monitārā politika

IEVADS

Iedzīvotāju labklājība ir tieši atkarīga no ekonomikas. Vēl vairāk, ekonomika nav abstrakta zinātne, tā ir atkarīga no patiesās dzīves un pastāv ne tikai skaitļos un procentos. Katrs skaitlis ekonomikas pārskatos ir veltīts reālajai pasaulei, tas atspoguļo mūsu dzīvi. Lielākā daļa ekonomikas rādītāju katru dienu mainās atkarībā no lēmumiem, ko pieņem patērētāji, ražotāji un valsts. Valsts varas ekonomiskā politika ietekmē valsts ekonomisko stāvokli un tātad arī katru no mums. Ekonomikā ir iesaistīta arī liela organizācija, kas apvieno visus iedzīvotājus – valsts loma ekonomikā ir daudzveidīga.

Brīvā tirgus ekonomikā viens no galvenajiem valsts uzdevumiem ekonomikas jomā ir nodrošināt stabilu naudas sistēmu.

Valsts politiku naudas jomā sauc par monetāro politiku. Naudas politika ir ļoti jūtīga sfēra. No tās tieši ir atkarīgs ekonomikas stāvoklis un iedzīvotāju labklājība. Naudai jābūt stabilai, tās vērtība nedrīkst ne strauji celties, ne kristies. Ja tas notiek, tad preču ražotājiem rodas grūtības norēķinos ar partneriem. Naudas kursa svārstības var izraisīt uzņēmumu bankrotu, un tad cilvēki zaudē darbu un valstij jārūpējas par viņu iztiku. Naudas kursam svārstoties, tiek apdraudēti arī iedzīvotāju ietaupījumi. Naudas politikas pamatmērķi ir ekonomikas izaugsme pie stabilām cenām. Ekonomikas izaugsme – tas ir, lielāka produkcijas izlaide un patēriņš. Stabilas cenas nozīmē zemu inflācijas pieaugumu, kas novērš patērētāju nenoteiktību un uztur noteiktu patēriņa līmeni. Tomēr naudas politikas piemērošana un tās mērķu sasniegšana notiek pakārtotā veidā. Tas tiek panākts nosakot un kontrolējot naudas piedāvājumu, kas savukārt ietekmē iepriekšminētos rādītājus. Šo vairāku cēloņu dēļ valdība cenšas kontrolēt naudas piedāvājumu. Ja cenas paaugstinās un valdība baidās, ka paaugstināsies inflācijas līmenis, tā var censties samazināt naudas piedāvājumu vai arī samazināt inflācijas tempus. Ja ir vērojams nopietns ekonomisks apsīkums, valdība var censties palielināt kopējos izdevumus, ļaujot palielināt naudas piedāvājumu. Tā kā lielākā daļa naudas piedāvājuma sastāv no banku depozītiem, monetārai politikai jākontrolē šis depozītu līmenis. Apjoms, kādā tie var tikt radīti, ir atkarīgs no:

Ø  Banku klientu vēlmēm un spējām aizņemties (aizdevumu pieprasījums);

Ø  Banku spējām aizdot (aizdevumu piedāvājums).

Bankas ir ekonomikas un valsts finansu sistēmas neatņemama sastāvdaļa un tām ir ļoti svarīga loma jebkuras valsts tautsaimniecībā, veicot fizisko un juridisko personu līdzekļu uzkrāšanu, valsts maksājumu sistēmas nodrošināšanā, un vienlaikus ir lielākais kredītresursu piedāvātājs tirgū. Taču visas banku sistēmas centrālais posms ir centrālā banka, kuras galvenās funkcijas, bez kredītiestāžu uzraudzības, ir naudas emisija un monetārās politikas īstenošana.

Pasaules valstu pieredze rāda, ka monetārās politikas īstenošanu ir lietderīgi nodalīt no valdības kompetences un uzticēt īpašai valsts iestādei – centrālajai bankai. Demokrātiskās valstīs valdības mainās, un ministru prezidentam var rasties vēlēšanās grūtības ekonomikā atrisināt ar papildu naudas izlaišanu, kas izraisa kursa maiņu. Lai to nepieļautu parlaments ieceļ centrālās bankas vadību, kas nav atkarīga no valdības un darbojas ilgu laiku.

Monetāro politiku Latvijā īsteno Latvijas Banka, kas ir valsts centrālā banka.

Kursa darba mērķis ir padziļināti iepazīties ar Latvijas bankas īstenoto monetāro politiku, tās darbības pamatprincipiem un ietekmi uz Latvijas kopējo tautsaimniecības attīstību. Lai sasniegtu šo mērķi, kursa  darbā tiek analizēti centrālās bankas loma naudas politikas īstenošanā, kā arī šīs politikas dažādie iedarbības aspekti uz atsevišķiem ekonomiskajiem rādītājiem valsts ekonomikā. Tiek apskatīta Latvijas Bankas izmantoto monetārās politikas instrumentu iedarbība uz naudas masu valstī. Kursa darbs sniedz skaidrojumu par Latvijas Bankas lomu nacionālās valūtas - lata emisijā un tā stabilitātes nodrošināšanā. Tāpat tiek novērtēta centrālās bankas radītā nacionālās valūtas stabilitāte. Kursa darba izstrādātājs veic salīdzināšanu starp Latvijas Bankas un citu valstu centrālo banku monetāro politiku un to ietekmi uz konkrēto valstu tautsaimniecību. Kursa darbs tiek noslēgts ar secinājumiem par Latvijas Bankas piekopto taktiku monetārās politikas realizēšanā, tās lomu Latvijas ekonomikā, kā arī ar priekšlikumiem efektīvākai naudas politikas pielietošanai, lai veicinātu ekonomisko izaugsmi Latvijā.

Lai izstrādātu kursa darbu, tiek izmantotas makroekonomiskās teorijas un to vēsturiskā pieredze. Latvijas Bankas monetārās politikas darbības principi un tās mērķu izklāsts tiek iegūts no Latvijas Bankas izdotā laikraksta “Averss un Reverss” un citiem preses izdevumiem. Viedokļi par nacionālās valūtas stabilitātes plusiem un mīnusiem tiek plaši izklāstīti preses izdevumos, kurus kursa darba izstrādātāji izmanto, lai labāk orientētos šobrīd pastāvošā situācijā šajā jomā Latvijā.

Kursa darba pētāmais laika periods ir pagājušie 10 gadi, kas ir Latvijas Bankas īstenotās monetārās politikas attīstīšanās un nostabilizēšanās posms.

1. MONETĀRĀ  POLITIKA  UN  CENTRĀLĀ  BANKA

Monetārā politika – instruments, ar kura palīdzību valdības cenšas iedarboties uz makroekonomiskiem apstākļiem, palielinot vai samazinot naudas daudzumu. Līdztekus tam tiek izmantoti trīs pamata varianti:

1.      Arvien jaunas naudas drukāšana (tagad to reti kad pielieto praksē);

2.      Naudas daudzuma tieša kontrole naudas sektorā;

3.      Operācijas atklātā tirgū [19. 262.autora tulkojums]

Monetārā politika ir centrālās bankas pasākumu kopums, kas rada izmaiņas naudas piedāvājumā un kredīta pieejamībā.

Pēc valstiskās neatkarības atgūšanas, reformu ceļā pārejot no centralizētas plānošanas uz tirgus ekonomiku, viens no svarīgākajiem priekšnosacījumiem ekonomiskās neatkarības nostiprināšanai ir valsts centralizētās bankas izveidošana un nacionālās valūtas ieviešana. Reāla ekonomiskā neatkarība nav iedomājama, kā maksāšanas līdzekli lietojot citas valsts valūtu un dzīvojot citas valsts centrālās bankas (turpmāk CB) monetārās politikas ietekmē. Viens no pirmajiem soļiem tirgus ekonomikas principu ieviešanā ir atteikšanās no valdības stingri kontrolējamām cenām, cenu liberalizācija, tās atstājot preču un pakalpojumu pieprasījuma un piedāvājuma ziņā. Maksātspējīgo pieprasījumu nosaka naudas daudzums apgrozībā. Institūcija, kas regulē apgrozībā esošās naudas daudzumu tā, lai saglabātu nacionālās valūtas vērtību, katrā neatkarīgā valstī ir CB.

CB tiek dibināta pārsvarā kā valsts institūcija ar nolūku:

·      Apgādāt tautsaimniecību ar nepieciešamo naudas daudzumu;

·      Nodrošināt naudas vērtības un naudas apgrozības stabilitāti [15.106.].

CB jābūt autonomai, patstāvīgai savos lēmumos, brīvai no politisko partiju ietekmes no populisma. CB neatkarība no valdības ir tās veiksmīgas darbības nozīmīgs priekšnosacījums. Rietumu pasaules pieredze rāda, ka, lai iegūtu šādu neatkarību un to nostiprinātu, paiet daudzi gadu desmiti. Austrumeiropas valstīs, pārejot uz tirgus ekonomiku, politiķi paši deva centrālajām bankām neatkarību, cerot, ka tās varēs īstenot stingru monetāro politiku.

CB faktiskās neatkarības nodrošināšanai svarīgi ir nostiprināt arī tās ekonomisko neatkarību. CB ir savi ienākumi, tā nav atkarīga no valsts budžeta asignējumiem. Peļņu CB sadala pamatkapitāla, rezerves un rīcības kapitāla palielināšanai un atlikumu iemaksā valsts budžetā. Turklāt jāņem vērā, ka tās uzdevums nav gūt maksimālu peļņu, bet gan nodrošināt nacionālās valūtas stabilitāti.

Centrālās bankas neatkarību un harmonisku sadarbību ar valdību pozitīvi ietekmē bezdeficīta valsts budžets. Par valsts budžeta izpildi ir atkarīga valdība. Ja budžeta ieņēmumi un izdevumi ir līdzsvarā, vieglāk saskaņot valdības fiskālo un CB monetāro politiku.

Tālāk tiek apskatīti CB monetārās politikas īstenošanas veidi un to ietekme uz ekonomiku.

1.1.         Centrālās Bankas monetārā politika un tās ietekme uz atsevišķiem ekonomiskajiem rādītājiem.

Makroekonomikas teorija, kā arī valstu centrālo banku praktiskā pieredze ir pierādījusi, ka pat attīstītā tirgus sistēmā centrālā banka CB nevar tieši ietekmēt ekonomikas attīstību, un tas arī nav tās tiešais uzdevums. CB pamatuzdevums ir ar savu monetārās politikas lēmumu un monetāro instrumentu palīdzību finanšu (naudas) resursu pietiekamību un stabilitāti valstī, tādējādi veidojot stabilu pamatu ekonomikas augšupejai. Šai bankai ir vesela virkne sviru, kas tai dod iespēju selektīvi regulēt naudas masu apgrozībā. Regulēšanas procesā vienmēr jāievēro šādas parādības: naudas par daudz – ir inflācija, naudas par maz – ir deflācija, skaidrās naudas pavisam maz – ir naudas bads. Tāpēc CB atbildību par stāvokli naudas apgrozībā grūti apstrīdēt.

Mūsdienu centrālo banku darbības izpēte, ko veica Starptautiskā valūtas fonda speciālisti 90-to gadu vidū, apliecina: ja CB ir reāla, ar likumu noteikta brīvība monetārās politikas izvēlē un īstenošanā, - tas kļūst par vienu no svarīgākajiem inflācijas samazināšanas faktoriem. Valdības ekonomiskā politika parasti veicina inflāciju. Valdība paaugstina savu maksātspēju un sedz pieaugošos izdevumus, bieži vien piespiežot CB drukāt papildu naudu. Tādā gadījumā palielinās naudas masa apgrozībā un krītas tās vērtība. Inflācija būtībā ir apslēpts nodokļu paaugstināšanas veids. Šādi var palielināt valdības ieņēmumus bez nepopulāru lēmumu pieņemšanas, kas tieši paaugstinātu nodokļu likmes. Tātad, CB, atkarībā no patstāvības pakāpes, var uzspiest valdībai zināmu finanšu disciplīnu [15.107.].

Ja CB veic savas funkcijas labi, tad naudas kurss saglabājas stabils, nenotiek lielas cenu svārstības un cilvēki var būt droši par saviem ietaupījumiem.

Naudas kurss ir atkarīgs no daudziem apstākļiem. Galvenie ir naudas daudzums apgrozībā, piedāvāto preču un pakalpojumu apjoms, vidējais cenu līmenis, ārējās tirdzniecības bilance. Ja saražoto preču daudzums nemainās, bet naudas daudzums pieaug, tad neizbēgami ceļas cenas un naudas vērtība krītas (inflācija). Jāatceras, ka cenas citās valūtās paliek nemainīgas, tāpēc nauda zaudē savu vērtību attiecībā pret citu valstu valūtu. Līdz ar to importa preces kļūst dārgākas, bet pašu eksportētās preces – lētākas. Pazeminātā cena ļauj eksporta precēm veiksmīgāk konkurēt ārzemēs, un tāpēc tas ir izdevīgi tiem, kas ražo eksportam.

No valstī pieņemtā monetārās politikas stratēģiskā mērķa ir atkarīga taktisko mērķu un to īstenošanai pielietojamo monetārās politikas instrumentu izvēle. Nelielās valstīs ar atvērtu ekonomiku, kāda ir arī Latvijā, par stratēģisko mērķi izvēlas nacionālās valūtas stabilitātes nodrošināšanu, tā panākot inflācijas ierobežošanu un palielinot uzticību valsts finanšu sistēmai un ekonomikai.

CB monetārās politikas stratēģiskie mērķi var būt šādi:

Ø  Procentu likmes regulēšana: nepieļaut tās pārāk augstu kāpumu un strauju kritumu;

Ø  Naudas masas – M1 un M2 – pieauguma tempu regulēšana.

CB monetārās politikas mērķu sasniegšanai var izvēlēties situācijai atbilstošus monetāros instrumentus:

Ø  Operācijas ar vērtspapīriem naudas tirgū;

Ø  Refinansēšanas procentu likmes mainīšanu;

Ø  Obligāto rezervju normas noteikšanu.

Operācijas ar vērtspapīriem naudas tirgū nozīmē, ka CB pērk un pārdod valsts vērtspapīrus, lai regulētu naudas īstermiņa piedāvājumu.

Ja ir radusies nepieciešamība samazināt skaidrās naudas daudzumu apgrozībā, tad CB pārdod valdības obligācijas, savukārt, ja rodas nepieciešamība naudas piedāvājumu palielināt, CB iepērk vērtspapīrus.

Ja CB pārdod valdības obligācijas, lai samazinātu naudas piedāvājuma pieaugumu, tad palielināsies procentu likme. Ja CB pērk obligācijas, tad naudas piedāvājums pieaugs un samazināsies procentu likme.

Centrālās bankas aizdevumi tiek veikti, lai CB ar kredīta palīdzību (neatkarīgi no tā vai kredītu izsniedz skaidrā naudā, vai arī to ieskaita saņēmēja norēķinu kontā) ietekmētu tā saucamo bankas naudu, tādējādi veicot daudzkārtēju naudas palielināšanu.

CB īsteno kredītpolitiku, regulējot naudas piedāvājumu ar refinansēšanas procentu likmes palīdzību. CB piešķir īstermiņa aizdevumus kredītiestādēm, nosakot noteiktu procentu likmi.

Pieaugot refinansēšanas likmei, komercbankas samazinās aizņēmumus centrālajā bankā. Tādējādi naudas piedāvājums samazināsies.

Obligāto naudas rezervju normas izmainīšana komercbankām un citām kredītiestādēm arī ietekmē naudas piedāvājumu un finanšu sektora stabilitāti.

Ja CB palielina rezervju normu, tad naudas radīšana samazinās, mazāks kļūst naudas piedāvājums un komercbankām samazinās kredīta izsniegšanas iespējas.

Ja CB samazina obligāto rezervju normu, tad naudas radīšana palielinās, tādējādi ir iespēja palielināt arī naudas piedāvājumu un kreditēšanas apmērus.

Centrālā banka naudas apgrozības regulēšanai izmanto dažādus instrumentus atkarībā no izvirzītiem mērķiem un konkrētas situācijas (skat. 1.tabulu).

1.tabula

Naudas piedāvājuma regulēšanas mērķi un līdzekļi

MS palielināšana jeb “lētās naudas politika”.	MS ierobežošana jeb “dārgās naudas politika”
Ø CB pērk vērtspapīrus finanšu tirgū	Ø CB pārdod vērtspapīrus finanšu tirgū
Ø CB samazina obligāto rezervju normu	Ø CB palielina obligāto naudas rezervju normu
Ø CB samazina refinansēšanas kredītu likmi	Ø CB palielina refinansēšanās kredītu likmi

MS – naudas piedāvājums

1.2. Stimulējošās un ierobežojošās monetārās                                   politikas efekti

CB var izvēlēties divus monetārās politikas variantus: stimulējošo vai ierobežojošo (stingro) monetāro politiku.

Stimulējošās monetārās politikas efekti ir saistīti ar CB mērķiem un izvēlētajiem instrumentiem. Pieņemsim, ka CB, lai sasniegtu monetārās politikas taktisko mērķi, palielina naudas daudzumu apgrozībā. Tas tiek izdarīts, iepludinot banku sistēmā papildu naudas rezerves, piemēram, iepērkot vērtspapīrus atklātā tirgū.

Banku sistēmā pieaug konkurence un procentu likme pazeminās. Kredīti kļūst lētāki un uzņēmumi palielina savas plānotās investīcijas. Reālo investīciju apjoma palielināšanās nozīmē, ka aug pieprasījums pēc kapitālprecēm, un netieši tas izsauc arī citu kopējā pieprasījuma elementu pieaugumu.

Kopējā pieprasījuma palielināšanās sekas vērojamas vispirms ražošanas sfērā: reālais ražošanas apjoms (nominālais nacionālais kopprodukts) un nodarbinātība pieaug. Toties naudas sfērā cenu līmenis paaugstinās un attīstās inflācija. Šīs sakarības un stimulējošās monetārās politikas sekas ilustrē 1.att. kreisā daļa.

 

1.attēls. Monetārās politikas veidi un to efekti.

Tātad īslaicīgā periodā stimulējošās monetārās politikas efekti ir šādi:

Ø  Procentu likmes pazemināšanās;

Ø  Reālās ražošanas apjoms palielinās;

Ø  Cenu līmenis paaugstinās.

Ierobežojošās monetārās politikas efektu izpētei un ilustrēšanai arī var izmantot iepriekš aprakstīto sakarību sistēmu (1.zīm). CB taktiskais mērķis naudas tirgū šoreiz ir naudas masas samazināšana apgrozībā. Visas zīmējumā norādītās bultiņas, kas parāda ekonomisko lielumu izmaiņu tendences, šajā gadījumā nepieciešams pagriezt pretējā virzienā (skat. 1.zīm. labo pusi). Pieaugot procentu likmei, plānoto investīciju apjoms samazinās. Kopējā pieprasījuma samazināšanās izsauc ražošanas sašaurināšanos, bezdarba pieaugumu un cenu līmeņa pazemināšanos (inflācijas tempu samazināšanos).

Tātad stingrās monetārās politikas efekti ir šādi:

Ø  Procentu likmes paaugstinās;

Ø  Reālais ražošanas apjoms samazinās;

Ø  Cenu līmenis pazeminās.

Monetārās politikas veidu valdība un CB izvēlas, ņemot vērā ekonomikas attīstības mērķus un situāciju valstī. Jebkurā gadījumā jārēķinās ar to, ka vienlaicīgi ar pozitīviem rezultātiem monetārās politikas īstenošana izraisīs arī negatīvas sekas.

2. LATVIJAS  BANKAS  MONETĀRĀ  POLITIKA

1990.gada 2.martā tika atjaunota Latvijas Bankas darbība un, ieviešot tirgus ekonomikas principus, tās vadībai, tāpat kā tas notiek citās tirgus ekonomikas valstīs, bija jāuzņemas aktīva loma inflācijas apkarošanā, nacionālās naudas vienības vērtības saglabāšanā, valūtas kursa stabilizēšanā. Tātad monetāro politiku Latvijā īsteno Latvijas Banka. Latvijas Banka ir Latvijas Republikas centrālā banka [10.]. Tās darbības veidu, uzdevumus un mērķus nosaka likums “Par Latvijas Banku”, kas pieņemts un stājies spēkā ar 1992.gada 19.maiju. likuma izstrādāšanā lielu palīdzību sniedza Vācijas centrālās bankas Deutsche Bundesbank speciālisti. Likuma vispārīgā iezīme ir tā, ka precīzi formulēti LB mērķi un uzdevumi, un tai noteikta pietiekami augsta neatkarības pakāpe. Izpildot uzdevumus un veicot kontroli saskaņā ar Kredītiestāžu likumu un šo likumu, LB nav pakļauta valdības vai tās institūciju lēmumiem un rīkojumiem. Latvijas Banka ir neatkarīga savu lēmumu pieņemšanā un to praktiskā realizēšanā [10]. Taču Latvijas Banka ir Saeimas un Ministru kabineta konsultante naudas politikā [10]. Tā realizē konservatīvu monetāro politiku, kuru ir atbalstījušas visas līdzšinējās valdības. Likums paredz, ka LB prezidentu, viņa vietnieku un padomes locekļus amatā ieceļ likumdevēja institūcijas uz sešiem gadiem. Likuma “Par Latvijas Banku” 22.panta pirmā un otrā daļa ir formulēta šādi: “Latvijas Bankas prezidentu pēc ne mazāk kā desmit deputātu ierosinājuma ievēlē amatā Saeima, aizklāti balsojot. Bankas prezidenta vietnieku un padomes locekļus pēc Latvijas Bankas prezidenta ierosinājuma apstiprina amatā Saeima, aizklāti balsojot”. Lai nostiprinātu centrālās bankas neatkarību, pantā ir nosacījumi, kādos gadījumos Latvijas Bankas prezidentu, viņa vietnieku un padomes locekļus atbrīvo no amata pirms noteiktā termiņa, proti, ja:

·      Ir saņemts Latvijas Bankas prezidenta iesniegums par atkāpšanos no amata;

·      Ir stājies spēkā notiesājošs spriedums, ar kuru Latvijas Bankas prezidents, viņa vietnieks vai padomes loceklis ir notiesāts par tīša nozieguma izdarīšanu;

·      Latvijas Bankas prezidents, viņa vietnieks vai padomes loceklis vairāk nekā sešus mēnešus pēc kārtas slimības vai citu iemeslu dēļ nevar pildīt savus pienākumus.

Tātad likums paredz, ka Latvijas Bankas saimnieciskās darbības un dokumentu pārbaudi veic revīzijas komisija, kuras personālsastāvu apstiprina Latvijas Republikas Valsts kontrole.

Latvijas Bankas neatkarība līdz šim ir novērtēta ar apzīmējumu “daļēji neatkarīga”. Kā traucējums apzīmējumam “neatkarīga” ir minēts likuma “Par Latvijas Banku” 25.pants, kas paredz: “Bankas padomes sēdēs bez lēmēja balsstiesībām var piedalīties Latvijas Republikas finanšu ministrs. Ja finanšu ministrs bankas padomes lēmumam nepiekrīt, viņam ir tiesības pieprasīt lēmuma izpildes atlikšanu uz 10 dienām, bet, ja bankas padome šajā laikā lēmumu negroza, tas tiek izpildīts”. Latvija ir izteikusi savu vēlmi kļūt par ES dalībvalsti, tādēļ pie šī jautājuma nāksies atgrieztie, lai koriģētu šo pantu, jo to paredz Māstrihtas līgums.

Nākamajās nodaļās sīkāk tiks apskatīti Latvijas Bankas monetārās politikas mērķi un izmantotie instrumenti tās īstenošanai. Tiks skaidrota Latvijas Bankas loma nacionālās valūtas emisijā un tās stabilitātes nodrošināšanā.

2.1. Latvijas Bankas īstenotās monetārās politikas mērķi.

Latvijas Bankas galvenais mērķis ir, īstenojot naudas politiku, regulēt naudas daudzumu apgrozībā, lai saglabātu cenu stabilitāti valstī [10]. Latvijas Bankas (turpmāk LB) monetārās politikas analīze, ka LB ir izvēlējusies optimālu monetāro politiku pašreizējā tirgus attīstības stadijā.

Tā kā turpinās relatīvo cenu izmaiņas, tām piemērojoties pasaules cenām un Latvijai pārejot uz pilnībā attīstītu tirgus ekonomikas sistēmu, un neprognozējamas valūtas kursa svārstības pārejas ekonomikas var negatīvi ietekmēt tautsaimniecības procesu stabilitāti valstī, vidējā laika periodā LB stratēģija ir nodrošināt nacionālās valūtas stabilitāti, tā ierobežojot inflāciju un vairojot uzticību valsts ekonomikai un finansu sistēmai. LB īstenotās monetārās politikas pamatprincipi ir:

Ø  Brīva nacionālās valūtas konvertējamība;

Ø  Kapitāla neierobežota plūsma ;

Ø  Nacionālās valūtas ārējā stabilitāte;

Ø  Iekšējā stabilitāte, nodrošinot iespējami zemu inflāciju;

Ø  Procentu likmju politika, kas sekmē likviditātes papildu kontroli.

Latvijā kā neatkarīgas valsts ekonomika sākas ar hiperinflāciju. 1992.gadā, salīdzinājumā ar 1991.gadu, inflācijas temps bija 959%. Tāpēc arī Latvijas Bankas darbība sākotnēji bija vērsta uz cenu stabilitātes nodrošināšanu valstī un inflācijas samazināšanu, lietojot stingro monetāro politiku.

Lai centrālā banka ilgstoši varētu kontrolēt inflāciju, tai ir jākontrolē naudas piedāvājums. Taču LB rīcībā tobrīd bija neliels monetāro instrumentu klāsts, tāpēc naudas piedāvājuma regulēšanai vajadzēja izvēlēties rādītāju – naudas bāze MO – kā operatīvo monetārās politikas starpmērķi.

Inflācija pamazām samazinājās, un 1994.gadā lata kurss tika neoficiāli piesaistīts pasaules valūtu grozam SDR (Special Drawing Rights) (1SDR = Ls 0,7997). Tas ierobežoja LB iespēju kontrolēt naudas masas pieaugumu. Līdz ar to notika monetārās politikas mērķa maiņa uz valūtas kursa stabilitātes nodrošināšanu, tā ierobežojot inflāciju. Jānorāda, ka vienlaicīga inflācijas un valūtas kursa kontrolēšana,   pastāvot   fiksētam   valūtas   kursam,   nav   iespējama.        

Tāpēc LB valūtas kursa stabilitāti ir paredzējusi kā starpmērķi, bet ilgstošā periodā mērķis ir cenu stabilitāte. Taču jāatzīmē, ka inflācijas samazināšanos ir grūti panākt tikai ar monetāro politiku, jo to lielā mērā izraisa cenu liberalizācija sadzīves pakalpojumu sfērā, kas tikai pakāpeniski atbrīvojas no valsts kontroles un tās noteiktās cenu struktūras [9;10]. Sekmīgi īstenojot monetārās politikas mērķi LB rada pievilcīgu vidi uzņēmējdarbībai un ieguldījumiem, tādējādi veicinot nodarbinātības līmeņa paaugstināšanu.

2.2. Latvijas Bankas monetārās politikas instrumenti

LB lieto plašu monetārās politikas instrumentu klāstu, kas pilnībā atbilst tam, kādu plāno izmantot Eiropas Centrālā banka. Lai uzlabotu savas darbības efektivitāti un nodrošinātu labāku sava galvenā uzdevuma – cenu stabilitātes sasniegšana – izpildi, LB regulāri novērtē un uzlabo esošos instrumentus un operācijas, cenšoties panākt aktīvāku banku likviditātes ikdienas vadīšanu [18.80.]

Pēc neatkarības atgūšanas Latvijā CB rīcībā tobrīd bija tikai neliels monetārās politikas instrumentu klāsts, taču tas pakāpeniski paplašinājās līdz ar valsts parādzīmju un starpbanku tirgus attīstību Latvijā un pieaugušajām iespējām iegūt informāciju no bankām.

Šobrīd LB galvenie monetārās politikas instrumenti ir:

Ø  ārzemju valūtas pirkšana un pārdošana;

Ø  atklātā tirgus operācijas;

Ø  lombarda kredīti;

Ø  banku termiņnoguldījumi;

Ø  rezervju prasības.

2.3. Nacionālās valūtas – lata, emisija un tā stabilitātes nodrošināšana.

Latvijas Bankai ir monopoltiesības izlaist nacionālo naudu – banknotes un monētas kā vienīgo likumīgo maksāšanas līdzekli valstī. Latvijas Banka nosaka oficiālo kursu nacionālās naudas vienības apmaiņai pret ārvalstu valūtu [10.]. 1993.gada 18.oktobra valstī ir noteikts vienīgais likumīgais maksāšanas līdzeklis – lats (Ls – vēsturiskais apzīmējums, LVL – trīs burtu starptautiskais kods). Naudaszīmju aprakstu, numurēšanu, reģistrāciju un monetāro segumu nosaka Latvijas Bankas padome [10.]. Naudas daudzums tiek emitēts atbilstoši papīra naudas apgrozības likumam (MxV=QxP), lai nepieļautu ne naudas badu, ne inflāciju.

Saskaņā ar monetārisma teoriju naudas emisijai ir atbildīgs uzdevums – stimulēt piedāvājumu, ik gadus palielinot par dažiem procentiem naudas daudzumu apgrozībā.

Naudas emisijai ir vairākas apakšfunkcijas:

1.      Regulēt naudas daudzumu apgrozībā. Latvijas Bankai jānodrošina, lai oficiālajam lata kursam 1 SDR = Ls 0,7997 atbilstu lata tirgus kurss.

2.      Latvijas Banka tehniski nomaina nolietotās naudas zīmes.

3.      LB ir tiesības laist apgrozībā jubilejas un piemiņas monētas, kā arī tādas monētas, kuru izgatavošanā ir izmantoti dārgmetāli.

Priekšstatu par skaidrās naudas emisijas dinamiku sniedz 2.tabula. Skaidras naudas daudzumu apgrozībā nosaka ne tikai LB monetārā politika, bet arī inflācija

2.tabula

Gadi	1993	1994	1995	1996	1997	1998	1999	2000
Naudas daudzums	179,1	232,1	222,9	282,6	394,4	374,4	426,1	548,1

LB saskaņā ar likumu darbojas tā, lai visa emitētā nauda būtu segta ar zelta un ārvalstu valūtas rezervēm. Pašreizējā LB naudas glabātava nav pietiekami droša un ietilpīga, tāpēc Latvijas naudas rezerves glabājas Vācijas Valsts bankā, taču šogad tiek plānots pabeigt naudas glabātavas būvi tepat Latvijā Rīgā.

Iepriekšējā nodaļa tika minēti līdzekļi, ar kuru palīdzību CB nodrošina lata kursa stabilitāti, taču tā korekcijai LB veic arī intervences valūtas tirgū, ko vietējie valūtu dīleri uzskata par pietiekami veiksmīgu finansu instrumentu.

LB savulaik nofiksēja lata kursu pret SDR valūtu grozu (jēna, dolārs, eiro, Lielbritānijas mārciņa) un noteica kursu 0,7997 latu līmenī. Katru dienu LB nosaka oficiālos valūtu kursus, kas izriet no šo valūtu kursam ļauts svārstīties 2% robežās (1% virs un 1% zem attiecībā pret SDR). Valūtas intervence notiek tad, kad lata vērtība krīt vai pieaug pret kādu citu valūtu, piemēram, dolāru. Tikko starpbanku tirgū (komercbankas savstarpēji tirgojas ar valūtu) dolāra cena pārsniedz pieļaujamo 1% robežu, LB piedāvā bankām izdevīgāku kursu un sāk pārdot dolārus, uzpērkot latus.

Intervence var notikt arī pretējā virzienā, proti, ja Latvijā ieplūst liels valūtas daudzums (piemēram, investīciju veidā), var pieaugt lata cena un, pārsniedzot 1% robežu, LB veic intervenci, lai nepieļautu lata kursa pārmērīgu paaugstināšanos. Šādi LB cenšas nepieļaut lielas svārstības valūtas tirgos. Ņemot vērā, ka LB ir lielāko valūtas rezervju turētājs, tā var ietekmēt valūtu tirgu, nosakot likmes vajadzīgajai valūtai. Manevrējot ar ietekmi uz naudas cenu, CB panāk nacionālās valūtas apgrozību tautsaimniecībai vēlamā daudzumā [6.5.].

Galvenais Latvijas Bankas monetārās politikas instruments naudas piedāvājuma un pieprasījuma regulēšanā ir valūtas pirkšana un pārdošana, ieskaitot latu mijmaiņas darījumus. Piedalīšanās ārvalstu valūtas tirgos paredzēta lata kursa stabilizācijai attiecībā pret SDR valūtu grozu, nevis naudas bāzes kontrolei. Tirdzniecība ārvalstu valūtu tirgos notiek galvenokārt ar ASV dolāru un Vācijas marku. Valūtas mijmaiņas darījumi ir viens no jaunākajiem LB monetārajiem instrumentiem. Tāpat kā vērtspapīru pirkšanas ar atpirkšanu jeb repo operācijas, ārvalstu valūtas mijmaiņas darījumi tieši neietekmē darījumā izmantojamo aktīvu cenas, respektīvi, lata kursu. Šie darījumi ļauj LB izmantot ārvalstu valūtas rezerves, lai regulētu vietējo naudas tirgu, neietekmējot valūtas kursa politiku.

Lai nodrošinātu banku likviditāti, LB izmanto atvērtas tirgus operācijas. Piemēram, tā veic operācijas ar reverso repo izsoļu palīdzību, piedāvājot bankām uz zināmu laiku iegādāties valsts parādzīmes no sava otrreizējā tirgū iepirkto parādzīmju portfeļa. Jānorāda, ka reverso repo operācijas, lai samazinātu naudas piedāvājumu, centrālai bankai nozīmē lielus izdevumus. Ja kapitāla ieplūde ir tiešām apjomīga, pilnīgi novērst šī procesa ietekmi ir visai sarežģīti. Pērkot un pārdodot valsts vērtspapīru otrreizējā vērtspapīrus tirgū, var visātrāk palielināt vai samazināt naudas daudzumu apgrozībā . Latvijā līdz 1994.gadam atklātā tirgus operācijas monetārās politikas mērķiem vispār nebija iespējams izmantot, jo valsts vērtspapīru vienkārši nebija. Pēc to emisijas valsts parādzīmju apjoms auga samērā lēni, un tas nebija arī sevišķi pieprasītas, jo parādzīmju otrreizējais tirgus  bija vāji attīstīts un ļoti neaktīvs. Šajos apstākļos LB, lai nodrošinātu valsts parādzīmju likviditāti, uzņēmās visai aktīvu lomu otrreizējā tirgus uzturēšanā. Tikai 1996.gadā, kad valdība praktiski pārtrauca aizņemties no LB, centrālās bankas parādzīmju portfelis auga un operācijas ar vērtspapīriem pakāpeniski kļuva par svarīgāko monetāro instrumentu banku sistēmas likviditātes regulēšanā un monetārās politikas mērķu izpildes nodrošināšanā. Šādas operācijas tiek veiktas gandrīz katru dienu, un repo termiņi ir 1 nedēļu, 1 mēnesi un 3. Mēnešus.

Ar lombarda kredītu palīdzību LB darbojas kā “pēdējās instances” aizdevējs. LB piešķir divu veidu lombarda kredītus: automātiskos un pēc bankas pieprasījuma [18.80.]. Tos izsniedz līdz 80% apmērā no iesniegtās ķīlas, kas ir valdības vērtspapīri. Ja kāda banka pārsniedz kredītu savā korespondetkontā LB un nav spējīga operatīvi nodrošināt nepieciešamos līdzekļus, LB automātiski piešķir šai bankai kredītu iztrūkstošās summas apmērā. Pati banka var pieprasīt LB kredītu jebkurā darbdienā, taču ne ilgāk kā 14 dienas pēc kārtas. Lai novērstu nepamatotu šī kredīta izmantošanu, LB piemēro progresīvu procentu likmju sistēmu, procentiem pieaugot līdz ar laika periodu, kurā šis kredīts tiek izmantots. Lombarda kredīta procentu likmes – līdz 10 dienām 5,5% gadā, no 11 līdz 20 dienām – 6,5%, bet sākot no 21 dienas – 7,5% gadā [17.6.]

Bankas var izmantot vēl vienu LB pakalpojumu tās var veikt termiņnoguldījumus LB. Ar šo noguldījumu palīdzību tiek regulēta procentu likme naudas tirgū, kā arī banku likviditāte. Banku noguldījumiem LB procentu likme 7 dienām – 1,7% gadā, bet 14 dienām – 1,75% gadā [13.6.].

Viens no plaši izmantotajiem LB monetārajiem instrumentiem naudas piedāvājuma regulēšanā ir refinansēšana jeb diskonta politika.

Refinansēšanas kredītus kā CB monetārās politikas instrumentu LB sāka izmantot tikai ar 1993.gadu, izsniedzot bankām īstermiņa kredītus likviditātes nodrošināšanai. Sākumā refinansēšanas (procentu) likme sasniedza pat 120% gadā. Kaut arī kredīti bija nelieli, tie palīdzēja bankām saglabāt likviditāti gadījumos, kad tās nevarēja aizņemties starpbanku tirgū, kas tolaik bija vāji attīstīts .

Refinansēšanas likme kā LB bāzes likme bija zemāka par starpbanku tirgū likmi, un tas atbilda LB monetārās politikas mērķim – samazinot refinansēšanas likmi straujāk par starpbanku tirgus likmi, panākt kredītu procentu likmju līmeņa krišana, kas sekmētu investīcijas tautsaimniecībā un veicinātu tās attīstību. Šobrīd refinansēšanas procentu likme ir 3,5% gadā[13.6.]

Monetārās politikas instruments, kuru ar dažiem izņēmumiem lieto visas centrālās bankas, tai skaitā, arī LB, ir obligātas rezerves jeb rezervju prasības bankām. Tas ir naudas piedāvājuma regulēšanas monetārais instruments, ar kuru var palielināt vai samazināt naudas masu apgrozībā. Šis instruments nav balstīts uz tirgus principiem, bet ir domāts darbībai  ilgākā  laika  posmā,  jo  rezervju  līmenis  nav  bieži  maināms.                                 

Noteikt šo rezervju likmi ir CB kompetence, un, mainot šo likmi, iespējams regulēt skaidrās naudas daudzumu apgrozībā, neizmantojot emisijas mehānismu. LB noteiktais rezervju prasību apjoms no 1993.gada 15.februāra līdz 1999.gada 30.novembrim bija 8%, bet kopš 1999.gada 1.decembra bija 7%. Sākot ar 2000.gada 1.decembri to apjoms ir 6% no visu veidu un termiņu piesaistīto līdzekļu vidējiem atlikumiem.

Monetārās politikas jomā arī turpmāk ir plānota monetāro instrumentu analīze un pilnveidošana, lai vēl vairāk nostiprinātu LB īstenotās monetārās politikas ietekmi uz naudas tirgu un vispārējās ekonomiskās situācijas attīstību. [18.81.].

2.4. Latvijas Bankas monetārās politikas salīdzinājums ar pieredzes bagāto Ziemeļvalstu centrālo banku monetāro politiku.

Ziemeļvalstis – tāpat kā Baltijas valstis – bieži uzskata kā vairāk vai mazāk līdzīgu valstu grupu, atšķirot kādu no tām pēc vienas galvenās pazīmes, piemēram, atsevišķas tautsaimniecības nozares (naftas ieguve Norvēģijā), valsts pārvaldes formas (monarhija Zviedrijā, Norvēģijā) vai lielāka mēroga starptautiska notikuma (Helsinku apspriede Somijā). Nereti pat speciālisti ir visai maz informēti konkrētāk par šo valstu finansu sistēmu, centrālajām bankām, to monetāro politiku un monetārās politikas instrumentiem. Iepazīstoties tuvāk izrādās, ka šo tautu vēsture, kā arī naudas un finansu sistēmas attīstība un viedokļi par virzību uz vienoto Eiropu ir visai atšķirīgi.

CB darbības galvenais mērķis lielākoties ir viens – nodrošināt naudas stabilitāti valstī, taču šī mērķa sasniegšanai izmantotie līdzekļi var būt dažādi. Arī pieņemto monetāro lēmumu rezonanse un valsts “svars pasaules ekonomiskā” ir stipri atšķirīgs, ja salīdzinām, piemēram, kaut vai jebkuras no Ziemeļvalstīm pazīstamību un ietekmi starptautiskajā līmenī ar tik mazu un relatīvi jaunu valsti kā Latvija. Šīs nodaļas mērķis ir iepazīstināt ar Zviedrijas, Somijas un Norvēģijas centrālajām bankām un to īstenoto politiku.

Zviedrija lepojas ar vecāko centrālo banku pasaulē. Tā dibināta 1668.gadā un sākotnēji tā darbojās kā komercbanka. Centrālās bankas tiesības Sveriges Riksbank ieguva 1897.gadā, kad tika pieņemts pirmais likums par Zviedrijas centrālo banku, kas piešķīra tai ekskluzīvas tiesības izlaist banknotes. Šobrīd Sveriges Riksbank tāpat kā citu valstu centrālajām bankām ir tiesības noteikt monetāro politiku, izlaist banknotes un monētas, kā arī pārvaldīt zelta un ārvalstu valūtu rezerves.

Zviedrijas centrālā banka nebija pilnīgi patstāvīga valsts institūcija, tā bija pakļauta Zviedrijas parlamentam. Taču Zviedrija ir ES sastāvā, un Māstrihtas līgums prasīja dalībvalstu centrālo banku neatkarību, tādēļ tika pieņemti grozījumi likumā par centrālo banku.

Somijas centrālā banka (Soumen Pankki) dibināta 1811.gadā, un to uzraudzīja patstāvīga un neatkarīga institūcija – Somijas Parlamentārā uzraudzības padome, kas veica CB uzraudzību un administratīvos uzdevumus. Tā gatavoja pārskatus parlamentam par CB darbu. Somijas markas kursu pieņēma Valsts padome. Kaut gan Somijas CB vienmēr uzsvērusi, ka ir neatkarīga no valdības, tomēr Eiropas Monetārā institūta skatījumā vairāki CB likuma panti neatbilda Māstrihas līgumā izteiktajām prasībām par CB neatkarību, tādēļ to nācās pārstrādāt, un ar 1998.gada 1.janvārī stājās spēkā jaunais likums.

Norvēģijas CB (Norges Bank) dibināta 19816.gadā. Šīs CB 12 nodaļas ir izvietotas pa visu valsti. Bez tam Norvēģijas Bankai ir pārstāvniecība Ņujorkā. CB darbības pamatprincipi noteikti 1985.gada maijā pieņemtajā likumā par Norvēģijas Banku. Tā ir valstij piederoša juridiski patstāvīga institūcija.

Ziemeļvalstu CB un Latvijas Bankas uzdevumi un atbildība ir noteikti katras valsts likumā par CB. Jāatzīst – gan uzdevumi, gan atbildība likumos formulēti visai līdzīgi, nedaudz atšķirīgi ir akcenti (skat. 3.tabulu).

3.tabula

	Latvija	Zviedrija	Somija	Norvēģija
Rezervju prasības	X		X
Ārvalstu valūtas, kredītu un naudas politika	X	X	X	X
Droša un efektīva maksājumu sistēma	X	X		X
Banknošu un monētu emisija	X	X	X	X
Droša un stabila naudas sistēma	X		X
Naudas apgrozības sekmēšana			X

Tabula skaidro, ka CB vairāk uzdevumu ir tajās valstīs, kur ekonomika vēl nav galīgi nostabilizējusies.

Naudas politikas mērķu ziņā Zviedrija, Somija, Norvēģija un Latvija īpaši neatšķiras. Zviedrijai un Somijai (ES dalībvalstis kopš 1995.gada) galvenais naudas politikas mērķis ir cenu stabilitāte. Kā iepriekšējās nodaļās tika noskaidrots, tad šis mērķis ir galvenais arī LB. Abām ES dalībvalstīm gada inflācijas limits ir 2% (Zviedrija gan pieļauj 1% novirzi no noteiktā limita uz vienu vai otru pusi). Šis mērķis ir saskaņots ar ES noteikto konverģences kritēriju. Zviedrijas un Somijas speciālisti ir vienisprātis, ka stabils cenu līmenis nodrošina arī naudas stabilitāti. Abas valstis – Somija kopš 1992.gada septembra un Zviedrija kopš tā paša gada novembra – izmanto tā saucamo peldošo nacionālās valūtas kursu, tas ir, kursu regulē tirgus jeb attiecīgās valūtas pieprasījums un piedāvājums. LB turpretī latu ir cieši piesaistījusi SDR valūtu grozam.

Norvēģijas kronas kurss, tāpat kā Zviedrijas un Somijas nacionālās valūtas kurss, līdz 1992.gadam bija fiksēts attiecībā pret ekiju (Eiropas valūtas vienība). Līdz ar peldošā valūtas kursa sistēmu Norvēģijas banka par naudas politikas mērķi izvēlējusies stabila nomināla nacionālās valūtas kursa nodrošināšanu pret Eiropas valūtām, tādējādi vēloties sekmēt valsts ekonomisko izaugsmi un nodarbinātu, kam tā piešķir ļoti lielu nozīmi. Zema inflācija Norvēģijā ir atzīta par svarīgu noteikumu, lai ilgākā laika posmā sasniegtu tautsaimniecības izaugsmi un augstāku nodarbinātību, taču tiek pieņemts, ka zema inflācija citās valstīs sekmēs tās sasniegšanu arī Norvēģijā, tādēļ par mērķi izvēlēta naudas stabilitāte. Šo mērķi, kas radies vēstures gaitā, atbalsta arī sabiedrība

Monetārās politikas instrumentu izvēli lielā mērā nosaka valsts ekonomiskais un banku sistēmas stāvoklis. Ziemeļvalstīm, kurās ir zema inflācija, stabils ikgadējs 2 – 5% iekšzemes kopprodukta pieaugums, maksājumu bilances tekošā konta pārpalikums un augsta banku sistēmas likviditāte, cenu, naudas un procentu likmju stabilitātes nodrošināšanai biežāk nākas izmantot monetārās politikas instrumentus, ar kuru palīdzību var izņemt no apgrozības augošo naudas daudzumu. Šim mērķim kalpo rezervju prasības, CB emitēti depozītu sertifikāti un dažādu termiņu banku noguldījumi CB. Latvijā, kuras ekonomika tikai attīstās, bez šiem nosauktajiem monetārās politikas instrumentiem, izmanto arī citus, piemēram, ārzemju valūtas pirkšana un pārdošana vai atklātā tirgus operācijas.

3. Lata  augstās  stabilitātes  plusi  un  mīnusi.

Latvijas Bankas monetārās politikas stratēģiskais mērķis, kā jau tika norādīts, ir nosargāt nacionālās valūtas vērtību. 1997.gada notikumi pasaules valūtas tirgū (fondu biržas krīze) un finansu krīze Krievijā 1998.gada vidū apliecina, ka LB politika, piesaistot latu SDR valūtu grozam, bijusi veiksmīga – lats saglabā savu stabilitāti un samērā augstu kursu. Tai pašā laikā pastāv viedokļi, proti – ka LB mākslīgi uztur augstu lata kursu un tas būtu jādevalvē (jāsamazina tā vērtība attiecībā pret SDR), citi pauž pilnīgi pretēju viedokli, proti – ka lata kurss būtu jāsaglabā. Diskusijas par šo jautājumu sabiedrībā turpinās.

Latvijas eksports pamatā orientēts uz Eiropas tirgu un ir atkarīgs no eiro kursa svārstībām attiecībā pret latu, bet eiro kursa lejupslīde turpinās. Situācija, kad vērojama ilgstoša eiro vērtības samazināšanās, nenoliedzami negatīvi ietekmē daļas Latvijas uzņēmumu finansiālo stāvokli. Protam, uzņēmumi, īpaši nelielie, kuru ieņēmumi ir eiro, bet izdevumi – latos, nespēj pietiekami palielināt apgrozījumu un cieš zaudējumus.

SDR valūtu grozā ietilpst 4 valūtas, to īpatsvars tajā parādīts 4.tabulā [2.3.].

4.tabula

Starptautiskā Valūtas fonda noteiktie SDR valūtu grozā ietverto valūtu īpatsvari, procentos

Laiks	Valūtas
	ASV dolārs	Eiro	Jena	Sterliņu mārciņa
01.01.1996.	39	23	18	11
29.12.2000.	45	29	15	11

Latvijas uzņēmēji pieprasa ciešāku piesaisti eiro. Tam par pamatojumu viņi min Igaunijas piemēru, kas savu nacionālo valūtu – kronu ir cieši piesaistījusi eiro. Igaunijas eksporta apjomi 2000.gada II ceturksnī attiecībā pret 1998.gada II ceturksni ir pieaudzis par 49,4%, turpretī Latvijā šajā pašā periodā tikai par 13% [7.12.] īpaši no Latvijas eksportētājiem cieš kokapstrādes un mēbeļu ražošanas nozares uzņēmumi, jo šī nozare uz Eiropas Monetārās savienības un citām Eiropas valstīm eksportē 89% savas produkcijas. ASV dolāra zonā tiek eksportēti 8% produkcijas, kaut arī ieņēmumi dolāros veido 18 – 20% ieņēmumu. 10 – 15% ieņēmumi dolāros nav piesaistāmi pie dolāru zonas, jo nāk no Eiropas, kurā nacionālā valūta ir piesaistīta eiro, līdz ar to kopējā dolāru masa samazinās.

Tāpat arī Latvijas tekstilrūpniecība uz ES valstīm eksportē 80% produkcijas. Gadu no gada uzņēmumu eksporta apjomi pieaug, bet ieņēmumi samazinās eiro krituma dēļ. Uzņēmumi bankrotē un valsts nodokļu sistēma zaudē 2,36milj. latu, taču ja valsts kompensētu tiem eiro krituma radītos zaudējumus, valsts vēl iegūtu miljons latu [13.].

Pretstatā eksportam importā dominē norēķini dolāros. Tas izskaidrojams ar to, ka liela daļa importa veido NVS valstis, kurās netiek ņemtas vērā valūtu svārstības. Būtiski uzņēmumu finansiālo darbību ietekmē tas, kādā valūtā ir noformēti kredīti. Ja dolāros vai latos – uzņēmuma finansiālie rādītāji pasliktinās. Piemēram, Iļja Geršikovs a/s “Dzintars” prezidents saka, ka ir pienācis laiks kliedēt mītu par Latvijas īpašo, stabilo monetāro politiku [7.12.]. Starp Latvijas lielākajiem uzņēmējiem valda viedoklis, ka Latvijas valūta atšķiras no kaimiņu valūtām, jo SDR ir izdomāts un neatspoguļo tirgus norises. Kā tas nākas, ka Japāna no Latvijas atrodas tik tālu, bet jena ietekmē lata kursu? LB Monetārās politikas pārvaldes vadītājs Helmuts Ancāns šo faktu skaidro: “Jena darbojas kā pretsvars dolāram. To attīstība parasti ir pretēja. Līdz ar to lata svārstības attiecībā pret galvenajām pasaules valūtām ir mazākas nekā valūtu savstarpējās svārstības” [7.14.].

Pēc krīzes Krievijā valdība mudināja uzņēmējus pārorientēties produkcijas noieta tirgu no Krievijas uz Eiropu. Šobrīd radusies situācija, ka eksportēt uz Krieviju ir izdevīgāk nekā uz rietumiem, jo pret dolāru lats ir devalvējies.

Monetārās politikas rezultāts ir tas, ka Latvijai ir tik liela atšķirība starp eksportu un importu (700 – 800milj. gadā). Nepareizi noteikta valūta veicina nevis kapitāla investīcijas, bet kapitāla intervenci. Latvijā pārsvarā tiek ieguldīts nevis ekonomikas attīstībā – ražošanas uzņēmumos, bet finansu plūsmās, piemēram, bankās, supermārketos, kas nevis ienes naudu, bet izvada to ārā. Nepareiza noteikta valūta sadārdzina produkta pašizmaksu, kā rezultātā tā, piemēram, Latvijas tūrisma industrija no Igaunijas atpaliek 6 reizes. Latvijā viesnīcas, pārtika, citas preces ir 1,5 reizes dārgākas nekā Igaunijā. Rezultātā igauņi ar tūrismu nopelna 650 milj. ASV dolāru gadā, bet Latvijā tūrisma attīstība mīņājas uz vietas.

Neizpratni rada fakts, ka Latvijas valdība no vienas puses cenšas piesaistīt daudzas dzīves jomas ES standartiem, bet no otras – Latvijas valūta cieši piesaistīta jenai un dolāram, nevis eiro. Lata stabilitāti nosaka nevis lata piesaiste stabilai ārzemju valūtai, bet tirdzniecības bilances stāvoklis, kas savukārt ir atkarīgs no valsts eksporta apjoma, jo eksports ir svarīgs un ilglaicīgs valūtas ieplūšanas avots valstī, kas nodrošina reāli stabilu nacionālās valūtas pastāvēšanu. Latvijas uzņēmumi uzskata, ka eksporta problēmas uz ES atrisinātu lata piesaiste eiro, turklāt tādējādi Latvija tuvinātos arī savam stratēģiskajam mērķim – kļūt par ES dalībvalsti [7.13.].

Latvijas Bankas monetārās politikas pārvaldes vadība spēj labi pamatot pašreizējo monetāro politiku. LB pamatnostādne ir, ka valūtas kursa politikai jābūt pārskatāmai, stabilai un prognozējamai. Tāpēc lats ir piesaistīts SDR. Latvijas ekonomiku ietekmē divas galvenās valūtas – ASV dolārs un Vācijas marka, kas kļuvusi par eiro. CB aprēķini liecina, ka aptuveni 43% eksporta darījumu norēķinu notiek ASV dolāros, 35% - eiro [3.2.]. Satricinājumi ekonomikā bīda abas valūtas dažādos virzienos. Latvijas eksportētāji vēlas lata piesaisti eiro, bet ekonomikā viss notiek cikliski. Eiro kritums nevar turpināties bezgalīgi. Vai tad, kad eiro kurss celsies, monetārā politika būtu atkal jāmaina?

Secinājums par lata piesaistes atbilstību nevar balstīt tikai uz faktu par ES īpatsvaru Latvijas preču eksportā. Nepieciešams apskatīt gan preču, gan pakalpojumu ārējo tirdzniecību, gan ārējā parāda valūtu struktūru. Kamēr Latvijas preču un pakalpojumu ārējās tirdzniecības norēķinos, kā arī ārējā parāda struktūrā līdzās eiro nozīmīgu vietu ieņem ASV dolārs un pakalpojumu eksports saglabā nozīmīgu lomu tekošajā kontā, nav ekonomiska pamata lata piesaistes maiņai. [8.2.].

Situācija, kad vērojama ilgstoša eiro vērtības samazināšanās, nenoliedzami negatīvi ietekmē daļas Latvijas uzņēmumu finansiālo stāvokli. Tomēr LB valūtas kursa politika ir orientēta uz sabalansētu tautsaimniecības attīstību. Pašlaik Latvijas ekonomikā eksistē divas nozares, kuras dominē Latvijas preču un pakalpojumu eksportā. Koksnes eksports ir vairāk atkarīgs no eiro un mārciņas kursa pret dolāru, bet transporta pakalpojumu sniegšana nerezidentiem, tostarp arī valstij ienesīgais naftas un ķīmijas produktu tranzīts – no dolāra kursa. Tāpēc lata piesaiste SDR valūtu grozam negatīvo efektu vienā nozarē kompensē ar pozitīvo efektu citā nozarē.

Būtiski ir arī saprast atšķirību starp CB galvenajām funkcijām un citu valsts institūciju funkcijām. Visā pasaulē CB un vairums ekonomistu ir nonākuši pie slēdziena, ka labākais ieguldījums, kādu monetārā politika var dot ekonomiskajai izaugsmei un finansu stabilitātei, ir zemas un stabilas inflācijas un inflācijas gaidu uzturēšana. LB stratēģijas izvēle galvenā mērķa sasniegšanai – cenu stabilitātes saglabāšanai valstī – ir bijusi veiksmīga. Turklāt LB valūtas politika ir nodrošinājusi arī valūtas risku sabalansētību ārējos tirgos tautsaimniecībā kopumā.

Pasaules valstu pieredze rāda, ka piesaistes maiņa ir saistīta būtisku risku, pat ja tā būtu konceptuāli labi pamatota un tiktu uzmanīgi ieviesta. Tas palielinātu neskaidrību attiecībā uz tālāko monetārās politikas attīstību, līdz ar to paaugstinot riska prēmijas, kuras investori vēlētos saņemt kā kompensāciju par šo neskaidrību. Tālāk sekotu procentu likmju palielināšanās, kas savukārt negatīvi ietekmētu investīcijas, kreditēšanu, privāto patēriņu, līdz ar to nobremzējot valsts ekonomisko izaugsmi. Tam pretī LB liek prognozējamību un stabilitāti. Lata piesaiste SDR valūtu grozam mazina pasaules valūtu savstarpējo svārstību negatīvo ietekmi uz Latvijas tautsaimniecību. Nobeigumā jāpiebilst, ka LB jau ir paudusi apņemšanos līdz ar Latvijas iestāšanos ES mainīt lata piesaisti par labu eiro. Turklāt, kā redzams 4.tabulā, ar šo gadu SDR valūtas grozā eiro daļa palielināta no 23% līdz 29%, kas tuvinās lata piesaisti eiro. Nepāriet uz eiro nedrīkst, tas ir stratēģiskais mērķis. Pašlaik pie esošā eiro kursa pāriet uz eiro būtu nepareizi, jo tas smago situāciju darīs vēl smagāku, izdarīt lata devalvāciju – arī nepareizi, jo sabruks imports. 2002.gadā, kad Eiropa pāries uz skaidro eiro naudu, Eiropas bankas nostiprinās eiro un dolāra kursu. Šajā momentā tad arī LB varēs pāriet uz eiro. Taču pastāv viedoklis, ka, lai kāda būtu valūtas politika, situācija, kad būs tikai ieguvumi, Latvija nevar sasniegt, jo tās ekonomika ir atkarīga no importa.

Secinājumi un priekšlikumi

Izstrādājot kursa darbu atkal nākas izsecināt, cik naudai ir milzīga nozīme jebkurā ekonomikā, un ir svarīgi, kā nauda tiek “izmantota” valsts iekšienē, lai uzlabotos valsts un tās pilsoņu labklājība un dzīves kvalitāte. Kursa darbā apskatītās tēmas apliecina, ka sekmīga monetārās politikas īstenošana veicina makroekonomikas stabilizācijas mehānisma efektivitāti. Izmantojot LB darbības pamatprincipus, mērķus un uzdevumus, var secināt, ka viena no galvenajām LB monetārās politikas iezīmēm ir orientācija uz ilgtermiņa stabilitāti. LB ir augsts uzticības reitings un tās vadība nav pārsteigusi ar nepamatotiem lēmumiem. Tā vienmēr centusies īstenot konsekventu politiku, un tas vieš uzticību tās darbam. Uzticēšanos rada VB kompetence un viedokļa pamatojums, tas rada ticību, ka tā veic nepieciešamos pētījumus un analīzi Latvijā notiekošos ekonomiskajos procesos.

Pēc manām domām LB veic savas funkcijas pietiekami efektīvi, jo lata kurss saglabājas stabili, nenotiek lielas cenu svārstības, un cilvēki kļūst drošāki par saviem ietaupījumiem. Ir saprotami, ka valstī ar pārejas ekonomiku nevar sasniegt ekonomisko stabilitāti īsā laika periodā. Manuprāt, neveiksmes kādā tautsaimniecības nozarē nevar novelt uz LB, kā tās īstenotās monetārās politikas sekām, jo tā nevar tieši ietekmēt Latvijas ekonomikā notiekošos procesus. Tāpat pārejas ekonomikas valstīs ārvalstu kapitāls ieplūst pārsvarā īslaicīgi, un tas ir ļoti jūtīgs pret jebkuru politisku vai ekonomisku nestabilitāti, tādēļ ir svarīga LB valūtas politikas kursa stabilitāte un prognozējamība, kas veicina investoru uzticību un ekonomikas attīstību. Par politisko stabilitāti savukārt jārūpējas Latvijas valdībai, bet, tā kā tā pēdējā laikā ir pārāk bieži mainījusies, uzticību tas nerada. Bez tam, Latvijas tautsaimniecības sistēma ir jāsakārto kopumā, to neizdarot, mēs vienmēr būsim pakļauti kādiem kārtējiem riskiem.

Mans priekšlikums ir tāds, ka LB arī turpmāk ir pastāvīgi jāseko tam, vai nav nepieciešamas pārmaiņas tās realizētajā naudas politikā. Īpaši tai jāanalizē, vai monetārā politika attiecībā uz valūtas piesaisti nekļūst par Latvijas eksportu bremzējošu faktoru, vai tā negatīvi neietekmē eksporta struktūru un virzienus. Ja LB radītu apstākļus, kas būtu labvēlīgi Latvijas ražotājiem, tad pieaugošie ražošanas apjomi palielinātu iekšzemes kopproduktu.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

IZMANTOTĀS  LITERATŪRAS  SARAKSTS

1.“Averss un Reverss”, Latvijas Bankas biļetens, 1999.Nr.6.

2.“Averss un Reverss”, Latvijas Bankas biļetens, 2000.Nr.6.

3.“Averss un Reverss”, Latvijas Bankas biļetens, 2001.Nr.1.

4.Ancāns M. “Eiro un Latvijas monetārā politika”, “Biznesa partneri” – 2000. Nr.6;

5.Apals G. Catlaks G. Ikstens I. U.c. “Politika Latvijā”, Apgāds “Rasa ABC”; 1999.g., 214 lpp.;

6.Laikraksts “Diena”, “Latvijas Banka lata kursu koriģē ar intervencēm valūtas tirgū”, 1999.21.10.

7.Laikraksts “Dienas Bizness”, “Latvijas Banka valūtas politiku nemainīs”, 2000.07.11.

8.Laikraksts “Dienas Bizness”, “Latvijas Banka joprojām piedāvā stabilitāti”, 2000.14.11.

9.“Latvijas tautsaimniecības attīstības problēmas”, Zinātniski praktiskās konferences materiāli, Rēzeknes Augstskola Ekonomikas fakultāte, 1998. Rēzekne.

10.Likums “Par Latvijas Banku”, pieņemts un stājies spēkā 1992.gada 19.maijā.

11.Lībermanis G. “Centrālās bankas funkcijas”, “Neatkarīgā Rīta Avīze” – 2000.g.; 22.jūlijs.;

12.Lībermanis G. “Nauda, inflācija, valūtas kurss”; SIA “Kamene” LV starpnozaru konsultācijas centrs “Ekonomists”; Rīga; 1995.g.; 122 lpp.;

13.Meklere L. “Bankām samazina rezervju normu”. “Neatkarīgā Rīta Avīze”, 2000.17.11.

14.Rūse L. “Ziemeļvalstu centrālās bankas”, “Biznesa Partneri”, 1998. Nr.4.

15.Šenfelde M., Ņiķitina V., Kulbesa I. “Makroekonomika” Rīga; 1999.g.; 174 lpp.;

16.”Ziņojums par Latvijas tautsaimniecības attīstību” Latvijas Republikas Ekonomikas ministrija, Rīga, 1998.g. decembris.;

17.”Ziņojums par Latvijas tautsaimniecības attīstību” Latvijas Republikas Ekonomikas ministrija, Rīga, 2000.g. jūnijs.                                  

18.Zīle R., Šteinbuka I., Počs R. u.c. “Latvija uz XXI gadsimta sliekšņa”, Ekonomika, finanses, integrācija. Rīga. 1999. 151.lpp.

19.Батлер Б. Джонсон Б. и другие “Финансы: Оксфордский толковый словарь” Издательство “Весъ Мир”; 1997.g. 496 lpp.;