Saskarsmes pamati

                                                LU Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātes

                                                                    2 . kursa studenta

referāts pedagoģiskajā psiholoģijā

                                                      '' Pedagoģiskās saskarsmes pamati ''.

Runājot par pedagoģisko saskarsmi parasti tiek domātas attiecības starp skolotājiem un skolēniem . Šajā jomā ir neiespējami dot gatavas instrukcijas kā rīkoties . Vienīgā iespēja ir parādīt pamatnostātnes , pēc kurām vadīties , meklējot sev un savai klasei piemērotāko veidu . Šajā referātā es mēģināšu parādīt pamatus uz kuriem vajadzētu balstīties skolotāja un skolēna attiecībām . Šajās atiecībās papildus problēmas rada sarežģītā skolēnu attīstība , kuras dēļ ir jāņem vērā arī attiecīgā vecumposma problēmas .

Vispirms es gribētu noformulēt ko es uzskatu par skolotāja uzdevumu. Agrāk par to uzskatīja noteikta informācijas daudzuma ''ievadīšanu'' skolēnā. Taču pēc tam nonāca pie secinājuma , ka daudz svarīgāka ir spēja iemācīties rīkoties ar informāciju . Kā otrs svarīgs pedagogu uzdevums atklājās tas , ka skola kā sociālā vide ir viens no galvenajiem sociālo attiecību modeļu veidotājiem bērnos . Līdz ar to radās vajaddzība pēc demokrātiskas sabiedrības skolā , kas tajā pašā laikā ļautu apgūt noteiktu zināšanu daudzumu . Tālāk es vēlētos uzskaitīt tās vērtības uz kurām būtu jābalstās šādai skolai .

        Pašdisciplīna . Disciplīnas pamatbalsti ir brīvība un atbildība.Tas ir -skolēnam tiek dota iespēja izvēlēties , taču viņam ir jāuzņemas atbildība par savu izvēli . Protams arī izvēlei ir jānotiek sabiedrības akceptētās robežās . Tomēr šīs robežas nedrīkst būt tik striktas , lai izsēgtu jaunradi . Un pats svarīgākais ir tas , ka skolēnam ir jāizjūt savas rīcības sekas .

        Sadarbība . Skolās , tāpat kā citās mūsu sabiedrības institūcijās , kā sociāla vērtība ir tikusi atbalstīta sāncensība . Taču tai ir kāds būtisks trūkums , tā sadala skolēnus uzvarētājos un zaudētājos . Līdz ar to zaudētāji mēģina sevi kaut kā reahabilitēt . Pētijumi rāda , ka tieši zaudētāju grupās rodas galvenās disciplīnas problēmas . Turpretī veicinot sadarbību skolēniem ir lielākas iespējas izcelties un mazākas piedzīvot zaudējumu . Līdz ar to ir augstāka skolēnu pašpaļāvība . Līdz ar to viņi ir pārliecinātāki par sevi un viņiem nav vajadzības pārkāpt sociālās normas .

        Savstarpēja cieņa . Savstarpējā cieņa kā vērtība ir saistīta ar pašdisciplīnas un sadarbības jēdzienu . Ieaudzināt cieņu ir īpaši svarīgi , strādājot ar skolēniem , kas izraisa problēmas . Savstarpējās cieņas pamatā ir spēja izvērtēt otra rīcību ņemot vērā atšķirīgo sagatavotības pakāpi , vertīborientāciju un uzskatus . To vienlīdz grūti ir apgūt gan bērniem , gan vecā gadu gājuma pedagogiem .

        Dalīta atbildība . Tas nozīmē , ka lēmuma pieņemšanā ir jāpiedalās visiem , kurus tas skar . Tas protams nenozīmē , ka lēmumu pieņems tikai tad ja visi tam piekritīs , taču jābūt iespējai izteikt savu viedokli un ieteikt labojumus .

        Sociālā vienlīdzība . Mūsdienu sabiedrībā vissvarīgākā vērtība ir sociālā vienlīdzība , katra indivīda tiesības pašam noteikt savu vērtīborientāciju , uzvedības stilu un nākotnes plānus . Skolotāji ir atbildīgi par to , lai bērni tiktu ievadīti darba režīmā , stimulēti , pozitīvi ietekmēti , lai nostiprinātos bērnu motivācija , bet skolotājam nav tiesības viņiem uzspiest savus uzskatus vai vērtības .

Šos varētu saukt par skolotāja un  skolēna attiecību pamatprincipiem , taču pastāv vēl daudzas nianses . Uzskaitīt tās visas nav iespējams , taču dažas no tām es tomēr gribētu piminēt .

Viens no svarīgākajiem nosacījumiem , lai bērns veiksmīgi iekļautos grupā ir piederības izjūta . Tikai tad , ja bērns jūtas piederīgs kādai grupai , saredz savu vietu tajā viņš spēs tajā veiksmīgi darboties un , kas pats svarīgākais , nemēģinās traucēt tās darbību . Šo piederības sajūtu bērns iegūst ar konkrētiem rīcības veidiem . Tos rīcības veidus , kas nav efektīvi bērns atmet, turpretī efektīvos attīsta tālāk . Pedagoga uzdevums ir palīdzēt attīstīties sabiedrībai vēlamajiem rīcības veidiem .

Otra svarīga atziņa , ko pedagogi parasti neņem vērā ir tā , ka jebkurai rīcībai ir mērķis . Tas nozīmē , ka nav svarīgi tas , kā ir radusies šī uzvedība , bet gan tas , kāds ir tās mērķis . Noskaidrojot mērķi ir daudz vieglāk saprast uzvedību un, ja tā ir traucējoša , var piedāvāt citus mērķa sasniegšanas ceļus . Tas ir daudz efektīvāk nekā cīņa ar rīcības sekām , kas prasa daudz lielāku piepūli un ved tikai dziļāk konfliktā .

Vēl pie skolotāju darba trūkumiem varētu pieskaitīt to , ka viņi pārāk reti  izmanto iedrošinājumu un pārāk bieži norāda uz skolēna kļūdām , tā netieši graujot viņa pašapziņu . Bet pašapziņas trūkums ir viens no pamatnosacījumiem disciplīnas neievērošanai un graušanai . Pie tam , ja pedagogs neapzinās to , ka sliktās uzvedības pamatā ir pašapziņas zudums , viņš netīšām var šo pšapziņas krīzi padziļināt . Ja pedagogs visu uzmanību velta kļūdu meklēšanai , tas var iedragāt bērna ticību sev . Viņš var noticēt tam ka ir vairāk nepareizs nekā pareizs . Turpretī ja lielāka uzmanība tiek pivērsta panākumiem bērnā rodas vēlme likvidēt savus trūkumus . Protams , ja uzslavas tiek izmantotas pārāk devīgi , tās vai nu zaudē vērtību , vai arī bērns sāk uzskatīt , ka viņa kļūdas ir tik nenozīmīgas , ka tām nav vērts pievērst uzmanību .

Nobeigumā es vēlos piebilst , ka šajā darbā es aplūkoju tikai pamatus , uz kuriem būtu jābalsta pedagogu un skolēnu attiecības . Šie padomi ir noderīgi tikai tajos gadījumos , kad tiem pieiet radoši . Jo katra klase atšķirās no citām , iespējams , ka atšķirību ir daudz vairāk nekā kopīgā . Un galvenais , nevajag aizmirst , ka daudz svarīgāk ir izaudzināt veselīgu sabiedrības locekli , kurš varbūt neorentējās tik labi fizikā nekā garīgi sakropļotu cilvēku , kurā ir milzums zināšanu , kuras nekad netiks izmantotas sabiedrības labā . Taču tas nenozīmē , ka nevajadzētu censties sasniegt galveno mērķi - izaudzināt  no bērna pilnvērtīgu sabiedrības locekli.