Nabadzība

Nabadzība ir pārsvarā izplatīta dienvidu zonas valstīs. Tā nav izskaidrojama ar vienu konkrētu cēloni, bet to izraisa vesela cēloņu virkne, starp kuriem varētu minēt sekojošas to grupas:

1)      Vēsturiski ģeogrāfiskie apstākļi. Šajā zonā pateicoties dabas apstākļu īpatnībām  vēsturiski ir dominējusi tradīciju ekonomiskā sistēma, nav parādījušies stimuli šīs sistēmas maiņai. Dabas apstākļi nav veicinājuši sasprindzināšanos, konkurenci un risku. Bez tam jāņem vērā arī tas, ka Dienvidos gadu tūkstošus ir dominējusi despotiska varas forma.

2)      Politiskā attīstība. Jau kopš Kolumba laikiem Eiropas valstis uzsāka politisku un ekonomisku kolonizāciju. Līdz 19.gs. vidum praktiski visas Dienvidu zonas valstis tika sadalītas starp vadošajām Eiropas valstīm (Anglija, Francija, Holande, Portugāle, Dānija, Krievija). Koloniālās valstis 19.-20.gs. maz uzmanības veltīja savu koloniju ekonomiskai attīstībai, tas ir, darīja visu, lai attīstība notiktu vienpusēji. Katra koloniālā teritorija specializējās viena noteikta produkta ražošanā (lauksaimniecības prece vai izejviela), ko no kolonijām izveda uz metropoli, tur izmantoja ražošanas  procesā. Vienlaikus kolonijas kalpoja kā milzīgs noieta tirgus jau gatavām precēm. Tādā veidā visa pievienotā vērtība palika metropolēm, savukārt no kolonijām tika “izsūkti” visi resursi. Šāda shēma  darbojās līdz 2. Pasaules karam. Tikai pēc 1945.gada sākās koloniju politiskā atbrīvošanās, bet koloniālais mantojums deformētas ekonomiskās sistēmas veidā un hronisks līdzekļu trūkums turpina ietekmēt Dienvidu zonas valstis līdz pat šim brīdim. Šādas ekonomiskās politikas rezultātā Dienvidu zonas valstīs kā viņu atpalicības neatrisināms cēlonis funkcionē nabadzības jeb atpalicības “burvju loks”.

1.      Zems NKP, kuru vēl vairāk nomāc straujais iedzīvotāju skaita  pieaugums

2.      Tā kā NKP ir zems, tad neatliek līdzekļu ieguldījumiem (investīcijām)

3.      Tā kā nav investīciju, tad šajās valstīs nevar veidoties jaunas nozares, nerunājot nemaz par tikšanu līdzi pasaules attīstītāko valstu līmenim.

4.      Tā kā nav investīciju, netiek veiktas reformas ekonomiskajā sistēmā, tad tā visa rezultātā notiek atgriešanās pie zema NKP, kurš knapi nosedz eksistences vajadzības. Sākas viss no gala.

Spilgts piemērs šādai sistēmai ir Dienvidu zonas valstu nespēja izmantot pat tos dabiskos resursus, ar kuriem šīs valstis ir bagātas. Otrs piemērs nabadzībai ir attīstīto valstu atkritumu uzņemšana.

Pēdējos  gados Dienvidu zonas valstu atpalicība ir kļuvusi par nepārtrauktu, rūpju pilnu diskusiju objektu. Bagātās valstis izjūt ne tikai morāla  rakstura diskomfortu, redzot šo nabadzību un atpalicību, bet sāk justies arī apdraudēti un saprast, ka, bez Dienvidu zonas valstu problēmu atrisināšanas, arī viņu labklājībai var pienākt gals. Kā šādu draudu priekšvēstneši tiek nosaukti:

1)      Nekontrolēta migrācija, bēgļu plūsmas. Migrācijas turpināšanās var radīt ne tikai sociālo sasprindzinājumu, bet arī iekšpolitisku sasprindzinājumu, izraisot rīvēšanos starp vietējiem iedzīvotājiem un migrantiem, kā rezultātā var rasties dažādi grūti noregulējami konflikti.

2)      Nabadzības dēļ pasaulē rodas vietēja mēroga konflikti un kari, kas var ieraut un iesaistīt bagātās valstis.

3)      Nabadzība veicina tādu graujošu parādību izplatību kā starptautiskais terorisms, narkotiku, kriminalitātes izplatību visdažādākajās formās.

Nabadzīgo valstu sarežģījumi tomēr nav risināmi tradicionālā veidā, tas ir, ar palīdzības vai pārtikas kravu nosūtīšanu. Šobrīd eksperti ir vienisprātis, ka progress problēmas risināšanā ir panākams vienīgi nodrošinot kompleksus pasākumus, kuru mērķis būtu iekustināt šīs valstis attīstībai. Viens variants būtu  ieguldījumi izglītības sistēmā, otrs – panākt lēti pieejamus kredītus, uzlabot konkurences apstākļus, trešais – uzlabot ārējās tirdzniecības iespējas.