Jānis Joksts & Toms Nulle
Livonija -Svētās Marijas zeme.
Livonijas konfederācija.
Feodālo valsts veidojumu, kas radās Latvijā un
Igaunijā pēc krusta kariem, sauca par Livoniju – Svētās Marijas zemi. Bija
mainījies arī Livonijas nosaukuma jēdziens: agrāk tas apzīmēja lībiešu
apdzīvotu zemi, bet tagad nosaukums aptvēra bīskapu un Livonijas ordeņa (Vācu
ordeņa livoniešu atzarojums) visu pārvaldīto teritoriju – gandrīz to pašu
teritoriju, kas krietni vēlāk aptvēra neatkarīgās valstis Igauniju un Latviju. Livonija
kļuva par piecu reliģisku valstiņu konfederāciju, kuru kopā saturēja vienīgi
aizsardzība pret ārējo ienaidnieku, atsevišķas kopīgas tirdzniecības intereses
un griba turēt vietējos iedzīvotājus savā varā.
Livonijas valstu izveidošanās 13.–14.gs.
Augustīniešu ordeņa mūks Meinards ap 1186
izveidoja Ikšķiles bīskapiju un pats tika iecelts par pirmo bīskapu. Par
Ikšķiles trešo bīskapu kļuva Alberts Bukshēvdens, kas 1201. g. savu
rezidenci pārcēla uz Rīgu. Ikšķiles bīskapija kļuva par Rīgas bīskapiju un
strauji paplašinājās, bīskapam pakļaujot Vidzemes lībiešu un latgaļu zemes.
Alberts tiecās kļūt par vienīgo Livonijas valdnieku, taču tas nebija pāvesta
kūrijas interesēs. Tā vēlējās Livonijā redzēt vairākas mazas un nespēcīgas
kristīgas valstiņas, kas būtu no tālienes vieglāk pārvaldāmas un turamas
paklausībā. Tāpēc 1211 vēl nepakļautajā Igaunijā tika izveidota Leāles
bīskapija. Pēc igauņu Ugaunijas un Sakalas novadu iekarošanas (1224) viena tās
daļa pārtapa par Tērbatas bīskapiju. Savukārt Sāmsalā un Rietumigaunijā 1217 un
1218 tika izveidota Sāmsalas-Vīkas bīskapija, kurā ietilpa arī Leāles
bīskapijas daļa. Leāles bīskapija pilnīgi tika likvidēta 1235. Romas pāvesta
legāts Livonijā Modēnas Vilhelms 1234 izveidoja Kurzemes bīskapiju un iecēla
pirmo Kurzemes bīskapu. 13.gs. 1.pusē pastāvēja arī Zemgales un Sēlijas
bīskapijas, kuras vēlāk tika apvienotas Zemgales-Sēlijas bīskapijā. 1251 šo
apvienoto bīskapiju pievienoja Rīgas bīskapijai.
Romas pāvests Rīgas bīskapu Albertu II Zuerbēru
1245 iecēla par Prūsijas un Livonijas arhibīskapu. Par savu rezidenci
arhibīskaps izvēlējās Rīgu, līdz ar to Rīgas bīskapija kļuva par Rīgas
arhibīskapiju.
Vienlaikus ar bīskapu valstīm 13.gs. Livonijā
izveidojās arī bruņinieku ordeņa valsts. 1202.g. bīskapa Alberta palīgs Teodorihs
pēc Templiešu ordeņa parauga nodibināja Zobenbrāļu ordeni, kas palīdzēja
bīskapam noturēt pakļautībā vietējos iedzīvotājus un iekarot jaunas zemes. Par
saviem pūliņiem tas ieguva 1/3 no visām iekarotajām zemēm. Tomēr par spīti
zināmiem panākumiem cīņās ar pagāniem 13.gs. 30. gadu sākumā zobenbrāļi
nonāca lielās grūtībās. Ordeņa brāļi bruņinieki, bieži pārkāpjot šķīstības,
nabadzības un paklausības solījumus, bija sakompromitējušies, tāpēc Vācijas
bruņinieki labprātāk stājās Vācu ordenī, kura viens atzars 1228–1229 atradās
Prūsijā. Zobenbrāļu mēģinājums 1231 pievienoties Vācu ordenim cieta neveiksmi.
Tikai pēc Zobenbrāļu sagrāves Saules kaujā ordeņa paliekas 1237 tika iekļautas
Vācu ordenī un izveidots jauns militāri politisks spēks – Livonijas ordenis. Tas
mantoja visas Zobenbrāļu ordeņa zemes un ilgstošu un asiņainu cīņu gaitā
pievienoja savai valstij jaunus apgabalus. Pēc šiem panākumiem Livonijas ordeņa
brāļus vairs neapmierināja 1/3 no iekarotās teritorijas, ko viņi varēja dabūt
savā īpašumā. Sevišķi tāpēc, ka Vācu ordenis Prūsijā saņēma 2/3, bet Prūsijas
bīskapi dabūja tikai 1/3 jaunkristīto teritoriju. Pēc Kursas pakļaušanas ordeņa
vadība panāca, ka Kursa tika pielīdzināta Prūsijai un 1245 sadalīta pēc jaunām
normām – ordenis ieguva 2/3, bet Kurzemes bīskaps – tikai 1/3 no kuršu un
Kurzemes lībiešu zemēm. Līdzīgi ordenis ar arhibīskapu 1254 sadalīja arī
Zemgali, taču vēlāk ordeņa brāļiem izdevās iegūt visu Zemgali un Sēliju. 14.gs.
vidū Vācu ordenis no Dānijas nopirka Ziemeļigauniju, kuru pēc tam pārdeva
Livonijas ordenim. Līdz ar to ordenis bija ievērojami paplašinājis savus
īpašumus un tā valsts kļuva par lielāko Livonijā (Livonijas ordeņa valsts).
Līdztekus Livonijas garīgajām valstiņām –
bīskapijām un bruņinieku ordeņa valstij 13.gs. Livonijā izveidojās arī laicīgs
politisks spēks – Livonijas pilsētas.
Livonija 13.–16.gs.
12. gs. beigās un 13. gs. sākumā par
Livoniju tika sauktas lībiešu zemes, bet vēlāk ar to tika apzīmētas visas vācu
iekarotās latgaļu, sēļu, zemgaļu, kuršu un igauņu zemes. Vēstures avotos
atrodams arī cits Livonijas apzīmējums – Svētās Marijas zeme vai, kā saka
latvieši, – Māras zeme. Livonija jeb Māras zeme 13.–16. gs. bija tikai
ģeogrāfisks jēdziens, jo tajā ietilpa vairākas valstis.
Livonijas valstis
izveidojās krusta karu laikā
13. gs. Tās bija 5 baznīcas valstis, no kurām 2 – Rīgas arhibīskapija un Kurzemes bīskapija atradās Latvijas
teritorijā, bet 2 – Sāmsalas-Vīkas bīskapija un Tērbatas bīskapija – Igaunijā,
bet piektā un lielākā – Livonijas ordeņa valsts aizņēma lielu daļu tagadējās
Latvijas un Igaunijas teritorijas. Livonijas politiskās struktūras neatņemama
sastāvdaļa bija arī Livonijas pilsētas. (Viduslaiku Rīga neilgu laiku bija
suverēna valsts.) Livonijas valstis jau drīz pēc to izveidošanās sāka
savstarpēju cīņu par varu Livonijā, tas
ar mainīgām sekmēm ritēja līdz pat Livonijas karam, kas izraisīja Livonijas
sabrukumu.
Livonijas valstīm bija cieši sakari ar Lietuvu,
Dāniju, Novgorodu, Pleskavu un Maskavas lielkņazisti. 13. gs. Livonijas
ārpolitika bija saistīta ar Romas pāvestu politiskās darbības galvenajiem
virzieniem, no 14. gs. Livonijas valstis arvien vairāk sāka piekopt
patstāvīgu politiku. Tomēr tās nebija spējīgas īstenot daudzmaz vienotu
ārpolitiku. Interešu atšķirības pastāvēja ne tikai starp atsevišķām Livonijas
valstiņām, bet arī Livonijas kārtu starpā. Pilsētu ārējā darbība bija
savijusies ar Hanzas tirgotāju ekonomiskajām interesēm, kuras ne vienmēr
atbilda ordeņa un bīskapu politikai. Nozīmīgas pārmaiņas ārpolitiskās un
iekšpolitiskās darbības saliedēšanai neradīja arī Livonijas landtāgi.
Atbilstoši Rietumeiropā valdošajai tradīcijai arī
Livonijā 13. gs. sākumā sākās lēņu dalīšana. No lēņu ieguvējiem radās
Livonijas laicīgo bruņinieku kārta. Jau no 14. gs., bet sevišķi no
15. gs. beigām bruņinieki savu dzīvi sāka saistīt ar lēņa zemēm un to
apsaimniekošanu, pakāpeniski veidojot jaunu iedzīvotāju slāni – muižniecību.
Vasaļu pievēršanās saimnieciskām lietām un nostiprināšanās lēņu zemēs veicināja
muižu veidošanos un attīstību.
Livonijas iedzīvotāju lielākā daļa bija zemnieki.
Livonijas zemniecību veidoja vietējās
Baltijas tautības. Livonijas zemniecības tiesiskais stāvoklis pakāpeniski
mainījās – 15. gs. beigās un 16. gs. pilnīgi izveidojās un nostiprinājās
dzimtbūšana. Tomēr vācieši neienesa būtiskas pārmaiņas Livonijas
lauksaimniecībā, tā turpināja pastāvēt 10.–13. gs. līmenī. Smagos
ekonomiskos un politiskos apstākļos sākās vietējo tautību – latgaļu, sēļu,
zemgaļu, kuršu un lībiešu saplūšana latviešu tautā.
Livonijas periodā Latvijas materiālo un garīgo
kultūru veidoja vietējo iedzīvotāju – latviešu un igauņu jeb nevācu kultūra un
viduslaiku vācu kultūra. Šo kultūru attīstību
16. gs. būtiski ietekmēja reformācija.
Reformācija (reformatio) 16.gs.
Sabiedriska un politiska kustība, kas vērsās pret
katoļu Baznīcas ekonomisko un politisko varu. Sākās 1517 Vācijā augustīniešu
mūka Mārtiņa Lutera vadībā.
Katolicismu nomainīja jaunas kristīgas mācības –
galvenokārt luterisms (Vācijā, Prūsijā, Livonijā, Skandināvijā un citur) un
reformācijas radikālais virziens – kalvinisms (Šveicē, Nīderlandē, Beļģijā,
Francijā, Vācijā, Anglijā).
Livonijā, kas bija cieši saistīta ar Ziemeļvāciju,
reformācijas ideju izplatībai bija ļoti labvēlīga augsne – Livonijas pilsētas
un muižniecība centās atbrīvoties no abu katolisko zemes kungu virsvaras. No
krusta karu laikiem mantotā Livonijas politiskā un sociālā sistēma vairs
neatbilda laika garam.
Livonijā reformācijas ideju pirmie sludinātāji (no
1521) bija A. Knopkens, S. Tegetmeijers un rātes sekretārs
J. Lomillers, kas dažādās sanāksmēs, (īpaši Livonijas landtāgos) cīnījās
par Lutera mācības atzīšanu. Darbojās arī radikālāku virzienu sludinātāji
(M. Hofmanis). Rīga bija pirmā pilsēta ārpus Vācijas, kur izplatījās
Lutera mācība. A. Knopkens 1522 Rīgas Sv. Pētera baznīcā sarīkoja
atklātu disputu ar franciskāņu mūkiem par grēku atlaidēm, svēto kultu un svēto
relikviju pielūgšanu. Ignorējot domkapitula tiesības, Rīgas rāte
A. Knopkenu iecēla par Sv. Pētera baznīcas arhidiakonu, bet nedaudz
vēlāk S. Tegetmeijeru par Sv. Jēkaba baznīcas mācītāju.
Ietekmīgas sabiedrības grupas Livonijā, sevišķi
pilsētās, ar reformāciju ieguva tik lielas priekšrocības, ka kustību nebija
iespējams vairs apturēt. Par labu luterismam nosvērās arī muižniecība.
1524 Rēvelē Livonijas laicīgo bruņinieku un
pilsētnieku kārtu kopīgajā sanāksmē Rīgas birģermeistars paziņoja, ka Rīga
"ir apguvusi svēto evaņģēliju un to nepametīs, bet aizstāvēs ar dzīvību un
mantu". Uz J. Lomillera 1522. g. nosūtīto vēstuli
M. Luteram, kurā bija teikts, ka Rīga kļuvusi par evaņģēlisku (luterisku)
pilsētu, kā atbildi M. Luters atsūtīja Rīgas, Rēveles un Tērbatas rātei
speciālu vēstījumu, bet vēlāk arī vairākas vēstules ar saviem norādījumiem un
ieteikumiem.
1524. g. Rīgas katoļu baznīcās notika
svētbilžu grautiņi. Smags trieciens katoļiem bija baznīcas dārglietu
konfiskācija pilsētas labā, hospitāļu, domkapitula īpašumu pārņemšana un
domkungu, katoļu garīdznieku, mūku un mūķeņu padzīšana no Rīgas. Pret
reformāciju aktīvi vērsās Rīgas arhibīskaps un Tērbatas bīskaps. Viņš padzina luterisma
sludinātājus no Limbažiem un Kokneses, bet, kad to pašu mēģināja izdarīt
Tērbatā, pilsēta lūdza militāru palīdzību Rīgas rātei. Šādos apstākļos
Livonijas ordeņa mestrs Valters fon Pletenbergs Rīgā pasludināja ticības
brīvību, atcēla Salaspils līguma noteikumus un piekrita arhibīskapa un
domkapitula īpašumu konfiskācijai. 1539, kad par Rīgas arhibīskapu kļuva
protestantiski noskaņotais Brandenburgas Vilhelms, viņš sāka gatavoties savu
valdījumu pārvēršanai par laicīgu valsti.
Lai arī katolicisms turpināja pastāvēt, ap 1550
luterisms Livonijā bija kļuvis par valdošo konfesiju. Luterisma uzvaru
apstiprināja 1554. g. Valmieras landtāgā pieņemtais lēmums par ticības
brīvību Livonijā.
Luterisma idejas pilsētās atbalstīja arī latvieši,
kas savus dievkalpojumus sāka noturēt latviešu valodā. Radās nepieciešamība pēc
mācītājiem no latviešu vidus, kas zinātu valodu.
16. gs. vidū gandrīz visi Livonijas
iedzīvotāji bija pārgājuši luterticībā. Katoliski palika vienīgi Livonijas
ordenis un bīskapi. Pēc Livonijas kara, kad lielākā daļa Latvijas teritorijas
tika pakļauta Žečpospolitai, Pārdaugavas hercogistē sākās kontrreformācija un
katolicisms tur tika atjaunots. Pēc Polijas–Zviedrijas kara un Altmarkas
pamiera (1629) noslēgšanas Zviedrijai pakļautās Latvijas daļas muižnieki
pārgāja luterticībā un, neprasot viņu piekrišanu, ieskaitīja tur arī savus
zemniekus.
Reformācijas ietekmē aizsākās latviešu
pareizrakstības un garīgās literatūras mēģinājumi. Domājams, ka jau 1525
pastāvējusi latviešu valodā iespiesta luteriska rokasgrāmata. Pirmā latviešu
grāmata, kas saglabājusies līdz mūsu dienām, ir katoļu katehisms (P.Kanīzija
tulkojumā), ko sakarā ar kontrreformāciju izdeva Viļņā (1585; tās vienīgais
zināmais eksemplārs glabājas Upsalā, kur nonācis kā zviedru kara laupījums).
Kurzemes luterāņu garīdzniecība ar hercoga un muižniecības atbalstu izveidoja
komisiju, kam uzdeva pārtulkot latviski M. Lutera katehismu, psalmus un
dziesmas, kā arī atsevišķus evaņģēlija tekstus. Tā saucamo
"Enhiridionu" (1586), "Nevācu psalmus" (1587) un
"Evaņģēlijus un epistulas" (Bībeles fragmentus, 1587) iespieda
Kēnigsbergā uz hercoga rēķina. Ar reformāciju saistāma arī pirmo latviešu skolu
izveidošana. Tomēr zemniecībai atšķirībā no pilsētu iedzīvotājiem reformācijas
idejas palika svešas un nesaprotamas, tāpat kā līdz tam katolicisms. Viņu
pasaules uztvere lielā mērā bija palikusi pagāniska.
Livonijas ordeņa valsts 13.gs.–1561
Livonijas lielākā valsts, kas pēc Ziemeļigaunijas
iegūšanas (14. gs. vidū Vācu ordenis to nopirka no Dānijas un tālāk pārdeva
Livonijas ordenim) sasniedza ap 67 tk km2.
Ordeņa zemju ģeopolitiskais stāvoklis bija ļoti
izdevīgs, jo ietvēra nozīmīgākos tirdzniecības ceļus. Bez tam ordeņa zemes
ģeogrāfiski bija izvietotas tā, ka tās otru lielāko Livonijas valsti – Rīgas
arhibīskapiju sašķēla divās daļās, bet Kurzemes bīskapijas zemes – 3 daļās.
Ordeņa valsts augstākā amatpersona bija ordeņa mestrs, karaspēku pārzināja
zemes maršals jeb ordeņa maršals Ordeņa
valsts lauku novadi bija iedalīti komturijās un fogtijās, ko pārvaldīja komturi
un fogti, kas ik gadu atskaitījās ordeņa pavēlnieku sanāksmē – kapitulā. 14.
gs. bija ap 30 – 40 komturiju un fogtiju, bet 16. gs. 1. pusē to skaits bija
sarucis līdz 9 komturijām un 11 fogtijām. Livonijas ordeņa valsts beidza
pastāvēt Livonijas kara sākumposmā (1558 – 1561).
Livonijas pilsētas 13.–16.gs.
Attīstoties tirdzniecībai un amatniecībai,
Livonijā radās miesti un pilsētas. Daļa no tām veidojās seno apdzīvoto centru
vietā (Rīga, Koknese, Cēsis), turpretī citas (Ventspils, Jelgava, Piltene)
izveidojās jaunā vietā.
Miesti Livonijā parasti radās pie ordeņa un
bīskapu pilīm, kuru tuvumā apmetās vācu ieceļotāji un vietējie amatnieki un
tirgotāji. Laika gaitā lielākie un organizētākie miesti ieguva pilsētas
tiesības. Zināms, ka vienlaikus ar Rīgu pilsētas tiesības bijušas Cēsīm, 1277
tās ieguva Koknese, 1296 – Limbaži, 1323 – Valmiera, 1356 – Straupe, 1378 –
Ventspils, Kuldīga un Aizpute. Nav zināms, kad pilsētas tiesības ieguvusi
Piltene, taču zināms, ka 1557 tās apstiprinātas vēlreiz.
Salīdzinājumā ar vadošajām Rietumeiropas pilsētām
Livonijas pilsētas, izņemot Rīgu, Rēveli un Tērbatu, bija nelielas un maz
atšķīrās no miestiem. Šā iemesla dēļ tās politiski atradās ordeņa vai bīskapu
pakļautībā, bet ekonomiski tās bija lauksaimniecības preču savāktuves Rīgas,
Rēveles vai Tērbatas tirdzniecībai. Šīs 3 lielās pilsētas spēja īstenot
patstāvīgu saimniecisko politiku, aktīvi iesaistoties Hanzas ekonomiskajā
politikā.
Livonijas zemnieku tiesiskais stāvoklis 13.–16.gs.
Livonijas zemnieku tiesiski ekonomisko stāvokli
13.–15.gs. noteica krusta kara noslēgumā vācu un vietējo iedzīvotāju starpā
noslēgtie padošanās līgumi. Saskaņā ar tiem jaunkristītajiem bija jāmaksā
baznīcai desmitā tiesa no visiem ienākumiem. Lai iegūtu vietējo iedzīvotāju labvēlību,
dažreiz zemes kungi to nomainīja ar zemniekiem izdevīgāko kunga tiesu. Bez
naturālajām nodevām jeb nodevām graudā vietējie iedzīvotāji tika aplikti arī ar
sabiedriskajām klaušām. Zemes kungi piesavinājās arī tiesības uz pagastu vai
vaku (pagasts).
Līdz 16. gs. Baltijas tautas saglabāja savu
iekšējo tiesu iekārtu. Tiesas tika spriestas pēc seno cilšu jeb zemnieku paražu
tiesībām.
Zemes kungu, bet sevišķi viņu vasaļu apmešanās uz
dzīvi laukos izraisīja pārmaiņas zemnieku tiesiskajā un ekonomiskajā stāvoklī.
Desmitā tiesa lielākajā daļā bija atjaunota un ar laiku tā pieauga līdz 1/4
zemnieku ienākumu. 14. gs. zemnieki arvien biežāk nokļuva parādos.
Stāvokli veicināja biežie kari un epidēmijas. Trūkumā nonākušos zemniekus no
pilnīgas izputināšanas centās glābt paši muižnieki, izsniedzot mājlopus un
sēklas "pagaidus". Tomēr ne visi zemnieki parādus spēja atdot.
Nenomaksāto parādu nasta iekrājās un tie tika ierakstīti tā sauktajās vaku jeb
zemes grāmatās. 14. gs. 2. pusē zemnieku parādi bija kļuvuši par ikdienišķu
parādību. Daudzi nonāca parādu verdzībā un kļuva par dreļļiem.
15. gs. bez desmitās, citur – ceturtās tiesas
vai kunga tiesas, zemniekiem bija jādod arī tā sauktie sieciņi baznīckungam
(labībā), kara nodokļi un citas nodevas.
Līdz ar klaušu muižu veidošanos 15. gs.
2. pusē palielinājās arī muižas klaušu apjoms. Parādījās arī tā sauktie
kordu (igauņu kord reize) jeb kārtnieku darbi. Šīs klaušas pildīja pagasta
ļaudis kolektīvi. Atsevišķi ciemi uz muižu sūtīja ganus, lauksargus un citus vīrus
muižu apsardzei. Zemnieku parādu un atkarības palielināšanās izraisīja zemnieku
bēgšanu. Savukārt zemes kungi un muižnieki bija ieinteresēti zemniekus
piesaistīt dzīvesvietai, liedzot viņam brīvas pārvietošanās tiesības, lai
tādējādi tiktu nodrošināti maksājumi un klaušas. 15. gs. muižnieki sava
lēņa zemniekus sāka uzskatīt par saviem privātiem pavalstniekiem, ko varēja
pirkt, pārdot un mantot kopā ar zemi (dzimtbūšana).
Krusta kari 11.–13.gs.
Katoliskās Eiropas kari pret
"neticīgajiem" (musulmaņiem, pagāniem, pareizticīgiem un citiem
citticībniekiem), tika organizēti pēc katoļu Baznīcas iniciatīvas. Pirmo krusta
karu izsludināja pāvests Urbāns II 1096 Klermonā (Francijā) pret
musulmaniskajiem turkiem seldžukiem, kas bija iekarojuši Palestīnu – kristiešu
"Svēto zemi". Līdzās šim galvenajam krusta karu mērķim katoļu
Baznīcai bija arī citi mērķi – nosargāt kristīgo Eiropu no islama ekspansijas
un pievienot Austrumu jeb pareizticīgo Baznīcu katoļu Baznīcai. Savukārt krusta
karu dalībniekiem jeb krustnešiem bija savi laicīgi mērķi – feodāļi centās
palielināt savus valdījumus, tirgotāji – iegūt savā kontrolē jaunus
tirdzniecības ceļus, bet zemnieki jaunajās zemēs cerēja iegūt brīvību.
1096–1270 katoļu baznīca organizēja 8 krusta karus uz Palestīnu. Pirmie krusta
kari, kas notika 11.gs. beigās–12.gs., ieguva lielu atsaucību katoliskās
Eiropas sabiedrībā un tiem bija zināmi panākumi. Šajā laikā izveidojās pirmie
bruņinieku ordeņi. Nākamie karagājieni 13.gs. beidzās pilnīgi nesekmīgi, un
1270. g. katoļu Baznīca atteicās no centieniem atgūt Palestīnu.
Vienlaikus ar Eiropas mērogā organizētajiem krusta
kariem uz "Svēto zemi" notika arī mazāki vietēja rakstura krusta
kari, piemēram pret albigiešiem un husītiem (ķeceriem), arābiem Pirenejos (tā
sauktā rekonkista) vai pagāniskajiem rietumslāviem Austrumeiropā un baltiem, kā
arī Baltijas somiem Ziemeļeiropā. Pēdējos karus dažkārt dēvē arī par Ziemeļu
krusta kariem. Ap 1171 pāvests Aleksandrs III izdeva bullu, ar kuru vienādoja
Palestīnas un Baltijas krustnešu tiesības. Kaut arī Ziemeļu krusta karos
piedalījās dāņi, zviedri, čehi, poļi un citas tālaika katoliskās tautas,
krustnešu galvenos spēkus veidoja vācieši, kuri jau 10. gs. bija sākuši
"spiešanos uz austrumiem".
Par pirmo krusta kara mēģinājumu pret senās
Latvijas iedzīvotājiem tiek uzskatīts 1195, kad Ikšķiles bīskapa Meinarda
līdzgaitnieks Turaidas Teodorihs ieguva pāvesta atļauju rīkot krusta karu pret
lībiešiem. 1198 ar bīskapa Bertolda organizēto krusta karu pret lībiešiem
aizsākās Latvijas teritorijas iekarošana un Livonijas valstu veidošanās.
Vispirms tika pakļauti lībieši, tad sēļi un latgaļi. Kuršu un zemgaļu cīņas
pret krustnešiem noritēja daudz ilgāk un asiņaināk, un tos krustnešiem izdevās
pakļaut 13.gs. beigās, kad Livonijas ordeņa rokās krita pēdējā zemgaļu pils – Sidrabene.
Krusta karu iznākumā tika pārtraukta līdzšinējā
Baltijas tautu sociālā un politiskā attīstība. Latvieši un igauņi savā zemē
kļuva par zemnieku kārtu (zemniecība), ar kuru valstis un valdnieki faktiski
nerēķinājās. Turpmāko Baltijas attīstību vairākus gadsimtus noteica iekarotāji
– vācieši, kas ieguva vadošo stāvokli Livonijas politiskajā un saimnieciskajā
dzīvē. Tomēr jāņem vērā arī tas, ka Baltija nonāca kristīgās Eiropas
politiskās, sociālās, ekonomiskās un kultūras ietekmē, aizsākās mūsu senču pievēršanās
kristietībai, kas veicināja izglītības un kultūras attīstību un mūsdienās ir
neatņemama Eiropas kultūras sastāvdaļa.
Rīga 13.–20.gs.
Latvijas Republikas galvaspilsēta. Atrodas pie
Daugavas ietekas Rīgas līcī. Indriķa hronikā minēta 1198, bet arheoloģiskie
atradumi liecina, ka šai vietā jau 10.–11.gs. dzīvojuši lībieši, kurši, latgaļi
un sēļi. 1201 Rīga kļuva par bīskapa (no 1255 arhibīskapa) rezidenci.
13. gs. sākumā izveidojās Rīgas komūna un Rīgas rāte, Rīga ieguva pilsētas
tiesības, kas tās iedzīvotājiem nodrošināja dažādas priekšrocības, un Rīgas
patrimonālo apgabalu, kas pilsētniekus apgādāja ar pārtiku un papildināja
pilsētas kasi. Kopš 13. gs. 1. puses Rīgai ir savs karogs un ģerbonis
(Rīgas karogs; Rīgas ģerbonis). Tāpat kā citās Eiropas viduslaiku pilsētās,
Rīgas sabiedriskajā un saimnieciskajā dzīvē liela nozīme bija Rīgas ģildēm un
Rīgas cunftēm, kas vēlāk izveidoja nozīmīgas pilsētnieku dzīves organizētājas –
Lielo ģildi un Mazo ģildi. No ārzemēm iebraukušos tirgotājus kopā turēja melngalvju
brālība (pilsētu melngalvji).
Rīgas uzplaukuma un tās iedzīvotāju labklājības
galvenais pamats bija tirdzniecība. Rīga pakāpeniski izveidojās par nozīmīgu
Baltijas jūras tranzīttirdzniecības centru un, iekļaudamās Hanzā, kļuva par
vācu tirdzniecības pilsētu savienības pilntiesīgu locekli.
Rīgai bija liela nozīme arī Livonijas valstu
savstarpējās cīņas par varu Livonijā. No 1201 rīdzinieku virskungs bija Rīgas
bīskaps, no 1221 samazinājās Rīgas politiskā atkarība, bet pēc
1297.–1330. gada kara tā nokļuva Zobenbrāļu ordeņa atkarībā (kara sākumā
rīdzinieki sagrāva pirmo ordeņa mītni, tā saukto Balto akmens pili). Pēc
Salaspils līguma noslēgšanas (1452) par Rīgas virskungiem vienlaikus kļuva
Livonijas ordenis un Rīgas arhibīskaps. Tomēr pilsēta ar to nesamierinājās un
turpināja cīņu par neatkarību ar mainīgām sekmēm līdz pat Livonijas karam. Šī
virskungu savstarpējā cīņa par varu pilsētā bija viens no reformācijas straujās
uzvaras cēloņiem Rīgā 16.gs.1.pusē. Pēc Livonijas sabrukuma 1561–1581 Rīga uz laiku
kļuva par brīvpilsētu. 1581–1621 tā nonāca Žečpospolitas atkarībā (šai laikā
pilsētā izraisījās Kalendāra nemieri), bet 1621–1710 Rīga izveidojās par
Zviedrijas nozīmīgāko cietoksni. Gan Žečpospolita, gan Zviedrija centās Rīgu
izmantot kā nozīmīgu valsts ienākumu avotu – tika ieviesti jauni muitas nodokļi
portorijs un licence. Ziemeļu kara laikā 1701.g. vasarā Rīgā ieradās Kārlis
XII; uzbrūkošais sakšu un krievu karaspēks Spilves kaujā tika sakauts. 1710,
gandrīz pēc gadu ilgās Rīgas blokādes, Lielā mēra piemeklēto pilsētu krievu
karaspēks tomēr ieņēma un tā bija spiesta parakstīt padošanās līgumus jeb
Akorda punktus. Rīgas atslēgas ieguva Krievija. Pēteris I sāka vietējās
vāciskās pilsētas pārvaldes pārveidošanu. Rīga kļuva par Rīgas guberņas (no
1796 Vidzemes guberņas) centru. Rīgas pilī apmetās ģenerālgubernators, kura
uzdevumos ietilpa arī pilsētas ienākumu un izdevumu pārraudzīšana.
Pamazām Rīgas tirdzniecība atjaunojās un sasniedza
pirmskara līmeni – 1725 Rīgā iebrauca 388 ārzemju kuģi. Galvenās eksportpreces
bija kaņepāji, lini, linsēklas, labība, audekls un dažāda veida vērtskoksne.
Joprojām tika ievests sāls, siļķes, vīns, cukurs, krāsainie metāli un
galantērijas preces. 1/3 pilsētas iedzīvotāju bija saistīti ar tirdzniecību;
tirgošanās kārtību noteica īpaši likumi. Jau 17.gs. beigās sākās latviešu
tautības iedzīvotāju mēģinājumi kļūt par pilntiesīgiem pilsētas namniekiem.
Svarīga nozīme vācu tirgotāju privilēģiju atcelšanā bija Krievijas Pilsētu
nolikumam. Savu agrāko nozīmi zaudēja Lielā ģilde, tās galvenās funkcijas
pārņēma Rīgas biržas komiteja. Vietniecības laiks Rīgā pilnīgi nojauca pilsētas
viduslaiku struktūru, taču drīz vien jaunais cars Pāvils I atjaunoja agrāko
pilsētas pārvaldes sistēmu.
19. gs. sākās Rīgai nelabvēlīgi. Pēc zaudētā
kara Krievija bija spiesta pievienoties kontinentālajai blokādei pret
Lielbritāniju. Tirdzniecības ierobežojums radīja zaudējumus tās ostām un
saimniecībai kopumā, tāpēc Krievija noslēgto līgumu neievēroja. 1812 sākās
Napoleona I karagājiens uz Krieviju. Kaut arī ienaidnieks līdz Rīgas vaļņiem
pat nenonāca, panikas dēļ tika nodedzināts bagātākais Ārrīgas rajons –
Pēterburgas priekšpilsēta. Par spīti šiem apstākļiem Rīgas iedzīvotāju skaits
strauji pieauga, galvenokārt gan uz iebraucēju rēķina. To veicināja zemnieku
brīvlaišana un rūpniecības attīstība. 1810 darbu sāka Zasulauka vadmalas
manufaktūra, 1811 Rīgas apkaimē tika nodibinātas 5 niedru cukura manufaktūras
(Sarkandaugavā, Ķengaragā, Bišumuižā, kā arī Allažu un Belles muižā). Taču no
Krievijas ievestā lētā biešu cukura dēļ drīz tās bija spiestas darbību
pārtraukt. Toties veiksmīgi attīstījās kokapstrādes, ķieģeļrūpniecības un
metālapstrādes uzņēmumi. 1843 sāka darboties Kuzņecova fajansa rūpnīca.
19. gs. vidū Rīgā bija 55 dažādi rūpniecības uzņēmumi un gandrīz visi tie
atradās priekšpilsētās.
Līdz 19. gs. 60. gadiem, kamēr Rīga vēl
bija cietoksnis, tās teritoriālo attīstību ietekmēja militārstratēģiskie
apsvērumi. 1857–1863 pilsētas vaļņi tika nojaukti, 1873–1875 nojauca arī
Citadeles vaļņus. Daļu zemes izlietoja
Vecrīgas ielu līmeņa pacelšanai, kā arī Bastejkalna un Kanālmalas apstādījumu
izveidošanai. Tomēr Pārdaugavas attīstību joprojām kavēja Kobronskansts, kuru
atļāva nojaukt tikai 1904 pēc jauno brīvnoteikumu pieņemšanas (ar
papildinājumiem tie bija spēkā līdz 1940). 1858 atcēla aizliegumu priekšpilsētā
celt mūra ēkas un atļāva paaugstināt līdz 2 stāviem agrāko vienstāva koka
apbūvi. Bulvāru lokā aizliedza celt rūpniecības uzņēmumus, tur drīkstēja būvēt
vienīgi mūra ēkas ar ierobežotu augstumu (21,3 m). Pastāvēja arī citi apbūves
ierobežojumi un aizliegumi.
Liela nozīme Rīgas rūpniecības un tirdzniecības
attīstībā bija dzelzceļa izbūvei. 1861 tika atklāta Rīgas–Daugavpils dzelzceļa
līnija, 1868 sāka darboties Rīgas–Jelgavas dzelzceļa līnija, 1877 dzelzceļš
savienoja Rīgu ar Tukumu, bet 1889.g. vilcieni sāka kursēt
Rīgas–Valkas–Pleskavas dzelzceļa līnijā. Dažus gadus vēlāk šīs dzelzceļa
līnijas pagarināja tālu aiz Latvijas robežām. 1818 Bolderājā, pie ieejas Rīgas
ostā, uzcēla pirmo bāku. 1852 tika ierīkota Rīgas–Bolderājas telegrāfa līnija
(tolaik pirmā Krievijas impērijā). Īsā laikā uzcēla arī lielas preču noliktavas
un izbūvēja dzelzceļa atzarus ostas vajadzībām. 1872 pāri Daugavai uzcēla
Dzelzs tiltu. 1887–1891 no Dzelzs tilta līdz Andrejostai veco, koka pāļiem
nostiprināto Daugavas krastu izbūvēja granītā. No 16.gs. galvenā rīdzinieku
iepirkšanās vieta bija Daugavmalas tirgus. Satiksmi starp abiem Daugavas
krastiem uzlaboja arī 1896 uzbūvētais Pontontilts, kas nomainīja veco Plosta
tiltu. Par tilta lietošanu bija jāmaksā tilta nodoklis. 1882 atklāto zirgu
tramvaja satiksmi pa tagadējo Brīvības ielu un Maskavas ielu 1901 nomainīja
elektriskais tramvajs. 1862 netālu no Bastejkalna tika uzcelta gāzes fabrika un
eļļas lampu vietā Rīgas ielām gaismu sāka dot gāze, bet 80.gados gāzi nomainīja
elektriskais apgaismojums. No 1874 Rīgā kursēja omnibusi un vieglie ormaņi.
Tika uzlabota arī rīdzinieku apgāde ar dzeramo ūdeni. 1883 Bukultos tika
atrasti lieli gruntsūdeņu krājumi, un 1904 šo ūdeni pievadīja Rīgai. Pēc vaļņu
nojaukšanas sāka veidot arī Rīgas pazemes atūdeņošanas sistēmu. 1894 darbu sāka
sistemātiskā kanalizācija. Tomēr visi šie labiekārtojumi notika galvenokārt
pilsētas centrā, dzīve priekšpilsētās ritēja pa vecam.
19. gs. 2. pusē Rīgas strādnieku skaits
bija pieaudzis 8 reizes. Grūto dzīves apstākļu dēļ jau 60. gadu beigās
strādnieki sāka dibināt savstarpējās palīdzības un bēru kases, kā arī citas
apvienības un biedrības, kas veicināja strādnieku apvienošanos un kultūras un
izglītības darbu. Marksistisko ideju izplatībā liela nozīme bija Jaunajai
strāvai. Veidojās pirmie nelegālie strādnieku pulciņi, 1896.g. rudenī Krīgsmaņa
korķu fabrikā notika neapmierināto strādnieku pirmais streiks. Par sevišķi
nozīmīgu protesta akciju 1899 kļuva Rīgas dumpis.
Rīgas iedzīvotāji:
Gads skaits
(tūkst.)
1710 ~10
1711 ~5
1767 19,5
1800 29,5
1840 60
1867 102,6
1881 169,3
Pēc iedzīvotāju skaita 20. gs. sākumā Rīga
bija trešā lielākā pilsēta Krievijas impērijā. 1900–1913 Rīgas iedzīvotāju
skaits gandrīz dubultojās (1913 – vairāk nekā 500 tūkst. cilvēku). Taču tikai
40% rīdzinieku bija latvieši. No 1909 Rīgā sākās strauja dzīvojamo namu un ēku
celtniecība. Līdz 1913 pilsētā tika uzcelts ap 2 tūkst. dzīvojamo namu. Lielu
daļu koka apbūves, it īpaši Rīgas centrā, nomainīja mūra ēkas. Attīstījās
pilsētas labiekārtošana. 1900 jaundibinātā Rīgas tramvaja akciju sabiedrība
sāka elektriskā tramvaja ierīkošanu un nākamā gada vasarā atklāja pirmo
tramvaja līniju, bet rudenī vēl 5 līnijas. 1914 IV atklāja jaunu divsliežu
dzelzceļa tiltu. 1905 sāka darboties pilsētas elektrostacija (līdz tam darbojās
16 privātās elektrostacijas). Tika paplašinātas Rīgas ielas, kas izrādījās par
šaurām strauji augošai satiksmei. Rīgā koncentrējās lielākie rūpniecības
uzņēmumi un bankas.
1905. gada revolūcija sākās ar
13. janvāra notikumiem Rīgā. Rīgas strādnieki (Oktobra ģenerālstreiks;
uzbrukums Rīgas centrālcietumam), inteliģence un studenti aktīvi iesaistījās
revolucionārajos notikumos.
Sākoties 1. pasaules karam, sākās Rīgas
rūpnīcu evakuācija. Reizē ar uzņēmumiem pilsētu atstāja liela daļa tur
nodarbināto rīdzinieku. Tuvojoties frontei, daudzi kļuva par bēgļiem. 1917 I
(pēc vecā stila 1916 XII) Rīgas pievārtē risinājās asiņainās Ziemassvētku
kaujas, kas beidzās ar lieliem zaudējumiem. 1917 IX Rīgu ieņēma Vācijas
karaspēks (karadarbība Latvijas teritorijā). Pēc Brestas miera līguma
noslēgšanas 1918.3.III Rīga un tās apkārtne tika iekļauta tā sauktajā
Ķeizariskajā Rīgas guberņā. Šajā sarežģītajā situācijā (pēc Kompjeņas pamiera
līguma noslēgšanas) Rīgā 1918.18.XI notika svinīga Latvijas Republikas
pasludināšana. Rīga kļuva par tās galvaspilsētu. Tika izveidota Latvijas
Pagaidu valdība.
Jaunās valsts pastāvēšanu apdraudēja Vācijas
okupācijas karaspēks un lielinieciskā Krievija, kas centās atgūt bijušo impērijas
provinci. 1919 I Rīgā ienāca Stučkas valdības karaspēks. Tika nodibināta
padomju vara Latvijā. Rīgā tā pastāvēja līdz 1919 V, kad pilsētu ieņēma
Rīdigera fon der Golca karaspēks un sāka teroru pret pilsētas iedzīvotājiem.
Tikai pēc Cēsu kaujām saskaņā ar Strazdumuižas pamiera līgumu 1919 VII Rīgā
ienāca Latvijas armijas daļas un atgriezās Pagaidu valdība. Taču 1919 X–XI Rīgu
nācās aizstāvēt no Pāvela Bermonta-Avalova karaspēka (bermontiāde).
Rīgā darbojās Satversmes sapulce, Saeima, Ministru
kabinets. Valsts prezidenta rezidence atradās Rīgas pilī.
Pilsētu pārvaldīja Rīgas dome, kas sāka darbu pēc
1920. g. sākumā notikušajām vēlēšanām. Domes valdes darbību vadīja
pilsētas galva un divi viņa biedri. Pēc 1934. g. 15. maija apvērsuma
Rīgu pārvaldīja iecelts pilsētas lielvecākais un viņa vietnieki – vecākie.
Pilsētbūvniecība Rīgā bija galvenokārt saistīta ar
apbūves regulācijas jautājumiem, transporta attīstībai nepieciešamo jauno ielu
izbūvi un esošo ielu paplašināšanu. 1924 sāka izstrādāt Rīgas kopējo apbūves
plānu. Visas arhitektoniski mākslinieciskā ziņā vērtīgās celtnes
20.–30. gados tika celtas pēc vietējo speciālistu projektiem. Tika
uzceltas arī vairākas sabiedriskas ēkas (Tiesu pils, Finansu ministrijas ēka,
Centrāltirgus, Armijas ekonomiskais veikals, Kara muzejs u.c.).
20.–30. gados Rīga kļuva latviskāka.
1935. g. latviešu īpatsvars pilsētas iedzīvotāju vidū bija 63%
(iedzīvotāji). Lielākās etniskās minoritātes Rīgā bija ebreji (11%), vācieši
(10%), krievi (8,6%) un poļi (4%). Rīgā darbojās nozīmīgi rūpniecības uzņēmumi,
lielākās kredītiestādes, 3 no 4 augstskolām.
Pēc Latvijas okupācijas 1940.17.VI Rīga kļuva par
Latvijas PSR galvaspilsētu. Tajā atradās Latvijas PSR Augstākā Padome un
valdība – Ministru padome. Pilsētas pārvalde tika izveidota pēc PSRS pilsētu
parauga. 1941 I Rīgā tika izveidoti 6 rajoni (Ļeņina, Staļina, Kirova,
Maskavas, Proletāriešu un Sarkanarmijas rajons).
1941 VII Latviju okupēja nacistiskās Vācijas
karaspēks. Latvija kļuva par reihskomisariāta Ostland sastāvdaļu un Rīga par
tās centru. 1944 X Rīgu atkal ieņēma Sarkanā armija.
Pēckara gados Rīgā strauji pieauga iedzīvotāju
skaits, galvenokārt uz migrācijas rēķina. Savukārt latviešu īpatsvars strauji
samazinājās (no aptuveni 45% 1959 līdz 36% 1989). 80.gadu vidū Rīgā dzīvoja
vairāk nekā 1/3 Latvijas iedzīvotāju. Mainījās arī pilsētas administratīvais
iedalījums. 1946 I Rīgai pievienoja Jūrmalas rajonu. Taču 1959 to apvienoja ar
Ķemeriem un Sloku, izveidojot patstāvīgu pilsētu – Jūrmalu. Arī turpmāk samērā
bieži mainījās Rīgas rajonu skaits, to robežas un nosaukumi. Pēc Latvijas
Republikas neatkarības atgūšanas 1991 sākās Rīgas pašvaldības reforma – Rīga
tika iedalīta 6 administratīvajos rajonos (Centra rajons, Kurzemes rajons,
Latgales priekšpilsēta, Vidzemes priekšpilsēta, Zemgales priekšpilsēta, Ziemeļu
rajons). Saskaņā ar 1994 II lēmumu Rīgā izveidota vienas pakāpes pašvaldība ar
vienu lēmējvaru – Rīgas domi (60 deputātu); priekšpilsētas (rajonus) pārzina
iecelti izpilddirektori. Pēdējās Rīgas domes vēlēšanas notika 1997.9.III. Atjaunoto
Rīgas domi vada domes priekšsēdētājs.
Industrializācijas gaitā Rīga kļuva par
hipertrofētu Latvijas rūpniecības centru (tajā koncentrējās ap 52% rūpniecībā
nodarbināto iedzīvotāju, tika saražots vairāk nekā 52% produkcijas).
60.–80. gados Rīgā uzcēla jaunus dzīvojamos
rajonus galvenokārt neapbūvētajās pilsētas nomalēs. Radās tā sauktie
"guļamrajoni" Āgenskalnā, Juglā, Purvciemā un citur. Tika uzceltas
arī vairākas nozīmīgas sabiedriskas ēkas (Rīgas stacija, lidosta
"Rīga", Dailes teātris, Kongresu nams, vairāki sporta nami un citas).
Rīgas iedzīvotāji 1897–1989:
Gadi Skaits
tūkst. % no Latvijas iedzīvotājiem
1897 282,2 14,6
1913 517,5 20,2
1925 337,7 18,3
1935 385,1 19,7
1943 308,3 17,9
1959 580,4 27,7
1989 915,0 34,2
1995 810,4 32,4
1897 282,2 14,6
1913 517,5 20,2
1925 337,7 18,3
1935 385,1 19,7
1943 308,3 17,9
1959 580,4 27,7
1989 915,0 34,2
1995 810,4 32,4
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru