BIZNESA AUGSTSKOLA TURĪBA
TIESĪBU ZINĀTŅU KATEDRA
Patstāvīgais studiju darbs
Konstitucionālajās tiesībās
LR MK satāvs, izveidošana un Deklarācijā par MK
iecerēto darbību paredzētie darbības virzieni
Dienas nodaļas
2.semestra
2.grupas students
Gunārs Ližbovskis
Studentu karte
ISIC-700
Zinātniskais
konsultants
doc. Gundega Saule
SATURS
Ievads.................................................................... 4-5.lpp
MK iekārtas vēsture Latvijā.................................. 6.lpp.
7.Saeimas vēlēšanu rezultāti.................................. 7.lpp.
Šķēle vai Krištopāns.............................................. 8-9.lpp
MK veidošanās ekonom. un polit. aspekti............ 7-89-10.lpp.
Valdības deklarācija.............................................. 10-11.lpp.
MK satāvs............................................................. 12.lpp.
Vērtējums.............................................................. 13.lpp..
IEVADS
Es izvēlējos šo tematu, tāpēc
ka šis ir ļoti interesants temats kā tāds un šeit ir daudz interesanta, kā
viens cilvēks sapulcina ap sevi vairākus cilvēkus (bieži vien citādi domājošus)
un spēj viņus motivēt kopīgam darbam un kopīgiem pūliņiem, lai sasniegtu
maksimāli labu rezultātu. Citiem tas izdodas labāk, citiem sliktāk. Latvijas
Republikas vēsturē(es šoreiz speciāli nepieminu okupācijas laiku) ir bijuši
vairāki ministru prezidenti-spilgtas personības, kuras pašā neatkarīgas valsts
veidošanās sākumā uzņēmās grūto, bet ļoti atbildīgo darbu. Taču, pateicoties
tādiem vīriem kā K. Ulmanis un Z. Meirovics Latvijas varēja sākt attīstīties.
Faktiski Ministru kabinets ir tas, kurš vada valsti un, kura pārziņā atrodas
ekonomika un finanses, ārlietas un iekšlietas.
Jamēs sākam skatīt vēsturē kā
tad veidojās Latvijas Valsts un viņas ministru kabineti, tad mums jāsāk savi
pētījumi ar 1917. gada rudeni, kad Rīgā nodibinājās Rīgas Demokrātiskais bloks.
Tā vadībā tolaik atradās K. Ulmanis, M. Skujenieks, M. Valters un P. Kalniņš.
“Turpmāk vēstures attīstība
ievirzījās tādā gultnē, ka kļuva iespējama Latvijas Valsts dibināšana, Šajā
jautājumā vienošanos panāca LPNP un RDB, izveidojot pilnīgi jaunu politisku
organizāciju- Latvijas Tautas Padomi”[1]
Līdz satversmes sapulces
sasaukšanai tP uzņēmās suverēno varu valstī. Par LTP priekšsēdi tika
apstiprināts jurists J. Čakste. Pagaidu valdības sastādīšanu uzticēja K.
Ulmanim.
LTP nolēma pasludināt Latvijas
valstisko neatkarību 1918. gada 18.novembrī. kas arī tika izdarīts Nacionālā
teātra telpās.
“Sēdi noslēdzot, visi
klātesošie nodziedāja latviešu tautas lūgšanu “Dievs, svētī Latviju!"[2]
Latvijas neatkarība nu bija
pasludināta, taču jaunajai valdībai stāvēja priekšā grūts un ļoti smags darbs.
“1918.gada novembra beigās visa
praktiskā vara Latvijā atradās vācu okupācijas iestāžu rokās”.[3]
Saglabājās arī lielinieku
klātbūtne un vara. 1918. gada 17. decembrī valkā P. Stučkas valdība pasludināja
latviju par padomju republiku. Taču šī valdība veica vairākus pasākumus, kas
radīja iedzīvotājos dziļu neizpratni un sašutumu un visbeidzot arī naidu. Viņi
likvidēja privātīpašumu, apšāva bāgātos saimniekus un panāca to, ka iedzīvotāji
sabēga mežā un kļuva par partizāņiem.
Pa to laiku pagaidu valdība
cīnijās pret okupantiem. K. Ulmanis brauca ārzemju vizītēs, meklējot atbalstu
savai valdībai un savai valstij.
taču vācieši negribēja
samierinātues ar domu, ka Latvija būs jāatstāj un tāpēc pierunāja mācītāju A.
Niedru sastādīt un vadīt vācu okupācijas valdību. Te nu iznāca kuriozs- 1919.
gada vidū Latvijā bija trīs valdības : Ulmaņa, Stučkas un Niedras.
Pēc vēl vairāk kā pusgada cīņām
visā frontēs, latviešu karavīriem izdevās panākt to, ka Latvijā palika tikai
viena valdība-Ulmaņa.
Un beidzot 1920. gada 11.
augustā tika parakstīts ilgi gaidītais miera līgums ar Krieviju.
Latvijas atbrīvošanās karš bija
beidzies. Tas bija turpinājies 628.dienas un prasījis ievērojamus dzīvā spēka
un materiālos resursus.
“Šo atbrīvošanās cīņu laikā un
rezultātā stipri pieauga latviešu valstiskā apziņa un ticība savai valstij, tās
nākotnei.”[4]
Pie šo cīņu rezultāta savu
ieguldījumu deva arī pirmais ministru prezidents Kārlis Ulmanis. Viņš
mobilizēja latvju zēnus zem sarkanbaltsarkanajiem karogiem un lika viņiem
cīnīties gan pret vāciem, gan pret krieviem.
Šīnī rakstu darbā turpmāk
pievērsīšos MK iekārtas vēsturei Latvijā, tad apskatīšu septītās saeimas
vēlēšanas, jo tieši tās bija par pamatu pašreizējā ministru kabineta tapšanā.
Tālāk tiks apskatīta MK tapšanas cēloņi un arī sekas kā arī tiks analizēta
valdības deklarācija un MK sastāvs. beigās, protams, mans bargais vērtējums par
šo veidojumu.
MK IEKĀRTAS VĒSTURE LATVIJĀ (1920.-1940.)
1920. gadā, Latvijas pagaidu
valdība beidzot varēja sākt valsts iekšējās dzīves sakārtušanas darbus.
Kā svarīgākais tika minēts
Satversmes sapulces vēlēšanas, kas notika 1920. gada 1. maijā. Šī Satversmes
sapulce izstrādāja Satversmi un pieņēma to 1922. gada 15. februārī.
Pirmā Saeima sanāca 1922. gada
11.novembrī un par pirmo valsts prezidentu apstiprināja J. Čaksti, ministru
prezidenta amats tika Z. Meirovicam. Viņš strādāja šai amatā 3 gadus un bija
viens no visu laiku veiksmīgākajiem latvijas valstsvīriem. Viņš, apvienojot
divus amatus: ārlietu ministrs un ministru prezidents izdarīja latvijas labā
ļoti daudz. Viņš panāca Latvijas starptautisku atzīšanu de iure no 30 valstīm,
Latvija tika uzņemta Tautu Savienībā. Z. Meirovics vadīja divas valdības.
Kā valdības vadītāji šajos 22.
gados strādāja daudz gudri un spējīgi vīri.
K. Ulmanis 1918.18.nov.-1921.maijs;1925.dec.-1926.
maijs;1931.marts-1931.maijs;1934. maijs-1940.17. jūn;
Z. Meirovics- 1921. jūn.-1923.
janv.;1923.jūn.-1924.janv;
J.Pauļuks 1923. janv.-1923. jīun;
V. Zamuels 1924. janv.-1924.?;
H. Celmiņš 1924. ?-1925.?;1928. dec.-1931. marts;
A.Alberings 1926.?-1926.?;
M.Skujenieks
1926.?-1928.?;1931.marts-1933.dec.;
P. Juraðevskis 1928.?-1928.?.
Kā spēcīgākās personības šeit neapšaubāmi ir Meirovics un
Ulmanis. Uzkrītošs ir valdību īsais mūžs, tas tāpēc, ka Latvijā bija ļoti daudz
politisko partiju un tās nevarēja vienoties savā starpā, bet brīnums ir tas, ka
valdība, kura pastāvēja dažus mēnešus varēja noturēt ekonomikas līmeni, kāds
Latvijā bija.
Jau toreiz valdības uzdevums
bija uzturēt kārtību valstī un sabiedrības komunikācijas, kas dod iespēju
pilnvērtīgi strādāt katram ministram. Es domāju, ka Ulmanis pareizi darīja, ka
likvidēja partiju sistēmu 1934. gadā. Tas nodrošināja reformu nepārtrauktību.
7. Saeimas vēlēšanas, rezultāti
Šīs saeimas vēlēšanas nedaudz
atšķīrās no iepriekšējām vēlēšanām ar to, ka notika vienu dienu, otrkārt:bija
jābalso arī par referendumu, treškārt:šo vēlējām uz četriem gadiem.
Saeima brīnumainā kārtā iznāca
drusciņ kvalitatīvāka nekā iepriekšējās.Tas izpaudās tajā apstāklī, ka tagad ir
mazāks partiju skaits kā arī mazāks haoss, jo nav mazo partiju no, kurām īsti
nevar saprast – vai viņas grib, lai Latvija stājas eiropas vai NVS.
Kā jau pierasts, pirmsvēlēšanu
kampaņas laikā tika iztērēts ne viens vien miljons latu un izliets ne viens
vien šmuces spainis uz konkurentu galvām. Vislabāk to demonstrēja divi
grupējumi: AVE LAT un Ventspils. Šķēle mēģināja iekarot vēlētāju balsis ar
pompozitāti, savukārt Ventspils un Parex atbalstītais LC- ar daudziem plakātiem
un vēstuļu rakstīšanu vēlētājiem.
Diemžēl vēlēšanu rezultāts bija
kā zibens spēriens no skaidrām debesīm: vinnēja vieni- laurus plūc citi.
Acīmredzot, lielais plakāts pie Centrālā pasta ar Šķēles portretu nebija
pārliecinājis pietiekami daudz vēlētāju. TP gan uzvarēja vēlēšanās, bet pie
varas pīrāga dalīšanas diemžēl tika citi. Jāsaka, ka LC lielīšanās vēlēšanu
naktī kļuva riebīga un nepanesama. Un tomēr tas bija šoks. Viens no ceļinieku
līderiem- I. Bērziņš kādas 3 nedēļas pirms vēlēšanām Neatkarīgajā prātoja, ka
diezvai tiks vispār Saeimā un nu pēkšņi otrais lielākais balsu skaits. Kaut kas
man nav saprotams- vai nu Bērziņš ir galīgi dumjš, vai ir notikusi manipulācija
ar balsu skaitīšanas laikā, vai nu Krištopana solījumiem noticēja apbrīnojami
daudz cilvēku.
Manuprāt, visstiprākais
saraksts ir TP. Otrā vietā varētu būt TB/LNNK un trešā – ceļš.
Kā jau varēja gaidīt pēc
vēlēšanu nakts. LC bravūrīgi pieteicās galvenā karognesēja lomai MK un aicināja
pārējās partijas to akceptēt, taču TP nepiekrita spēlēt otru vijoli un
atteicās. Par to kāpēc LSDA iekļāvās valdībā vēl ilgi domās un zīlēs kafijas
biezumos daudz gudras galvas.
Visu šo intrigu un spēlīšu
galvenais vaininieks ir Ministru Prezidenta krēsls-un tātad…
ŠĶĒLE VAI
KRIŠTOPĀNS
Neapšaubāmi Šķēlem pirms
vēlēšanām bija lielķas priekšrocības;
1. bija ieguvis uzticību tautas acīs ar iepriekšējo
valdīšanas laiku;
2. pirms vēlēšanām izveidota jauna, stipra partija.
Savukārt Krištopanam iepriekš it kā godīgi labotie ceļi ar ko viņš
tā lielijās, it kā būtu to darījis par savu naudu. Tagad, pavasarī izrādās, ka
Vilim nemaz tik labi nav gājis ar tiem ceļiem ?!
Tautai spilgtā bija Šķēles
runa, sagaidot 1996. gadu. To klausoties skudriņas skrēja caur kauliem. Īsts
vadonis, kurš ne tikai prot citus pamācīt, bet arī pats prot strādāt. Ja
atceramies miljonāru sarakstu, tad tur figurē arī viņa uzvārds.
Lai arī kā daudzi tiecās viņam
pārmest it kā nelikumīgo privatizāciju, neko pierādīt nevienam nav
izdevies-Ģenerālprokuratūra klusē, neklusē tikai skauģi, visādi sociķi(Bojārs,
Ādamsons), kā arī neatpaliek Lembergs,
Šlesers, kurš vispār savu muti būtu turējis ciet, jo neko prātīgu tāpat no viņa
nedzird.
Loģiski šķiet tas, ka TP pēc
oficiālo rezultātu izziņošanas, paziņoja, ka viņiem pienākas premjera krēsls.
Lai kā Krištopans lielijās ar plusiem vēlēšanu biļetēs, pat viņa partijas
biedram Gorbunovam bija vairāk plusu un mazāk mīnusu. Varbūt Gorbunovam
vajadzēja uzstāties un prasīt amatu. Ne velti pēc pirmajiem strīdiem arTP, paklīda baumas par nesaskaņām pašā LC.
Šķēlem bija divreiz vairāk plusu un trīsreiz mazāk mīnusu nekā Vilim. Te nu
pierādijās, ka personīgās biznesa intereses ir svarīgākas nekā valsts un kur nu
vēl vēlētāju intereses.
Pēc pāris reizēm, kad Lembergs
& Co viesojās pie Viļa, Ministru prezidenta kandidāts bija atrasts-Vilis.
Par spīti tam, ka mēnesi pēc vēlēšanām sāka kristies LC reitings, par spīti
tam, ka uz ielām sastaptie cilvēki izteica savu sašutumu.
Protams, Ministru Prezidenta
kandidāts var būt tikai tas, kuru nosauks Valsts prezidents. Valsts prezidents
aicināja pie sevis visas partijas un mēģināja spītniekus savaldīt, taču
atšķirībā no Adriāno Čelentāno, viņam tas neizdevās. Vienubrīd vēl pazibēja
cerība, ka TB/LNNK pārdomās, taču- nekā. Acīmredzot Lemberga argumenti pret
Šķēli bija tik riebīgi un viņi piekrita par labu Krištopānam. Nav tikai
saprotams kā viņi uzlabos attiecības ar Krieviju, ja valdībā tik daudz tēvzemes
ministru.
Un tā Valsts prezidents nosauca
Krištopāna uzvārdu un aicināja viņu veidot jauno valdību. Tač, skaiti kā gribi-
vairākums neiznāk.
Nav vairs tās sīkās partijas ar
kurām varēja aizlāpīt caurumus. Tūlītējai sociķu aicināšanai valdībā tēvzemieši
iebilst, tādējādi mēģinot kaut cik reabilitēties savu vēlētāju acīs. Bet, tas,
ka atliek sliktu darbu uz rītu jau nav
mazāks ļaunums kāizdarīt topašu šodien.
TB/LNNK spice domāja, ka novels atbildību par sociķu atbalstīšanu uz
ierindas biedriem, taču arī viņi piekrita, jo uzticējās sevis ievēlētai valdei.Un
tā sociķi visu pozīcijas partneru atbalstīti tika valdībā, taču ne jau kā
pilnvērtīgi partneri, bet kā novērotāji ar balstiesībām jautājumā, kas skar
zemkopīgu.
Varbūt šai vietā derētu mazliet
aprakstīt tos politiskos un ekonomiskos aspektus, kas noteica šādu spēku
samēru.
V.Kriðtopana MK veidošanās ekonomiskie un politiskie
aspekti.
Kā vēsta sens sakāmvārds” Kas
maksā –tas pasūta mūziku’”Arī šajā gadījumā ar premjera izvēli uzvarēja
nekaunīgākais, nekaunīgākais tapēc ,ka par sliktu mūziku samaksāja ar zelta
kaudzi.
Kādi tad bija iemesli kas lika
tā rīkoties?:
1.kulminācija privatizācijas procesā;
2.Krievijas krīze;
3.kopīga vēlme nelaist pie varas Tautas Partiju.
Ja sākam apskatīt šos manis
nosauktos iemeslus, tad jāsāk ar privatizācijas procesu un lielo uzņēmumu
privatizāciju.Kā zināms, uz beigām iet sertifikātu izmantošanas laiks. Jau kādu
laiku iet runas, ka vairākām juridiskām personām “uz rokām” ir liels daudzums
sertifikāti, kuriem, ja nepasteidzina lielo uzņēmumu privatizāciju, var izbeigties
lietošanas termiņš. Lembergs&Co lika prātus kopā un izdomāja: ieliksim
jefiņu no LC par ministru prezidentu un paši spēlēsim mūziku. Te jāpiebilst, ka
Šķēle to nebūtu pieļāvis, jo nav atkarīgs no citu naudas kā Vilis.Vienīgais
nesaprotamais gājiens visā šajā labi pārdomātajā ķēdītē ir tas, ka savā amatā
vēl joprojām atrodas godavīrs no LC-Naglis.
Laikam Krištopans ir galīgi bez
mugurkaula, ja nevar apsēsties krēslā bez citu palīdzības un sēdēt mierīgi ar
taisnu, stabilu mugurkaulu.
Ja apskatam otru variantu par
Krievijas krīzi, tad atkal šeit ir sakars arVentspili, proti, “trubas gals”
grib saglabāt labas attiecības ar Krieviju tāpēc, ka arvien pieaugošās krīzes
rezultātā pašā Krievijā tā pārdod vairāk un vairāk naftas. Un Ventspils grib,
lai pēc iespējas vairāk šīs naftas plūstu caur Ventspils ostu, jo tā ir laba
naudas ādere.
Un pēdējais- bailes
noŠķēles.Tajos pāris gados, kad viņš bija pie varas, viņš jau vienreiz izstrēba
putru, ko savārīja Gailis (LC).
Šķēle nostādīja valsti uz kājām
un pieņēma pirmo bezdeficīta budžetu. No Šķēles baidās visi tie, kas ir
negodīgi un ar netīru sirdsapziņu. Tieši tāpēc Tautas Partijas atbalstītāju
skaits palielinās. Gribās ticēt, ka šis taisnais cilvēks visai drīz tiks
ministru prezidenta krēslā un varēs parādīt kā jāstrādā.
Vienīgais, ko viņš un viņa
partija patreiz var darīt ir atrasties lietderīgā, visu redzošā opozīcijā un
neļaut Krištopanam gulēt uz lauriem.
VALDĪBAS DEKLARĀCIJA
Lasot šo deklarāciju, jādomā un
jātic, ka vismaz pusi no tā, kas tur ralstīts, izdosies īstenot, jo valdības
sastāvs un ministru nepareizā iz vietošana amatos liecina par
pretējo- izdarīt izdosies ļoti maz un to pašu slikti.Nākamam premjeram būs ļoti
grūti labot pieļautās kļūdas.
Sāksim ar deklarācijas 2.
punktu. Tur teikts “koalīcija veicinās finansu sistēmas drošību un
stabilitāti.”
It kā skaisti vārdi, ja nebūtu
RKB bankrota, ja Saeimas deputāti neprognozētu tālāku banku krišanu. Finansu
sistēmas stabilitāti neveicinās arī 1999. gada budžets, kas kā” izspiests
citrons” ir nelietojams. Vai nav absurds: naudas it kā nav, taču ministru algu
palielināšanai un jaunu auto pirkšanai tās pietiks?
Nākamajā trešā pantā
teikts”tiks pilnveidoti lielo valsts uzņēmumu privatizācijas principi,
ievērojot patērētāju( lasi: Ventspils aut. piez. ) intereses.”
Liekas, Latvijā nevienam nav
noslēpums, ka valdības ģenerļsponsors ir Ventspils mazais cars Lembergs; un,
kas maksā, tas pasūta mūziku! To pierāda G. Krasta valdības ekonomikas ministra
L. Strujēviča aktivitātes Privatizācijas padomē.
Liekas, šī valdība strādā ar
vienu mērķi- privatizēt lielos valsts uzņēmumus, lai varētu izlietot par
vairākiem miljoniem latu pirktos privatizācijas sertifikātus.Ja mēs
paskatamies, kas notiek ar uzņēmumiem, kurus privatizē Ventspils, tad ir
redzams, ka Rīgas Balsī atlaiž galveno redaktoru, Neatkarīgā Rīta Avīze nomelno
Šķēli un citādi domājošos.
Es domāju, ka privatizēt,
ievērojot patērētāju intereses nozīmē sarīkot atklātu konkursu, kur neatkarīgi
eksperti izvērtē katra pretendenta programmu un tikai pēc tam pieņemt lēmumu.
Tālāk nākošā problēma-alkohols.
Deklarācijā par šo svarģo problēmu pateikti daži teikumi. Taču, ja šī problēma
netiks risināta tā sagraus visu ekonomiku un politisko sistēmu.Šodien Latvijā
tiek izdzerts tik daudz alkohola kā vēl nekad. Nakts tirzniecība pŗtikas
veikalos jāaizliedz.Valstī jāievieð alkohola ieveðanas monopols!
Nākošā problēma-izglītība.
Izglītība būtībā turas uz inerces švakajām kājām un
entuziastu pārcilvēciskajām pūlēm. Jau aizgājis tik tālu, ka skolu direktori
atklāti pārkāpj likumu par bezmaksas izglītību un iekasē naudu no skolēniem par kontroldarbu pārrakstīšanu
un eksāmeniem. Vajadzētu ieviest atpakaļ padomju laiku sistēmu, ka visiem
bērniem obligāti 1. septembrī jābūt skolā. Ja mūsu bērni neies skolā, turpinās
vazāties pa ielām un lietot narkotikas, kas tad dzīvos Latvijā pēc 20. gadiem?
Ar šo saistīta arī noziedzības
un sodu politika. Vai tad tiešām ilgi vēl turpināsies sistēma, ka tiesa un
prokuratūra atbrīvos noziedzniekus, kurus meklējot izlietoti mūsu nodokļu
maksātāju līdzekļi? Šajā valstī tiesības ir tikai noziedzniekiem, bet upuri
paši vainīgi!
Deklarācijā rakstīts, ka
“biežāk tiks noteikti alternatīvi soda veidi brīvības atņemšanai “ Laikam
sāksim zagļiem cirst pirkstus!
Ārpolitikas sadaļā minēts, ka mums
jāizdabā visai pasaulei-arī krieviem. Kādreiz kads no eiropas valstu
vēstniekiem intervijā žurnālistam, taujāts par savas valsts attiecībām ar
Krieviju, smaidot atteicis “vislabākās attiecības ar Krieviju-nekādas
attiecības !”
Arī mums būtu pēdējais laiks
ievērot šo, jo savādāk mēs ar patreizējo ārlietu ministru iestāsimies nevis ES,
bet NVS.
Mēs ieviesām izmaiņas
pilsonības likumā, lai gan latviešu tauta balsoja sakostiem zobiem.Vienalga-
atkal Krievijai slikti. Bet kad tad vienreiz būs labi?, cik ilgi mēs dancosim
pēc Maskavas stabules- pietiek taču vienreiz! Ja Dievs dos, un laiks atļaus, es
gribētu pastrādāt kādu laiku Ārlietu Ministrijā un apgaismot vienam otram viņa
sapuvušo domāšanu.
Ārlietu ministram pēc ES
paziņojuma pagājušo gad par Latviju , vajadzēja atkāpties kāto prasīja daudzas
partijas. Labākais ārlietu ministrs pašlaik Latvijāi būtu Juris Sinka, kurš
vienmēr atklāti pasaka kur krievam īstā vieta. Mums ir jāstāv stingri uz savām
kājām un jāskatās kā pārējās demokrātijas veido attiecības ar Krieviju. Spilgts
piemērs ir Japāna un Somija.Šīs valstis diezgan vēsi izturās pret lielo
kaimiņu, un Krievija neko nevar izdarīt, jo šīs valstis nelokās un stingri
pieprasa savas tiesības.
MK SASTĀVS
Ministru
Prezidents Vilis
Krištopāns
Ministru
prezidenta b.
ES jautājumos Guntars
Krasts
Satiksmes
Ministrs
ministru
prezid. b. Anatolijs
Gorbunovs
Sevišķo
uzdevumu ministrs
sadrbībai ar
Starpt.Fin. instit. Roberts
Zīle
Aizsardzības
ministrs Ģirts
Valdis
Kristovskis
Iekđlietu
ministrs Roberts
Jurdţs
Labklājības
ministrs Vladimirs
Makarovs
Vides
aizsardzības m. Inese
Vaidere
VARAM Vents
Balodis
Ārlietu
ministrs Valdis
Birkavs
Kultūras
ministrs Kārina
Pētersone
Izglīt. un
Zinātn. m. Jānis
Gaigals
Ieņēmumu
valsts m. Aija
Poča
Finansu
ministrs Ivars
Godmanis
Ekonomikas
ministrs Ainārs
Šlesers
Tieslietu
ministre Ingrīda
Labucka
Zemkopības
ministrs Pēteris
Salkazanovs
VĒRTĒJUMS
Ja es gribu būt godīgs un
uzticīgs saviem principiem, tad man jāsaka, ka nevaru pateikt neko labu par šo
ministru kabinetu, ko Krištopāns cēli sauc par koalīcijas valdību.
Kā pareizi pateica viens no
ministriem-Makarovs: “valdība ir radīta priekš tautas, nevis otrādi!”
Valdībai jāiedod cilvēkam
“makšķere” un jāparāda kā ķert “zivis”, bet šī valdība to nevar izdarīt, jo tās
sastāvs ir nekvalitatīvs.
Kādus pienākumus veic Zīle un
Krasts? Viņi dublē finansu un ārlietu ministriju darbu, un bez tam mums vēl ir
Eiropas integrācijas Birojs. Šie amati tika izveidoti nevis tādēļ, ka bija
vitāli nepieciešami, bet gan tādēļ, lai TB/LNNK piekristu strādāt valdībā.
Kāpēc šos zinošos cilvēkus nevarēja atstāt iepriekšējos amatos, kurus viņi ļoti
labi pildīja? Manuprāt tukša skaņa ir Krištopāna solījumi, ka pēc gada viņa
valdība varēs atskatīties uz paveikto. Tās lielākās ziepes, ko šī valdība būs
ievārījusi būs redzamas tad, kad atnāks nākamā valdība un domājams atkārtosies
1995. gads, kad Šķēlem vajadzēja savest valsti kārtībā pēc LC valdības
darbošanās. Un galvenais cietējs būsim mēs- nodokļu maksātāji, kuriem būs
jāsedz zaudējumi un jāatmaksā aizņēmumi.
Šīs neatkarības stūrakmens ir
stabila ekonomika ar darba vietām darba spējīgiem iedzīvotājiem un
konkur’tspējīgām ekonomikas nozarēm. Vai Latvijā tādas nav bijis iespējams
iedibināt 8.gados?
Vispār skumīgi,ka mēs latvieši
esam tik dumji. Bet, gan atnāks latviešiem tie laiki , ko citas tautas tagad
redz.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru