“SOCIĀLIE ATTĪECĪBAS MODEĻI”
“Latvija kā
valsts, attīstības formās, 20.gs.”
Cilvēkam ir
jāapzinās, ka viņam ir sava etniskā dzimtene un piederība. Tas būtu, ka cilvēks
pieder pie noteiktas cilvēku kopības. Viņiem ir sava valoda, sava kultūra, savi
tikumi un paražas, savas tradīcijas. Cilvēka pašapziņa visaugstāk attīstās, kad
pāriet nācijā. Katram ir savas etniskās jūtas un intereses. Un viņi cenšas, un
grib realizēt savas etniskās intereses. Lai šo procesu varētu realizēt, etnosi
mēģina veidot savu valsti. Pirmās valstis izveidojās, tad, kad saira pirmatnējā
kopiena – tas ir tad, kad veidojās šķiras – mantīgās un trūcīgās. Veidojoties
šķirām parādās šķiriskās intereses, un līdz ar to šķiras grib tās realizēt. Lai
varētu realizēt ir vajadzīgs noteikts mehānisms un to veido valsts. Valsts – ir
valdošās šķiras varas orgāns, ar kuru palīdzību tiek realizēta noteiktas
partijas, vai šķiras intereses. Lai realizētu savas intereses šis slānis
mobilizē visus savus spēkus. Mazākums šādi var uzspiest vairākumam savu gribu
ar valsts palīdzību. Lai noteiktu valsti ir sekojošas pazīmes:
·
Valsts
aparāts – ierēdņi ar kuru palīdzību, tiek realizētas valsts varas funkcijas;
·
Jābūt
juridisko normu sistēmai – sava likumdošana;
(piemēram: nāves soda atcelšana, jo mēs ejam uz Eiropas savienību).
·
Jābūt
noteiktai teritorijai, kur šie likumi darbojas – robežas;
Vēsturiski valsts
ir unitāras un federatīvas valstis:
·
Unitāra –
viengabalaina (Latvija, Polija….);
·
Federatīva
– no dažādām pavalstīm (ASV, Krievija,….).
Vēl valstis iedala
pēc saimnieciskās darbības:
·
Agrāras;
·
Industriālas;
·
Agrāri
industriālas;
·
Industriāli
agrāras;
·
Postindustriālas.
Latvija pieder pie
agrāri industriālā valsts tipa.
Šajā laikā (1918 – 1920) tika nodibināta
Latvijas valsts, kaut arī mūsu teritorijā atradās divi ienaidnieki vācieši un
lielnieki, kurus arī bija jāpadzen. Šīs cīņas tiek dēvētas par Brīvības cīņām,
kurās gāja bojā daudz latviešu un pateicoties, kurām Latvija tapa brīva. Tautas
atmodas laikmetā latvieši bija Krievijas pavalstnieki. Bet Krievija toreiz bija
spēcīga. Tāpēc atdalīšanās no Krievijas un savas valsts nodibināšana izlikās
pilnīgi neiespējama lieta. Par to gandrīz neviens neuzdrošinājās ne runāt, ne
domāt. Vienīgais iespējamais mērķis toreiz likās – daudzmaz plašāka pašvaldība jeb
autonomija. Tas nozīmē, ka Latvija paliktu Krievijas province, bet tai iedotu
lielāku vai mazāku patstāvību iekšējo jautājumu risināšanā. Bet arī šī mērķa
sasniegšanā bija jāuzduras uz nepārvaramām grūtībām. Nebija ko domāt par visu
latviešu apdzīvoto zemju vienā jaunā pārvaldes apgabalā – Latvijā : valdība
negribēja atļaut pat Latvijas vārda lietošanu un cenzūra centās to visos
rakstos nosvītrot. Toreiz varēja runāt tikai par pašvaldību jau pastāvošos
pārvaldes apgabalos tas ir guberņās un apriņķos. Pēc tādas pašvaldības latvieši
visu laiku arī centās. Nolūks bija vai nu ievest Latvijā jau pastāvošos
pārvaldes principus kā Krievijā (tā
saucamās apriņķu un guberņu zemstes), vai
arī pārveidot Vidzemes un Kurzemes landtāgus, dodot iespēju tur piedalītie arī
latviešu pārstāvjiem. Tomēr ar šādiem centieniem latvieši neko nepanāca, jo
tiem pretojās gan vācu muižniecība, gan arī krievu valdība. Vācu muižniecība
centās uzturēt spēkā esošo landtāgu kārtību. Bet krievu valdība gribēja iztikt
bez jebkādām pašvaldībām, pārvaldot valsti tikai ar savu ierēdņu palīdzību. Un
tā pašvaldības reformu jautājums stāvēja uz vietas. Zināmas
izredzes un cerības pašvaldības jautājuma labvēlīgā nokārtošanā radās Pirmā
pasaules kara sākumā. Varonīgi cīnīdamies krievu armijā, latvieši klusībā
cerēja, ka vismaz tagad krievu valdība atalgos viņu uzticību piešķirot mums
pašvaldību. Šo savu kluso cerību latvieši izteica vārdos: “Brīvu Latviju ,
brīvā Krievijā. ” Tomēr no valdības
izturēšanā bija redzams, ka tā arī tagad nedomā izpildīt latviešu vēlēšanos
(labākajā gadījumā varēja cerēt uz apriņķa un guberņu zemstēm).
Sabiedroto uzvarām Francijas
frontē sekoja revolūcija un tās militārās varas galīgs sabrukums. Izmantojot labvēlīgo situāciju vajadzēja tikai pašiem latviešiem
vienoties savā starpā par to, kas lai uzņemas neatkarīgās Latvijas valsts
dibināšanu un organizēšanu. Šai jautājumā iesākās sarunas starp nacionālās
padomes un Demokrātiskā bloka locekļiem. 1918. gada 17. novembrī
panāca galīgu vienošanos nodibinot pilnīgi jaunu organizāciju – Latvijas tautas
padomi. Tā sastāvēja no dažādu politisko partiju
pārstāvjiem, katru partiju pārstāvēja noteikts deputātu skaits. Arī iedalīja
vietas mazākumtautību pārstāvjiem, lai šī organizācija ne tikai pārstāvētu
latviešus, bet gan visus Latvijas iedzīvotājus. Par savu priekšsēdētāju Tautas
padome ievēlēja J. Čaksti, par biedriem – M. Skujinieku un G. Zemgalu. Ministru
kabinetu sastādīja K. Ulmanis. Tautas padome nolēma jau nākošā dienā,
18. novembrī pasludināt Latvijas valsts nodibināšanu. Latvijas valsts
dibināšana notika 18. novembrī Nacionālajā teātrī.
Latvijas valsts bija nodibināta, tagad to vajadzēja
veidot un nostiprināt. Šo darbu bija uzņēmusies pagaidu valdība ar
K. Ulmani priekšgalā. Toreizējos apstākļos tas bija grūts un atbildīgs
darbs. Grūtības arī sagādāja paši latviešu pilsoņi, jo sākumā viņiem nebija
ticības pret šo valsti, viņi vairāk uzticējās lieliniekiem, to vajadzēja
ieaudzināt. Pamazām šī ticība pieauga un patriotiskā sajūsma un uzupurēšanās
spējas latviešos kļuva spēcīgas. Kad pagaidu valdība uzsāka darbu, faktiskā
vara atradās okupācijas iestāžu rokās. Pagaidu valdībai nebija varas, ar ko
piespiest iedzīvotājus uzturēt valsti
drošu un kārtīgu. Pagaidu valdībai okupācijas iestādes lēnā garā sāka
atdod dažus varas objektus, bet militāros tā paturēja, kas ļoti apgrūtināja
pagaidu valdības darbu. Pagaidu valdībai bija daudz uzdevumu, bet tam vajadzēja
līdzekļus kādu nebija, sākumā bija izveidojies tāds paradokss, ka paši ministri
ar saviem ietaupījumiem centās ko virzīt uz priekšu. Pirmos līdzekļus valdība
ieguva no personīgiem ziedojumiem, vēlāk no muitas nodokļa un akcīzēm.
Vislielākās
rūpes Pagaidu valdībai sagādāja valsts aizsardzība. Tūlīt pēc valsts
nodibināšanas tai sāka uzmākties lielinieku draudi. Viņi ielauzās mūsu
teritorijā un devās uz Rīgas pusi viņu rindās bija arī latviešu strēlnieki, kas
pēc Rīgas krišanas un Vidzemes okupēšanas bija aizgājuši uz Krieviju. Tagad
viņi nāca ar lieliniekiem atpakaļ uz
dzimteni, lai atbrīvotu to no vāciešiem un pagaidu valdības, kas turas ar tiem
uz vienu roku, tā krievi ieskaidroja strēlniekiem. Problēma arī bija tā, ka
Latvijā bija daudz piekritēju lieliniekiem, kas karā bija daudz cietuši un
gribēja labāku dzīvi, ko solīja lielinieki.
Lielnieku valdība, kuras priekšgalā atradās
P. Stučka, nekavējoties stājās pie latviešu dzīves pārveidošanas komunisma
garā. Zemi, rūpniecības uzņēmumus un citus ražošanas līdzekļus valsts
izsludināja par savu īpašumu. Saimniekiem pagaidām zemi atstāja to lietošanā,
bet muižas lielnieki pārņēma savā apsaimniekošanā. Būdami zemes
sadalīšanas pretinieki, viņi centās
muižās iekārtot saimniecības uz kopības pamatiem. Par to jutās ļoti vīlušies
lielnieku līdzšinējie piekritēji – bezzemnieki, kas bija cerējuši no tiem dabūt
kādu zemes gabalu. Vīlušies bija arī pilsētas strādnieki, kas bija cerējuši uz
dzīves apstākļu pieaugumu. Lielnieki centās visu vadīt paši. Rezultātā sāka
samazināties pārtikas daudzums un brīvie līdzekļi. Tādēļ sākās bads. Lielnieki
centās uzvelt vainu buržuāziem, tiesājot un nogalinot tos. Tautā sāka veidoties naidīgs noskaņojums pret tiem,
tādēļ liela daļa sabēga mežos un apvienojās tā sauktajos Zaļajos partizānos un
uzsāka partizānu karu pret lieliniekiem, kas arī atviegloja Pagaidu valdības
cīņu pret tiem. Tā grūtos apstākļos un ar
sabiedroto palīdzību tikka izcīnītas daudzas un smagas kaujas līdz 1920. gada
1. februārī abi pretinieki noslēdza pamieru, bet ar to viss nebeidzās, lielinieki gausi
atstāja Latvijas teritoriju un dažviet sanāca sīkas sadursmes. Miera sarunas ar
Krieviju ilga diezgan ilgi. 1920. gada 11. augustā Krievija un
Latvija parakstīja galīgu miera līgumu. Pēc tā Krievija atzina Latvijas
patstāvību un atteicās no tiesībām uz tautu un zemi uz mūžīgiem laikiem.
Pateicoties šīm cīņām tika atbrīvota Latvijas valsts no ienaidnieka un arī
nostiprinājās valstiskā apziņa un ticība valstij.
Valsts realizētajai politikai iekšpolitikas un ārpolitikas jautājumos, kā
redzam, ir būtiska loma valstu dimplomātisko attiecību sfērā. LR gan tās pašos
iesākumos, gan arī 20.-30.gados raksturīga smalka un pārdomāta diplomātiskā
taktika. Citādi tas gan notika LSPR laikā. Kā vēlāk atzinis pats Padomju
valdības vadītājs P. Stučka, tā kabinetam “ārzemju politikas patiesībā nebija
un nebija pat aparāta šādai politikai”[1]. Latvijas Pagaidu valdības
realizētā skaidrā koncepcija būtiski kontrastēja ar Padomju valdības
nihilistisko ārpolitiku. Tas zināmā mērā nostiprināja Pagaidu valdības pozīciju
diplomātiskajā jomā un vēsturiskajā situācijā.
1940. gada notikumi cieši saistīti ar PSRS -
Vācijas 1939.gada 23.augusta neuzbrukšanas un draudzības līgumu un tā
slepenajiem protokoliem, t.s. Molotova -
Ribentropa paktu. Tajos PSRS un Vācija sadala Eiropu t.s. ”interešu sfērās”
Latvija, kā zināms, nonāk PSRS “interešu sfērā”. Vēsturiski šie līgumi dod PSRS
un Vācijai iespēju realizēt savus ekspansīvos nodomus, nebaidoties no otras
puses pretenzijām. Tiesiski šiem līgumiem nav juridisku seku attiecībā pret
tajā minētajām valstīm. Arī Latviju tie nesaista, jo ir trešo valstu akti.
1989.gadā Vācija un PSRS atzinusi šos līgumus un slepenos protokolus par spēkā
neesošiem kopš parakstīšanas brīža.[2] Arī Latvijas PSR Augstākā
Padome 1990.gada 4.maija Deklarācijā par Latvijas Republikas neatkarības
atjaunošanu atzinusi šīs vienošanās par prettiesiskām.
1939.gada 5.oktobrī
PSRS uzspiež Latvijai t.s. Palīdzības paktu saskaņā ar kuru Latvijas teritorijā
tiek ievests un izvietots ierobežots kontingents PSRS karaspēka. Šos līgumus
iespējams apstrīdēt pamatojot ar varas
draudiem, bet tam nepieciešama speciāla procedūra. Pusei, kurai piedraudēts,
jāpaziņo savas pretenzijas otrai pusei K.Ulmaņa valdība šīs tiesības neizmanto.[3] 1990.gadā Baltijas Padome
deklarē, ka atzīst visus līdz 1940.gada jūnijam ar PSRS noslēgtos līgumus
(Baltijas Padomes 1990.gada 27.jūlija deklarācija), tātad arī 1939.gada
Palīdzības paktu.
1940.gada 16.jūnijā
PSRS iesniedz Latvijai ultimātu, kurā Latvija apsūdzēta Palīdzības pakta
pārkāpšanā un pieprasīts:
1) Sastādīt valdību, kas nodrošinātu Palīdzības pakta
izpildi.
2) Ielaist neierobežotu kontingentu PSRS karaspēka
Latvijas teritorijā.
Pēc šī ultimāta 17.jūnijā seko PSRS karaspēka
invāzija.
Šāda PSRS rīcība
bija prettiesiska. Tā laika starptautiskā likumdošanā vēl nebija noteikts varas
draudu aizliegums[4],
bet 1932.gadā Latvijas un PSRS noslēgtajā “Neuzbrukšanas līgumā” abas puses
nolemj savstarpēji atturēties no “uzbrukumiem”
( akt napodjenija) un “varas darbiem” (nasiļstvenije deistvije).
Sakarā ar šo līgumu 1932.gadā noslēgta arī “Konvencija par izlīgšanas
procedūru”. Tajā puses apņemas “nokārtot izlīgšanas ceļā visāda veida strīdus
izlīgšanas komisijā”. Tātad PSRS pretrunā ar šiem dokumentiem. LPSR Augstākās
Padomes 1990.gada 4.maija Neatkarības deklarācijā PSRS ultimāts un tam sekojošo karaspēka invāzija
kvalificēti kā starptautiski noziegumi.
Latvijas tā laika
valdība Kārļa Ulmaņa vadībā pieņēma šo ultimātu un 17.jūnijā Latvijā ienāk PSRS
karaspēks 30000-50000 vīru sastāvā. 20.jūnijā PSRS Tautas komisāru padomes
priekšsēdētāja vietnieks Višinskis iesniedz
K.Ulmanim jaunās valdības sastāvu, 21.jūnijā tā notur pirmo sēdi. Par jaunās t.s. “tautas valdības” galvu kļūst
A.Kirhenšteins. Tomēr šķiet, ka K.Ulmanis šo sastāvu nekad nav apstiprinājis
1940.gada 21.jūnija “Valdības Vēstnesī” tas publicēts bez prezidenta paraksta.[5]
14.un 15.jūlijā
tika organizētas Saeimas vēlēšanas. 21.jūlijā savā pirmajā sēdē t.s. “Tautas
Saeima” vienbalsīgi nolemj lūgt uzņemt Latviju PSRS sastāvā. 5.augustā PSRS AP
ar likumu nolemj iekļaut Latviju PSRS sastāvā kā savienoto republiku.
Šos lēmumus nevar
uzskatīt par Latvijas tautas gribas izpaudumu. 1940.gada Saeimas vēlēšanu nevar
uzskatīt par spēkā esošiem, jo vēlēšanas notika citas valsts okupācijas
karaspēka klātbūtnē, tajās ļāva piedalīties tikai vienam no deviņpadsmit
iesniegtajiem sarakstiem, vēlēšanu rezultāti tika viltoti. Vēlēšanas un Saeima
tika acīmredzami vadīta no Maskavas. No tā izriet, ka visi šīs t.s. “Tautas
Saeimas” pieņemtie lēmumi nav spēkā kopš pieņemšanas brīža. Pie km lēmums par
pievienošanos PSRS ir krasā pretrunā ar LR Satversmes pirmo pantu.
Latvijas iekļaušana
PSRS sastāvā 40tajos gados uzskatāma par okupāciju ar sekojošu aneksiju. No šī
fakta izriet, ka Latvija turpināja pastāvēt kā starptautisko tiesību subjekts,
un tās neatkarība tika nevis nodibināta
1990.gadā, bet atjaunota.[6]
Pēc M.Gorbačva
iecelšanas PSKP CK Ģenerālsekretāra amatā 1985.gadā visā Padomju Savienībā
aizsākas plašs demokratizācijas process t.s. “perestroika” un “glasnostj”. Tas
nozīmēja pārmaiņas visās dzīves jomās. Galvenais šo reformu mērķis bija
saimnieciskās dzīves modernizācija, lai paglābtu PSRS no draudošā ekonomiskā
sabrukuma. Arī sabiedriskajās attiecībās notika pārmaiņas. Tika izsludināta
“glasnostj” (atklātums), paplašinātas cilvēku tiesības, ļāva brīvāk runāt utt.
Šie procesi skāra
arī Latviju. Masu mēdiji atklātāk runāja par sabiedrībā sasāpējušām problēmām.
Latvijā sāka dibināties dažādas neformālas organizācijas. Kā pirmā 1986.gada
6.julijā nodibinājās grupa “Helsinki-86”. Tā par savu mērķi noteica 1975.gada
Helsinku konvencijas izpildes uzraudzīšanu. “Helsinki-86” 1986.gada 6.jūlijā
griežas pie M.Gorbačova ar lūgumu palīdzēt realizēt LPSR Konstitūcijas
69.pantu, kurā noteiktas iespējas Latvijai izstāties no PSRS.[7] 1987.gada 14.junijā un
23.augustā šī grupa organizē ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa.
“Helsinki-86” ir pirmie, kas runā par 1941.un 1949.gada deportācijām, Molotova
- Ribentripa paktu un Latvijas okupāciju.
LKP atbalstīja
Tautas Frontes veidošanu, cerot tā ievirzīt notikumus sev vēlamākā gultnē. LKP
CK pat bija izstrādājusi plānu šīs organizācijas nodibināšanai, pašai
Centrālajai Komitejai praktiski nostājoties tās vadībā. Tomēr LTF nodibinās un
tās I kongress sanāk bez LKP līdzdalības. Pastāv viedokļi, ka tomēr kompartijai
un VDK ir liela nozīme LTF tapšanā un darbībā. Iespējams, ka tas saistīts ar
t.s. postpadomju paranoju, līdzīgi kā PSRS laikā visu slikto piedēvēja CIP.[8]
1989.gads ir
notikumiem pārbagāts. Šajā gadā izkristalizējas Latvijas pilnīgas neatkarības
ideja un iezīmējas tās sasniegšanas ceļi. Tomēr arī varas orgānu pretestība
nebeidzas. 1988.gada 18.jūnijā notiek LKP CK ārkārtas plēnums. Tajā ar asām
runām uzstājas B.Pugo un A.Klaucēns. Šis plēnums uzsāk atmodas pretinieku
konsolidāciju. Tomēr tas parāda arī šķelšanos pašā kompartijā, atšķirīgu no
oficiālā viedokli pauž LKP CK sekretārs A.Gorbunovs. Vēlāk pēc Tautas Frontes
nodibināšanas vairāki vadoši LKP darbinieki iesaistās LTF darbā. Jau
1988.gadā notiek LKP demokratizācija un
iezīmējas šķelšanās. Kompartija sāk zaudēt savas vadošās pozīcijas. 1989.gada
beigās un 1990.gada sākumā iezīmējas krīze kompartijā. Tā sašķeļas un
izveidojas t.s. Neatkarīgā komunistiskā partija. 1990.gada 11.janvārī no LPSR
Konstitūcijas tika izslēgts pants, ar kuru komunistiskajai partijai tika
noteikta vadošā loma. 24.februāri notiek Latvijas Neatkarīgās komunistiskās
partijas konference. 6.aprīlī notiek LKP XXV kongress, kurš skaidri parāda
šķelšanos, neatkarīgā spārna pārstāvji pamet sēžu zāli. Šis ir pēdējais LKP
kongress.
1990.gada 18.marta
vēlēšanās 2/3 mandātu iegūst LTF atbalstītie kandidāti. Līdz ar to LTF
Augstākajā Padomē ir kvalificēts balsu vairākums, lai grozītu Latvijas PSR
Konstitūciju pēc padomju likumiem.
1990.gada 4.maijā
Latvijas PSR Augstākā Padome ar 138 balsīm “par”, vienam atturoties un 57
nebalsojot pieņem deklarāciju "Par Latvijas Republikas neatkarības
atjaunošanu" Latvijas deklarācija ir garākā un visprecīzāk izstrādātā no
Baltijas valstu neatkarības deklarācijām. Deklarāciju ievada gara preambula,
kur dots hronoloģisks vēstures faktu izklāsts un to juridiskais novērtējums.
Tajā atzīst, ka 1922.g 15.februārī pieņemtā Latvijas Republikas Satversme de
jure ir spēkā līdz dotajam brīdim. Atzīst, ka 1940.gada 16.jūnija nota un
17.jūnija PSRS militārā agresija ir starptautisks noziegums. Pēc tam izveidotā
valdība nebija LR suverēnās valsts izpildorgāns, ka 1940.gada 14;15.jūlija
Saeimas vēlēšanas noritēja pēc prettiesiska un antikonstitucionāla vēlēšanu
likuma, turklāt vēlēšanu rezultāti tika viltoti. Tātad jaunievēlētā Saeima
nepauda Latvijas tautas suverēno gribu. Augstākā Padome konstatēja, ka Latvijas
Republika de iure turpina pastāvēt un tās iekļaušanai PSRS sastāvā nav
juridisku seku.
Mūsdienu Latvijas
Republika balstās uz Latvijas Valsts tiesiskās kontinuitātes principu. Latvijas
Republika tika nodibināta 1918.gada 18.novembrī un turpina pastāvēt vēl tagad.
PSRS okupācija nav pārtraukusi tās kā starptautisko tiesību subjekta
eksistenci. LR proklamēšanas akts 1918.gada 18.novembrī, neraugoties uz Tautas
Padomes rīcības neatbilstību visiem demokrātiskas valsts pasludināšanas
principiem, Latvijas valsts politiskajā dzīvē nenoliedzami bija ļoti nozīmīgs
lēmums, kas pavēra ceļu Latvijai pilnveidoties un attīstīties kā pilntiesīgai
demokrātiskās pasaules loceklei, kā arī Latvijas tautai realizēt tās nacionālās
pašapziņas modeli un pilnā mērā pierādīt tās lojalitāti savai valstij. Latvijas
Republikas likumdošanas reforma sākās uzreiz pēc 4.maija. Vairākās jomās
atjauno vecos pirmskara likumus (Civillikums, likums par MK iekārtu u.c.),
citās pieņem jaunus tiesību aktus. Darbs pie tiesību reformas vēl nav pabeigts.
Padomju valdības
politika un P. Stučkas kabinets pierādīja lieliniecisko ideju popularitāti
20.gadsimta sākumā un ideoloģiskā spēka dzīvotspēju un iedarbīgumu vēlākajā
vēstures posmā, kas, ilgi sargāts no realitātes, tomēr pierāda savu utopisko
dabu, dodot vietu reālām demokrātiskām vērtībām. Latvijas valsts iekārtas pamatus nosaka
1922.gada 15.februārī pieņemtā Satversmes Sapulcē Latvijas Republikas
Satversme. De iure tā ir nepārtraukti bijusi spēkā Latvijas teritorijā.
Pēc neatkarības
atgūšanas veikto grozījumu rezultātā
Satversmei ir astoņas nodaļas: 1.Vispārējie noteikumi, 2.Saeima,
3.Valsts Prezidents, 4.Ministru Kabinets, 5.Likumdošana, 6.Tiesas, 7.Valsts
kontrole, 8.Cilvēka pamattiesības. Valsts iekārtas pamatus nosaka Satversmes
1;2;3 un 6.panti, kurus var grozīt tikai tautas nobalsošanā.
Literatūras
saraksts:
1.V.Blūzma, O.Celle, T.Jundzis, D.A.Lebers, E.Levits,
Ï.Zîle. Latvijas Valsts atjaunošana 1986-1993. Rîga 1998.g.
2. A.Lieven. The
Baltic Revolution. London 1994.
3. Latvijas
Tautas fronte. 1988-1991. Sastâdîjis J.Dkapars. Rîga 1998.g.
4. Stučka
P. Rakstu izlase, 2.sēj. – Rīga, 1978.
[1] Stučka, P. Rakstu
izlase, 2.sēj. – Rīga, 1978., 461.lpp.
[2] D.A.Lēbers Latvijas
valsts bojāeja 1940.gadā./ Latvijas Valsts atjaunošana 1986-1993. Rīga 1998
9.lpp.
[3] D.A.Lēbers Latvijas
valsts bojāeja 1940.gadā . / Latvijas Valsts atjaunošana 1986-1993. 9.lpp.
[4] Turpat. 11.lpp.
[5] E.Levits Latvija padomju
varā. / Latvijas Valsts atjaunošana 1986-1993. 44.lpp
[6] Turpat. 45.lpp.
[7] Ļ.Zīle Neformālo organizāciju veidošanās un darbība. /
Latvijas Valsts atjaunošana 1986-1993. 95.lpp.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru