Likviditātes un maksātspējas rādītāji un to analīze.

Viens no svarīgākiem kriterijiem uzņēmuma finansiālā stāvokļa novērtēšanā ir maksātspēja. Var izdalīt ilgtermiņa un tekošo maksātspēju. Ilgtermiņa nozīmē uzņēmuma spēja norēķināties par savām ilgtermiņa saistībām. Spēju maksāt par tekošām saistībām sauc parasti par likviditāti (tekošā maksātspēja), t.i. spēja samaksāt par tekošām saistībām realizējot tekošos aktīvus. Pamatlīdzekļi, ja tikai tie nav pirkti ar mērķi pārdot, vairums gadījumos nevar būt par avotiem, lai segtu tekošos parādus, jo pirmkārt, tiem ir funkcionālā loma ražošanas procesā un otrkārt, grūti tos steidzīgi realizēt. Tāpēc pamatlīdzekļi netiek iekļauti likviditātes rādītāju aprēķinā.

          Spēja realizēt tuvākā laikā (viena gada laikā) ir likviditātes novērtējuma kritērijs, pēc kura aktīvus un pasīvus pieskaita pie tekošiem vai ilgtermiņa. Bet šis nav vienīgais kritērijs, pēc kura nosaka vai attiecīgo bilances posteni pieskaitīt pie apgrozāma. Galvenais kritērijs aktīvu un pasīvu klasifikācijai tekošos ir to patērēšanas vai apmaksas noteikums uzņēmuma normālā ražošanas – komerciālā cikla laikā. Likviditāti var aplūkot no diviem viedokļiem:

1.  No uzņēmuma likvidācijas viedokļa, t.i., jānoteic, kādi maksāšanas līdzekļu būtu uzņēmuma rīcībā, ko varētu novirzīt saistību dzēšanai, ja maksātnespējas vai nepietiekamas rentabilitātes dēļ uzņēmums būtu jālikvidē. Lai rastu atbildi uz šo jautājumu, nepieciešama informācija par: ieņēmumiem, ko uzņēmuma eventuālas likvidācijas gadījumā varētu iegūt, pārdodot īpašumu; priviliģēto saistību lielumu; garantētā kredīta nodrošinājuma lielumu. Finansu pārskatā šādas informācijas nav. Tātad likviditāti šadā aspektā nemēdz aplūkot gada pārskata analīzes gaitā. Likviditāti šādā veidā analizē, nosakot kreditēšanas režīmu.

2.  No uzņēmuma darbības turpināšanas viedokļa; jānovērtē varbūtība, ka uzņēmums varētu kļūt maksātnespējīgs un tiktu ierosināta piespiedu likvidācija. Bet tā, ka finansu pārskata informācija balstās uz uzņēmuma darbības turpināšanas principa, analizējot bilanci, likviditāti var aplūkot tikai no šī viedokļa. Informācija par likviditāti ir ļoti svarīga, jo maksātnespējas iestāšanās draud ar uzņēmuma darbības pārtraukšanu. Uzņēmējus un arī analītiķus interesē nākotnē sagaidāmā likviditāte, nevis pagātnes skatījumā. Sagaidāmo likviditāti nav iespējams noteikt tikai pēc grāmatvedības pārskata datiem, bet plaši izmantojot finansu plāna datus. Parasti rentabls uzņēmums ir arī maksātspējīgs, jo tam ir pieejami pietiekami kredīta resursi.

Iepriekšējai likviditātes analīzei piesaista datus, ko satur bilance. Ļoti svarīgi korrekti noteikt apgrozāmo aktīvu lielumu, autors piekrīt, ka nevar izmantot visu apgrozāmo līdzekļu iedaļu, jo tas var dot sakropļotu priekšstatu par uzņēmuma īpašuma stāvokļa sadalījumu [12, 22]. Tas izskaidrojams ar to, ka apgrozāmo līdzekļu bilances iedaļa satur arī tādus posteņus, kas pēc būtības tādi nav, piemēram, šaubīgie debitori vai ilgtermiņa debitori, kuriem atmaksas periods ir lielāks par gadu, nākamo periodu maksājumi. Pēc likviditātes pakāpes apgrozāmos līdzekļus iesakams nosacīti sadalīt četrās grupās:

1.  augsti likvīdie līdzekļi, kas ir tulitējā realizācijas gatavībā (naudas līdzekļi);

2.  likvīdie līdzekļi, kas ir uzņēmuma rīcībā (pircēju saistības, likvīdie vērtspapīri, kas kotējās biržā);

3.  mazāk likvīdie līdzekļi, kas ir uzņēmuma rīcībā (preču materiālo vērtību krājumi: preces, nepabeigtā ražošana, materiālu krājumi);

4.  nelikvīdie līdzekļi (šaubīgie debitori, nepabeigtā ražošana, nākamo periodu izmaksas).

Proporcija, kādā šīs grupas var attiecināties viena pret otru nosaka: uzņēmuma raksturojums un darbības sfēra; uzņēmuma līdzekļu aprites ātrums; attiecība starp tekošiem un ilgtermiņa aktīviem; saistību summas un termiņi salīdzinājuma ar attiecīgiem aprozāmo līdzekļu summām un termiņiem; tekošo aktīvu likviditātes pakāpe. Apgrozāmo aktīvu posteņu attiecināšana pie noteiktas grupas, var mainīties no konkrētiem nosacījumiem, jo, piemēram, debitoros var būt uzskaitīti dažādi parādi, vienu daļu varēs attiecināt uz 2 grupu, bet otru daļu uz 4 grupu, arī nepabeigto ražošanu atkarībā no ražošanas cikla ilguma var ievietot 3 vai 4 grupā utt. Ja uzņēmums iepriekš neparedzētu iemeslu dēļ sašaurina ražošanu, tad var pieaugt krājumi, agri iegādātie materiāli var izrādīties lieki. Tāpat, pircējs kļūst maksātnespējīgs, pieaug debitoru parādi. Ņemot vērā augstāk minēto, ir lietderīga līdzekļu pārgrupēšana pa likviditātes grupām, kas balstīta uz konkrēta uzņēmuma darbības specifiku, nākotnes ieņēmumu un izdevumu novērtēšanu. Ar to palīdzību aprēķina likviditātes analīzē izmantojamos rādītājus:

1.pakāpes					Nauda bankā, kasē	Nodokļi
Augsti likvīdi
					Vērtspapīri, kas kotējās biržā	Darba algas
2.pakāpes					Debitoru parādi
	likvīdi				(pircēju un pasūtītāju parādi; rādniecisko un saistīto uzņēmumu parādi; citi debitori)	Parādi piegādātājiem
						Citi kreditori
	3.pakāpes				Krājumi
		likvīdi			(gatavā produkcija; avansi par precēm; nepabeigtā ražošana; materiāli un izējvielas; nepabeigtie sūtījumi).	Dividendes
						Īstermiņa aizņēmumi no kredītiestādēm
					Nelikvīdie līdzekļi (šaubīgie debitori; nepabeigtie ražojumi; neiemaksātās daļas statūtkapitālā; nākamo periodu izmaksas; nelikvīdie vērtspapīri).	Citi īstermiņa aizņēmumi
					Apgrozāmie līdzekļi = Līkvīdie līdzekļi - nelikvīdie	Istermiņa saistības
				3. pakāpes likviditāte= 1, 2, 3.pakāpes likvīdi/īstermiņa saistības (kopējās likviditātes koeficients) (current ratio)
				2.     pakāpes likviditāte=1 un 2.pakāpes likvīdi/īstermiņa saistības (starpseguma likviditātes koeficients) (quick ratio or acid-test ratio)
				1.     pakāpes likviditāde=1.pakāpes likvīdi/īstermiņa saistības (absolūtās likviditātes koeficients)

1.     pakāpes likviditāte.

Lielākajā daļā gadījumu visdrošākais likviditātes novērtējums ir pēc naudas līdzekļu lieluma, kurš ir uzņēmuma rīcībā. Tāpēc arī likviditātes rādītāju sauc par absolūtā likviditātes koeficientu. Tas rāda kādu īstermiņa saistību daļu uzņēmums var dzēst vistuvākajā laikā. Tās lielums ir 0.2 – 0.25.

2.pakāpes likviditāte.

Starpseguma koeficients ir saistīts ar uzņēmuma saimnieciskajā darbībā iesaistīto aktīvo kapitālu. Pēdējo aprēķina kā starpību starp apgrozāmo aktīvu un īstermiņa saistību summām. Šī kapitāla lielums, sevišķi tā absolūtais un relatīvais pieaugums, liecina par uzņēmuma finansiālā stāvokļa nostiprināšanos. Šīs rādītājs raksturo tekošo saistību daļu, kas var tikt dzēsta ne tikai ar naudas līdzekļiem, bet arī ar sagaidāmiem ienākumiem no izpildītiem darbiem, nosūtītās produkcijas un sniegtiem pakalpojumiem. Viena no galvenām problēmām, kas rodas rēķinot šo rādītāju, ir novērtēt debitoru parāda lielumu, ko iekļaut aprēķinā. Pašlaik bilancē debitoru parādu sastāvā atspoguļo firmas dalībnieku pašu kapitālā iemaksājamo parādu summu. Ja mēs iekļausim šo posteni likvīdo aktīvu summā sanāks, jo mazākā mērā dalībnieki nomaksā savas saistības, jo augstākā likviditāte, bet tas ir pretrunā un tāpēc šo posteni jāizslēdz no debitoru sastāva aprēķinot likviditāti (svarīgi, ka šo parādu var dzēst arī ar mantiskiem ieguldījumiem).

Tai pašā laikā tekošo saistību sastāvā ir uzņēmuma parāds par saņemtiem avansiem. Šāda veida parāds pie normālā ražošanas procesa tiks dzēsts ar gatavo produkciju un to jāizslēdz aprēķinot rādītāju. Arī jāņem vērā, ka vairākums no pārējo debitoru sastāvā uzradītām summām nav viegli realizējamie. Tāpēc jābūt uzmanīgiem iekļaujot pārējo debitoru summu aprēķinā. Vajag ņemt vērā, ka secinājumu pareizība ir atkarīga no debitoru parādu kvalitātes. Ievērojamais šaubīgo debitoru īpatsvars var rast draudus uzņēmuma finansu stabilitātei. Pēc starptautiskajiem standartiem uzskata, ka šim rādītājam jābūt vismaz 0.8-1, jo tikai tādā gadījumā  uzņēmums reāli spēj segt īstermiņa saistības.

3.pakāpes likviditāte.

Jo lielāki apgrozāmie līdzekļi, jo lielāka varbūtība, ka īstermiņa saistības tiks dzēstas ar esošiem aktīviem. Pamatot dotā rādītāja pieļaujamo lielumu ir diezgān grūti. Skaidrs, ka to lielums būs atkarīgs no uzņēmuma darbības sfēras. Pieņemts ka, ja attiecība starp tekošiem aktīviem un tekošām saistībām ir zemāka nekā 2:1, uzņēmums nespējs pilnīgi un laikā dzest savas saistības. Daudzkārtīgs pārsniegums liecina par to, ka uzņēmumam ir ievērojams brīvo līdzekļu apjoms, kas izveidots no pašu līdzekļiem vai arī uzņēmums nepietiekami izmantojies īstermiņa kredītus (banku kredītu un komerckredītu). No darbības efektivitātes pozicijas krājumu izveidošana, līdzekļu novirze debitoru finansēšanai ir saistīta ar nemakulīgo aktīvu izmantošanu.

Apskatītiem likviditātes rādītājiem ir vairāki trūkumi:

-         statiskums – parādītie rādītāji tiek aprēķināti pamatojoties uz bilances datiem, kas raksturo īpašuma stāvokli uz konkrēto datumu, tāpēc, lai novērtētu šī koeficienta pārmaiņas, ieteicams to aplūkot dinamikas skatījumā vai arī salīdzināt ar citu radniecīgu uzņēmumu koeficientu līmeni;

-         maza informācija nākamo naudas ienākumu un izdevumu prognozēšanai, bet tieši tas ir tekošās maksātspējas galvenais uzdevums;

-         uzņēmuma saistību nepilnīga uzskaite (ja ir izvēle uzrādīt bilancē aizņēmumu kopā vai bez %);

-         pie rekomendējamiem rādītāju lielumiem jāattiecas piesardzīgi, ņemot vērā uzņēmuma darbības sfēru un apgrozāmā kapitāla īpatnības.

Pamatojoties uz augstāk minēto iesakams veikt detalizētāku maksātspējas analīzi, kurā tiek izmantoti papildus instrumenti, kas ļauj precizēt analīzes rezultātus. Galvenie jautājumi, ko izskata tādā analīzē ir: tekošo aktīvu un pasīvu kvalitātīvs sastāvs; tekošo aktīvu un pasīvu aprites ātrumu atbilstība; aktīvu un pasīvu posteņu uzskaites politikas novērtējums.

Tekošo pasīvu sastāvā var izdalīt saistības ar  dažādas steidzāmības pakāpi. Tāpēc viens no likviditātes vērtējuma veidiem ir aktīvu un pasīvu posteņu aprites ilguma analīze.

Šeit likviditāte tiek apskatīta divos veidos: kā laiku, kas nepiecišams, lai aktīvus pārvērstu naudas formā un kā iespēju pārdot aktīvus par noteiktu cenu. Apgrozāmo līdzekļu likviditātes raksturošanai starptautiskajā praksē iesaka apgrozāmo līdzekļu aprites periodu izteikt dienās [13, 285]. Doto rādītāju iegūst sekojoði:

Ðādu aprēķinu var veikt par jebkuriem interesējošiem atskaites periodu datiem: mēnešu, kvartālu vai pusgada. Aprites periods parāda cik dienās notiek apgrozāmo līdzekļu pilna aprite līdz tam brīdim, kad uzņēmumā nonāk naudas līdzekļi. Pēc šīs formulas aprēķina arī apgrozāmo līdzekļu atsevišķo grupu aprites periodus, var arī izdalīt pa grupas veidiem, piemēram pa katru debitoru, produkcijas veidu utt. Aprēķinu pareizība ir atkarīga arī no tā cik precīzi ir aprēķināti līdzekļu vidējie atlikumi. To lielums parasti nosaka kā vidējo arifmetisko no atlikumiem uz gada sākumu un beigām. Taču, ja firmas darbībai ir sezonas raksturs vai arī, ja gada laikā ir notikušas būtiskas ražošanas un realizācijas apjoma izmaiņas, tad ieteicams izmantot vidējo hronoloģisko [9, 69]. Pasīvu aprites periodu aprēķina analoģiskā kārtībā.

Tālāk salīdzina pasīvas daļas, kuras noteiktā laikā ir jāapmaksā ar tām aktīva daļām, kuras līdz šim laikam ir iespējams realizēt, datus apvieno tabulā. Ja šīs salīdzināšanas rezultātā aktīvu realizācija dod pietiekamus līdzekļus saistību dzēšanai, tad šajā daļā bilance būs likvīda, bet uzņēmums maksātspējīgs. Nelabvēlīgos apstākļos, kad uz noteikto datumu uzņēmuma saistības pārsniegs realizējamos aktīvus, uzņēmums būs maksātnespējīgs.

2.1.tabula

Likviditātes bilance.

Dzēšanas termiņð	Atlikums	Ienākumi	Izdevumi	Atlikums
… diena

Detalizētai analīzei mērķtiecīgi visus apgrozāmos līdzekļu sagrupēt pēc risku kategorijām. Piemēram, ir liela varbūtība, ka debitoru parādus ir vieglāk realizēt naudas līdzekļos, nekā nepabeigto ražošanu vai nākamo periodu izmaksas. Pie tam vajag ņemt vērā katra aktīva veida pielietošanas sfēru, kā arī iepriekšaprēķinātus aprites periodus. Aktīvi, kurus var izmantot tikai vienam mērķim ir lielāks risks (mazāka realizācijas varbūtība), nekā daudz mērķīgiem aktīviem. Jo vairāk līdzekļu ielikti aktīvos, kas iekļūva augstā riska kategorijā, jo mazāka ir likviditāte. Tekošo aktīvu sadalījums pa kategorijām ir redzams tabulā:

Uzņēmuma tekošo aktīvu stāvokļa dinamika un to klasifikācija pa riska kategorijām.

Riska pakāpe	Tekošo aktīvu grupa	Daļas īpatsvars kopējā tekošo aktīvu summā		Novirze
		Gada sākumā	Gada beigās
A	1	2	3	4
Minimālā	Naudas līdzekļi, viegli realizējamie īstermiņa vērtspapīri
Mazā	Debitoru parādi, no normāli funkcionējošiem uzņēmumiem, krājumi, izņemot neejošos, gatavā produkcija ar labu noietu
Vidējā	Produkcija, kurai ir ražošanas tehnisks nolūks, nepabeigtā ražošana, nākamo periodu izmaksas
Augstā	Debitoru parādi, no uzņēmumiem ar grūto finansiālo stāvokli, gatavās produkcijas krājumi, kam nav noieta, neejošie krājumi, nelikvīdi
	Kopā tekošie aktīvi
	Grūti realizējamo aktīvu īpatsvars tekošos aktīvos
	Grūti realizējamo aktīvu attiecība pie viegli realizējamiem aktīviem

Pie tam, mērķtiecīgi novērtēt attiecību izmaiņas starp grūti realizējamiem aktīviem un kopējo aktīvu summu, un arī grūti un viegli realizējamiem aktīviem. Minēto attiecību pieauguma tendence liecina par likviditātes samazinājumu.

Veicot šādu analīzi jāatceras, kā aktīvu klasifikācija grūti un viegli realizējamos aktīvos nav patstāvīga, jo mainas ar konkrēto ekonomisko apstākļu izmaiņu. Piemēram, nestabilās piegādes un inflācijas apstākļos uzņēmums ir ieintresēts ieguldīt naudas līdzekļus ražošanas krājumos un citās preču materiālās vērtībās, tirgus cenas uz kurām strauji aug, pamatojoties uz to minētos aktīvus var pieskaitīt pie viegli realizējamās grupas.

Pie tekošiem pasīviem pieskaita saistības, kuri parasti ir segti ar esošiem tekošiem aktīviem vai citu tekošo pasīvu izveidošanu. Kreditoru saistību juridiskais saturs ir tāds, ka tas parāda trešo personu priekšrocības tiesības uz uzņēmuma aktīviem un resursiem. Tāpēc analīzē atrisina sekojošu:

§  saistību pilns lielums, ieskaitot maksu par aizņēmto līdzekļu izmantošanu;

§  izveidošanas un dzēšanas datumi;

§  aktīvu izmantošanas ierobežojumi, kurus tie uzliek uzņēmumam;

§  darbības ierobežojumi, piemēram dividenţu izmaksa.

Analizējot uzņēmuma likviditāti svarīgi ņemt vērā sekojošo:

§  īstermiņa un ilgtermiņa aktīvu attiecību uzņēmuma īpašuma sastāvā;

§  grūti un viegli realizējamo aktīvu attiecību apgrozāmo līdzekļu sastāvā;

§  tekošo aktīvu un īstermiņa saistību attiecību (seguma koeficientu dinamika);

§  pašu apgrozāmo kapitāla dinamiku un tā izmaiņu iemeslus;

§  pašu apgrozāmā kapitāla pakāpi apgrozāmo līdzekļu veidošanā;

§  nokavētās kreditoru parādu esamība un tās daļas uzņēmuma saistību sastāvā izmaiņas.

Uzņēmuma likviditātes analīzē liela nozīme ir tīro apgrozāmo aktīvu noteikšanai. Šo aktīvu lielums tiek aprēķināts kā starpība starp apgrozāmajiem aktīviem un īstermiņa saistībām.

Tīrie apgrozāmie aktīvi ir nepieciešami uzņēmuma finasiālās stabilitātes uzturēšanai, jo apgrozāmo līdzekļu pārsvars pār īstermiņa saistībām liecina, ka uzņēmums ne tikai var nosegt savas īstermiņa saistības, bet tam ir arī finansu resursi savas darbības paplašināšanai nākotnē. Tie piešķir nozīmīgu finansiālu neatkarību apstākļos, kad ir paātrināta apgrozāmo līdzekļu aprite, apgrozāmo aktīvu vērtības pazemināšanās vai zudumi. Tīro apgrozāmo aktīvu  optimālā summa ir atkarīga no šādiem apstākļiem: uzņēmuma darbības īpatnībām, uzņēmuma lieluma, realizācijas apjoma, krājumu aprites ātruma, debitoru parādu lieluma, kredīta piešķiršanas noteikumiem, nozares specifikas. Uzņēmuma finansiālo stāvokli negatīvi ietekmē gan tīro apgrozāmo aktīvu trūkums, gan to pārmērīgs lielums. Nepietiekams lielums var izraisīt uzņēmuma bankrotu, jo liecina par uzņēmuma nespēju savlaicīgi segt īstermiņa saistības. Šo līdzekļu nepietiekamību var izraisīt šādi apstākļi: zaudējumi uzņēmuma saimnieciskajā darbībā, bezcerīgs debitoru parādu pieaugums, dārgu pamatlīdzekļu iegāde bez iepriekšējas naudas līdzekļu uzkrāšanas šiem mērķiem, dividenžu izmaksa bez attiecīgas peļņas, uzņēmuma nesagatavotība ilgtermiņa saistību dzēšanai. Var atzīmēt, ka tīro apgrozāmo līdzekļu lielums paliek nemainīgs, ja saimnieciskā operācija nes izmaiņas tekošos aktīvos un pasīvos, tā izmaiņas, ja ir aizskarti ilgtermiņa aktīvi vai pasīvi (piemēram, ilgtermiņa aizdevumu piesaistīšana, peļņa, pamatlīdzekļu iegāde). Tāpēc jābūt uzmanīgiem un piesardzīgiem ar tīrō apgrozāmo līdzekļu izmaiņu interpritāciju: to pieaugums, izsauktais ar tekošo aktīvu apsteidzošo pieaugumu salīdzinot ar īstermiņa saistībām, parasti, pavada naudas līdzekļu noplūdi. Izņēmumu veido rets sastopams gadījums, kas visa saņemta peļņa paliek uznēmuma naudas līdzekļu kontā. Atbilstoši tīro aktīvu samazinājums, tekošie aktīvi aug lēnāk nekā tekošās saistības, parasti saistīts ar finansējuma papildus apjomiem, saņēmti uz aizņēmuma pamata.

Var izdalīt sekojošus apgrozāmā kapitāla analīzes etapus:

§  pašu apgrozāmo kapitāla izmaiņu novērtējums pēc bilances;

§  iemeslu atklāšana, tā tad tekošo aktīvu un pasīvu sastāva izmaiņu novērtējums;

§  esošo izmaiņu interpritāciju no uzņēmuma maksātspējas pozicijas.

Šos datus apvieno tabulā:

Rādītāji	Perioda sākums	Perioda beigas	Ietekme uz pašu apgrozāmo kapitālu
Tekoðie aktīvi kopā: Tai skaitā: Ražošanas krājumi Nepabeigtā ražošana Nākamo periodu izmaksas Gatavā produkcija Debitoru parādi Naudas līdzekļi
Tekošie pasīvi kopā
Pašu apgrozāmais kapitāls			x
Pašu apgrozāmā kapitāla izmaiņas	x	x

Jāatgadina, ka pašu apgrozāmo kapitāla lieluma izmaiņas nevērtējamas, pirmkārt no naudas līdzekļu stāvokļa pozicijas: palielinājums pieņem naudas līdzekļu noplūdi, samazinājums līdzekļu papildus atbrīvošanos un to pieplūdi. Lai izvairītos no kļūdainiem secinājumiem par naudas līdzekļu kustību un stāvokli, pie paša apgrozāmā kapitāla analīzes svarīgi atklāt tādus pieauguma vai krituma iemeslus, kas saistīti ar izmaiņām uzņēmuma uzskaites politikā. Svarīgi atcerēties, ka pašu apgrozāmo kapitālam ir vērtība tikai tad, kad tas ir viegli pārvēršams naudas līdzekļos. Grūti realizējamo aktīvu liela daļa ir novērtējama kā novirze, naudas līdzekļu noplūde un tātad uzņēmuma maksātspējas draudi. Divi uzņēmumi, kam ir vienādi tīro aktīvo lielumi, var būt ar dažādiem finansiāliem stāvokļiem atkarībā no tā kāds ir tekošo aktīvu sastāvs un kādi ir nosacījumi tekošo pasīvu piesaistīšanai. Tāpēc nākošais solis uzņēmuma likviditātes novērtēšanā ir tekošo aktīvu kvalitātes noteikšana: preču materiālu vērtību krājumu sastāvs, droši pircēji, kā arī saistību steidzamība.