Menedžments kā profesija un aicinājums

Cik dažādu veidu ir organizācijas, tik dažādi mērķi ir katrai no tām. Piemēram, rūpnīcas ražo produkciju, bankas piedāvā finansu pakalpojumus, skolas organizē izglītības procesu utt. Biznesa organizāciju mērķis ir peļņa un ar to saistīti rādītāji: rentabilitāte, darba ražīgums. Valsts institūcijas, mācību iestādes, slimnīcas un tamlīdzīgas nekomerciālas organizācijas neuztrauc peļņas iegūšana, tām pamatā jādomā par izdevumu samazināšanu. Šīs organizācijas sniedz konkrētus pakalpojumus ierobežotu budžeta līdzekļu ietvaros.

Nekomerciālām organizācijām raksturīga arī mērķu daudzveidība. Jo sarežģītāka ir organizācija, jo vairāk tai ir savstarpēji saistītu mērķu.

Tātad var secināt, ka katra organizācija darbojas ar saviem konkrētiem mērķiem. Lai tos īstenotu, organizācijai ir jāpārveido resursi.

Organizācijas izmanto šādus resursus:

F  Cilvēku resursi (menedžeri, strādnieki);

F  Finansu resursi (īstermiņa un ilgtermiņa kapitāls);

F  Materiālu resursi (pamatlīdzekļi, izejvielas, gatavā produkcija);

F  Informācijas resursi (lēmuma pieņemšanai nepieciešamie dati).

Protams resursu pārveidošanas procesu visvienkāršāk saskatīt ražošanas uzņēmumos, taču arī nekomerciālās organizācijās izmanto visu veidu resursus. Rodas jautājums – kā organizācija praktiski var noteikt mērķus, saskaņot tos ar resursiem un pārveidot šos resursus, lai īstenotu izvirzītos mērķus? Šim nolūkam ir nepieciešams īpašs darbības veids un process – menedžments.

Jau kopš tā laika, kad cilvēki, lai sasniegtu konkrētus mērķus, sāka apvienoties grupās, radās nepieciešamība pēc menedžmenta, kas koordinētu individuālo darbību. Kopš sabiedrība arvien vairāk uzticas grupu darbam un kopš daudzās organizētās grupas ir kļuvušas ļoti lielas, menedžmenta uzdevums ir kļuvis jo svarīgāks.

Kas tad īsti ir menedžments? Menedžments ir darbību komplekss, ieskaitot plānošanu, organizēšanu, motivēšanu un kontroli, kas ir vērsts uz organizācijas darbinieku, finansu, materiālu un informācijas resursu pilnīgāku izmantošanu, lai organizācijas mērķus sasniegtu ar augstāku efektivitāti. Menedžmenta efektivitāte slēpjas organizētībā, precīzā plānveida darbā. Tāpēc menedžmentam ir četras funkcijas: plānošana, kas sevī ietver mērķu noteikšanu un stratēģisku, taktisku un operatīvu lēmumu pieņemšanu, lēmumu īstenošanu; organizēšana (resursu sadale, organizācijas struktūras veidošana), motivēšana (darbinieku stimulēšana, lai tie efektīvāk strādātu organizācijas labā), kā arī kontrole, tas ir,  plānu izpildes uzraudzība un plānu koriģēšana. Kā arī menedžera kompetencē ir ļoti plaša sfēra uzņēmumā. Lielāko daļu, menedžeris darbojas uzņēmuma iekšējā vidē, taču nedrīkst aizmirst, ka menedžerim jādarbojas arī uzņēmuma ārējā vidē. Lai menedžeris varētu pilnvērtīgi pildīt savus tiešos pienākumus, viņam ir jābūt ļoti zinošam vairākās sfērās: ekonomikā, tehnoloģijā, sociālajos, politiskajos un ētikas faktoros, jo tiem ir vistiešākā iedarbība uz viņa darbu. Visdažādākajās situācijās viņam ir jāatrod optimālākais risinājums. Lai uzņēmējs varētu gūt  pēc iespējas lielāku peļņu, izmantojot ierobežotus resursus ir jāsasniedz pēc iespējas augstāku efektivitāti.

Resursi ir jāpārveido, lai sasniegtu organizācijas mērķus. Tas arī ir menedžera darbs. Lai izprastu menedžmenta būtību, nav pieļaujama dogmatiska domāšana. Menedžeris var būt arī bez noteiktas specialitātes vai menedžera amata, jo piemēram nelielā veikalā divi partneri var veikt gan menedžera pienākumus, gan pārdevēja darbu. Protams, menedžera funkcijas viņi nevar veikt pilnā apjomā un nespecializējas tā atsevišķos virzienos.

Kas tad īsti ir šis menedžeris. Menedžeris ir organizācijas darbinieks, kurš ir galvenais atbildīgais par menedžmenta procesa nodrošināšanu. Tā ir persona, kas plāno, organizē, motivē un kontrolē visu resursu izmantošanu un līdz ar to pieņem lēmumu, lai sasniegtu organizācijas mērķus.

Organizācijā konkrēti menedžeri ir sadalīti pa organizācijas nodaļām (horizontālais iedalījums): mārketinga, finansu, ražošana u.tml. Ne mazāk svarīgs ir arī vertikālais iedalījums pēc menedžmenta hierarhijas pakāpēm.

Jo lielāka ir organizācija pēc darbinieku skaita, saražotās produkcijas (pakalpojumu) apjoma, resursiem, jo lielāks ir menedžmenta hirarhijas pakāpju skaits.

Neatkarīgi no menedžeru līmeņa menedžmentu tradicionāli iedala trīs pakāpēs:

F  Institucionālais menedžments

F  Vadības menedžments

F  Tehniskais vai uzraudzības menedžments

Attiecīgi arī menedžerus iedala trīs līmeņos:

F  Augstākā līmeņa menedžeri

F  Vidējā līmeņa menedžeri

F  Zemākā līmeņa menedžeri

Menedžmenta prasmes un zināšanas

Visiem menedžeriem ir jābūt ar zināmu prasmi un zināšanām. Kā uzskata organizācijas speciālists R.L.Katss, ir četri nepieciešamo prasmju un zināšanu veidi:

F  Konceptuālās prasmes un zināšanas;

F  Savstarpējo attiecību prasmes un zināšanas;

F  Tehniskās prasmes un zināšanas.

Konceptuālās prasmes un zināšanas ir menedžera spēja domāt abstrakti un stratēģiski risināt ilgtermiņa problēmas

Analītiskā prasmes un zināšanas nozīmē menedžera spējas ātri novērtēt situāciju, noteikt problēmu un analizēt to pirms lēmumu pieņemšanas.

Harmonisku savstarpējo attiecību veidošana. Spēja strādāt ar cilvēkiem, ieskaitot sarunas, tikšanās, motivēšanu utt., nodrošina harmonisku savstarpējo attiecību sistēmu.

Tehniskās prasmes un zināšanas nozīmē spēju apgūt un lietot specializētos tehniskos procesus. Principā no sākuma visi menedžeri lieto speciālās zināšanas par finansēm, mārketingu, ražošanu, utt. Ļoti bieži menedžeris izaug par kompānijas viceprezidentu mārketinga jautājumos, galvenais grāmatvedis kļūst par viceprezidentu finansu jautājumos.

Minētās prasmes un zināšanas nepieciešamas visiem menedžeriem, bet tomēr to nozīmīgums atkarīgs no menedžmenta pakāpes. Menedžmenta pakāpes iedalās: augstākā, vidējā un zemākā.

Augstākā līmeņa menedžeriem visvairāk nepieciešamas konceptuālas un analītiskas zināšanas, zemākā līmeņa menedžeriem – tehniskās zināšanas.

Visas prasmes un zināšanas ir nepārtraukti jātīsta. Un ir šādi zināšanu pilnveidošanas virzieni:

F  Izglītošana, ieskaitot:

-   pamatizglītību (universitāte, institūts, koledža u.tml.);

-   speciālus kursus par menedžmenta jautājumiem;

F  praktiskā pieredze dažādos menedžera amatos.

Nepārtraukta prasmes un zināšanu pilnveidošana dod iespēju menedžerim būt nevis organizācijas darbības pasīvam vērotājam, bet darīt visu, lai paaugstinātu tās darbības efektivitāti.

Menedžera efektivitāti varētu novērtēt ar to, kā viņš veido vidi,  kurā grupas mērķus darbinieki var sasniegt ar vismazāko laika, naudas un resursu patēriņu, maksimāli novēršot personāla neapmierinātību vai ar rīcībā esošajiem resursiem gūt maksimālus rezultātus.

Mērķu izvirzīšana

Lai arī cik vienkārša liktos mērķu izvirzīšanas koncepcija, menedžerim, pirms viņš to ievieš praksē, nepieciešams to izprast un novērtēt, izskaidrot padotajiem, kā tā darbojas, kāpēc tā jālieto, kāda loma tai būs darbības novērtēšanā, kāds būs darbinieku guvums. Mērķu izvirzīšanas filozofija ir būvēta uz paškontroles un pašvadīšanas koncepcijām, un tās mērķis ir padarīt menedžerus par profesionāļiem.

Mērķu izvirzīšana, kā jebkuram plānošanas procesam, ir nepieciešams, lai tiem, kuriem jāveic mērķu izvirzīšana, tiktu dotas vajadzīgās vadlīnijas. Menedžerim ir jāzina, kādi ir kopējie mērķi un kā viņu darbība ir saskaņota ar šiem mērķiem. Ja organizācijas kopējie mērķi ir neskaidri, nereāli vai nepastāvīgi, menedžerim nav iespējams ar tiem saskaņot savus mērķus. Menedžerim ir nepieciešams arī plānošanas priekšnoteikumi un zināšanas par organizācijas kopējo stratēģiju.

Stratēģija ir organizācijas ilgtermiņa pamatmērķu un darbības virzienu noteikšana, to sasniegšanai nepieciešamo resursu izdalīšana.

Stratēģiskais menedžments ir efektīvas stratēģijas formulēšana un veidošanas ar noteiktām metodēm un aktivitātēm, lai pieskaņotos organizācijas videi un īstenotu stratēģiskos mērķus.

Stratēģisks menedžments ir ne tikai stratēģijas formulēšana, bet arī organizācijas stratēģiskās plānošanas un vadīšanas process, lai sasniegtu mērķi.

Organizācijas un menedžeri, kuri domā un rīkojās stratēģiski, paredz uz priekšu, nosakot, ko vēlas sasniegt pēc ilgāka laika. Turklāt viņi apzinās, ka, lai bizness būtu veiksmīgs, tam labi jāfunkcionē, tādēļ arī dara visu iespējamo, lai to panāktu. Stratēģisks menedžments ir virzīts gan uz mērķi, gan arī rezultātu. Par rezultātu tas uzskata organizācijas sasniegumus pēc dažiem gadiem, bet kā ceļu uz mērķi tas parāda, ka pēc dažiem gadiem tiks panākti šie sasniegumi. Tādēļ stratēģisks menedžments zināmā mērā ir novērojošs menedžments, ieinteresēts radīt un izstrādāt idejas, uz kuru īstenošanu organizācijas tiecas

Stratēģisks menedžments veido nākotni, uz kuru organizācija tiecas, pieņemot attiecīgus lēmumus, un attiecīgi rīkojas pēc tiem. Darbība ir vērsta uz organizācijas misijas un mērķu sasniegšanu, bet uzmanība ir koncentrēta arī uz resursu veiksmīgu izlietojumu.

Menedžeriem, kuri domā stratēģiski, ir plašs un tālejošs skats uz to, ko viņi vēlas sasniegt. Bet viņiem arī jāapzinās, ka ir atbildīgi, pirmkārt, kā izlietot resursus, lai stratēģija attaisnotos, otrkārt, kā vadīt resursus, lai palielinātos organizācijas sasniegto mērķu vērtība.

Tāpēc, lai tiktu pilnīgāk īstenots iepriekš minētais, ir nepieciešama stratēģiskā plānošana.

Stratēģiskā plānošana ir ar noteiktām metodēm un aktivitātēm izvedot dzīvotspējīgu savienojumu starp organizācijas ilgtermiņa mērķiem, resursiem un vides apstākļiem.

Stratēģiskā plānošana ir orientēta uz nākotni, bet menedžerim ar to jāstrādā jau tagadnē.

Protams, nav noslēpums, ka studēt ekonomikas fakultātēs liela daļa jauniešu izvēlas tikai tāpēc, ka tas pēc vidusskolas beigšanas liekas kaut kas pārāks par visu pārējo. Lai iestātos tādā vietā ir jābūt diezgan attīstītai matemātiskai un loģiskai domāšanai. Un no tā, cik attīstīta ir šā veida domāšana vēlāk būs atkarīgs cik veiksmīgs būs konkrētais menedžeris.

Es, piemēram, menedžmentu kā aicinājumu sajutu pagājušogad mācoties Rīgas Tehniskajā Universitātē. Man tur bija tāds priekšmets kā mikroekonomikas pamati, un es sapratu, ka tas ir tieši tas, ko es vēlos darīt savā dzīvē. Vai tas mans īstais aicinājums, to varēs pateikt tikai pēc augstskolas pabeigšanas, tas ir tad, kad būs redzami pirmie pozitīvie rezultāti reālā darbībā.

Kas man ir saistošākais šajā profesijā? Tas ir tas, ka cilvēks var plānot uz priekšu notikumus, kas notiks ar konkrēto uzņēmumu pēc kaut kāda konkrēta laika. Jo pareizāk un precīzāk būs notikusi plānošana, jo labāks būs rezultāts. Taču ir tik patīkami redzēt, ka tas, ko esi izplānojis – tieši tā arī piepildās.

Tāpēc, cerams, ka mūsu visu, Ventspils Augstskolas studentu, aicinājums, kļūs arī par mūsu profesiju. Nepatīkami būtu pēc četru gadu studēšanas saprast, ka šis aicinājums ir bijis tikai kaut kāda mirkļa vājība, vai vēl ļaunāk, ka tāds aicinājums vispār nav bijis un īstenībā šajā skolā esi iestājies tikai tāpēc, ka kāds cits gribējis lai tu tur mācītos.