no
lietas nepieciešamās ziņas vai
arī ar tehniskiem līdzekļiem nokopēt nepieciešamos lietas materiālus, bet
lietās, kur pirmstiesas izmeklēšana nav notikusi, no brīža, kad apsūdzētais
nodots tiesai; pieteikt
noraidījumus; iesniegt sūdzības
par izziņas izdarītāja,
prokurora vai tiesas
rīcību, kā arī iesniegt
sūdzības par spriedumu
un tiesas lēmumiem
tai daļā, kas skar civilprasību.”
103.pants.
Civilatbildētājs
“ Civilatbildētājam vai tā
pārstāvim ir tiesības: celt iebildumus pret pieteikto
prasību; sniegt paskaidrojumus pēc pieteiktās prasības
būtības; iesniegt pierādījumus; pieteikt lūgumus; iepazīties ar lietas materiāliem no
pirmstiesas izmeklēšanas pabeigšanas
brīža un izrakstīt
no lietas nepieciešamās ziņas vai arī ar tehniskiem līdzekļiem nokopēt
nepieciešamos lietas materiālus, bet lietās, kur pirmstiesas izmeklēšana nav
notikusi, no apsūdzētā tiesai nodošanas
brīža; piedalīties lietas iztiesāšanā; pieteikt noraidījumus; iesniegt sūdzības
par izziņas izdarītāja,
prokurora vai tiesas rīcību, kā arī iesniegt sūdzības par spriedumu un tiesas
lēmumiem tai daļā, kas skar civilprasību.”
Atšķirīgas no citu dalībnieku tiesībām ir aizdomās turētā tiesības. Kā
pirmā jau jāmin nevainības prezumpcija, kas nosaka to , ka neviens nav vainīgs,
līdz tā vaina ir pierādīta.
Kriminālprocesa kodekss 19.1 pants. Nevainīguma prezumpcija
“Nevienu nevar atzīt par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā un
sodīt, kamēr viņa vaina nav pierādīta
likumā paredzētajā kārtībā un atzīta likumīgā spēkā stājušos tiesas spriedumu.
Pierādīšanas pienākums ir apsūdzētājam. Apsūdzētajam nav jāpierāda savs
nevainīgums.
Visas šaubas par vainu, kuras
nav iespējasm novērst, jāvērtē par labu apsūdzētajam. Tāpat vērtējamas
šaubas, kas rodas, tulkojot un piemērojot krimināllikumus un kriminālprocesa
likumus.”
Citas apsūdzētā tiesības ir līdzīgas jau minētajām dalībnieku tiesībām,
tikai te vēl klāt jāmin tiesības uz aistāvību un pēdējo vārdu.
Kriminālprocesa kodeksa 95.pants
“Apsūdzētajam ir tiesības: zināt, par ko viņš ir apsūdzēts, un sniegt
paskaidrojumus sakarā ar uzrādīto apsūdzību, iesniegt pierādījumus, pieteikt
lūgumus, iepazīties ar visiem lietas izmeklēšanas materiāliem no pirmstiesas
izmeklēšans pabeigšanas brīža un izrakstīt no lietas nepieciešamās ziņas vai
arī tehniskiem līdzekļiem nokopēt nepieciešamos lietas materiālus; pieņemt
aizstāvi; piedalīties lietas iztiesāšanā pirmās instances tiesā; pieteikt
noraidījumus; iesniegt sūdzības par izziņs izdarītāja, prokurora un tiesas darbībām
un lēmumiem, pieprasīt drošības garantēšanu šajā kodeksa noteiktajā kārtībā.
Tiesājamam ir tiesības uz pēdējo vārdu.”
Kā nosaka Kriminālprocesa kodeksa 99.pants aizdomās turētajam,
apsūdzētajam un tiesājamam ir tiesības arī atteikties no aizstāvja.
Tā kā apsūdzētajam ir tiesības uz aizstāvi, tad arī aizstāvim noteiktas
tiesības kriminālprocesā:
Kriminālprocesa kodeksa 96.pants
“Aizstāvim ir tiesības piedalīties lietā no brīža, kad persona likumā
noteiktajā kārtībā tiek atzīta par aizdomās turēto.”
97.pants.
“No tā brīža, kad aizstāvis piedalās lietā, viņam ir tiesības:
satikties ar aizdomās turēto, apsūdzēto,
tiesājamo vienatnē; iesniegt pierādījumus, pieteikt noraidījumus un lūgumus;
piedalīties aizdomās turētā
nopratināšanā, apsūdzības uzrādīšanā un apsūdzētā nopratināšanā, kā arī citās
izmeklēšanas darbības pēc aizdomās turētā, apsūdzētā, vai aizstāvja lūguma:
piedalīties iztiesāšanā: iesniegt
sūdzības par izziņas iestādes, izziņas izdarītāja, prokurora un tiesas darbībām
un lēmumiem.
Aizstāvim ir tiesības iepazīties ar visiem lietas materiāliem un
izrakstīt no lietas nepieciešamās ziņas vai arī ar tehniskiem līdzekļiem nokopēt nepieciešamos
lietas materiālus.”
Šo garantēto tiesību pamatfunkcija ir nodrošināt kārtību
kriminālprocesā, kā arī garantēt to, lai ikviens varētu izmantot viņam
piešķirtās tiesības, tādējādi cenšoties pierādīt taisnību. “Spēkā esošā
kriminālprocesuālā likumdošana garantē kriminālprocesa dalībnieku tiesību un
likumisko interešu nodrošināšanu, nosakot personu speciālo procesuālo
aizsardzību, reglamentējot procesuālās darbības procesuālo termiņu robežās,
nosakot kriminālprocesa rakstisko formu utt. Katrs kriminālprocesa institūts,
neraugoties uz tā tiešajiem uzdevumiem, vienlaikus ir personas tiesību un
likumisko interešu garantija.”[5]
Nobeigums
Nobeigumā
varētu izdarīt šādus secinājumus:
ü Kriminālprocess ir likumā noteikta darbība, lai atklātu noziegumu,
nodrošinātu likumu pareizu piemērošanu, lai persona, kas izdarījusi noziegumu
tiktu sodīta, bet neviens vainīgais netiktu saukts pie atbildības.
ü Kriminālprocesa kodeksa būtība ir nodrošināt kriminālprocesa veiksmīgu
darbību, nodrošināt tiesības un pienākumus procesa dalībniekiem, kā arī kārtību
procesa izpildē.
ü Galvenā kriminālprocesa kodeksā noteiktā tiesība ir palikt nevainīgam,
līdz brīdim, kamēr nav pierādīta apsūdzētā, aizdomās turētā vai tiesājamā
vaina.
ü Aizdomās turētajam, apsūdzētajam vai tiesājamam ir tiesības uz
aistāvību, kā arī no tās atteikties.
ü Tiesājamam ir tiesības uz pēdējo vārdu.
ü Visiem procesa dalībniekiem tiek garantētas tiesības procesā, kā arī
noteikti to pamatpienākumi.
ü Ja cilvēki nepārkāptu Krimināllikumu, nebūtu vajadzīgs ne
Kriminālprocesa kodekss, ne tajā noteiktās tiesības.
Izmantotie avoti
1.
Ā. Meikališa kriminālprocesa
kodekss “ “, Rīga, 1999
2.
Latvijas Kriminālprocesa kodekss
ar grozījumiem, kas izsludināti līdz
1998.gada 16.jūnijam.
[1] A.Meikališa Kriminālprocesa
tiesības Vispārīgā daļa, “RaKa “, Rīga, 2000, 9.lpp
[2] A.Meikališa Kriminālprocesa tiesības Vispārīgā daļa, “RaKa “, Rīga,
2000, 10.-13.lpp
[3] A.Meikališa Kriminālprocesa tiesības Vispārīgā daļa, “RaKa “, Rīga,
2000, 14.lpp
[4] A.Meikališa Kriminālprocesa tiesības Vispārīgā daļa, “RaKa “, Rīga,
2000, 58.lpp
[5] A.Meikališa Kriminālprocesa tiesības Vispārīgā daļa, “RaKa “, Rīga,
2000, 60.lpp
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru