Rēzeknes Augstskola
Humanitārā fakultāte
Tiesību zinātņu
katedra
Tiesību zinātņu
specialitātes
dienas nodaļas
1.kursa students
Oskars Tretjuks, stud.apl. Nr.00H1058
KULTŪRA LATVIJĀ PĒC NEATKARĪBAS ATJAUNOŠANAS
Referāts Zinātniskā
darba pamatos
Rēzekne 2000
SATURA RĀDĪTĀJS
1. Kultūra Latvijā pēc neatkarības
atjaunošanas................................................ 4
2. Starptautiskie kultūras
sakari......................................................................... 8
Izmantotās literatūras saraksts........................................................................... 10
Ievads
Kultūra-
cilvēku, sabiedrības radoša un pārveidojoša darbība un tās rezultāti, kuros
apkopota un iemiesota sabiedrības pieredze un kuri raksturo sabiedrības vai
cilvēku vēsturiskās attīstības pakāpi. Sākotnēji kultūras jēdzienu attiecināja
uz zemes apstrādi, vēlāk- arī uz cilvēku garīgo spēju izkopšanu (uz garu un
prātu, kas kopjams līdzīgi zemei, kultūras jēdziens pirmoreiz attiecināts
Cicerona darbos). Renesanses laikmetā vārdu kultūra lietoja norādot uz
vērtējamās parādības atbilstību humānisma ideālam, kas sasniedzams studējot
filozofiju, citas zinātnes un mākslu. Kā patstāvīga leksiska vienība vārds
kultūra tiek lietots kopš 18.gs 2.puses, lai nošķirtu cilvēka prāta darinājumus
no dabiskajām parādībām un izceltu cilvēku garīgās darbības vērtību.
"Kultūra ir daudzpusīgs jēdziens, kuru
katrs izprot savādāk un vienas noteiktas definīcijas šim jēdzienam nav. Tam var
dot tikai vispārinātu skaidrojumu, kuru katrs izprot savādāk. Patiesībā kultūru
nevar ietvert īsā definīcijā, kaut gan nereti to lieto sašaurinātā ziņā,
attiecinot to uz mākslu, teātri, literatūru u.tml. Kultūra vienmēr ir bijusi
cieši saistīta ar cilvēku, jo cilvēks ir tas, kas to veidojis visos laikos."(3,7)
1. Kultūra Latvijā pēc neatkarības
atjaunošanas
Jau kopš 1987. gada Latvijā
uzplauka neatkarības ideja, kuras galvenais balsts - tautas
pašnoteikšanās tiesības. Arvien brīvāk un atklātāk sāk runāt par staļinisma
laika represijām un latviskās identitātes apspiešanu. Tautā briest brīvības
ideja, kura teju teju izlauzīsies uz āru. Laika posmu no 1987. līdz 1991. gadam
Latvijā sauc par Trešo atmodu. Tad seko Neatkarības
deklarācijas pieņemšana 1990. gada 4. maijā. Tomēr jau 1991. gada augustā sākas
dažādi nemierīgi notikumi Latvijas valsts teritorijā - Rīgā iebrauc krievu
tanki, bet latviešos briest neapmierinātība. 20. augustā desantnieki ieņem
telefona un telegrāfa centrāli, bet Latvijas valdība aicina tautu sākt streiku
un nevardarbīgu pretestību. 21. augusta naktī tiek sasaukta Latvijas Parlamenta
Augstākās Padomes ārkārtas sēde, kurā tiek pieņemts Konstitucionālais likums,
kura galvenais punkts ir par Latvijas statusu kā neatkarīgai un demokrātiskai
republikai. Šo likumu paraksta Anatolijs Gorbunovs un Imants Daudišs. Pēc šiem
notikumiem tanki no Latvijas teritorijas izbrauca, jo arī Maskavā pučs bija
izgāzies. Latvijā par pretvalstisku rīcību tika apcietināts Alfrēds Rubiks.
Arī latviešu garīgo kultūru
ietekmējusi politiskās varas maiņa Latvijā 80-to un 90-to gadu mijā, kas
norisēja trīs posmos;
1.
jaunā nacionāli demokrātiskā spēka
veidošanās sākums un padomju varas krīzes iestāšanās;
2.
divvaldības posms (cīņas starp
leģitimēto un neleģitimēto politisko varu);
3.
jaunās neatkarīgās valsts varas
faktiskā tapšana un nostiprināšanās, tās starptautiskā atzīšana, sabiedrisko
attiecību liberalizācija, jaunu ekonomisko un sociālo struktūru veidošanās
sākums.
1990. gada vasarā saskaņā ar
valdības lēmumu radošās savienības kļūst par patstāvīgām sabiedriskām
organizācijām. Nodokļu atlaides pilnā apjomā tiek noteiktas tikai 1990. gadam,
bet pēc tam tās tika reducētas. Visas nevalstiskās radošās
organizācijas pašas vāc informāciju par mākslinieku problēmu
risināšanu citās valstīs, pie kam liela uzmanība tiek veltīta starptautiskiem
dokumentiem un informatīvajiem materiāliem no Eiropas Padomes Kultūras
komitejas, Eiropas Mākslinieku padomes, Starptautiskās Mākslas asociācijas
IAA/AIAP (UNESCO). Zināmu atbalstu šīm organizācijām sniedz arī 1994. gadā izveidotais
Kultūras ministrijas Kultūrpolitikas departaments.
 |
1989. gadā nolēma dibināt Latvijas Kultūras fondu (LKF), jo radās nopietnas nesaskaņas ar Padomju Kultūras fondu. 1989. gada 27. maijā Dailes teātrī vairāk nekā 600 delegātu vienbalsīgi pieņēma Latvijas Kultūras fonda statūtus. Par priekšsēdētāju tika ievēlēts Imants Ziedonis, bet par viņa pirmo vietnieci - Ramona Umblija. Kultūras fondā darbojas vēl daudzi Latvijā pazīstami cilvēki, bet kongresā piedalījās arī delegāti no ārzemēm - Austrālijas un ASV LKF kopu pārstāvji. Svarīgākie LKF projekti ir:
1.
Daugavas programma - Daugavas
dabas, vēstures un kultūras mantojuma saglabāšana. Ir iecere iezīmēt Daugavu kā
tautas likteņupi. Šī programma virzīta uz kultūrvides sakopšanu un
kultūrvēsturiskās ainavas atjaunošanu. Vēl programma paredz populārzinātnisku
grāmatu (sērijā "Daugavas raksti") sagatavošanu, Daugavas karšu,
atlanta izveidošanu, Daugavas svētku (dienu) iedibināšanu, gada darba noslēguma
pārskatu - izstāžu organizēšanu.
2.
Reģionālās attīstības programma -
galvenais uzdevums ir kultūrvēsturiskās ainavas saglabāšana, kā arī tautas
mākslas un amatu veicināšana.
3.
Rīgas 800-gades programma -
sagatavot visu šīs jubilejas svinībām 2001. gadā. Piemēram, jau izdota astoņu
jubilejas monētu sērija, kā arī vairākas grāmatas (piemēram, B. Plīnija
"Slavas dziesma Rīgai").
4.
Likteņarhīva programma - galvenais
uzdevums ir vākt cilvēku personiskās vēstures liecības un vēlāk izdot grāmatu
sērijā "Likteņarhīvs".
Latvijā darbojas Kultūrkapitāla
fonds (KKF), kurš nodarbojas ar dažādu Latvijas kultūras projektu
atbalstīšanu un sponsorēšanu. 2000. gada budžets Kultūrkapitāla fondam ir
apstiprināts 2,4 miljoni latu, tomēr tas ir par maz, lai realizētu visas
ieceres; kā galveno ieceri gada sākumā fonda direktors Māris Bērziņš min
Latvijas novadu programmu finansēšanu (nepieciešami vismaz 800000 latu). KKF
pēdējo divu gadu laikā ir kļuvis par ļoti nozīmīgu organizāciju Latvijas
kultūras dzīvē.
Vēl pie radošajām savienībām
jāmin Jaunrades fonds, kas dibināts 1993. gada beigās; tā
mērķis ir sekmēt sponsoru un mecenātu darbību un finansiālo atbalstu kultūrai
(stipendijas, kultūrizdevumu - laikrakstu un žurnālu - finansiāls atbalsts,
diskusiju un konferenču atbalsts, mūzikas festivālu un teātra izrāžu atbalsts
utt.).
 |
Svarīga nozīme ir Sorosa fonda - Latvijai darbība. Šis fonds ir dibināts 1992. gadā ar mērķi palīdzēt veidot demokrātisku domāšanu Latvijas sabiedrībā. Fonds sniedz finansiālu atbalstu radošo profesiju pārstāvjiem, kuri mēģina iekļauties starptautiskajos kultūras pasākumos. Kopš 1996. gada šajā fondā tika iekļauts Sorosa Mūsdienu mākslas centrs, kurš īpaši atbalsts latviešu avangarda mākslas virzienu.
Latvijā darbojas daudzas privātās
galerijas, kurās mākslinieki pēc vienošanās ar to īpašniekiem izstāda
savus mākslas darbus. Kā slavenākās var minēt: Agijas Sūnas galerija, Bastejs,
Rīgas galerija, Arka, Daugava, Čiris, Ivonnas Veihertes galerija u.c. Arī izdevniecības
Latvijā pārsvarā ir nevalstiskas, populārākās ir: apgāds Jāņa Sēta, Pētergailis,
Tapals un Nordik. Organizatoriskā ziņā grāmatniecība ir izdevēju un nevalstisku
asociāciju pārziņā, valsts piešķir dotācijas un atvieglojumus tika:
1.
mācību literatūrai;
2.
latviešu oriģinālliteratūras
pirmizdevumiem;
3.
latviešu bērnu literatūras un
pasaules bērnu literatūras klasikas izdevumiem;
4.
enciklopēdijām un enciklopēdiskiem
izdevumiem par Latviju, tās vēsturi un kultūru. Valsts arī sekmē grāmatu
izdošanai nepieciešamo materiālo resursu nodrošināšanu un nosaka muitas atvieglojumus
to poligrāfisko materiālu un iespiedtehnikas ievešanai no ārzemēm, ko Latvijā
neražo.
Par etniskajām
mazākumtautībām Latvijā atbild Sabiedrisko un reliģisko lietu
departamenta Nacionālo lietu nodaļa (darbojas Tieslietu ministrijas
pakļautībā). 1991. gadā Latvijā tiek pieņemts likums, kas nosaka tiesības iegūt
izglītību dzimtajā valodā: vispārējo un vidējo izglītību iespējams iegūt
latviešu, krievu, poļu, ebreju, igauņu, lietuviešu, baltkrievu un ukraiņu
valodās, kā arī pastāv Svētdienas skolas armēņiem gruzīniem, azerbaidžāņiem un
dažu citu tautību pārstāvjiem. Vēl Latvijā pastāv iespēja atvērt privātskolu,
piemēram, kā Rīgas Japāņu valodas un kultūras vidusskola. Lai gan augstāko
izglītību Latvijā var iegūt tikai latviešu valodā, tomēr pastāv iespēja atvērt
privātu augstskolu, piemēram, Baltijas krievu institūts.
Īpašu vietu starp
nacionālajām minoritātēm ieņem lībieši. Lai gan to skaits 1998. gadā bija tikai
188, tomēr viņi ieņem nozīmīgu vietu mūsu kultūrā un vēsturē. Lībieši runā retā
somugru cilmes valodā, tādēļ šīs etniskās grupas saglabāšana ir svarīga ne
tikai Latvijas, bet visas Eiropas kultūras mērogā.
1988. gadā sāka veidoties
nacionālo mazākumtautību kultūras biedrības, kā pirmās izveidojās Latvijas
Ebreju kultūras biedrība un Latvijas Poļu savienība. Nodibinājās Latvijas
Nacionālo Kultūras biedrību asociācija (LNKBA), kurai bija koordinatora loma.
Tagad LKNBA sastāvā ietilpst 20 nacionālās kultūras biedrības, kā arī ir dažas
ārpus tās. Ir dažas organizācijas, kurām ir īpaša politiskā nostāja pret
Latvijas valsti. Mazākumtautību pārstāvjiem ir savi teātri, muzikālās kopas,
mākslas apvienības utt. 1996. gadā pirmo reizi notika mazākumtautību kultūras
festivāls "Latvijas vainags".
2. Starptautiskie
kultūras sakari
Starptautiskie
kultūras sakari ir ļoti svarīgi Latvijas tēla
nešanai pasaulē, pie kam šobrīd visaktuālāk ir virzīties uz Eiropas Savienību
un iekļauties Eiropas kultūras programmās, bet tomēr neaizmirstot par savu
nacionālo identitāti.1990. gadā arvien straujāk sāk paplašināties kultūras
sakari starp Latviju un citām valstīm, to atbalsta gan valsts institūcijas, gan
nevalstiskās organizācijas, sabiedriskie fondi un privātpersonas. Latvijai ir
noslēgti sadarbības līgumi ar Vāciju, Izraēlu, Ukrainu, Ķīnu, Somiju, Uzbekiju,
Vjetnamu, Lielbritāniju, Indiju, Itāliju, Franciju, Slovēniju un Ungāriju, bet
starp Kultūras ministrijām sadarbības līgumi ir noslēgti ar Igauniju, Lietuvu
un Krieviju, kā arī projektā ir līgumi ar Bulgāriju, Horvātiju, Ēģipti, Spāniju
un Turciju. Ļoti cieši ir kultūras sakari ar Skandināvijas valstīm, bet šīs
valstis vispār neslēdz šādus līgumus. Deviņdesmitajos gados aktivizējās
Baltijas jūras valstu kultūras sakari, piemēram, tika nodibināts kultūras
forums Ars Baltica. 1988. gadā E. Melngaiļa Tautas mākslas centrs organizēja
pirmo starptautisko folkloras festivālu "Baltica", bet 1989. gadā jau
tika nodibināta Folkloras asociācija Baltica. 1993. gadā notika pasākums
"Baltijas teātra pavasaris", bet 1995., 1997. un 1999. gadā -
starptautiskais jaunā teātra festivāls Homo Novus.
1998. gada 29. septembrī ar
Ministru Kabineta lēmumu tiek dibināts Latvijas institūts,
kura galvenais mērķis ir Latvijas tēla popularizēšana gan pašā Latvijā, gan arī
ārzemēs. Institūta darbības virzieni ir plaši - ārzemnieku iepazīstināšana ar
Latvijas valsti, Latvijas kultūras dzīves sasniegumu popularizēšana ārzemēs, kā
arī izglītošanas process Latvijas augstskolās (veicinot interesi par Latvijas
zinātni, valodu un literatūru).
Nobeigums
Latvijai ir ļoti svarīgi
saglabāt savas kultūras tradīcijas arī nākotnē, jo tikai tā mēs varēsim
saglabāt savu nacionālo identitāti starp citām valstīm. Tādēļ gribas pieminēt
2000. gada jūlija Dziesmu svētkus. Ir svarīgi veicināt un atbalstīt dažādu
folkloras grupu un kopu veidošanos, kā arī neaizmirst mūsu tautas senās paražas
un svētkus, jo tas ļauj sajust piederību tieši šai valstij - sajust savas
saknes Latvijas zemē.
Izmantotās literatūras
saraksts
1.
Ansulis V. Baltijas dzintars.-
Rīga : Liesma, 1979.
2.
Berelis G. Latviešu literatūras
vēsture.- Rīga : Zvaigzne ABC, 1999.
3.
Kultūras vēsture vidusskolām.-
Rīga : Zvaigzne ABC, 1999.
4.
Latviešu rakstnieku portreti
70.-80.gadi / M. Ābola, B. Dombrovska, R. Goldšteina, u.c.- Rīga : Zinātne,
1994.
5.
Mūsdienu glezniecība, grafika,
tekstils, vitrāža 1985.-1995. / Starptautiskā mākslas asociācija B13.- Rīga :
Jāņa Sēta, 1996.
6.
Silkalns E. Latvieši trimdā.- Rīga
: Izglītība, 1997.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru