Par to, kā labāk definēt naudu, finansisti un darījumu pasaules ļaudis domājuši jau kopš seniem laikiem, taču faktiski tā arī nepastāv vispārēja vienošanās, kas īsti būtu jāuzskata par naudu.

Nauda ir viss tas, kas pilda apgrozības līdzekļa, vērtības mēra un uzkrāšanas līdzekļa funkcijas.

Tirgus var sekmīgi funkcionēt tikai tad, ja vienlaikus ar resursu un preču kustību notiek arī naudas kustība.

Nauda kā apgrozības līdzeklis

Šo funkciju nauda pilda vienmēr, kad notiek samaksa par saņemtajām precēm un pakalpojumiem. Nauda ir līdzeklis, kas padara maiņu daudz ērtāku, vienkāršāku un izdevīgāku. Tā aizstāj neefektīvo bartera tirdzniecību, kad notiek vienas preces vai pakalpojumu maiņa pret citu preci vai pakalpojumu. Nauda kā apgrozības līdzeklis neradās uzreiz, bet gan vēsturiskās attīstības gaitā, attīstoties preču ražošanai un tirdzniecībai.

Cilvēku sabiedrības sākumposmā naudas nebija. Cilvēki dzīvoja ģintīs un ciltīs. Visus saražotos vai no dabas iegūtos produktus viņi patērēja paši savu vajadzību apmierināšanai. Tirdzniecība starp kopienām nepastāvēja. Produktu maiņa notika tieši,  mainot vienu lietu  pret otru bartera darījumu veidā. Piemēram, ja kādai ciltij, kura ražoja graudus, bija vajadzīgi mājlopi, šī cilts tos ieguva, dodot kādai citai ciltij graudus un pretī saņemot mājlopus. Tātad notika tieša produkta maiņa. Naudas klātbūtne nebija vajadzīga. Šādu tirdzniecību, kas norisinās bez naudas, sauc par barteru.

Vēlāk, attīstoties sabiedriskajai darba dalīšanai, rodas iespēja ražot vairāk preču, nekā to ir nepieciešams pašu patēriņam. Līdz ar to palielinās apmaiņā nonākušo produktu daudzums. Maiņa kļūst regulāra. Šādos apstākļos maiņā sāk piedalīties nevis divas nejaušas preces kā agrāk, bet gan daudzas preces, un to maiņa notiek jau ar trešās preces palīdzību.

Lai iegūtu vienas preces vietā citu preci, preces īpašniekam kļūst arvien sarežģītāk un grūtāk atrast tādu pircēju, ar kuru var vienoties par apmaiņu. Tāpēc rodas nepieciešamība pēc tādas preces, ko var mainīt pret jebkuru citu preci, kura tirgū pilda naudas lomu. Noteiktā sabiedrības attīstības pakāpē maiņa var notikt tikai tajā gadījumā, kad no visa preču klāsta tirgū izdalās kāda konkrēta prece, kurai pašai ir vērtība un kuru var apmainīt pret jebkuru citu preci. Šī prece iegūst maiņas vidutāja lomu, kļūst par dažādu preču vērtību mērauklu.

Nauda, kļūdama par starpnieci preču apgrozības procesā, pilda apgrozības līdzekļa funkciju. Tas dod iespēju nomainīt maz efektīvos bartera darījumus un samazināt apgrozības izmaksas. Galarezultātā tas veicina ražošanas specializācijas un tirdzniecības attīstību un vispārēju sabiedrības progresu.

Nevar apgalvot, ka mūsdienās būtu pilnīgi izskausti bartera darījumi. Pastāvot noteiktiem apstākļiem, piemēram, augstam inflācijas līmenim valstī, bartera darījumiem tirdzniecībā tiek dota lielāka priekšrocība nekā skaidras naudas norēķiniem.

Nauda kā vērtības mērs

Šo funkciju nauda pilda, salīdzinot un samērojot pēc kvalitātes dažādas preces un pakalpojumus. Naudu kā vērtības mēru iespējams lietot tāpēc, ka visās valstīs pieņemts savs vērtības mērs. Piemēram, Latvijā vērtības mērs ir lats, ASV – dolārs, Vācijā – marka utt.

Tas dod iespēju daudzveidīgo preču un pakalpojumu vērtību izteikt cenās.

Pateicoties vērtības mēra funkcijai, nauda kalpo kā uzskaites līdzeklis. Ar tās starpniecību tiek kārtota grāmatvedības uzskaite. Naudā tiek aprēķinātas firmas, uzņēmuma ražošanas izmaksas, ienākumi, peļņa, kā arī tiek noteikti makrolīmeņa rādītāji, tādi kā iekšzemes kopprodukts, nacionālais ienākums u.c. Nauda kā vērtības mērs dod iespēju viegli salīdzināt dažādu preču vērtību, noteikt ražošanas izdevīgumu un pieņemt atbilstošus ekonomiskās darbības lēmumus.

Nauda kā uzkrāšanas līdzeklis

Trešā naudas funkcija ir nauda kā uzkrāšanas līdzeklis. Iedzīvotāji un uzņēmumi vienu daļu no saviem ienākumiem iztērē  tūlīt, lai samaksātu par tirdzniecības darījumiem. Otru ienākumu daļu viņi pārvērš īpaša veida aktīvos, to uzkrāj. Tādejādi tiek nodrošināta naudas īpašniekam tās lietošanas iespēja nākotnē. Jebkurš aktīvs līdz noteiktam brīdim var kalpot kā uzkrāšanas līdzeklis. Cilvēki savu bagātību var glabāt arī dažādās citās formās: viņi var iegādāties dārglietas, mākslas darbus, nekustamo īpašumu, akcijas un obligācijas. Taču kā uzkrāšanas līdzeklis visvairāk ir piemērota nauda.

Naudas uzkrāšana kā visērtākā bagātības glabāšanas forma rada iedzīvotājiem drošības sajūtu par savu nākotni. Tā nodrošina sabiedriskās ražošanas paplašināšanu un ir nepieciešama rezerve apgrozībā esošās naudas daudzuma regulēšanai.

Naudas īpašības

Lai nauda varētu pildīt savas funkcijas, tai jāpiemīt vairākām īpašībām.

Pirmkārt, naudai jābauda iedzīvotāju uzticība. Sevišķi tas attiecas uz papīrnaudu, kurai pašai par sevi ir niecīga vērtība. Taču papīrnauda ir dekrēta nauda, jo valsts likumdošanas ceļā to ir pasludinājusi par likumīgu maksāšanas līdzekli. Ir svarīgi, lai cilvēki uzticētos un to izmantotu tirdznieciskajos darījumos.

Otrkārt, naudai jābūt viendabīgai. Vienai banknotei var būt tikai viena vērtība.

Treškārt, naudai jābūt viegli dalāmai. Tā ir viena no naudas priekšrocībām salīdzinājumā ar preču tiešu maiņu bartera darījumos, jo senāk taču nevarēja mainīt pusaitu vai puszirgu. Piemēram, Latvijā tagad ir naudas zīmes 1, 2,5, 10, 20, 50, 100 un 500 latu nominālvērtībā. Sīkākiem maksājumiem ir paredzētas maiņas monētas 1, 2, 5, 10, 20 un 50 santīmu vērtībā.

Ceturtkārt, naudai jābūt ērti lietojamai. Tai jābūt viegli, ērti pārnēsājamai. Piemēram, senāk labība kā maiņas līdzeklis bija pavisam neparocīga nēsāšanai vai transportēšanai uz tirgu, jo bija smaga. Savukārt kakao pupiņas kā maiņas līdzeklis diezgan ātri bojājās u.tml.

Piektkārt, nauda nedrīkst bojāties un ātri nolietoties. To izgatavo no tāda materiāla, kuram ir augsta kvalitāte un kas kalpo ilgi. Piemēram, dzelzs ir maz noderīga naudas izgatavošanai, jo tā ir smaga un ātri sarūsē. Varš ir labāks par dzelzi, bet arī tas ar laiku oksidējas.

Sestkārt, ļoti svarīga naudas īpašība mūsdienās ir tāda, ka nauda tiek izgatavota no speciāla materiāla un tā, lai to nevarētu viltot, piemēram, ar ūdenszīmēm, metāldiegiem u.tml. Piemēram, Latvijas lata naudas zīmei ir 10 pretviltošanas elementi. Naudai ir jābūt viegli pazīstamai. Sabiedrības attīstības gaitā ir pastāvējušas dažādas naudas formas.

Pirmatnējā nauda jeb preču nauda

 Sabiedrības attīstības sākumposmā dažādās pasaules zemēs, atkarībā no cilvēku dzīves apstākļiem, naudas lomu pildīja dažādas preces. Piemēram, kalnu un mežu apvidos dzīvojošām tautām naudas lomu pildīja zvērādas. Mongolijā un Kīnā kā nauda tika lietota tēja, citur – vergi, labība, zivis, sāls, gliemežvāki utt. Latvijā pirmā nauda bija vadmala.

Preču maiņas agrīnajās stadijās kā ļoti iecienīts maiņas līdzeklis – nauda – tika izmantoti mājlopi. Arī nosaukums nauda ir cēlies no latīņu valodas vārda “plecus” un nozīmē “lopus”. Tādi naudas nosaukumi kā rūpija nozīmē mājlopu baru vai kuģildi – govju naudu. Dažādas preces tika izmantotas kā nauda tāpēc, lai tās jebkurā maiņas aktā varēja apmainīt pret kādu citu priekšmetu, vienlaikus izmantot arī kā pārtikas produktus, piemēram, lopus, graudus, kakao u.tml. Abos gadījumos šīm precēm vērtība ir vienāda.

Pirmatnējās naudas lietošana bija ļoti neērta. Radās nepieciešamība meklēt tādus maiņas līdzekļus, kas ir viegli pārvietojami un nebojājas. Tādi līdzekļi bija zvērādas, sāls gliemežvāki u.c. Taču minētajām precēm nepiemita visas tās īpašības, kuras ir nepieciešamas naudai. Tāpēc tālākā ražošanas un tirdzniecības attīstības pakāpē naudas lomu sāka pildīt arvien mazāks skaits preču, līdz pilnīgi notika pāreja uz metāla naudu.

Metāla nauda

Metāli ir vairāk piemēroti naudas funkciju pildīšanai nekā jau minētās dažnedažādās preces. Pirmie maiņas metāli bija smagi un mazvērtīgi: dzelzs, varš, alva, svins vai vara un alvas kausējums, vai arī alvas un cinka kausējums.

Vēsture liecina, ka tautas ir lietojušas tāda metāla naudu, kāds vienā vai otrā zemē bija atrodams. Piemēram, Ķīnā tika lietota alvas nauda, senajā Romā – vara nauda, bet vēlāk sudraba nauda.

Ražošanas un maiņas attīstības rezultātā mazāk vērtīgus metālus no apgrozības pakāpeniski sāk izspiest dārgmetāli – zelts un sudrabs. Tas notika tāpēc, ka zeltam un sudrabam piemīt īpašības, kuras visvairāk atbilst naudas prasībām. Dārgmetāli ir viendabīgi un viegli dalāmi, turklāt sadalīti nezaudē savu vērtību. Pateicoties savām ķīmiskajām īpašībām, dārgmetāli ir izturīgi. Šo metālu mazs apjoms un neliels svars satur lielu vērtību. Tie ir viegli pārvietojami. Pateicoties dabiskajām īpašībām, zelts un sudrabs kļūst par vislabāko materiālu naudas funkciju pildīšanai.

 Vēsture liecina, ka dārgmetāli kā nauda tika lietoti sirmā senatnē. Norādījumi par zelta un sudraba naudas lietošanu ir atrodami senās Ēģiptes likumos, senās Indijas svētajās grāmatās un Bībelē. Ķīnā, Indostānā, Irānā  un Mezopotāmijā zelta nauda bija plaši pazīstama jau 2. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras. Vairāk nekā pirms 3 tūkstošiem gadu zeltam bija naudas funkcijas Feniķijā.

Anglijā zelts kā nauda sāka nedalīti valdīt, sākot ar 19. gadsimtu. Taču pārējās Rietumeiropas valstīs zelts kā nauda valda tikai kopš 19. gadsimta beigām līdz 1914. gadam. Šis periods tiek dēvēts par zelta standarta laikmetu.

Metāls kā nauda funkcionēja stieņu veidā. Tos lietoja pēc svara, jo preces cenu noteica metāla svaru vienības. Tirdzniecībā bija nepieciešams, lai stieņu jeb lējumu svars būtu apliecināts. Katru reizi, kad notika maiņa, pārdevējam nācās stieņus rūpīgi pārbaudīt, liekot tos uz svariem. Naudas svēršana un metāla sastāva ķīmiskā noteikšana sagādāja lielas neērtības, un tāpēc šādi stieņi apgrūtināja maiņu. Vēlāk, attīstoties tirdzniecībai, notika metāla stieņu svara un satura viltošana. Lai šīs neērtības novērstu, valsts sāka izgatavot un zīmogot neteiktas formas metālu naudu jeb monētas.

Monētas

Par monētu sauc no metāla noteiktas formas izkaltas naudas zīmes. Tās ir apzīmētas ar zīmogu, kas apliecina monētas valstisko piederību, nominālvērtību un metāla saturu. Monētai parasti ir apaļa vai ovāla forma.

Monētu kalšana ir valsts monopols, jo mūsdienās vienīgi valstij ir tiesības kalt monētas un izlaist papīrnaudu. Valsts nosaka monētas nosaukumu, materiālo saturu, no kā tiek kaltas monētas, tās lielumu, ārējās pazīmes un pieļaujamo novirzi no noteiktās masas.

Monētas var izgatavot kā no tīra zelta un sudraba, tā arī no cēlmetālu sakausējuma ar kādu citu metālu piejaukumu. Tīrs zelts un sudrabs ir mīksti materiāli, un tas rada problēmas. Metāla nauda, kas kalta no tīra zelta un sudraba, bieži to lietojot, nodilst un zaudē daļu no svara. Tāpēc, izgatavojot monētas no cēlmetāla, tam pievieno nelielu daudzumu no kāda cita metāla. Pievienoto materiālu, kas monētu padara cietāku un pasargā no dilšanas, sauc par ligatūru. Bet svara attiecību starp cēlmetālu  un ligatūru sauc par raudzi. Ar likumu atļautais monētas svara samazinājums sakarā ar tās nodilšanu, kā arī pieļaujamā atkāpe no raudzes tiek saukta par remediju. Monētas, kurās tīra zelta vai sudraba svars neatbilst remedijam, ir nepilnvērtīgas. ASV zelta dolāru monētas tiek izgatavotas no 916. raudzes zelta. Tā sakausējumā ir 91,6% zelta, 3% sudraba un 5,33% vara.

Monētas bija pazīstamas ļoti sen. Tās kala jau vairākus gadsimtus pirms mūsu ēras Grieķijā, Romā, Babilonijā, Ēģiptē un Persijā. Valsts likumīgā prasība ir izlaist apgrozībā pilnvērtīgas monētas. Tas nozīmē, ka metāla cenai, no kura ir izkaltas monētas, jābūt vienādai ar monētas nominālo vērtību.

Pilnvērtīgu monētu kalšana rada problēmas. Tādā gadījumā, ja metālu cena, no kuras ir izgatavotas monētas, ir augstāka nekā to nominālā vērtība, šādas monētas parasti pārstāj funkcionēt kā apgrozības līdzeklis. Privātpersonas pilnvērtīgās monētas izmanto peļņas iegūšanai. Viņas tās pārkausē un monētu saturu izlieto preču izgatavošanai. Neskatoties uz to, ka šāda rīcība ir pretlikumiska, taču vēsturē šādi fakti ir sastopami.

Naudas apgrozības attīstība rada iespēju izlaist arī nepilnvērtīgas monētas, jo zelta monētas apgrozības procesā ar laiku nolietojas un īstenībā kļūst nepilnvērtīgas. Tāpēc sāk izlaist zelta aizstājējas, nepilnvērtīgas monētas, kuras tiek kaltas no mazvērtīgākiem metāliem. Tās kļūst par maiņas monētām. Maiņas monētu kā naudas lietošana ir ērta, jo tās tiek iedalītas sīkākās vienībās. Piemēram, lats sastāv no 100 santīmiem, dolārs – no 100 centiem u.tml.

Mūsdienās monētu kalšanai izmanto tādus metālus kā niķeli, bronzu, alumīniju, dzelzi, varu un cinku. Piemēram, 5, 10 un 20 santīmu monētas metāla saturs sastāv no vara, niķeļa un cinka sakausējuma, bet 50 santīmu, viena un divu latu monētas kaltas tikai  no vara un niķeļa sakausējuma. Tās ir nepilnvērtīgas monētas, jo tiek kaltas no metāla, kura reālā vērtība ir mazāka nekā monētas nominālā vērtība. Laižot apgrozībā nepilnvērtīgas monētas, valsts rīkojas apzināti, t.i., Tā cenšas novērst metāla monētu pārkausēšanu un tā satura izlietošanu citām vajadzībām.

Mūsdienās ir sastopami gadījumi, kad metāla cena, no kura ir izgatavotas monētas, strauji pieaug. Līdz ar to naudas izgatavošanai nepieciešamais materiāls kļūst ievērojami dārgāks nekā monētas nominālvērtība. Piemēram, bijušajā PSRS 90. gadu sākumā vienas kapeikas monētas kalšana izmaksāja 35 kapeikas, bet 5 kapeiku monētas kalšana – 1,45 rubļus. Tāpēc ļoti ātri šīs monētas izzuda no apgrozības.

Nepilnvērtīgas monētas netiek uzskatītas par naudu īstā nozīmē, bet gan tikai par zināma veida norēķināšanās zīmēm. Kā jau noskaidrojām, par īstu naudu tika uzskatīts tikai zelts, kuram ir visas naudas īpašības un vienāda vērtība gan kā monētai, gan kā precei. Visa pārējā nepilnvērtīgā nauda ir naudas zīmes, zelta naudas aizvietotājas, simboli, t.i., nosacīti kāda naudas lieluma apzīmējumi. Dažādie naudas aizvietotāji var būt pagatavoti kā no metāla, tā arī no papīra.

Papīrnauda un citas naudas formas mūsdienās

Ar laiku zelta apgrozībā sāk aizstāt naudas zīmes, kurām nav tā vērtības. Sākumā šīm vajadzībām izmantoja ādu, pēc tam noteikta standarta zīda audumu. Tikai vēlāk naudas sāka izgatavot no papīra, kas tika uzskatīts par jaunā laikmeta civilizācijas simbols.

Pirmoreiz papīrnauda parādījās Ķīnā viduslaikos. Eiropā par to uzzināja no Venēcijas tirgotāja un ceļotāja Marka Polo, kurš apmeklēja Pekinu 1286. gadā sakarā ar karu pret Kanādu. Eiropā papīrnaudu sāka izlaist 17. gadsimta beigās un 18. gadsimta sākumā. Francijā tā parādījās 1716. gadā. Anglijā papīrnaudu pirmoreiz izlaida Napoleona karu laikā. Krievijā papīrnauda pirmoreiz parādījās Katrīnas II laikā - 1769.   gadā.

Papīrnaudas priekštecis ir vekselis. 17. gadsimtā, strauji attīstoties ražošanai un maiņai, pieauga komerciālo vekseļu apgrozība. Banka sāka uzpirkt privātos vekseļus, pretī dodot naudas zīmes – banknotes, kas sāka funkcionēt kā kredītnauda un aizstāja metālnaudu.

Banknotes izlaida apgrozībā emisijas bankas. Attīstoties ražošanai, arī banknošu apgrozība strauji pieauga. Bankas tās sāka izmantot kā aizdevuma jeb kredīta līdzekli. Banknošu  emisijai pieaugot, 18. gadsimta otrajā pusē un 19. gadsimta sākumā daudzās Eiropas valstīs banknotēm bija nacionālas naudas nozīme. Sākotnēji tās bija nodrošinātas ar zeltu. Vēlāk banknotes netiek nodrošinātas ar zeltu, līdz ar to tām nav vairs vērtības. Tās pārvēršas par papīrnaudu.

Papīrnauda ir naudas zīmes, ko izlaiž valsts kā obligātu maksāšanas līdzekli. Izlaižot papīrnaudu, valsts nosaka tās kursu  jeb cenu attiecībā pret citu valstu valūtām.

Visu naudas plūsmu veido skaidrā nauda, t.i., papīrnauda un monētas, un bezskaidra nauda. Pēdējā ir banku depozīti, dažādi sertifikāti, čeki u.tml., kas pilda arī naudas lomu.

Norēķini skaidrā naudā valstij izmaksā ļoti dārgi. Šīs izmaksas ir saistītas ar jaunu banknošu izlaišanu apgrozībā, monētu kalšanu, nolietotās naudas izņemšanu no apgrozības, kā arī ar skaidrās naudas apgrozības apkalpošanas personāla uzturēšanu. Aprēķini rāda, ka šie izdevumi sastāda apmēram 6 – 10% no kopējā skaidras naudas apjoma valstī. Tāpēc daudzās valstīs, lai norēķinātos par preču pirkumiem un pakalpojumiem, papīrnaudas un monētu vietā izmanto lētāku un ērtāku norēķinu sistēmu – čekus, vekseļus un elektronisko naudu jeb plastikāta norēķinu kartes. Mūsdienās visās daudzmaz attīstītās valstīs jau ļoti plaši izmanto elektronisko naudu.

Elektroniskā nauda

Elektroniskā nauda ir bezskaidras naudas norēķinu forma. Tā ir magnētisko svītru kartes un čipkartes. Elektroniskās naudas lietošana ir ērta, droša un daudz lētāka. Tās apkalpošana izmaksā 6 – 8 reizes mazāk nekā čeku maksājumu apstrāde.

Vēsture liecina, ka pirmās plastikāta kartes jau parādījās gadsimta sākumā. Tās ieviesa ASV lielās naftas kompānijas, lai atvieglotu norēķinus naftas uzpildes stacijās. Taču būtisku nozīme elektroniskās naudas attīstībā bija Diners Clubs debetkartēm, kuras ieviesa 1950. gadā, lai samaksātu par pakalpojumiem restorānos un viesnīcās vairākās ASV pilsētās. Debetkartes ideja radās Ņujorkas kredīta izsniegšanas firmas īpašniekam Frenkam Maknamare. Kādā dienā viņam nepietika naudas, lai restorānā norēķinātos par pusdienām. Viņš ierosināja noorganizēt klubu, kura biedri varētu pusdienot restorānā uz kredīta. Drīz vien šī ideja tika īstenota. !950. gada 28. februārī  tika nodibināts Pusdienotāju klubs (Diners Club).

Jau 1958. gadā tika izlaista pirmā universālā debetkarte – American Express. Tās izmantošanas iespējas bija daudz plašākas salīdzinājumā ar speciālajām kartēm. Plastikāta norēķinu kartes ASV kļuva arvien populārākas. Piecdesmito gadu beigās tās izdeva daudzas ASV bankas.

Šajā jomā vadošā banka bija Bank of America. Vēlāk šī banka operāciju veikšanu ar kartēm uzticēja atsevišķai kompānijai – VISA International.

Plastikāta norēķinu kartes sāka ieviest arī citās rūpnieciski attīstītās valstīs. Mūsdienās šīs kartes izsniedz bankas, dažādas starptautiskas organizācijas, finansu iestādes un tirdzniecības uzņēmumi, tranzīta un tūrisma kompānijas u.c.

Plastikāta norēķinu kartes ir starptautiski standartizētas: tās ir vienāda izmēra, noteiktā vietā ir ievadīti dati un izveidota vienveidīga to pārbaudes tehnoloģija. Tas dod iespēju šīs kartes lietot dažādās valstīs un risināt jautājumu par infrastruktūras vienveidīgu uzbūvi.

Elektroniskās naudas formas

No tehniskā viedokļa raudoties, izšķir šādas kartes: Magnētiskās jeb magnētisko svītru kartes un elektroniskās jeb čipkartes.

Magnētisko karšu attīstības sākumposmā informācija uz kartes tika attēlota ar reljefa uzspiešanas metodi. Ar šādu tehnoloģiju varēja nodrošināt tikai informācija vizuālu nolasīšanu un nospiedumu iegūšanu uz papīra. Pašlaik šāds informācijas attēlošanas veids uz plastikāta kartēm tiek lietots tikai kā papildinājums citiem veidiem.

Tagad informācija par kartes īpašnieku un tās izdevēju tiek iekodēta uz magnētiskās svītras, kura ir iemontēta plastikāta kartē. Taču tajā netiek ievadīta informācija par kartes lietotāja finansiālo stāvokli. Tāpēc, veicot maksājumus ar magnētisko karti, ikreiz pārdevējam ir jāsazinās ar banku, lai pārliecinātos par pircēja maksātspēju. Turklāt kases čeks ir jāparaksta, lai pārdevējs varētu to salīdzināt ar personisko parakstu uz kartes paneļa. Pārdevējs var lūgt kartes lietotāju uzrādīt arī viņa personību apliecinātāju dokumentu. Magnētiskās kartes tiek dēvētas par informācijas nesējkartēm, un tās nav pilnīgi aizsargātas no viltošanas ļaunprātībām.

Daudz drošākas un ērtākas ir elektroniskās jeb čipkartes. To uzbūves pamatā ir mikroprocesa tehnoloģija. Kartes korpuss arī tiek veidots no plastikāta materiāla. Tās galvenā sastāvdaļa ir kartes virspusē ievietotā silīcija kristāla mikroshēma jeb čips – neliels dators. Tajā iespējams ievadīt ļoti plašu informāciju. Taču parasti datorā ievada personas identifikācijas numuru (PIN kodu) un noteiktu naudas summu. Tāpēc lietojot čipkarti, nav nepieciešams sazināties ar kartes apkalpošanas centru, lai pārbaudītu lietotāja maksātspēju utt., jo šī informācija ir iekodēta kartē – čipā.

Plastikāta norēķinu karšu izmantošanā jaunākais sasniegums ir lāzeru karte. Taču to apkalpošanai ir nepieciešamas sarežģītas lāzeriekārtas, kuras ir ļoti dārgas.

Patlaban dažādās pasaules valstīs visplašāk tiek lietotas magnētiskās svītru Kartes. Tās sastāda 70% no visiem maksājuma karšu veidiem.

Atkarībā no to izsniegšanas nosacījumiem, izšķir kredītkartes un debetkartes.

Kredītkartes ir personisks naudas dokuments, ko izlaidusi banka vai cita kredītiestāde. Tas apliecina, ka kartes īpašniekam ir konts konkrētajā kredītiestādē, un dod tiesības iegādāties preces un pakalpojumus, par tām nenorēķinoties skaidrā naudā. Praksē sastopamas trīs veidu kredītkartes- masveida (maksājumi no tām tiek veikti uz kredītiestādes piešķirta kredīta pamata), ceļojuma tipa kredītkartes (raksturīgs tāds pats kreditēšanas princips kā masveida kartēm, taču īpašnieku skaits ir mazāks, bet kreditēšanas joma paplašināta) un debetkartes ( maksājumi notiek klientu norēķinu rēķinos esošo atlikumu ietvaros).

Kredīta lielums ir atkarīgs no dažādiem faktoriem, to skaitā- cik ilgi kartes īpašnieks ir bankas klients, cik liela ir vidējā summa, kas tiek apgrozīta konkrētajā kontā mēneša laikā, cik ātri un precīzi klients kārto savas kredītsaistības un tamlīdzīgi. Uz kredītkartes ir tās īpašnieka vārds, uzvārds, paraksta paraugs un kartes numurs. Kā papildus drošības garants var būt arī kartes īpašnieks fotogrāfija.

Debetkarte formas ziņā ir līdzīga kredītkartei. Taču tās atšķirība no kredītkartes ir tāda, ka debetkartes saņēmējam jāatver norēķinu konts bankā un jāiemaksā noteikta naudas summa.

Debetkartes tiek lietotas pirkumu un pakalpojumu samaksai, skaidras naudas saņemšanai. Iztērēto summu atskaita no kartes īpašnieka norēķinu kontā esošajiem naudas līdzekļiem. Gadījumā, ja īpašnieka norēķinu kontā nav naudas, debetkarti nevar izmantot.

Debetkarte var pārvērsties par kredītkarti, ja tās lietotājam uz laiku rodas naudas grūtības. Šajā gadījumā bankas var dot viņam iespēju preci saņemt uz kredīta, ja klients pelna bankas uzticību.

Tāda karte, kura pilda gan debeta, gan kredīta kartes funkcijas, tiek saukta par jaukta tipa norēķinu karti.

Debetkaršu paveids ir elektronisko automātu (Automatic Teller Machines – ATM) kartītes. Tās ir paredzētas skaidras naudas saņemšanai no elektroniskajiem automātiem īpašnieka kontā esošo līdzekļu ietvaros un naudas noguldīšanai.

