KURZEME 17.GADSIMTĀ

 Kaut arī Kurzeme izcietusi svešnieku jūgu tāpat kā Vidzeme un Latgale, kādreiz tā bija maza valsts, kas godam pastāvēja 233 gadus. Neskatoties, ka valsts valdnieki bija vācieši un blakus tiem bija vācu muižnieku šķira kā noteicēja visā sabiedriskajā dzīvē, tomēr latvju tauta, kā šīs valsts iedzīvotāju vairākums, netieši dalījās ar saviem svešajiem kungiem dzīves labumos, un ļaunās dienās pierādīja, ka prot savās robežās valstiski domāt. No Kurzemes patstāvības laikiem sevišķi spožs bija valdnieka Jēkaba laikmets. Šis hercogs nostādīja mazo Kurzemi Eiropas lielvalstu priekšā kā politisku vienību, ar kuru Eiropas valstsvīriem bija nopietni jārēķinās, sevišķi austrumos. Kurzemes valdnieks prata iegūt kolonijas Āfrikā un Amerikā, viņa kara flote bija ievērojams faktors Baltijas jūrā, un viņa tirdzniecības kuģi bija redzami ne tikai Baltijas piekrastēs, bet arī Islandes, Grenlandes, Dienvidamerikas, Vidusjūras un Āfrikas ūdeņos. Kurzemē radās un uzplauka diezgan plaša rūpniecība, kas vēlākajos gados pilnīgi iznīka un neatstāja vēlākajās paaudzēs nekādas atmiņas par sevi.Hercoga Jēkaba laikmetā Kurzemē bija pat latviešu pulki, kas dažu labu reizi izcīnīja uzvaru svešām valstīm. Šī laikmeta labās puses bieži novērtē pārāk augsti, bet bieži tās noliedz un izceļ tikai ļaunumus.

Tā kā visa saimnieciskā dzīve un labklājība bija pamatotas uz zemnieka darbu, tad drīz muižnieku vairākums saprata, ka darbaspēks ir jāsaudzē. Pret saviem latviešu zemniekiem muižnieki tādēļ izturējās pēc tā laika uzskatiem ļoti humāni.Tomēr nav jāaizmirst, ka zemnieki Kurzemē bija šejienes uzvarētā tauta un zemnieku un muižnieku cīņa te izvērtās par latvju un vācu tautas savstarpēju cīņu. Visam tam kā fons – tautu cīņas par Baltijas jūras piekrasti, cīņa starp rietumiem un austrumiem.

Hercogs Jēkabs jau agri saprata, ka valdīšana nav uzdzīve, bet ļoti nopietns darbs, un tomēr viņš jutās aicināts šim darbam. Jau kā jauneklis viņš vingrinājās būt kungs, saimnieks, tiesnesis, kareivis, un tomēr vajadzības gadījumā viņš varēja savaldīt šo gribu valdīt, un varēja valdību mierīgi atdot atpakaļ savam audžutēvam. Kad viņš  galu galā kļuva likumīgs kungs savā zemē, viņš nesteidzās to pasvītrot vai arī uzvelt savai zemei pamatīgas reformas, bet prata nogaidīt pienācīgu laiku un neko neiesākt bez pamata. Ja gribam hercogu Jēkabu novērtēt pilnīgi, tad viņš ir jānovērtē : kā cilvēks, kā valdnieks, kā darbinieks un kā audzinātājs. Ticības jautājumos hercogs bija plaša vēriena cilvēks. Viņš bija kristīgs aiz pārliecības un kā tāds pieturējās pie luterticības. Šī ticība viņam likās tā īstā. Ar visiem līdzekļiem viņš to pabalstīja un izrādīja cienību tās sludinātājiem unpārstāvjiem. Kaut arī ar 1617. Gada valsts likumu luterticību atzina par Kurzemes hercogistes valsts ticību, hercogs tomēr prata apvienot savu pārliecību ar diezgan tālejošo pacietību pret citām ticībām.

Tāpat kā hercogs pats bija vasals, tāpat viņš izdeva lēņus un bija lēņu kungs daudziem muižniekiem. Šos lēņu turētājus viņš pārvaldīja ar sevišķiem noteikumiem, un viņa tiesības pret pirmajiem bija plašākas un neatkarīgākas nekā pret pārējiem muižniekiem. Viņa vasaļi bieži neizpildīja savus pienākumus, bet hercogs bija diezgan saudzīgs kungs un ne labprāt atņēma lēņus. Bija pat daudz gadījumu, kur hercogs kādam uzticīgam ierēdnim pārvērta lēni par personīgu dzimtīpašumu. Kā valsts galva hercogs bija muižniecības augstākais pārstāvis. Muižnieki noteica valsts iekšējo dzīvi. Hercogs atkal palika , kas viņš bija bijis – no muižniecības atkarīgs valdnieks. Ja hercogam bija neveiksme politikā, tad saimniecības laukā viņu atzina pat ienaidnieki un skauģi. Visas viņa spējas , visi viņa līdzekļi bija veltīti saimniecībai un visa valsts piedalījās hercoga labklājībā. Cik nesaudzīgi hercogs izturējās pret darbaspēku, tikpat nesaudzīgi viņš izpildīja pats savus pienākumus pret darbaspēku, aizliedzot saviem muižu junkuriem izmantot zemniekus, uzlikt viņiem virsklaušas, vai viņus piekrāpt. Saviem zemniekiem hercogs bija labs aizstāvis, kas gadījumā palīdzēja tikt pie personīgas brīvības. Hercoga attiecības ar saviem pavalstniekiem, sevišķi saviem zemniekiem, atstāja dziļu ietekmi uz privātiem muižniekiem un pamudināja tos apdomīgāk rīkoties savās muižās, ņemot arī tur par paraugu hercogu Jēkabu.  Hercogs Jēkabs tiek pieminēts kā taisns, laipns un godīgs cilvēks un īsts saimnieks, kas mazās Kurzemes vārdam aplika slavas oreolu un latviešu zemnieku vienmēr uzklausīja un aizstāvēja pret muižniecību.

HERCOGA JĒKABA VALSTS.

Kurzemes hercogistes robežas 1562.gada padošanās līgumā bija notiektas šādas: Daugava, Žemaitiene un Krievija.

Faktiski hercogistei piederēja arī vēl tag.Mangaļu pagasts, Doles sala, Aizkraukles novads, Roņu sala un arī Daugavpils.No otras puses Piltenes apgabals ar 8 novadiem atkrita kā patstāvīga valsts vienība. Bet jau drīz poļi atsavināja Daugavgrīvu un Daugavpili, zviedri Stumsdorfas miera līgumā (1635.g.11.jūnijā) ar poļu piekrišanu no Kurzemes hercogistes saņēma Doli, Mangaļus, Aizkraukli, dažas Baldones domēņu iecirkņa muižas un Spilves pļavas.

Olīvas miera diktātā pazaudēja vēl Roņu salu, Olaini un Babītes ezeru ar apkārtni, visas tiesības uz Doles salu un uz Daugavas upes pusi līdz Ikšķilei.

Tajā laikā bija sekojošas valsts iestādes:

1) slepenā jeb augstākā hercoga padome,

2) virssekretariāts,

3) hercoga kanceleja,

4) tiesas iestādes,

5) rentes kambaris.

Līgums.

“Starp Anglijas karali Kārli II. un Kurzemes hercogu Jēkabu,attiecībā uz Tobago, kādu Karību salu, ko atklājuši, kultivējuši un nocietinājuši hercoga ļaudis, līdz kamēr tā nonāca holandiešu rokās, pēc kam hercogs to nodeva karaļa Kārļa virskundzībā un saņēma salu lēņa veidā no Anglijas valsts. Slēgts 1664.g.17.nov.

I.                    Karalis atļauj hercogam, kā arī viņa pēcnācējiem pilnīgi brīvi tirgoties ar tiem kuģiem,kas pieder viņam vai arī viņa mantiniekiem un atrodas viņa Majestātes padoto zemju upēs vai ostās, kā arī Gvinejā, un tāpat arī tirgoties ar precēm, kuru vērtība nepārsniedz 12.000 angļu mārciņu gadā saskaņā ar to iepirkšanas cenu. Karalis atļauj hercogam arī tādās krastmalās, no kurienes preces izvestas, ar pilnu brīvību uzcelt vienu vai vairākas krājumu noliktavas, uzglabāt preces torņos un fortos,kas pieder viņa Majestātei vai arī šīs krastmales pavalstniekiem, paturēt un baudīt minētās priekšrocības tik ilgi, kamēr starp minēto karali un hercogu pastāv draudzība un laba saprašanās.

