Nauda latviešu un senebreju mitoloģijā

Valmieras ģimnāzija

10.^A klase

Pēteris Caune

Nauda latviešu un

senebreju mitoloģijā

darba vadītājs: Inese Ruberte

Valmiera

1999

Saturs

Ievads................................................................................................................................ 3

Nauda latviešu mitoloģijā.................................................................................................. 4

Vārds “nauda”....................................................................................................... 4

Paslēptā nauda....................................................................................................... 4

Naudu glabā kara gadījumā....................................................................... 4

Naudu glabā, nāvei tuvojoties................................................................... 5

Kādēļ naudu slēpa?................................................................................... 5

Nauda, kas žāvējas jeb kaltējas.............................................................................. 5

Naudas saimnieki................................................................................................... 6

Apkārtstaigājošā jeb klejojošā nauda..................................................................... 6

Nolādētā nauda..................................................................................................... 6

Miroņa un apmirtā nauda....................................................................................... 7

Nenotērējamā nauda.............................................................................................. 7

Laimes nauda......................................................................................................... 7

Šūpuļa un zobu nauda........................................................................................... 7

Osainie dālderi....................................................................................................... 7

Nauda sapņos........................................................................................................ 8

Naudas krāšana un tērēšana................................................................................... 8

Naudas ziedošana.................................................................................................. 8

Kopsavilkums........................................................................................................ 9

Nauda senebreju mitoloģijā............................................................................................. 10

Nauda kā maksāšanas līdzeklis............................................................................ 10

Nauda kā nelaimes un posts................................................................................ 10

Kopsavilkums...................................................................................................... 11

Naudas salīdzinājums abās mitoloģijās............................................................................ 12

Secinājumi....................................................................................................................... 12

Izmantotā literatūra......................................................................................................... 12

Ievads

Mitoloģija ir tautas radītā priekšstatu sistēma, kas izskaidro dabas parādības, dabas spēkus un cilvēku sabiedrības iekārtu. Mitoloģijā sakopotas cilvēku atziņas – fantastiski tēli par dabu un sabiedrību, kurus savādāk izprast nevarēja pieredzes un zināšanu trūkuma dēļ. Tomēr mitoloģijas tēli cilvēku izpratnē bija reāli, patiesi, piemēram, Dievs nebija abstrakta būtne, tā bija reāla persona, kas kaut kur dzīvo, ar kaut ko nodarbojas, viņam ir pašam savas problēmas, utt. Liela daļa teiku un leģendu stāsta par dievību ikdienu, problēmēm, nesaskaņām, ar tām skaidrojot dažādu lietu, priekšstatu un tradīciju izveidošanos.

Fiziskā darba ļaužu prātos bieži bijušas domas, kā atvieglināt darbu. Radās teikas un pasakas par brīnumainiem gadījumiem, kad cilvēki viegli tikuši pie bagātības, izdarīdami kaut ko atjautīgu, vai vienkārši atraduši bagātību. Tā kā nauda ir biežāk lietotais bagātības izteikšanas mērs, folklorā tā pieminēta visai bieži.

Šo tematu izvēlējos pēkšņas iedomas vadīts un nav noteikta pamatojuma. Rakstot darbu, konstatēju, ka latviešu mitoloģijā nauda pieminēta visai bieži, ir veikti vairāki pētījumi latviešu mitoloģijā tieši par naudu vai pat par kādu specifisku tās formu. Daudz grūtāk bija ar cittautu mitoloģiju. Nešaubos, ka šāda informācija eksistē, tomēr Valmieras bibliotēkās to nevarēju iegūt, jo, acīmredzot, sevišķi daudz cilvēkus tā neinteresē. INTERNETā atrodamā informācija aprobežojās ar pāris rindiņu gariem katras mitoloģijas galveno dievību aprakstiem. Visbeidzot izvēlējos senebreju mitoloģiju, jo Bībelē atradu dažas vietas, kur pieminēta nauda. Tiesa gan, no šiem fragmentiem bija grūti izlobīt koncentrētu informāciju, tāpēc būs vairāk citātu un mazāk manu secinājumu.

“Nauda latviešu un senebreju mitoloģijā” – šis temats nav pārāk aktuāls, ir maz cilvēku, kurus tas varētu interesēt, tomēr, kā pārliecinājos, šī darba izveide bija interesanta, un es ieguvu daudz dažādas citas informācijas, kā piemēram, visu Latvijas naudaszīmju un monētu (arī jubilejas) attēlu kolekciju digitālā formātā.

Darbam ir 3 daļas – pirmajās divās apskatīta naudas nozīme latviešu un senebreju mitoloģijā, bet trešā ir salīdzinājums un kopsavilkums.

Nauda latviešu mitoloģijā

Šīs daļas veidošanā pamatā izmantota Janīnas Kursītes grāmata “Mītiskais folklorā, literatūrā, mākslā”, jo šajā grāmatā bija atrodams daudz labi izmantojamas informācijas tieši par mani interesējošo tēmu. Vēl arī sadaļas “Paslēptā nauda” rakstīšanā izmantoju Janīnas Kursītes sastādīto dažādu autoru grāmatu “Literatūras krustpunktu meklējumos”.

Vārds “nauda”

Šī vārda pamatā ir indoeiropiešu sakne neud – satvert, ņemt lietošanai. Nozīmes attīstība: ‘labums’ -> ‘īpašums’ (arī ‘lops, lopi kā maiņas vērtība’) -> ‘nauda’².

Ar vārdu “nauda” sākotnēji varēja apzīmēt jebkuru lietu vai priekšmetu, kas bija derīgs apmaiņai (piemēram, medu, vasku, kažokādas, dzintaru, lopus, sudraba vai zelta izstrādājumus).

Citi ļaudis laimes raud

   Es laimītes neraudāju,

   Mana laime kalniņāi

   Pelēkā naudiņā.

                   LD 28 179

Te un līdzīgos folkloras tekstos saglabājusies senākā vārda “nauda” nozīme. Taču ne vienmēr nosauktais labums (piemēram, lopi) to arī nozīmē. Tautasdziesmām raksturīga slēptās nozīmes lietošana, kā piemēram:

   Ko, vīriņ, tu rājies,

   Neba tavu naudu dzēru:

   Es pārdevu melnu jēru,

   Melnā jēra naudu dzēru.

                   LD 34 878

“Melnais jērs” – tā nozīme jāmeklē nevis kādās lopkopības dainās, bet gan nerātnajās.

Ir radniecīgas saknes vārdi citās indoeiropiešu valodās (piemēram, lietuviešu nauda – labums, derīgums, lietderība; īpašums; senindiešu naut –liellops) kas liecina, ka “naudai” senāk bijusi plašāka nozīme (īpašums, kas der apmaiņai).

Senais cilvēks vienmēr centās neatstāt maku pilnīgi tukšu, kaut nedaudz naudas tas tomēr centās atstāt. Labs naudas piesaistītājs līdzeklis bijis zivju zvīņas, kuras gadu mijā paslēpa naudas maciņā³.

Paslēptā nauda

Latviešu mitoloģijā attieksmē pret naudu lielu vietu ieņem naudas veids – paslēptā nauda, kā arī tās paveidi vai līdzīgas formas: nolādētā nauda, nauda, kas kaltējas utt⁴.

Naudu glabā karu un ar to saistīto briesmu gadījumā;

Teikās par kara laikā aprakto naudu kā konkrēti kari nosaukti vienīgi zviedru vai zviedru – krievu un krievu – franču kari. Teikās naudu dala vai nu civiliedzīvotāji, vai karavīri. Ja grib izrakt karavīru norakto naudu, rakšanas laikā traucē kritušo karavīru gari vai kara troksnis:

“ Ļaudis sarunājuši un gājuši pa nakti naudu rakt. Rokot viņi dzirdējuši, ka turpat dikti šaujot. Viņi sabaidījušies un dabūjuši mukt mājā. Mājā pārgājuši, viņi prasījuši, vai viņiem arī bijis tāds troksnis un karš, bet mājinieki atteikuši, ka nekā nezinot. Viņi domājuši, ka ja nu tā naudas lāde ir kara laikā paglabāta, tie glabātāji ir to tā apbūruši, lai to neviens nevar izņemt, jo visiem ir bail no lielā trokšņa.”⁶

Vairākas teikas stāsta, ka karapulka nauda vai kara kase aprakta kapulaukā līdz ar kritušajiem karavīriem. Arī civiliedzīvotāji šādas kara laika kapsētas uzskatīja par drošu naudas glabāšanas vietu.

“Zviedru – krievu kara laikā pie Ušuru ezera bijušas niknas kaujas. Kritušos kareivjus rakuši turpat ezermalā. Vēlāk tur esot atrasti dažādi kara ieroči un cilvēku kauli. Ļaudis tur bieži redzējuši spokus staigājam. Šai kapsētā daudzi noglabājuši savu naudu, domādami tur drošu vietu esam.”⁶

Kapsētas minētas kā raksturīgas naudas glabāšanas vietas arī neatkarīgi no kara apstākļiem.

Naudu tās īpašnieks paslēpj pirms nāves.

Vecs, bagāts cilvēks, nāvei tuvojoties, mēģina, neviena nepamanīts, paglabāt savu naudu kādā zīmīgā vietā, izsakot šķietami neizpildāmu novēlējumu, kas attiektos uz gadījumu, ja kāds paslēpto naudu gribētu iegūt sev. Slepenajai naudas glabāšanai tomēr gadās viens jaušs vai nejaušs liecinieks, kas, pateicoties savai attapībai, vai nu panāk, ka naudas glabātājs mīkstina sākotnējos noteikumus, vai arī atrisina novēlējumā ietverto mīklu, kas šo novēlējumu padara izpildāmu. Naudas glabātājs drīz vien nomirst.

Kāpēc, nāvei tuvojoties, nauda jāpaslēpj?

Naudas racēju rīcības vienkāršākais izskaidrojums ir naudas īpašnieka skopums un nenovīdība, lai nauda nenonāktu kāda cita rokās.

“Dzīvojis reiz viens saimnieks, kas bijis ļoti skops. Viņš nenovēlējis ne sev, ne savam dēlam laba kumosa. Saime mainījās gandrīz ik pāra mēnešu. Ceļniekam vai nabagam viņš iedot naudu nevarēja.Tādus vazaņķus un dienaszagļus ar suņiem no mājas izrīdīja. Skopi dzīvodams viņš bija sakrājis krietnu naudas podu, bet neviens nezināja, kur viņš to glabā. Savu mirstamo stundu manīdams, saimnieks kļuva nemierīgs.”⁶

Dažkār mirējam nav radu – naudu norok, negribēdams, lai tā nonāk svešu rokās. Vēl citkārt par naudas glabāšanas iemeslu minēts konflikts tēva un dēla starpā viena vai otra sliktā rakstura dēļ. Tomēr visbiežāk naudas glabāšana tiek uztverta kā tradīcija.

“Bagāts vīrs jūtas, ka tam dienas iet uz beigām, un taisās uz miršanu. Tas dienā izrok bedri apakš ozola, kur savu naudu norakt.”⁶

Dažos tekstos tieši minēta šādas tradīcijas esamība:

“Senos laikos bija paraša mirstot naudu kaut kur paglabāt”³

Šādas tradīcijas izcelšanās saistāma ar norādēm, ka, naudu aprokot, to novēl dvēselēm vai Velnam.

Nauda, kas žāvējas jeb kaltējas.

Tas ir īpatnējs starpstāvoklis tādai naudai, kas ilgi gulējusi pazemē un kļuvusi [parasti par] Velna īpašumu. Šādu naudu iespējams atrast tikai tajā pārejas brīdī, kad tā kaltējas. – “Nauda kaltējas tā: ik pa 100 gadiem tai vietā, kur nauda paglabāta, deg zila uguns bez malkas, bez itin nekā. Nayda kaltējas naktīs, kad cilvēki pie miera, visbiežāk Jāņos.”⁶ Žāvēšanas brīdī tā parasti rādās kā ugunskurs vai auksta zilgana liesma, ja paņem no šāda ugunskura ogles, tās vēlāk pārvēršas par zelta naudas gabaliem. Tautā šādus naudas ugunskurus sauc arī par spīgaiņiem. Nauda, kas žāvējas, varēja parādīties arī kā kāds lops: “… Piepeši ieraudzījis: pie viena krūma deg uguntiņa. Aizgājis pie uguntiņas – redzējis: tur sildījies āzis. Satvēris āzi aiz ragiem un turējis ciet. Kauču āzis raustījies un spārdījies, bet viņš noturējis gan. Tamēr ar āzi tur staipījies, kamēr puisi nomācis miegs. Rīta gaismiņā puisis atmostas – un naudas maiss tam rokās.”⁶

Šajā teikā puisim tiek liegta iespēja redzēt āža pārvēršanos par naudu – šis noslēpumainais process notiek, kamēr puisi “nomācis miegs”.

Dažkārt šādu naudu varēja iegūt tikai tas, kas rīkojās atbilstoši viņsaules loģikai, t.i., darīja visu ačgārni. – “Ja gribot dabūt šo naudu, tad, tiklīdz ieraugot šo uguntiņu, vajagot pie tās ačgārni pieiet un uzmest kreklu. Tad nauda palikšot zem krekla.”³

Naudas “saimnieki”.

Parasti folklorā naudas īpašnieki ir velni, dažādi htoniski gari (piem. Naudas māte, Ūdens māte), arī miroņi. Parasti par iedāvināto naudu htoniskās pasaules pārstāvji prasa kādu upuri. Dažkārt nauda tiek iedota uz noteiktu laiku, kuram apritot, cilvēks nokļūst aizdevēja ķetnās. Uz to, ka nauda ir piederīga htoniskajai pasaulei un tās iemītniekiem, bieži norāda tās atrašanās vieta – zem priedēm, eglēm, paegļiem, arī ābelēm (kokiem, kas saistīti ar sieviešu htoniskajiem gariem un dievībām), mežā vispār, alās, ūdeņos u. tml. Velni un citi htoniskie gari – naudas saimnieki diezgan bieži parādās noteiktu dzīvnieku (melna āža, auna, kaķa, suņa, lāča) veidā.

Kā naudas (parasti zelta un sudraba naudas) turētāji un īpašnieki folklorā sastopami arī Ūdens māte, Jūras māte, Naudas māte, Saule:

   Ej, puisīt, mazgā muti,                      

   Tec upītes apraudzīt,

   Es redzēju Ūdens māti,

   Smiltīs naudu skandinot.

                                LD 30 731

Apkārtstaigājošā jeb klejojošā nauda.

Tā var parādīties maza bērna, sievietes vai klejojošas uguntiņas (spīgaiņa), kā arī dzīvnieka (piemēram, melna kaķa) izskatā. – “Viens zemnieks gājis mežā lapsas sist. Mežā viņš redzējis uguni. Piegājis klāt, sitis ugunij, bet, jo vairāk sitis, jo vairāk birušas dzirksteles. Zemnieks visas dzirksteles salasījis un, mājās pārgājis, redzējis, ka salasītās dzirksteles bijušas sudraba nauda.”⁶ Parasti šī klejojošā nauda – sievietes, bērna u.c. izskatā – lūdzas, lai tai pieskaras, vai arī cilvēkam pašam ir jāsaprot, ka, lai naudu iegūtu, vajag tai pieskarties. Tā iepriekšējā citātā zemniekam netika doti nekādi norādījumi, ko ar atrasto uguni darīt. Vajag būt attapīgam, un, ja nobīstas, naudu nedabū – “Braucējs panāk vecenīti mežā. Tā lūdzas, lai paved, bet šis nevedis. Tad vecene gājusi pakaļ līdz Gaujai un tur iesaukusies: “Nauda, gāzies Gaujā uz tūkstoš gadiem!”⁶ Tūlīt vecene iegāzusies Gaujā par naudu, tā ka ūdens sarkans palicis.”. Latvieši nebija tik naivi lai iedomātos, ka naudu var vienkārši “atrast”, tomēr viņi domāja, kā naudu iegūt bez piepūles, viņi iztēlojās dažādus veidus, kā iegūst  naudu un tas atspoguļojas folklorā.

Nolādētā nauda

Tā ir nauda, ko kāds, ierokot zemē ir nolādējis. Atrodot tādu naudu vajag veikt īpašu rituālu, kas uzlikto lāstu noņem. “Ja atrod nolādētu naudu, tad vajaga aizdedzināt trīs sveces, naudu dalīt 3 daļās un teikt: “Tas tev, tas man, tas viņam!” (Domājot Dievam.) Ja pie kādas naudas kaudzītes svece dziest, tad tā jādala no jauna uz trīs daļām. Naudas gabali, pie kuriem dziest svece, jāliek atpakaļ nolādētā vietā, bet pārējo var paturēt”³. Šajā ticējumā spilgti izpaužas tas, ka cilvēkam bija bail no naudai uzliktā lāsta, tomēr naudu gribējās. Viņš atrod kompromisa variantu: atrod tos grašus, kuriem tieši lāsts uzlikts.

Citkārt, lai nolādēto naudu izraktu, kaut ko jāupurē. Lai uzzinātu, kāds upuris ir nepieciešams, minētajā vietā jāuzkaisa smiltis vai pelni. No rīta tajā vietā būs kāda dzīvnieka – aitas, kazas, vērša, vai cilvēka – visbiežāk maza bērna – pēdas. Attiecīgi tad arī jāupurē. – “Atraikne uzmetusi akmeni uz uguntiņas, tad uguntiņa palikusi par pelnu čupu un pelnos maza bērna pēdiņas bijušas redzamas. Atraikne gan nu būtu bijusi laime naudu pacelt, bet šās pēdiņas rādījušas tur pelnos, ka, naudu izrokot, viņai jāziedo mazs bērniņš. Pametusi naudu nerakusi, jo zinājusi, ka tikko viņa izraks naudu, viņas dēls kritīs par ziedu naudas gara nagos.”⁷

 

Miroņa un apmirtā nauda

No miroņa daļu dod mirušajam līdzi, daļu patur tuvinieki, apmirtā nauda pilnībā paliek kādam no dzīvajiem. Kad mironi mājās apdziedājuši, tad metuši tam kāju galā naudu, pēc citām liecībām jau kapos, atvadoties no nelaiķa, uzlika tam pa gabalam naudas uz krūtīm (sava veida atpirkšanās, lai nenāk pa naktīm murgos rādīties vai citādi kaitēt.) To darīja visi, kas bija klāt (mazus bērnus ieskaitot), citādi varēja piemesties kāda grūti dziedējama slimība. No saziedotās naudas trīs gabalus ielika zārkā (pārcelšanai uz viņpasauli), pārējo paturēja tuvinieki. Ja mirušais tomēr tuviniekiem uzsūtīja kādu nelaimi vai arī pa naktīm lietuvēns nāca traucēt, tad uz mirušā kapa bija jāuzliek vai pie krusta jāpiesit vēl kāds naudas gabals. – “Naudu no krusta neviens nedrīkstējis ņemt, ja to darījis, tad nomirēja gars to briesmīgi mocījis.”⁹

Īpašs spēks bijis monētām, ar kurām aizspieda mirušajam acis. Centās, lai tā būtu sudraba nauda, ko uzlikt mirušajam uz acīm un turēt līdz pat bēru dienai. Bēru dienā šo naudu noņēma un paglabāja, nevienam svešam neatdodot. Ar šīm monētām varēja ārstēt dažādas vainas, kā rozi, augoņus u. tml. Jo vairākiem nomirējiem monētas bij uzliktas, jo lielāks bija šīs apmirtās naudas dziedējošais spēks.

Nenotērējamā nauda.

Lai iegūtu nenotērējamu naudas gabalu (grasi, vērdiņu, rubli u. tml.), vajadzēja pārspēt velnu vai kādu citu naudas saimnieku viltībā. “Tā reiz viens vecītis ar šādu rubli daudz naudas sakrājies, bet pēdīgi tam sirds pārmetusi, ka  ar vella naudu mantu guvis, un ar varu gribējis no rubļa vaļā tikt, bet kā atpakaļ, tā atpakaļ. Tad sadomājis, metis rubli uz mēslu čupu, izsaukdamies: “Lai vells to rauj!” Vells par to noskaities, ka nesūtījis vairs rubļa atpakaļ”³ Teikas vēsta, ka Rīgas tirgotājiem caur šādu nenotērējamu naudu cēlušies krietni zaudējumi. Ieņemtā nauda vakarā pārvērtusies vai nu par apšu lapām, vai vispār izzudusi. Lai novērstu šādu nenotērējamas naudas iekļūšanu, tirgotāji piesituši uz nama sliekšņa pakavu ačgārni, “tad rublis neticis vairs pāri tādam slieksnim.”

Laimes nauda.

Tā daļēji sakrīt ar nenotērējamo naudu, bet šo dāvina nevis Velns, bet Laima. Velns naudu aizdod vai prasa upuri par to, bet Laima to dāvina kā labvēlības zīmi. Laimas nauda parasti ir tā, ko cilvēks it kā nejauši atrod. – “Ja atrodot naudu, tā neesot jāizdod, jo tā esot laimes nauda.”⁸ Vieni atrasto naudas gabalu piesita pie durvīm, citi pie sliekšņa, citi noglabāja slepenā maka nodalījumā, lai nepazūd.

Šūpuļa un zobu nauda.

Mežā cērtot šūpulim līksti, krusstēvs Meža mātei ziedoja naudas gabalu, ko piesita nocirstā koka celmā. Šūpuļa līksts naudai derēja kapara (vara) nauda, bet t.s. zobu naudai (lai bērnam izaugtu veseli, stipri zobi) vajadzēja mest sudraba naudu.

Osainie dālderi

“Svešais to ievedis mežā, parādījis tam lielu čupu smukas naudas un teicis: “Grāb nu, cik tik vien vari!” Vīram tīri acis apžilbušas, redzot tik daudz smuku osainu dālderu. Viņš nelicies divreiz teikties un grābis, ko tik nagi nes.” – “Saimniekam nebija ilgi jāgaida, pēc brītiņa atkal svešais klāt un atnes pilnu sieku osainu dālderu.”⁷

Šajās pasakās svešais (t.i., Velns) aizdod dzīves grūtībās nonākušajam vīram naudu (te – osainus dālderus), ko tam pēc noteikta laika jāatgriež atpakaļ. Liekas, ka vārds osains te varētu ietvert divas nozīmes:

1.      dālderis ar caurumu;

2.      ar austiņu vai cilpu

Arheoloģiskajos izrakumos Latvijas teritorijā atrasts daudz monētu, kurām izdurti caurumiņi vai arī kurām pielodētas vai piekniedētas dažāda lieluma cilpas jeb austiņas. Parasti gan šāda veida monētas izmantotas savērtas kopā kā amuleti vai rotaslietas:

   Pirc, tautieti, ko vajaga,

   Man saktītes nevajaga:

   Man pašai mātes sakta,

   Mātes kakla dālderīši.

                   1552, 19089 Mežmuiža

Tomēr visticamāk, ka pasakās minētie osainie dālderi ir dālderi ar caurumiņiem, t.i., īpaši iezīmēta nauda.

Nauda sapņos.

Ja sapnī redzēja sīknaudu (daudz sīknaudas, bet arī daudz apaļu sudraba monētu), as nozīmēja, ka būs asaras. Vispār sapņot par naudas skaitīšanu vai kādām darīšanām ar naudu bija slikta zīme. Turpretī, ja sapnī izdevās redzēt zelta naudu, tad tas bija uz bagātību. Ja sapnī utis vai tās pašas krīt no matiem ārā, tad uz naudas izdošanu vai zaudēšanu (jo vairāk krīt, jo vairāk zaudēsi). Turpretī, ja sapnī rādās daudz dzīvu utu, tad varēja cerēt uz kādu lielāku naudas pieplūdi.

Nereti apslēptas naudas atrašanu var nosapņot. Visbiežāk  tā ir kāda sieviete, kas parādās sapnī un atklāj, kur paslēpts naudas pods un kā tas izceļams ārā.  – “Kāds vīrs redzējis sievieti sapnī. Tā teikuse, lai viņš ejot tikai uz mežu un tur pie divām lielām priedēm lai rokot. Vispirms būšot lielu akmeni uzrakt, to lai izceļot, tad apakš šā akmeņa atradīšot lielu katlu naudas. Bet tas viņam jāizdarot naktī bārgā laikā un pie tam vēl vienam pašam.”³

Sapnī piedāvātie noteikumi noteikti jāizpilda. Ja paņem kādu biedros, rok dienā u. tml., naudas pods vai katls vai nu vispār nedodas rokās, vai atkrīt atpakaļ.

Naudas krāšana un tērēšana.

Tautasdziesmās īpaši iezīmēts laiks, kad naudu krāj – nelieto, un kad to uz nebēdu tērē. Tērē svētkos (parasti gadskārtās – Jāņos, Ziemassvētkos, Meteņos, Mārtiņos), bet jaunākos laikos arī mazāka mēroga svinamās dienās (Annās, Katrīnās u. tml.):

  

   Visu gadu naudu krāju,

   Metenīša gaidīdams;

   Nu atnāca Metenīts,

   Nu naudiņa jātērē.

                   LD 32 234

Naudas ziedošana

Folklorā naudu ziedo bieži – bērnam piedzimstot, krustījot, kāzās, bērēs, gadskārtās, rūpēs par ražību utt. Ziedošanas pamatā ir gan bailes, ka, ja neziedos, nākamreiz dievība piešķirs mazāk, tā pateicības jūtas, ja dievība ir bijusi labvēlīga. Visvairāk ziedo sieviešu kārtas dievībām un gariem, kuru pārziņa likteņa lemšana, daļas piešķiršana, auglība un ražība, veselības nodrošināšana utt. Zelta naudu ziedoja Mārai un Laimai dzemdībās:

   Netīšām iesasēdu                                                                Gāju Laimas pirtiņē,

   Vecu sievu soliņā.                                                Zelta naudu stūrē metu;

   Še, Laimiņa. zelta nauda,                                  Ņem, Māriņa, zelta naudu,

   Vadi manu augumiņu.                                       Ne\nem bērna augumiņu.

                   LD 1097                                                                                LD 1096, 4

Ziedojumi pārsvarā notika tajās vietās, kurās, kā cilvēki uzskatīja, parādījās vai dzīvoja gari un dievības.

Kopsavilkums

No visa iepriekš aprakstītā varam secināt, ka latviešu mitoloģijā nauda visbiežāk minēta kā viegls veids kā iegūt bagātības, lai atpirktos no nelaiķiem, izlūgtos Dievu svētību un palīdzību, un daudz nenozīmīgāku vietu senā latvieša dzīvē nauda ieņem kā maksāšanas līdzeklis, vērtību mērs.

Nauda senebreju mitoloģijā

Šajā daļā izmantotie materiāli iegūti no Bībelē. Pateicoties tam, ka izmantoju Bībeli elektroniskā formātā(¹), bija viegli caurskatīt visu Bībeli, lai atrastu vietas, kur tajā pieminēts vārds ‘nauda’. 

 

Nauda kā maksāšanas līdzeklis

Tāpat kā visur citur, arī Bībelē naudas primārā nozīme ir – maksāšanas līdzeklis. Tomēr, apskatot konkrētus Bībeles fragmentus, redzam, ka arī senebrejiem bijusi noteikta attieksme pret naudu, uzskati par tās tērēšanu, iegūšanu.

Bībelē naudai kā maksāšanas līdzeklim netiek piedēvēts nekas personisks. Tas ir vienkārši norēķināšanās līdzeklis, nav svarīgi, no kurienes nadua nāk, jo tās vērtība un būtība nemainās. Arī Jūdass nodeva Jēzu, kā atalgojumu saņemdams naudu. Mozus 2. grāmatā nauda minēta kā soda samaksāšanas paņēmiens:

20 Bet, ja kāds sit ar koku savu vergu vai verdzeni, ka tie no viņa rokas mirst, tad lai tas tiek riebtin atriebts.
21 Bet, ja tas vēl dzīvo vienu vai divi dienas, tad viņš nav jāsoda, jo tā ir viņa nauda.
22 Bet, ja vīri kaujas un sagrūž grūtu sievu, ka viņas auglis noiet, bet pašai nenotiek nelaime, tad lai tiek uzlikts naudas sods tam, kas to sagrūdis, tik liels, cik viņas vīrs prasa, un lai tiek dots pēc šķīrējtiesneša atzinuma.

33 Ja kads atstāj vaļā aku vai izrok aku un to neapsedz un tanī iekrīt vērsis vai ēzelis,
34 tad akas īpašnieks lai visu nolīdzina; nauda dodama lopa īpašniekam, bet viņam paliek beigtais lops.
35 Bet, ja vērsis bada vērsi, ka tas ir beigts, tad dzīvais vērsis ir jāpārdod un nauda jāsadala, un beigtais vērsis arī jāsadala uz pusēm.

Nauda kā nelaimes un posts

Senebreju attieksmē par naudu atrodama atziņa, ka nauda ir ne tikai pārticības un bagātības simbols, bet arī posts un bēdas.  Tā ir spēcīgs līdzeklis un ar to var panākt ļoti daudz, bet, tajā pašā laikā, šis spēcīgais ierocis var vērsties pret tā īpašnieku pašu. Daudziem cilvēkiem kārojās naudas un daudzi bija gatavi uz negodīgu rīcību, lai to iegūtu, līdz ar to naudas īpašnieks visu laiku arī bija apdraudēts. Tāpat, ja naudas īpašnieks negodīgi izmantoja savās rokās nokļuvušo varu, viņš varēja tikt Dieva taisnīgās rokas sodīts:

Jāņa Atklāsmes grāmata

27 Kad nu viens no tiem atvēra savu maisu, lai mājvieta dotu barību savam ēzelim, tad tas ieraudzīja savu naudu, kas bija viņa barības maisa virsgalā.
28 Un viņš sacīja saviem brāļiem: "Mana nauda ir atlikta atpakaļ, lūk, tā ir mana barības maisā." Un sirds tiem pamira, jo tie bija izbijušies un teica cits citam: "Ko Dievs mums ir darījis?"

29 Un viņi nonāca pie sava tēva Jēkaba Kanaana zemē un stāstīja viņam visu, kas tiem bija atgadījies, sacīdami:

30 "Tas zemes kungs runāja ar mums bargi un turēja mūs par izlūkiem.
31 Bet mēs teicām viņam: mēs esam godīgi ļaudis, mēs neesam izlūki.
32 Mēs esam divpadsmit brāļi, viena tēva dēli, tā viena nav, un tikai jaunākais šobrīd ir pie mūsu tēva Kanaana zeme.

35 Un, izberot savus maisus, viņi atrada ikviens savu naudas vīstokli savā maisā; un viņi un viņu tēvs, ieraudzījuši naudas vīstokļus, sabijās.

36 Un Jēkabs, viņu tēvs, sacīja viņiem: "Jūs man atņēmāt manus bērnus! Jazepa vairs nav, Simeona arī nav. Tagad arī Benjaminu jūs gribat paņemt. Viss tas ir nācis pār mani!"

Bībelē arī minēti gadījumi, kad nauda radījusi postu cilvēkiem, kas bijuši vientiesīgi, neapzinīgi, utt. Sekojošajā Bībeles fragmentā neapdomīgie Ēģiptieši un Kanaana zemes iedzīvotāji nokļūst postā, jo visu savu mantību atdod par naudu, ko ātri notērē:

15 Kad nauda Ēģiptes zemē un Kanaana zemē bija izsmelta, tad visi ēģiptieši nāca pie Jāzepa, teikdami: "Dod mums maizi! Kāpēc mums mirt? Mums vairs nav naudas."
16 Un Jāzeps atbildēja: "Atvediet man savus ganāmpulkus, tad es došu jums par jūsu lopiem, ja jums vairs nav naudas."

17 Tad viņi atveda savus lopus pie Jāzepa, un Jāzeps iedeva tiem maizi pret zirgiem, sīklopiem, liellopiem un ēzeļiem; un tanī gadā viņš tos apgādāja ar labību pret nodotiem lopiem.

18 Kad gads bija pagājis, tie arī nākamajā gadā nāca pie viņa un sacīja: "Mēs mūsu kungam nevaram slēpt, ka nauda ir pagalam, bet liellopi pieder mūsu kungam; mums nekā vairs cita nav mūsu kunga priekšā kā mēs paši un mūsu zeme.

Posts cilvēkus piemeklējis arī tādos gadījumos, ja tie kļuvuši par upuri krāpniekiem:

6 Bet to viņš sacīja nevis tāpēc, ka viņam rūpēja nabagi, bet tāpēc, ka viņš bija zaglis un, maku turēdams, piesavinājās iemaksas.

Kopsavilkums

Senebreju attieksmē pret naudu būtiski man šķita tas, ka viņiem nauda asociējas ar nelaimēm un postu. Nauda dod lielu varu, bet arī sagādā daudz raižu.

Tas, ka nauda ir maksāšanas līdzeklis, manuprāt, nav tik svarīgi, jo tā ir naudas pamatbūtība un šāda attieksme pret naudu ir raksturīga milzum daudz tautām, ne tikai senebrejiem.

Naudas salīdzinājums abās mitoloģijās

Protams, naudas pamatnozīme abām mitoloģijām ir vienāda – tas ir maksāšanas līdzeklis. Tie var būt sudraba gabali vai zvēru ādiņas, tomēr to mērķis ir vienāds:

1.      iegūt kāroto;

2.      uzkrāt bagātību.

Latviešu mitoloģijā vēl nauda bieži tiek lietota, lai ziedotu, pielabinātos kādai dievībai un izsargātos no nelaimēm. Senebrejiem tā nav, jo viņu reliģiskās sistēmas pamatā ir Dievs, kuru var  ietekmēt ar lūgšanām, pieticību, pazemību utt., nevis ar naudu. Lielākā daļa latviešu naudu ziedojuši kā pateicību, dāvanu vai lūgumu. Tomēr bijuši gadījumi, kad viņi ar dievībām “tirgojušies” – piemēram, lai noņemtu lāstu apraktai naudai, par upuri bijis jādod tieši dievību norādīto dzīvnieku vai cilvēku.

Neizdevās noskaidrot, vai arī senebreji mēdz naudu noslēpt, tomēr uzskatu, ka viņi tā nedara, un iemesli ir līdzīgi iemesliem, kāpēc viņi naudu neziedo.

Tāpat neatradu arī nevienu vietu Bībelē, kur senebrejiem nauda būtu rādījusies sapņos.

Abās mitoloģijās kopīga ir attieksme pret naudu kā pret nepatikšanām. Latviešiem sapnī redzēt naudu nozīmēja nepatikšanas, un senebrejiem arī dienā nauda sagādāja nepatikšanas un problēmas.

Tāpat kā latviešu, tāpat arī senebreju mitoloģijā sastopama pārmērīga naudas tērēšana. Bībelē tā ir attiecināta uz vientiešiem un neapdomīgajiem, bet latvieši naudu tērējuši svētkos, šāda pārmērīga naudas tērēšana svētkos bijusi raksturīga daudzām tautām.

 

Secinājumi

Latviešu mitoloģijā nauda minēta kā viegls veids kā iegūt bagātības, lai atpirktos no nelaiķiem, izlūgtos Dievu svētību un palīdzību, bet senebrejiem nauda asocējas ar nelaimēm un postu. Nauda dod lielu varu, bet arī sagādā daudz raižu.

Literatūras saraksts

1.      Bībele INTERNETā: http://www.abc.lv

2.      Karulis K. Latviešu etimoloģijas vārdnīca

3.      Kursīte J. Mītiskais folklorā, literatūrā, mākslā, R:Zinātne, 123.-141. lpp.

4.      Kursīte J. Literatūras krustpunktu meklējumos                -R:

5.      Latviešu tautasdziesmas III daļa. –R: LPSR zinātņu akadēmijas izdevniecība, 1957, - 69.,71., 723.-790. lpp.

6.      Latviešu tautas teikas –R: Sprīdītis, 1993, -208.-228. lpp.

7.      Latviešu tautas teikas un pasakas, Waverly, Iowa, 1970, 14. sēj., 518., 525. – 526. lpp.

8.      Latviešu tautas ticējumi, 3. sēj., 1311. lpp.

9.      Spriņģis M. Miršana un bēres // Etnogrāfiskās ziņas par latviešiem. “Dienas lapas” pielikums, 1892, Nr.2, 139.lpp.