Metodes

            Metodes ir sociāli atzīti, vispārināti parādību pētīšanas paņēmieni un praktisko mērķu sasniegumi. Psiholoģijā – faktu iegūšana par psihiskām parādībām un to izmantošana darbā ar cilvēkiem. Metodes ir arī paņēmieni, darbības veidi, kas bieži tiek lietoti kā sinonīms jēdzienam “metodika“, norādot konkrētu nosaukumu vai autoru.

            Bieži vien jēdziens metodika psiholoģijā tiek izmantots psihodiagnostikā. Psihodiagnostisko metožu kvalifikāciju ir daudz, un zināmā mērā šis iedalījums ir nosacīts, jo būtisku, konkrētu klasifikāciju nav iespējams. Parasti metodiku sadala šādi:

1)       standartizētās mērījumu metodika – “testi“, parasti piedāvā stingro atbildes formu un bieži – noteiktu ierobežotu laiku (piemēram, Reivēna tests, citi intelektuālie testi spēju);

2)       dažādu līmeņu aptaujas standartizācijas, kas piedāvā attiecīgu jautājumu izvēli un anketas;

3)       viendimensijas un daudzdimensiju skalas (piemēram, Č. Osguda semantiskais diferenciālis);

4)       projektīvās metodes, kad stimula nenoteiktība veicina cilvēku motivāciju rakstura īpašību izteiksmē;

5)       ekspertu atzīmju metodika, kas ietver novērošanu, analīzi un klīnisko atzīmi;

6)       interaktīvās metodes, kur tiek analizēti savstarpējās mijiedarbības, dialoga vai grupas darbības rezultāti (piemēram, saruna, diagnostikas spēles).

            Nosacīti visas metodes psiholoģijā var iedalīt pētīšanas metodēs, datu apstrādes metodēs un interpretācijas metodēs, kā arī iedarbības metodēs.

            Par vispārpieņemtām psiholoģisko likumsakarību pētīšanas metodēm var uzskatīt:

1)       novērošanas un pašnovērošanas metodi,

2)       biogrāfisko metodi (dzīves notikumu, faktu analīze),

3)       dokumentālo metodi (dokumentu izpēte, analīze),

4)       eksperta vērtējumu metodi,

5)       eksperimenta metodi,

6)       psihodiagnostikas metodi,

7)       dažādi standartizācijas testi un aptaujas lapas.

Pētīšanas metodes var iedalīt arī pēc to izmantojuma:

1)       sociāli psiholoģiskās metodes, (intervija, kontentanalīze, sociometrija, dialogu spēles u.c.),

2)       patapsiholoģiskās metodes, (Heda tests, Segina dēlis u.c.).

Turklāt vienas un tās pašas metodes var izmantot dažādās psiholoģijas nozarēs atkarībā no uzdevumiem, taču ir īpašas, specifiskas, raksturīgas metodes tikai noteiktai psiholoģijas nozarei, konkrētam tās virzienam. Visas pētīšanas metodes paredz rūpīgu kvantitatīvo un kvalitatīvo datu apstrādi un ir nodrošinātas ar daudzām matemātiski statistiskām datu apstrādes metodēm un dažādu paņēmienu kvalitatīvas analīzes metodēm, kā, piemēram, sadalījums grupās, tēmu izdalīšana, jēdzienu izdalīšana.

Bieži metodiskās pieejas dala statistiskajās un klīniskajās, kur pēdējās tiek aplūkotas nevis kā patoloģijas pētīšana, bet kā atsevišķa gadījuma analīze, kad tiek pētīts indivīds kā tāds un viņa spējas, nevis atbilstības pakāpe standartiem un normām, kas iegūti statistikas ceļā.

Interpretācijas metodes izmanto pētīšanas beigu stadijā, kad uz apstrādāto rezultātu pamata tiek izdarīti secinājumi un tiek dotas rekomendācijas.

Tālāk darbā psiholoģijas pētīšanas metodes tiks apskatītas pēc šādas shēmas:

 

Subjektīvā (pašnovērošana)

Psiholoģiskais eksperiments

                                                                                               

 

A N K E T Ē Š A N A

N O V Ē R O Š A N A

D A R B Ī B A S

P R O J E K T Ī V I E

V E R B Ā L I E

Z ĪM Ē J U M U

 

           

Subjektīvā metode vai introspekcija (lat. introspectus – ieskatos, skatos iekšā), “ “ iekšējais skats“ ļauj iegūt datus pašnovērošanas ceļā. Līdz eksperimentālās psiholoģijas rašanās brīdim psiholoģiskie traktāti balstījās vai nu uz zinātnieku personisko izjūtu un pārdzīvojumu aprakstiem, vai uz citu cilvēku domu un jūtu izklāstu.

            Varbūt patiesi ar to pietiek, varbūt par sevi vienīgi mēs paši zinām “visu patiesību, tikai patiesību“?

Šo metodi kā vienīgo psihes pētīšanas metodi ieviesa un zinātniski aprakstīja R.Dekarts. Daudzi zinātnieki atbalstīja viņa viedokli, taču izmantojot tikai šo metodi, būs grūti iegūt zinātniskos datus – cik cilvēku, tik psihologu pētnieku, tik arī psiholoģisko likumsakarību.

Izcilais franču rakstnieks Ž. Ž. Ruso, radīdams autobiogrāfisko darbu “Atzīšanās”, sapņoja pacelt psiholoģiskās pašanalīzes mākslu līdz pašu precīzāko tā laika zinātņu līmenim. Vīņš rakstīja: “Zināmā mērā es pats ar sevi izdarīšu tos izmēģinājumus, kādus veic, piemēram, fiziķi ar gaisu, lai ik dienas uzzinātu pārmaiņas tā sastāvā. Es pielikšu savai dvēselei barometru, un šie veiksmīgie organizētie mēģinājumi, ilgākā laika posmā daudzkārt atkārtoti, dos man ne mazāk precīzus un ticamus rezultātus kā viņiem.” Kopš tā laika pagājuši jau 200 gadi, barometru - psihometru - pat fantastisko darbu rakstnieki nav izdomājuši. Pētniecības metožu problēma ir viena no vissarežģītākajām psiholoģijas zinātnē. Kāpēc pašnovērtēšana nevar būt ne galvenā, ne vienīgā metode mūsu zinātnē ?

Lai novērotu un pēc tam aprakstītu savas psihes darbības izpausmes, cilvēkam ir it kā jāsadalās divās “es“ personās. Viens “es” aktīvi darbojas, domā, priecājas, cieš, kamēr otrs “es“ tajā pašā laikā novērtē, kontrolē, citiem vārdiem sakot, uzmana pirmo “es“. Līdz zināmai pakāpei šāda sadalīšanās divos “es“ arī notiek ar katru no mums, sākot gandrīz no trīs gadu vecuma. Taču mēs nespējam novērot visus mūsu psiholoģiskos procesus. Pajautājiet, piemēram, komponistam, kā viņa apziņā radusies melodija vai konstruktoram -, kā viņš izdomājis jaunu mašīnu! Psihologi, kas pētī darbību, nemitīgi uzdod šos jautājumus un saņem ne sevišķi jēdzīgas atbildes, jo parasti mūsu uzmanību saista tas, ko mēs darām, nevis tas, kā darām. Daudz dažādu psihes izpausmes veidu, piemēram, atmiņas un domāšanas mehānismus, iztēli, mēs apzināmies tikai daļēji, tāpēc tos nav iespējams pilnībā aptvert.

Bez tam cilvēka psihē ir diezgan plaša joma, kurā notiekošos procesus apzīmē ar vārdiem “neapzinātie”, “zemapziņas“. Neapzinātie - mūsu atmiņa var glabāt sevī faktus, notikumus, par kuriem mēs līdz kādam noteiktam brīdim it kā nekā nezinām. Protams, cilvēka dzīvē nevajadzētu pārspīlēt šo neapzināto momentu lomu, kā to darīja slavenais austriešu psihiatrs Z. Freids, taču nerēķināties ar tiem arī nedrīkst.

Balstīties vienīgi uz pašnovērošanu nevar tāpēc, ka cilvēks nezina visu par sevi, kā arī tāpēc, ka ir grūti aprakstīt, pastāstīt savus pārdzīvojumus. Pirmkārt, grūti ir transformēt, kodēt, ietilpināt jūtas vārdos. Šīm neizbēgamajām objektīvajām grūtībām pievienojas arī subjektīvās - mūsu “psiholoģiskā vārdnīca“ ir tik nabadzīga, ka brīžiem mums “nav jēdzienu, lai domātu“, nav apzīmējumu mūsu iekšējai pasaulei un - vēl jo vairāk - “trūkst vārdu“, lai to aprakstītu.

Psihologi diezgan ātri apjauta pašnovērošanas kā vienīgās psiholoģijas metodes nepilnību. Lai iegūtu pēc iespējas detalizētākas ziņas par psihi, zinātniekiem vajadzēja iemācīt pētāmajiem pašnovērojuma “tehniku“ un izdarīt savdabīgu atlasi to vidū. Taču arī tas nebija atrisinājums. Radā jautājums par šādu smalki sagatavotu cilvēku pašnovērojuma rezultātu vispārējo nozīmīgumu. Gadsimta sākumā pazīstamais amerikāņu psihologs V. Džeimss atzīmēja, ka viņa mēģinājumu koncentrēties uz savu “es“ ietekmē dažādi faktori, kas saistīti ar ožas, dzirdes un citām sajūtām. Līdz ar to mēģinājumi atklāt īpašu “es“ substanci tieša pašnovērojuma rezultātā nevainagojās ar panākumiem.

Šī metode ir izmantota un vienmēr tiks izmantota pētījumos, taču tā nav pamatmetode. Pašnovērojums ir sens, pārbaudīts, kau arī ne visos gadījumos uzticams psihologa ierocis. Toties katram cilvēkam tas ir nepieciešams pašizziņai un pašaudzināšanai. Pārveidot sevi var tikai pēc savas iekšējās pasaules sīkas izpētīšanas. Jau šis process liek cilvēkam kļūt citādākam. Franču filozofs M. Montēņs rakstīja: ‘Kamēr es atveidoju sevi man vajadzēja ne reizi vien sevi izmērīt un aptaustīt, lai atrastu pareizās proporcijas. Visa tā rezultātā arī pats oriģināls (es pats) ieguvu lielāku precizitāti, noteiktību, pat zināmā mērā pilnveidojās.“

Parasti subjektīvo metodi izmanto psiholoģisko pētījumu sākumposmā.

Objektīvā novērošana pamatojas uz sevis un otra cilvēka psihes izzināšanu darbā, darbībā. Šajā gadījumā psihe tiek pētīta nevis tieši, bet netieši novērojot uzvedību, analizējot mutiskās atbildes u.c. Tāpēc objektīvo metožu pamatā ir cilvēka psihes un uzvedības saiknes princips.

Psihe izpaužas un veidojas darbībā, tā pati arī nav nekas cits kā īpaša psihiska darbība, kuras gaitā cilvēks iepazīst apkārtējo pasauli, veido tās subjektīvo atspoguļojumu, modeli.

Izcilais vācu dzejnieks un domātājs J. V. Gēte uzdeva jautājumu: ”Kā iepazīt pašam sevi?‘ un arī uz to pats atbildēja: “Tikai ar darbības palīdzību, nevis pasīva vērojuma ceļā. Pacenties izpildīt savu pienākumu, un tu uzzināsi, kas slēpjas tevī.“.

Īsteni zinātnieki jebkurā psiholoģiskā pētījumā vispirms ņem vērā pētāmo intereses. Jebkura eksperimentētāja un pētāmā kopīga sadarbība ir virzīta tā, lai, atklājot psihes noslēpumus, ieguvums būtu ne vien zinātnei, bet arī eksperimenta dalībniekiem.

Eksperiments no novērojuma atšķiras ar to, ka zinātnieks pats izraisa pētāmo parādību. Tā ir mūsdienu psiholoģijas galvenā metode. Šī metode, kā teicis franču psihologs P. Fresss, necieš steigu metodes neērtības kompensē pārliecība, kas tās rezultātā tiek iegūta.

Izšķir divus psiholoģiskā eksperimenta pamatveidus: laboratorijas un dabiskais eksperiments.

Interesanti atzīmēt, ka pirmie psiholoģiskie pētījumi laboratorijas apstākļos, precīzāk sakot, aprēķini, bija saistīti ar astronomu vajadzībām.

Līdz ar to pirmo reizi psiholoģijā sāka “mērīt“ cilvēka īpašību, kuru varētu saukt par reakcijas ātrumu.

Laboratorijas eksperimenta raksturīga iezīme ir tā, ka tas tiek veikts laboratorijas apstākļos ar speciālas iekārtas palīdzību. Šīs metodes stiprā puse ir tā, ka ar tās palīdzību var iegūt precīzus un vairākkārt pārbaudītus datus, bet vājā – pētāmā pastāvīga psiholoģiskā slodze, jo tas zina, ka ar viņu eksperimentē. Ar laboratorijas eksperimentu labi var pētīt uzmanības, atmiņas, domāšanas u.c . procesu īpašības.

Dabiskais eksperiments, ko psiholoģijas zinātnē ieviesa krievu ārsts un psihologs A. Lazurskis (1874 – 1917), pēc sava satura izslēdz personības psiholoģisko sasprindzinājumu, jo pētījumi noris parastos dabiskos apstākļos. Tie tiek veikti stundās, pārrunās, spēlēs.

Tas palīdz iegūt objektīvas ziņas par cilvēka darbības psihiskajām likumsakarībām.

            Viena no izplatītākajām dabiskā eksperimenta nozarēm ir testu metode. Tests (angl. Test – prove, pārbaude) – tie ir īslaicīgi uzdevumi, kuru izpilde ļauj spriest par dažām cilvēka psihes funkciju kvalitātēm. Psiholoģijas zinātnē ir vesels virziens – testoloģija - palīgdisciplīna, kas izstrādā testus.

            Ar testu metodi psihpoloģijā saistās lielas cerības un arī lielas vilšanās. Gandrīz simts gadu pagājis kopš tā laika, kad slavenais angļu zinātnieks, meteorologs, ģenētiķis, kriminālists un psihologs, Č. Darvina tuva radinieks F. Galtons izvirzīja ideju par cilvēka rakstura un garīgo spēju precīzu “izmērīšanu“. Pa šo laiku radīti aptuveni 10 000 dažāda veida testu, ra kuru palīdzību, kā uzskatīja to autori, iespējams noteikt it visu – sākot no cilvēka piemērotības profesijai līdz nākamo laulāto psiholoģiskajai saderībai. Tomēr diskusijas par testu iespējām nebeidzas. Radīt testus psihologus spiež pati dzīve. Kad jāizlemj. Kādas ir cilvēka garīgās spējas, vai viņš ir spējīgs risināt noteiktus, viņam izvirzītus uzdevumus, vai viņš pēc sava rakstura īpatnībām atbilst darbībai, vajadzīgi nelieli, bet īsti pārbaudes paņēmieni, testi.

Pirmos testus radīja franču psihologi A. Binē un T. Simons, lai noteiktu bērnu garīgo attīstību.

            Var būt dažādu veidu testi: verbālie, projektīvie, zīmējumu, darbības testi.

            Verbālajos testos parasti pētāmajiem tiek piedāvāti vairāki jautājumi, uz kuriem viņam jāatbild, atkarībā no kāda fenomena vērtējuma, apstiprinoši vai noraidoši.

Kā piemēru varam apskatīt fragmentu no mūsdienu amerikāņu zinātnieka R. Kettela pazīstamā 16 faktoru testa. Uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild izmantojot 3 veidu iespējamās atbildes: a) jā, b) kaut kas vidējs, c) nē.

Psihodiagnostikā zīmīgu vietu ieņem projektējošie zīmējumu testi. Kā piemēru varam minēt, 1921. gadā ievietoto zviedru psihiatra G. Roršaha (1884 – 1984) pētīšanas projektīvo metodiku. Pētījumam tiek piedāvātas 10 standarttabulas ar simetriskiem melnbaltiem un krāsainiem attēliem (tos nosauca par “Roršaha traipiem“). Šos “Roršaha traipus“ var iztēloties sekojoši: ja uz pusēm salocītai lapai locījuma vietā uzpilina tinti un pēc tam lapu saspiež, izveidojas simetrisks traips. Testa standarttabulas līdzīgas šādā veidā iegūtiem traipiem. Pēc speciāli izstrādātas saņemto atbilžu vērtējuma procedūras var noteikt pētāmā personības īpašību struktūru.

            Ļoti populāri ir zīmējumu testi:

a)       “Uzzīmē cilvēku“ - nosaka bērnu intelektuālo attīstību (E. Gudinafa tests),

b)      “koks – tests“ – personības izpētei (K. Koha tests),

c)       “ģimenes zīmējums“ - savstarpējo attiecību pētīšanai ģimenē.

Visbeidzot ir jāpiemin arī darbības testi. Kā šī testa veida piemēram izmantosim, vienu no subtestiem, kas iekļauts kopējo spēju pētīšanas paketē ar sekojošu uzdevumu: testēšanas aprīkojums ir vertikāli novietots taisnstūra dēlis ar caurumiem, kuros ievietoti 48 cilindriski stieņi. Pētāmajam, darbojoties vienlaicīgi ar abām rokām, jāizņem stieņi no caurumiem augšējā dēļa daļā un jāievieto caurumos dēļa apakšējā daļā (noteiktā laikā). Tādā veidā tiek pārbaudīta psihomotorā attīstība.

Lai cik jauki un vienkārši ir šie testi, tos tomēr vajadzētu veikt un rezultātus analizēt speciāli sagatavotam cilvēkam psihologam, jo nepareizs rezultātu traktējums var būt par cēloni nopietnām kļūdām, kuras var kaitēt pedagoģiskās darbības, profesionālās atlases u.c. jomās.

Ne mazāk svarīgu vietu psiholoģiskajos pētījumos ieņem aptaujas metodes. Pie tām pieder anketēšana, pārrunas, intervijas.

Anketēšana – tā ir ar speciāli izstrādātu ankešu palīdzību veicama sociāli psiholoģiskas izpētes metode. Anketā parasti ir virkne jautājumu, uz kuriem pētāmajam jāatbild. Anketas jautājumi tiek sastādīti, izejot no pētījuma mērķa, un var būt atklāti, (piemēram: “Nosauciet mācību priekšmetu, kuri Jums patīk“) un aizklāti (“Kādu profesiju Jūs izvēlēsieties - virpotāja, galdnieka, ārsta, skolotāja). Atkarībā no informācijas iegūšanas veida var būt dažādi anketēšanas tipi:

a)       atlases un vispārējā,

b)      individuālā un grupveida,

c)       klātienes un neklātienes,

d)      rakstveida un mutiskā.

Mutisko aptauju sauc par interviju. Šajā gadījumā eksperimentētājs tieši uzdod jautājumus pētāmajam un fiksē viņa atbildes. Mutiskās aptaujas paveids ir arī pārruna, kurā fakti par cilvēka psihisko darbību tiek iegūti tiešā eksperimentētāja un pētāmā saskarsmes procesā. Šis veids gan var nedot pilnīgi objektīvu apskatu, jo eksperimentētājs izdara secinājumus, balstoties uz pašu pētāmo atbildēm, taču šīs atbildes ne vienmēr precīzi atspoguļo viņu psihes stāvokli.

Novērošana - tā ir mērķtiecīga psihes izpausmju uztvere pētāmo uzvedībā un darbībā. Šīs metodes pamatā ir novērošanas plāns, kuru nosaka izvirzītā hipotēze. Novērošanas rezultāti parasti tiek ierakstīti protokolā vai fiksēti ar kino, foto vai video palīdzību.

Novērošanas metodes priekšrocība ir tā, ka cilvēka psihisko izpausmju izpēte noris ierastos apstākļos, netraucējot psihisko procesu dabisko norisi.

Tieši ar pētīšanas metožu palīdzību psiholoģijā tiek iegūti zinātniskie fakti. Taču atšķirībā no citām zinātnēm psiholoģijā gan objekts, gan subjekts ir viens un tas pats. Cilvēka prāta visspēcība virzīta uz šī paša objekta – prāta, intelekta, gribas, jūtu, psihes - izpēti un izziņu.