II.                 Ievērojot augšā minēto koncesiju un atļauju, hercogs pārnes uz Viņa Majestāti, viņa mantiniekiem un pēcnācējiem savas tiesības uz Andreja fortu Gvinejā un uz visiem citiem tur esošajiem fortiem, nocietinājumiem un skanstēm, kas pieder minētam hercogam, kopā ar visiem lielgabaliem, lielgaballodēm un pulveri un citiem kara līdzekļiem.

III.               Hercogs un viņa mantinieki ir ar mieru maksāt 3% par visām ievestām precēm, kā arī no Viņa Majestātes ostām Gvinejā izvestām precēm.

IV.               Tālāk Viņa Majestāte atļauj minētajam hercogam un viņa mantiniekiem paturēt un lietot zem karaļa aizsardzības Tobago salu kopā ar visām zemēm, ostām, strautiem, upēm un labumiem, kas Viņa Majestātei pieder, ar pastāvīgu priekšnoteikumu, ka minētais hercogs nepielaidīs blakus saviem un Viņa Majestātes pavalstniekiem nevienu citu apmesties uz dzīvi salā, kā arī ierīkot tur plantācijas vai uzcelt mājas, un ka Karaļa pavalstniekiem būs tādas pašas privilēģijas, kādas tiks dotas hercoga pavalstniekiem.

V.                 Tālāk hercogs ir ar mieru un apsola, ka ne viņš, ne viņa mantinieki un pavalstnieki, ne arī kāds cits sev par labu neizvedīs nekādas preces vai pārtiku no minētās Tobago salas, kā arī neievedīs citādi, kā tikai caur tām ostām, kas pieder vai nu Anglijai un Kurzemei, vai arī Dancigas pilsētai.

VI.               Bez tam, atzīstot, ka Kurzemes hercogs patur un lieto minēto salu no Viņa Majestātes, tālāk ir nolemts un ir vienojušies, ka gadījumā, ja Lielbritānijas Karalis vai viņa mantinieki pieprasīs, vai kad viņš, vai viņi nejauši spiesti iet karā pret kādu citu karali, valdnieku vai valsti, izņemot Polijas karali, Kurzemes hercogiem uz savu pašu lēses katrā atsevišķā gadījumā jāpiegādā vai jāgādā, ka tiek piegādāts viens labs karakuģis ar 40 lieliem dzelzs lielgabaliem uz tādām ostām, stacijām vai vietām, kuras uzrādīs Viņa Majestāte. Kuģim Viņa Majestāte iecels kapteini un matrožus un apgādās viņus ar pārtiku un algu savā vadībā un arī uz savas lēses uz tik ilgu laiku, kamēr minētais kuģis paliks viņa jeb viņu dienestā, kas var ilgt ne ilgāk kā vienu gadu katrā gadījumā.

Apliecinādami un šo līgumu neapšaubāmi apstiprinādami, Kārlis II. Lielbritānijas karalis un Jēkabs Kurzemes hercogs ir parakstījuši un apzīmogojuši augšā minēto līgumu 1664.g.17.nov.”

Tajā laikā pastāvēja šādas karaspēka vienības:

1) Lēņu rotas

2) Vervēts karaspēks

3) Klaušu rotas.

Kurzemes hercogiste bija šķiru valsts,t.i. katrai zināmai ļaužu šķirai bija savas tiesības, savi pienākumi.Hercoga valsts iedzīvotāji sadalījās četrās šķirās: muižniekos, pilsoņos, brīvļaudīs un klaušu zemniekos.

BAZNĪCAS.

Hercogs jau 1567.gada 28. Februārī panāca seima lēmumu, ar kuru tika atjaunotas vai uzceltas Kurzemē un Zemgalē 70 baznīcas, 8 skolas un 8 nabagu patversmes. Nolēma pat mācītājus ņemt tikai no latviešiem, jo mācītāji parasti neinteresējās par latviešu valodu un runāja vācu valodā, ko tulkoja”tulks” latviešu valodā. Bet lai izaudzinātu latviešu mācītājus, bija jāiesāk ar latviešu bērnu skološanu, un muižniecība tam nolūkam nekad nedeva līdzekļus. Ļoti ilgi baznīcai trūka piemērotu mācītāju, un diemžēl uz ļoti daudziem hercoga Gotharda, hercoga Vilhelma un hercoga Frīdriha mācītājiem varēja attiecināt seima 1570.g.22.jūnija atzinumu:

“Tāpat mēs no ziņojuma saprotam, ka mācītāju vidū diemžēl ir arī tādas personas, kam būtu jādod cūkas ganīt, bet ne cilvēkus tiem uzticēt un nodot. Tie savu amatu, kurā tie iecelti un kas tiem uzticēts kā dārga manta, nepilda ar cītīgu studēšanu, sludināšanu, lūgšanu un slimnieku apmeklēšanu, bet nododas citiem amatiem, amatniecībai, tirdzniecībai, krodzniecībai, pat pārmērigai ēšanai, dzeršanai, netiklībām un visam, kas pieder pie neķītra, nekārtīga dzīves veida un pie citām vieglprātībām. Tam viņi nododas pilnīgi atklāti, tā ar ļaunu piemēru saniknojot ne tikai nevāciešus un jaunos kristīgos, bet pamudina arī godīgos zemes īpašniekus (muižniekus) atturēties no viņu pabalstīšanas, neizmaksājot šādiem skopuļiem un rijējiem baznīcas nodevas.”

Hercoga Jēkaba laikā aina krasi mainījās, un minētajiem līdzīgi tipi mācītāju starpā kļuva par retiem izņēmumiem. Par to ev.lut. baznicas mācītāji Kurzemē izvirzījās ar savu neiecietību un ar inkvizīcijas pabalstīšanu.

Vismaz četrreiz gadā katram bija jāiet pie mācītāja baznīcā un bija jābiktē.Mācītājs sēdēja aizklātā biktskrēslā un nolasīja biktsbērnam veselu grēku sarakstu pēc zināmas formulas.Uz katru jautājumu biktsbērnam bija sīki jāatbild, pēc kam mācītājs ar roku uzlikšanu pasludināja piedošanu. Svētdienas dievkalpojums ar dievgaldniekiem atšķīrās no parastā dievkalpojuma ar to,ka pēc ievadliturģijas ar zvaniņu deva zīmi, visi nometās ceļos, mācītājs iesvētīja maizi un vīnu, draudze dziedāja ,pēc tam mācītājs visiem pie bikts bijušiem kopīgi pasludināja grēku piedošanu, svētija tos un tad izdalīja sv.vakarēdienu.

Mācītājam bija stingri noliegts nokavēt noteiktos dievvārdus, vai sludināt dievvārdus tautas svētkos, gada tirgos, kapu svētkos un taml. Par bikti un dievgaldu neviens nebija spiests maksāt, bet likumīgās nodevas tika iekasētas pat ar rekvizīcijām. Kristību, laulību un svētā vakariņa ceremonijas varēja izdarīt tikai baznīcā dievkalpojuma laikā, izņēmumus pielaižot ļoti reti. Minētās ceremonijas izpildot, mācītājam bija stingri jāpieturas pie attiecīgi izgatavota formulāra.Arī dievvārdi bija stingri noteikti visām dienām, un tam lietoja Brīsmaņa Rīgas 16.gs. baznīcas kārtības rulli.

Kultūra.

Hercogistē visu laiku kā neapvienojami pretstati pastāvēja divas kultūras strāvas viena blakus otrai;no vienas puses- ievestā Rietumeiropas kultūra ar visām tās labajām un ļaunajām pusēm; no otras- šejienes latviešu un lībiešu tautas kultūra ar pagānisma uzskatiem un tradīcijām. Svešiniekam krita acīs tikai vācu aprindās un pilsētās importētā kultūra, un tikai viens otrs ārzemju ceļinieks iegriezās latviešu sētā un piegrieza vērību viņu tautiskai kultūrai.Eiropas kultūra Kurzemē bija noteicošā un sastādījās no vācu, holandiešu, franču, poļu, angļu un skandināviešu elementiem, kamēr nedaudzie austrumnieciskie kultūras elementi bija noteikti ar grieķu katoļu un vecticībnieku draudžu robežām. Vācu elements valdīja skolā, zinātnē, amatniecībā, pa daļai rūpniecībā, tieslietās, mākslā un medicīnā; holandiešu-kuģniecībā, tirdzniecībā, tehnikā un lauksaimniecībā; franču- kara mākslā, pedagoģijā,sabiedrībā; skandināviešu- pa daļai tehnikā; angļu pa daļai tirdzniecībā; poļu- pa daļai kara mākslā, politikā, tieslietās. Tā tad kultūras elementi bija dažādi un ietekmēja sevišķi Kurzemes hercogistes nelatviešus. Turpretim īpatnējā latviešu kultūra bija viengabalaināka un dažādos apgabalos radīja tikai kopējās kultūras variantus.

Liepājas pilsētas skolas likumi,kas tur ievesti 1638.gada 20.janvārī publiskā vizitācijā.

1)Liepājas skolas skolotājiem, kā rektoram, tā arī kantoram, jāpieder pie nereformētās Augsburgas ticības šķiras.

2)Skolotāji, kurus pieņem cildenā rāts, galvenajam mācītājam cītīgi jāeksaminē, vai tie derīgi jaunatnes audzināšanai.

3)Ja viņi atzīti par derīgiem, tad viņus cildenās rāts klātbūtnē publiski ieved amatā.

4)Pēc ievešanas amatā viņiem uzcītigi jāizpilda amats un jaunatne ne tikai cītigi jāapmāca, bet skolotājiem arī jārāda jaunatnei paraugs ar garīgo dzīvi un darbiem.

5)Rektoram kā galvenajam skolotājam ne tikai jāaudzina jaunatne ar uzcītīgām mācībām un aizrādījumiem, bet arī jāpārrauga savs kolēga un tā darbi.

6)Skolotājiem jādzīvo galvenā kārtā miermīlīgi un saticīgi, lai ar savu nesaticību, strīdiem un ķengāšanos neatstātu sliktu ietekmi uz jaunatni.

7)Viņiem jāuzdod jaunatnei tikai tādi uzdevumi, kurus attiecīgais mācītājs rakstījis priekšā, un bez mācītāja ziņas viņi nedrīkst mācīt jaunatnei nekā jauna.

8)Mācītājam kā skolas inspektoram reizi nedēļā jāapmeklē skola un jāpārbauda, kā skolotāji izturas savā amatā. Ja mācītājs mana neticību un slinkumu, viņam tie jāuzaicina būt cītīgākiem.

9)Mācītāja kungam divreiz gadā ar cildenās rāts ziņu un piekrišanu rāts klātbūtnē jāeksaminē visi bērni, lai pārliecinātos, kā viņus apmāca un kā viņu zināšanas pieaug.

10)Skolotājiem jāsastāda zēnu katalogs jeb saraksts, un kad kāds no zēniem kādreiz iztrūkst, tūliņ jāsūta un jāpieprasa vecākiem, kamdēļ zēns nav nācis uz skolu. Vecākiem ir jāuzdod likumīgi iemesli.

11)Ja vecāki sūdzas, ka bērni skolā nekā neiemācas, tad tiem jāiet ar bērniem pie mācītāja kunga, kurš arī ir inspektors. Mācītājs tad cītigi izmeklē, kā tas nāk, ka bērni nav nekā iemācījušies. Ja nu tiešām izrādās, ka tas noticis aiz skolotāja nevīžības un slinkuma, tad mācītājam jāpaziņo cildenai rātij, lai tā skolotāju par to sodītu. Bet ja izrādās, ka paši vecāki ir vainīgi, ka viņi bērnus izņēmuši no skolas uz pusgadu, vienu mēnesi, dažām nedēļām un atstājuši tos mājā un atturējuši no skolas, tad mācītāja kungam jāaizstāv nevainīgie skolotāji un jāpaziņo cildenai rātij lietas apstākļi, lai skolotājus aizsargātu no tādām vecāku pārestībām.

12)Rektoru vai kantoru ievedot amatā, mācītāja kungam valdības klātbūtnē publiski jāpasniedz tam rīkste un nopietni jāpamāca, kā skolotājam ir jādzīvo, jāpavēl, kā viņš rīksti lai lieto; lai bērnus soda ar rīksti, bet lai nesit ar rokām un ar rungām. Ja skolotājs šo likumu pārkāpj un kādu sit līdz zilumiem un asinīm, jeb sabojā ģīmi, tad skolotājs nesaudzīgi jāsoda.

13)Ne tikai zēniem, bet arī vecākiem jādod skolotājiem viņiem pienācīgais gods, tāpat jāiesniedz labprāt un bez atteikšanās, kas skolotājiem pienākas par viņiem uzticētiem darbiem, jo darbinieks ir savas algas vērts.

14)Vecākiem, kuru bērnus skolotāji būtu aituši un sodījuši, nebūs tamdēļ būt ar tiem naidā, tos lamāt, zaimot, uzbrukt vai pat darudēt ar piekaušanu. Ja tas tomēr notiktu, tad cildenai rātij tie katrā ziņā jāsoda.

15)Skolotājiem ir jāprot valdīt pār savām jūtām, un kad viņiem ar vecākiem ir kādas darīšanas vai viņi ar tiem ir naidā, lai netiktu nevainīgiem bērniem par to atmaksāts un lai netiktu izgāztas uz tiem apslēptas dusmas, bet lai skolotāji vienmēr bez naida un skaudības ar tēvišķīgu sirdi izturas pret bērniem, nesit tos bez vainas un lai apdomā, ka tie ir nevainīgi zēni un ne vergi vai lopi.

16)Skolotājiem cītīgi jāpārrauga zēnu tikumi, darbi un vārdi, sevišķi jāaizliedz lamāties, zvērēt, lādēt vai kaut kā citādi neķītri un nekaunīgi runāt; ja skolotāji dzird tādas lietas, viņiem par to bērni katrā ziņā jāsoda, lai zēni nepierastu jau no mazām dienām pie ļaunumiem un lai nenotiktu ar viņiem tas, ko Kvinktilians nožēlo pie viņiem. Viņš saka: cik daudz vārdu, tikpat daudz netikumu pauž savās runās šie nelaimīgie, iekam viņi vēl netikumus pazīst.

17)Skolotājiem jāizsargās pašiem no lamāšanās, zvērēšanas vai neķītriem vārdiem, lai tādi vārdi zēniem nebūtu par piedauzību un lai zēni nebūtu disponēti uz tādiem netikumiem; jo minētie vārdi samaitā visus sarunu tikumus.

18)Ja kādu zēnu izņemtu no skolas, tad lai viņš neaiziet kā nepateicīgs dzeguzēns un lai neaiziet zagšus, bet lai pienācīgā veidā svētī skolotāju kungus un viņiem pateicas par uzticīgo mācīšanu un ar godbijību lai atvadās.

19)Šie likumi ir cītīgi jāizpilda un jāpasniedz raksta veidā katram skolotājam ievedot amatā.

Hermanis Donhofs, Durbes kapitāns,

Paulus Einhorns, Kurzemes hercogistes superintendants,

Alberts Koškulis, kņaza maršals,

Johans Groskurcs, Skrundas mācītājs un Grobiņas pāvests.”

Skolotājiem bija uzticēta uzraudzība par skolnieku uzvešanos kā skolā, tā arī uz ielas, un šim nolūkam skolotāji no skolnieku vidus noteica sev palīgus. Skolniekiem bija aizliegts apmeklēt publiskas vietas, kā arī blandīties pa ielām nakts laikā. Kā sodus pielietoja: pērienu ar skolas zizli un izslēgšanu no skolas par nelikumīgu iztrūkšnu pie dievgalda un par netikumīgu dzīves veidu. Vēlāk ieveda arī ieslodzīšanu karcerī. Līdz 1639.gadam skolniekiem pašiem piespieda pērt vienam otru, bet pēc tam to aizliedza. Pie skolas saimes pienākumiem piederēja arī kopēja dievvārdu un dievgalda apmeklēšana. Četrreiz gadā skolotāji ar vecākajiem skolniekiem gāja pie dievgalda, kamēr ar jaunākajiem skolniekiem tanīs dienās noturēja katķisma stundas. Bez tam katru svētdienas rītu visi skolēni sapulcējas skolas telpās un tad pa divi rindās, skolotāju pavadībā devās uz baznīcu, kur novietojās skolēnu korī. Viņi parasti kantora vadībā piedalījās dievkalpojumā ar koru dziesmām.

Medicīna.

Ārsti toreiz vēl sadalījās četrās grupās: divās cumftveidīgi organizētās un divās brīvās. Cumftes bija: 1)pirtnieki, 2)ķirurgi jeb bārddziņi; brīvās grupas bija: 1)ārsti, medicīnas vai fizikas doktori un maģistri, un 2) ceļojošie ārsti jeb okulisti, operātori, akmeņgrieži.

Īsto ārstu Kurzemē vienmēr bija maz. Dažreiz visā hercogistē bija tikai viens vai divi tādi. Izvirzījās arī prakses vīri- aptiekāri un medicīnas studenti. Tāpat tirgus dienās ceļojošie ārsti mēģina iegūt tautas simpātijas. Viņi ar bungu rībināšanu, maskām, kumēdiņiem, farsiem un nerimstošu mēļošanu slavēja visiem savu mākslu acu un akmeņu operācijās, zobu raušanā un taml. Vispār ārstam Kurzemē neklājās pārāk labi, jo tauta bija samērā veselīga un visādās vainās mēģināja iztikt ar pašu līdzekļiem, starp kuriem pirts, rutku sula un darvūdens bija galvenie. Galvenā endēmiskā slimība tai laikā bija skorbuts, un bieži arī ieradās briesmīgais viesis- mēris. Skorbuts izviesās no tā laika, kad kurzemnieki no holandiešiem bija pārņēmuši parašu lietot stipri sālītu, ieskābētu un pārrūgušu pārtiku, piem.siļķes, vecu sieru un tabaku. Mēris un tamlīdzīgas sērgas šiem higiēnas nievātājiem iedzīvotājiem uzbruka bieži, un tad vārda pilnā nozīmē trakoja. Tādos laikos visi rīkojumi attiecās ne uz sērgas apkarošanu, bet uz miroņu apbedīšanu.

Apģērbs.

Apģērbi Kurzemē hercoga Jēkaba laikā bija ļoti dažādi. Sastopam gan Rietumeiropas modes apģērbus, gan pašu zemes tautas apģērbus. Zemnieki drēbes gatavoja galvenokārt  no pašu ražas vilnas un linu audumiem, kamēr pilsētnieki un muižnieki savām vajadzībām ieveda diezgan plašā apmērā ārzemju audumus. Hercogs Jēkabs ar savu tekstilrūpniecību ļoti ierobežoja ārzemju manufaktūras ievedumus. Pats viņš arī izveda linu audumus uz ārzemēm.

Latviešu zemnieku tautas apģērbs bija: vīriešiem- gaiši pelēki vadmalas svārki līdz ceļiem ar saitēm vai āķīšiem priekšpusē, virs svārkiem ādas josta ar piekabinātu nazi un galodu; bikses no bieziem liniem vai no vadmalas, parasti vienā gabalā, ar šauriem galiem pāri ikriem. Kājas un bikšu galus aptina ar linu autiem un apāva ar vīzēm jeb pastalām. Vīzes bija pītas no lūkiem, bet pastalas izgrieztas no teļu vai vēršu ādas un ar garām saitēm tika piesietas pie kājām, līdz ikriem. Galvā uzlika tūbas platmali.

Sievietes apjozās ar šauru vadmalas gabalu ap gurniem, pie vadmalas piestiprināja īsus brunčus no nebalinātiem liniem. Virs brunčiem valkāja kreklu no tāda paša materiāla, saspraužot galus ar saktu virs labā pleca un atstājot rokas un kreiso plecu pilnīgi neapsegtus. Kājas aptina ar autiem līdz skrimšļiem, un gāja basām kājām vai valkāja pastalas. Precētas sievas aptina ap galvu baltu, smalku linu audumu; jaunavas uzlika galvā vainadziņu no krāsainām zīlēm. Bieži sievietes apjoza misiņa jostu ar trijām vai četrām rindām baltu akmentiņu, kurus sauca par čūsku galvām. Apmeklējot baznīcu, sievietes apmeta ap pleciem baltas villaines vai linu audumus, saspraužot tos uz krūtīm ar platu apaļu alvas, misiņa vai sudraba saktu. Villaiņu galos bija piestiprināti zvaniņi vai zvārgulīši. Krāsas un drēbju formas katrā apgabalā bija īpatnējas, bet pamatelementi tie paši.

Pilsoņu apģērbus gatavoja pēc Rietumeiropas modes, un tai laikā sevišķi pēc Holandes modes, kamēr muižnieku apģērbiem modi noteica Parīze. Šais aprindās uzskatīja vispirms kā šķiru atšķirības pazīmi, un otrkārt, pastāvēja savāds, arī garīdzniecības pabalstīts uzskats, ka cilvēka tikumība atkarājas no apģērba gabalu daudzuma- nejēdzīgs mantojums no spāniešu galma modes noteicējiem, kas prata netikumīgi dzīvot “tikumīgā” apģērbā. Un vēl kā savdabīgs aksesuārs hercoga Jēkaba laikā uzpeldēja parūkas.

Dzīvoklis.

Mājas bija galvenokārt koka, mūra mājas bija retums, un tikai pilis, dažas muižas, baznīcas un visas rūpniecības krāsnis bija no akmeņiem un ķieģeļiem. Jumtu sedza ar lubu, salmiem, skārdu ( reti) un vēlāk bieži ar mālu dakstiņiem. Zemnieku istabas būvēja no kaltētiem priežu baļķiem, kurus ārpusē aptēsa, kamēr iekšpusē atstāja apaļus. Koku savienojumi bija tik cieši pielaikoti, ka vējš un aukstums iekšā netika. Dažreiz koku starpas aizbāza sūnām, kamēr jumtu sedza ar salmiem vai koka skaidām. Kā aizsargu no vējiem salmu jumtu galiem uzlika krusteniski sasistas koku latas. Skursteņa istabā nebija un no lielās, maziem laukakmeņiem saliktās krāsns kurināšanas laikā istabā brīvi ieplūda dūmi, kurus pēc tam vienkārši izlaida pa durvīm laukā. Istaba bija zemnieka saimes dzīvojamās un guļamtelpas, pie kam gulēja uz grīdas, ar palagu apklātos salmos. Gultas lauku mājās bija retums. Istaba, lopu kūts un staļļi bieži bija zem viena jumta, un lopu daļa ieņēma prāvāko pusi. Blakus mājai atradās rija, kuru cēla no aptēstiem kokiem. Rijā virs prāvas krāsns bija piestiprināti koka mietu gadriņi, kur uzkrāva labības kūlīšus kaltēšanai, ar vārpām uz leju. Bieži to darīja pat istabās. Istabu apgaismošanai lietoja skalus, un hercogs Jēkabs savās domēnēs izdeva stingru rīkojumu griezt vienīgi bērza skalus. Rijas tuvumā parasti atradās labības šķūnis, kur labību novietoja pirms kaltēšanas rijā. Bez istabas, kūts, rijas un labības šķūņa zemnieks cēla vēl klēti. Klētis bija ar cietu jumtu, un tam bieži izlietoja kūdru vai velēnas. Ar šķērssienām sadalīja klēts iekštelpas trīs nodaļās. Pirti cēla pie upes vai strauta krastā, no koka, ar akmens krāsni iekšpusē, koka vai kūdras jumtu, kuram virsū uzlika mālu kārtu. Daudzās vietās pagrabus pabūvēja zem istabas, bet tikpat bieži pagrabus cēla ārpus mājas.

Satiksme.

Salīdzinot mūsu laika satiksmes līdzekļus ar hercoga Jēkaba laika ērtībām, jāsaka, ka toreizējās satiksmes līdzeklis bija zirgs, vai arī vējš un ūdensspēks. Ceļa jautājums bija diezgan sarežģīts, šosejas modernā uztverē vēl nebija ( pirmā būvēta tikai 1753.gadā Vācijā). Tā laika ceļi vijas it kā bez mērķa.

SATURS.

1)    Kurzeme 17.gs.

2)    Hercoga Jēkaba valsts.

3)    Līgums starp Anglijas karali Kārli II un Kurzemes hercogu Jēkabu.

4)    Baznīcas.

5)    Kultūra Kurzemē.

6)    Liepājas pilsētas skolas likumi.

7)    Medicīna.

8)    Apģērbs.

9)    Dzīvoklis.

10)          Satiksme.