IEVADS.
Trešās Atmodas notikumi 1986.-1991.g. izsauca lielu saviļņojumu tautā. Šajā
laikā bija maz vienaldzīgo. Jebkurš Latvijas iedzīvotājs aktīvi iesaistījās
notikumos, izteica savas domas, aizstāvot vienas vai otras puses viedokli.
Notika milzīgas demonstrācijas, mītiņi, neskaitāmas sapulces, diskusijas.
Sabiedrībā uzvirmoja vēl nepieredzētas kaislības.
Šis laika periods ir viens no vēsturiski interesantākajiem un
sarežģītākajiem periodiem Latvijas vēsturē. Īsā laikā notika liels skaits
notikumu, kuri ienesa revolucionāras pārmaiņas sabiedrības dzīvē, Latvijas
valsts iekārtā, ekonomikā un jebkurā citā dzīves sfērā. Latvijā tika izbeigta
PSRS okupācija tā kļuva par suverēnu valsti, kura pati lemj savu likteni
.Sabiedrība no viena dzīves modeļa - sociālisma
totalitārā režīma apstākļos pārgāja uz kardināli atšķirīgo demokrātiju
un kapitālismu. Cilvēkiem bija jāpiemērojas jaunajiem apstākļiem daži to spēj
ātrāk daži lēnāk, citi nespēj nemaz.
Šis periods, manuprāt, vēl nav pietiekami objektīvi izvērtēts no vēsturiskā
un tiesību vēstures viedokļa. Ir daudz dažādu autoru darbu, bet tajos vēl
saskatāma liela subjektīvisma piedeva, pārāk neseni ir šie notikumi un pārāk
dziļi tie iespiedušies dalībnieku atmiņās .Manuprāt jāpaiet zināmam laikam lai
varētu objektīvāk izvērtēt šo periodu. Laiks atsijās maznozīmīgākos notikumus
no nozīmīgajiem un parādīs katras organizācijas un personības nozīmi.
Savā darbā es centos izkristalizēt to notikumu ķēdi kas noveda pie Latvijas
tādas, kādu mēs to redzam tagad. Šis uzdevums izrādījās ļoti sarežģīts, jo ir
grūti atšķirt, kuri notikumi bija svarīgākie un
kuriem bija tikai otršķirīga loma.
1.Latvijas okupācija 1940. gadā.
Lai izvērtētu Latvijas Republikas neatkarības atgūšanas tiesiskos pamatus,
pirmkārt jāizvērtē LR neatkarības zaudēšanas
1940. gadā tiesiskie un vēsturiskie aspekti. Mūsdienu Latvijas Republika
balstās uz Latvijas valsts kontiniunitātes principu t.i. Latvijas valsts ir
dibināta 1918. gadā un PSRS okupācija nav likvidējusi šo 1918. gadā dibināto
valsti.
1940. gada notikumi cieši saistīti
ar PSRS - Vācijas 1939.gada 23.augusta neuzbrukšanas un draudzības līgumu un tā
slepenajiem protokoliem, t.s. Molotova -
Ribentropa paktu. Tajos PSRS un Vācija sadala Eiropu t.s. ”interešu sfērās”
Latvija, kā zināms, nonāk PSRS “interešu sfērā”. Vēsturiski šie līgumi dod PSRS
un Vācijai iespēju realizēt savus ekspansīvos nodomus, nebaidoties no otras
puses pretenzijām. Tiesiski šiem līgumiem nav juridisku seku attiecībā pret
tajā minētajām valstīm. Arī Latviju tie nesaista, jo ir trešo valstu akti.
1989.gadā Vācija un PSRS atzinusi šos līgumus un slepenos protokolus par spēkā
neesošiem kopš parakstīšanas brīža.[1]
Arī Latvijas PSR Augstākā Padome 1990.gada 4.maija Deklarācijā par Latvijas
Republikas neatkarības atjaunošanu atzinusi šīs vienošanās par prettiesiskām.
1939.gada 5.oktobrī PSRS uzspiež Latvijai t.s. Palīdzības paktu saskaņā ar
kuru Latvijas teritorijā tiek ievests un izvietots ierobežots kontingents PSRS
karaspēka. Šos līgumus iespējams apstrīdēt
pamatojot ar varas draudiem, bet tam nepieciešama speciāla procedūra.
Pusei, kurai piedraudēts, jāpaziņo savas pretenzijas otrai pusei K.Ulmaņa
valdība šīs tiesības neizmanto.[2]
1990.gadā Baltijas Padome deklarē, ka atzīst visus līdz 1940.gada jūnijam ar
PSRS noslēgtos līgumus (Baltijas Padomes 1990.gada 27.jūlija deklarācija),
tātad arī 1939.gada Palīdzības paktu.
1940.gada 16.jūnijā PSRS iesniedz Latvijai ultimātu, kurā Latvija apsūdzēta
Palīdzības pakta pārkāpšanā un pieprasīts:
1) Sastādīt
valdību, kas nodrošinātu Palīdzības pakta izpildi.
2) Ielaist
neierobežotu kontingentu PSRS karaspēka Latvijas teritorijā.
Pēc šī ultimāta
17.jūnijā seko PSRS karaspēka invāzija.
Šāda PSRS rīcība bija prettiesiska. Tā laika starptautiskā likumdošanā vēl
nebija noteikts varas draudu aizliegums[3],
bet 1932.gadā Latvijas un PSRS noslēgtajā “Neuzbrukšanas līgumā” abas puses
nolemj savstarpēji atturēties no “uzbrukumiem”
( akt napodjenija) un “varas
darbiem” (nasiļstvenije deistvije).
Sakarā ar šo līgumu 1932.gadā noslēgta arī “Konvencija par izlīgšanas
procedūru”. Tajā puses apņemas “nokārtot izlīgšanas ceļā visāda veida strīdus
izlīgšanas komisijā”. Tātad PSRS pretrunā ar šiem dokumentiem. LPSR Augstākās
Padomes 1990.gada 4.maija Neatkarības deklarācijā PSRS ultimāts un tam sekojošo karaspēka invāzija
kvalificēti kā starptautiski noziegumi.
Latvijas tā laika valdība Kārļa Ulmaņa vadībā pieņēma šo ultimātu un
17.jūnijā Latvijā ienāk PSRS karaspēks 30000-50000 vīru sastāvā. 20.jūnijā PSRS
Tautas komisāru padomes priekšsēdētāja vietnieks Višinskis iesniedz K.Ulmanim jaunās valdības sastāvu, 21.jūnijā
tā notur pirmo sēdi. Par jaunās t.s.
“tautas valdības” galvu kļūst A.Kirhenšteins. Tomēr šķiet, ka K.Ulmanis šo
sastāvu nekad nav apstiprinājis 1940.gada 21.jūnija “Valdības Vēstnesī” tas
publicēts bez prezidenta paraksta.[4]
14.un 15.jūlijā tika organizētas Saeimas vēlēšanas. 21.jūlijā savā pirmajā
sēdē t.s. “Tautas Saeima” vienbalsīgi nolemj lūgt uzņemt Latviju PSRS sastāvā.
5.augustā PSRS AP ar likumu nolemj iekļaut Latviju PSRS sastāvā kā savienoto
republiku.
Šos lēmumus nevar uzskatīt par Latvijas tautas gribas izpaudumu. 1940.gada
Saeimas vēlēšanu nevar uzskatīt par spēkā esošiem, jo vēlēšanas notika citas
valsts okupācijas karaspēka klātbūtnē, tajās ļāva piedalīties tikai vienam no
deviņpadsmit iesniegtajiem sarakstiem, vēlēšanu rezultāti tika viltoti.
Vēlēšanas un Saeima tika acīmredzami vadīta no Maskavas. No tā izriet, ka visi
šīs t.s. “Tautas Saeimas” pieņemtie lēmumi nav spēkā kopš pieņemšanas brīža.
Pie km lēmums par pievienošanos PSRS ir krasā pretrunā ar LR Satversmes pirmo
pantu.
Latvijas iekļaušana PSRS sastāvā 40tajos gados uzskatāma par okupāciju ar
sekojošu aneksiju. No šī fakta izriet, ka Latvija turpināja pastāvēt kā
starptautisko tiesību subjekts, un tās neatkarība tika nevis nodibināta 1990.gadā, bet atjaunota.[5]
2.Atmodas aizsākums.
Pēc M.Gorbačva iecelšanas PSKP CK Ģenerālsekretāra amatā 1985.gadā visā
Padomju Savienībā aizsākas plašs demokratizācijas process t.s. “perestroika” un
“glasnostj”. Tas nozīmēja pārmaiņas visās dzīves jomās. Galvenais šo reformu
mērķis bija saimnieciskās dzīves modernizācija, lai paglābtu PSRS no draudošā
ekonomiskā sabrukuma. Arī sabiedriskajās attiecībās notika pārmaiņas. Tika
izsludināta “glasnostj” (atklātums), paplašinātas cilvēku tiesības, ļāva brīvāk
runāt utt.
Šie procesi skāra arī Latviju. Masu mēdiji atklātāk runāja par sabiedrībā
sasāpējušām problēmām. Latvijā sāka dibināties dažādas neformālas
organizācijas. Kā pirmā 1986.gada 6.julijā nodibinājās grupa “Helsinki-86”. Tā
par savu mērķi noteica 1975.gada Helsinku konvencijas izpildes uzraudzīšanu.
“Helsinki-86” 1986.gada 6.jūlijā griežas pie M.Gorbačova ar lūgumu palīdzēt
realizēt LPSR Konstitūcijas 69.pantu, kurā noteiktas iespējas Latvijai
izstāties no PSRS.[6]
1987.gada 14.junijā un 23.augustā šī grupa organizē ziedu nolikšanu pie
Brīvības pieminekļa. “Helsinki-86” ir pirmie, kas runā par 1941.un 1949.gada
deportācijām, Molotova - Ribentripa paktu un Latvijas okupāciju.
Tā laika varas orgāni krasi vēršas pret grupas darbību. Tiek arestēti
grupas vadītāji Linards Grantiņš un Rolands Silaraups. Presē, sevišķi “Cīņā” un
“Sovetskaja Latvija” izvērsa apmelošanas kampaņu.
1986.gadā spēcīgu impulsu sabiedrībā rada D.Īvāna un Artūra Snipa
publikācijas pret Daugavpils HES celtniecību. Pirmo reizi padomju varas orgāni
piekāpās sabiedrības spiediena priekšā, un HES netiek uzcelta. Šī kustība
aizsāk cīņu par ekoloģisko problēmu risināšanu. Šo cīņu turpina 1987.gadā
nodibinātais Vides Aizsardzības Klubs (VAK) Arvīda Ulmes vadībā.
Lielu saviļņojumu sabiedrībā izsauc “Helsinku-86” organizētās akcijas
1987.gadā un 1988.gada sākumā. Ja 1987.g. 14.jūnija akcijā piedalās tikai
saujiņa cilvēku, tad 23.augusta akcijā jau piedalās pāri par tūkstoti.[7]
1987.gada 18.novembrī padomju varas iestādes centās dažādi novērst tautas
pulcēšanos, tika sagatavota milicija, VDK un tūkstošiem t.s. sabiedrisko
kārtības sargu. Šī spiediena rezultātā “Helsinki-86” lūdz cilvēkus nepulcēties
un nolikt ziedus pie Pieminekļa individuāli.
1988.gada 30.janvārī “Helsinki-86” iesniedz LKP CK memorandu, kurā formulē
prasības dažādās dzīves jomās. 1988.gada 25.martā, deportāciju upuru piemiņas
dienā LKP CK sankcionē mītiņu Brāļu kapos, kas izvēršas par lielu
manifestāciju.
1988.gadā Latvijas televīzijā sāka iziet ēterā raidījums “Labvakar”, kas atklāti
stāstīja par sabiedrībā sasāpējušām problēmām un ātri kļuva ļoti populārs.
1986. un 1987.gadu notikumi aizsāk notikumu ķēdi, kas galu galā noveda pie
4.maija Deklarācijas. Šie notikumi iedrošināja arvien plašākas tatas masas
paust savu viedokli. “Helsinku-86” un Daiņa Īvāna publikāciju nozīmi ir
neiespējams pārvērtēt.
Tomēr šajā posmā aktīvi darbojas tikai neliels skaits cilvēku. Lūzuma
punkts iezīmējas ar 1988.gada 1.-2.jūnija Radošo savienību paplašināto plēnumu.
Sevišķu rezonansi izsauc M.Vulfsona runa, kurā viņš drosmīgi stāsta patiesību
par 1940.gada notikumiem un Molotova - Ribentropa paktu, par ko pirms tam
daudzi nezin vai nesaprot tā nozīmi. Pēc šīs runas pie M.Vulfsona pienāk B.Pugo
un saka: “Ti ubil Sovetskuju Latviju” (Tu nogalināji Padomju Latviju).[8]
Ja pirms šī plēnuma lielākā daļa vēl ieņem nogaidošu pozīciju vai baidās paust
savus uzskatus, tad pēc tam jau skaidri nostājas atmodas pozīcijās, ko skaidri
pierāda 14.jūnija mītiņš padomju režīma upuru piemiņai, kurā piedalās ap 100000
cilvēku.[9]
Atklātībā parādās prasība pēc Latvijas neatkarības. 1988.gada 17.jūnijā
izveidojas Latvijas Nacionālā Neatkarības Kustība (LNNK), kura pieprasa
Latvijas neatkarību un nedaudz vēlāk arī okupācijas izbeigšanu.
Tomēr arī varas orgānu pretestība nebeidzas. 1988.gada 18.jūnijā notiek LKP
CK ārkārtas plēnums. Tajā ar asām runām uzstājas B.Pugo un A.Klaucēns. Šis
plēnums uzsāk atmodas pretinieku konsolidāciju. Tomēr tas parāda arī šķelšanos
pašā kompartijā, atšķirīgu no oficiālā viedokli pauž LKP CK sekretārs
A.Gorbunovs. Vēlāk pēc Tautas Frontes nodibināšanas vairāki vadoši LKP
darbinieki iesaistās LTF darbā. Jau 1988.gadā
notiek LKP demokratizācija un iezīmējas šķelšanās. Kompartija sāk zaudēt
savas vadošās pozīcijas.
3.
Latvijas Tautas Frontes nodibināšanās.
LTF no tās dibināšanas brīža kļūst par masveidīgāko un
ietekmīgāko sabiedriski- politisko spēku Latvijā. Šai organizācijai šķiet ir
vislielākā nozīme neatkarības atgūšanā.
Pirmā doma par LTF dibināšanu rodas jau radošās
inteliģences paplašinātajā plēnumā (1988.g. 1.-2.jūn.), 17 cilvēki paraksta
aicinājumu dibināt Latvijas Tautas Demokrātiski fronti. 27.jūnijā Rīgā sāk veidotie pirmās grupas
Tautas Frontes veidošanai. Augustā tiek izveidots koordinācijas centrs LTF dibināšanai
Jāņa Petera vadībā. 1988.gada 1.septembrī notiek LTF dibināšanas kongresa
organizācijas komitejas pirmā sēde.[10]
Oficiāli LTF nodibinās 1988.gada 8.oktobrī, kad sanāk LTF
dibināšanas kongress (LTF I kongress). Dienu pirms kongresa (7.oktobrī)
Mežaparka lielajā estrādē notiek milzīga tautas manifestācija ar devīzi “Par
tiesisku valsti”. Arī pie LKP ck Politiskās izglītības nama (tagad Kongresu
nams) sapulcējas pūlis.
Kongresu atklāj Ē.Valters.[11]
Kongress noris divas dienas. Tajā pieņem LTF Statūtus, Programmu, ievēl LTF
Valdi un Domi, kā arī pieņem 16 rezolūcijas. Par pirmo LTF vadītāju kļūst
Dainis Īvāns.
LTF I kongresā netiek izvirzīts mērķis par izstāšanos no
PSRS. LTF pirmajā Programmā rakstīts, ka LTF iestājas “par Latvijas PSR
Konstitūcijā pasludināto republikas
suverenitātes nodrošināšanu un ļeņiniskā
federālisma principu atjaunošanu”,[12]
lai gan kongresā tiek izteiktas arī radikālākas domas. Tomēr skaidrs, ka tajā
laikā vēl nevarēja izvirzīt tik radikālas idejas, nesastopot pretestību no
varas orgānu un kompartijas puses.
LKP atbalstīja Tautas Frontes veidošanu, cerot tā
ievirzīt notikumus sev vēlamākā gultnē. LKP CK pat bija izstrādājusi plānu šīs
organizācijas nodibināšanai, pašai Centrālajai Komitejai praktiski nostājoties
tās vadībā. Tomēr LTF nodibinās un tās I kongress sanāk bez LKP līdzdalības.
Pastāv viedokļi, ka tomēr kompartijai un VDK ir liela nozīme LTF tapšanā un
darbībā. Iespējams, ka tas saistīts ar t.s. postpadomju paranoju, līdzīgi kā
PSRS laikā visu slikto piedēvēja CIP.[13]
4.
PSRS tiesību reforma
Līdz ar sabiedrības demokratizēšanos demokrātiskāka kļūst arī PSRS un LPSR
likumdošana. Tam ir liela nozīme Latvijas ceļā uz neatkarību, jo tas padara
iespējamu Latvijas neatkarības atgūšanu mierīgā ceļā.
Lielu rezonansi sabiedrībā izraisa PSRS Konstitūcijas grozījumu projekta un
PSRS Tautas deputātu vēlēšanu likuma projekta apspriešana. Tajā iesaistās ne
vien juristi, bet arī plašas tautas masas. LPSR AP Prezidijs saņem 13525
vēstules ar 777000 parakstu, bet PSRS AP Prezidijs saņem ap 300000 dažādu
priekšlikumu.[14]
Šajos likumos tika demokratizēta vēlēšanu norise un piešķirta reāla vara PSRS
Augstākajai Padomei. Tomēr arī pirms tam PSRS likumos bija demokrātiskas
normas, kuras netika praksē pielietotas.
Būtiska pārmaiņas notiek arī LPSR līmenī. 1988.gada 6.oktobrī LPSR pieņem
lēmumu, ar kuru latviešu valodai piešķir valsts valodas statusu.[15]
Tika izveidota komisija, lai sagatavotu Latvijas PSR Konstitūcijas
papildinājumus un Valodu likumu. 1989.gada februārī tos nodod tautas
apspriešanai, kopumā saņem 27606 priekšlikumus, kurus parakstījis 331191
pilsonis.[16]
1989.gada 5.maijā pieņem LPSR Valodu likumu[17],
kurš paredz pasākumus valsts valodas aizsardzībai.
1989.gada 28.jūlijā Augstākā Padome pieņem Deklarāciju par Latvijas Valsts
suverenitāti[18].
Deklarācijā pasludina, ka Latvijas PSR attīstība notiek reālas suverenitātes
apstākļos un ka Latvijas tauta pati realizē likumdošanas, izpildu un tiesu
varu. Neskaidri formulētas LPSR un PSRS attiecības, nosakot, ka Latvijas PSR
statuss jānostiprina PSRS un LPSR konstitūcijās. Netika dots nevērtējums arī
1940.gada notikumiem.
1989.gada 10.novembrī Augstākā padome atzīst par svētku dienām 18.novembri
un 11.novembri.[19]
1990.gada 15.februārī par Latvijas PSR simboliku tiek apstiprināti Latvijas
Republikas karogs, ģerbonis un himna.[20]
1990.gada 15.februārī LPSR AP pieņem Deklarāciju par Latvijas valstisko
neatkarību.[21]
Tajā atzīta par nelikumīgu “Deklarācija par Latvijas iestāšanos PSRS sastāvā”,
kuru Saeima pieņēma 1940.gada 21.jūlijā. Tiek izveidota komisija, lai
sagatavotu priekšnoteikumus Latvijas ekonomiskās un politiskās neatkarības
atjaunošanai. Tomēr tā nepaspēj veikt reālu darbību, jo 18.martā ievēl jaunu
Augstāko Padomi.
5. Notikumu attīstība 1989.gadā un
1990.gada sākumā.
1989.gads ir notikumiem pārbagāts. Šajā gadā izkristalizējas Latvijas pilnīgas
neatkarības ideja un iezīmējas tās sasniegšanas ceļi.
1989.gadā nostiprinās arī atmodas pretinieku rindas. 8.janvārī notiek
Darbaļaužu Internacionālās frontes (Interfrontes) dibināšanas kongress.
Interfronte tiek veidota “no augšas” pēc LKP CK otrā sekretāra V.Soboļeva un
Maskavas pārstāvja V.Medvedjeva rīkojuma. Interfronte pūlas destabilizēt
politisko situāciju Latvijā.
Arī atmodas atbalstītāju vidū oficiāli nodibinās jauns ievērojams politisks
spēks. 18.februārī Ogrē notiek LNNK dibināšanas kongress. LNNK savā programmā
pasludina mērķi atjaunot Latvijas valstiskumu. LKP CK nosoda šo organizāciju.
1989.gada pirmā puse iezīmējas ar pretestības pieaugumu demokratizācijas
procesam. Pastāv reāli draudi tā apturēšanai. Šajā sakarā 12.martā Rīgā,
Daugavmalā notiek LTF organizēts mītiņš, kurā piedalās 250000 cilvēku. Mītiņā
nolasa telegrammu, kuru vēlās nosūta M.Gorbačovam. Tajā pauž satraukumu par
konservatīvo spēku un LKP CK darbību.[22]
26.martā notiek PSRS Tautas deputātu vēlēšanas. LTF un citi progresīvie spēki
aktīvi iesaistās kandidātu izvirzīšanā. Šo spēku atbalstītie kandidāti iegūst
30 no 41 mandāta. Par deputātiem kļūst D.Īvāns, J.Peters, E.Inkēns, M.Vulfsons,
A.Gorbunovs un citi.
28.-29.maijā notiek LNNK II ārkārtas kongress. Šī organizācija panāk savu
atzīšanu no LPSR AP Prezidija puses un nostiprina kā savu mērķi Latvijas
pilnīgas neatkarības ideju. Ja līdz šim LTF nostājusies mērenākās pozīcijās un
runā tikai par suverenitāti PSRS sastāvā, tad LNNK II kongresa ietekmē un citu
radikālo spēku spiediena rezultātā LTF Dome izšķiras par drosmīgāku rīcību.
31.maijā tā izdod aicinājumu “Visiem LTF biedriem”[23],
kurā izvirza LTF nodaļām apspriešanai jautājumu par LTF iestāšanos cīņā par
Latvijas pilnīgu politisko un ekonomisko neatkarību. Aicinājumā arī piesardzīgi
noformulēta LTF attieksme pret Pilsoņu komitejām.
Pilsoņu komitejas sāk aktīvi veidoties 1989.gada pavasarī. Ideja tiek
pārņemta no Igaunijas. Latvijā Pilsoņu komiteju veidošanā iesaistās LNNK, VAK,
Helsinki-86 un LTF Radikālā apvienība. Pilsoņu komitejas cenšas apzināt
Latvijas Republikas pilsoņu kopumu Latvijā un ārzemēs. Šim nolūkam tiek plaši
izvērsta pilsoņu reģistrācija. 23.augusta “Atmodā” ir ziņas, ka reģistrējušies
jau 371000 pilsoņu. Reģistrējošos pilsoņu skaits strauji pieaug, un Pilsoņu komitejas
sāk gatavoties Pilsoņu kongresa sasaukšanai. Šī kustība saskaras ar asu varas
orgānu pretestību. Pat LTF vadība iestājas pret pilsoņu reģistrāciju un ignorē
šo organizāciju.[24]
Ļoti iespaidīga akcija notiek Molotova - Ribentropa pakta piemiņas dienā 23.augustā.
Šī akcija parāda Baltijas valstu vienotību visai pasaulei. “Divi miljoni
baltiešu (2/5 no kopēja reģiona iedzīvotāju skaita) izveido nepārtrauktu 370
jūdzes garu cilvēku ķēdi no Viļņas caur Rīgai uz Tallinu, lai pieprasītu
neatkarību.”[25]
Tā ir visiespaidīgākā akcija visas t.s. Dziesmotās revolūcijas laikā.
1989.gada 7.oktobrī sanāk LTF II Kongress. Kongresu atklāj D.Īvāns.
Kongresa laikā iezīmējas krīze LNNK cenšoties radikalizēt LTF Domi, tomēr
izdodas panākt kompromisu ievēlot Domē dažādu politisko spēku pārstāvjus. Par
galveno LTF uzdevumu kongress izvirza parlamentārā ceļā sasniegt Latvijas
neatkarības atjaunošanu. No tā izriet, ka LTF mērķis ir uzvarēt vietējo padomju
un LPSR AP vēlēšanās.
1989.gada 18.novembrī Daugavmalā notiek manifestācija, kurā piedalās 500000
cilvēku. Mītiņa dalībnieku vārdā tiek nosūtītas vēstules M.Gorbacčovam un Dž.
Bušam.
1989.gada beigās un 1990.gada sākumā iezīmējas krīze kompartijā. Tā
sašķeļas un izveidojas t.s. Neatkarīgā komunistiskā partija. 1990.gada
11.janvārī no LPSR Konstitūcijas tika izslēgts pants, ar kuru komunistiskajai
partijai tika noteikta vadošā loma. 24.februāri notiek Latvijas Neatkarīgās
komunistiskās partijas konference. 6.aprīlī notiek LKP XXV kongress, kurš
skaidri parāda šķelšanos, neatkarīgā spārna pārstāvji pamet sēžu zāli. Šis ir
pēdējais LKP kongress.
6. Ceļš un 4.maiju.
Iezīmējas divi ceļi uz Latvijas neatkarību. Pirmkārt, parlamentārais ceļš.
Tas nozīmē padomju varas iestāžu pārņemšanu un to izmantošanu savu mērķu
sasniegšanai. LTF kandidāti jau bija ieguvuši vairākumu PSRS Tautas deputātu
vēlēšanās un vietējo padomju vēlēšanās. Tāpēc LTF nolemj piedalīties LPSR AP
vēlēšanās 1990.gada 18.martā. Pārņemot Augstāko Padomi, kura pēc LPSR
Konstitūcijas bija augstākās varas orgāns Latvijā, varētu nepārkāpjot padomju
likumus noteikt Latvijas statusu līdz pat pilnīgai neatkarībai.[26]
Šis neatkarības atgūšanas ceļš saistīts ar vairākiem riskiem:
nedemokrātiskie vēlēšanu noteikumi, iespēja piedalīties vēlēšanās visiem
Latvijā dzīvojošiem PSRS pilsoņiem t.sk. PSRS armijā dienošajiem. Pastāvēja arī
iespēja, ka Augstākā Padome atzīs un leģitimēs Latvijas okupāciju, tad Latvija
būtu jaunizveidota valsts un par tās pilsoņiem kļūtu visi tās iedzīvotāji uz
doto brīdi. Latvijas PSR attīstoties autonomas teritorijas un tālākā
perspektīvā arī neatkarīgas valsts virzienā līdzšinējam valdošam slānim būtu
lielas iespējas saglabāt savas vadošās pozīcijas novirzot Latvijas attīstību no
Rietumu demokrātijas ceļa.[27]
Tiesiski precīzāks bija neatkarības atgūšanas otrais ceļš - starptautiski
tiesiskais ceļš. Šis koncepts balstījās uz faktu, ka 1940.gadā okupētā Latvijas
turpina eksistēt. Šī ceļa realizācijas gadījumā politiskie rezultāti precīzāk
atbilstu Latvijas pilsoņu gribai.[28]
Šo ceļu centās iet Pilsoņu komiteja. No 1990.gada 8.aprīļs līdz 23.aprīlim visā
Latvijā notiek Latvijas Republikas Pilsoņu kongresa vēlēšanas, kurās piedalās
678862 pilsoņi, t.i. aptuveni 63% no balsstiesīgajiem.[29]
Pirmā sesija notiek 30.aprīlī un 1.maijā. Kongresā pieņem lēmumus par Latvijas
Republikas pilsoņiem, PSRS karaspēka darbību, pasākumiem Latvijas Republikas
neatkarības atjaunošanai. Pilsoņu kongress neatzina LPSR Augstāko Padomi par
likumīgu, tomēr izlēma ar to sadarboties, jo tās rokās bija reāla vara, kuras
nebija Pilsoņu kongresam. LTF vadītā Augstākā Padome ar Pilsoņu kongresu
nesadarbojās. Šīs organizācijas par savstarpēji konfrontēja.
1990.gada sākumā tomēr izdevās sakārtot abus minētos ceļus vienotā
stratēģijā. LTF, radikālo spārnu ieskaitot, nolēma veltīt visas pūles Augstākās
Padomes vēlēšanām, vienlaikus izlemjot nostāties uz starptautiski tiesiskā ceļa
realizējot to caur Augstāko Padomi, jo tikai tā praktiski bija iespējams
pārņemt varu. Šis variants izrādījās veiksmīgs, tomēr veicināja padomju
funkcionāru pārsakņošanos jaunajā Latvijas valstī.
7.
1990.gada 4.maija Deklarācija Par Latvijas Rpublias neatkarības
atjaunošanu.[30]
1990.gada 18.marta vēlēšanās 2/3 mandātu iegūst LTF atbalstītie kandidāti.
Līdz ar to LTF Augstākajā Padomē ir kvalificēts balsu vairākums, lai grozītu
Latvijas PSR Konstitūciju pēc padomju likumiem.
Jau 18.martā noformējas grupa neatkarības deklarācijas izstrādei. Par tās
vadītāju kļūst Romāns Apsītis, vēl pamatsastāvā A.Endziņš, T.Jundzis,
R.Rikards, V.Eglājs, A.Krastiņš un I.Bišers. Lielu ieguldījumu deklarācijas
izstrādē dod arī E.Levits.[31]
Darba laikā tiek vērota notikumu attīstība Lietuvā, kuri pieņēma
neatkarības deklarāciju jau 11.martā, un pret kuru PSRS piemēroja ekonomisko
blokādi. Izveidojās divi varianti: “maksimālais”, ja Lietuva izturētu blokādi,
kurā skaidri formulēta neatkarība, un “minimālais”, kurā tikai konstatētu
tiesisko situāciju un uzdotu Augstākajai Padomei to novērst. Tomēr ‘minimālo”
variantu ātri atmeta. Par pamatu Deklarācijai kļūst koncepcija par Latvijas
Republikas nepārtraukto starptautiski tiesisko eksistenci. Vairāki deputāti šo
deklarāciju neatbalsta, piemēram J.Bojārs un A.Plotnieks. Kā kompromiss
Neatkarības deklarācijā tiek noteikts pārejas periods, lai nomierinātu Maskavu.[32]
3.maijā uz Maskavu dodas Dainis Īvāns, lai informētu M.Gorbačovu par
gaidāmo lēmumu. Lai gan pārejas periods domāts viņa nomierināšanai, M.Gorbačovs
tam nepievērš uzmanību un pauž savu sašutumu par šo lēmumu.[33]
1990.gada 4.maijā Latvijas PSR Augstākā Padome ar 138 balsīm “par”, vienam
atturoties un 57 nebalsojot pieņem deklarāciju "Par Latvijas Republikas
neatkarības atjaunošanu"
. Latvijas deklarācija ir garākā un visprecīzāk izstrādātā no Baltijas
valstu neatkarības deklarācijām. Deklarāciju ievada gara preambula, kur dots
hronoloģisks vēstures faktu izklāsts un to juridiskais novērtējums. Tajā
atzīst, ka 1922.g 15.februārī pieņemtā Latvijas Republikas Satversme de jure ir spēkā līdz dotajam brīdim.
Atzīst, ka 1940.gada 16.jūnija nota un 17.jūnija PSRS militārā agresija ir
starptautisks noziegums. Pēc tam izveidotā valdība nebija LR suverēnās valsts
izpildorgāns, ka 1940.gada 14;15.jūlija Saeimas vēlēšanas noritēja pēc
prettiesiska un antikonstitucionāla vēlēšanu likuma, turklāt vēlēšanu rezultāti
tika viltoti. Tātad jaunievēlētā Saeima nepauda Latvijas tautas suverēno gribu.
Augstākā Padome konstatēja, ka Latvijas Republika de iure turpina pastāvēt un tās iekļaušanai PSRS sastāvā nav
juridisku seku.
Deklarācijas pirmais punkts ir pamatā doktrīnai par Latvijas Republikas
valststiesisko kontinuitāti. Tajā atzīta starptautisko tiesību normu (ius cogens normu) prioritāti pār
nacionālajām tiesību normām, no kā izriet, ka 1939.gada 23.augusta PSRS un
Vācijas vienošanā un sekojošā LR suverenitātes likvidēšana ir prettiesiska.
Deklarācijas otrais punkts pasludina par spēkā neesošo kopš pieņemšanas
brīža 1940.gada 21,jūlija deklarāciju "Par Latvijas iestāšanos PSRS."
Trešais punkts atjauno Satversmes darbību, ko tūlīt aptur ceturtajā punktā,
izņemot Satversmes 1., 2., 3. un 6.pantu. Par 6.pantu īpašu atruna, ka Saeimas
vēlēšanas var notikt tikai garantējot to brīvu norisi.
Deklarācijas 5.pants nosaka pārejas periodu līdz Latvijas suverenitātes
atjaunošanai de facto. Pārejas
periodā augstāko varu realizē Augstākā Padome.
Sestais punkts atzīst par iespējamu piemērot arī LPSR Konstitūcijas Normas
un citus likumdošanas aktus, kas dotajā brīdī darbojās Latvijā, ciktāl tie nav
pretrunā ar Satversmes 1;2;3 un 6. pantiem. Tas darīts, lai izvairītos no
tiesiskā vakuma.
Devītais punkts nosaka attiecību veidošanas kārtību ar PSRS.
8. Tiesiskā attīstība no
Deklarācijas līdz 21.augusta Konstitucionālajam likumam.
Pēc 4.maija deklarācijas Augstākās Padomes rīcībā vēl nebija nekādu valstij
nepieciešamo institūciju. Latvija turpināja funkcionēt dažādas PSRS tiešā
pakļautībā esošas represīvas organizācijas, no kurām sevišķi bīstama bija VDK.
Pirmkārt, bija nepieciešams pārņemt tiesību aizsardzības iestādes. Šajās
iestādēs, sevišķi milicijā, strādāja daudz Latvijā nesen iebraukušu darbinieku,
tomēr tie bija profesionāļi, un viņu nomaiņa masveidā paralizētu šo institūciju
darbību. Augstākā Padome uzsāka tiesību aizsardzības iestāžu depolitizāciju
aizliedzot to darbiniekiem darboties sabiedriski politiskās organizācijās.
Problēmas radīja LPSR Prokuratūra, kur daļa darbinieku, neatzīstot 4.maija
deklarāciju, turpināja pildīt PSRS ģenerālprokurora norādījumus. LR Prokuratūra
tika nodibināta 1990.gada 26.septembrī, par ģenerālprokuroru kļuva J.Skrastiņš.
Paralēli turpina darbu arī LPSR Prokuratūra, kuru apsargā OMON kaujinieki. Šāda
situācija saglabājas līdz 1991.gada augustam.
Milicijā, sevišķi Rīgā, bija daudz darbinieku, kuri neatzina 4.maija
deklarāciju. Tikai ar grūtībām atrada milicijas darbiniekus, kuri apsargātu
valdības ēkas. Tika izveidota darba grupa Z.Indriksona vadībā likuma par
policiju izstrādei. To pieņem tikai 1991.gada 4.jūnijā.[34]
Muita un robežapsardze vajadzēja radīt no jauna. 1990.gada 3.jūlijā izveido
Muitas departamentu un sākas muitas sistēmas veidošana. 20.decembrī Augstākā
Padome pieņem likumu “Par Latvijas Republikas valsts robežu”, tomēr robežsardze
sāk darboties tikai 1992.gadā.
31.jūlijā Augstākā Padome pieņem lēmumu par Latvijas Bankas veidošanu. Par
pirmo tās prezidentu kļūst Pāvils Sakss.[35]
Turpinājās pašvaldību reorganizācija. 1991.gada 24.aprīlī pieņem likumu par
pagastu pašvaldību un pilsētu pašvaldību.
Lielākās problēmas radīja tiesību sistēmas sakārtošana. Nevarēja uzreiz
pārņemt un atjaunot visus Latvijas laika likumus, tie bija jāsaskaņo ar
mūsdienu situāciju Latvijā un mūsdienu starptautisko tiesību principiem.
Tūlīt pēc neatkarības pasludināšanas 1990.gada 4.maijā Augstākā Padome
pieņēma deklarāciju par Latvijas pievienošanos starptautisko tiesību
dokumentiem cilvēktiesību jomā. Deklarācijā uzskaitīts 51 starptautisko tiesību
akts. Paradoksāli, bet liela daļa no šiem dokumentiem nemaz nebija pārtulkoti
un nebija deputātiem pieejami. Pie tam virkne cilvēktiesību normu nemaz nebija
izpildāmas Latvijas 90-to gadu sākuma apstākļos.
Tiesību pārkārtojumi 1990;1991.gados notika ļoti haotiski. Latvijas juristu
biedrība gan piedāvāja izstrādāt tiesību reformas koncepciju, bet Augstākā
Padome šos ieteikumus ņēma vērā tikai daļēji. Daudzie likumu labojumi un jaunie
likumi bieži tika izstrādāti steigā un tikai "pielāpīja" veco
likumdošanu.
Tika izveidotas darba grupas jaunu likumu kodifikāciju izstrādāšanai.
Krimināltiesībās izstrādāja jaunu koncepciju, saglabājot 1960.gada
Kriminālkodeksa normas papildinot to ar jaunām, kurās tika ņemti vērā
cilvēktiesību principi un 1933.gada LR Sodu likuma normas. No kodeksa izslēdza
totalitārajam režīmam nepieciešamās, bet Latvijai nepieņemamās normas.
Kriminālprocesā svarīgākās izmaiņas tika veiktas pirmstiesas izmeklēšanas
kārtībā un iespējas spriedumu pārsūdzēt. Pusēm paredzēja tiesības pārsūdzēt
spriedumu ne vien kasācijas, bet arī apelācijas kārtībā.[36]
Daudz izmaiņu tiek izdarīts administratīvās atbildības likumdošanā. Tiek
nolemts izstrādāt divus atsevišķus administratīvās atbildības un procesa
kodeksus. Nolemj likvidēt administratīvās komisijas. Tiek pieņemti vairāki
labojumi Administratīvo pārkāpumu kodeksā.
Civiltiesībās izvērtās diskusija, vai atjaunot 137.gad Civillikumu vai
izstrādāt jaunu LR Civilkodeksu. 1990.gad septembrī Augstākā Padome pieņem
pirmajā lasījumā vērienīgu grozījumu paketi spēkā esošajam Civilkodeksam. Šī
likuma virzība tomēr apstājas, jo tiek nolemts atjaunot 1937.gad Civillikumu.
4.maija Deklarācijā noteikts, ka jāizveido komisija, lai izstrādātu jaunu
Satversmes redakciju. Tas izskaidrojams ar to, ka Deklarācijas autori nebija
rūpīgi izanalizējuši Satversmi, un tā likās pārāk īsa un virspusēja salīdzinot
ar apjomīgajām padomju konstitūcijām. Nepieņemams arī bija cilvēktiesību daļas
trūkums Satversmē.[37]
31.jūlijā tiek izveidota darba grupa jaunās Satversmes redakcijas radīšanai
A.Endziņa un R.Apsīša vadībā. Paralēli rada grupu LR pilsonības likuma
koncepcijas izstrādei J.Bojāra vadībā. Drīz kļūst redzama nepieciešamība radīt
konstitucionālus pamatus pārejas periodam, kura ilgumu nevarēja paredzēt. Līdz
tam to reglamentēja tikai 4.maija Deklarācija un formāli arī vecās LPSR
Konstitūcijas normas, kas nebija pretrunā ar Satversmes 1;2;3 un 6.pantu, bet
nebija skaidrs, kuras normas tās bija. Pārejas laika pamatlikuma projekts tika
izstrādāts 1991.gada vasarā, un, visticamāk, tas tiktu arī pieņemts, ja nebūtu
augusta puča Krievijā.
Tika izstrādāts arī pilsonības likuma projekts, bet tas neguva atbalstu, jo
deputāti uzskatīja, ka pilsonības likumu varēs pieņemt tikai jaunievēlētā
Saeima. Pieņemot jaunu pilsonības likumu Augstākā Padome atteiktos no
koncepcijas par 1918.gada Latvijas Republikas atjaunošanu.[38]
9.Cīņa par neatkarību.
Laika posms starp 4.maija Deklarāciju un 21.augusta Konstitucionālo likumu
ir ļoti smags un izšķirošs atjaunotajai Latvijas valstij. Augstākās Padomes
rokās nav nepieciešamo pārvaldes institūtu, tai jāsastopas ar nepārtrauktu PSRS
spiedienu, līdz pat bruņotiem uzbrukumiem. Latvijas valsts balstās praktiski
tikai uz tās atjaunotāju entuziasmu un tautas atbalstu. Manuprāt, tieši
milzīgais tautas atbalsts izglāba Latvijas neatkarību.
Pirmais pārbaudījums nāk jau 1991.gada 15.maijā. Pie LR AP ēkas notiek
neatkarības pretinieku mītiņš, kura dalībnieki cenšas ielauzties AP ēkā.
Paradokss, bet šo mītiņu izklīdina OMON vienības, vēlākie Latvijas Republikas
niknākie ienaidnieki.
Visa 1990.gada laikā PSRS bruņotie spēki cenšas destabilizēt situāciju un
demonstrēt spēku. Brīžiem pat tie iejaucas valsts pārvaldes lietās. 14.novembrī
AP nolemj pārtraukt PSRS armijas saimniecisko un materiālo apgādi, tas piespiež
militāristus nedaudz nomierināties.
LKP CK neatsakās no pretenzijām uz varu 15.maijā izveidojas jauna
organizācija - PSRS un Latvijas PSR Konstitūcijas un pilsoņu tiesību
aizsardzības komiteja. LKP cenšas noorganizēt strādnieku vienības pilsētās un
lauku rajonos, tomēr tas neizdodas un šīs vienības ir mazskaitlīgas. 1990.gada
beigās šīs organizācijas pārtop par Vislatvijas sabiedrības glābšanas komiteju
(VSGK). LKP cenšas panākt tiešas PSRS prezidenta pārvaldes ieviešanu Latvijā.
Situācija kļūst kritiska 1991.gada janvāra sākumā, kad LKP CK ar bruņotu spēku
ieņem Preses namu.
1991.gadā naktī no 12. uz 13.janvāri Viļņā Padomju armijas vienības ieņem
Viļņas televīzijas torni, nogalinot 14 un ievainojot 110 cilvēkus. 13.janvārī
notiek LKP X Plēnums, kurā pieprasa LR AP atlaišanu un varas nodošanu VSGK.
Tomēr Rīgā nepaspēj veikt vardarbīgas akcijas līdzīgi kā Viļņā, jo 13.janvārī
dienas laikā Rīgā ap stratēģiski svarīgākajiem objektiem tiek uzceltas
barikādes. Padomju armija šos objektus neapšaubāmi ieņemtu, bet tas prasītu
lielus civiliedzīvotāju upurus un izsauktu ārkārtīgi asu nosodījumu ārzemēs.
20.janvārī ap plkst. 21.00 OMON vienības sāk uzbrukumu LR Iekšlietu ministrijas
ēkai. Šķiet, ka OMON cerēja sagaidīt nopietnu bruņotu pretestību, ar ko varētu
censties attaisnot turpmākas akcijas, tomēr nopietnas pretestības nav, un
izdemolējuši ēku OMON kaujinieki atgriežas bāzē. Šī uzbrukuma laikā iet bojā 5
cilvēki. Pēc tam OMON veic vairākas bruņotas LKP atbalstītas akcijas, bet
nesaņemot atbalstu no Maskavas OMON un LKP aktivitātes apsīkst.
1991.gada 3.martā notiek AP organizēta tautas aptaujā. Tajā jāatbild uz
jautājumu: "Vai jūs esat par demokrātisku un valstiski neatkarīgu Latvijas
Republiku?" Aptaujā piedalās 87,6% Latvijas pastāvīgo iedzīvotāju,
"jā" atbild 73,6%. Lai gan šai aptaujai nav referenduma statuss, tā
pierāda Latvijas tautas atbalstu Augstākās Padomes darbībai.
19.augusta rītā pienāk ziņas par Maskavā notikušo valsts apvērsumu. Varu
sagrābusi Valsts ārkārtējā stāvokļa komiteja (VĀSK), izsludinot PSRS teritorijā
ārkārtas stāvokli. LR AP pasludina VĀSK par nelikumīgu. Plkst.12.00 LKP CK
paziņo par atbalstu VĀSK. par tās pārstāvi Latvijā kļūst F.Kuzmins. Vakarā OMON
uzsāk bruņotas akcijas. Ap plkst. 18.30 OMON sāk uzbrukumu Latvijas TV tornim,
pārtraucot televīzijas raidījumus. Laikā no 19. līdz 20.augustam OMON ieņem un
izdemolē vairākas ēkas, t.sk. radio namu, LTF mītni un tālsakaru centrāli. Tiek
atbruņota arī Ministru Padomes apsardze. 21.augusta kļūst skaidrs, ka pučs
Maskavā izgāzies. Tajā pat dienā AP pieņem Konstitucionālo likumu par Latvijas
Republikas valstisko statusu.
10. Neatkarības nostiprināšana.
1991.gada 21.augusta Konstitucionālais likums pasludina Latvijas Republikas
neatkarību de facto. Likums top ļoti
īsā laikā, un no juridiskā viedokļa ir visai vājš, bet tam ir milzīga politiska
nozīme. Šajā likumā ir vairākas pretrunas. Pirmajā pantā deklarē, ka Latvijas
valstisko statusu nosaka 1922.gad Satversme, tomēr trešajā pantā šo normu
ierobežo ar citu, kas nosaka, ka līdz Saeimas ievēlēšanai varu realizē Augstākā
Padome. Tā praktiski tiek noteikts jauns pārejas periods. Otra pretruna ir
trešajā pantā, ar kuru nosaka, ka Latvijas Republikas teritorijā ir spēkā tikai
LR augstāko valsts varas un pārvaldes institūciju izdotie likumi, līdz ar to
spēku zaudē gan Kriminālkodekss, gan Labošanas darbu kodekss un visi citi
likumi un kodeksi, kas pieņemti LPSR laikos. Šo pretrunu cenšas novērst
29.augustā pieņemot lēmumu par LPSR likumu piemērošanu Latvijas Republikā.
Pēc 21.augusta Latvija paliek praktiski bez nopietniem tiesiskiem pamatiem.
Spēku zaudē LPSR Konstitūcija, un tās vietā stājas četri Satversmes panti,
4.maija Deklarācija un 21.augusta Konstitucionālais likums. 1991.gada
10.decembrī tiem pievienojas Konstitucionālais likums par cilvēka un pilsoņa
tiesībām un pienākumiem. Diemžēl tas ir konstitucionāls tikai nosaukuma pēc, jo
AP to pieņem nevis ar kvalificēto, bet parasto balsu vairākumu. 1992.gada
18.martā pieņem likumu par Latvijas Republikas Ministru Padomi. Tomēr nebija
neviena konstitucionāla akta, kas reglamentētu pašas Augstākās Padomes darbību.
Šīs problēmas atrisināja tikai Satversmes pilnīga atjaunošana un Saeimas
vēlēšanas. Vēlēšanas notiek 1993.gada 5;6.jūnijā. 6.jūlijā 5.Saeima sanāk uz
savu pirmo sēdi. Kā pirmo Saeima pieņem paziņojumu par Satversmes stāšanos
spēkā pilnā apjomā. Ar Satversmes atjaunošanu tiek panākts, ka Latvija balstās
uz Rietumu demokrātijas un tiesiskas valsts ideju pamatiem.[39]
7.jūlijā tiek ievēlēts pirmais atjaunotās Latvijas Valsts prezidents, Guntis
Ulmanis. 8.jūlijā viņš nodod zvērestu un stājas pie pienākumu pildīšanas.
11. Tiesību reformas pēc neatkarības atgūšanas.
Pēc Satversmes atjaunošanas daudz tika diskutēts par tajā nepieciešamajiem
labojumiem. Galvenokārt nepieņemams bija cilvēktiesību un pašvaldību darbības
reglamentējuma trūkums Satversmē. Tāpat uzskatīja, ka Satversme ir novecojusi
un nepilnīga. Satversmē bija arī dažas normas, kuras nekad nebija darbojušās,
piem. par zvērināto tiesu. Uzskatīja, ka nodaļas Ministru Kabinets, Tiesas, un
Valsts kontrole ir pārāk īsas un nepilnīgas. Satversmē nebija nostiprināts arī
latviešu valodas kā valsts valodas statuss.[40]
Tika izvērtēti arī trīs Satversmes reformas veidi: veikt labojumus Satversmē
integrējot tos tekstā vai arī pēc ASV parauga pievienojot tos atsevišķi,
izdarīt tiesību reformas ar konstitucionālo likumu palīdzību. Daļa juristu un
politiķu piedāvāja izstrādāt jaunu Satversmi, bet šīs idejas ātri tika
atmestas, jo tas nozīmētu atteikšanos no Latvijas Valsts tiesiskās
kontiniunitātes principa un nodibinātu Latvijā otro republiku. Diskusiju
rezultātā, ņemot vērā arī pirmskara pieredzi, nolēma veikt labojumus Satversmē
integrējot tos esošajā tekstā.
Pēc neatkarības atgūšanas Satversmē labojumi veikti piecas reizes.
Svarīgākie grozījumi ir: 1.nodaļā noteikts latviešu valodas kā valsts valodas
statuss; 2.nodaļā pagarināts Saeimas pilnvaru laiks līdz četriem gadiem un
mainīta vēlēšanu kārtība; 3.nodaļā atbilstoši pagarināts Valsts Prezidenta
pilnvaru laiks un noteikts, ka prezidentam nevar būt dubultpilsonība. 5.nodaļā
precizēta tautas nobalsošanas kārtība un novērsta pretruna 77.pantā, izslēdzot
teorētisko iespēju grozīt Satversmes 1;2;3 un 6.pantus bez tautas nobalsošanas,
6.nodaļā izslēgta norma par zvērināto tiesām, tā vietā nostiprinot Satversmes
tiesas statusu. Kā visbūtiskākais grozījums jāmin 1998.gada 15.oktobrī
Satversmei pievienotā 8.nodaļa "Cilvēka pamattiesības".
Vissmagākais 5.Saeimas uzdevums bija Pilsonības likuma pieņemšana. Latvijā
ir ļoti daudz nepilsoņu, kurus bija nepieciešams integrēt Latvijas sabiedrībā.
Pirmais pilsonības likuma variants bija visnotaļ radikāls, paredzot nepilsoņiem
t.s. naturalizācijas logus un naturalizācijas kvotas. Tas izskaidrojams ar
bailēm no nepilsoņu masveida naturalizēšanās, kas izrādās nepamatotas, jo visai
stingro kritēriju, sevišķi valodas un vēstures zināšanu pārbaudes, dēļ,
naturalizēties izsaka vēlēšanos tikai neliela daļa no tiem, kam būtu šādas
tiesības. Vēlāk starptautisko organizāciju spiediena rezultātā atceļ
naturalizācijas kvotas. Tikai 1998.gadā pēc tautas nobalsošanas atceļ
naturalizācijas logus, ļaujot naturalizēties visiem nepilsoņiem, kas vismaz
piecus gadus dzīvo Latvijā un atbilst citiem likuma kritērijiem.
Tāpat turpinās citi tiesību sistēmas pārkārtojumi. Jau 1990.gadā tiek likti
pamati pašvaldību reformai. 1992.gada 10.jūlijā izveido Pašvaldību reformu
padomi, kura liek pamatus pašvaldību reorganizācijai, kas turpinās arī pašlaik.
Notiek tiesu sistēmas reforma. 1991.gada beigās izveidoja saimniecisko
tiesu. 1992.gada 15.decembrī pieņem likumu "Par tiesu varu", kurš
izveido pašreizējo tiesu sistēmu.
Turpinās darbs pie likumu kodeksu uzlabošanas. 1991.gada 29.augustā AP
nolemj 12 LPSR likumu kodifikācijas uzskatīt par Latvijas Republikas likumu
kodeksiem. 1992.gada 5.februārī izdara būtiskas izmaiņas Kriminālkodeksā
padarot to atbilstošāku starptautiskajām prasībām. 1993.gadā izdara labojumus
Kriminālprocesa kodeksā, piemērojot to likumam "Par tiesu varu".
1998.gadā tiek pieņemt jaunais Krimināllikums. Vislielākās diskusijas izsauca
nāvessoda jautājums. Tas tiek atrisināts šogad 15.aprīlī Saeimai nolemjot par
pievienošanos 1950.gada 4.novembra Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību
aizsardzības konvencijas 6.protokolam.
Civiltiesību attīstībā nonāk pie secinājuma, ka vislabākais variants ir
1937.gada Civillikuma atjaunošana. Šo koncepciju AP atbalsta 1992.gada
14.janvārī pieņemot lēmumu atjaunot Civillikumu pa daļām. 1992.gada 7.jūlijā
atjauno Civillikuma ievada, mantojuma un lietu tiesību daļas, tās stājas spēkā
ar 1.septembri. 22.decembrī atjauno saistību tiesību daļu, kura stājas spēkā
1993.gada 1.martā. Šo darbu pabeidz 1993.gada 25,maijā atjaunojot Civillikuma
ģimenes tiesību daļu, kas stājas spēkā ar 1993.gada 1.septembrī. Pašlaik
saeimas komisijās otrajam lasījumam tiek gatavots arī Komerclikuma projekts.
1991. - 1993.gados notika darbs pie valsts bruņoto struktūru veidošanas.
1991.gada 23.augustā pieņem likumu par Zemessardzi. Dažu mēnešu laikā
Zemessardzē iestājas ap 10'000 cilvēku. 10.septembrī pieņem likumu par obligāto
dienestu, ar ko sāk veidoties Latvijas armija.
12. Secinājumi.
Mūsdienu Latvijas Republika balstās uz Latvijas Valsts tiesiskās
kontinuitātes principu. Latvijas Republika tika nodibināta 1918.gada
18.novembrī un turpina pastāvēt vēl tagad. PSRS okupācija nav pārtraukusi tās
kā starptautisko tiesību subjekta eksistenci.
Latvijas valsts iekārtas pamatus nosaka 1922.gada 15.februārī pieņemtā
Satversmes Sapulcē Latvijas Republikas Satversme. De iure tā ir nepārtraukti bijusi spēkā Latvijas teritorijā. Pēc
neatkarības atgūšanas veikto grozījumu rezultātā Satversmei ir astoņas nodaļas: 1.Vispārējie
noteikumi, 2.Saeima, 3.Valsts Prezidents, 4.Ministru Kabinets, 5.Likumdošana,
6.Tiesas, 7.Valsts kontrole, 8.Cilvēka pamattiesības. Valsts iekārtas pamatus
nosaka Satversmes 1;2;3 un 6.panti, kurus var grozīt tikai tautas nobalsošanā.
Latvijas Republikas likumdošanas reforma sākās uzreiz pēc 4.maija. Vairākās
jomās atjauno vecos pirmskara likumus (Civillikums, likums par MK iekārtu
u.c.), citās pieņem jaunus tiesību aktus. Darbs pie tiesību reformas vēl nav
pabeigts. Piemēram, pašlaik Saeima izskata Komerclikuma projektu.
Literatûras saraksts:
1.V.Blûzma,
O.Celle, T.Jundzis, D.A.Lçbers, E.Levits, Ï.Zîle. Latvijas Valsts atjaunoðana
1986-1993. Rîga 1998.g.
2.Latvijas Tautas
fronte. Gads pirmais. Rîga 1989.g.
3. D.Îvâns.
Gadîjuma karakalps. Rîga 1995.g.
4. Latvijas
Tautas fronte. 1988-1991. Sastâdîjis J.Ðkapars. Rîga 1998.g.
5. A.Lieven. The
Baltic Revolution. London 1994.
6.Satversmes reforma
Latvijâ: par un pret. Ekspertu seminârs. Rîga 1995.g
[1] D.A.Lēbers Latvijas valsts bojāeja
1940.gadā./ Latvijas Valsts atjaunošana 1986-1993. Rīga 1998 9.lpp.
[2] D.A.Lēbers Latvijas valsts bojāeja
1940.gadā . / Latvijas Valsts atjaunošana 1986-1993. 9.lpp.
[3] Turpat. 11.lpp.
[4] E.Levits Latvija padomju varā. / Latvijas
Valsts atjaunošana 1986-1993. 44.lpp
[5] Turpat. 45.lpp.
[6] Ļ.Zīle Neformālo organizāciju veidošanās
un darbība. / Latvijas Valsts atjaunošana 1986-1993. 95.lpp.
[7] Turpat. 100.lpp.
[8] Dainis Īvāns Gadījuma karakalps. Rīga
1995. 121.lpp.
[9] Ļ.Zīle Politiskās norises sabiedrībā
1988.gada pirmajā pusgadā./
Latvijas Valsts atjaunošana 1986-1993 120.lpp.
[10] Latvijas Tautas Fronte 1988-1991. Rīga
1998. 16.-23.lpp.
[11] Latvijas Tautas Fronte. Gads pirmais.
Rīga 1989. 4.-5.lpp.
[12] Turpat. 207.-224.lpp.
[14] T.Jundzis Tiesību reformu loma
neatkarības atjaunošanā / Latvijas Valsts atjaunošana 1986-1993. 153.-155.lpp.
[15] Latvijas PSR Augstākās Padomes un
Valdības Ziņotājs 1988. Nr.48
[16] T.Jundzis Tiesību reformu loma
neatkarības atjaunošanā / Latvijas Valsts atjaunošana 1986-1993. 156.lpp.
[17] Latvijas PSR Augstākās Padomes un
Valdības Ziņotājs 1989. Nr. 20
[18] Turpat Nr. 32
[19] Turpat, Nr. 47
[20] Turpat, 1990 Nr. 9
[21] Turpat
[22] Latvijas Tautas Fronte. Gads pirmais.
249.-250.lpp.
[23] Turpat, 253.-254.lpp.
[24] Ļ.Zīle Sabiedrības spēku polarizācija/
Latvijas Valsts atjaunošana 1986-1993 174.-176.lpp.
[25] Anatol Lieven The Baltic Revolution London 1994 219.lpp.
[26] E.Levits 1990.gada 4.maija Deklarācija
par Neatkarības atjaunošanu/ Latvijas Valsts atjaunošana 1986-1993
215.-217.lpp.
[27] Turpat, 217.-218.lpp.
[28] Turpat, 218.lpp.
[30] Oficiālais teksts: Latvijas Republikas
Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs 1990.g. Nr 20.
[31] Latvijas Tautas Fronte 1988-1991 Rīga
1998 164.-165.lpp.
[32] Skat atsauci 28, 219.-220.lpp.
[33] D.Īvāns Gadījuma karakalps 268.-273.lpp.
[34] T.Jundzis Neatkarīgās valsts aparāta
veidošana un tiesību reformas/ Latvijas Valsts atjaunošana 1986-1993 241.lpp.
[35] Turpat, 242.lpp.
[36] T.Jundzis. Neatkarîgas valsts aparâta veidoðana un tiesîbu
reforma./ Latvijas Valsts atjaunoðana 1986-1993. 245.-247.lpp.
[37] Turpat 250.lpp.
[38] Turpat. 250;251.lpp.
[39] Ï.Zîle 5.Saeimas vçlçðanas./ Latvijas valsts atjaunoðana 1986-1993.
417.lpp.
[40] Skat. Satversmes reforma Latvijâ: par un pret. Rîga 1995.g.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru