Personība un tās attīstība


BANKU AUGSTSKOLA





REFERĀTS PSIHOLOĢIJĀ

Personība un tās attīstība





Finansu specializācijas
2Fv2 grupas studente
Marika Karlina

Darba vadītāja
Docente Dr. Paed.
Ruta Auziņa

RĪGA
2001


SATURS



Ievads……………………………………………………………………
3
1. Personības jēdziens, struktūra…………………………………………
4
2. Personības veidošanās…………………………………………………
6
3. Temperaments…………………………………………………………
9
3.1. Temperamenta tipi ……………………………………………
10
4. Raksturs ……………………………………………………………….
13
4.1. Rakstura tipi…………………………………………………...
13
5.Personības psiholoģiskās īpašības……………………………………...
16
5.1. Pašvērtējums…………………………………………………………
16
5.2. Pretenziju līmenis……………………………………………………
16
5.3. Pašcieņa……………………………………………………………...
17
5.4. Kontroles lokuss……………………………………………………..
17
6. Personības vajadzību struktūra………………………………………...
19
Nobeigums……………………………………………………………….
22
Izmantotās literatūras saraksts……………………………………………
23


















IEVADS



Jēdziens “personība” sabiedrībā tiek plaši lietots. Daudz tiek runāts par to, ka par personību ir jākļūst, pilnveidojot sevi. Tāpat plaši pazīstams ir izteikums, ka katrs no mums ir personība. Kādēļ parādās šāda pretruna? Tās pamatā ir dažādie aspekti vai pieejas šim jautājumam. Ikdienā mēs lietojam jēdzienu “personība”, lai apzīmētu kādu cilvēku ar kādām īpašām spējām, dotībām, tādu, kas izceļas apkārtējo vidū, ir līderis, vai gluži pretēji – outsaiders.  Šādi var apskatīt personību no filozofijas viedokļa. Personības jēdziens tiek izmantots daudzās zinātnēs – psiholoģijā, filozofijā, antropoloģijā, socioloģijā un citās.  Katra no tām saprot un definē personību savādāk. Līdz ar to parādās dažādi skaidrojumi un nozīmes.
Šajā darbā es vēlos apskatīt personības jēdzienu no psiholoģijas zinātnes viedokļa. Tā paredz, ka  jebkurš cilvēks, kas spēj apzināties un vadīt savu rīcību, ir personība. To veido dažādi aspekti, kuru kombinācijas un izteiktums arī veido personību. Ir daudz teoriju, kas apskata personību un tās attīstības jautājumus, dažādas, brīžiem pretrunīgas pieejas, uzskati.  Freids, Ādlers, Maslovs, Aizeks, Jungs , Eriksons un daudzi citi psihologi ir pievērsušies šīs tēmas izpētei. Es centīšos īsumā atspoguļot pamatnostātnes un tos komponentus, kas veido cilvēka personību.

1.      Personības jēdziens, struktūra.

Personības jēdziens ir viens no centrālajiem psiholoģijas zinātnē.  Personības skaidrojumam nav viennozīmīgas pieejas, pastāv daudz dažādu teoriju, kas apskata personības struktūru un tās veidošanos. Ikviens no vadošajiem psihologiem ir pievērsies personības izpētei.
Personības jēdziens atbild uz jautājumu: “Kāpēc cilvēks dara to, ko viņš dara”.  Personība raksturo cilvēku kopumā. Personību var raksturot tikai ar savām sociālajām attiecībām un darbības motivāciju. Tātad personību ietekmē saskarsmes process, un tā var izpausties tikai saskarsmē ar citiem cilvēkiem.
Latviešu psihologi Ārija Karpova un Imants Plotnieks ir devuši šādu personības definīciju:
Personība ir cilvēks, kas:
Ø  stājies noteiktās sociālajās attiecībās
Ø  apzinās šīs attiecības
Ø  kā aktīvas darbības subjekts spēj pārveidot pasauli un atbildēt par pārveidošanas rezultātiem
Personība nav nemainīga, tā dzīves laikā var gan attīstīties, gan degradēties.
Personību veido tās īpašības. Personības īpašību jēdzienu lieto šaurākā un plašākā nozīmē.
Plašākā nozīmē pie personības īpašībām pieskaitāmas cilvēka vispārējās īpašības:
-         inteliģence
-         spējas
-         prasmes
-         nervu sistēmas tips
-         rakstura īpašības
Šaurākā nozīmē par personības īpašībām uzskata tikai nervu sistēmas un rakstura īpašības.
Personību veido sarežģīts un brīžiem pretrunīgs dažādu iezīmju kopums. Tātad personība sastāv no dažādām iezīmēm, kas sastāda vienotu veselumu, turklāt katrai personībai šīs iezīmes ir dažādas, citas ir izteiktākas, citas mazāk izteiktas.  Katrai personībai ir atšķirīga, tikai tai raksturīga īpašību kombinācija.
Personības īpašības, gan pozitīvās, gan negatīvās, nevar vērtēt viennozīmīgi, tās jāaplūko kombinācijā ar citām personībai piemītošajām īpašībām un jāizvērtē to savstarpēja ietekme. Personības īpašības dzīves laikā var mainīties, taču kopumā tās veido kompleksu, relatīvi raksturīgu personības struktūrai . Tas liecina par personības stabilitāti. Šī stabilitāte ļauj paredzēt personības uzvedību un rīcību dažādās dzīves situācijās.
Personības struktūras modeli ietekmē:
Ø  attieksme pret apkārtējo pasauli
Ø  iespējas
Ø  darbības un uzvedības stili
Ø  pašapzināšanās
Ø  psihiskie procesi un stāvokļi
A.Bogdanova personības struktūras modelis.
Modelis sastāv no 7 nozīmīgākajiem blokiem, kuros noteicošā loma ir kādam no psihiskajiem procesiem.













APZIŅA
Sajūtas, uztvere
 

PIEREDZE
Atmiņa, priekšstati
 


VIRZĪBA
Uzmanība
 

TEPMERA-MENTS
Emocijas
 

RAKSTURS
Griba

 
 
¯¯¯3.

Atsevišķas personības raksturo (sīkāks apraksts nākamajās darba nodaļās):
Ø  temperaments
Ø  raksturs
Ø  spējas
Ø  vajadzības
Ø  pašvērtējums, pretenziju līmenis





2. Personības veidošanās.

Apskatīšu vienu no pamatteorijām – dāņu izcelsmes amerikāņu psihologa Erika Eriksona (1902-1994) personības attīstības teoriju. E.Eriksons bija pirmais, kurš norādīja, ka personības attīstība notiek ne tikai līdz 16-18 gadu vecumam, bet gan visa mūža garumā.
Eriksons cilvēka dzīvi sadala 8 dzīves ciklos. Katrā dzīves ciklā cilvēkā var parādīties divi personības jaunveidojumi – divas iespējas. Tā ir iekšēja izjūta, kas parādās cilvēkā. Šie jaunveidojumi var būt pozitīvi vai negatīvi. Pozītīvais jaunveidojums ir tas, kas sekmē tālāku personības attīstību, negatīvais – kas traucē, kavē.  Katrā dzīves posmā pastāv jautājums, vai cilvēks virzīsies pozitīvā vai negatīvā virzienā.
1)     Zīdaiņa vecums (1.dzīves gads)
Iekļaušanās stadija. Jaunveidojumi: pozitīvais – pamatuzticēšanās, negatīvais – pamatneuzticēšanās. Ja tiek apmierinātas bērna fizioloģiskās un psiholoģiskās vajadzības (ēdiens, komforts, uzmanība, mīlestība), tad viņā veidojas pamatuzticēšanās (iekšēja drošības izjūta, paļāvība). Ja vajadzības netiek apmierinātas, veidojas pamatneuzticēšanās ( iekšēja baiļu un nedrošības izjūta).
Pamatuzticēšanos Eriksons uzskata par veselīgas personības attīstības pamatu. Ja tā nav izveidojusies pirmajā dzīves gadā, tad vienmēr radīsies kādas psiholoģiskas dabas problēmas.
2)     Agrās bērnības stadija (2.-3.dzīves gads)
Jaunveidojumi: pozitīvais – autonomija jeb patstāvība, negatīvais – pastāvīga kauna un šaubu izjūta. Šajā vecumā ir svarīgi, lai pieaugušie atbalstītu, veicinātu bērna patstāvību. Ja vecāki bērnu nepārtraukti kritizē, izvirza viņam pārāk augstas prasības, tas var izraisīt arī agresivitāti.
3)     Rotaļu vecums (4.-5.dzīves gads)
Lokomotorā stadija (locus – telpa, motor – fiziska kustība). Uzsvars uz fiziskajām kustībām. Eriksons saista šīs kustības ar agresivitāti. Bērns var apkārtējiem uzbrukt fiziski, kā arī ar uzmācīgu runāšanu, viņš it kā ieņem telpu. Jaunveidojumi: pozitīvais – iniciatīva, negatīvais – pastāvīga vainas sajūta. Ja bērns saņem atbalstu, pieaugušie atbild uz viņa jautājumiem un saprotoši izturas pret viņa aktivitātēm, tad bērnā nostiprinās iniciatīva, bet, ja bērns izjūt, ka viņš vienkārši maisās pa kājām, viņš nevienam nav vajadzīgs, viņa jautājumi ir uzmācīgi un stulbi, viņu pārņem pastāvīga vainas izjūta.
4)     Skolas vecuma stadija (6.-11.dzīves gads)
Jaunveidojumi: pozitīvais – spēja radīt ko noderīgu, negatīvais – mazvērtības sajūta. Šajā laikā bērnam ir plašs interešu loks, viņš meklē to sfēru, kas atbilst viņa dotumiem, uz kuru pamata viņš var veidot savas spējas.  Šajā vecumā veidojas noturīgās intereses. Ja bērnam tiek liegta aktīva darbošanās, viņam var veidoties mazvērtības komplekss.
5)     Agrās jaunības stadija (12.-18.dzīves gads)
Identitātes krīzes laiks. Pusaudzis meklē atbildes uz jautājumiem: “Kas es gribu būt?”(profesionālā pašnoteikšanās) un “Kāds es gribu būt?”(morālā pašnoteikšanās). Jaunveidojumi: pozitīvais – stabila identitātes izjūta, skaidra apziņa, kas es esmu, kāds es gribu būt un kas es gribu būt. Negatīvais jaunveidojums – identitātes difūzija – izkliedēta sevis apzināšanās.
6)     Jaunības stadija (19.-25.dzīves gads)
Jaunveidojumi: pozitīvais – spēja nodibināt patiesi tuvas attiecības ar otru cilvēku, negatīvais – izolētības, vientulības sajūta. Eriksons uzskata, ka jaunības stadijas jaunveidojumi ir atkarīgi no iepriekšējo stadiju jaunveidojumiem. Ja cilvēks ir atradis atbildi uz jautājumu “Kas es esmu?”, tad viņam nav bailes tuvoties otram cilvēkam un nav bailes pazaudēt sevi, jo viņš zina, kas viņš ir, un spēj novērtēt to pašu otrā cilvēkā. Ja cilvēkam joprojām ir šis apjukums “kas es gribu būt”, “kāds es esmu”, tad viņš ir pārāk nodarbināts pats ar sevi un citi cilvēki viņam liekas sveši.
7)     Personības brieduma stadija (25-50 gadi)
Par galveno notikumu personības brieduma stadijā Eriksons uzskata dzīves vidus krīzi. Tajā brīdī cilvēks ārkārtīgi  skaudri saprot, ka viņam priekšā ir tikai ierobežots aktīvas dzīves laiks.  Vieniem šī krīze pāriet viegli, citiem ilgst gadiem. Pozitīvais jaunveidojums šajā stadijā ir produktīva jaunrade. Mainās cilvēka attieksme pret sevi, citiem, dzīvi kopumā.  Cilvēks sāk izjust savas dzīves nozīmīgumu. Negatīvais jaunveidojums - stagnācija. Apstājas personības attīstība, cilvēks nespēj pieņemt jaunus uzskatus, kļūst egocentrisks.
8)     Personības integrācijas stadija (50-60 gadi)
Pozitīvais jaunveidojums – savas personības kā vienota veseluma izjūta, negatīvais – izmisums un bezcerības izjūta. Personības kā vienota veseluma izjūta nozīmē to, ka cilvēks izjūt dvēseles mieru, iekšēju harmoniju, saskaņu pašam ar sevi. Ja visa cilvēka dzīve bijusi nepiepildīta, tad rodas bezcerības un izmisuma sajūta. Personības integrācijas stadija ir atkarīga no visām iepriekšējām stadijām, no tā, pa kādu ceļu cilvēka personība ir attīstījusies.






















3. Temperaments

Temperaments tiek definēts šādi: ”temperaments ir tās cilvēka individuālpsiholoģiskās īpatnības, kuras nosaka viņa darbības dinamiku un ir atkarīgas no centrālās nervu sistēmas īpašībām”. Tātad temperamentu nosaka cilvēku savstarpējās psiholoģiskās atšķirības un darbības dinamika. Ar dinamiku saprot darbības tempu, intensitāti, ritmu. Var teikt, ka temperaments nosaka ne tik daudz to, ko cilvēks dara, bet  kā viņš to dara.
Temperaments ir atkarīgs no nervu sistēmas īpašībām, kas nozīmē, ka tas ir bioloģiski nosacīts. Temperamenta tips dzīves gaitā nemainās un tas piemīt, jau cilvēkam piedzimstot.
Pēc Hansa Aizeka(1916 – 1997)  teorijas temperamentu nosaka divi pamatrādītāji: introversija un ekstraversija, otrs rādītājs ir emocionālā noturība jeb līdzsvarotība. Introversijas un ekstraversijas jēdzienus ieviesa viens no 20.gs. izcilākajiem psihologiem Karls Gustavs Jungs (1875-1961) un tie ļoti plaši tiek lietoti psiholoģijā.  Jungs nošķīra divus psiholoģiskos tipus – uz iekšu vērstus (introvertus) un uz āru vērstus (esktravertus).  Tabulā attēlotas pamatatšķirības starp šiem tipiem:

Introverts
Ekstraverts
Attiecības ar cilvēkiem
Noslēgti, atturīgi, rezervēti, distancēti.
Attiecības veidojas ļoti pakāpeniski. Dod priekšroku šauram paziņu lokam, attiecības ar cilvēkiem virzās dziļumā, nevis plašumā.
Atklāti, sabiedriski, ātri iejūtas jaunās situācijās, ātri veido kontaktus ar cilvēkiem, komunikabli, dod priekšroku plašam paziņu lokam. Attiecības virzās plašumā, nevis dziļumā.





Introverts
Ekstraverts
Attieksme pret darbu
Dod priekšroku darbam ar lietām
Dod priekšroku darbam ar cilvēkiem
Jūtu izpausmes
Jūtas, emocijas uz āru neizrāda
Atklāti pauž savas jūtas
Laika perspektīva
Orientēti uz pagātni un nākotni
Orientēti uz tagadni

Pēc tā, cik lielā mērā emocijas iespaido cilvēka uzvedību, tie iedalāmi divos tipos: emocionāli noturīgi cilvēki un emocionāli nenoturīgi. Emocionāli noturīgie, pirms rīkojas, apsver un pārdomā. Reizēm viņi ir bez spilgtām emocionālajām izpausmēm, reizēm ļoti labi kontrolē emocijas, tās neatspoguļojas rīcībā. Emocionāli nenoturīgajiem ļoti ātri parādās emocijas, tās ietekmē viņu rīcību un ir izteiktas.

3.1. Temperamenta tipi

Introversijas/ekstraversijas īpašību un emocionālā noturīguma dažādas kombinācijas veido četrus dažādus temperamenta tipus: melanholiskais, flegmatiskais, holēriskais, sangviniskais.
Šo tipu pamatiezīmes ir sekojošas:
1.      Melanholiskais tips.
Galvenā īpatnība – paaugstināts jūtīgums. Viņš ir viegli aizvainojams, kā arī viegli iežēlināms, emocionāli iespaidojams. Melanholiķim ir raksturīga iekšēja nedrošība, svārstīgums, kas izpaužas neizlēmīgumā. Viņš ir empātisks (spējīgs iejusties otrā cilvēkā, līdzpārdzīvot). Melanholiķī dominē pesimisms, skumīgums. Melanholiķi pieder pie introvertā tipa, tātad ir atturīgi, distancēti, kautrīgi. Viņam ir vajadzīgs laiks, lai veidotu attiecības ar citiem cilvēkiem. Tiem, ar kuriem attiecības ir izveidojušās, melanholiķis piešķir lielu nozīmi. Viņiem piemīt zināma neveiklība kustībās. Lai gan temperaments nav saistīts ar intelekta līmeni, tomēr pētījumi parāda, ka melanholiķiem šis līmenis ir nedaudz augstāks, tie ir iekšēji “smalkāki” cilvēki. Melanholiķim ir svarīgi nepievērst sev uzmanību, neizcelties un neatšķirties. Parasti runā klusākā balsī, ģērbjas tāpat kā tie, starp kuriem viņš ikdienā uzturas.
2.      Flegmatiskais tips.
Mierīgs, nosvērts, emocijām nav būtiskas nozīmes viņa dzīvē. Viņam raksturīgas grūtības uzsākt kaut ko jaunu, kas nav labi zināms, ierasts. Konservatīvi, ja kaut ko iesāk, ļoti neatlaidīgi, reizēm pat stūrgalvīgi savu mērķu sasniegšanā. Flegmatiķi pieder pie introvertā tipa. Neizceļas ar sabiedriskumu, nav komunikabli, ir distancēti. Nepieškir lielu nozīmi attiecībām ar cilvēkiem, citu cilvēku vērtējumam. Labprāt strādā vieni paši, nemīl iesaistīties grupās, komandās. Spēj izturēt ilgstošu garīgu un fizisku slodzi, pa ja darbs ir monotons, vienmuļš. Lēnīgi, bet precīzi, akurāti, pamatīgi un rūpīgi. Var būt arī kūtri, slinki un apātiski. Apģērbs – nēsās to, ko uzskatīs piemērotu apstākļiem.
3.      Holēriskais tips.
Ekstraverti, emocionāli nenoturīgi. Ātri uzbudināmi, ātri uztraucas, emocijas atspoguļojas viņu darbībā.  Raksturīgas straujas garastāvokļa maiņas. Holēriķi ir ļoti komunikabli, viņiem ir nepieciešama sabiedrība, necieš vienatni. Mīl pievērst sev uzmanību sabiedrībā, būt uzmanības centrā. Bieži ir neiecietīgi, strauji, asi, bieži vien nepieciešams necīgākais iegansts, lai sāktos konflikts. Dod  priekšroku darbam ar cilvēkiem, nosliece uz organizatorisku darbību, spēj ātri mobilizēt cilvēkus, organizēt kādu pasākumu. Talantīgi oratori. Izteikti līderi.
4.      Sangviniskais tips.
Ekstraverti, emocionāli noturīgi. Atšķiras ar īpaši attīstītu komunikabilitātes spēju. Ātri prot izveidot attiecības, ātri iejūtas jaunās, svešās situācijās, prot citus noskaņot sev labvēlīgi, panākt cilvēku uzticēšanos. Sangviniķiem ir stiprāk izteikta iekšējā gatavība pievērst uzmanību citiem. Labi piemēroti organizatoriskam darbam, darba ar cilvēkiem. Grūti veikt darbu, kas prasa ilgstošu piepūli, pacietību.  Piemīt liels kustīgums. Sangviniķiem parasti nav psiholoģiskas saderības problēmu. Piemīt spēja pieskaņoties. Cenšas izvairīties no konfliktiem.

Tīru temperamentu tipu pārstāvju ir maz.  Katrā cilvēkā šīs īpašības ir dažādās kombinācijās, līdz ar to izteikts var būt kāds no tipiem, daudz kas var piemist no cita temperamenta, atlikušie temperamenti pārstāvēti tikai ar atsevišķām īpašībām.
























4. Raksturs

Raksturs ir cilvēka individuālpsiholoģiskās īpašības, kuras ir ieaudzinātas un  nosaka viņa darbības individuālo stilu. Sakarība starp raksturu un temperamentu ir šāda: rakturs = temperaments + audzināšana. Audzināšanu šajā gadījumā saprot kā bērna pirmo dzīves pieredzi, attiecības ar vecākiem, apkārtējās vides ietekmi.  Raksturs veidojas pakāpeniski pirmajos dzīves gados. Rakstura veidošanās beidzas 17-18 gadu vecumā. Protams, arī pēc tam daudzas īpašības var mainīties, pavājināties vai kļūt izteiktākas, tomēr raksturs savā pamatā vairs nav maināms. Salīdzinot raksturu ar temperamentu var minēt, ka rakstura īpašības ir daudzveidīgākas, raksturs ir elastīgāks – darbā cilvēks parāda vienas rakstura īpašības, mājās citas, ar draugiem citas. Raksturs ir tas, kas mums ļauj pielāgoties noteiktiem apstākļiem un situācijai. Parasti apskata četras tipiskas situācijas, kurās var izpausties cilvēka uzvedība:
1)     attieksme pret cilvēkiem
2)     attieksme pret darbu
3)     attieksme pret sevi
4)     attieksme pret lietām

4.1.           Rakstura tipi

Rakstura tipus, kuros dominē kāda ārkārtīgi spilgti izteikta rakstura iezīme, dēvē par rakstura akcentuācijām. Akcents tiek likts uz kādu noteiktu rakstura iezīmi vai to grupu. Rakstura akcentuācija ir noteikta rakstura disharmonija, tāpēc ka harmoniskā raksturā visas iezīmes ir vairāk vai mazāk sabalansētas, vienādotas, akcentuācijas  gadījumā kāda no rakstura iezīmēm ir izvirzījusies priekšplānā, un galvenokārt tieši tā noteic cilvēka izturēšanos. Pētījumi rāda, ka vairāk kā pusei cilvēku ir tā vai cita rakstura iezīmju akcentuācija.  Rakstura akcentuācijas jēdzienu psiholoģijā ir ieviesis vācu psihologs un psihiatrs Karls Leonhards 60.gados.
Īsumā apskatīsim 10 rakstura akcentuācijas tipus.
1.      Hipertīmais tips
-         Raksturīga pastiprināta aktivitāte, darbīgums, iniciatīva, uzņēmība, neatlaidība mērķu sasniegšanā.
-         Parasti viņiem ir možs un pacilāts garastāvoklis
-         Bagāta iztēle, radoši, oriģināli
-         Slikti panes piespiedu bezdarbību
-         Izteikta tieksme uz neatkarību, patstāvību
2.      Sensitīvais tips
-         Emocionāli jūtīgi, viegli aizskarami, aizvainojami, smagi pārdzīvo aizvainojumus.
-         Viņos viegli izsaukt līdzjūtību.
-         Krīžu gadījumos nosliece uz depresīvu stāvokli
-         Sentimentāli
-         Paškritiski, ar izteiktu vainas apziņu
3.      Trauksmainais tips
-         Iekšēji ļoti nedroši, svārstīgi, nespēj aizstāvēt savas intereses strīdā vai diskusijā
-         Bailīgi, bieži viņus vajā uzmācīgas domas, ka gadīsies kaut kas slikts
-         Reizēm izturēšanās ir nekaunīga, izaicinoša, bravurīga
4.      Demonstratīvais tips
-         Raksturo tieksme izlikties nozīmīgākam
-         Cenšanās pievērst sev uzmanību
-         Nepieciešams, lai par viņiem runātu un sajūsminātos
-         Dzīvīgi, kustīgi, artistiski
-         Raksturīga izlikšanās, melīgums
5.      Distīmais tips
-         Nomākti, drūmi, ārkārtīgi nopietni
-         Tendence pievērst uzmanību dzīves ēnas pusēm
-         Ārkārtīgi kritiski noskaņoti pret visu
-         Parasti ir pasīvi, bezdarbīgi, pesimistiski
-         Lēni adaptējas jaunos apstākļos, alkst pēc reglamentēta dzīvesveida, ātri nogurst
-         Ar paaugstinātu jūtīgumu pret emocionālām slodzēm
6.      Ciklotīmais tips
-         Regulāras garastāvokļa, noskaņojuma maiņas
-         Labvēlīgos apstākļos šo cilvēku uzvedība atbilst hipertīvai uzvedībai
-         Nelabvēlīgos apstākļos šo cilvēku uzvedība atbilst distimiskai uzvedībai
-         Periodu ilgums tajā vai citā uzvedības tipā var svārstīties no dažām dienām līdz pat vairākiem gadiem
7.      Rigidais tips
-         kādas domas, idejas pārņemti un cenšas to realizēt par katru cenu
-         paaugstināts pašnovērtējums
-         raksturīga augstprātība un godkāre
-         galējs subjektīvisms un egocentrisms
-         pārvērtē savas veiksmes                                         
8.      Pedantiskais tips
-         piemīt pārspīlēta kārtības izjūta
-         neizlēmīgi, bikli, bailīgi
-         aizdomīgi
-         raksturīgs psihisko procesu inertums un nespēja atbrīvoties no traumējošiem pārdzīvojumiem
9.      Eksaltētais tips
-         nosliece uz afekta stāvokļiem (nonākšana emociju varā)
-         vienādi viegli nonāk sajūsmā par priecīgiem notikumiem un izmisumā par bēdīgiem
10. Uzbudināmais tips
-         impulsīvi
-         raksturīga kontroles pavājināšanās pār tieksmēm un ierosmēm
-         rīcības nemotivācija, rupjība, dusmīgums, ķildīgums, ātra sakaitināmība, nežēlība
-         bieži iesaistās konfliktos niecīga iemesla dēļ
5. Personības psiholoģiskās īpašības.

Šīs psiholoģiskās īpašības nav iedzimtas, bet veidojas dzīves gaitā, mijiedarbībā ar citiem cilvēkiem. Īsi raksturošu sekojošas īpašibas: pašvērtējums, pretenziju līmenis, pašcieņa un kontroles lokuss.

5.1. Pašvērtējums

Pašvērtējums ir savu spēju, īpašību vērtējums attiecībā pret kādu atskaites sistēmu. Parasti mēs sevi vērtējam, salīdzinot ar citiem, tādēļ pašvērtējums lielā mērā ir atkarīgs  no tā, ar ko mēs sevi salīdzinam, līdz ar to tas ir subjektīvs.  Tas, kā mēs vērtējam sevi paši un kā mūs novērtē citi, var stipri atšķirties. Pašvērtējums var būt gan objektīvs, gan augsts, gan pazemināts. Svarīgi ir, lai tas būtu objektīvs, lai cilvēks apzinātos savas stiprās un vājās puses un prastu to izmantot. Gan pazemināts, gan pārāk augsts pašvērtējums ietekmē negatīvi cilvēka personību.

5.2. Pretenziju līmenis.

Pretenziju līmenis raksturo to, uz ko cilvēks cenšas pretendēt, to, ko pēc viņa uzskatiem, ir spējīgs sasniegt. Pretenziju līmeni raksturo maksimāli grūtie mērķi, kurus cilvēks uzskata par reāli sasniedzamiem. Svarīga ir ideja par reālu sasniegšanu.  Parasti tas izpaužas kādā konkrētā darbības sfērā, kurā cilvēks darbojas. Piemēram, ja cilvēks ir rakstnieks, tad viņa pretenzijas literatūras jomā būs augstas, turpretim sporta jomā tās būs zemas. Pretenziju līmenis nosaka to, kādēļ vienā gadījumā cilvēkam ir panākumu izjūta, bet citos neveiksmes, lai gan no malas kāds cits to par neveiksmi neuzskatītu.
Pretenziju līmeni raksturo 3 parametri: pretenziju līmeņa augstums (augsts, vidējs vai zems), elastīgums un adekvātums.  Elastīgums izpaužas sekojoši: panākumu gadījumā, redzot, ka cilvēkam kaut kas izdosies, viņs nedaudz paaugstina savu pretenziju līmeni, ja viņš piedzīvo zaudējumu, tad līmeni nedaudz pazemina.  Ja pretenziju līmenis nemainās, neatkarīgi no tā, vai cilvēks gūst panākumus vai cieš neveiksmes, tad tas liecina par neelastīgu pretenziju līmeni. Pretenziju līmeņa adekvātums raksturo atbilstību reālām iespējām. Ja cilvēks pareizi novērtē savas spējas, tad pretenziju līmenis ir adekvāts, ja pārvērtē – tad neadekvāti augsts un ja nenovērtē savas spējas – tad neadekvāti zems.

5.3. Pašcieņa.

Pašcieņu raksturo cilvēka sasniegumi, kas dalīti ar viņa pretenziju līmeni. Ja cilvēkam ir visai pieticīgi sasniegumi, bet arī  viņa pretenziju līmenis ir zems, tad viņš jūtas ļoti apmierināts ar sevi. Vairumā gadījumu situācija ir pretēja – pretenziju līmenis ir augstāks par sasniegumiem, tādēļ cilvēks izjūt iekšēju neapmierinātību ar sevi. Lai atbrīvotos no šīs sajūtas, viņš tiecas pēc lielākiem sasniegumiem. Tomēr proporcija paliek nemainīga, jo, pieaugot sasniegumiem, pieaug arī pretenziju līmenis, un iekšējā neapmierinātība saglabājas. Līdz ar to svarīgi ir apzināties, ka bieži vien iekšējās spriedzes cēlonis ir pārāk augsts pretenziju līmenis, nevis zemi sasniegumi.

5.4. Kontroles lokuss.

Kontroles lokusa jēdzienu psiholoģijā 50.gadu vidū ieviesa amerikāņu psihologs Džulians Rotters. Kontroles lokuss parāda, kas nosaka cilvēka darbību – viņš pats vai ārējie apstākļi.  Protams, reāli tas, kas notiek ar cilvēku, ir atkarīgs gan no viņa paša, gan no ārējiem apstākļiem. Taču cilvēki savstarpēji atšķiras atkarībā no tā, kā viņi subjektīvi uztver, vai viņi ir noteicēji par savu dzīvi vai viņu dzīve ir atkarīga no ārējiem apstākļiem. Izšķir internālo un eksternālo kontroles lokusus.  Internālāis kontroles lokuss  - cilvēks jūtas savas dzīves noteicējs, viņš ir pārliecināts, ka dzīve ir galvenokārt atkarīga no viņa paša. Arī neveiksmes gadījumā viņš pirmkārt vainu meklē pats sevī.  Eksternālais kontroles lokuss – subjektīva atkarības sajūta no citiem cilvēkiem, ārējiem apstākļiem, likteņa. Eksternāļiem ir zema personiskās atbildības izjūta, viņiem var būt augsta pienākuma izjūta. Tomēr viņi nejūtas personiski atbildīgi par savām veiksmēm vai neveiksmēm. 
Kontroles lokuss var mainīties atkarībā no tā, kā veidojas cilvēka dzīve.  Šādas pārmaiņas nenotiek strauji, tām vajadzīgs laiks.


























6. Personības vajadzību struktūra

Vajadzības ir ļoti nozīmīga personības sastāvdaļa. Pastāv apgalvojums, ka cilvēka personību visvairāk rakturo nevis izturēšanās un stils, bet gan vajadzības, kuras viņš cenšas apmierināt,  tas, pēc kā viņš tiecas. Ir vairākas pieejas vajadzību struktūras analīzē, šajā darbā apskatīšu divas: Abrahama Maslova (1908-1970) un Deivida Makklelanda (dz.1917.g.) teorijas.

6.1. Abrahama Maslova personības vajadzību teorija.

Saskaņā ar Maslova teoriju, cilvēka personības vajadzības ir hierarhiski pakārtotas piecos līmeņos. Parasti tos attēlo piramīdas veidā.

Pirmais līmenis – fizioloģiskās vajadzības.
Pamatvajadzības – izsalkums, slāpes, vajadzība pēc mājokļa, miega, atpūtas u.c. Šīs vajadzības ir visa pamats – ja tās netiek apmierinātas, tad cilvēks nespēj izdzīvot un pārējām vajadzībām nav nozīmes. Mūsu apstākļos parasti runā par šo vajadzību apmierināšanu pietiekamā līmenī – nevis lai vienkārši būtu uzturs, bet lai tas būtu svaigs, veselīgs utt.
Otrais līmenis – vajadzība pēc drošības.
Tā ir vajadzība pēc drošības gan fiziskā, gan psiholoģiskā nozīmē. Tieksme izvairīties  no briesmām, draudiem, fiziskām ciešanām, kā arī sāpīgiem, nepatīkamiem pārdzīvojumiem, negatīvām emocijām. Vajadzība pēc drošības balstās uz diviem faktoriem – stabilitāti un informētību. Cilvēks jūtas drošāks, ja viņš var paredzēt situāciju. Jebkura neinformētība, nenoteiktība rada trauksmes sajūtu.
Trešais līmenis – vajadzība pēc piederības un mīlestības.
Katram cilvēkam ir vajadzība pēc savējiem, kas viņu pieņemtu tādu, kāds viņš ir, kas uztvertu viņu kā savējo. Tā var būt ģimene, draugi, darba biedri. Cilvēkam ir iekšēja vēlēšanās, lai viņu mīlētu, un katrs cilvēks tiecas kādu iemīlēt.
Ceturtais līmenis – vajadzība pēc pašcieņas.
Var izpausties divejādi. Pirmkārt – tā var būt tieksme pēc atzinības. Cilvēks tiecas pēc panākumiem, lai iemantotu slavu un atzinību. Otrkārt – tā var būt pašapliecināšanās. Cilvēks tiecas ko sasniegt, pārvarēt grūtības, lai pierādītu sev, ka viņš to var izdarīt..
Piektais līmenis – vajadzība pēc pašīstenošanās.
Cilvēks tiecas pēc panākumiem, sasniegumiem, bet nevis tādēļ, lai ko pierādītu sev vai citiem, ne dēļ atzinības. Sasniegumi un panākumi cilvēkam ir nepieciešami, lai izteiktu savu personību. Tie ir kā personības pašizpausme, kā savu spēju, talantu un zināšanu likšana lietā. Tas ir radošais potenciāls, ko cilvēks tiecas realizēt.

Maslovs uzskata, ka augstākā līmeņa vajadzības cilvēkam var kļūt  nozīmīgas tikai tad, ja ir pietiekami apmierinātas iepriekšējā līmeņa vajadzības. Šim apgalvojumam var nepiekrist, jo gadās tādas situācijas, kad cilvēks var paciest dažādas grūtības, viņam svarīgākas ir augstāka līmeņa vajadzības.  To skaidro tā, ka kādreiz šiem cilvēkiem zemāko līmeņu vajadzības bijušas apmierinātas, un dotajā brīdī viņi ir nonākuši situācijā, kurā tās ir nepietiekami apmierinātas, un viņi ar gribasspēka palīdzību tiek tam pāri. Tomēr, ja cilvēkam jau  no agras bērnības nav  bijušas apmierinātas zemāko līmeņu vajadzības, tad augstākās viņam nekļūs svarīgas.
Maslovs uzsver, ka pastāv vajadzība, ko nekad nevar apmierināt līdz galam – vajadzība pēc pašīstenošanās, jo cilvēka iespējas vienmēr ir lielākas nekā tas, ko viņam izdodas paveikt.  To, kāda vajadzība ir izvirzīta priekšplānā, nosaka gan cilvēka bērnība, gan patreizējā dzīves situācija. To parāda arī tas, kā cilvēks izmanto savu laiku un līdzekļus.

6.2. Deivida Makklelanda vajadzību teorija.
Atšķirībā no Maslova, Makklelands uzskata, ka cilvēkam vajadzību struktūra nav iedzimta, bet gan veidojas bērnība. Šis autors pārstāv virzienu, kas uzskata, ka personība veidojas pieredzes ceļā nevis iedzimtības rezultātā.
Pēc Makklelanda teorijas izšķir trīs vajadzību veidus:
1.      Vajadzība pēc sasniegumiem jeb sasniegšanas motivācija.
Tā ir tieksme gūt panākumus, sasniegumus, pastāvīgi izvirzīt mērķus savai darbībai, dzīves mērķus, pēc kuriem cilvēks tiecas. Cilvēki, kuriem ir izteikta vajadzība pēc sasniegumiem, izvēlas grūti, bet reāli sasniedzamus mērķus. Viņi ir gatavi arī sāncensībai, konkurencei un ļoti ieinteresēti atgriezeniskajā informācijā . Tā ir informācija par savas darbības rezultātiem – vai cilvēks tuvojas mērķim, vai ir novirzījies. Taču ir arī cilvēki, kas negrib dzirdēt savas darbības vērtējumu, viņi no tā izvairās.
2.      Vajadzība pēc varas
Daudzi psihologi to uzskata par vienu no cilvēka iekšējiem dzinuļiem kopš pastāv cilvēce. Tā ir tieksme pēc varas, ietekmes, pārākuma. Šai vajadzībai var būt gan pozitīvi, gan negatīvi aspekti. Ja cilvēks tiecas pēc varas pašas varas dēļ, ja tā ir tikai varas tieksmju apmierināšana, tad sekas var būt nepatīkamas apkārtējiem. Šādi cilvēki ir slikti līderi, savtīgi, egoistiski, bieži vien neadekvāti pašpārliecināti, domā tikai par savu prestižu, ietekmi, varu izmanto, lai citus pazemotu psiholoģiski, paradītu uz katra soļa savu pārākumu utt.  Turpretim, ja cilvēks tiecas pēc varas, lai sasniegtu kādu mērķi, kas var nebūt šauri personisks, bet gan kopīgs kādai cilvēku grupai, tad to var vērtēt pozitīvi. Šiem cilvēkiem ir svarīgi pašiem pieņemt lēmumus, organizēt citus, motivēt citus lēmumu izpildei.
3.      Vajadzība pēc attiecībām.
Tā ir vajadzība pēc saistīšanās ar citiem cilvēkiem. Tas sasaucas ar Maslova ideju par vajadzību pēc piederības.  Tas ir saistīts ar citu atzinību, vēlēšanos sadarboties, labu, harmonisku attiecību uzturēšanu ar citiem, izvairīšanos no konfliktiem.

Makklelands uzskata, ka katram cilvēkam vajadzības ir iegūtas pieredzes ceļā, nevis iedzimtas. Cilvēki cits no cita atšķiras ar to, kādā kombinācijā ir šīs vajadzības sakārtotas. Tas, kura no vajadzībām ir svarīgāka un kura mazāk svarīga, arī raksturo cilvēka personību individuāli.

NOBEIGUMS

Katra cilvēka personība ir ļoti komplicēta. Faktiski to ietekmē viss, ar ko cilvēkam nākas saskarties savas dzīves laikā: vecāki, apkārtējie, vide, situācijas u.c.  Noteikti pastāv vēl neatklāti faktori, kas ietekmē cilvēka personību.
Manuprāt, katram no mums ir būtiski apzināt un analizēt savas īpašibas, to, kadu personības kopainu veido šo īpašību mijiedarbība. Mums ir jāizvērtē, kā tieši šī konkrētā īpašība ietekmē domāšanu un rīcību. Ir jāapzin savas stiprās un vājās puses, kuras no īpašībam vajadzētu attīstīt, kuru ietekmi pavājināt. Ļoti svarīgi ir saprast, kādēļ es rīkojos tieši tā un ne citādi, kas mani ietekmē, ko es cenšos panākt. Jāanalizē sevi ar prātu, nevis ar emocijām – it kā skatoties no malas un jālūdz arī padoms draugam vai speciālistam. Rezultātā ieguvēji būsim mēs paši – mainīsies mūsu attiecības ar apkārtējiem, sekmes darbā, saskaņa ģimenē. Mainīsies arī attieksme pašiem pret sevi. Es uzskatu, ka cilvēkam ir ļoti svarīgi apzināties, ka viņš ir unikāls, ka viņam noteikti ir labas īpašības un spējas, tikai jāmāk tās pielietot.  Ja cilvēks pratīs strādāt ar sevi, viņš varēs kļūt par personību plašākajā šī vārda izpratnē – izcelties virs viduvējā, pozītīvi ietekmēt apkārtējo cilvēku dzīvi.

IZMANTOTĀS LITERATŪRAS SARAKSTS

1.      Reņģe V. Psiholoģija. Personības psiholoģija.- R: Apgāds Zvaigzne ABC, 2000. 12.-30.lpp., 31.-32.lpp., 39.-51.lpp., 58.-69.lpp., 79.-80.lpp.
2.      Reņģe V. Psiholoģija. Personības psiholoģiskās teorijas. –R: Apgāds Zvaigzne ABC, 1999. 112.-126.lpp., 158.-172.lpp.
3.      Jungs K.G. Psiholoģiskie tipi. – R: Zvaigzne, 1993. 26.-30.lpp., 61.-65.lpp.
4.      Auziņa R. Lekciju materiāli.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru