Ventspils Augstskolas
|
Pārvaldības nodaļas
1.kursa studenta
Mārča Nēliusa
darbs latviešu valodas
kultūras priekšmetā.
|
Valoda ir paradoksu
pasaule. Šausmas! Kā kaut kas tāds, ko mēs cilvēki it kā varam loģiski izdomāt
un dažādi noteikt ar prāta palīdzību var būt paradokss? Tā es domāju ilgi. Un
beidzot- še tev, tāds secinājums, tāda doma. Tā ir tik brīnišķīga, ka šī
apgalvojuma pirmtiesības gribētos piešķirt sev. Bet nekā. To jau sen ir
izgudrojis kāds cits. Jauki, ka mums bija tāds priekšmets kā latviešu valodas
kultūras jautājumi, kur ne tikai es pirmo reizi izdzirdēju šo domu, bet mēs arī
pieskārāmies, uzsveru “pieskārāmies” valodas daudzveidīgajai un paradoksālajai
dabai.
Vārds paradokss nācis no
grieķu valodas. Paradox grieķiski nozīmē negiadīts. Jā valodā ir daudz
negaidītu lietu. Ja izturas nevērīgi, var arī tā dzīvot, neredzot,
neieklausoties tajā, ko atklāj pati valoda. Ikdienā mēs rīkojamies ar valodu kā
ar ierastu instrumentu saskarsmē, domāšanā, kaut ko rakstot un daudz kas no tā
skaistuma, ko glabā pati valoda paliek nepamanīts. To, kas liekas pašsaprotams
ir grūti saprast, ievērot, par to domāt. Senie grieķi brīnījās, brīnījās par
visu apkārtesošo.
Izbrīns senajiem grieķiem bija tas, kas deva viņiem iespēju filosofēt.
Domāju, ka arī mūsdienās vajadzētu vairāk pabrīnīties par pašsaprotamām lietām,
jo kamēr dzīvojam, mēs taču, piemēram, no valodas nešķiramies.
Svešvārdu vārdnīcā
paradokss tiek tulkots kā īpatnējs uzskats, kas krasi atšķiras no vispārpieņemta
uzskata vai kas ir pretrunā (dažkārt tikai ārēji) no vispārpieņemtā uzskata[MN1].
Kāpēc parādās domstarpības? Manuprāt
galvenokārt tādēļ, ka cilvēkam gribas noteiktības, vienotības,- šajā gadījumā
valodā, un ne tikai. Bet dažreiz šī vēlme izpaužas sevišķi asi un bieži notiek
strīdi par tādām lietām, kurās varētu pieļaut nedaudz vairāk daudzveidības.
Daudzveidība. Daudzveidīgi esam taču arī mēs paši, bet gribam, lai valoda
paliktu vienveidīga, noslēgta. Īstenībā tas, kas mums liekas paradokss, valodā lielākoties
ir normāla parādība. Mēs gribam valdīt pār valodu un noteikt kādai tai jābūt,
kādus vārdus pareizāk būtu lietot, kā pareizāk būtu dažādus vārdus izrunāt.
Šajā sakarā gribot negribot nākas aplūkot jautājumu par svešvārdiem valodā. Kas
zina, kā ir labāk- parādoties nepieciešamībai pēc jauniem jēdzieniem, jauniem
lietu, parādību nosaukumiem, vārdiem, kuri izteiktu jaunas darbības,- tos
importēt no citām valodām vai darināt pašu jaunvārdus savā valodā. Sākumā
atbilde varētu likties vienkārša. Ja jau ir liela nepieciešamība saglabāt savu
valodu, tad kāpēc gan nedarināt pašiem savus vārdus? Bet izrādās, tas nav nemaz
tik vienkārši. Vari likt cilvēkam savā valodā ietvert kaut kādu jaunvārdu, bet
tas liekas tik neērts un citas valodas vārds savukārt tik ērts, ka… Dažreiz tas
ir pilnīgi otrādi. Liekas, ka valoda ar mums spēlējas, un dažreiz mēs varbūt
paliekam dusmīgi par to.
Tā, piemēram,
jaunradītais vārds dators ir labi uzņemts valodā un ar lieliem panākumiem
lietots. Turpretim tādi ar datortehniku un programmnodrošinājumu saistīti
vārdi, kā datne un kopne netiek lietoti, bet to vietā labāk izvēlas vārdus
fails un maģistrāle. Jauni vārdi parādās tajās sadzīves jomās, kurās notiek
straujas izmaiņas, ienāk dažādi jauninājumi. Klāt jau minētajām datortehnikas
un programmnodrošinājuma vēl pievienot banku un finansu sfēru, uzņēmējdarbību.
Var tikai minēt: “Kāpēc jāmaina vārds uzņēmējdarbība ar vārdu komercdarbība,
vārdu uzņēmējs ar komersants?” Tā tas ir paredzēts jaunajā “Likumā par
komercdarbību”. Manuprāt, vārdi uzņēmējdarbība un uzņēmējs ir labi uztverti
latviešu valodā un nav nepieciešamības tos mainīt.
Man spilgti palika prātā mācītais par “o”
burta izrunu dažādos vārdos. Interesanti pavērot kā šis burts skan atkarībā no
pielietojuma. Latviešu valodā neesot bijusi skaņa [o] ,bet gan tikai [uo].
Vēlāk, sākot lietot no citām valodām aizgūtus vārdus, piemēram, betons, rajons,
mols, kanjons, barons, motors ,normāls, komanda, kotlete, omlete, lodžija,
policija, asociācija, bokss, torpēda un daudzus citus, arī latviešu valodā
ienāk skaņa [o]. Tālāk notiek visinteresantākais, kas tiešām liek domāt par to
ka latviešiem nezin kāpēc nepatīk skaņa [o]. Laika gaitā šo vārdu izruna mainās
uz [uo]. Paradokss. Tādos vārdos, kas tiek lietoti ilgi vai bieži sadzīvē, piemēram,
rajons, padome, mode, “o” izrunā kā [uo].
Tas, kā mēs uztveram
kādu lietu vai parādību atspoguļojas mūsos noteiktās izjūtu kombinācijās. Šīm izjūtām tad
neapzināti piekārtojam noteiktas burtu kombinācijas, kuras mums liekas piemērotas.
Tātad mēs izjūtam priekšmetus parādības un izjūtam savādāk katru burtu, burtu
kombinācijas. Līdzīgās sajūtas tiek piekārtotas viena otrai un rodas dažādu
lietu apzīmējumi, vārdi, kādos mēs tās saucam*.
Tātad vārdus, vārdu savienojumus, izrunu, kā tiek veidoti teikumi nosaka mūsu
mentalitāte, tas kā mēs domājam, kā uztveram lietas, apkārtējo pasauli. Kā
vispār var rasties paradoksi, ja mēs pazīstam sevi, savas izjūtas. Tas tikai
kārtējo reizi apstiprina to, ka par sevi mēs zinām ļoti maz. Tādējādi valodu
var uzlūkot arī kā līdzekli sevis saprašanā. Ja es nemaldos, tad ir vairāki
filosofijas novirzieni, kas pētī valodu, lai labāk spētu izprast mūs pašus.
Man patīk valodu salīdzināt ar mūziku, burtus
ar notīm, pieturas zīmes ar pauzēm, valodas nokrāsas ar harmonijām mūzikā,
melodiju un tēmas ar galveno domu teiktajā u.t.t. Valoda un mūzika ir ļoti
tuvas, tādēļ ideja, pateikta mūzikā un apvienojumā ar tekstiem, ir ar ļoti
lielu spēku. Jāpiebilst, ka mūzikai jābūt labai, kā arī tekstiem jābūt labiem.
Manuprāt daudzi aizguvumi nāk tieši no mūzikas, piemēram, cool, babe, yeah un
citi angļu vārdi dažādās latviskās versijās.
Laika gaitā maināmies mēs paši un laika gaitā
mainās mūsu valoda. Bet tas nenozīmē, ka visu veco vajag aizmirst, atsacīties
no tā, ko cilvēki lietojuši agrāk. Šeit uzskatāmības der aplūkot strīdus par
divām pareizrakstības sistēmām: vienu, ko izveidojis profesors un akadēmiķis
Endzelīns mūsu gadsimta sākumā [MN2]un to
kas izveidojusies Padomju varas gados. Runa ir galvenokārt par mīksto “ŗ”, h rakstību
kā “ch”. Latviešu valodā ir pieņemts ar atsevišķiem izņēmumiem rakstīt tā kā
dzird. Taču es domāju un, manuprāt, nav lielas nelaimes, ja cilvēki rakstot
izmanto veco stilu, tā parādot savu kompetenci un zināšanas par šiem valodas jautājumiem. Šeit
gan ar piebildi, ka tas jādara konsekventi, jāliek pieturas zīmes tur, kur tas
pienākas un jāliek arī pārējās stila atšķirības atbilstošajās vietās. Šādu
smalku nianšu zināšanas parāda cilvēka kompetenci un orientēšanos laikā.
Tādējādi, šādi uzrakstītos darbos parādās lielāka daudzveidība un sīkākas nianses, kas labāk
ļauj iejusties un saprast teikto.
Šis darbs tā arī bija
iecerēts kā nelielas pārdomas par mūsu paradoksu rašanos mūs valodā, bez
konkrētiem pierādījumiem un piemēriem, galvenokārt akcentējot valodas dzīvīgumu
un viņas daudzveidību un bagātās iespējas, ko piedāvā valoda. Tātad paradoksi
valodā rodas, kad mēs saskaramies ar dažādiem variantiem valodisko elementu
lietošanā, rakstībā, ar dažkārt neprognozējamo valodas dabu. Īstenībā tas jau nav
nekāds paradokss- paradokss ir tas, ka mēs uzskatām, ka valoda ir noteikta,
nodefinēta un ieliekama stingri nosacītu definīciju un likumu rāmjos. Pat
rakstot pašlaik ar datoru man nākas sastapties ar problēmu, ka tas labo daudzus
vārdu salikumus, vai to rakstību veidus, kaut gan man tie liekas piemērotāki un
labāk apraksta manu domu. Vispareizāk manuprāt būtu valodai pieiet ar sapratni,
interesi, dažreiz nedaudz ar kritiku. Tas paver iespēju pieskarties
brīnišķīgajai un daudzveidīgajai valodas dabai un dziļākai izpratnei arī par
sevi. Tikai nevajag krist arī citā galējībā un pieņemt visu, kas ir jauns, bet
varbūt pavisam nederīgs valodai un cilvēkam, kas to lieto.
Brīnīsimies vairāk par valodu, atturēsimies
dažreiz uzspiest savu domu par tiem vai citiem jautājumiem, lai valoda mūs
pamāca saprast daudz ko par sevi un ne tikai!
Mārcis Nēliuss, Ventspils,
1999.gads.
* Gribas
piebilst, ka mans darbs ir mani paša uzskati un nepretendē un netiek balstīts
uz kaut kādiem pētījumiem. Tas vairāk ir apcerīgs nekā iztirzājošs, pētošs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru