Nabadzība ir pārsvarā izplatīta dienvidu zonas valstīs. Tā nav
izskaidrojama ar vienu konkrētu cēloni, bet to izraisa vesela cēloņu virkne,
starp kuriem varētu minēt sekojošas to grupas:
1)
Vēsturiski ģeogrāfiskie apstākļi. Šajā zonā
pateicoties dabas apstākļu īpatnībām
vēsturiski ir dominējusi tradīciju ekonomiskā sistēma, nav parādījušies
stimuli šīs sistēmas maiņai. Dabas apstākļi nav veicinājuši sasprindzināšanos,
konkurenci un risku. Bez tam jāņem vērā arī tas, ka Dienvidos gadu tūkstošus ir
dominējusi despotiska varas forma.
2)
Politiskā attīstība. Jau
kopš Kolumba laikiem Eiropas valstis uzsāka politisku un ekonomisku
kolonizāciju. Līdz 19.gs. vidum praktiski visas Dienvidu zonas valstis tika
sadalītas starp vadošajām Eiropas valstīm (Anglija, Francija, Holande,
Portugāle, Dānija, Krievija). Koloniālās valstis 19.-20.gs. maz uzmanības
veltīja savu koloniju ekonomiskai attīstībai, tas ir, darīja visu, lai
attīstība notiktu vienpusēji. Katra koloniālā teritorija specializējās viena
noteikta produkta ražošanā (lauksaimniecības prece vai izejviela), ko no
kolonijām izveda uz metropoli, tur izmantoja ražošanas procesā. Vienlaikus kolonijas kalpoja kā
milzīgs noieta tirgus jau gatavām precēm. Tādā veidā visa pievienotā vērtība
palika metropolēm, savukārt no kolonijām tika “izsūkti” visi resursi. Šāda
shēma darbojās līdz 2. Pasaules karam.
Tikai pēc 1945.gada sākās koloniju politiskā atbrīvošanās, bet koloniālais
mantojums deformētas ekonomiskās sistēmas veidā un hronisks līdzekļu trūkums
turpina ietekmēt Dienvidu zonas valstis līdz pat šim brīdim. Šādas ekonomiskās
politikas rezultātā Dienvidu zonas valstīs kā viņu atpalicības neatrisināms
cēlonis funkcionē nabadzības jeb atpalicības “burvju loks”.

1.
Zems NKP, kuru vēl vairāk nomāc straujais
iedzīvotāju skaita pieaugums
2.
Tā kā NKP ir zems, tad neatliek līdzekļu
ieguldījumiem (investīcijām)
3.
Tā kā nav investīciju, tad šajās valstīs nevar
veidoties jaunas nozares, nerunājot nemaz par tikšanu līdzi pasaules
attīstītāko valstu līmenim.
4.
Tā kā nav investīciju, netiek veiktas reformas
ekonomiskajā sistēmā, tad tā visa rezultātā notiek atgriešanās pie zema NKP,
kurš knapi nosedz eksistences vajadzības. Sākas viss no gala.
Spilgts piemērs šādai sistēmai ir Dienvidu
zonas valstu nespēja izmantot pat tos dabiskos resursus, ar kuriem šīs valstis
ir bagātas. Otrs piemērs nabadzībai ir attīstīto valstu atkritumu uzņemšana.
Pēdējos
gados Dienvidu zonas valstu atpalicība ir kļuvusi par nepārtrauktu,
rūpju pilnu diskusiju objektu. Bagātās valstis izjūt ne tikai morāla rakstura diskomfortu, redzot šo nabadzību un
atpalicību, bet sāk justies arī apdraudēti un saprast, ka, bez Dienvidu zonas
valstu problēmu atrisināšanas, arī viņu labklājībai var pienākt gals. Kā šādu
draudu priekšvēstneši tiek nosaukti:
1)
Nekontrolēta migrācija, bēgļu plūsmas. Migrācijas
turpināšanās var radīt ne tikai sociālo sasprindzinājumu, bet arī iekšpolitisku
sasprindzinājumu, izraisot rīvēšanos starp vietējiem iedzīvotājiem un
migrantiem, kā rezultātā var rasties dažādi grūti noregulējami konflikti.
2)
Nabadzības dēļ pasaulē rodas vietēja mēroga
konflikti un kari, kas var ieraut un iesaistīt bagātās valstis.
3)
Nabadzība veicina tādu graujošu parādību izplatību
kā starptautiskais terorisms, narkotiku, kriminalitātes izplatību
visdažādākajās formās.
Nabadzīgo valstu sarežģījumi tomēr nav
risināmi tradicionālā veidā, tas ir, ar palīdzības vai pārtikas kravu
nosūtīšanu. Šobrīd eksperti ir vienisprātis, ka progress problēmas risināšanā
ir panākams vienīgi nodrošinot kompleksus pasākumus, kuru mērķis būtu iekustināt
šīs valstis attīstībai. Viens variants būtu
ieguldījumi izglītības sistēmā, otrs – panākt lēti pieejamus kredītus,
uzlabot konkurences apstākļus, trešais – uzlabot ārējās tirdzniecības iespējas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru