marksisma vispārīga analīze

Latvijas Universitāte

Vēstures un filozofijas fakultāte

Filozofijas vēstures katedra

Referāts

Filozofijā Latvijā

Paula Jureviča

marksisma vispārīga analīze

Dienas nodaļas

filozofijas

2. kursa

studente

Jeļena Feskova

Rīga 1998

I E V A D S.

          Pauls Jurevičs 1931. gadā izdevumā “Burtnieks” Nr. 12 laida klajā darbu ar nosaukumu “Marksisma paradoksi”, kas bija veltīts Georga Vilhelma Frīdriha Hēgeļa nāves dienas simts gadu piemiņai. Šajā darbā latviešu filozofs apcerēja Kārļa Marksa filozofijas pamatprincipus un deva kritisku vērtējumu tās teorētiskai bāzei un praktiskajam izpausmes veidam, kas bija ieguvis diezgan plašu izplatību tā laika Eiropā, it sevišķi Padomju Krievijā.

          Dotā referāta mērķis ir dot ieskatu šajā darbā un parādīt Paula Jureviča skatījumu uz it kā pagājuši posmu mūsu un daudzu citu valstu vēsturē, tomēr vēl joprojām aktuālu priekš daudziem cilvēkiem. Šis referāts var kalpot kā līdzeklis elementārākā priekštata iegūšanai par hēgelismu un marksismu kā 19. gs. ietekmīgākajiem filozofijas virzieniem, kuri savu aktualitāti nav zaudējuši vēl šobaltdien.

1. Hēgeļa un Marksa tēzes.

          Hēgeļa filozofija ir labs paraugs tam, ka zināmos apstākļos pat visabstraktākie filozofiskās domas gājieni var iegūt visai praktisku nozīmi un ka vispār maldās tie, kas domā, ka filozofisku “teoriju” konstruēšana ir pavisam nevainīga lieta, kas nekādi nevar iespaidot reālo notikumu gaitu. Tiešām, abstraktāku un grūtāk saprotamu filozofiju kā Hēgeļa filozofiju nemaz nevar iedomāties: neskatoties uz to, tā tomēr ir viņa, kas - vismaz šķietami -  ir pamatā visplašāk izplatītajam pasaules uzskatam, pie kura turamies taisni prāta ziņā vismazāk attīstītās masas.

          Ko tad īsti Hēgelis mācīja? Īsos vārdos to varētu izteikt, sakot, ka tas mācīja, ka visas pasaules notikumu gaita ir stingri padota prāta likumībai, ka īstenībā šī gaita pat nav nekas cits, kā prāta likumības izpaušanās. Visa pasaules īstenība Hēgelim atspoguļo tikai loģisku attiecību attīstības pakāpes, kas saplūst ar laicīgo pasaules tapšanas procesu. No šejienes tad izriet konsekvence, ka šis tapšanas process ir prātam pilnīgi izzināms, ka tas pat spēj to zināmā mērā it kā imitēt, neprasot pie tam nekādu padomu no pieredzes. Metodi, kas te jālieto, Hēgelis sauc par dialektisko, atšķirībā no refleksīvā prāta analītiskās metodes. Dialektiskā metode dibinās uz tā, ka nevienu atsevišķu pasaules momentu mēs nespējam domāt kā pilnīgi patstāvīgu, neatkarīgu ne no kā cita. Tiklīdz ir dots kāds kaut cik noteikts jēdziens, mums tas tūliņ ir jādomā kā saistīts ar citiem jēdzieniem, it kā tas prasītu tos. Itsevišķi ikviens jēdziens prasa savu pretstatu, kas ar to ir pretrunas attiecībā. Vispārīgi pretruna ir tas spēks, kas iekustina pasauli un tās attīstības gaitu. Viss galīgais, ierobežotais nemitīgi tiecas pārspēt sevi, tapt par kaut ko citu, pretēju sev. Loģiskā formulējumā tas nozīmē, ka ikviens jēdziens pāriet savā pretstatā, ka tēze prasa antitēzi, lai beidzot samierinātos ar šo antitēzi augstākā, pilnīgākā jēdzienā - sintēzē. No tēzes un antitēzi un tad uz sintēzi - lūk, absolūtās idejas atklāšanās ceļš, un tādam jābūt arī filozofiskās domas ceļam, kas it kā imitē absolūto tapšanas gaitu. Izejas punkts, no kura jāiziet - it kā pirmā viselementārākā doma, ko domā absolūtais prāts - ir esamības jēdziens. Tā ir pirmā tēze. Tā ir tik abstrakta un saturā tukša, ka ir indentiska ar neesamību. Tomēr, no otras puses, tā ir pretstats neesamībai, kas tādā kārtā kļūst par pirmo antitēzi. Šī īpatnējā attiecība starp esamību un neesamību ved pie augstākā jēdziena, kas apvieno tās abas, proti pie tapšanas, kas tad arī ir pirmā sintēze. No šīs sintēzes tālāk tiek atkal atvasināta jauna tēze, tā atkal ved pie antitēzes un tad pie sintēzes, kas atkal kļūst par tēzi utt. Hēgelis domā, ka tādā kārtā iespējams parādīt, kā pamazām, tiklīdz dota kaut visabstraktākā esamības ēna, nepieciešami rodas vienmēr noteiktākas un speciālākas determinācijas, tā ka beidzot mūsu priekšā ir visas pasaules ideālā struktūra un visas tās attīstības pakāpes nepieciešamā racionālā sakarība viena ar otru.

          Šīs Hēgeļa filozofijas pamatdomas lielā mērā savaldzināja viņa laikabiedrus un aizraušanās ar viņa filozofiju bija liela. Viņa imponēja it sevišķi arī tā laika revolucionāri noskaņotai sabiedrības daļai. Tiešām, ja no vienas puses, Hēgeļa filozofija šķita attaisnojam visu pastāvošo kārtību, tā ka tā varēja tapt par īstu prūšu valsts filozofiju, tad no otras puses, rādīdama, ka viss nepieciešamā kārtā vienmēr pārgrozās, pārmainās uz augšu, uz kaut ko pilnīgāku, tā ar to deva pieturas punktu un attaisnojumu revolucionāriem centieniem, un tā radās tā saucamais kreisais hēgelisma novirziens. Šis virziens paturēja Hēgeļa dialektiskās metodes principu, bet visai radikāli pārgrozīja elementus, ar kuriem šī metode operēja, uz ko jau arī vilinājums bija liels. Tiešām, ja prāts valda pār pasauli, ja prāta likumi nosaka visa gaitu, tad tas nozīmē, ka prāta likumi ir tie paši dabas likumi. Bet dabas likumi mums ir labi zināmi - tie ir mehānikas, matērijas likumi. Runāt par prāta likumiem tādēļ ir neskaidri un nenoteikti, vienkāršāk un skaidrāk ir indentificēt tas ar matērijas likumiem. Hēgeļa filozofija tādā kārtā tika apgriezta ačgārni, tika no gara filozofijas pārvērsta par materiālismu. Šo pārvēršanu it sevišķi veica L. Feierbahs.

          K. Markss - kas arī pieslējās kreisam hēgelisma virzienam - gāja vēl soli tālāk, sašaurinādams vispārēko materiālistisko bāzi, tiešā atkarībā no tā, ka viņš savai spekulācijai izvēlējās ne pasauli tās visumā, bet cilvēku sabiedrības saimniecisko dzīvi un tās attīstību. Uzstādīdams jautājumu par šīs saimnieciskās dzīves likumiem un dodams arī atbildi uz to, viņš visumā uzglabāja Hēgeļa metodi: šo attīstību pēc viņa domām nosaka stingra likumība, kas atgādina zināmu dialektiku, antiētisku pāreju no vienas saimnieciskas formas uz otru. Pārejot šādā loģiskā demonstrējamā veidā, no vienas formas uz otru, vispārējā saimnieciskās evolūcija nonākusi līdz kapitālistiskai iekārtai. Vai tā lai būtu visas cilvēces ekonomiskās attīstības noslēgums? Nekādā ziņā. Kapitālisms gan ir nepieciešams moments saimnieciskajā dzīves dialektikā, bet attīstības iekšējās loģikas dēļ tas tiks gluži tāpat pārvarēts, kā visas iepriekšējās pakāpes, lai dotu vietu sociālistiskajai iekārtai, kuras realizēšanos tā tad garantē šie materiālie saimnieciskās dzīves likumi. Šie likumi ir pilnīgi neatvairāmi un tie nosaka ne tikai tieši pašas saimnieciskās iekārtas, bet arī atsevišķo šķiru pārstāvju “ideoloģijas”, t. i., viņu reliģiskos, filozofiskos, tikumiskos, tiesiskos utt. Uzskatus, kas visi iziet uz to, lai attaisnotu zināmu sociālu iekārtu. Cilvēkiem pašiem gan šķiet, ka viņi turas pie saviem uzskatiem tādēļ, ka tie ir vai nu patiesi, vai taisnīgi, bet šis šķitums ir maldi, jo nav nekādas objektīvas patiesības un taisnības, bet ir tikai šķiru patiesība un taisnība. Ideoloģiju iespaidošana no ekonomiskiem apstākļiem jo neatvairamāka tādēļ, ka tā pa lielai daļai nenotiek tieši, bet tādā kārtā, ka ekonomiskie apstākļi vispirms izveido īpatnēju šķiru psiholoģiju un tā atkal savukārt nosaka domu saturu un domāšanas loģiku.

Šinī īsumā skicētajā marksisma mācībā, kā redzams, ir divas tēzes: viena no tām attiecas uz sabiedriskās iekārtas evolūciju, otra atkal apgalvo visu cilvēku pārliecību atkarību no materiāliem faktoriem. Pirmo tēzi šeit neaizskarsim, jo tās novērtēšana ir speciālistu tautsaimnieku uzdevums, kas jau arī pietiekoši bieži to ir aplūkojuši un pa laikam nonākuši pie negatīviem rezultātiem. Tādēļ šeit aplūkosim no marksistiskās mācības tikai to pusi, kas attiecas un t. s. gara zinātnēm, kuru patstāvības un patiesības pretenzijas tiek noliegtas. Šī tēze marksistiem nav tikai vispārējs viedoklis, bet tie mēģina realizēt to arī sīkumos un izvest praksē. Nerunājot nemaz par daudziem marksistiskā virziena apcerējumiem, kas uzstāda sev par uzdevumu izskaidrot visu pēc aizrādītā fundamentālā priekšraksta, marksisti arī savās skolās uzstāda par uzdevumu izskaidrot ikvienu filozofiju, pat tās visai speciālos domu gājienus un atsevišķās tēzes, ar īpatnējiem vispārējiem dzīves laika ekonomiskajiem apstākļiem un piederību pie zināmas šķiras. Nav šaubu, ka šadi uzskati un paņēmieni ikvienam no nekādas teorijas iepriekš neieņemtam cilvēkam šķiet visai paradoksāli, bet tikpat droši ir ka daudziem tie šķiet pati augstākās patiesības un gudrības atklāšanās. Lai noskaidrotu šos paradoksus, iepriekš jāaplūko mazliet marksistisko ideju attīstības un izplatīšanās apstākļi.

2. Marksisma mesiāniskais raksturs.

Ja jautā, ar ko izskaidrojama Marksa ideju lieliskā karjera, tad vispirms jātzīmē, ka tā gan ne tik daudz bija atkarīga no viņu pašu kvalitātes, kā no tā, ka tajā laikā, kad šīs idejas parādījās, bija jau izveidojusies strādnieku šķira, kurai gāj grūti un kas nekādi nebija apmierināta ar savu stāvokli. Šī šķira, skaitā jau liela, bija pilnīgi nespēcīga, kamēr tai nebija vadoņu u n vadoņi atkal nespēcīgi kamēr tiem nebija vadošu ideju. Marksa mācība te nāca kā evaņģēlijs: vai tā bija pareiza vai nepareiza, tā vienoja, tā deva ideoloģiju un šī ideoloģija, jāatzīst, bija visai pielāgota tā laika proletariāta stāvoklim. Strādnieki bija neapmierināti, bet bija nespēcīgi kaut ko darīt savā labā, un arī sabiedrotie nekur nebija. Marksa mācības lielākais nopelns šeit bija tas, ka tā, no vienas puses, pasludinādama, ka proletārieši ir izredzētā šķira, kas sīvā cīņā atpestīs pasauli no kapitālisma grēkiem, no otras puses, deva šai cīņai sabiedroto, un pie tam visvarenāko, kādu vien iespējams, proti - pašus materiālās dabas un ekonomiskās attīstības likumus, vārdu sakot - paši Fātumu. Šo marksisma mesiānisko raksturu - kas bez šaubām stāv sakarā ar to, ka viņa autors piederēja pie ēbrejiem, kuros mesiānisma tendences ir neizdzēšami iesakņojušās - nedrīkst aizmirst, ja to grib kaut cik saprast. Tāpat kā pirmiem kristiešiem visās vajāšanās un ciešanās bija viens sāpju remdinājums - apziņa, ka Dievs ir ar tiem un agri vai vēlu viņu lieta uzvarēs un tie gūs atmaksu, - tāpat arī proletārietim Markss deva apziņu, ka ar viņu ir Fātums, ka viņa lieta ir pašas dabiskās attīstības lieta un tādēļ uzvara ir droša un neapšaubāma. Šis evaņģēlija, šis jaunās ticības raksturs tad arī bija tas, kas nodrošināja marksismam piekrišanu, jo tas veldzēja pagurušos un desmitkārtoja viņu spēkus. Cīņai un tās taktikai ļoti izdevīgi bija arī tas, ka jaunais Dievs bija matērija un tās likumi. Tas bija vienaldzīgs pret morāli, tas neprasīja mīlestību, tas neliedza cietsirdību, viltību, nežēlību: daba ir vienaldzīga pret visām vērtībām un tai vienalga, vai tās likumus izpilda ar mīlestību vai naidu. Tiem, kuriem bija maz kā materiālu, tā garīgu vērtību, kas visvairāk spēja tikai kvēlot skaudībā un naidā, tiem šis Dievs tad arī bija tas labākais, ko tie varēja vēlēties. No šejienes tad arī izskaidrojama skaudrā antireliģiskā propoganda, kas saistās ar marksismu: tā ir cīņa pret pretējās šķiras Dievu, kam ir cits raksturs, kas palīdz šiem pretiniekiem, bet vājina pašu spēkus un ticību, jo nosoda cerību liktu vienīgi uz matēriju un tās spēkiem. Šis apstāklis, ka marksisms saistījās ar strādnieku šķiras tieksmi pēc labāka ekonomiskā stāvokļa un ar tās nepieciešamo vajadzību atrast kaut kur garantijas, ka cīņa par šo mērķi būs sekmīga, tad arī nospēlēja izšķirošo lomu un nodrošināja marksisma panākumus neatkarīgi no tā, vai tam bija vai nebija arī teorētiski attaisnojamas bāzes.

3. Patiesības grauds marksismā.

Ja nu piegriežamies šai teorētiskai bāzei, tad jāsaka, ka tā vismaz pa daļai satur dažus vērtīgus atzinumus, proti tai savā daļā, kas apgalvo ,ka cilvēku politiskās un vispārējās pārliecības, - viņa paasaules uzskats -  lielā mērā ir atkarīgs no viņa sabiedriskā stāvokļa, no tā, pie kādas šķiras tas pieder. Nav šaubu, ka tas tiešām tā ir ar deviņdesmit procentiem cilvēku. Un tas arī saprotams: ir jau pazīstams skeptiķu apgalvojums, ka cilvēkam prāts jau eot tikai priekš tam, lai attaisnotu tā iegribas un vēlēšanās. Pilnīgi pieņēmams tādēļ, ka tiešām cilvēki, kuriem viņu sabiedriskais stāvoklis izdevīgs, visiem līdzekļiem mēģinās atrast argumentus, kas attaisnotu acumirklīgās situācijas pastāvēšanu, tāpat kā, no otras puses, tie - kuriem tas nav izdevīgi, mēģinās visiem līdzekļiem pierādīt tā nelikumību un netaisnību. Nevajag pie tam iedomāties, ka tas notiktu ar kādu iepriekšēju nolūku sagrozīt patiesību un paust melus: pavisam nē, - tas var notikt ar visšķīstākās taisnības un patiesības apziņu. Katrs, kam bijuši novērojumi par to, cik radikāli grozās cilvēku spriešanas veids atkarībā no tā, vai ir vai nav aizskartas kādas viņu intereses, zinās, ka šī parādība ir viena no visparastākajām un no visnenovēršamākajām. Tādēļ tad arī saprotams, ka mēs ik dienas sastopam atsevišķu šķiru pārstāvjus, kas savu egoistisko interešu apmātībā ir pilnīgi nespējīgi redzēt lietas kaut cik objektīvā gaismā. Lielākā daļa kapitālistiskās šķiras pārstāvju tiešām ir pa laikam visai aprobežoti “buržuji”, kuru dēļ visa pasaule varētu sagrūt un iet bojā, ja tikai tie varētu glābt savas intereses, varētu pasargāt neaizskartu savu pasaules uztvērumu. Sava īpatnēja aprobežotība tāpat ir raksturīga tipiskam sīkpilsonim, zemniekam, strādniekam, muižniekam. Nav šaubu arī par to, ka ir bijuši gadījumi, kur zinātne ir sagrozījusi patiesību šķiras interešu dēļ, tāpat arī, ka māksla un literatūra bieži tām ir kalpojusi, vai atkal tikusi vajāta, kad tā to nav darījusi. Un ka reliģija allaž tikusi izmantota “kungu” varas uzturēšanai, to, par nožēlošanu, arī nav iespējams noliegt: mēs latvieši to esam izbaudījuši paši uz saviem pleciem. Šis patiesības grauds, kas atrodams kritikā, ko marksisms vērš pret pilsonisko sabiedrību, ir nepieciešami jāatzīst, jo tas ir pirmais noteikums, ja grib marksismu uzvarēt. Pilsoniskajai sabierībai ir jāizravē nezāles tik lepni aug, reliģijai ir jāatdzimst, jātop brīvai no kalpošanas pasaulīgām interesēm - tikai tad cīņa par kultūras vērtībām, ko cilvēca līdz šim radījusi, tiešām varēs būt sekmīga. Patiesībā šie negatīvie fakti, ko piemin marksisms, visiem ir tik labi zināmi, ka uzskatāmi gandrīz par banālām patiesībām, un ja marksisms to vien teiktu, tad viņš gan nevienu nepārsteigtu.

S E C I N Ā J U M I.

Paula Jureviča kritiskais apcerējums par marksistiskajiem uzskatiem uzskatāms ne vairāk kā īss, konspektīvs apskats par šo filozofisko strāvu vispār, bet ne konsekventa ideju kritika. Veltīts Hēgeļa atceres dienai darbs nesatur izsmeļošu informāciju, kas būtu nepieciešama fundamentālai analīzei, bet ir rakstīts tikai kā filozofisks personīgo uzskatu atreferējums.