Mana valoda.

Valoda ir katras tautas lepnums. Bez valodas nevar pastāvēt tauta un tās kultūra. Mana valoda - latviešu valoda. Cik gan valodu nav pasaulē! Kāpēc mana valoda ir latviešu? Bieži vien šis jautājums man liek vairāk aizdomāties par savu valodu. Izrādās, ka latviešu valoda ir ļoti bagāta, jo Latvijā tai ir daudz dialektu. Bieži vien es padzirdu kādu man nezināmu vārdu. Ko tas nozīmē? Tas norāda uz latviešu valodas bagātību. Šī bagātība ir sinonīmu un apvidvārdu krājums. Lai arī latviešu valoda ir dzīva līdz pat šai dienai, vēsturē tā ir bijusi ļoti apdraudēta. Septiņus simtus gadu mūsu valoda tika pakļauta gan ģermāņu(vācu, zviedru), gan slāvu (krievu, poļu) valodu ietekmei.

“Tā valoda - tā ir mūsu!

Septiņus gadsimtus skausta,

Pār Salacu, Ventu un Mūsu

Skan brīva un nesalauzta.”(J.Sirmbārdis.)

Lai gan latviešu valoda vēl joproām ir dzīiva, šīs ietekmes rezultātā tajā ir ieviesušies daudzi barbarismi. Šai problēmai latviešu valoda ir bijusi pakļauta visu laiku, izņemot laika posmu no 1920.gada līdz 1940.gadam. Kaut arī tagad Latvija ir neatkarīga valsts, tomēr tā arvien vēl paliek krievu valodas ietekmē. Tagad, kad tās ietekme mazinās, tās vietā ienāk angļu valoda, kura kā viltīga čūska cenšas iespiesties latviešu valodā. Un šeit jau daļēji ir mūsu pašu vaina. Arī manā valodā reizēm iespraucas pa kādam latviešu valodai nevēlamam vārdam. Kā man ar to cīnīties? Kur slēpjas šīs indīgās čūskas galva, kura nemanāmi izšaujas no alas un ielaiž savu indīgo dzeloni mūsu valodā?

Daudzo pasaules valodu vidū ir latviešu valoda. Šī valoda ir mana valoda. Jau kopš dzimšanas es sev apkārt dzirdēju skaidru latviešu valodu. Arī pirmais manis izrunātais vārds bija “mamma”. Cik maigi un mīļi skan šis vārds! Vai vēl kādā valodā tik mīļi skan tieši šis vārds? Kļūstot lielāks, es dzirdēju, ka citi cilvēki runāja man nesaprotamu valodu. Vēlāk izrādījās, ka tā ir krievu valoda. Un, kad es sāku iet skolā, man jau pirmajā klasē sāka mācīt šo valodu. Tagad, lielam esot, man ir skaidrs, kāpēc krievu valodas mācīšana bija tik svarīga jau pašā pirmajā klasē. Tāda bija toreizējās PSRS valsts politika, proti, pēc iespējas rusificēt tās tautas, kuras nerunāja krieviski. Šīs politikas ietekmē arī mana valoda tika piesārņota ar nevēlamiem, no krievu valodas aizgūtiem vārdiem. Kad es biju jau desmit gadus vecs, es atskārtu, ka sabiedrībā ļoti daudz cilvēku runā krievu valodā. Bieži vien pat latvieši runāja krieviski, ja to vidū bija kāds krievs vai krieviski runājošais. Visnelabvēlīgāko iespaidu uz manu valodu ir atstājusi padomju militāro formējumu apmešanās vieta, kur strādāja mans tēvs. Tur visi runāja tikai krieviski, kaut arī viņu vidū bija arī latviski runājošie. Vienīgās reizes, kad latvieši savā starpā sarunājās latviski, bija tās, kad viņu vidū nebija neviena krieva. Arī es bieži vien uzturējos šajā nelabvēlīgajā vidē. Tā rezultātā es gandrīz vai perfekti runāju krieviski. Tas jau nebūtu nekas ļauns, bet šie krievu vārdi sāka iespiesties arī manā latviešu valodas vārdu krājumā jeb leksikā. Arī krieviskais runas veids sāka atstāt iespaidu uz manu valodu. Tad nāca 1988.gads, kad tauta sāka cīņu par neatkarību. Pacēlās arī valodas jautājums. Arī man jau bija divpadsmit gadu. Es sāku apzināties to, ka man ir jācenšas nepiesārņot mana latviešu valoda. Un, kad runājot sāku piedomāt pie tā, kādus vārdus es lietoju, tad atskārtu, ka tiešām manā valodā ir ielauzušies daudzi rusicismi. Un ielauzušies tie bija nemanot, bet ārā dabūt tos ir ļoti grūti. Vispirms ir jābūt vēlmei no tiem atbrīvoties. Vajag ļoti lielu gribasspēku un piepūli, jo kontrolēt savu runu ir ļoti grūti. Vieglāk tas izdodas rakstot, jo tad šie nevēlamie vārdi ir vieglāk pamanāmi. Tā vēl līdz šai dienai es cīnos, lai mana valoda būtu tīra un pareiza. Bieži man palīdz Jāņa Kušķa veidotie radioraidījumi “Mana valoda,”kā arī šī paša autora veidotie “Valodas stūrīši”laikrakstā “Nacionālā Neatkarība”. Tā ik dienas es savu valodu attīru un domāju, ka pēc neilga laika runāšu bez jebkādiem no citām valodām aizgūtiem nelabvēlīgiem vārdiem un formām. Tad arī es būšu sasniedzis ideālu “savu valodu”.

“Palot palota,

Čalot čalota,

No kurienes nāc,

Mana valoda?” (J.Sirmbārdis)

Bieži es aizdomājos, kāpēc mana valoda ir tieši latviešu valoda. Pasaulē ir taču tik daudz valodu (franču, vācu, zviedru, lietuviešu, somu, igauņu, līvu, spāņu, portugāļu, itāļu, ķīniešu, japāņu, turku, angļu, mongoļu, indiešu, arābu u.c.)! Liekas, ka liktenis ir tas, kurš lēmis man runāt latviešu valodā. Un, papētot citas valodas, man liekas, ka latviešu - ir pati skaistākā un skanīgākā. Vai to neliecina tāda tautas bagātība kā latvju dainas? Šī ir pati lielākā un skaistākā latviešu valodas krātuve. Par latviešu valodas melodiskumu liecina tas, ka tautasdziesmas visas ir ar melodiju - izdziedāmas. Tās nerunā, bet skandē vai dzied.

“Dziedot dzimu, dziedot augu,

Dziedot mūžu nodzīvoju.”

Un katram latvietim, mazākais, iznāk pa vienai tautasdziesmai. Kurai tautai vēl ir šāda bagātība? Mana valoda ir piederīga indoeiropiešu valodu saimei. Tās izcelšanās vēsture vēl nav gluži izpētīta, bet daudz jau no izpētītā liecina par latviešu valodu kā vienu no vecākajām valodām. Un es esmu lepns, ka mana valoda ir izveidojusies, saplūstot kuršu, zemgaļu, sēļu un letgaļu valodām. Šī procesa rezultātā ir izveidojusies viena liela un skaista valoda - manējā, mūsējā. Tādēļ arī latviešu valoda ir tik bagāta ar sinonīmiem un apvidvārdiem. Daudziem vārdiem ir gandrīz četri sinonīmi, tas padara manu valodu krāsaināku. Sevišķi literārajos darbos ir patīkami lasīt dažādus sinonīmus, līdz ar to bagātinot savu leksiku.  Spilgts dažādu sinonīmu un aizmirsto “veco” ārdu pielietojums ir redzams vizmas Belševicas dzejā un arī pārējos viņas darbos:

“Un vārdi tev - maizes mīcāmie vārdi,

Kā smaežīga abra tūksti:

Uzplikšķiens - Šķibe, iebelziens - Slampe,

Roku no mīklas - Džūkste!”

Arī mana valoda ir ar savām īpatnībām, jo mani vecāki ir cēlušies no Džūkstes, tādēļ manā runā vērojama džūkstenieku runas ietekme, kāda parādās arī Anša - Lerha Puškaiša “Džūkstes pasakās”. Arī ar šo savas valodas bagātību es varu lepoties, bet, runājot literārajā valodā un rakstot, es cenšos ievērot literārās valodas normas. Gan Latgalē, gan Kurzemē un Sēlijā latvieši nerunā literārajā valodā, bet dialektos jeb no saviem senčiem mantotā valodā, kurai klāt pievienojušies arī svešas valodas vārdi. Visvairāk par savu valodu cīnās latgalieši. Viņu valoda diezgan stipri atšķiras no latviešu literārās valodas. Latgaļu valodai jeb dialektam (par to vēl strīdas valodnieki) ir arī sava gramatika un rakstu valoda. Viņi ir pārliecināti par savas valodas lietošanu. Arī manas domas ir tādas, ka jāsaglabā katra dialekta jeb valodas īpatnības, un vislabāk to ir izdarīt, ļaujot dzīvot šai valodai ikdienā. Mirusi ir tā valoda, kuras pielietojums ir zudis. Kā drūms piemērs šeit būtu minamas prūšu, jātvingu un golinu valodas. Arī Kurzemē ir savi dialekti. Viens no spilgtākajiem ir tā saucamais “ventiņu” dialekts. Paraugus var redzēt Jāņa Jaunsudrabiņa “Baltajā grāmatā”. Izlokšņu bagātība arī ir viena no valodas bagātībām, kura ir jācenšas saudzēt.

Pašlaik ir jauni laiki. Latvija ir atguvusi savu neatkarību. Valsts valoda ir latviešu valoda. Tātad manai valodai ir vislielākās tiesības valstī. Tomēr, par spīti šīm latviešu valodas tiesībām, Latvijā aizvien lielākās devās ieplūst angļu valoda. Krievu valoda pamazām atstāj savas pozīcijas, bet angļu valoda drīz vien tās aši pārņem. Sevišķi angļu valoda ir iespiedusies uzņēmējdarbības leksikā. Un, lai cik dīvaini arī tas nebūtu, angļu valodu lielāko tiesu lieto nelatviskas izcelsmes uzņēmēji, proti, padomju laika imigranti. Šie cilvēki ir dažnedažādos veidos tikuši pie sākuma kapitāla, tādā veidā izveidojot lielus uzņēmumus. Šo uzņēmumu nosaukumi parasti ir nelatviski, proti, angliski, jo krievu valoda nekur citur civilizētajā pasaulē netiek lietota. Līdz ar to agrākos krieviskos nosaukumus automātiski aizstāj angliskie. Un rodas arvien jauni uzņēmumi, kuri beidzas ar “- eks”, “- peks”un citām nelatviskām izskaņām. Manā valodā arī cenšas ielauzties šie dažādie, ar uzņēmējdarbību saistītie anglicismi, bet es tos tomēr cenšos aizstāt ar latviskiem vārdiem. Tā, piemēram, angliskā vārda “firma”vietā es lietoju vārdu “uzņēmums”, bet vārda “bizness”vietā - “uzņēmējdarbība”. Latviešu valoda ir tik bagāta, ka tai netrūkst vārdu jaunveidojamajai uzņēmējdarbības leksikai. Tāpēc nevajag latviešiem lietot angļu vārdus, ja ir skanīgi latviski vārdi. Pie šī principa es cenšos pieturēties, un ar to mana valoda ir tīra. Un reiz Juris Alunāns ir teicis:

“Cik stipra ir mūsu valoda,

tik stipri būsim mēs paši.”

Un man tik ļoti negribētos, lai mēs kļūtu gļēvi, lietojot dažādus citu valodu vārdus, līdz ar to vājinot paši savu valodu.

Katram cilvēkam dzimtā valoda ir tikai viena. Un kaut viņš arī prastu nez cik vēl valodu, viņš visdrošāk jutīsies, runājot savā dzimtajā valodā. Un bieži vien, skatoties, kā latviešu dziedātāji cenšas dziedāt svešā valodā, man gribas teikt Jāņa Sirmbārža vārdiem:

“No svešām skaņām kaklā balss man piesmok

Un netricina saldi pamales.

Es - purva strazds. Un purva strazda dziesma

Ir vienīgā, ko protu dziedāt es.

Bet ir ļoti sāpīgi, ja pat latvieši, protams, ne visi, bet viena daļa, neciena savu dzimto - latviešu valodu. Vienam otram angļu valoda gandrīz vai ir kļuvusi par dzimto. Un ir drūmi noskatīties, ka krievu skolēni (vidusskolēni) nemāk runāt latviski, bet labprāt skaidri runā angliski. Vai tas nav absurds? Neskatoties uz to, man ļoti gribētos cerēt, ka latvieši apzināsies savas valodas bagātību un izskaudīs vēl palikušos krievu vārdus un jau ienākošos angļu vārdus, un svešu vārdu ieplūšanai latviešu valodā iedegs sarkano gaismu - stāt!!!

(1995.gada jūnijs,

Zemgales vidusskola)