Kosmoss - Vide, Bioloģija

Autors: Nezināms

1.                 Kosmoss kā globāla vide.

Kosmoss ir globāla vide, kuras apgūšanā ir ieinteresētas visas pasaules valstis, jo kosmiskās telpas apguve nozīmē jaunu kvalitatīvu un kvantitatīvu lēcienu civilizācijas attīstības vēsturē. Šī iemesla dēļ kosmosa telpas apguve uzskatāma par pasaules globālu problēmu.

Ir izveidoti juridisku principu un normu kopums – “Kosmiskās tiesības”. Tas regulē valstu attiecības kosmiskās telpas izpētē un izmantošanā, kā arī noteic kosmosa tiesisko režīmu.

Galvenie kosmisko tiesību principi:

1)                 kosmiskās telpas izpētes un izmantošanas brīvība,

2)                 starptautiskā sadarbība,

3)                 valstu līdztiesība kosmiskās telpas izpētē un izmantošana miermīlīgiem mērķiem (līgums par kodolieroču izmēģinājumu aizliegšanu kosm. Telpā 1979. g.),

4)                 atbildība par darbību kosmosa telpā u.c.

Kosmosa apguve prasa lielu tehnisko, ekonomisko spēku koncentrāciju, tādēļ kosmosa apguvi spēj veikt tikai valstis ar augstu ekonomisko un zinātnisko potenciālu, kā arī valstu grupas sadarbojoties starptausisko programmu ietvaros.

Lielākie kosmosa pētniecības un apguves centri:

1)                 Nacionālā aeronautikas un kosmosa apgūšanas pārvalde (National Aeronautics and Space Administration – NASA). Dibinātā 1958. g. Atrodas ASV. NASA pārziņā ir 10 kosmisko pētījumu centri. Lielākās programmas – cilvēka lidojums uz Mēnesi (APOLLO) un kosmoplāna radīšana (Space Shuttle).

2)                  ZA Kosmisko pētījumu institūts (Институт космических расследований НА.) Dibināta 1965. g. Krievijā. Darbības profils – izstrādā zinātnisko aparatūru un pētījumu programmas, nodrošina tajās paredzēto eksperimentu izpildi un iegūto   datu   apstrādi   kosm. telpas   un   planētu   fizikas,   ārpusatmosfēras astronomijas un astrofizikas, kosmosa tehnoloģijas, Zemes dabas resursu izpētes u.c. nozarēs.

3)                 Eiropas kosmonautikas pārvalde (European Space Agensy – ESA). Ietilpst 11  valstis, dibināta 1975. g. Lielākie projekti – radīta Ritumeiropas nesējraķete “Airane”, uzbūvēti sakaru, meteoroloģiskie un pētnieciskie pavadoņi.

Bez minētajām valstīm nopietnus panākumus kosmosa apguvē guvušas arī Japāna, Ķīna un Indija.

2.  Kosmosa apguves tendences ideoloģisko nesaskaņu periodā.

Kosmosa telpas praktiskā apguve sākās mūsu gadsimta vidū, kad pasaules politisko un ekonomisko klimatu noteica divas konkurējošas nometnes – kapitālistiskā, ar ASV priekšgalā, un sociālistiskā, ar PSRS priekšgalā. Abas konkurējošās puses saprata kāda zinātniska, saimnieciska, militāra un politiska nozīme ir kosmosa apguvei. Lai kļūtu par līderi šajā jomā tika tērēti lieli līdzekļi, un tas strauji virzīja kosmosa apguves procesu.

Jau pašā sākumā, kosmiskās telpas apgūšanā, iezīmējās divas pretējas tendences:

1)                 kosmosa izmantošana mierlaiku nolūkiem,

2)                 kosmosa izmantošana militāriem mērķiem.

“Aukstā kara” periodā kosmiskās telpas apguve atradās militāro resoru un militāri rūpniecisko kompleksu uzraudzībā. Kosmosa militarizācija kļūst par nopietnu pasaules globālo problēmu. Kosmiskā telpa tiek izmantota ieroču (to sistēmu un sastāvdaļu), kā arī militāro tālsakaru un spiegošanas ierīču izvietošanai. Taču bagātīgais militārais finansējums ļauj līdztekus attīstīties arī zinātniskajām un saimnieciskajām programmām.Mūsdienās samazinoties ideoloģiskajam un militārajam saspīlējumam kosmosa militarizācijas problēma daļēji zaudējusi savu aktualitāti. Samazinājušies valstu budžetu finansējumi militārajām programmām, taču līdz ar to salīdzinoši mazāk iespēju attīstīties zinātniskajām un saimnieciskajām kosmosa apguves nozarēm.

3.                 Kosmosa telpas izmantošanas zinātniskā un praktiskā nozīme.

Divi galvenie virzieni kosmosa izmantošanai mierlaiku mērķiem ir kosmiskā rūpniecība un kosmiski ģeogrāfiskie pētījumi.

Arī kosmiskā rūpniecība dalās divos virzienos:

1)                 Lai sekmētu kosmisko pētniecību tiek ražoti jauni materiāli, dzinēji, mēraparāti. Tiek attīstīta elektronika un skaitļojamā tehnika.

2)                 Tiek izstrādātas jaunas tehnoloģijas. Bezsvara stāvoklis ļauj iegūt jauna veida sakausējumus, optiskos stiklus, pusvadītāju materiālus un medicīniskos preperātus. Bezsvars ļaujiegūt labus rezultātus ideāli vienmērīgu kristālu audzēšanā.

Ģeogrāfiska nozīme kosmosa telpas  apgūšanā ir zemeslodes pētījumiem ar aerokosmiskās fotogrāfijas un vizuālas novērošanas metodēm.

Planētas ģeosfēru pētījumos ar aerokosmiskām metodēm var izdalīt vairākus virzienus:

1)                 ģeoloģiskie un ģeomorfoloģiskie pētījumi. Kosmiskajos uzņēmumos viegli izdarīt zemes garozas dažādus elementus – lūzuma zonas, erozīvās un karsta ainavas, krastu reljefa formas, vulkānisma zonas. Kosmosa uzņēmumi tiek izmantoti arī inženierģeoloģijā, ģeoloģiskajā izlūkošanā, seismiskajā un hidro ģeoloģijā.

2)                 atmosfēras pētījumi. Ar kosmosa kuģu un speciālo meteoroloģisko pavadoņu palīdzību tiek iegūta patstāvīga un operatīva informācija par norisēm atmosfērā – atmosfēras fronšu kustību, ciklonu un anticiklonu pārvietošanos, kā arī mākoņu segas parametrus. Šī informācija tiek izmantota laika prognožu sastādīšanā un laicīgiem brīdinājumiem par dabas stihijām.

hidrosfēras novērošana un izpēte. Okeanoloģijas nozarē tiek iegūta informācija par ūdens t^o sadalījumu ūdenskrātuvju augšējos slāņos, okeānu straumēm, ūdens   piesārņojumu,   zooplanktona  un  fitoplanktona   izplatību,   šelfa  zonu robežām. Kosmisko novērojumu metode ļauj iegūt informāciju arī par sauszemes ūdens krājumiem, kalnu ledājiem un sniega līniju robežām.

3)                 augsnes un augāja pētījumi. Aerokosmiskās pētījumu metodes ļauj noteikt augsnes tipu zonas, augsnes mitruma pakāpi, augāja tipa zonējumu, mežu izciršanas rajonus, kā arī sastādīt kultūraugu ražības prognozes.

4)                 litosfēras, hidrosfēras, atmosfēras un biosfēras mijiedarbības kompleksie pētījumi. Kompleksajiem pētījumiem milzīga nozīme ir globālo problēmu risināšanā – klimata izmaiņu pētījumos, dabas aizsardzībā, antropogēnā faktora ietekme uz planētas ekosistēmu u.t.t.

No kosmosa tiek pētīti arī sociālekonomiskie objekti un cilvēka sociālekonomiskā darbība – pilsētas, transporta tīkls, derīgo izrakteņu izstrāde, hidrotehniskās būves, ostu kompleksi, antropogēnais piesārņojums u.c. Tātad tiek veikts kultūrainavas monitorings.

Tāpat milzīga nozīme kosmiskās vides izmantošanā ir globālo komunikatīvo sakaru līdzekļu attīstībai – televīzijas, radio un telefona sakaru nodrošinājumam.

4.  Pēdējo gadu lielākie izstrādātie un perspektīvie zinātniskie projekti kosmosa telpas apguvē.

Lielākais pēdējo gadu kosmosa apguves projekts ir starptautiskās stacijas “Alfa” izveidošanas projekts. Projekta sākums datējams ar 1993. gadu, kad līgumu par stacijas izveidošanu parakstīja Krievijas premjerministrs V. Černomirdins un ASV viceprezidents A. Gors. Kosmiskās stacijas “Alfa” funkcionēšanas sākums paredzēts 2002. gadā.

Krievijas uzdevums šajā projektā ir funkcionālā kravas bloka, vadības moduļa un zinātniski enerģētiskās platformas izgatavošana. ASV uzdevums ir ar daudzkārt izmantojamajiem kuģiem “Space Shuttle” nogādāt “Alfas” sastāvdaļas orbītā, nodrošināt transporta koridoru starp zemi un orbītu, kā arī segt lielāko daļu projekta finansu izdevumus.

Šogad veikta projekta “Mars Pathfinder” nolaižamā aparāta nogātāšana uz Marsa. Projekta uzdevums ar sešriteņu pašgājēja robota “Sojourner” palīdzību veikt Marsa virsmas un grunts izpēti.

Līdz Jupiteram veiksmīgi nogādāta tika kosmiskā zonde “Galileo”. Ar tās palīdzību tika veikts Jupitera atmosfēras pētījums. Taču līdz tam ar orbitālo aparātu, kurš nogādāja zondi līdz Jupiteram, tika veikti pārlidojumi un izpētes mērījumi pār Jupitera pavadoņiem un pašu Jupiteru.

Liels projekts ir NEAR (Near Easth Asteroid Rendezvous). Tas tika paredzēts Saules sistēmas mazo planētu izpētei, veicot pārlidojumus un mērījumus nelielā attālumā. 1991. gadā NEAR tuvojās Gasprai, 1993. – Idai, bet šī gada vasarā – Matildei.

1997. gada rudenī lidojumu uzsāka ASV un 14 Eiropas valstu veidotais kosmiskais aparāts “Cassini” ar nolaižamo aparātu “Huygens”. Šim projektam ir divi uzdevumi:

1)                 7. gados jāsasniedz Saturns un jāveic 60 tā apriņķojumi, kā arī jāveic 30 Saturna pavadoņa Titāna pārlidojumi.

2)                 Jānosēdina nolaižamais aparāts uz Titāna, kuram jāveic tieši Titāna atmosfēras un virsmas pētījumi.

Lieli atklājumi pēdējos gados veikti ar Zemes orbītā esošo Habla teleskopu. Viens no atklājumiem tika gūts veicot Visuma “dziļo apskatu”. Tika atklāti pašlaik vistālākie zināmie Visuma objekti 1,2 miljardu gaismas gadu attālumā. Kā uzskata astronomijas teorētiķi, šie objekti atrodas tuvu tā Visuma mailai, kurš izveidojies pēc Lielā sprādziena.

Par lielāko perspektīvo kosmosa apguves projektu pašlaik tiek uzskatīts “helioenerģētikas” projekts. Tā pamatideja  ir izveidot kosmiskās saules elektrostacijas, tādējādi veicot lielu ieguldījumu Zemes globālās enerģētikas problēmas atrisināšanā. Tas gan ir nākotnes projekts, taču teorētiskās un praktiskās iestrādnes tiek veiktas jau tagad.

5.                  Kosmosa piesārņojums.

Jāpiemin arī kosmosa apguves negatīvās parādības. Kā pagaidām neizbēgama parādība ir tuvējā kosmosa piesārņošana ar cilvēka kosmiskās darbības atliekām. Jau 80.gadu vidū pēc zinātnieku vērtējuma orbītā atrodas 10 – 15 tūkstoši lieli un 40 tūkstoši mazi mākslīgi veidoti objekti. Jau tagad mākslīgo Zemes pavadoņu orbītas tiek paceltas arvien augstāk, jo tuvāk Zemei ir grūti izskaitļot orbītas, kurās kosmiskajiem aparātiem būtu pēc iespējas mazāka iespējamība sadurties ar “kosmiskajiem atkritumiem”. Pirmais precendents notika 80. gadu vidū, kad vienam no daudzkārt izmantojamajiem lidaparātiem “Space Shuttle” tika radīts bojājums saduroties ar 0.1 g smagu krāsas gabaliņu. Sitiena spēks lielo kosmisko ātrumu dēl līdzinājās 10 kg.

Uzmanību jāpievērš arī tam apstāklim, ka dažiem kosmiskajiem aparātiem kā enerģijas avots tiek izmantota kodoldegviela. Kosmisko aparātu ievadīšanai orbītā tomēr ir paaugstināts riska faktors. Šogad pēc neveiksmīga starta Krievijai piederošs kosmiskais lidaparāts ar dažiem kilogramiem kodoldegvielas uz borta nokrita Klusajā okeānā, tādējādi radīdams potenciālus radioaktīvā piesārņojuma draudus.

6.                 Latvijas ieguldījums astronomijas un kosmonautikas attīstībā.

Latvijā pašlaik esošie pasaulē labi pazīstamie astronomijas zinātnes centri ir Latvijas Zinātņu akadēmijas Radioastrofizikas observatorija un Latvijas Universitātes Astronomiskā observatorija, kuras šogad apvienojušās zem Latvijas Universitātes Astronomijas institūta nosaukuma.

Kā ievērojamākie Latvijas astronomi jāmin V. Struve, M. G. Paukers, K. Šteins, M. Dīriķis, Z. Alksne, A. Alksnis, I. Daube u.c.

Lielākie astronomijas sasniegumi gūti Saules sistēmas mazo planētu pētījumos. Vairākām Saules sistēmas planētām doti ar Latviju saistīti nosaukumi: LATVIA; RIGA; DIRIKIS; VASILEVSKIS; STEINS; KRIŠBARONS; ARTMANE; BALODIS; AGITA.

Kosmonautikas attīstībā lielu ieguldījumu devis Rīgā dzīvojošais Fridrihs Canders. Viņš izstrādājis pirmos raķešu dzinēju projektus un izdarījis daudzus starpplanētu lidojumu trajektoriju aprēķinus, īpaši precīzus – lidojumam uz Marsu. F, Candera vārdā nosaukts krāteris uz Mēness.

Vēl PSRS sastāvā Latvijas inženieri un zinātnieki ir piedalījušies kosmosa apguves projektos. Piemēram valsts uzņēmumā “Komutators” ir izstrādātas un ražotas sastāvdaļas projektiem “Энэргия” un “Буран”.

Izmantotā literatūra.

1.                  “Politiskā Enciklopēdija”. 1987.

Izdevniecība: “Galvenā enciklopēdiju izdevniecība”, Rīga

2.                  В.П.Максаковский “Географическая картина мира” 1996

     Izdevniecība: “Верхне - Волжское книжное издательство” Ярославль

3.                  “Latvijas padomju Enciklopēdija”, 5₁ un 5₂ sējumi.

Izdevniecība: “Galvenā enciklopēdiju izdevniecība”, Rīga

4.                  “Zvaigžņotā debess” 1997.g.vasara, 1997.g.rudens.

Izdevniecība: “Mācību Grāmata” 1997