Muitas vertību noteikšana

TURÎBAS MÂCÎBU CENTRS “AUGSTSKOLA”

EKONOMIKAS KATEDRA

1. STUDIJU DARBS MAKROEKONOMIKÂ

N 1 4 grupas studente: Guna Līce

Pasniedzējs: doc.

Rīga, 1998.gads

SATURA RÂDÎTÂJS

1. Ievads                                                                                  3.lpp.

2. Pasaules Tirzniecības Organizācija.                                    4.lpp.

3. Muitas vērtības noteikšana, aprēķināšana.                           5.lpp.

          1.metode                                                                        5.lpp.

          2.metode                                                                        8.lpp.

          3.metode                                                                        9.lpp.

          4.metode                                                                        9.lpp.

          5.metode                                                                        10.lpp.

          6.metode                                                                        11.lpp.

4. Muitas vērtības deklarācijas veidlapu paraugs                     12.lpp.

5. Secinājumi                                                                           13.lpp.

6. Izmantotā literatūra                                                             14.lpp.

I E V A D S

          1997.gada 1.jūlijā stājās spēkā jaunais Latvijas Muitas likums, kas atbilst Eiropas savienības likumdošanai, kā arī Pasaules Tirzniecības Organizācijas Vienošanās dokumentiem. Kopš 1997.gada 1.jūlija tika pakāpeniski ieviests jaunais likums, un 1.janvārī publicēti Ministru kabineta noteikumi par preču muitas vērtību noteikšanu.

          Šīs tēmas izvēlē mani pamudināja reālās problēmas, ar kurām sastopas gandrīz katrs uzņēmējs, jo muitas vērtību noteikšana ir ļoti sarežģīta, un ne katrs to izprot.

          Mans darba mērķis ir apskatīt  detalizētu ieskatu par muitas vērtību noteikšanas sešām metodēm, kuras pakāpeniski tiek ieviestas arī Latvijā, bet reāli darbojas tikai pirmā metode.

          Studiju darbs kopumā sastāv no 15 lapām, no kurām viena ir kserokkopija no patlaban Latvijā esošās un aizpildāmās Muitas vērtības deklarācijas.

PASAULES TIRZNIECĪBAS ORGANIZĀCIJA

Pasaules Tirzniecības Organizācija ir pasaules tirzniecības sistēmas institucionālais un tiesiskais pamats. Tā ir organizācijas, kura veidoja Vispārējo vienošanos par tarifiem un tirzniecību, pēctecis. Tā ir platforma, uz kuras attīstās tirzniecības attiecības starp valstīm, tajā ir 152 dalībvalstis, no kurām 28 valstis ir statusā. Tā nosaka galvenās līgumsaistības valstu tirzniecības iekšējās likumdošanas un noteikumu veidošanā, īstenošanā. Pasaules Tirzniecības Organizācija tika dibināta 1995.gada 1.janvārī, un ir ne tikkai potenciāli lielāks dalībvalstu skaits salīdzinot ar GATT (Vispārējā vienošanās par tirzniecību un tarifiem), kas ievērojami pārsniedz 100 valstis, bet arī daudz plašāks tirzniecības pasākums un to regulējošo politiku apjoms. Pasaules Tirzniecības Organizācija regulē tirzniecību ar precēm, pakalpojumiem un “idejām” jeb intelektuālo īpašumu. Administrē un īsteno daudzpusējas tirzniecības vienošanās, kuras kopā veido Pasaules Tirzniecības Organizāciju. Tā darbojas kā forums daudzpusējām tirzniecības sarunām, cenšas atrisināt tirzniecības strīdus, pārrauga nacionālo tirzniecības politiku, sadarbojas ar citām institūcijām, kuras ir iesaistītas globālās ekonomiskās politikas veidošanā.

          Pasaules Tirzniecības Organizācija atzīst četrus galvenos principus:

·        Tirzniecība bez diskriminācijas. Visas valstis vienlīdzīgā vidē, nav mākslīgas tirzniecības barjeras.

·        Prognozējama un augoša tirgus pieejamība. Darbas vietu radīšana, investīcijas.

·        Godīgas konkurences veicināšana.

·        Attīstības un ekonomisko reformu veicināšana.

75% ir jaunattīstītas valstis, Pasaules Tirzniecības Organizācija dod šīm valstīm pārejas periodu.

Un tās pamatfunkcijas ir:

1)    daudzpusējo un pluritareālo tirzniecības līgumu, kuri kopumā veido nolīgumu par PTO, administrēšana un īstenošana, darboties kā daudzpusējo tirzniecības sarunu forumam;

2)    tirzniecības strīdu risināšana;

3)    nacionālo tirzniecības politiku pārraudzīšana;

4)    sadarbība ar globālās ekonomiskās politikas izveidē iesaistītām organizācijām.

          Preču novērtēšana nodokļu aprēķināšanas nolūkam nevar tikt izmantota, lai veidotu šķērsli tirzniecībai, kas arī ir priekšrocība Latvijas uzņēmējsabiedrībām pieņemot Pasaules Tirzniecības Organizācijas metodi. Tā nodrošina, ka gadījumos ja preces tiek izvestas uz, vai ievestas no jebkuras valsts, kura pielieto vienošanos, vērtības pamats ir vienāds. Godīgai konkurencei. Tā nodrošina vienotu pamatu vērtībai, kuru pielieto tirzniecības statistikā.

MUITAS VĒRTĪBAS NOTEIKŠANA, APRĒĶINĀŠANA.

1997.gada 1.jūlijā stājās spēkā jauns “Muitas likums”kurā 161.pants ir “Preču muitas vērtības noteikšana”. Tajā teikts, ka muitas maksājumu aprēķināšanā par pamatu tiek ņemta preču muitas vērtība, bet preču muitas vērtības aprēķināšanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

Jaunais vērtības noteikšanas pamatprincips ir pamatots uz komerciālo dokumentāciju un informāciju. Muita vairs nevar noteikt fiktīvas vai standarta vērtības. 1998.gada 1.janvārī stājās spēkā jauni noteikumi “Preču muitas vērtības aprēķināšanas kārtība”, un Ministru kabinets atzina par spēku zaudējušiem šādus noteikumus: “Noteikumi par muitas vērtības noteikšanu ievedamajām un izvedamajām precēm un citiem priekšmetiem” (1995.g. 31.janvāris), “Preču muitas vērtības aprēķināšanas noteikumi” (1997.g. 9.septembris).

         

Muitas vērtības deklarācija Latvijā ir jāaizpilda, ja ievedamās preces cena (summa ar papildizmaksām) ir 2000,00 Ls un vairāk.

          Muitas vērtības noteikšana ir iespējama pēc sešām metodēm, kuras nav atdalītas konkrētā veidā, bet gan ir iekšā šajos noteikumos neatdalītā veidā:

                   DARĪJUMA VĒRTĪBA (pirmā metode). Faktiski samaksātā vai maksājamā cena, kuru pircējs maksā pārdevējam, un nepieciešamības gadījumā koriģēta, saskaņā ar zināmiem noteikumiem. Tātad parastā faktūrrēķina (invoice) cena. Muitas likums nosaka, ka izmantojamā darījuma vērtība attiecas uz to darījumu, kura rezultātā preces tiek pārdotas eksportam un tiek ievestas Latvijas Republikā. Izmantojot šo metodi ir jāpārliecinās vai nav noteikti pircēja tiesību ierobežojumi attiecībā uz preču izmantošanu vai izlietošanu. Un vai preču pārdošana nav atkarīga no kāda nosacījuma, kuru dēļ nav iespējams noteikt novērtējamo preču vērtību. Izņēmumi: ierobežojumi, kurus nosaka Latvijas Republikas likumdošanas akti; teritoriāli ierobežojumi, kas attiecas uz preču tālākpārdošanu; ierobežojumi, kuri būtiski neietekmē preču vērtību. Pirmo metodi nevar izmantot, ja importa cena, kura pamatota uz nosacījumu, ka citas preces tiks nopirktas konkrētos daudzumos, un ja importa cena, kas ir atkarīga no cenas, kuru importētājs prasa no pārdevēja par precēm, kuras viņš piegādā pārdevējam. Darījuma cena attiecas uz pēdējo pārdošanu pirms ievešanas. Ir nepieciešami pierādījumi par samaksāto cenu. Ievešanas vietā  - apstiprināta komerciāla faktūrrēķina kopija. Gadījumos, kad fakss vai līdzīgs dokuments tiek izmantots kā faktūrrēķins, ir jāiesniedz tā apstiprināta kopija kopā ar muitas deklarāciju. Citi komerciāli dokumenti un atskaites var tikt pārbaudīti uzņēmējsabiedrības telpās pēc preču ievešanas. Bieži vien komerciāli dokumentu orģināls nav iespējams, uz ko, diemžēl, Rīgas Muita attiecas ar nesapratni.

          Ja pircējs un pārdevējs ir savstarpēji saistīti, tikai tad var saņemt samazinātu cenu savstarpējās saistības rezultātā. “Savstarpēji saistīti” nozīmē, kad:

                             Viena no personām ir amatpersona vai direktors uzņēmumā, kas pieder otrai personai;

                             Abas personas ir viena un tā paša uzņēmuma līdzīpašnieki;

                             Tās viena ar otru atrodas darba devēja un darba ņēmēja attiecībās;

                    Vienai no personām tieši vai netieši ir īpašumā, vai tās kontrolē vismaz 5% no otras personas kapitāla daļu vai akciju;

                             Viena no personām tieši vai netieši kontrolē otru;

                             Abas personas tieši vai netieši kontrolē kāda trešā persona;

                             Abas personas kopā tieši vai netieši kontrolē kādu trešo personu;

                             Abas personas ir radniecības attiecībās.

          Piegādē ar filiālēm nekādā gadījumā nevar lietot pirmo metodi. Un invoisos (faktūrrēķinos) jāiekļauj papildizmaksas: piegādes izmaksas, tara un iepakojums, maksa par intelektuālo īpašumu un licensēm, preces un pakalpojumi, kuri sniegti bez maksas, kā arī transportizmaksas.

          Latvijā darbojas piegādes noteikumi. Inkoterms ’90 (spēkā no 1990.gada 1.jūlija). tās ir Starptautiskās Tirzniecības palātas (STP) sakopotās starptautiskās tirzniecības paražas, kuras fiksētas 13 terminos. Katrs termins apzīmēts ar trim burtiem, kuri ir kods pārdevēja un pircēja izpildāmajām preču piegādes līgumsaistībām. Inkoterma terminu saīsinājumi ir standartizēti apzīmējumi, kurus kopīgi pieņēmušas Starptautiskā Tirzniecības palāta un ANO Eiropas Ekonomiskā komisija.

          Piegādāšanas izdevumi no “ievešanas vietas” nav jāpieskaita muitas vērtībai. Ievešanas vietas ir:

·        Pa jūru: ievešanas osta;

·        Pa gaisu: ieveðanas lidosta;

·        Pa sauszemi / dzelzceļu: muitas robežas šķērsošanas vieta;

·        Pa pastu: nogādāšanas adrese.

Par pasta sūtījumiem nevar veikt pieskaitāmās izmaksas, kas, savukārt, neattiecas uz kurjerpastiem (“DHL”, “TNT”, “UPS”, u.c.)

          Lai precizētu muitas vērtības, ir jāpieskaita transportēšanas, preču kravas operāciju un apdrošināšanas izdevumi, kas saistīti ar preču nogādāšanu līdz Latvijas Republikas robežai. Izmaksas, kuras ir Latvijas teritorijā – netiek iekļautas un uzrādītas. Daudzas firmas saskaras ar problēmu, kas ir diezgan bieži sastopama muitas kontroles robežpunktos, tas ir – nav uzrādītas transportizmaksas. Šobrīd muita akceptē 10% no preču vērtības, taču to nevar uzskatīt par korektu rīcību, tas ir nepieņemami. Kā jau minēju, muitas vērtībai ir jāpieskaita arī taras vērtība, kurā preces ir iepakotas, - iepakojuma vērtība, ieskaitot materiāla un iepakošanas darbu vērtība. Pārdošanas starpniecības naudu un maksu par brokeru pakalpojumiem ir jāpieskaita vērtībai, bet nevis pirkšanas starpniecības naudu.

          Licenšu maksa un maksa par intelektuāla īpašuma izmantošanas tiesībām ir jāpieskaita, ja tā attiecas uz ievestajām precēm, ja tā maksājama , kā preču pārdošanas nosacījums. Tā ir maksa par patentiem, dizainu, modeļiem un speciālo profesionālo informāciju; prču zīmju un autortiesību izmantošanu; izvesto preču izmantošanu vai tālākpārdošanu – attiecībā uz tehniskām zināšanām un palīdzību. Šis noteikums neattiecas uz maksājumiem par tiesībām reproducēt ievestās preces.

          Gadījumos, ja pārdevējs saņem jebkādu peļņas daļu no preču tālākpārdošanas, izmantošanas vai izlietošanas, šāda peļņa tiks uzskatīta kā netiešs maksājums par precēm, un tā ir jāpieskaita samaksātajai cenai. Latvijā rada neizpratni viens noteikums, ja preces un pakalpojumi, kuras pircējs piegādā bez maksas vai par pazeminātu samaksu pārdevējam ar mērķi tos izmantot ievesto preču ražošanai vai pārdošanai.

          Izdevumi, kas netiek iekļauti muitas vērtībā, un tās noteikšanā:

·        Izdevumi par preču pārvadāšanu Latvijā;

·        Maksājumi par procentiem;

·        Maksa par pasākumiem, kurus pircējs veic par saviem līdzekļiem;

·        Dividendes.

Maksājumi par procentiem netiek pieskaitīti, ja tie veikti saskaņā ar rakstveida līgumu, ja preces tiek pārdotas par faktiski samaksāto cenu, ja izdevumi par procentiem nepārsniedz šādu darījumu izdevumu līmeni attiecīgajā valstī un laika posmā.

          Pasākumi par paša līdzekļiem:

·        Reklamēšana;

·        Tirzniecības veicināšana;

·        Galvojumu un garantiju pakalpojumi.

Šādi pakalpojumi nav jāiekļauj vērtībā. Patlaban Latvijas Republikā muita pielāgo cenu pēc preces svara, bet Eiropā par šādām lietām nodokļus neiekasē.

          Izdevumi, kuri nav jāpieskaita:

·        Pirkšanas starpniecības nauda;

·        Eksporta kvotas licenðu maksas;

·        Atlaides;

·        Samaksātie nodokļi izcelsmes vai eksporta valstī;

·        Reproducēšanas tiesības;

·        Pēcimpota darbības (montāža, uzstādīšana, uzturēšana, u.c.).

Vairāk kā 90% no muitas kravu deklarācijām būs iesniegtas izmantojot pirmo metodi. Tā ir visplašākā un visvairāk izmantojamākā.

          Ja ir “VIENĀDAS PRECES” (otrā metode). Vienādu preču vērtība, kuras izvestas uz Latviju tajā pašā vai aptuveni tajā pašā laika posmā kā novērtējamās preces. Likumā gan nav teikts “aptuveni”, un līdz ar to likumā teiktā pamatdoma ir saprotama nedaudz savādāk, kas ir neiespējami un tā nemēdz būt. (Maza atkāpe no tēmas – Muitas likumā un noteikumos ir pat vairākas pretrunas, un ir gadījumi, kad noteikumos rakstīto procedūru reāli nav iespējams veikt.).

Par “vienādām precēm” sauc tādas, kuras ir vienādas visos aspektos:

·        To fiziskās īpašības;

·        To kvalitāte;

·        To reputācija tirgū;

·        Tām jābūt ražotām vienā un tajā pašā valstī, kā novērtējamām precēm.

Pie otrās metodes muitas vērtību noteikšanai - ar tādiem pašiem tirzniecībs nosacījumiem un tādu pašu daudzumu; ar tādiem pašiem tirzniecības nosacījumiem, bet atšķirīgos daudzumos; ar atšķirīgiem tirzniecības nosacījumiem, bet tādos pašos daudzumos; un ar atšķirīgiem tirzniecības nosacījumiem un atšķirīgos daudzumos. Bet ir jāveic korekcija attiecībā uz šīm atšķirībām un attiecībā uz nogādāšanas izdevumu atšķirībām starp vienādām precēm un novērtējamām precēm.

Importētājam kā pierādījums jāuzrāda importa deklarācija, pavaddokumenti attiecībā uz vienādām precēm, kurām muita ir atzinusi pirmo metodi.

          “LĪDZĪGAS PRECES” (3. metode). Šī metode vistiešākajā būtībā ir otrās metodes brīvāks tulkojums, un arī līdzīgu preču vērtība, kuras izvestas uz Latviju tajā pašā vai aptuveni tajā pašā laika posmā kā novērtējamās preces. Līdzīgas preces nozīmē:

·        Preces kuras atšķiras dažādos aspektos;

·        Ir ražotas vienā un tajā pašā valstī;

·        Tās ir ražojusi viena un tā pati persona vai uzņēmējsabiedrība;

·        Spēj pildīt vienus un tos pašus uzdevumus;

·        Tirzniecībā ir savstarpēji aizstājamas.

Papildprasības, pierādījumi tādi paši kā otrajai metodei.

          “DEDUKTĪVĀ METODE” (4.metode). muitas likuma 166.(1).pants atļauj izmantot piekto metodi pirms šīs ceturtās, un šis ir izņēmums ierastajai kārtībai, jo nosakot muitas vērtību ir jāpielāgojas no pirmās līdz sestajai metodei pēc kārtas.

          Šī metode pamatojas uz preču cenu, par kādu tās tiek pārdotas Latvijā, ar dažādiem atskaitījumiem, lai nonāktu līdz attiecīgajai muitas vērtībai. Tā ir pamatota uz vienas vienības cenu, par kuru ievestās preces, vai vienādas ievestas preces, vai līdzīgas ievestas preces tiek pārdotas Latvijā pārdevējam, kas nav savstarpēji saistīta persona, ar vislielāko noietu tajā pašā vai aptuveni tajā pašā laika posmā kā novērtējamās preces. Ar vislielāko noietu nozīmē – saskaitot kopā preču daudzumu, kuras pārdotas par katru cenu, un vislielākais noiets ir vislielākais daudzums, kas pārdots par vienu cenu.

          Ja nav pārdošanas tajā pašā vai aptuveni tajā pašā laika posmā, tad var izmantot pārdošanu, kura notiek līdz 90 dienām pēc importa. Šādos gadījumos ir jāpieprasa preču izlaišana pret nodokļu depozītu vai finansiālām garantijām. Diemžēl, drošības iemaksu sistēma Latvijas Republikā vēl nav, bet citās valstīs šo sistēmu pielieto ievedot augļus, ziedus u.c., ja nav zināma vidējā pārdošanas cena.

          Atskaitījumi, kurus drīkst veikt no pārdošanas cenas Latvijā:

Vai nu parasti samaksājamā starpniecības nauda, vai parasti veiktās piemaksas, kas atbilst peļņai un vispārīgiem izdevumiem par viena veida ievesto preču pārdošanu Latvijā; parastās transporta apdrošināšanas izmaksas Latvijā; nacionālos muitas nodokļus un nodevas.

          Kad preces jau pārdotas Latvijā, nepieciešamie pierādījumi ievedot tās ir sekojošiem dokumenti, kas norāda uz vienas vienības cenu ar vislielāko neietu: pārdošanas faktūrrēķins; importa laikā spēkā esošs cenu saraksts; citi pierādījumi, kari saskaņoti ar muitu. Attiecībā uz ievešanu, ja preces nav tikušas pārdotas Latvijā tajā brīdī – tad aptuvens galīgās pārdošanas cenas aprēķins ko pā ar pro-forma faktūrrēķinu, vērtības paziņojumu, un citiem pierādījumiem – aprēķini, norādot veiktos atskaitījumus, lai nonāktu pie muitas vērtības.

          Ceturto metodi parasti izmanto augļu un dārzeņu importam, kad galīgā importa cena ir pamatota uz realizācijas cenām brīvajā tirgū. Tai pat laikā, ja pārdošana veikta savstarpēji saistītām personām Latvijā, tad šo metodi izmantot nevar.

          “SALIKTĀ VĒRTĪBA” (5.metode). Muitas vērtība ir pamatota uz preču ražošanas izmaksām, un parasti izmantota tad, kad personas ir savstarpēji saistītas.

          Ši ir ļoti sarežģita metode un tiek pielietota ļoti reti. Dž.M.Hallas (“Projekta” finansu direktors, Anglijā strādāja pie muitas vērtību noteikšanas vairākus gadus), teica, ka trīs gadu laikā šo metodi izmantoja vienu reizi, un tas prasīja divus gadus. Latvijā šī metode vēl nav veikta un pielietota.

Saliktā vērtība nozīmē – vērtība tiek noteikta summējot sekojošās izmaksas:

·        izejvielu, materiālu, detaļu un citu preču ražošanā izmantoto materiālu izmaksas;

·        izgatavošanas un citas apstrādes izmaksas;

·        taras un iepakojumu izmaksas;

·        ražotāja peļņa un vispārīgie izdevumi;

·        transportēšanas un apdrošināšanas izmaksas līdz Latvijas robežai.

Pierādījumi, kuri jāuzrāda ir: informācija par materiālu; izmaksām, kas balstītas uz ražotāja komerciālajām atskaitēm; informācija par ražotāja peļņu un vispārīgiem izdevumiem. Tiem jāatbilst tāda veida izdevumiem, kas ir ražotājiem eksporta valstī, kuri izgatavo tāda paša veida preces izvešanai uz Latviju. Un ja šādu informāciju nevar iegūt, tad automātiski šī piektā metode atkrīt.

         

“ĪPAŠO GADĪJUMU METODE” (6.metode). šo metodi nereti sauc par izmisuma metodi. Muitas vērtība tiek noteikta pielietojot attiecīgus līdzekļus, kuri atbilst Pasaules Tirzniecības Organizācijas vērtības noteikšanas principiem.

          Tā darbojas elastīgi pielāgojot metodes 1-5, lai atbilstu neparastiem gadījumiem.

         

Nedrīkst izmantot:

·        Latvijā ražoto preču pārdošanas cenu;

·        Augstāko no divām alternatīvām vērtībām;

·        Eksporta valsts iekšējā tirgus cenu;

·        Preču cenu eksportējot no Latvijas;

·        Zemāko preču muitas vērtību;

·        Pieņemtas vai fiktīvas vērtības.

Tas gan neattiecas tikai uz juridiskām vai fiziskām personām, kuras veic muitas darījumus un operācijas, bet gan arī uz muitniekiem.

Taču arī pēc manas personīgās darba pieredzes muitas lietās (4 gadi) varu teikt, ka ir gadījumi, kad muitas darbinieki kādu no šim lietām piemirst….

SECINĀJUMI

          Apskatot šīs sešas metodes, varam secināt, ka Pasaules Tirzniecības Organizācijas metode importa preču muitas vērtības noteikšanai ir ļoti sarežģīta un kļūdas var maksāt daudz, kā laikā, tā arī attiecībā uz neatgūstamiem zaudējumiem, kas rodas no papildus muitas maksājumiem un soda naudām.  Galvenās muitas kontroles attiecībā uz muitas vērtības noteikšanu vairs nenotiks uz robržas, bet gan audita veidā importētāja telpās. Ātra preču muitošana uz robežas nenozīmē galīgu preču vērtības pieņemšanu, un tas varētu nozīmēt piestādītus rēķinus par papildus muitas maksājumiem pēc muitas vērtības noteikšanas audita. Ja uzņēmējsabiedrība labi izprot muitas vērtību noteikšanu, un labi orientējas iztirzātajās sešās muitas vērtību noteikšanas metodēs, tas palīdzēs ik vienam izvairīties no kavējumiem un samazinās iespēju par papildus muitas maksājumiem.

          Šīs metodes jebkuram var palīdzēt noslēgt turpmākos cenu līgumus tā, lai saņemtu pēc iespējas labāko muitas vērtību.

IZMANTOTĀ LITERATŪRA.

1.     “Muitas likums” (stājas spēkā 1997.g.1.jūjijā, “Latvijas Vēstnesis”, 1997, Nr.155/166.

2.     “Preču muitas vērtības aprēķināšanas kārtība” (noteikumi, izdoti saskaņā ar Muitas likuma 126. un 161.pantu)

3.     “Projekta” SIA, “Muitas vērtības noteikšanas seminārs” (Mazā Ģilde, Amatu ielā 3/5, 16 aprīlī, finansu direktors Dž.M.Hallas)

4. “Projekta” SIA semināra izdalītie tematiku materiāli.

5. “Inkoterms 1990” (Starptautiskās tirzniecības palātas izdevums    Nr.460,  ICC Publishing S.A., Francija)