Krustkalnu rezervāts

Autors: Nezināms


Krustkalnu teritoriju raksturo liela reljefa formu daudzveidība, kas nosaka arī dažādus ekoloģiskos apstākļus- ar to saistīta meža tipu un augu valsts daudzveidība.
Interesanti ģeomorfoloģiskie objekti ir:
-Karbonātiem bagātie avoti, kas izplūst Dreimaņu ezera R krastā un citur uz Z un D gar labi izteikto Madonas - Trepes vaļņa piekāji gar visu Svētes - Niedruškas purva malu. Lielākais šāda veida avots ir Krāku avots, kas ietek Dreimaņu ezerā.
-No saldūdens kaļķiem veidojusies pussala, kas iestiepjas Dreimaņu ezerā (Velna pirksts).


-Dūku - Svētes ieplaka, kurā, izgulsnējušies saldūdens kaļķi. Šeit ir viena no lielākajām saldūdens kaļķu iegulām Austrumeiropā. 50-to gadu beigās atradnes D daļā iegūti kaļķi, kas izmantoti lauksaimniecības vajadzībām.
-Purviņi un ezeriņi, kas izveidojušies starppauguru ieplakās ar tiem raksturīgu augu valsti.



Biocenožu daudzveidību raksturo mežainā ainava, purviņi un ezeriņi ieplakās, kalcifīlie dumbrāji, avoksnāji, dabiskās pļavas un lauces. Krustkalnu mežus raksturo monolīts meža masīvs, kurā notiek mežaudžu dabiskā sukcesija bez būtiskas cilvēka iejaukšanās. daudzveidīgi mežu tipi, liela vecuma audzes un daudzveidīga meža fauna.

Biotopi

Meži aizņem ap 90% no kopējās rezervāta platības. Vairāk nekā puse no tiem ir sausieņu meži. Krustkalnu grēdas nogāzēs damakšņa un lāna tipa mežos koku stāvu veido priede Pinus sylvestris, lakstaugu un sīkkrūmu stāvu - pļavas nārbulis Melampyrum pratense, mellene Vaccinium myrtillus, brūklene Vaccinium vitis-idaea, aitu auzene Festuca ovina, virši Calluna vulgaris. Jauktajos priežu, egļu un bērzu mežos ir vairāk krūmu un lakstaugu: lazda Corylus avellana, pīlādzis Sorbus aucuparia, kaulene Rubus saxatilis, meža avene Rubus idaeus, baltā vizbulīte Anemone nemorosa, pūkainā zemzālīte Luzula pilosa, meža zemene Fragaria vesca. Sastopamas arī kaļķainas augsnes mīlošas augu sugas: meža silpurene Pulsatilla patula, lielziedu uzpirkstīte Digitalis grandiflora, meža vizbulis Anemone sylvestris. Mazākas platības aizņem vēris, kur valdošā koku suga- egle, no lakstaugiem- meža zaķskābene Oxalis acetosella, zilā vizbulīte Hepatica nobilis, parastā kumeļpēda Asarum europaeum, dzeltenā zeltnātrīte Galeobdolon luteum.

Gar upju un ezeru krastiem nelielās platībās sastopami niedrāji, galvenā koku suga- priede, pamežā aug krūklis Frangula alnus, lakstaugu stāvā - parastā niedre Phragmites australis.

Rezervāta zemāko daļu aizņem nosusinātie meži- galvenokārt šaurlapju un mētru kūdreņi. Galvenās koku sugas- priede, bērzs, egle, baltalksnis, parastā apse, pamežā- krūklis, zemsegā- mellene, brūklene, lielā nātre Urtica dioica, purva cietpiene Crepis paludosa.




Pļavas Krustkalnu rezervātā saglabājušās nelielās platībās bijušajās lauksaimniecības zemēs, kopā aizņem ap 80ha jeb 2.7% no rezervāta teritorijas.

Lielākā daļa pļavu pauguru nogāzēs ir mēreni mitras. Biežāk sastopamās augu sugas ir parastā smilga Agrostis tenuis, pļavas pulkstenīte Campanula patula, parastais vizulis Briza media, parastā kamolzāle Dactylis glomerata, daudzziedu zemzālīte Luzula multiflora, kodīgā gundega Ranunculus acris, ziemeļu madara Galium boreale, baltā madara Galium album. No retām un aizsargājamām sugām pļavās un mežmalās aug Sibīrijas skalbe Iris sibirica, pļavas linlape Thesium ebracteatum, sarkanā dzeguzene Epipactis atrorubens, lielziedu uzpirkstīte Digitalis grandiflora.

Šauras joslas gar mazajām upītēm un grāvjiem aizņem slapjās pļavas. Tajās biežāk sastopamās sugas ir parastā vīgrieze Filipendula ulmaria, lēdzerkste Cirsium oleraceum, purva vārnkāja Comarum palustre, ciņu grīslis Carex caespitosa, purva neaizmirstule Myosotis palustris, molīnija Molinia caerulea.

Bijušie saldūdens kaļķu karjeri ir platības ar degradētu augsnes virskārtu. Te sastopama parastā niedre Phragmites australis, raibā kosa Equisetum variegatum, parastais zeltdadzis Carlina vulgaris, Žerarda smiltsķērsa Arabis geradii.




Ūdenstilpes Krustkalnu rezervātā aizņem 4% no kopējās platības. Upes ir mazas, regulētas gandrīz visā to garumā. Upīšu, grāvju un ezeru krastos un citās pārmitrās vietās aug melnalksnis Alnus glutinosa, parastā niedre Phragmites australis, slaidais grīslis Carex acuta, purva purene Caltha palustris, sniegbaltā ūdensroze Nymphaea candida, dzeltenā lēpe Nuphar lutea, zobainā ķērsa Cardamine dentata, purva madara Galium palustre, ezera lielmeldrs Scirpus lacustris, parastā cirvene Alisma plantago-aquatica, trejdaivu sunītis Bidens tripartita. Ezeru krastos kalcifilie augi - dižās aslape Cladium mariscus un rūsganā melncere Schoenus ferrugineus veido vitālas audzes. Te konstatēti arī citi reti un aizsargājami augi – Lēzeļa lipare Liparis loeselii, Buksbauma grīslis Carex buxbaumii, purva sūnene Hammarbya paludosa, trejdaivu koraļļsakne Corallorhiza trifida.




Purvu Krustkalnu rezervâtâ ir maz – tikai starppauguru ieplakâs. Sûnu purvos dominç sfagni Sphagnum, sastopama purva dzçrvene Oxycoccus palustris, parastais baltmeldrs Rhynchospora alba, apaïâ rasene Drosera rotundifolia, makstainâ spilve Eriophorum vaginatum. Zâïu un pârejas purvos, kas atrodas galvenokârt nogâþu pakâjçs, ir liela sugu daudzveidîba – grîðïi Carex, dzeguþpirkstîtes Dactylorhiza incarnata, Dactylorhiza maculata, purva dzeguzene Epipactis palustris, purva atâlene Parnassia palustris, dzeltenâ akmeòlauzîte Saxifraga hirculus. Avoksnâji ir îpatnçji biotopi, kas nogâzçs atrodas starp meþu un purvu. Tikai te Krustkalnu rezervâtâ aug Sibîrijas mçlziede Ligularia sibirica, bâlziedu brûnkâte Orobanche pallidiflora, tûbainâ bârkstlape Trichocolea tomentella.

Fauna
Zīdītājdzīvnieku fauna

Daudzveidīgās reljefa formas un ar to saistītie ekoloģiskie apstākļi lielā mērā sekmē ne tikai augu bet arī dzīvnieku valsts daudzveidību Krustkalnu rezervātā. Šeit sastopama 35 zīdītājdzīvnieku suga, tas ir apmēram 58% no Latvijas faunas.

No Eiropā apdraudētajām dzīvnieku sugām šeit sastopams bebrs, ūdrs, vilks, lūsis.



Ornitofauna

Krustkalnos, kā jau meža rezervātā, sastopamas visas mežiem raksturīgās putnu sugas.

Uz 1999.g. sākumu konstatētas 131 putnu suga, no tām kā ligzdotājas 103 sugas, vēl 16 kā iespējamas ligzdotājas. 12 putnu sugas konstatētas rezervātā tikai barojoties, caurceļošanas laikā vai ziemā.

Konstatētas 10 sugas, kas iekļautas Latvijas Sarkanajā grāmatā, un 17 sugas, kuras dažādā mērā apdraudētas Eiropā - iekļautas SPEC (sugas, kuru aizsardzībā lielākā nozīme ir Eiropai) kategorijās 1 – 3.

Latvijas mērogā nozīmīgākie atradumi Krustkalnu rezervātā ir trīspirkstu dzenis Piciodes trydactilis (10-12 pāri), baltmugurdzeis Dendrocopus martius (3-5) un lielais mežirbju Bonasa bonasia skaits (100-130 pāru). Krustkalnos ligzdo 2 – 3 pāri melno stārķu Ciconia nigra, 1 - 2 pāri mazo ērgļu Aquila pomarina, ap 3 pāriem dzērvju Grus grus. Rezervātā konstatēta bagāta pūču fauna: kā ligzdotājas meža pūce Strix aluco, urālpūce Strix uralensis, bikšainais apogs Aegolius funerus, ausainā pūce Asio otus, apodziņš Glaucidium passerinum.





Bezmugurkaulnieku fauna

Bezmugurkaulnieku fauna Krustkalnu rezervātā ekoloģiski saistīta ar meža augšanas apstākļu tipu daudzveidību, ar nelielām meža pļaviņām un ar relatīvi lielo dabīgo ūdenstilpju skaitu tik nelielai teritorijai.

No kopējā Krustkalnos konstatētā bezmugurkaulnieku sugu skaita (1439 sugas) vislabāk izpētītas 2 bezmugurkaulnieku grupas- kukaiņu Insecta klases tauriņu Lepidoptera kārta ar 1175 rezervātā sastopamajām sugām (575 lieltauriņu Macrolepidoptera un 600 sīktauriņu Microlepidoptera sugas) un rezervāta dabīgo ūdenstilpju bentosa fauna- konstatētas 124 ūdeņu bentosa sugas, tajā skaitā: 31 vienšūņu Protozoa, 30 posmaino tārpu Annelides un 39 molusku Mollusca sugas.

Krustkalnu rezervātā novērotas 15 Latvijas aizsargājamo kukaiņu sarakstā iekļautās sugas: 2.kategorija- zilā eļļasvabole, čemurziežu dižtauriņš, kārklu zaigraibenis, apšu zaigraibenis;

3.kategorija- uzpirkstīšu ziedsprīžmetis, lielā zalkteņu plakankode, mazā zalkteņu plakankode;

4.kategorija- komposta degunradžvabole, lielā dižmakstene, apšu raibenis, sausseržu raibenis, pelēkais pāvacis, rudais pāvacis, nātru lācītis, ošu ordeņpūcīte.

Epizodiski pçtîtas kukaiòu klases vaboïu Coleoptera un jâtnieciòu Ichneumonidae sugas.



Ìeoloìija

Krustkalnu rezervāts atrodas Austrumlatvijas zemienes ziemeļrietumu malā, Aronas paugurlīdzenumā, kas ir Austrumlatvijas zemienes augstākais un reljefa ziņā sarežģītākais dabas apvidus. Rezervāta teritorija aptver reljefa ziņā trīs atšķirīgus apvidus: Madonas-Trepes valni, Praulienas pauguraini un Dūku-Svētes ieplaku.



Praulienas pauguraine ir Aronas paugurlīdzenuma galējā A daļa Madonas raj. Praulienas, Lazdonas, Mārcienas un Ļaudonas pagastā. Tā joslveidīgi stiepjas ZA-DR virzienā gar Vidzemes augstieni, no kuras to atdala Madonas pazeminājums. No Madonas-Trepes vaļņa Praulienas pauguraini norobežo Dūku-Svētes un Vadzola ieplaka. Rezervāta teritorijā ietilpst Praulienas pauguraines rietumu mala ar absolūto augstumu 126m vjl. Praulienas paugurainei raksturīga gandrīz perpendikulāri Madonas-Trepes valnim orientēta vaļņveida forma ar maksimālo augstumu 139.5m, plakanu, izstieptu virsu, ieliektām nogāzēm un neregulāras formas pauguriem (relatīvais augstums 5-10m), kas no dienvidiem norobežo Svētes-Dūku ieplaku. Praulienas pauguraine atrodas uz viļņota lokāla pamatiežu virsas pazeminājuma. To veido Katlešu un Daugavas svītas dolomīts ar dolomītmerģeļa un māla starpkārtām. Pamatiežus klāj 40-80m biezi kvartāra nogulumi, kas sastāv g.k. no glaciotektoniski sakrokota un sabīdīta starpmorēnu ledāja kušanas ūdeņu sanesta grants-smilts materiāla ar oļu un laukakmeņu piejaukumu un pieledāja baseina putekļveidīga materiāla starpkārtām. Ieplakas un pozitīvo reljefa formu nogāzes klāj pamatmorēnas smilšmāls vai mālsmilts.



Dūku-Svētes ieplaka atdala Praulienas pauguraini no Madonas-Trepes vaļņa. Ieplaka ir pārpurvota. Starp ezeru līmeni (97 m.vjl.) un Madonas-Trepes vaļņa grēdveida pauguru virsotnēm (`160 m.vjl.) ir liela augstumu starpība. Vaļņa nogāzē izplūst daudz karbonātiem bagātu avotu, tāpēc ieplakās izveidojušies saldūdens kaļķieži.



Madonas-Trepes valnis ir lokveidā izliekta iegarenu paugurgrēdu josla uz kopēja vaļņveidīga pacēluma starp Madonu un Neretas lejteci, Aronas paugurlīdzenumā, robežjoslā starp Praulienas un Mārcienas pauguraini. Madonas-Trepes valnis orientēts šķērsām kādreizējam ledāja kustības virzienam. Madonas-Trepes vaļņa Z daļa atrodas strap Madonu un Ļaudonu, tās garums 17.5km, platums 1-2.5km. Tajā ietilps 2-50m augstas, paralēlas paugurgrēdas ar stāvām nogāzēm un glaciokarsta ieplakām. Rezervāta “mugurkaulu” veido tajā ietilpstošā Madonas-Trepes vaļņa ziemeļdaļas 8.5km garais posms starp Labonas ezeru un Aiviekstes terasēto ieleju. Augstākais virsmas punkts ir Krāku kalns (166.4m vjl.), 0.5km uz rietumiem no Dreimaņu ezera. Vaļņa augstākā virsotne - Vadzoles kalns (175m vjl.) ir 4km ārpus rezervāta ZZA virzienā. Atsevišķu vaļņu grēdu garums ir 800-4000m, platums 150-400m. Vaļņa austrumu nogāze no Dreimaņu ezera līdz Plencīšu ezeram norobežo lielāko Svētes-Dūku ieplaku (absolūtais augstums 99,9-95.7m vjl.) no rietumiem, bet no austrumiem šo ieplaku norobežo Praulienas pauguraines dienvidrietumu mala. Virzienā no Mārcienas līdz Dreimaņu ezeram, kā arī uz ziemeļiem no Dreimaņu ezera izsekojamas 4-5 savstarpēji paralēlas vaļņu grēdas, kuras veido rezervāta reljefa augstāko daļu (absolūtais augstums 166, 4m vjl.; relatīvais augstums 50-70m) un savā starpā ir atdalītas ar šaurām v-veida ieplakām. Ieplaku dibenu absolūtie augstumi ir 134-98.6m vjl. Savstarpēji paralēlo vaļņu grēdu kopējais platums ir ap 2.9km. Ieplakas ir relatīvi labi drenētas vai pārpurvojušās, vietām - ezeri.



Virzienā uz dienvidiem šo vaļņu grēdu un to kopējais platums samazinās līdz 1-1.5km. Plencīšu ezera rajonā izsekojama tikai viena grēda, kuras platums ir 400m, absolūtais augstums 139.5m, relatīvais augstums 40m. Uz dienvidiem no Plencīšu ezera savstarpēji paralēlo vaļņu grēdu skaits pieaug, reljefā izsekojamas līdz 3 grēdas ar kopējo platumu 1km. Palielinās arī vaļņa grēdu absolūtais augstums 144.9m, ieplaku dibenu absolūtais augstums - 98.6m. Vaļņa grēdu muguras lielākoties plakanas, bet novērojamas arī (pārsvarā Z daļā) ļoti šauras kores veida muguras. Madonas-Trepes valni veido ledāja sabīdītas un sakrokotas smilts, grants, oļi ar laukakmeņu ieslēgumiem, ko uz D no Aiviekstes klāj dislocēta pamatmorēna un aleirīti. Paugurgrēdām raksturīgas zvīņveida uzbīdījumu un zvīņu-kroku glaciostruktūras, kas radušās zemledus apstākļos aktīvā un pasīvā ledus kontaktzonā, fiksējot īslaicīgu Austrumlatvijas ledusmēles aktivizāciju un stabilizāciju tās izzušanas gaitā.



Maksimālais ledāju nogulumu biezums rezervāta teritorijā sasniedz 69,7m Madonas-Trepes valnī, Praulienas paugurainē tas ir 20-40m. Dūku-Svētes ieplakā līdz 6m biezs pēcledus laikmeta nogulumu slānis.

Krustkalnu karjers atsedz Madonas-Trepes vaïòa struktûru lîdz 20 metru dziïumam, tajâ vçrojams praktiski netraucçts nogulumu slâòojums. Karjera atsegtajâ griezumâ zem augsnes un apmçram 2m bieza morçnas slâòa atrodas fluvioglaciâlais materiâls- grants, smilts, oïi. Karjers atrodas rietumu nogâzç, kas pâriet mitrâ ieplakâ ar augstu gruntsûdens lîmeni. Karjera atsegtajos kvartâra nogulumieþos atrodamas fosilijas un sacementçtas smilts konkrçcijas.

Pçtîjumi

Ornitoloģija

Atšķirībā no Teičiem, Krustkalnu putniem pievērsta daudz mazāka uzmanība. Tas galvenokārt izskaidrojams ar to, ka šī teritorija nav tik nozīmīga retām putnu sugām (Avotiņš, Namatēva, Kreile 1988). Pilnīga izpētes vēsture un putnu faunas apraksts atrodams publikācijā par KVR putnu atlantu (Strazds u.c. 1998).

Pirmās zināmās putnu uzskaites Krustkalnos veikuši A. Petriņš 1976. gadā; 1981.g. A.Petriņš un J.Priednieks. Šie apmeklējumi bija īslaicīgi, konstatētas nedaudzas putnu sugas, ziņas saglabājušās novērotāju pierakstos un minētas publikācijā (Strazds u.c. 1998). 1983.-1984.gados (mazākā mērā arī 1985-86) putnu novērojumus veikuši A.Eglītis, G. Pandars. Arī šie novērojumi bijuši īslaicīgi, ziņas daļēji saglabājušās tikai rezervāta zin. atskaišu un ligzdu kartiņu veidā LOB vai LU Zooloģijas muzeja fondos (skat. arī populārzinātnisku darbu: ?????, ??????? 1989). A.Eglītis veicis arī dažu mežastrazdu ligzdu uzskaiti parauglaukumos (ziņas– zin. atskaitēs), kā arī fenoloģiskus novērojumus. 80-to gadu otrajā pusē atsevišķu sugu novērojumus veikuši U. Bergmanis un A.Avotiņš, kopš 1990.g. Krustkalnu rezervātā veikti vairāki pūču uzskaišu maršruti, tā D gals iekļauts pūču parauglaukumā “Ļaudona” (dati - Avotins, Kemlers 1993; Avotins et.al., nepublicēti A.Avotiņa materiāli).

Praktiski visi šie novērojumi apkopoti M.Strazda u.c publikācijā (1998). Šis darbs ir arī vienīgā zinātniskā publikācija par Krustkalnu putniem, un apkopo ne tikai atlanta rezultātus (LOB pētījums 1997.g., ko ierosinājis TVR kā valsts institūcijas pasūtītu lietišķu pētījumu no valsts investīciju līdzekļiem), bet arī citas ornitofaunistiskas ziņas un sniedz ziņas par putnu skaitu, ornitofaunas izmaiņām un raksturo rezervāta putnu faunu.

Veģetācija

Krustkalnu flora

Austrumlatvijā sēklaugu, paparžaugu un sūnu floras un veģetācijas novērojumi sākušies jau XIX gadsimtā – te dzīvojušie vācu dabas pētnieki publicējuši ziņas par floru (Wiedemann, Weber, 1852; Lehmann, 1895; Rapp, 1895).

XX gadsimta sākumā Sāvienas, Jaunkalsnavas un Mārcienas apkārtnē herbāriju vākuši K.R.Kupfers (1913.g) un N.Malta (1910.-1914.g).

Līdz rezervātu nodibināšanai šajā apvidū ekspedīcijās floru pētījuši A.Rasiņš (no 1954.g.), A.Āboliņa (no 1972.g.), A.Piterāns (no 1974.g.), L.Tabaka, R.Cinovskis (no 1955.g.), Z.Eglīte (no 1965.g.), E.Vimba, G.Ābele (no 1970), I.Miezīte (no 1974.g.) un citi.

Krustkalnu rezervāta dibināšanas pamatā bija floras izpēte 70.gados, kad Ļaudonā G.Ābeles vadībā notika LVU Bioloģijas fakultātes studentu prakses. Pavisam tad inventarizētas 604 sēklaugu un paparžaugu sugas pa meža kvartāliem, īpaši pievērsta uzmanība aizsargājamām sugām (Ābele, Miezīte, 1981).

Floras pētījumus no 1982. līdz 1986.gadam turpināja I.Rēriha, L.Tabaka, Z.Eglīte, papildinot sugu sarakstu ar 117 vaskulāro augu sugām (Rēriha, 1987). 1987.gadā saraksts papildināts vēl ar 32 sugām (Kreile, Rēriha, 1989).

1987.gadā A.Āboliņa, B.Bambe, I.Sērdiene sāka briofloras inventarizāciju. Pirmajā sugu sarakstā ir 69 sūnu sugas, tas atrodas Teiču valsts rezervāta 1987.gada atskaitē (Sērdiene, 1988).

1986.gadā izveidots 300x300m kvadrātu tīkls rezervāta sēklaugu un paparžaugu floras kartēšanai(Kreile, 1987). Pavisam teritorija sadalīta 316 kvadrātos. Pirmais pārskats par 1987.-1990.gadā iegūtajiem datiem un shematiskas kartes apkopotas Teiču valsts rezervāta 1992.gada atskaitē (Kreile, 1993). 1992.gadā dati papildināti, pievēršot lielāku uzmanību pavasara aspektam, izveidota datu bāze dbf formātā ar 566 sugu piesaisti kvadrātiem. Rezultāti apkopoti Teiču valsts rezervāta 1992.gada atskaitē. Pašlaik aktuāla datu piesaiste ģeogrāfiskajai informācijas sistēmai.

1988.g.jūnijā, jūlijā un septembrī ZA Bioloģijas institūta hidrobioloģijas laboratorija veica aļģu pētījumus. Dreimaņu ezerā kostatētas 43, Niedruškā - 16, Svētupē - 22, Kaļķu dīķos - 45 , Lielajā Plencītī - 6 un Mazajā Plencītī – 58 aļģu sugas. Rezultāti apkopoti līgumdarba atskaitē (Druvietis, 1989).

Turpinot dažādus floristiskos pētījumus, Teiču valsts rezervāta 1990. gada atskaitē apkopotas ziņas par 769 vaskulāro augu un 146 sūnu sugām (Kreile, 1991).

Pašlaik Krustkalnu rezervātā ir ziņas par 774 vaskulāro augu taksoniem. Ievērojamu daļu te sastāda arī citzemju sugas, kas saglabājušās bijušajā kokaudzētavā un vecajās mājvietās. Aizsargājamas pavisam ir 42 sugas, t.sk. 6 1.kategorijas sugas: pļavas linlape Thesium ebracteatum, trejziedu madara Galium triflorum, dzeltenā akmeņlauzīte Saxifraga hirculus, šaurlapu lakacis Pulmonaria angustifolia, Sibīrijas mēlziede Ligularia sibirica, kamolainā ežgalvīte Sparganium glomeratum, 5 2.kategorijas sugas, 16 3.kategorijas sugas, 15 4.kategorijas sugas.

Pavisam konstatētas 156 sūnu sugas, no tām 24 aizsargājamas. Konstatētas 3 1.kategorijas sugas: Neidamas samtīte Bryum neodamense, garenlapu samtīte Bryum oblongum, īsā lāpstīte Scapania curta, 16 2.kategorijas sugas, 5 3.kategorijas sugas, 2 4.kategorijas sugas.



Krustkalnu veģetācija

1988.g.jūnijā ZA Bioloģijas institūta hidrobioloģijas laboratorija veica augstāko ūdensaugu asociāciju pētījumus Dreimaņu ezerā, Niedruškā, Svētupē un Austronā. Rezultāti apkopoti līgumdarba atskaitē (Urtāns, 1989).

1994.gadā ierīkoti 12 parauglaukumi Krustkalnu rezervāta un Saikavas mežniecības priežu mežu veģetācijas struktūras salīdzināšanai (Kreile, 1995, 1996).

1996.gadā sākta veģetācijas izpēte Krustkalnu rezervāta pļavās, pavisam aprakstot 34 parauglaukumus reljefa pacēlumos un 23 parauglaukumus ieplakās un ūdenstilpju krastos(Kreile, 1997)

1997.-1998.gadā ierīkoti 114 veģetācijas parauglaukumi mežā, kur novērtēts sugu projektīvais segums 4 stāviem (kokiem, krūmiem un paaugai, lakstaugiem un sīkkrūmiem, augsnes sūnām un ķērpjiem). Aprakstītas 4 sausieņu un 3 kūdreņu sabiedrības. (Kreile, 1998,1999).