Kultūrvēsturisko sakaru atspoguļojums latviešu tautas tērpā

Andris Prikņa  12.b

            Apģērbs  kā materiālās kultūras sastāvdaļa atspoguļo ne vien ģeogrāfiskos, klimatiskos un sociālekonomiskos apstākļus, kādos dzīvo tauta, bet liecina arī par dažādu tautu kultūras sakariem. Tāpēc, aplūkojot  kultūras attīstību uz vietas, nedrīkstam ignorēt arī kultūras vērtību aizguvumus. Kultūras vērtību aizgūšana, protams, nav jāsaprot kā migrācijas rezultāts. Šie aizguvumi meklējami katras tautas vēsturē un saistāmi ar tiem cēloņiem, kas tos noteikuši. Apģērbā, bet jo sevišķi apģērba rotājumā, saglabājas ļoti senu tradīciju atblāzma, kuru pamatā ir apģērba darināšanas un vajadzību specifika. Ja apģērbs kā ķermeņa aizsegs pret nelabvēlīgiem klimatiskiem apstākļiem ir saistīts ar sociālekonomisko bāzi, tad turpretim apģērba rotājums ne katrreiz būs saistīts ar to.

                Salīdzinot latviešu tautas tērpu ar kaimiņu lietuviešu, igauņu un slāvu tērpiem, vērojama lielā līdzība gan senākās apģērba formās un daļās, gan arī jaunākās tautas tērpu sastāvdaļās. Līdzība latviešu un lietuviešu tautas apģērbā vislabāk novērtējama Latvijas un Lietuvas pierobežas rajonos, kur abu tautu kontakts, dabiski, bija ciešāks.

                Latviešiem un lietuviešiem kopējs gan apģerba matriāls, piegriezums un apģerba daļas, gan arī krāsu salikums un ornamenta izvietojums. Tiklab latviešu, kā lietuviešu krekls ir tunikveida, ar virsū šūtiem uzplečiem. Minētais krekla piegriszums izplatīts visā Lietuvā, izņemot Klaipēdas novadu, kur sastopams krekls ar piešūtiem uzplečiem.

                Latviešu tunikveida krekls ar virsū šūtiem uzplečiem pēc rotājuma veida un novietojuma tomēr atšķiras no lietuviešu krekla. Lietuviešu sievietes ar spilgti sarkaniem izšuvumiem rotā krekla apkakli, aproces un uzplečus. Latvietes turpretim rotā piedurkņu augšējo daļu balto darbu tehnikā, vienīgi Latgalē, Rucavā un Augšzemē sastopams spilgti sarkans izšuvums. Klaipēdas rajonā izplatītais krekla tips, kas atšķiras no latviešu krekliem pēc sava piegriezuma, ir tuvs latviešu tunikveida krekliem bez uzplečiem pēc rotājuma novietojuma veida. Rucavas kreklam ir pat vienāds oraments ar Klaipēdas kreklu.

               

Arī brunču audums gan pēc krāsām, gan auduma tehnikas latviešiem un lietuviešiem ir

līdzīgs. Abu tautu tērpā plaši izplatīti vertikāli un horizontāli svītrainie, kā arī rūtaini brunči. Vienāds ir arī brunču piegriezums.

                Zemgalē vāl 19. gs. sākumā bija izplatīti brunči ar ielasīto rakstu. Šādi audumi raksturīgi arī Lietuvas Žemaitijas daļai, bet tur no šī auduma gatavoti kā brunči, tā arī priekšauti. Zemgalē un Žemaitijā daudz ilgāk saglabājās nešutie brunči, kamēr pārējā Latvijā tie izzuda jau 18. gs.

                Kopīgas iezīmes vērojamas arī jostās. Latviešiem un  Lietuviešiem raksturīgas ir austās un pītās jostas. Vienīgi Latvijā pītās jostas parasti valkā vīieši, bet austās- sievietes, turpretim Lietuvā šādas atšķirības nav novērojamas. Latviešu jostām raksturīgā trīsdaļu kompazīcija, kur ornoments neatkārtojas, nav raksturīga iezīme lietuviešu jostām, jo pēdējās parasti atkārtojas viens un tas pats raksts vai arī mainās divi raksta varianti.

                Lietuviešu sieviešu apģērba neatņemama sastāvdaļa ir priekšauts, kamēr latviešu sievietes( izņemot Augšzemi) apģērbā tas nav obligāta sastāvdaļa. Spriežot pēc avotiem, arī Vidzemē 18. gs. ir valkāti priekšauti. Tas vedina domāt, ka priekšauts agrāk Latvijas teritorijā valkāts daudz plašāk nekā 19. gs., bet izzudis ātrāk nekā Igaunijā un Lietuvā.

                Ņieburs, liekas, ir samērā jauna sieviešu apģērba daļa, kuru valkāja kā Lietuvā, tā Latvijā. Atšķirība bijusi tikai tā, ka latvietes valkāja vienkrāsainu( zilu, melnu, sarkanbrūnu) ņieburu ar raibiem brunčiem( izņemot Rucavas novadu), tur pretim lietuvietes ņieburus darināja no krāsaina rotāta auduma, tā ka brunči un ņieburs ir dažādi orientēti.

                Lietuviešu un latviešu sieviešu virsjakas atāķiras pēc griezuma. Latvietes valkāja īsas jakas,  kas stipri līdzīgas ņieburam, bet lietuviešu jakas bija garas un sniedzās gandrīz līdz ceļiem. Krāsas ziņā tās līdzīgas vīriešu svārkiem.

                Tāda sena neatņemama latviešu sievietes apģērba sastāvdaļa kā villaine, kas apģērbā saglabājusies līdz pat 20. gs., nav raksturīga lietuvietes apģērba daļa: Laituvā villaine sastopama vienīgi Augštaitijā un Žemaitijā.

                Lietuviešu nešūtto brunču nosaukums” margina” Latvijā sastopams tikai Rucavas apkārtnē: turklāt te ar mārģeni apzīmē nevis brunčus, bet gan īpašu villaini. Tomēr jāpiebilst, ka arī dažos Lietuvas rajonos ar” marginu” apzīmē villaini, kuru apliek ap gurniem, bet brīvos galus pārliek pāri kreisajai rokai un piesprauž pie piedurknes ar saktām. Liekas, ka tāds villaines valkāšanas veids saistāms ar nešūto brunču nēsāšanu šajā rajonā.

                Tāpat kā Latvijā, arī Lietuvā sievietes galvas rotu noteica nēsātajas vecums un ģimenes stāvoklis. Latviešu jaunavas galvas rota ir auduma vainags, kas izšūts raibām zīlītēm: tikai dažos Latvijas novados( Rucavā un Ziemeļvidzemē) sastopamas zīda un vilnas lentes, bet Ziemeļrietumkurzemē- metāla vainagi.

                Lietuviešu jaunavas nēsāja raibas pašaustas vai zīda lentes, sasienot tās visdažādākā veidā. Jāatzīmē, ka Rucavas jaunavas galvas rotas nosaukums kaspine ir analogs lietuviešu vārdam” kaspina “, kas apzīmē jebkuru lenti.

                Vecākajai latviešu sievas galvassegai- nāmatam- ir daudz kopēja ar lietuviešu galvassegu” noumetas”. Šāda veida galvassega raksturīga arī austrumslāviem.

Latvijā namāts 19. gs. sākumā sastopams Latgalē, Augšzemē un Rucavā. Bez nāmata kā latviešu, tā lietuviešu sievietes valkāja aubes, cepures, kā arī lakatus, ko Latgalē, Rucavā un Augšzemgalē sauca par skustiem, Lietuvā- par skepetiem.

                Cimdus un zeķes kā latvietes, tā lietuvietes adīja no vilnas dzijas( ziemai), bet no linu diegiem mežģiņadījumā- vasarai. Lietuviešu cimdos parsvarā ir spilgtie toņi un dominē augu ornaments: tas pats novērojams Latgalē, Augšzemē un Rucavas apkārtnē.

                Senākos materiālus par latviešu un lietuviešu apģērbu radniecību dod arheoloģiskais, lingvistiskais un antropoloģiskais materiāls, kas saista augštaišus ar augšzemniekiem, zemgaliešus ar žemaišiem un kurzemniekus ar Klaipēdas novada iedzīvotājiem. Daudzie kopējie apģērba gabalu nosaukumi, kuru pirmsākumi meklējami kopējā valodā, liecina par to senumu. Sniedzu šādus kopēju apģērba gabalu nosaukumu piemērus:

            lietuviešu valodā                latviešu valodā

                                                                                       

                drabužiai                               drēbes

                prijuostė                                                priekšauts

                pirštinės             pirkstaiņi

                juostos                                   jostas

                rinktinės juostos            rakstainās jostas

                printinės juostos            pītās jostas

                apavas                                   apavs

                vyžos                                     vīzes

                nuometas                              nāmats

                marginė                 mārģene

                Zemgales un lietuviešu kultūras sakari visciešāk saistīti ar tirdzniecības ceļiem, kas gāja cauri Zemgalei uz Rīgu, ka arī ar amatnieku speciālistu darbību, jo citādi nav izskaidrojama Zemgales rakstaino brunču un lietuviešu priekšautu audumu līdzība, kas jo sevišķi spilgti izpaužas to senākajos veidos. Noteikt šo radniecības vecumu droši nav iespējams bet liekas, ka tās sākumi meklējami 17. gs., kad Kurzemes hercogistē strauji uzplauka manufaktūras un no tām arī vietējie amatnieki iemācījās sarežģītāku tehniku. 19. gs. no latviešu tērpa Zemgalē sāk izplatīties caurumotajā( broderejas) tehnikā izšūtie krekli, kas Lietuvas muzejos( Viļņā, Kauņā) savākti vairākos variantos.

                Varbūt ka no Francijas karaļa Luija XVIII galminiekiem, kas Jelgavā cara varasvīru  paspārnē meklēja glābiņu no franču tautas dusmām, Zemgales amatnieki noskatījušies sudraba kurpju sprādzes un pagatavoja tās vietējiem pasūtītājiem.

                Lietuviešu un slāvu ietekme vērojama Augšzemes un Dienvidkurzemes apģērbā. Senākie sakari, kas vērojami vēl 19. gs. apģērbos, atspoguļojas it īpaši Rucavas un Klaipēdas apvidus tērpos un skaidrojami ar kursiskajiem elementiem Klaipēdas apgabalā( Kuršu kāpās) un Rucavā. Asimilējušies kurši atstāja savas iezīmes gan Rucavas, gan Klaipēdas apgabala iedzīvotāju apģērbā. Ar to arī izskaidrojama radniecība abu novadu apģērbos.

                Ņemot vērā valodniecības un arheoloģiskos datus, kā arī antropoloģisko materiālu, samanāma Liepājas apkārtnes seno iedzīvotāju tuvība ar Pomerānijas un Meklenburgas 9.- 12. gs. apdzīvotājiem. Zināmā mērā iespējams izskaidrot arī Rucavas tērpu radniecību ar Rietumukrainas tautas tērpiem. Seno lužiču aizņemtā teritorija Oderas un Vislas baseina ziemeļos sniedzās līdz Baltijas jūrai, bet dienvidos- līdz Karpatu kalnu piekājei. Radniecība Rucavas un Rietumukrainas tērpos, šķiet, ir tāla atblāzma no senās lužiču kultūras: lužičiem bija cieši sakari ar baltu ciltīm, tai skaitā arī ar kuršiem.

                Antropoloģijas pētījumi sniedz vēl tālākas ziņas. Tie Liepājas un Ventspils apkārtnes antropoloģiskās īpatnības uzskata par pamatojumu hipotēzei par vendu slāvisko izcelšanos. Rodas jautājums, kāpēc īpatnības, kas atspoguļojas antropoloģiskajā materiālā un uzrāda Ventspils un Rucavas novadu līdzību, nav manāmas 18. gs. apģērbā? Liekas, ka izšķirīga nozīme te bijusi novadu atrašanās vietām- ja Ventspils apkārtne nepārtraukti saistīta ar lībiešiem, tad Rucava tikpat cieši ir saistīta ar lietuviešiem, bez tam vēl zināms, ka 13.- 14. gs. Kurzemes dienvidos ieplūda zemgaļi, līdz ar to atdalot Ventspili no Rucavas. Arī Latviešu Indriķis min vendu pārcelšanos uz Vidzemi. To visu ievērojot, liekas saprotama arī vēlākā atšķirība apģērbā. 17. gs. Ventspils bija nozīmīga osta, un šai laikā tur apmetās daudz kuldīdznieku, kas te atrada nodarbošanos. Acīm redzot ar to izskaidrojami vienādie elementi Ventspils un Kuldīgas tērpos, lai gan daži apģērba gabali, kā, piemēram, Ventspils brunču audums, ir līdzīgi Rietumukrainas tērpam raksturīgajiem plisēto priekšautu un zapasku( nešūto brunču) audumiem. Arī viens no Ventspils villaines, t.s. zilāma variantiem ar krūma rakstu stūros atšķiras no pārējām villainēm. Tās rotājuma veids radniecīgs Rietumukrainas un Austrumpolijas tērpu rotājumiem.

                Diemžēl, vēl nav iespējams droši apgalvot, kad izveidojusies Rucavas, Klaipēdas apgabala un Rietumukrainas tērpu radniecība, kas saskatāma vēl 19. gs. sākuma apģērbos. Vienādais kreklu piegriezums, rotājuma tehnika, nešūto brunču- mārģenes un Rietumukrainas” zapaskas” krāsu kolorīts un valkāšanas veids liek domāt par zināmu etnisku specifiku. Gorodenkas rajona tumši zilie brunči- spidnica ar zelta brokāta lenti un sarkanu apmalojumu pat ir pilnīgi vienādi ar Ruvavas brunčiem. Rucavas kreklam izmantotā izšuvumu tehnika- grieztais raksts- ļoti plaši sastopama rietumukraiņu kreklos. Stilizētais dzīvnieku ornaments kreklu izšuvumā, kas, izņemot Rucavu, nav sastopams nevienā citā Latvijas novadā, arī ir zināma slāviska iezīme.

                Īpatnējais villaines valkāšanas veids Rucavas apkaimē norāda, ka te agrāk valkāti nešūtie brunči, kas ir raksturīga sieviešu apģērba sastāvdaļa visām slāvu tautām. Galvassega- nāmats pēc sava veida( un arī nosaukuma) radniecīga ukraiņu namitkai un citām slāvu dvieļveidīgām galvassegām.

                Gorodenkas krekliem ir piešūts uzplecis, sarkana ielasītā raksta rotājums un ļoti savdabīgs piedurkņu piegriezums trīsstūraina gabala veidā. Kreklam nav apkakles, bet pie kakla izgriezuma krokās savilktais krekla stāvs un uzplecis rotāts ar nelielu sarkanu rakstu. Kā piedurkņu īpatnējā forma ar vaļējiem dūrgaliem, tā kā krekla izgriezuma apdarinājums liecina par šā krekla tipa senumu. Rietumukrainā izplatīti vēl arī sīki krokotie- “ plisētie” brunči, kuriem, tāpat kā dažiem senākajiem Rucavas un Ventspils brunčiem, pirekšējā daļa atstāta gluda, bez krokojuma. Rietumvolīnijā šādi brunči šūti no pelēka vilnas auduma ar sarkanu vai zaļu apmalojumu.

                Zināmu radniecību ar Nīcu un Bārtu vēl parāda Ļvovas apgabala Sokalas rajona tērpa variants,- tā krekli rotāti ar melnu rakstu krustdūrienu tehnikā, jakas baltas, veltas, ar tumši zila samta un auklu rotājumu tāpat kā Nīcas ņieburam.

                Kultūras sakari ar lietuviešiem un slāvu tautām- poļiem, baltkrieviem un krieviem vislabāk atspoguļojas Augšzemes tērpos. Augšzemē- Sēlpilī, Jēkabpilī, Ilūkstē, Subatā u.c. Kurzemes hercogistes laikā nepārtraikti ieplūda poļu, baltkrievu un krievu iedzīvotāji, apmetoties te uz pastāvīgi dzīvi. Tā hercogistes austrumu un dienvidu kaimiņu iedzīvotāju piesaistīšanai Jēkabpilī 17. gs. beigās bija stingri noteikts, ka neviens vācietis nedrīkst apmesties vai iegūt pilsoņu tiesības šai jaunajā pilsētā, to drīkstēja darīt tikai krievi, poļi vai lietuvieši. Arī amatpersonas bija poļu un krievu tautības. 1636. g. katoļticībā pārgājušais grāfs Zībergs arī veicināja katoļticīgo poļu, baltkrievu un latgaliešu ieplūšanu Augšzemē.

                Poļu tērpu ietekme vislabāk novērojama Augšzemes novadā, sevišķi tā centrālajā un rietumu daļā, ko šķērsoja satiksmes ceļi uz Rīgu. J. Broces materiālos ne vienreiz vien minēti poļi, kas tirgojas vai arī strādā Rīgā. Par poļu ietekmi liecina jau teiciens- apsiet galvu poliski, poļu lāstaugi, tāpat arī īpatnējais rotājuma veids- izšujot uz savilktām krokām u. c.

                Baltkrievu ietekme vairāk jūtama Augšzemes austrumu daļā. Tā izpaužas krekla piegriezumā( ar piešūtiem uzplečiem) un ieaustā raksta rotājumā( Gārsenes krekls).

                It īpaši latviešu materiālo un garīgo kultūru ietekmējuši krievi. Arī laikā, kad Latvijas teritorija bija poļu un zviedru atkarībā, krievu tautas kultūras ietekme joprojām turpinājās. Kultūras sakari ar krievu tautu bija iespējami pa dažādiem ceļiem. Vispirms jāatzīmē tirdznieciskie sakari. Krievu tirgotāji ar savām precēm tirgojās kā Latgalē, tā arī Vidzemē. Krievu ietekme sevišķi pieauga 18.gs., kad Vidzeme ar Rīgu, bet beidzot arī Latgale un Kurzemes hercogiste nonāca krievu impērijas sastāvā. J. Broces materiāli liecina, ka 18.gs. Rīgā var satikt daudzus krievu tirgotājus, ierēdņus, amatniekus un strādniekus. No Rīgas krievu ietekme izplatījās arī lauku apkārtnē.

                Krievu tautas ietekmē veidojās arī Latgales tērpu komplekss( sarkanais rotājums krekliem ar virsū šūtiem uzplečiem, ielasītais raksts kreklu rotājumā u. tml.).

                Arī 17. gs. uz Latgali pārcēlušies vecticībnieki, neraugoties uz noslēgto dzīves veidu, atstāja savu ietekmi latviešu tērpā. Šai sakarā minams, ka vecticībnieču ietekmē Latgales sievas sāka ap galvu siet īsos autus.

                Ziemeļlatgales tērpos manāma liela radniecība ar igauņu- setuku un baltkrievu apģērbu( baltie brunči ar nelielo rotājumu apakšmalā, sarkanais ielasītais raksts kreklu rotājumā un galvas auti). Rodas jautājums, kādēļ skari ar baltkrieviem atspoguļojas tieši Ziemeļlatgales tērpos un nevis Dienvidlatgalē, kas robežojas ar Baltkrieviju? Ziemeļlatgales tērps kopš 18.gs. saglabājies līdz mūsu dienām nemainīts, turpretim Dienvidlatgalē sakarā ar iedzīvotāju plašu peļņās iešanu senais apģērbs, kas droši vien bijis līdzīgs baltkrievu tērpiem, nomainīts daudz agrāk. Dienvidlatgalē spēcīgāk saglabājušies sēliskie elementi, kas līdz ar to šā apvidus tērpu vairāk saista ar Augšzemes nekā ar Ziemeļlatgales tērpiem. Liekas, ka tāpēc arī no starpjoslas, kas saista Baltiju ar Krieviju, apģērbu ziņā izdalās Dienvidlatgales tērps un kļūst saprotama baltkrievu un Ziemeļlatgales tērpu tuvā radniecība.

                Līdzība ar igauņu apģērbu vērojama Vidzemes ziemeļu daļā, kas robežojas ar Igauniju. Šī līdzība novērojama arī Kurzemes ziemeļrietumu daļā, kur spilgti izpaužas lībiešu ietekme. No otras puses, igauņu pētnieki konstatē daudz vidzemniecisku iezīmju Dienvidigaunijas tērpos. Tāpat valodniecības materiāls dod liecību par to, ka igauņiem ir bijusi sava nozīme Vidzemes etniskajā vēsturē. Zināms skaits igauņu pieder pie Vidzemes senajiem iedzīvotājiem. Igauņu ienācēji konstatējami pat līdz mūsu dienām.

                Igauņu kreklam, tāpat kā latviešu un lietuviešu kreklam, raksturīgs tunikveida piegriezums. Igauņu krekls līdzīgs latviešu kreklam arī pēc ornamenta un izšuvuma tehnikas- baltā izšuvuma un spodršuvuma. Vidzemes un Ziemeļkurzemes krekliem, sastopama arī senākajos igauņu kreklos( Hallistes).

                Pēc ziliem diegiem šūtā ornamenta un izšuvuma tehnikas līdzīgi ir Kuldīgas un Igaunijas Jāni apvidus krekli. Igaunijā Helmes, Reuges un Vastselīnas apkārtnē valkātajiem krekliem līdzīgs pēc piegriezuma un rotājuma ir Ziemeļlatgales krekls. Šie krekli rotāti ar sarkaniem diegiem ielasītā rakstā. Tomēr, ja latviešu un igauņu krekli ir līdzīgi pēc ornamenta izvietojuma, tad ne vienmēr pēc tā veida, jo Igaunijā pārsvarā izplatīts augu ornaments, kmēr latviešu kreklos dominē ģeometriskais raksts.

                Īpatnēja igauņu apģerba daļa ir kaisets- īsa blūze, kas nesniedzas līdz jostas vietai, ar garām piedurknēm. Tā rotājums līdzīgs latviešu krekla rotājumam, piemēram, Kihnu kaiseta ornaments līdzīgs Rucavas krekla rotājumam grieztajā rakstā.

                Kā pēc krāsu salikuma, tā arī pēc piegriezuma visumā līdzīgi ir latviešu un igauņu brunči. Līdzība sevišķi manāma pierobežas rajonos. Igauņu vienkrāsainie brunči ar sarkanām lentēm vai svītrām apakšmalā ir līdzīgi Kurzemes brunčiem. Krasi no latviešu brunčien atšķiras horizontāli svītrotie Muhu un Sāmsalas brunči.

                Pēc krāsām un raksta novietojuma atšķirīgas ir latviešu un igauņu jostas, lai gan tās pagatavotas vienādā tehnikā. Igauņu jostās ne vienmēr ievērota latviešu jostās parastā trīsdaļīgā kompozīcija, tomēr ornaments variē visumā tāpat kā latviešu jostām. Igauņu jostu raksturīga iezīme ir tā, ka centrālo ornamentu parāda kontrastainas krāsas svītra, kas latviešu jostās ir reta parādība( atskaitot Alsungas un Zemgales jostas). Igauņiem pazīstamas arī metāla jostas, bet tās izplatītas tikai atsevišķos Igaunijas rajonos, galvenokārt Igaunijas rietumu daļā un salās. Latvijā metāla jostas pazīstamas ap Ventspili, Kuldīgu, Alsungu. Tātad metāla jostas uzskatāmas par zināmu lībiešu un igauņu iezīmi.

                Igauņi vēlāk nekā latvieši sākuši valkāt jakas un ņieburus, kas pēc sava piegriezuma un materiāla līdzīgi latviešu jakām un  ņieburiem. Tā kā daudzos Igaunujas rajonos bija izplatīts īsais kaisets, tad šeit jakas un ņieburi izplatījās sevišķi plaši.

                Villaines Igaunijā, tāpat kā Lietuvā, 19.gs. vidū vairs nav sastopamas. Senākie igauņu villaiņu varianti pēc sava rotājuma līdzīgi Kurzemes villainēm, apģērba komplektā plaši ieviesās mēteļi un kažoki. Bagātigi rotātie garie igauņu sieviešu svārki radniecīgi Ziemeļvidzemes vīriešu svārkiem.

                Igauņu sieviešu galvas rotas ir daudzveidīgākas nekā latviešu. Līdzīgas latviešu sieviešu galvassegām ir tikai igauņu sieviešu ziemas cepures ar iešūtām kažokādu un sapāna veida galvas auts. Jāpiezīmē, ka par sapānu igauņi sauc no lentām darinātu jaunavas galvas rotu. Arī Igaunijas austrumu daļā lietotais sievu galvas auts- “linik” ir līdzīgs Alsungas līgavas rotai linkainim.

                Diemžēl, vēl nav iespējams precizēt, ka ir Alsungas un setuku tērpu zināmu radniecības pazīmju pamatā. Jau minētais linkainis, zeķu raksti un arī kāds ļoti sens Alsungas krekls( Liepājas novadpētniecības muzejā) ar stipri pagarinātām un šaurām piedurknēm nenoliedzami parāda šo līdzību. Arī citos setuku ornamentos( adījumu rakstos) jaušama Alsungai raksturīga kompozīcija. Iespējams, ka radniecīgās iezīmes Alsungas un setuku tērpos runā par labu M. Stepermaņa izvirzītajai hipotēzei, ka lībieši dzīvojuši līdz Peipusa ezeram.               

                Igauņu jaunavas parasti nēsāja paplatināta vainaga veida cepures, kam ciets pamats. Šāda veida vainags, tikai daudz vienkāršāks, sastopams arī Kurzemē. Tā nav nejaušība, jo arī šādas vainagveida cepures izplatītas tieši Igaunijas rietumu daļā un salās. 18.gs. tādas valkātas arī Igaunijas ziemeļaustrumu daļā.

                Liekas, ka par ļoti seniem kultūras un etniskiem sakariem liecina jaunavu lentveida vainags no Paistu apkārtnes, kas pēc savas formas un lentu saišķa mugurpusē atgādina latgaļu 12. gs. šauros auduma vainagus, kā arī Ziemeļ- un Rietumvidzemes matauklas no 19. gs. Vienīgi pēdējo rotājums ir citāds- tās rotā izšuvumi. Lībiešu elementu ietekmi apstiprina arī antropoloģiskais materiāls un daži Kurzemes celtņu tipi, kādi sastopami arī Sāmsalā.

                Latviešu tautas tērpa izveidē zināma nozīme pieder arī zviedru tautas tērpiem. Agrākos publicējumus šī nozīme bieži vien ir pārspīlēta, sevišķi attiecībā uz Vidzemes tērpu kompleksu.” Zviedru laikos” vidzemniekiem nebija tiešas saskarsmes ar zviedru zemniekiem, jo zviedru civiliedzīvotāju Vidzemē bija ļoti maz. Vienīgi Vidzemē ne pārāk plaši izplatītas adītās cepures ar pušķi galā varētu uzskatīt par zviedriskām, bet tikpat labi tās vidzemnieki varēja būt redzējuši kaimiņiem igauņiem. Kurzemes tērpos zviedru iezīmes varam konstatēt tikai senākos apģērba gabalos- jau minētajā Kuldīgas, Alsungas un Ventspils sarafānveida brunču piegriezumā un kniepķena nosaukumā.

                Lai gan ilgus gadsimtus latvieši atradās vācu jūgā, latviešu tautas tērpā vācu ietekme gandrīz nav saskatāma. Vācieši Latvijā piederēja pie valdošās šķiras un latviešus uzskatīja par nicināmiem. Vācu muižnieki kā valdošās šķiras pārstāvji dzīvoja savā noslēgtā pasaulē, kas latviešu tautības cilvēkiem bija nepieejama. Vācu tautas tērpu latvieši tikpat kā neredzēja, tāpēc arī latviešu apģērba attīstībā tam nebija kaut cik būtiskas nozīmes.

                Bez tam vācieši ar dažādiem aizliegumiem centās latviešus saistīt pie viņu” zemnieku apģērba”, jo feodālajā sabiedrībā, kur pastāvēja stingra kārtu atšķirība, valdošā šķira rūpējās par to, lai apģērbs būtu viena no barjerām, kas neļautu pārkāpt kārtu robežas. Apģērbs noderēja arī par pazīšanas zīmi, kas viegli ļāva atrast un noķert no muižām izbēgušos zemniekus. Par to liecina simtiem sludinājumu, kas meklēja” zemnieku apģērbos” tērpušos izbēgušos zemniekus.

                Nobeigumā jasaka, ka visas minētās kaimiņtautu īpatnības latviešu tautas tērpā, pārnākot diezgan pārveidotā veidā, kļuvušas par tā neatņemamu sastāvdaļu. Tāpēc citu tautu kultūras ietekme konstatējama, tikai sīki analizējot latvišu tautas tērpu.Šāda analīze rādītu tās kopējas iezīmes, kas raksturīgas visām tautām neatkarīgi no to etniskās piederības, kā arī tos elementus, kas kopēju vēsturisku apstākļu ietekmē izveidojušies līdzīgi radniecīgām tautām.

                Es personīgi uzskatu, ka Latviešu tautas tērpi tomēr bija, ir un paliks neatkarīgi no citu tautu tērpiem. Latvijas tautu tērpos ir citu tautu iezīmes, bet tomēr tautu tērpi ir krasi atkarīgi. Gan latvieši ņēma idejas no citām tautām, gan citas tautas no mums. Šī tautas tērpu līdzība pierāda tuvās attiecības ar kaimiņvalstīm (izņemot Krieviju). Bet tas pierāda arī to, ka lai cīk apspiesti latvieši būtu viņi nenodeva savu senču tērpus. Latvieši necentās nokopēt citu tautu ornamentus ar to pierādot savu neatkarību.

               

               

23.11.2000.