Liberālisms un neoliberālisms

NODOTS ZURNĀLISTOS 2000. JANVARI

IEVADS POLITOLOĢIJĀ

Kursu vada - Ilze Nagla, Starptautisko attiecību maģistre

Referāts ''Liberālisms un neoliberālisms''

Politoloģija ir zinātnes nozare, normatīva disciplīna, kas iztirzā un analizē valstu iekšpolitiku un ārpolitiku. Tā pētī sabiedrības institucionālo iekārtu, piemērotākos kritērijus, pēc kuriem jāspriež par šīm sociālajām institūcijām un vērtē kā darbojas novērtējuma kritēriji, kad jāizvēlas un jāapstiprina atbalstāmā institucionālā iekārta.

Piedāvāju ielūkoties institucionālajā iekārtā, ko veido sabiedriski politiskā kustība - liberālisms.

LIBERĀLISMS

Liberālisms ir politiskā un sabiedriskā kustība, kas pārstāv un atbalsta valdību, preses, vārda, darba brīvību, atceļ šķiru privilēģijas, aizstāv indivīda labklājību un starptautisko tirgus brīvību. Vēsturiski liberālisms, kā politiskā filozofija ir veidojies no Apvienotās Karalistes liberālās partijas un Amerikas demokrātiskās partijas apvienošanās. Liberālisms attīstījies laika periodā no 17 - 19 gadsimtam, kā radikāli atšķirīga kustība no pastāvošajām, kā cīņa pret monarhiju, baznīcu un verdzību. Liberālisma klasiskie principi atrodami Britu filozofa J.S.Milla darbos, grāmatā ''On Liberty''.

Liberālisms tiecās atbrīvot sabiedrību no valsts uzraudzības un kontroles sistēmas, kas tolaik bija raksturīga Rietumu pasaulei. Tā ievirzi kopsavilkumā izteica slavenais lozungs ''laissez faire'', kas tulkojumā no franču valodas nozīmē  - atstājiet cilvēku vienu, respektīvi, lieciet viņu mierā ekonomiskajā darbībā, reliģiskajā jomā, domāšanā un kultūrā, visā darbībā, kas ir viņa paša dzīves piepildījums. Kā galvenā bija prasība pēc valsts neiejaukšanās indivīda darīšanās.  Un tā par klasiskā liberālisma devīzi kļuva Lielās Franču revolūcijas lozungs "Brīvība, vienlīdzība, kopība".

Klasiskā liberālisma filozofijas sākumi Eiropas sabiedriskajā domā ir meklējami Renesanses laikmetā, bet pirmie elementi atrodami jau antīkajā pasaulē un agrīnajās kristietības mācībās.  XVIII gadsimts, kas iegājis vēsturē ar "filozofiskā gadsimta", nosaukumu kļūst par klasiskā liberālisma ziedu laiku. Voltērs, Š.L.Monteskjē, Ā.Smits, D.Rikardo, T.Džefersons, lūk, tikai dažu slavenu cilvēku vārdi, kas nodrošināja liberālisma uzvaras gājienu un stagnācijas sagrāvi Rietumu pasaulē, cilvēku atbrīvošanu no verdzības važām.

XIX gadsimtā klasiskais liberālisms kļuva par valdošo sabiedriskās domas virzienu Rietumeiropā un Amerikā, taču jau gadsimta beigās to sāka apdraudēt dažādu virzienu kolektīvisma idejas, kuru galējas izpausmes guva iemiesojumu XX gadsimta totalitārajās diktatūrās.   

Klasiskā liberālisma pamatprincipi:

-          katrs indivīds ir unikāla, neatkārtojama personība

-          katram indivīdam ir tiesības dzīvot savu dzīvi bez iejaukšanās no ārienes

-          katram indivīdam pieder neatņemamas dabiskās tiesības, kuras aizsargā tādi vēsturiski institūti kā privātīpašums, brīvs līgums, likuma vara

-          ģimene un privātīpašums veido sabiedrības stabilus pamatus

-          visām attiecībām indivīdu starpā jābūt pilnīgi brīvprātīgām

-          sabiedrības uzplaukumu nodrošina brīvs tirgus uz pašregulēšanas pamatiem, brīva tirdzniecība, brīva cilvēka pārvietošanās un miers.

Liberāļu galvenais mērķis bija visu sabiedrības šķiru, bet it īpaši laukstrādnieku un rūpnīcas strādnieku, kas sastādīja vairākumu, materiālo apstākļu uzlabošanu. Liberāļi ticēja, ka šo mērķi var sasniegt ar ekonomiskās brīvības palīdzību, kura varētu, viņu skatījumā, veicināt vēl nepieredzētu augšupeju.

Tradicionālās institūcijas tika lielākā vai mazākā mērā pārveidotas liberālo ideju iespaida rezultātā:

-          atcelta verdzība un dzimtbūšana

-          nodrošināta darba brīvība, kur visas nodarbošanās ir plaši pieejamas atbilstoši nopelniem un talantiem,

-          likuma valdīšana un policijas varas ierobežošana,

-          īpašuma tiesības, kas garantētas pret patvaļīgu iejaukšanos tajās,

-          preses, vārda un ticības brīvības,

-          sieviešu tiesiskās vienlīdzības pieaugošā atzīšana,

-          neierobežota iekšējā un starptautiskā tirdzniecība:

Tādas bija dažas no liberālisma izraisītajām pārmaiņām. Tur, kur tās norisinājās, pieauga noraidoša attieksme pret karu un cerība uz mieru, kas balstītos uz brīvās tirdzniecības pamata, pastiprinājās cieņas sajūta pret tiem, kas nebija dzimuši varai un privilēģijām, visiem pavērās necerētu iespēju pasaule, un pirmo reizi cilvēces vēsturē lielais ļaužu vairums sasniedza uzplaukumu vai arī ieguva izredzes to sasniegt. Saskaņā ar terminoloģiju, ko lietoja daudzi liberālie domātāji, sabiedrība virzījās no statusa režīma, kas balstījās uz piespiešanu, uz līguma režīmu, kura pamats ir indivīda griba.

   

Klasiskā liberālisma kustības institucionālie pamati turpina attīstīties. Izveidojušos organizāciju vidū minams Brīvības Fonds, veiksmīgs neatkarīgā biznesmeņa Pjēra Gudriča ideju un devības rezultāts, kas tika dibināts 1960.gadā Indianapolē. Brīvības Fonds katru gadu organizē desmitiem augsta līmeņa semināru un simpoziju, kuros pētnieki un biznesa ļaudis, kā arī citi intelektuāļi analizē, bagātina un attīsta brīvības ideju. Fonda apgāds "Liberty" izdod liberālās domas klasikas izdevumus.

Saskaņā ar definīciju liberālis ir ''cilvēks, kas tic brīvībai''. Taču iemesli, kāpēc liberāļi tic brīvībai, un veidi, kā viņi to pārvērš politiskajā mācībā un rīcībā ir atšķirīgi. Liberālisma politiskajā domāšanā valda trīs tradīcijas:

1)      Tiek uzskatīts, ka brīvību aizsargā to atbalstošā prezumpcija. Liberālisma doktrīna atspoguļo brīvības specifisko nozīmi politiskos kontekstos. Taču joprojām nav pārliecinoša skaidrojuma par vispārējās brīvības salīdzinošo spriedumu pamatu un robežām.

2)      Lielāka uzmanība tiek pievērsta absolūtām tiesībām uz dažādām galvenajām brīvībām, piemēram, uz sirdsapziņas un uzskatu paušanas brīvību, kuras uzskata par neatņemamu brīvības sastāvdaļu. Šādi uzskati ignorē brīvības reālo vērtību.

3)      Brīvības aizstāvība tiek balstīta uz kādu politisku ierobežojumu principu. Šis princips apgalvo, ka ir iemesli, kas spēj pamatot privātpersonas rīcību, bet nav pieņemami politikā un nav izmantojami dažu politisku darbību pamatojumam. Praksē šie principi var dažas darbības sfēras aizsargāt no valdības iejaukšanās.

   

Līdz pagājuša gadsimta beigām liberālajai koncepcijai par tirgus ekonomiku un konstitucionālo demokrātiju nebija nopietnu sāncenšu. Liberālā demokrātija, gluži tā pat kā citas politiskās kustības, bija kritikas objekts, un lielo pārmaiņu periodā pēc Pirmā pasaules kara tika apstrīdēta tās dzīvotspēja. Taču nedz labējie, nedz kreisie kritiķi nedeva nozīmīgu ieguldījumu sistemātiskā politiskā teorijā. Labējie sekoja klaji iracionālai ideoloģijai, toties kreisie, balstoties uz marksismu, vai nu izteica viedokļus kā empīriskas sabiedriskās zinātnes prognozes, vai arī augstāka līmeņa un skeptiskāku autoru personā aprobežojās ar kritisku teorizēšanu par kapitālismu, patērēšanu un atsvešināšanos. Nav pārsteidzoši, ka paši liberālās demokrātijas aizstāvji nejuta izaicinājumu no labējo vai kreiso kritiķu puses, lai pārskatītu politiskās teorijas seno pamatsistēmu. Tā vietā viņi par savu pienākumu uzskatīja liberālās tradīcijas aizsargāšanu no uzbrukumiem un totalitārās domāšanas cēloņu noskaidrošanu, uzlūkodami to par šīs tradīcijas deformāciju. Džona Rolsa grāmata ''Taisnīguma teorija'' atspoguļoja cīņas liberālās tradīcijas ietvaros un viņš pievērsās liberālās politiskās filosofijas rekonstruēšanai atbilstoši izmaiņām ASV politikā. Rolss apgalvo, ka sabiedrība ir sadarbošanās pasākums. Koordinējot darbību, indivīdi rada virsproduktu salīdzinājumā ar to, ko viņi sasniegtu nesadarbojoties. Šajā virsproduktā var ietilpt ļoti dažādi labumi: miers un drošība, brīvības formas, ienākumi un bagātība utt. Tad taisnīguma problēma attiecas uz sadarbības rezultātu sadali sabiedrības locekļiem tā, lai nevienam nebūtu pamatotu iebildumu, ka izturēšanās pret viņu bijusi negodīga. Jāpiebilst, ka augstākās vērtības piešķiršana cilvēkiem kā autonomām personām ir galvenā ētiskā ideja klasiskajā apgaismības liberālismā un ka Rolss piedāvā, viņaprāt, atbilstošu mūsdienu skaidrojumu par liberālās tradīcijas būtību. Taisnīguma teorija nav iecerēta vienkārši kā jebkāda taisnīguma teorija, tās nolūks ir dot loģiskāko un atraktīvāko liberālās politiskās tradīcijas izklāstu.

Rietumu liberāļi uzskata, ja individuālā brīvība ir cilvēku galīgais mērķis, tad nevienam to nedrīkst atņemt citi, un vismazāk to kādam vajadzētu baudīt uz citu rēķina. Brīvības vienlīdzība - neizturēties pret citiem tā, kā es negribētu, lai citi izturas pret mani. Taisnīgums ir liberālās morāles sistēmas pamats.

Mūsdienās lielākā daļa sabiedrības, gan Eiropā, gan Amerikā, ir vienisprātis, ka liberālā demokrātija ir vienīgā pieņemamā pārvaldes forma. Jo liberālā demokrātija nozīmē brīvību un pašpārvaldi vienlīdzības apstākļos. Un tās jaunie izpausmes veidi jaunajām Austrumeiropas demokrātijām varētu būt piemērotāki nekā vecās metodes.  Arī Latvijā  sabiedrība pilnā mērā ir pārliecinājusies par kolektīvisma ideju (to komunistiskajā paveidā) nespēju nodrošināt Latvijas tautas uzplaukumu un tās iekļaušanos Eiropas civilizācijā. Ir pieaudzis pieprasījums pēc jaunām idejām, sevišķi pēc tām, kas nodrošinājušas pārsteidzoši straujo Rietumeiropas un Ziemeļamerikas progresu.

Parasti pāreju uz demokrātisku režīmu iedala divos posmos - liberalizācijā un demokratizācijā. Laika ziņā tie var vairāk vai mazāk pārklāties, taču parasti pirmais posms ievada otro. Liberalizācija ir pilsoņu tiesību paplašināšana, no kuras lielā mērā atkarīgs pašas pārejas plašums un dziļums, kā arī demokratizācijas iespējas. Faktiski tiek iedibinātas vai atjaunotas klasiskās liberālās tiesības un garantijas, kas gan pilsoņus aizsargā no patvaļīgām un prettiesiskām valsts akcijām. Otrais posms - demokratizācija - ir visu to procedurālo noteikumu iedibināšana politiskajā praksē, par kuriem mēs runājam, analizējot demokrātisko režīmu. Demokrātiskā režīma pilsoniskā sabiedrība kontrolē valsti, savukārt valsts, garantēdama pilsoniskās sabiedrības suverenitāti, nodrošina pilsoniskās sabiedrības iekšējo pretrunu risināšanas atklātumu un tiesiskumu.

Termini ''liberālisms'' un ''demokrātija'' neizsaka vienu un to pašu. Liberālā demokrātija ir mēģinājums savienot liberālisma un demokrātijas pamatvērtības. Liberālisms priekšplānā izvirza indivīda brīvību un autonomiju, brīvību no valsts un sabiedrības iejaukšanās ''personiskajā'' telpā un akcentē indivīda iniciatīvu un atbildību. Liberālisms ir pret egalitārajām tieksmēm sabiedrības sociālajā un ekonomiskajā dzīvē, pret valsts lomas absolutizāciju sabiedrisko un ekonomisko procesu regulācijā.

Septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados klasiskā liberālisma auglīgais raksturs guva pierādījumu to patstāvīgi pielietojot humanitārajās zinātnēs. Filozofijā Roberta Nocika "Anarhija, valsts un utopija"(1974), balvu ieguvušais pētījums aplūkoja jautājumu, kas izriet no premisas, ka "indivīdiem ir tiesības, bet ir lietas, kuras (nepārkāpjot viņu tiesības) viņiem nevar darīt ne atsevišķas personas, ne grupas".

Savukārt, demokrātija aizstāv principu, ka politikā jāiesaista plaši iedzīvotāju slāņi, tātad nepieciešama reāla politiskā vienlīdzība, kas ir demokrātijas centrālā vērtība. Tas sabiedrībā mazinātu sociālo diferencētību un tuvinātu to sociālajam taisnīgumam. Pārejas laikā polistiskos spēkus iedala:

-          konservatoros

-          oportūnistos

-          reformatoros

Konservatori cīnās par to, lai līdzšinējais režīms saglabātos, bieži vien nonākdami līdz galējiem līdzekļiem (represijām, militārām akcijām, valsts apvērsumiem). To pierādījusi arī nesenā bijušo PSRS valstu pieredze, tai skaitā, Latvijas.

Oportūnisti ir par vecā režīma liberalizāciju un to tālākās perspektīvas variējas plašā diapozonā.

Reformatori ir par to, ka pārejas periodā jasasniedz maksimālais, liberalizāciju uzskatīdami tikai par priekšspēli un visus spēkus koncentrē demokratizācijas virzienā.

Minēto politisko spēku iedalījums var mainīties atkarībā no pārejas perioda fāzes. Arī paši politiķi samērā bieži pārgrupējas.

No astoņdesmito gadu beigām visur attīstītajā (un pat attīstības ceļu ejošajā) pasaulē atdzimušais un intelektuāli bagātinātais klasiskais liberālisms ir kļuvis par atzītu spēku gan ideju, gan praktiskās darbības jomā. Pat tā pretiniekus, kas kādreiz triumfējot izsmēja to kā vecmodīgu un mirstošu mācību, diskusija un notikumu gaita piespieda atzīt vismaz dažu liberālisma principu īpašo nozīmīgumu.

Tādējādi divdesmitā gadsimta pēdējos gados ir notikusi revolūcija klasiskā liberālisma likteņos. Šī mācība piedāvā arvien pieaugošam domājošu cilvēku skaitam taisnīgu un saprātīgu ideālu: sabiedrības modeli, kas balstās uz privātīpašuma un netraucēta tirgus, likuma valdīšanas un miera pamatiem, kur nevienam cilvēkam nav varas pār otra tiesībām un brīvībām, kur ikviens indivīds var brīvi sekot paša izvirzītajām vērtībām un ''dzīves ietvars "nodrošina, ka viņš nepārkāpj neviena cita cilvēka analogu brīvību

Taču ticība, ka liberālā demokrātija ir vienīgā pieņemamā pārvaldes forma, tomēr varētu modināt aizdomas par to, ka visas zināmās pretrunas tagad ir paslēptas zem vienas etiķetes. Lielā vienprātība attiecībā uz liberālās demokrātijas pārākumu varētu slēpt dziļu nesaprašanos par to, kas īsti ir liberālā demokrātija. Starp šodienas liberāļiem pastāv lielas domstarpības par to, ko nozīmē brīvība vai pašpārvalde un kāda veida vienlīdzība ir piemērota. Liberālā opozīcija ir nogurusi apgalvodama, cik ļoti mainījusies. Cilvēki, kas dēvē sevi par ''mērenajiem'' vai ''jaunajiem'' liberāļiem, apgalvo, ka esot atteikušies no vecā, vēlētāju noraidītā liberālisma. Bet viņi tā arī nepasaka, ko īsti likuši vecā vietā. Un tas viss tiek pasludināts par politisko reālismu. Bet reālisms nav princips, un līdz šim reālisms nav izdarījis neko, lai apturētu nemitīgi pieaugošo nevienlīdzību un pastiprināto kopības izjūtas sairšanu. Šķietamais konflikts starp brīvību, vienlīdzību un kopību ir nozīmīgs. Šāda konfliktu neizbēgamība ir bīstama, it īpaši Austrumeiropā. Tas bīstams visupirms tāpēc, ka ir radīta plaši izplatīta pārliecība, ka patiesa brīvība ir sasniedzama tikai noraidot vienlīdzību kā sociālu mērķi. Šo pārliecību stiprinājis komunisma apgalvojums, ka tas esot egalitārs. Austrumeiropas sabiedrība vēl joprojām ir pārliecināta, ka vienlīdzības ideja ir postoša. Patiesai demokrātijai jāprasa, lai konstitūcijā ierakstītās garantijas pasargātu minoritātes no vairākuma gribas. Demokrātiju var uzlabot, ierobežojot vairākuma gribu, un, lai vismaz daži ierobežojumi aizsargātu brīvību un rūpju vienlīdzību - tā ir liberālās koncepcijas centrālā iezīme.

NEOLIBERĀLISMS

Viena no mūsdienu liberālisma modifikācijām, kas no tradicionālā liberālisma atšķiras ar priekšstatiem par bīvību un vienlīdzību, indivīda, sabiedrības un valsts attiecībām ir neoliberālisms. Neoliberālisms saglabā uzticību demokrātijas principiem, brīvai konkurencei un privātai iniciatīvai, taču pie nosacījuma, ka valstij pastāvīgi jāiejaucās indivīda ekonomiskajā un sociālajā dzīvē. Dažkārt par neoliberālismu dēvē arī neokonservatīvisma teorijas. Jo neokonservatīvisms ir pieņēmis daudzus klasiskā liberālisma principus un ir izteikti politiski orientēts, sarežģīts un iekšēji diferencēts ideoloģiskais strāvojums, kas veidojies konservatīvo un liberālo vērtību un ideju pārvērtēšanas procesā. Principā neokonservatīvisms ir konservatīvo un liberāļu kustību sintēze. Neokonservatīvisms pastāv kā kultūfilozofisks strāvojums un partiju politiskā orientācija.

Liberālisma pretmets ir totalitārisms. Tas ir politisks režīms, kurā valsts maksimāli reglamentē sabiedrības ekonomisko, politisko un garīgo dzīvi. Šajā režīmā notiek pilsoniskās sabiedrības demontāža un likvidācija. Formāli totalitārisms sabiedrības locekļus iekļauj politiskajā procesā, kurā viņiem jāspēlē reglamentētas lomas, tomēr reāli viņi ir pilnīgi atsvešināti no politiskās dzīves. Pilnībā tiek iznīcināta vairākuma un mazākuma problēma - no visiem tiek pieprasīta pilnīga vienprātība, jebkura nevienprātība tiek valstiski represēta. Varas sadale notiek pa slēgtiem birokrātiskās hierarhijas kanāliem. Būtiska totalitārā režīma iezīme ir ''totāls terors'' un ''vienotās gribas'' ideoloģija, vienpartijas sistēma un slepeno dienestu valdošā loma.

Argumenti un notikumi gājuši kopsolī, diskreditējot klasiskā liberālisma idejiskos pretiniekus, un klasiskais liberālisms arvien lielākam skaitam neatkarīgu prātu šķiet vislabāk atbilstošs divdesmit pirmā gadsimta pasaulei.

Izmantotā literatūra:

1.      Demokrātijas pamati, Zinātne, Rīga 1993

2.      Ievads politikā, Zvaigzne ABC, Rīga 1998

3.      Mūsdienu politiskā filosofija, Zvaigzne ABC, Rīga 1998

4.      Hutchinson Encyclopedia, Helicon, UK 1999

5.      Svešvārdu vārdnīca, Jumava, Rīga 1999

Internets