Kultūras dzīve Latvijā pirmās Latvijas brīvvalsts laikā

Rīgas Pedagoģijas un izglītības

vadības augstskola

Ventspils vakara un neklātienes nodaļa.

Mazā uzņēmuma vadītāja kurss

Pirmais    kurss

         

Aivars Šmidebergs

Referāts kultūras vēsturē

Tēma:  Kultūras dzīve Latvijā pirmās Latvijas brīvvalsts laikā

           

Kultūras dzīve Latvijā pirmās Latvijas brīvvalsts laikā.

Izglītība.

          Latvijas Republikas neatkarības pirmajos gados valsts iestādes lielu vērību pievērsa tautas izglītošanai. Aptuveni 15%-ti no visiem valsts ienākumiem tika izlietoti izglītības vajadzībām, kas ir pilnīgi pretēji mūsu mūsdienu valdības darbībai, kas izglītībai atvēl minimālu finansējumu. Tas priekš tā laika bija samērā daudz, jo tā laika Eiropas valstīs caurmērā šim mērķim izlietoja aptuveni 12%-tus no valsts ienākumiem. Latvijas Republikā 20 gados uzcēla 373 jaunas un pārbūvēja 587 skolas ēkas. Visiem bērniem no 7 līdz 14 gadu vecumam bija obligāti jāapmeklē skolas, pamatskolā bez mācību maksas skolēni mācījās sešus gadus.

           Otro izglītības pakāpi veidoja četrgadīgās vidusskolas - dažādu ieviržu ģimnāzijas, tehnikumi un citas mācību iestādes. Vidusskolās bija neliela mācību samaksa , bet trūcīgu vecāku bērniem tā tika tā tika samazināta vai no tās viņus vispār atbrīvoja. Arodizglītību nodrošināja lauksaimniecības, dārzkopības, amatniecības un citu arodu skolas.

          Augstāko izglītību varēja iegūt Latvijas universitātē, Mākslas akadēmijā un Latvijas konservatorijā, mācības notika latviešu valodā. Studentu skaita ziņā Latvija ieņēma pirmo vietu Eiropā ar 30 studentiem uz katriem 10 000 iedzīvotājiem. Latvijā darbojās arī vairākas studentu organizācijas un daudzām no tām  piederēja savi nami un bibliotēkas. Izglītoties varēja arī vairākās  tautas universitātēs un privātajās augstskolās.

          Pēc 1934.gada 15.maija valsts apvērsuma Latvijas valdība pieņēma jaunu izglītības likumu, kas paredzēja pamatskolās ieviest septiņu klašu, bet vidusskolās - piecu klašu izglītības programmu. Šajā laikā plašāk izvērsa izglītību arodskolās, piecos gados arodskolu skaits pieauga trīs reizes.

Zinātne.

          Latvijas valsts izveidošanās bija galvenais priekšnosacījums straujai zinātnes attīstībai Latvijā. Par vadošajiem zinātnes centriem kļuva augstskolas, Latvijas universitātē tika veikti pētījumi daudzās nozarēs un tieši šajā augstskolā sāka piešķirt arī zinātniskos grādus. Sevišķi lielu uzplaukumu piedzīvoja latviešu valodas un folkloras pētījumi, kā arī tautas vēstures un kultūras apzināšana, tautai kļuva pieejami arī valodnieku veiktie pētījumi un jaunākie tautas folkloras izdevumi. Senlaiku pilskalnos un senajos apbedījumos gandrīz katru gadu notika arheoloģiskie izrakumi.

          Ievērojami pētījumi tika veikti arī dabas un tehniskajās zinātnēs, kā arī  notika svarīgi atklājumi mikrobioloģijā, kur lielus atklājumus veica zinātnieks Augusts Kirhenšteins. Plaša praktiska nozīme bija Paula Stradiņa pētījumiem un panākumiem medicīnā.

          Zinātnes, kultūras un mākslas attīstību lielā mērā sekmēja 1920.gadā nodibinātais Kultūras fonds, šī fonda finansējumu ieguva no 3%-tu piemaksas pie alkoholisko un tabakas izstrādājumu uzcenojuma cenām, kā arī nodoklis par ievestajām ārzemju kinofilmām. Šī fonda līdzekļi tika izmantoti pieminekļu celtniecībai, zinātnisko rakstu iespiešanai, Latvijas senatnes pētīšanai, kultūras pieminekļu aizsardzībai un citu pētījumu veikšanai. Šī fonda līdzekļi deva milzīgu atbalstu zinātnei, kas mūsdienās tik ļoti ir nepieciešams zinātnes attīstībai, bet kā tagad mēs redzam mūsu valdību zinātnes attīstība īpaši neuztrauc. 1936. gadā izveidojās patstāvīga zinātniska iestāde - Latvijas Vēstures institūts, kā arī tika izveidoti daudzi muzeji tādi kā - Valsts vēstures muzejs, Brīvdabas muzejs, Kara un Rīgas vēstures muzeji, tika arī sākti priekšdarbi muzeja izveidē Rundāles pilī.

Literatūra.

            Latviešu literatūra šajā laikā galvenokārt balstījās uz iepriekšējo gadu tradīcijām.  Valstiskā neatkarība nodrošināja rakstniekiem, dzejniekiem un dramaturgiem lielākas iespējas savas daiļrades attīstībai un profesionālajai izaugsmei. Visiecienītākais dzejnieks protams bija Rainis. Viņa radošo darbību nespēja ierobežot pat iesaistīšanās valsts politiskajā dzīvē, jo viņš tika ievēlēts trijās Saeimās.

          Jauni dzejoļu krājumi iznāca arī jau agrāk pazīstamiem rakstniekiem, tādiem kā Kārlim Skalbem, Vilim Plūdonim, Aspazijai un arī citiem. Atzinību guva arī tādi dzejnieki kā Edvarts Virza, Aleksandrs Čaks un daudzi citi. Bērnu un pieaugušo vidū bija iecienītas Kārļa Skalbes un Annas Brigaderes pasakas un bērnības tēlojumi.

          Kārļa Ulmaņa autoritatīvā vara atstāja savu iespaidu arī uz literāro darbību, jo daudzi dzejnieki un rakstnieki, kuri bija mazāk pazīstami sacerēja veltījumus K. Ulmanim. Kārlim Skalbem tika aizliegts iespiest savus darbus sešus mēnešus, sakarā ar viņa demokrātisko domāšanas stilu. Kārlis Ulmanis pats noraidīja K. Skalbes kandidatūru Tēvzemes balvai.

          Latvijas neatkarības periodā daudzi latviešu literātu darbi kļuva pieejami arī ārzemēs, kur tie tika pārtulkoti gan franču, gan itāliešu, gan japāņu un daudzās citās valodās.

Grāmatniecība.

          Šajā laikā izveidojās daudzi jaunu grāmatu apgādi, divdesmit gados iznāca ap 22 000 dažādu grāmatu 60 miljonos eksemplāru. Izdoto grāmatu daudzuma ziņā Latvija uz 100 000 iedzīvotājiem ieņēma otro vietu Eiropā, tūlīt aiz Dānijas. Lielāko izdevniecību vidū  redzamu vietu ieņēma Anša Gulbja apgāds, kurš izdeva visdažādāko literatūras lāstu. Grāmatu apgādā "Valters un Rapa" iznāca daiļliteratūra, mācību grāmatas un nopietni zinātniskie darbi. Helmāra Rudzīša apgāds "Grāmatu draugs" specializējās lētu grāmatu izdošanā, kas būtu pieejamas katram lasīt gribētājam. Tieši šajā apgādā iznāca daudzu rakstnieku kopotie raksti. Dārgas un augstas kvalitātes grāmatas tika izdotas Miķeļa Goppera apgādā "Zelta ābele".

Tēlotāja māksla.

          Pēc daudzajiem kara gadiem Latvijas         Republikā varēja arī sākt attīstīties  un uzplaukt arī tēlotājas mākslas nozares. 1921.gadā kā pirmā Rīgā darbu uzsāka Mākslas akadēmija. Vislielākie nopelni šīs augstskolas tapšanā bija vecmeistaram Vilhelmam Purvītim, kura meistardarbnīcā gleznošanas iemaņas apguva daudzi jauni latviešu mākslinieki, tādi kā Konrāds Ubāns, Kārlis Miesnieks, Uga Skulme un daudzi citi talantīgi mākslinieki.

          Vēl ievērojamāka izaugsme nekā glezniecībā bija vērojama tēlniecībā. Tikai neatkarīgā Latvijā radās iespēja veidot un uzstādīt iespaidīgus latviešu mākslinieku pieminekļus. Varenākie un katram pazīstamākie no tiem ir Brīvības piemineklis un Brāļu kapi, šo abu darbu autors bija tēlnieks Kārlis Zāle. Visā Latvijas teritorijā tika izveidoti jauni pieminekļi, kas tika veltīti latviešu strēlniekiem un Brīvības cīņu dalībniekiem. Arī pēc 1934.gada 15.maija apvērsuma turpinājās mākslinieciski augstvērtīgu darbu tapšana. Vairāki gleznotāji savos darbos sāka attēlot Kārli Ulmani kopā ar tautas pārstāvjiem un kareivjiem. Valsts vadītāja attēli parādījās uz Latvijas pastmarkām un naudaszīmēm.

          Latviešu mākslinieku darbus sāka iepazīt arī ārvalstīs, kur tika rīkotas latviešu mākslinieku izstādes. Šīs valsti bija Dānija, Somija, Ungārija, Lielbritānija un arī Francija. Sevišķi nozīmīga bija 1939.gada izstāde Parīzē, kurā piedalījās 32 latviešu gleznotāju un 7 tēlnieki ar saviem darbiem, no kuriem daudzus darbus nopirka pazīstamākie Eiropas muzeji.

Teātris un mūzika.

          Ar valsts izveidošanos arī teātriem pavērās jaunas attīstības iespējas. Neatkarības gados par teātriem sāka rūpēties valsts iestādes, pašvaldības un Kultūras fonds. Rīga kļuva par īstu teātru pilsētu, kur nozīmīgāko vietu ieņēma Nacionālais teātris. Tas godā turēja agrāko gadu tradīcijas. Eduarda Smiļģes vadītais Dailes teātris pievērsās modernās skatuves mākslas meklējumiem. Rīgas teātrus katru gadu apmeklēja apmēram miljons skatītāju. Visiecienītākās bija A.Brigaderes, Raiņa un R.Blaumaņa lugas.

          Latvijas Nacionālā opera īsā laikā guva plašu atzinību gan Latvijā, gan ārvalstīs. Operā viesojās daudzi tolaik slaveni ārzemju diriģenti un dziedātāji. Arī ārzemju publikai bija pazīstami vairāki latviešu operdziedātāji kā Herta Lūse, Mariss Vētra un citi. Teātru un operu izrādes bija pieejamas katram, jo biļešu cenas bija mērenas.

          Arī mūziķiem neatkarības laikā bija savs centrs - Latvijas konservatorija. To daudzus gadus vadīja agrāk pazīstamais komponists Jāzeps Vītols. Emīla Melngaiļa apdarinātās tautasdziesmu melodijas iznāca kora dziesmu krājumos. No plašākiem muzikāliem darbiem ievērību izpelnījās Jāņa Mediņa simfoniskais tēlojums "IMANTA".

          Latviešu vispārējie dziesmu svētki bija valsts nozīmes notikumi. 1938.gada astotajos vispārējos dziesmu svētkos piedalījās  ap 400 koru ar 17 000 dziedātājiem. Skatītāju skaits sniedzās simttūkstošos. Koru mūzika guva arī lielu popularitāti arī ārzemēs.

Kino.

          Par vienu no iecienītākajiem atpūtas veidiem kļuva kinoteātru apmeklēšana. 1925.gadā Rīgas kinoteātrus apmeklēja vairāk nekā trīs miljoni apmeklētāju. 1936.gadā Latvijas galvaspilsētā darbojās 43 kinoteātri. Arī citās pilsētās varēja regulāri noskatīties vairākas kinofilmas.

          Latvijas pirmā kinofilma bija bez skaņas, bet ar 1933.gadu radās iespēja veidot skaņu filmas. Visvairāk Latvijā veidoja dokumentālās filmas un īsmetrāžas filmas par Latvijas dabu un pilsētām. Valsts neatkarības pēdējos gados uzņēma pilnmetrāžas skaņu filmu "Zvejnieka dēls" pēc Viļa Lāča romāna motīviem. Šīs mākslas filmas pirmizrāde kļuva par nozīmīgu notikumu toreizējā kultūras dzīvē.