Pēdējā laikā arvien plašāk tiek lietotas tādas kartes, kuras tiek izmantotas čeku maksājumu garantēšanai (Chek  Guarantee Cards). Šīs kartes izsniedz banka, kurā ir atvērts kartes lietotāja norēķina konts. Tās tiek izmantotas, lai nepieļautu čeka saņemšanu bez seguma un ar viltotu parakstu.

Pasaulē ir pazīstamas arī starptautiskās un lokālās kartes.

Starptautiskās norēķinu kartes

Plašākā un populārākā elektronisko norēķinu karte pasaulē ir VISA. Šo karti izsniedz un, to izmantojot, darījumus veic 22 000 banku dažādās pasaules valstīs. Pasaulē darbojas 273 000 skaidras naudas izsniegšanas punkti un 157 000 banku automāti.

Otra populārākā norēķinu karte pasaulē ir EuroCard/MasterCard (EC/MC). To izsniedz ASV kompānija MasterCard, bet Eiropā – organizācija Europay International. Latvijas norēķinu karšu tirgū EC/MC ieņem vadošo vietu. To zināmā mērā stimulē plašāks EC/MC izmantošanas tīkls, kas ir apmēram uz pusi lielāks nekā VISA kartēm. Latvijā EuroCard/MasterCard licences ir izsniegtas vairākām bankām: Latvijas Krājbankai, Zemes bankai u.c.

Pasaulē vecākā norēķinu karšu kompānija ir Diners Club, kurai vairāk nekā 40 gadu liela pieredze. Šis klubs izsniedz kredītkartes materiāli labi nodrošinātiem iedzīvotājiem, nenosakot kredīta limitu. Lai saņemtu Diners Club karti, tā klientiem jābūt īpašumā uzņēmumam vismaz divus gadus un ikmēneša ienākumiem jāpārsniedz 10 000 dolāru. Kopš 1992. gada Latvijā Diners Club karšu īpašniekus apkalpo Rietumu banka. Apmēram 70% no visu Diners Club maksājumu kopapjoma sastādīja samaksa par viesnīcu pakalpojumiem.

Tūristiem un cilvēkiem, kas bieži ceļo, kā maksāšanas līdzeklis tiek piedāvātas American Express kredītkartes, kuras izsniedz speciāla finansu korporācija. Latvijā to pārstāv tūrisma aģentūra “Latvia Tours”. Galvenā priekšrocība, ko dod šāda veida kartes, ir visdažādākās atlaides viesnīcās, automašīnu nomu stacijās, transporta un tūrisma aģentūrās, restorānos u.c. Šīs atlaides ir diezgan ievērojamas, tās sastāda apmēram 10 līdz pat 50%.

Austrumāzijā visvairāk izplatīta ir JCB Japānas kredītkarte. Tās dibinātāji ir kompānija Toyota, Hitachi u.c.

Vietējās plastikāta norēķinu kartes

Latvijā pirmā izdotā plastikāta karte ir Latkarte. Tā ir debetkarte ar iebūvētu mikroprocesoru – čipu. Šai čipkartei līdzīgas ir Transit Card, kuras izlaiž Baltijas Tranzītu Banka. Tās ir debetkartes, kas ir paredzētas lietošanai Krievijas un citu NVS valstu komercbankās.

Bonus Card ir finansu korporācijas Bonus magnētiskā norēķinu karte. Atkarībā no kredīta apjoma, lietošanas ilguma un atlaides apmēra, ir četru veidu kartes: debetkartes – Parastā Bonus Card un Sudraba Bonus Card, kredītkartes – Zelta Bonus Card un Platīna Bonus Card.

Vācijas – Latvijas banka izlaiž magnētisko karti (DLB), kurā iemontēts PIN kods.

Vispopulārākā Latvijā ir Degvielas karte. Tā ir otra nacionālā debetkarte Latvijā. To izmanto norēķiniem par degvielas iegādi. Degvielas kartes izsniedz Zemes banka un tādas firmas kā Neste, Statoil u.c.

Globuss norēķinu karti apgrozībā laiž Latvijas Krājbanka. Tā ir magnētiskā karte un izveidota uz starptautiskās EuroCard/MasterCard norēķinu kartes pamata.

Latvijas telekomunikāciju uzņēmums Lattelekom 1995. gadā izlaida Telekarti, kura ir paredzēta izmantošanai jaunajos taksafonos. Tā ir debetkarte, kurā informācija, t.i., naudas summa, kādu ar karti var iztērēt, sarunājoties pa telefonu, ir iekodēta uz magnētiskās svītras.

Taču jāievēro, ka norēķinu karšu attīstībā ir dažas nopietnas problēmas. Lielākā no tām- kā aizsargāt kartes no viltotājiem un zagļiem. Protams, tiek radītas aizvien jaunas aizsargsistēmas, taču tas likumsakarīgi sadārdzina norēķina karšu apkalpošanu. Tomēr, raugoties no sociāli ekonomiskā viedokļa, šādu karšu izplatīšanās ir ļoti pozitīvi vērtējama, jo samazinās skaidras naudas apgrozība, noguldījumu daļas apkalpošana bankās tiek autorizēta un klientiem tiek piedāvāts augstāks drošības līmenis.

No visa augstāk teiktā izriet, ka arvien vairāk tiek izmantota elektroniskā nauda, un bezskaidras naudas norēķini pamazām sāk izspiest no apgrozības skaidro naudu. Daudzi ekonomisti uzskata, ka nākotnē nauda izzudīs. Šo uzskatu pamatā ir fakts, ka ASV tikai 10% norēķinu notiek skaidrā naudā. Iespējams, ka nākotnē nauda pastāvēs, bet skaidro naudu un papīra čekus aizstās elektroniskā nauda.

Nauda kalpo par specifisku preci naudas līdzekļu tirgū, kurā piedalās pircēji, pārdevēji un tirgotāji. Šajā tirgū nerīkojas ar banknotēm un monētām, bet gan izmanto finansu dokumentus, kuros norādīta attiecīga darījumu summa un saistošie noteikumi. Finansu saistības tiek dokumentētas ar finansu instrumentu palīdzību. Par tādiem uzskata maksājuma uzdevumus, depozītu sertifikātus, čekus.

Depozītiem- lauvas tiesa naudas piedāvājumā

Banku depozīti veido lielāko daļu no naudas piedāvājuma. Bankas pieņem divu veidu depozītus: tekošos depozītus (1 līdz 4 procenti gadā) un termiņdepozīti (procentu likmes ir atkarīgas no ieguldījuma termiņa un apjoma). Pirmajā gadījumā persona, kura nauda tur norēķinu kontā, to var izņemt uz pieprasījuma pamata, tādēļ šādus kontus tā arī sauc par kontiem uz pieprasījumu. Otrajā gadījumā nauda, kas noguldīta termiņdepozītā, tur atrodoties, pelna procentus. Noguldītājam tas ir drošs un ērts veids, kā uzglabāt savu naudu.

Banku termiņdepozītus var uzskatīt par prasību pēc skaidras naudas (banknotēm, monētām), jo tos tajā var pārvērst vai nu pēc pieprasījuma, ja tas ir paredzēts līgumā, vai arī pēc noteikta termiņa beigām. Tomēr bankām nav jāuzglabā tik lielas skaidrās naudas rezerves, kas būtu atbilstošas to izsniegto depozītu kopējai vērtībai.

Raksturīgi, ka cilvēki, kuriem ir depozīti bankās, skaidru naudu izmanto galvenokārt nelielu maksājumu kārtošanai. Ja viņiem jāveic lieli maksājumi, tad parasti norēķinus veic ar bezskaidras naudas operācijām.

Čeki- iespēja pirkt bez skaidras naudas

Pasaulē tradicionāli lielas apjoma maksājumus veikt izmantojot čekus. Latvijā šāda prakse pagaidām ir maz izplatīta un maksājumi ar čekiem notiek ļoti reti.

Ārzemēs bankas padarījušas čekus pieejamākus preču un pakalpojumu pārdevējiem, piedāvājot viņiem izmantot čeku garantijas kartes un baņķieru kartes, kas garantē, ka čeku līdz noteiktai vērtībai banka apmaksās.

Naudas čeks pēc būtības ir konta īpašnieka pavēle bankai izmaksāt no viņa konta čekā uzrādītajai personai norādīto naudas summu. Tas ir noteiktas formas vērtspapīrs, ar kura starpniecību īpašnieks no sava konta var saņemt skaidru naudu.

Ir trīs veidu čeki- bezskaidras naudas (norēķinu čeks), daļēji skaidras naudas (kases čeks) un ceļojuma čeki, ko var izmantot, dodoties ārzemju ceļojumos, jo tādējādi atkrīt rūpes , kas saistītas ar skaidras naudas līdzi ņemšanu. Ja jums ir čeks, jūs varat:

·         saņemt skaidru naudu no bankas konta;

·         veikt bezskaidras naudas norēķinus.

Lai norēķini ar čekiem nekļūtu ļoti sarežģīti, kredītiestādes atzīst čeku trasēšanu, izmantojot tikai to izsniegtās blankas. Vienīgi tādi banku lielie klienti, kuri ilgstošas sadarbības rezultātā iemantojuši savu kredītiestāžu uzticību un savā darbībā čekus izmanto bieži, ir tiesīgi lietot savas čeku blankas.

Izmantotā literatūra

1.      V. Bikse, Tirgus ekonomikas pamati, 63. – 79. lpp., Valsts administrācijas skola, Rīga, 1995

2.      Maruta Bukleviča,  “Naudas aprite bankā”. Kapitāls, Nr.3 (3), ( 88.lpp ), 98.