BANKU AUGSTSKOLA
REFERĀTS PSIHOLOĢIJĀ
Personība un tās
attīstība
Finansu specializācijas
2Fv2 grupas studente
Marika Karlina
Darba vadītāja
Docente Dr. Paed.
Ruta Auziņa
RĪGA
2001
SATURS
|
Ievads……………………………………………………………………
|
3
|
|
1.
Personības jēdziens, struktūra…………………………………………
|
4
|
|
2.
Personības veidošanās…………………………………………………
|
6
|
|
3.
Temperaments…………………………………………………………
|
9
|
|
3.1. Temperamenta tipi
……………………………………………
|
10
|
|
4.
Raksturs ……………………………………………………………….
|
13
|
|
4.1. Rakstura
tipi…………………………………………………...
|
13
|
|
5.Personības
psiholoģiskās īpašības……………………………………...
|
16
|
|
5.1.
Pašvērtējums…………………………………………………………
|
16
|
|
5.2.
Pretenziju līmenis……………………………………………………
|
16
|
|
5.3.
Pašcieņa……………………………………………………………...
|
17
|
|
5.4.
Kontroles lokuss……………………………………………………..
|
17
|
|
6.
Personības vajadzību struktūra………………………………………...
|
19
|
|
Nobeigums……………………………………………………………….
|
22
|
|
Izmantotās
literatūras saraksts……………………………………………
|
23
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
IEVADS
Jēdziens
“personība” sabiedrībā tiek plaši lietots. Daudz tiek runāts par to, ka par
personību ir jākļūst, pilnveidojot sevi. Tāpat plaši pazīstams ir izteikums, ka
katrs no mums ir personība. Kādēļ parādās šāda pretruna? Tās pamatā ir dažādie
aspekti vai pieejas šim jautājumam. Ikdienā mēs lietojam jēdzienu “personība”,
lai apzīmētu kādu cilvēku ar kādām īpašām spējām, dotībām, tādu, kas izceļas
apkārtējo vidū, ir līderis, vai gluži pretēji – outsaiders. Šādi var apskatīt personību no filozofijas
viedokļa. Personības jēdziens tiek izmantots daudzās zinātnēs – psiholoģijā,
filozofijā, antropoloģijā, socioloģijā un citās. Katra no tām saprot un definē personību
savādāk. Līdz ar to parādās dažādi skaidrojumi un nozīmes.
Šajā
darbā es vēlos apskatīt personības jēdzienu no psiholoģijas zinātnes viedokļa.
Tā paredz, ka jebkurš cilvēks, kas spēj
apzināties un vadīt savu rīcību, ir personība. To veido dažādi aspekti, kuru
kombinācijas un izteiktums arī veido personību. Ir daudz teoriju, kas apskata
personību un tās attīstības jautājumus, dažādas, brīžiem pretrunīgas pieejas,
uzskati. Freids, Ādlers, Maslovs, Aizeks,
Jungs , Eriksons un daudzi citi psihologi ir pievērsušies šīs tēmas izpētei. Es
centīšos īsumā atspoguļot pamatnostātnes un tos komponentus, kas veido cilvēka
personību.
1. Personības
jēdziens, struktūra.
Personības
jēdziens ir viens no centrālajiem psiholoģijas zinātnē. Personības skaidrojumam nav viennozīmīgas
pieejas, pastāv daudz dažādu teoriju, kas apskata personības struktūru un tās
veidošanos. Ikviens no vadošajiem psihologiem ir pievērsies personības izpētei.
Personības
jēdziens atbild uz jautājumu: “Kāpēc cilvēks dara to, ko viņš dara”. Personība raksturo cilvēku kopumā. Personību
var raksturot tikai ar savām sociālajām attiecībām un darbības motivāciju.
Tātad personību ietekmē saskarsmes process, un tā var izpausties tikai
saskarsmē ar citiem cilvēkiem.
Latviešu
psihologi Ārija Karpova un Imants Plotnieks ir devuši šādu
personības definīciju:
Personība
ir cilvēks, kas:
Ø stājies
noteiktās sociālajās attiecībās
Ø apzinās
šīs attiecības
Ø kā
aktīvas darbības subjekts spēj pārveidot pasauli un atbildēt par pārveidošanas
rezultātiem
Personība
nav nemainīga, tā dzīves laikā var gan attīstīties, gan degradēties.
Personību
veido tās īpašības. Personības īpašību jēdzienu lieto šaurākā un plašākā
nozīmē.
Plašākā
nozīmē pie personības īpašībām pieskaitāmas cilvēka vispārējās īpašības:
-
inteliģence
-
spējas
-
prasmes
-
nervu sistēmas tips
-
rakstura īpašības
Šaurākā
nozīmē par personības īpašībām uzskata tikai nervu sistēmas un rakstura
īpašības.
Personību
veido sarežģīts un brīžiem pretrunīgs dažādu iezīmju kopums. Tātad personība
sastāv no dažādām iezīmēm, kas sastāda vienotu veselumu, turklāt katrai
personībai šīs iezīmes ir dažādas, citas ir izteiktākas, citas mazāk
izteiktas. Katrai personībai ir
atšķirīga, tikai tai raksturīga īpašību kombinācija.
Personības
īpašības, gan pozitīvās, gan negatīvās, nevar vērtēt viennozīmīgi, tās jāaplūko
kombinācijā ar citām personībai piemītošajām īpašībām un jāizvērtē to
savstarpēja ietekme. Personības īpašības dzīves laikā var mainīties, taču
kopumā tās veido kompleksu, relatīvi raksturīgu personības struktūrai . Tas
liecina par personības stabilitāti. Šī stabilitāte ļauj paredzēt personības
uzvedību un rīcību dažādās dzīves situācijās.
Personības
struktūras modeli ietekmē:
Ø attieksme
pret apkārtējo pasauli
Ø iespējas
Ø darbības
un uzvedības stili
Ø pašapzināšanās
Ø psihiskie
procesi un stāvokļi
A.Bogdanova
personības struktūras modelis.
Modelis
sastāv no 7 nozīmīgākajiem blokiem, kuros noteicošā loma ir kādam no
psihiskajiem procesiem.
|
|
 |
|
|
|
¯¯¯
3.
Atsevišķas
personības raksturo (sīkāks apraksts nākamajās darba nodaļās):
Ø temperaments
Ø raksturs
Ø spējas
Ø vajadzības
Ø pašvērtējums,
pretenziju līmenis
2.
Personības veidošanās.
Apskatīšu
vienu no pamatteorijām – dāņu izcelsmes amerikāņu psihologa Erika Eriksona
(1902-1994) personības attīstības teoriju. E.Eriksons bija pirmais, kurš
norādīja, ka personības attīstība notiek ne tikai līdz 16-18 gadu vecumam, bet
gan visa mūža garumā.
Eriksons
cilvēka dzīvi sadala 8 dzīves ciklos. Katrā dzīves ciklā cilvēkā var parādīties
divi personības jaunveidojumi – divas iespējas. Tā ir iekšēja izjūta, kas
parādās cilvēkā. Šie jaunveidojumi var būt pozitīvi vai negatīvi. Pozītīvais
jaunveidojums ir tas, kas sekmē tālāku personības attīstību, negatīvais – kas
traucē, kavē. Katrā dzīves posmā pastāv
jautājums, vai cilvēks virzīsies pozitīvā vai negatīvā virzienā.
1) Zīdaiņa
vecums (1.dzīves gads)
Iekļaušanās
stadija. Jaunveidojumi: pozitīvais – pamatuzticēšanās, negatīvais –
pamatneuzticēšanās. Ja tiek apmierinātas bērna fizioloģiskās un psiholoģiskās
vajadzības (ēdiens, komforts, uzmanība, mīlestība), tad viņā veidojas
pamatuzticēšanās (iekšēja drošības izjūta, paļāvība). Ja vajadzības netiek
apmierinātas, veidojas pamatneuzticēšanās ( iekšēja baiļu un nedrošības
izjūta).
Pamatuzticēšanos
Eriksons uzskata par veselīgas personības attīstības pamatu. Ja tā nav
izveidojusies pirmajā dzīves gadā, tad vienmēr radīsies kādas psiholoģiskas
dabas problēmas.
2) Agrās
bērnības stadija (2.-3.dzīves gads)
Jaunveidojumi:
pozitīvais – autonomija jeb patstāvība, negatīvais – pastāvīga kauna un šaubu
izjūta. Šajā vecumā ir svarīgi, lai pieaugušie atbalstītu, veicinātu bērna
patstāvību. Ja vecāki bērnu nepārtraukti kritizē, izvirza viņam pārāk augstas
prasības, tas var izraisīt arī agresivitāti.
3) Rotaļu
vecums (4.-5.dzīves gads)
Lokomotorā
stadija (locus – telpa, motor – fiziska kustība). Uzsvars uz fiziskajām
kustībām. Eriksons saista šīs kustības ar agresivitāti. Bērns var apkārtējiem
uzbrukt fiziski, kā arī ar uzmācīgu runāšanu, viņš it kā ieņem telpu.
Jaunveidojumi: pozitīvais – iniciatīva, negatīvais – pastāvīga vainas sajūta.
Ja bērns saņem atbalstu, pieaugušie atbild uz viņa jautājumiem un saprotoši
izturas pret viņa aktivitātēm, tad bērnā nostiprinās iniciatīva, bet, ja bērns
izjūt, ka viņš vienkārši maisās pa kājām, viņš nevienam nav vajadzīgs, viņa
jautājumi ir uzmācīgi un stulbi, viņu pārņem pastāvīga vainas izjūta.
4) Skolas
vecuma stadija (6.-11.dzīves gads)
Jaunveidojumi:
pozitīvais – spēja radīt ko noderīgu, negatīvais – mazvērtības sajūta. Šajā
laikā bērnam ir plašs interešu loks, viņš meklē to sfēru, kas atbilst viņa
dotumiem, uz kuru pamata viņš var veidot savas spējas. Šajā vecumā veidojas noturīgās intereses. Ja
bērnam tiek liegta aktīva darbošanās, viņam var veidoties mazvērtības
komplekss.
5) Agrās
jaunības stadija (12.-18.dzīves gads)
Identitātes
krīzes laiks. Pusaudzis meklē atbildes uz jautājumiem: “Kas es gribu
būt?”(profesionālā pašnoteikšanās) un “Kāds es gribu būt?”(morālā
pašnoteikšanās). Jaunveidojumi: pozitīvais – stabila identitātes izjūta,
skaidra apziņa, kas es esmu, kāds es gribu būt un kas es gribu būt. Negatīvais
jaunveidojums – identitātes difūzija – izkliedēta sevis apzināšanās.
6) Jaunības
stadija (19.-25.dzīves gads)
Jaunveidojumi:
pozitīvais – spēja nodibināt patiesi tuvas attiecības ar otru cilvēku,
negatīvais – izolētības, vientulības sajūta. Eriksons uzskata, ka
jaunības stadijas jaunveidojumi ir atkarīgi no iepriekšējo stadiju
jaunveidojumiem. Ja cilvēks ir atradis atbildi uz jautājumu “Kas es esmu?”, tad
viņam nav bailes tuvoties otram cilvēkam un nav bailes pazaudēt sevi, jo viņš
zina, kas viņš ir, un spēj novērtēt to pašu otrā cilvēkā. Ja cilvēkam joprojām
ir šis apjukums “kas es gribu būt”, “kāds es esmu”, tad viņš ir pārāk
nodarbināts pats ar sevi un citi cilvēki viņam liekas sveši.
7) Personības
brieduma stadija (25-50 gadi)
Par
galveno notikumu personības brieduma stadijā Eriksons uzskata dzīves
vidus krīzi. Tajā brīdī cilvēks ārkārtīgi
skaudri saprot, ka viņam priekšā ir tikai ierobežots aktīvas dzīves
laiks. Vieniem šī krīze pāriet viegli,
citiem ilgst gadiem. Pozitīvais jaunveidojums šajā stadijā ir produktīva
jaunrade. Mainās cilvēka attieksme pret sevi, citiem, dzīvi kopumā. Cilvēks sāk izjust savas dzīves nozīmīgumu.
Negatīvais jaunveidojums - stagnācija. Apstājas personības attīstība, cilvēks
nespēj pieņemt jaunus uzskatus, kļūst egocentrisks.
8) Personības
integrācijas stadija (50-60 gadi)
Pozitīvais
jaunveidojums – savas personības kā vienota veseluma izjūta, negatīvais –
izmisums un bezcerības izjūta. Personības kā vienota veseluma izjūta nozīmē to,
ka cilvēks izjūt dvēseles mieru, iekšēju harmoniju, saskaņu pašam ar sevi. Ja
visa cilvēka dzīve bijusi nepiepildīta, tad rodas bezcerības un izmisuma
sajūta. Personības integrācijas stadija ir atkarīga no visām iepriekšējām
stadijām, no tā, pa kādu ceļu cilvēka personība ir attīstījusies.
3.
Temperaments
Temperaments
tiek definēts šādi: ”temperaments ir tās cilvēka individuālpsiholoģiskās īpatnības,
kuras nosaka viņa darbības dinamiku un ir atkarīgas no centrālās nervu sistēmas
īpašībām”. Tātad temperamentu nosaka cilvēku savstarpējās psiholoģiskās
atšķirības un darbības dinamika. Ar dinamiku saprot darbības tempu,
intensitāti, ritmu. Var teikt, ka temperaments nosaka ne tik daudz to, ko
cilvēks dara, bet kā viņš to dara.
Temperaments
ir atkarīgs no nervu sistēmas īpašībām, kas nozīmē, ka tas ir bioloģiski
nosacīts. Temperamenta tips dzīves gaitā nemainās un tas piemīt, jau cilvēkam
piedzimstot.
Pēc
Hansa Aizeka(1916 – 1997)
teorijas temperamentu nosaka divi pamatrādītāji: introversija un
ekstraversija, otrs rādītājs ir emocionālā noturība jeb līdzsvarotība.
Introversijas un ekstraversijas jēdzienus ieviesa viens no 20.gs. izcilākajiem
psihologiem Karls Gustavs Jungs (1875-1961) un tie ļoti plaši tiek
lietoti psiholoģijā. Jungs
nošķīra divus psiholoģiskos tipus – uz iekšu vērstus (introvertus) un uz āru
vērstus (esktravertus). Tabulā attēlotas
pamatatšķirības starp šiem tipiem:
|
|
Introverts
|
Ekstraverts
|
|
Attiecības
ar cilvēkiem
|
Noslēgti, atturīgi, rezervēti,
distancēti.
Attiecības veidojas ļoti pakāpeniski.
Dod priekšroku šauram paziņu lokam, attiecības ar cilvēkiem virzās dziļumā,
nevis plašumā.
|
Atklāti, sabiedriski, ātri iejūtas
jaunās situācijās, ātri veido kontaktus ar cilvēkiem, komunikabli, dod
priekšroku plašam paziņu lokam. Attiecības virzās plašumā, nevis dziļumā.
|
|
|
Introverts
|
Ekstraverts
|
|
Attieksme
pret darbu
|
Dod priekšroku darbam ar lietām
|
Dod priekšroku darbam ar cilvēkiem
|
|
Jūtu
izpausmes
|
Jūtas,
emocijas uz āru neizrāda
|
Atklāti
pauž savas jūtas
|
|
Laika
perspektīva
|
Orientēti
uz pagātni un nākotni
|
Orientēti
uz tagadni
|
Pēc
tā, cik lielā mērā emocijas iespaido cilvēka uzvedību, tie iedalāmi divos
tipos: emocionāli noturīgi cilvēki un emocionāli nenoturīgi. Emocionāli
noturīgie, pirms rīkojas, apsver un pārdomā. Reizēm viņi ir bez spilgtām
emocionālajām izpausmēm, reizēm ļoti labi kontrolē emocijas, tās neatspoguļojas
rīcībā. Emocionāli nenoturīgajiem ļoti ātri parādās emocijas, tās ietekmē viņu
rīcību un ir izteiktas.
3.1.
Temperamenta tipi
Introversijas/ekstraversijas
īpašību un emocionālā noturīguma dažādas kombinācijas veido četrus dažādus
temperamenta tipus: melanholiskais, flegmatiskais, holēriskais, sangviniskais.
Šo
tipu pamatiezīmes ir sekojošas:
1. Melanholiskais
tips.
Galvenā
īpatnība – paaugstināts jūtīgums. Viņš ir viegli aizvainojams, kā arī viegli
iežēlināms, emocionāli iespaidojams. Melanholiķim ir raksturīga iekšēja
nedrošība, svārstīgums, kas izpaužas neizlēmīgumā. Viņš ir empātisks (spējīgs
iejusties otrā cilvēkā, līdzpārdzīvot). Melanholiķī dominē pesimisms,
skumīgums. Melanholiķi pieder pie introvertā tipa, tātad ir atturīgi,
distancēti, kautrīgi. Viņam ir vajadzīgs laiks, lai veidotu attiecības ar
citiem cilvēkiem. Tiem, ar kuriem attiecības ir izveidojušās, melanholiķis
piešķir lielu nozīmi. Viņiem piemīt zināma neveiklība kustībās. Lai gan
temperaments nav saistīts ar intelekta līmeni, tomēr pētījumi parāda, ka
melanholiķiem šis līmenis ir nedaudz augstāks, tie ir iekšēji “smalkāki”
cilvēki. Melanholiķim ir svarīgi nepievērst sev uzmanību, neizcelties un
neatšķirties. Parasti runā klusākā balsī, ģērbjas tāpat kā tie, starp kuriem
viņš ikdienā uzturas.
2. Flegmatiskais
tips.
Mierīgs,
nosvērts, emocijām nav būtiskas nozīmes viņa dzīvē. Viņam raksturīgas grūtības
uzsākt kaut ko jaunu, kas nav labi zināms, ierasts. Konservatīvi, ja kaut ko
iesāk, ļoti neatlaidīgi, reizēm pat stūrgalvīgi savu mērķu sasniegšanā.
Flegmatiķi pieder pie introvertā tipa. Neizceļas ar sabiedriskumu, nav
komunikabli, ir distancēti. Nepieškir lielu nozīmi attiecībām ar cilvēkiem,
citu cilvēku vērtējumam. Labprāt strādā vieni paši, nemīl iesaistīties grupās,
komandās. Spēj izturēt ilgstošu garīgu un fizisku slodzi, pa ja darbs ir
monotons, vienmuļš. Lēnīgi, bet precīzi, akurāti, pamatīgi un rūpīgi. Var būt
arī kūtri, slinki un apātiski. Apģērbs – nēsās to, ko uzskatīs piemērotu
apstākļiem.
3. Holēriskais
tips.
Ekstraverti,
emocionāli nenoturīgi. Ātri uzbudināmi, ātri uztraucas, emocijas atspoguļojas
viņu darbībā. Raksturīgas straujas
garastāvokļa maiņas. Holēriķi ir ļoti komunikabli, viņiem ir nepieciešama
sabiedrība, necieš vienatni. Mīl pievērst sev uzmanību sabiedrībā, būt
uzmanības centrā. Bieži ir neiecietīgi, strauji, asi, bieži vien nepieciešams
necīgākais iegansts, lai sāktos konflikts. Dod
priekšroku darbam ar cilvēkiem, nosliece uz organizatorisku darbību,
spēj ātri mobilizēt cilvēkus, organizēt kādu pasākumu. Talantīgi oratori.
Izteikti līderi.
4. Sangviniskais
tips.
Ekstraverti,
emocionāli noturīgi. Atšķiras ar īpaši attīstītu komunikabilitātes spēju. Ātri
prot izveidot attiecības, ātri iejūtas jaunās, svešās situācijās, prot citus
noskaņot sev labvēlīgi, panākt cilvēku uzticēšanos. Sangviniķiem ir stiprāk
izteikta iekšējā gatavība pievērst uzmanību citiem. Labi piemēroti
organizatoriskam darbam, darba ar cilvēkiem. Grūti veikt darbu, kas prasa
ilgstošu piepūli, pacietību. Piemīt
liels kustīgums. Sangviniķiem parasti nav psiholoģiskas saderības problēmu.
Piemīt spēja pieskaņoties. Cenšas izvairīties no konfliktiem.
Tīru
temperamentu tipu pārstāvju ir maz.
Katrā cilvēkā šīs īpašības ir dažādās kombinācijās, līdz ar to izteikts
var būt kāds no tipiem, daudz kas var piemist no cita temperamenta, atlikušie
temperamenti pārstāvēti tikai ar atsevišķām īpašībām.
4.
Raksturs
Raksturs
ir cilvēka individuālpsiholoģiskās īpašības, kuras ir ieaudzinātas un nosaka viņa darbības individuālo stilu.
Sakarība starp raksturu un temperamentu ir šāda: rakturs = temperaments +
audzināšana. Audzināšanu šajā gadījumā saprot kā bērna pirmo dzīves pieredzi,
attiecības ar vecākiem, apkārtējās vides ietekmi. Raksturs veidojas pakāpeniski pirmajos dzīves
gados. Rakstura veidošanās beidzas 17-18 gadu vecumā. Protams, arī pēc tam
daudzas īpašības var mainīties, pavājināties vai kļūt izteiktākas, tomēr
raksturs savā pamatā vairs nav maināms. Salīdzinot raksturu ar temperamentu var
minēt, ka rakstura īpašības ir daudzveidīgākas, raksturs ir elastīgāks – darbā
cilvēks parāda vienas rakstura īpašības, mājās citas, ar draugiem citas.
Raksturs ir tas, kas mums ļauj pielāgoties noteiktiem apstākļiem un situācijai.
Parasti apskata četras tipiskas situācijas, kurās var izpausties cilvēka
uzvedība:
1) attieksme
pret cilvēkiem
2) attieksme
pret darbu
3) attieksme
pret sevi
4) attieksme
pret lietām
4.1.
Rakstura tipi
Rakstura
tipus, kuros dominē kāda ārkārtīgi spilgti izteikta rakstura iezīme, dēvē par
rakstura akcentuācijām. Akcents tiek likts uz kādu noteiktu rakstura iezīmi vai
to grupu. Rakstura akcentuācija ir noteikta rakstura disharmonija, tāpēc ka
harmoniskā raksturā visas iezīmes ir vairāk vai mazāk sabalansētas, vienādotas,
akcentuācijas gadījumā kāda no rakstura
iezīmēm ir izvirzījusies priekšplānā, un galvenokārt tieši tā noteic cilvēka
izturēšanos. Pētījumi rāda, ka vairāk kā pusei cilvēku ir tā vai cita rakstura
iezīmju akcentuācija. Rakstura
akcentuācijas jēdzienu psiholoģijā ir ieviesis vācu psihologs un psihiatrs Karls
Leonhards 60.gados.
Īsumā
apskatīsim 10 rakstura akcentuācijas tipus.
1. Hipertīmais
tips
-
Raksturīga pastiprināta
aktivitāte, darbīgums, iniciatīva, uzņēmība, neatlaidība mērķu sasniegšanā.
-
Parasti viņiem ir možs
un pacilāts garastāvoklis
-
Bagāta iztēle, radoši,
oriģināli
-
Slikti panes piespiedu
bezdarbību
-
Izteikta tieksme uz
neatkarību, patstāvību
2. Sensitīvais
tips
-
Emocionāli jūtīgi,
viegli aizskarami, aizvainojami, smagi pārdzīvo aizvainojumus.
-
Viņos viegli izsaukt
līdzjūtību.
-
Krīžu gadījumos
nosliece uz depresīvu stāvokli
-
Sentimentāli
-
Paškritiski, ar
izteiktu vainas apziņu
3. Trauksmainais
tips
-
Iekšēji ļoti nedroši,
svārstīgi, nespēj aizstāvēt savas intereses strīdā vai diskusijā
-
Bailīgi, bieži viņus
vajā uzmācīgas domas, ka gadīsies kaut kas slikts
-
Reizēm izturēšanās ir
nekaunīga, izaicinoša, bravurīga
4. Demonstratīvais
tips
-
Raksturo tieksme
izlikties nozīmīgākam
-
Cenšanās pievērst sev
uzmanību
-
Nepieciešams, lai par
viņiem runātu un sajūsminātos
-
Dzīvīgi, kustīgi, artistiski
-
Raksturīga izlikšanās,
melīgums
5. Distīmais
tips
-
Nomākti, drūmi,
ārkārtīgi nopietni
-
Tendence pievērst
uzmanību dzīves ēnas pusēm
-
Ārkārtīgi kritiski
noskaņoti pret visu
-
Parasti ir pasīvi,
bezdarbīgi, pesimistiski
-
Lēni adaptējas jaunos
apstākļos, alkst pēc reglamentēta dzīvesveida, ātri nogurst
-
Ar paaugstinātu
jūtīgumu pret emocionālām slodzēm
6. Ciklotīmais
tips
-
Regulāras garastāvokļa,
noskaņojuma maiņas
-
Labvēlīgos apstākļos šo
cilvēku uzvedība atbilst hipertīvai uzvedībai
-
Nelabvēlīgos apstākļos
šo cilvēku uzvedība atbilst distimiskai uzvedībai
-
Periodu ilgums tajā vai
citā uzvedības tipā var svārstīties no dažām dienām līdz pat vairākiem gadiem
7. Rigidais
tips
-
kādas domas, idejas
pārņemti un cenšas to realizēt par katru cenu
-
paaugstināts
pašnovērtējums
-
raksturīga augstprātība
un godkāre
-
galējs subjektīvisms un
egocentrisms
-
pārvērtē savas
veiksmes
8. Pedantiskais
tips
-
piemīt pārspīlēta
kārtības izjūta
-
neizlēmīgi, bikli,
bailīgi
-
aizdomīgi
-
raksturīgs psihisko
procesu inertums un nespēja atbrīvoties no traumējošiem pārdzīvojumiem
9. Eksaltētais
tips
-
nosliece uz afekta
stāvokļiem (nonākšana emociju varā)
-
vienādi viegli nonāk
sajūsmā par priecīgiem notikumiem un izmisumā par bēdīgiem
10. Uzbudināmais
tips
-
impulsīvi
-
raksturīga kontroles
pavājināšanās pār tieksmēm un ierosmēm
-
rīcības nemotivācija,
rupjība, dusmīgums, ķildīgums, ātra sakaitināmība, nežēlība
-
bieži iesaistās
konfliktos niecīga iemesla dēļ
5.
Personības psiholoģiskās īpašības.
Šīs
psiholoģiskās īpašības nav iedzimtas, bet veidojas dzīves gaitā, mijiedarbībā
ar citiem cilvēkiem. Īsi raksturošu sekojošas īpašibas: pašvērtējums,
pretenziju līmenis, pašcieņa un kontroles lokuss.
5.1.
Pašvērtējums
Pašvērtējums
ir savu spēju, īpašību vērtējums attiecībā pret kādu atskaites sistēmu. Parasti
mēs sevi vērtējam, salīdzinot ar citiem, tādēļ pašvērtējums lielā mērā ir
atkarīgs no tā, ar ko mēs sevi
salīdzinam, līdz ar to tas ir subjektīvs.
Tas, kā mēs vērtējam sevi paši un kā mūs novērtē citi, var stipri
atšķirties. Pašvērtējums var būt gan objektīvs, gan augsts, gan pazemināts.
Svarīgi ir, lai tas būtu objektīvs, lai cilvēks apzinātos savas stiprās un
vājās puses un prastu to izmantot. Gan pazemināts, gan pārāk augsts
pašvērtējums ietekmē negatīvi cilvēka personību.
5.2.
Pretenziju līmenis.
Pretenziju
līmenis raksturo to, uz ko cilvēks cenšas pretendēt, to, ko pēc viņa uzskatiem,
ir spējīgs sasniegt. Pretenziju līmeni raksturo maksimāli grūtie mērķi, kurus
cilvēks uzskata par reāli sasniedzamiem. Svarīga ir ideja par reālu
sasniegšanu. Parasti tas izpaužas kādā
konkrētā darbības sfērā, kurā cilvēks darbojas. Piemēram, ja cilvēks ir
rakstnieks, tad viņa pretenzijas literatūras jomā būs augstas, turpretim sporta
jomā tās būs zemas. Pretenziju līmenis nosaka to, kādēļ vienā gadījumā cilvēkam
ir panākumu izjūta, bet citos neveiksmes, lai gan no malas kāds cits to par
neveiksmi neuzskatītu.
Pretenziju
līmeni raksturo 3 parametri: pretenziju līmeņa augstums (augsts, vidējs vai
zems), elastīgums un adekvātums.
Elastīgums izpaužas sekojoši: panākumu gadījumā, redzot, ka cilvēkam
kaut kas izdosies, viņs nedaudz paaugstina savu pretenziju līmeni, ja viņš
piedzīvo zaudējumu, tad līmeni nedaudz pazemina. Ja pretenziju līmenis nemainās, neatkarīgi no
tā, vai cilvēks gūst panākumus vai cieš neveiksmes, tad tas liecina par
neelastīgu pretenziju līmeni. Pretenziju līmeņa adekvātums raksturo atbilstību
reālām iespējām. Ja cilvēks pareizi novērtē savas spējas, tad pretenziju
līmenis ir adekvāts, ja pārvērtē – tad neadekvāti augsts un ja nenovērtē savas
spējas – tad neadekvāti zems.
5.3.
Pašcieņa.
Pašcieņu
raksturo cilvēka sasniegumi, kas dalīti ar viņa pretenziju līmeni. Ja cilvēkam
ir visai pieticīgi sasniegumi, bet arī
viņa pretenziju līmenis ir zems, tad viņš jūtas ļoti apmierināts ar
sevi. Vairumā gadījumu situācija ir pretēja – pretenziju līmenis ir augstāks
par sasniegumiem, tādēļ cilvēks izjūt iekšēju neapmierinātību ar sevi. Lai
atbrīvotos no šīs sajūtas, viņš tiecas pēc lielākiem sasniegumiem. Tomēr
proporcija paliek nemainīga, jo, pieaugot sasniegumiem, pieaug arī pretenziju
līmenis, un iekšējā neapmierinātība saglabājas. Līdz ar to svarīgi ir
apzināties, ka bieži vien iekšējās spriedzes cēlonis ir pārāk augsts pretenziju
līmenis, nevis zemi sasniegumi.
5.4.
Kontroles lokuss.
Kontroles
lokusa jēdzienu psiholoģijā 50.gadu vidū ieviesa amerikāņu psihologs Džulians
Rotters. Kontroles lokuss parāda, kas nosaka cilvēka darbību – viņš pats vai
ārējie apstākļi. Protams, reāli tas, kas
notiek ar cilvēku, ir atkarīgs gan no viņa paša, gan no ārējiem apstākļiem.
Taču cilvēki savstarpēji atšķiras atkarībā no tā, kā viņi subjektīvi uztver, vai
viņi ir noteicēji par savu dzīvi vai viņu dzīve ir atkarīga no ārējiem
apstākļiem. Izšķir internālo un eksternālo kontroles lokusus. Internālāis kontroles lokuss - cilvēks jūtas savas dzīves noteicējs, viņš
ir pārliecināts, ka dzīve ir galvenokārt atkarīga no viņa paša. Arī neveiksmes
gadījumā viņš pirmkārt vainu meklē pats sevī.
Eksternālais kontroles lokuss – subjektīva atkarības sajūta no citiem
cilvēkiem, ārējiem apstākļiem, likteņa. Eksternāļiem ir zema personiskās
atbildības izjūta, viņiem var būt augsta pienākuma izjūta. Tomēr viņi nejūtas
personiski atbildīgi par savām veiksmēm vai neveiksmēm.
Kontroles
lokuss var mainīties atkarībā no tā, kā veidojas cilvēka dzīve. Šādas pārmaiņas nenotiek strauji, tām
vajadzīgs laiks.
6.
Personības vajadzību struktūra
Vajadzības
ir ļoti nozīmīga personības sastāvdaļa. Pastāv apgalvojums, ka cilvēka
personību visvairāk rakturo nevis izturēšanās un stils, bet gan vajadzības,
kuras viņš cenšas apmierināt, tas, pēc
kā viņš tiecas. Ir vairākas pieejas vajadzību struktūras analīzē, šajā darbā
apskatīšu divas: Abrahama Maslova (1908-1970) un Deivida Makklelanda
(dz.1917.g.) teorijas.
6.1.
Abrahama Maslova personības vajadzību teorija.
Saskaņā
ar Maslova teoriju, cilvēka personības vajadzības ir hierarhiski
pakārtotas piecos līmeņos. Parasti tos attēlo piramīdas veidā.
Pirmais
līmenis – fizioloģiskās vajadzības.
Pamatvajadzības
– izsalkums, slāpes, vajadzība pēc mājokļa, miega, atpūtas u.c. Šīs vajadzības
ir visa pamats – ja tās netiek apmierinātas, tad cilvēks nespēj izdzīvot un
pārējām vajadzībām nav nozīmes. Mūsu apstākļos parasti runā par šo vajadzību
apmierināšanu pietiekamā līmenī – nevis lai vienkārši būtu uzturs, bet lai tas
būtu svaigs, veselīgs utt.
Otrais
līmenis – vajadzība pēc drošības.
Tā
ir vajadzība pēc drošības gan fiziskā, gan psiholoģiskā nozīmē. Tieksme
izvairīties no briesmām, draudiem,
fiziskām ciešanām, kā arī sāpīgiem, nepatīkamiem pārdzīvojumiem, negatīvām
emocijām. Vajadzība pēc drošības balstās uz diviem faktoriem – stabilitāti un
informētību. Cilvēks jūtas drošāks, ja viņš var paredzēt situāciju. Jebkura
neinformētība, nenoteiktība rada trauksmes sajūtu.
Trešais
līmenis – vajadzība pēc piederības un mīlestības.
Katram
cilvēkam ir vajadzība pēc savējiem, kas viņu pieņemtu tādu, kāds viņš ir, kas
uztvertu viņu kā savējo. Tā var būt ģimene, draugi, darba biedri. Cilvēkam ir
iekšēja vēlēšanās, lai viņu mīlētu, un katrs cilvēks tiecas kādu iemīlēt.
Ceturtais
līmenis – vajadzība pēc pašcieņas.
Var
izpausties divejādi. Pirmkārt – tā var būt tieksme pēc atzinības. Cilvēks
tiecas pēc panākumiem, lai iemantotu slavu un atzinību. Otrkārt – tā var būt
pašapliecināšanās. Cilvēks tiecas ko sasniegt, pārvarēt grūtības, lai pierādītu
sev, ka viņš to var izdarīt..
Piektais
līmenis – vajadzība pēc pašīstenošanās.
Cilvēks
tiecas pēc panākumiem, sasniegumiem, bet nevis tādēļ, lai ko pierādītu sev vai
citiem, ne dēļ atzinības. Sasniegumi un panākumi cilvēkam ir nepieciešami, lai
izteiktu savu personību. Tie ir kā personības pašizpausme, kā savu spēju,
talantu un zināšanu likšana lietā. Tas ir radošais potenciāls, ko cilvēks
tiecas realizēt.
Maslovs
uzskata, ka augstākā līmeņa vajadzības cilvēkam var kļūt nozīmīgas tikai tad, ja ir pietiekami
apmierinātas iepriekšējā līmeņa vajadzības. Šim apgalvojumam var nepiekrist, jo
gadās tādas situācijas, kad cilvēks var paciest dažādas grūtības, viņam
svarīgākas ir augstāka līmeņa vajadzības.
To skaidro tā, ka kādreiz šiem cilvēkiem zemāko līmeņu vajadzības
bijušas apmierinātas, un dotajā brīdī viņi ir nonākuši situācijā, kurā tās ir
nepietiekami apmierinātas, un viņi ar gribasspēka palīdzību tiek tam pāri.
Tomēr, ja cilvēkam jau no agras bērnības
nav bijušas apmierinātas zemāko līmeņu
vajadzības, tad augstākās viņam nekļūs svarīgas.
Maslovs
uzsver, ka pastāv vajadzība, ko nekad nevar apmierināt līdz galam – vajadzība
pēc pašīstenošanās, jo cilvēka iespējas vienmēr ir lielākas nekā tas, ko viņam
izdodas paveikt. To, kāda vajadzība ir
izvirzīta priekšplānā, nosaka gan cilvēka bērnība, gan patreizējā dzīves
situācija. To parāda arī tas, kā cilvēks izmanto savu laiku un līdzekļus.
6.2.
Deivida Makklelanda vajadzību teorija.
Atšķirībā
no Maslova, Makklelands uzskata, ka cilvēkam vajadzību struktūra nav
iedzimta, bet gan veidojas bērnība. Šis autors pārstāv virzienu, kas uzskata,
ka personība veidojas pieredzes ceļā nevis iedzimtības rezultātā.
Pēc
Makklelanda teorijas izšķir trīs vajadzību veidus:
1. Vajadzība
pēc sasniegumiem jeb sasniegšanas motivācija.
Tā
ir tieksme gūt panākumus, sasniegumus, pastāvīgi izvirzīt mērķus savai
darbībai, dzīves mērķus, pēc kuriem cilvēks tiecas. Cilvēki, kuriem ir izteikta
vajadzība pēc sasniegumiem, izvēlas grūti, bet reāli sasniedzamus mērķus. Viņi
ir gatavi arī sāncensībai, konkurencei un ļoti ieinteresēti atgriezeniskajā
informācijā . Tā ir informācija par savas darbības rezultātiem – vai cilvēks
tuvojas mērķim, vai ir novirzījies. Taču ir arī cilvēki, kas negrib dzirdēt
savas darbības vērtējumu, viņi no tā izvairās.
2. Vajadzība
pēc varas
Daudzi
psihologi to uzskata par vienu no cilvēka iekšējiem dzinuļiem kopš pastāv
cilvēce. Tā ir tieksme pēc varas, ietekmes, pārākuma. Šai vajadzībai var būt
gan pozitīvi, gan negatīvi aspekti. Ja cilvēks tiecas pēc varas pašas varas
dēļ, ja tā ir tikai varas tieksmju apmierināšana, tad sekas var būt nepatīkamas
apkārtējiem. Šādi cilvēki ir slikti līderi, savtīgi, egoistiski, bieži vien
neadekvāti pašpārliecināti, domā tikai par savu prestižu, ietekmi, varu
izmanto, lai citus pazemotu psiholoģiski, paradītu uz katra soļa savu pārākumu utt. Turpretim, ja cilvēks tiecas pēc varas, lai
sasniegtu kādu mērķi, kas var nebūt šauri personisks, bet gan kopīgs kādai
cilvēku grupai, tad to var vērtēt pozitīvi. Šiem cilvēkiem ir svarīgi pašiem
pieņemt lēmumus, organizēt citus, motivēt citus lēmumu izpildei.
3. Vajadzība
pēc attiecībām.
Tā
ir vajadzība pēc saistīšanās ar citiem cilvēkiem. Tas sasaucas ar Maslova
ideju par vajadzību pēc piederības. Tas
ir saistīts ar citu atzinību, vēlēšanos sadarboties, labu, harmonisku attiecību
uzturēšanu ar citiem, izvairīšanos no konfliktiem.
Makklelands
uzskata, ka katram cilvēkam vajadzības ir iegūtas pieredzes ceļā, nevis
iedzimtas. Cilvēki cits no cita atšķiras ar to, kādā kombinācijā ir šīs
vajadzības sakārtotas. Tas, kura no vajadzībām ir svarīgāka un kura mazāk
svarīga, arī raksturo cilvēka personību individuāli.
NOBEIGUMS
Katra
cilvēka personība ir ļoti komplicēta. Faktiski to ietekmē viss, ar ko cilvēkam
nākas saskarties savas dzīves laikā: vecāki, apkārtējie, vide, situācijas
u.c. Noteikti pastāv vēl neatklāti
faktori, kas ietekmē cilvēka personību.
Manuprāt,
katram no mums ir būtiski apzināt un analizēt savas īpašibas, to, kadu
personības kopainu veido šo īpašību mijiedarbība. Mums ir jāizvērtē, kā tieši
šī konkrētā īpašība ietekmē domāšanu un rīcību. Ir jāapzin savas stiprās un
vājās puses, kuras no īpašībam vajadzētu attīstīt, kuru ietekmi pavājināt. Ļoti
svarīgi ir saprast, kādēļ es rīkojos tieši tā un ne citādi, kas mani ietekmē,
ko es cenšos panākt. Jāanalizē sevi ar prātu, nevis ar emocijām – it kā
skatoties no malas un jālūdz arī padoms draugam vai speciālistam. Rezultātā
ieguvēji būsim mēs paši – mainīsies mūsu attiecības ar apkārtējiem, sekmes
darbā, saskaņa ģimenē. Mainīsies arī attieksme pašiem pret sevi. Es uzskatu, ka
cilvēkam ir ļoti svarīgi apzināties, ka viņš ir unikāls, ka viņam noteikti ir
labas īpašības un spējas, tikai jāmāk tās pielietot. Ja cilvēks pratīs strādāt ar sevi, viņš varēs
kļūt par personību plašākajā šī vārda izpratnē – izcelties virs viduvējā,
pozītīvi ietekmēt apkārtējo cilvēku dzīvi.
IZMANTOTĀS
LITERATŪRAS SARAKSTS
1. Reņģe
V. Psiholoģija. Personības psiholoģija.- R: Apgāds Zvaigzne ABC, 2000.
12.-30.lpp., 31.-32.lpp., 39.-51.lpp., 58.-69.lpp., 79.-80.lpp.
2. Reņģe
V. Psiholoģija. Personības psiholoģiskās teorijas. –R: Apgāds Zvaigzne ABC,
1999. 112.-126.lpp., 158.-172.lpp.
3. Jungs
K.G. Psiholoģiskie tipi. – R: Zvaigzne, 1993. 26.-30.lpp., 61.-65.lpp.
4. Auziņa
R. Lekciju materiāli.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru