|
VeA Pārvaldības nodaļas
1.kursa studenta
Mārča Nēliusa
referāts uzņēmējdarbībā.
|
Atrašanās vietas
izvēle ir ļoti svarīgs jautājums. Tāpat kā uzņēmuma tiesiskās formas un
uzņēmuma apvienošanās formas izvēle nosaka to kāda būs tā uzbūve. Lēmumam par
atrašanās vietas izvēli ir ilgstoša iedarbība, jo bieži, it sevišķi lielos
uzņēmumos to mainīt ir ļoti grūti. Uzņēmums parasti izvēlas tādu atrašanās
vietu, ar kuras palīdzību tas varēs sasniegt tā galveno mērķi- gūt ilglaicīgu
peļņu. Tā kā dažādām uzņēmējdarbības vietām ir dažādas izmaksas un ieņēmumi
(transporta izdevumi, darba algas, zemes gabalu cenas, rentes, nodokļu lielums,
realizācijas iespējas), peļņas maksimumu var sasniegt tad, kad, visam citam nemainoties
(ceteris paribus), starpība starp vietas nosacītajiem ienākumiem un izmaksām ir
vislielākā. Nosakot šo starpību, balstās uz neto peļņu, kas paliek pēc nodokļu
atvilkšanas, nevis uz bruto peļņu, jo nodokļi arī var būt atkarīgi no atrašanās
vietas. Tas nozīmē, ka bruto peļņa
atkarībā no atrašanās vietas var tikt pakļauta dažādiem nodokļu
lielumiem.
Domājot par optimālu
atrašanās vietu, jāņem vērā daudz faktoru, kas viens otru ietekmē, un viens ar
otru konkurē. Atrašanās vieta vienmēr ir bijusi izšķiršanās starp izmaksu
priekšrocībām un realizācijas priekšrocībām.
Uzņēmējdarbības vietas
teorija pirmoreiz sistemātiski tika attēlota Alfrēda Vēbera 1909. gadā
iznākušajā darbā “Par rūpniecības atrašanās vietu”. Viņš arī ieviesa atrašanās
vietas faktora jēdzienu. Vēbers ar atrašanās vietas faktora saprata “savā ziņā
stipri norobežotu priekšrocību, kura kādai saimnieciskai darbībai iestājas tad,
kad tā norisinās noteiktā vietā vai noteiktu veidu vietās.” Viņš par šiem
faktoriem uzskatīja darba izmaksu lielumu, transportu izmaksu lielumu un
aglomerāciju. Modernajās teorijās vērā ņem arī realizēšanas faktoru.
Ne visi uzņēmumi savas
atrašanās vietas izvēlē ir brīvi. Atsevišķām saimniecības nozarēm atrašanās
vietu jau ir noteikusi daba, piemēram, kalnrūpniecība, kuģu būve, HES u.t.t.
Citi uzņēmumi neizvēlas atrašanās vietu saimniecisku, bet personīgu interešu
vadīti (piem. pamatā var būt ģimenes tradīcija vai citas personīgas
preferences). Dažiem uzņēmumiem nepieciešams varas nesēja pretīmnākšana (piem.,
spēļu bankas). Palielinās to likumu priekšrakstu skaits, kas attiecas uz dabas
aizsardzību. Īpaši tas attiecas uz apgabaliem, kuros ir liela rūpniecības
koncentrācija, kurās gaisa piesārņojums ir pamatīgi liels. Tas prasa lielus
ieguldījumus, tādējādi var samazināties šādu atrašanās vietu pievilcība.
Jau pastāvošiem
uzņēmumiem var rasties saimnieciski ierobežojumi, ja mainās saimnieciskie
apstākļi, un optimālāka kļūst kāda cita atrašanās vieta, toties izmaksas, kas
saistītas ar uzņēmuma pārvietošanu ir augstākas kā sagaidāmā papildus peļņa ko
sniedz šī jaunā atrašanās vieta. Šādā gadījumā notiek t.s. atrašanās vietas
sadalīšana. Tas nozīmē saimniecisko aktivitāšu daļas pārvietošana uz citām
vietām. Rūpniecības uzņēmumi, kas pirms gadu desmitiem tika nodibināti ārpus
pilsētām, izplešoties tām, ir ieauguši šajās pilsētās. Tā kā tagad tos aptver
dzīvojamie rajoni, tiem vairs nav iespējam izplesties vietā, kur tie atrodas.
Turklāt šiem uzņēmumiem jāpieņem lielāki transporta izdevumi, sakarā ar
transporta situācijas pasliktināšanos vai papildus dabas aizsardzības
pasākumiem, kas nebija ārpus dzīvojamiem rajoniem. Darba algas iekšzemē var būt
lielākas nekā ārzemēs. Tam var sekot atrašanās vietas sadalīšana: darbietilpīgu
ražošanu pārvietošana uz ārzemēm.
Atsevišķie faktori,
kas nosaka atrašanās vietas izvēli var savā starpā konkurēt. Tie var būt,
piem., izdevīgas darba izmaksas (zemas algas), turpretī slikti satiksmes
nosacījumi un tādējādi augstas materiālu un gatavo fabrikātu transportēšanas
izmaksas. Atrašanās vietu faktoru konkurence liek uzņēmumam uzmanīgi izvērtēt
visdažādākās iespējas , lai izvēlētos savu uzņēmējdarbības atrašanās vietu.
Visizdevīgākais variants ir tad, kad ir iespējams gūt vislielāko peļņu, tātad
ar vislabāko ieguldītā kapitāla rentabilitāti.
Uzņēmumiem, kam
atrašanās vietas izvēle nav atkarīga nedz no ģeogrāfiskiem, tiesiskiem, saimnieciskiem, nedz personīgiem
ierobežojumiem, lielākoties ir jāatbild uz četriem jautājumiem. Vispirms
jāpieņem lēmums attiecībā uz nodokļu atšķirībām, respektīvi, algu izmaksu
lielumu. Jāskatās vai uzņēmums jābūvē pašu zemē vai ārzemēs (starptautiskā,
resp., internacionālā atrašanās vietas izvēle). Pēc tam jāatbild uz jautājumu,
kādā reģionā iekārtot uzņēmumu tautsaimniecības iekšienē (interlokālās
atrašanās vietas izvēle). Kad tas ir noskaidrots, piem., ir izvēlētas noteikta
pilsēta, rodas jautājums par izdevīgu vietu šajā pilsētā (lokālās atrašanās
vietas izvēle). Visbeidzot uzņēmuma iekšienē optimāli jāsakārto tā atsevišķās
nodaļas (uzņēmuma iekšējās atrašanās vietas izvēle).
Ar uzņēmuma iekšējām
atrašanās vietām nodarbojas speciālās uzņēmējdarbības mācības. Rūpniecības
uzņēmumā iekšējo atrašanās vietu problēmas saistās ar ražošanas norisi un
tādējādi ar iekšējām transportēšanas izmaksām. Atsevišķo nodaļu sakārtojumam ir
jābūt tādam, ka pārējam neminoties, transporta izmaksas ir vismazākās.
Universālveikalos atsevišķo nodaļu sakārtojums daļēji ir atkarīgs no satiksmes
(nodaļas, kuras tiek apmeklētas vairāk, novieto pirmajā stāvā, lai nevajadzētu
virzīt pircēju plūsmas cauri visai veikalam), daļēji- no noieta un reklāmas (pa
ceļu līdz vairāk pieprasītām precēm tiek piedāvātas mazāk pieprasītas vai vēl
līdz šim pārdošanā nebijušas preces).
Tālāk nedaudz sīkāk par kritērijiem pēc, kuriem
vadās izvēloties atrašanās vietas. Kā jau pirms tam noskaidrojām, izšķir
nacionālo un internacionālo atrašanās vietas izvēli. Nacionālajā atrašanās
vietas izvēlē var būt šādas orientācijas:
a) orientēšanās uz
materiāliem (izejvielām);
b) orientēšanās uz
darbu;
c) orientēšanās uz
nodokļiem;
d) satiksmes un
enerģija orientācija;
e) orientēšanās uz
dabu;
f) orientēšanās uz
noietu.
Par orientēšanos uz materiāliem runā tad,
kad, izvēloties atrašanās vietu, vadās pēc vislētākajām transporta izmaksām,
lai iegādātos ražošanai nepieciešamās izejvielas un palīgvielas. Sevišķa nozīme
transportēšanas izmaksām ir tad, kad ražošanā nepieciešams vairāk izejvielu
nekā tās pēc tam paliek gala produktā.
Uzņēmumos, kuri ir ļoti darbietilpīgi, kur
daudz tiek patērēts cilvēku darbaspēks, izšķirošā loma pieder faktoram “darba
izmaksas”. Agrāk darba orientēšanās izpaudās kā zemāko darba algu meklēšana.
Tagad liela nozīme tiek piešķirta darba spēka kvalifikācijai.
Nav grūti secināt, ka atšķirīgās valstu
nodokļu sistēmas ir pamatā dažādai saimnieciskai un politiskai attīstībai
dažādās valstīs. Tas skaidri izpaužas starp valstīm un protams ietekmē
uzņēmējdarbības atrašanās vietas izvēli. Mazāk iespējams tas liekas
nacionālajās robežās. Tam pamatā var būt speciāla valsts uzņēmējdarbības
atrašanās vietas politika vai apstāklis, ka valstij ar konstitūcijas palīdzību
vai citādu iemeslu dēļ nav izdevies uzturēt vienlīdzīguma principu likumu
izpildē.
Daudzi uzņēmumi ir orientēti uz satiksmi,
tādēļ dod priekšroku lielām pārkraušanas vietām (ostas pilsētām), blakus arī
satiksmes mezglu punktiem vai pārkraušanas vietām no zemes uz iekšējo kuģošanas
satiksmi.
Šeit pieder, piemēram, naftas sabiedrības,
kokvilna tirdzniecība, kafijas grauzdētavas un kafijas un tabakas nosūtīšanas
darījumi, labības tirdzniecība u.c. Orientēšanās uz satiksmi rodas, cenšoties
minimizēt transporta izmaksas un kad pastāv nepieciešamība pārejai uz citu
transporta līdzekli. Transporta uzņēmumi nav transportorientēti, bet gan noieta
orientēti: tie izvēlas atrašanās vietas, pie kurām ir lielākais pieprasījums
pēc transporta pakalpojumiem.
Pretstatā transporta orientācijai orientācija
uz enerģiju mūsdienās ir zaudējusi savu izšķirošo nozīmi, par cik ūdens un
ogles kā enerģijas nesēji ir atkāpušies no atrašanās vietas neatkarīgās
energosagādes priekšā. Kā izņēmumu var minēt energoietilpīgas ražotnes (piem.,
alumīnija apstrāde) un tādus uzņēmumus, kam ir pašiem savas spēkstacijas.
Pēdējā laikā ir palielinājusies likumdevēju vērība un aktivitātes, kas
saistītas ar dabas aizsardzību. Tādēļ dažas atrašanās vietas, piem., dzīvojamo
rajonu tiešā tuvumā vai īpaši aizsargājamos dabas apgabalos, vairs vispār nav
pieejamas vai ir saistītas papildus izdevumiem. Izmaksas par dabas aizsardzību
visās vietās nav vienādas, un tām var būt liela nozīme atrašanās vietas izvēlē.
Tā, piemēram, blīvi apdzīvotā reģionā priekšrocības var būt darbaspēka ieguvē
vai, skatoties no noieta vai transporta pozīcijām. Tam visam svītru var pārvilkt izmaksas, kas saistītas ar dabas
aizsardzību, kas mazāk apdzīvotos reģionos
var būt ievērojami zemākas. Uz optimālām realizācijas iespējām
orientējas galvenokārt vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības uzņēmumi vai
noteiktas saimniecības nozares, kam jābūt ciešā kontaktā ar noieta apgabaliem,
jo viņu realizācijas iespējas ir relatīvi ierobežotas, piem., pārtikas
ražošanas uzņēmumi, alus darītavas, celtniecība u.c.
Ja uzņēmums ir pieņēmis lēmumu par atrašanās
vietu tautsaimniecības iekšienē, ievērojot attiecīgos faktorus un izvēlējies
atbilstošu vietu, tad, izvēloties telpas pilsētas iekšienē, uzrodas jaunas problēmas:
izmaksas par zemes gabalu, iespējas izplesties, satiksmes apstākļi (piem.,
sliežu pieslēgums), dabas aizsardzības priekšraksti (notekūdeņi, izplūdes
gāzes, troksnis) un celtniecības priekšraksti (laukuma ierobežojums lielajiem
mazumtirdzniecības uzņēmumiem).
Saimniecības internacionalizēšanās ir
novedusi pie tā, ka ne tikai multinacionāli koncerni, bet arī starpvalstu
uzņēmumi savas saimnieciskās aktivitātes ir sadalījuši pa vairākām zemēm.
Principā šiem uzņēmumiem pastāv iespēja, vai nu eksportēt pašmāju produkciju
vai iesaistīties atbilstošos tirgos ar tiešajām investīcijām. Tiešās
investīcijas darbojas pēc šādiem principiem:
-
uzņēmuma nodibināšana vai nopirkšana ārzemēs;
-
filiāles izveidošana vai nopirkšana ārzemēs;
-
uzņēmuma ražošanas daļu izveidošana ārzemēs;
-
uzņēmuma daļu nopirkšana ārzemēs (piem., akciju
daļa).
Izšķiroties par atrašanās vietu ārzemēs tiek
ņemti vērā iepriekšminētie kritēriji, salīdzinot tos ar savu valsti un citu
valstu starpā.
Valstīm, kurās ir relatīvi zems nodokļu slogs
(t.s. nodokļu paradīzes jeb nodokļu oāzes), kā uzņēmējdarbība atrašanās vietai
vai filiāles atrašanās vietai, vai nu atkal kā uzņēmuma vadības atrašanās
vietai protams ir lielāks pievilkšanas spēks. Lai neliegtu iespēju uzņēmumam
izvēlēties piemērotu atrašanās vietu, starp valstīm tiek slēgti līgumi par
dubulto neaplikšanu ar nodokļiem.
Mārcis Nēliuss.
Izmantotā
literatūra:
Günter Wohe „Einfäuhrung in die
Allgemaine Betriebwietschaftslehre“, 19.Auflage, Verlag Franz Vahlen,
München, 1996
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru