Pārejas no lopkopības uz zemkopību pirmsākumi Eiropā

Latvijas Universitātes

Teoloģijas fakultāte

Pārejas no lopkopības uz zemkopību

pirmsākumi Eiropā

Referāts

Autors: XXX

Apl. Nr. XXX

1999
Ievads

Neolīta laikmeta otrajā pusē arī Eiropā sāka izplatīties no Rietumāzijas ienākušās tendences iekopt laukus, audzēt labību. G.Čailds šim procesam devis nosaukumu "neolītiskā revolūcija", kas gan tomēr neatspoguļo tā cēloņus un būtību, jo liek visai maldīgi domāt, ka jaunievedumi pārtikas ražošanā ieviesušies galvenokārt akmens darbarīku tehnoloģisko priekšrocību dēļ.

Pārejot uz augkopību, mainījās ne tikai cilvēku dzīvesveids (no klejotājiem viņi tapa par vietsēžiem), bet arī domāšana, reliģija, kultūra, māksla, tradīcijas un parašas. Tomēr šīs pārejas cēloņi arvien vēl paliek miglā tīti, jo medniecība un lopkopība atstāja cilvēkam daudz vairāk brīva laika, kā arī bija mazāk sarežģīta un vienmuļa.

"Neolītiskā revolūcija"

"Neolītiskā revolūcija" iesākās 9. - 8.gadu tūkstotī p. m. ē. Rietumāzijā, tā sauktajā "auglīgajā pusmēnesī" (Irānas, Irākas, Sīrijas, Izraēlas valstu teritorijas). Ap 6.gadu tūkstoti p. m. ē. Zemkopība ne tikai kļuva par galveno cilvēka eksistences veidu šajās vietās, bet arī sāka iekarot visu pasauli. Tā ap 5000. gadu p. m. ē. zemkopība pilnīgi neatkarīgi radās Ķīnā un Amerikā, tālāk turpināja izvērsties Āzijas Tālajos Austrumos un izplatījās pa visu Rietumu puslodi. No Rietumāzijas zemkopības gudrības šai pat laikā aizceļoja uz Dienvidaustrumeiropu (uz Balkāniem) un no turienes virzījās pāri visai Eiropas teritorijai, līdz ap 3500.g. p. m. ē. sasniedza Skandināviju, Eiropas dabisko robežu. Kopš šā laika zemkopība Eiropā ieņēmusi galveno vietu.

Lai arī pāreja no savācējsaimniecības uz ražotājsaimniecību tiek saukta par revolūciju, tā notika "pēkšņi" un "strauji" tikai runājot vēsturisko laikaposmu mērogā. Šai pārejai bija nepieciešami vismaz 3 - 4 tūkstoši gadu, turklāt tā notika ļoti pakāpeniski, neskaitāmu paaudžu laikā. Tāpēc arī ir grūti spriest par iemesliem, kas būtu pamudinājuši pamest cilvēka brīvo dzīvi mežos, stepēs, kopā ar dzīvniekiem un dabu, un norobežoties no tā visa, iekopjot laukus un aizsargājot tos no tiem pašiem meža dzīvniekiem, kas pirms tam tika godāti kā cilvēka senči un aizstāvji.

Pastāv hipotēze, ka tas notika klimata maiņas un demogrāfiskā faktora dēļ. Šai laikā bija nesen kā beidzies ledus laikmets, tas ir, dzīvnieki, kas varēja dzīvot ledus laikmeta apstākļos, izgāja līdzi ledājiem vai arī izmira, to kļuva arvien mazāk. Cilvēkam neatlika nekas cits, kā doties līdzi migrējošajiem dzīvniekiem vai arī palikt kādā vietā, kur pārtikas vēl bija pietiekami - piekrastes rajonos un ezeru krastos bija attīstīta zvejniecība, jo ūdens iemītnieku bija daudz. Šādi paradīzes dārza apstākļi neparedzēti ietekmēja iedzīvotāju dzimstību. Te noteicošais liekas fakts, ka sieviete spēj piedalīties pārceļošanā, ja viņai nesams ir tikai viens bērns, bet droši vien divus panest varētu būt visai grūti un pat neiespējami, kā arī tas, ka sievietei veicot ceļojumu gŗūtniecības periodā, šī grūtniecība visticamāk beidzas neveiksmīgi. Apmetoties uz pastāvīgu dzīvi vietā, kur visa ir pārpilnībā (atklāts, ka dzīvnieku un augu valsts šādos krastu rajonos tai laikā bijusi ļoti bagāta un daudzveidīga), šādu problēmu vairs nebija un cilvēku skaits sāka pieaugt arvien straujāk.

Nepagāja ne pāris gadsimtu, kad arī šie bagātie rajoni vairs nespēja dabiski uzturēt tik daudz cilvēku. Cilvēkam nācās iet citu ceļu, jo pārceļošana vairs nebija ne iespējama, ne iedomājama. Droši vien jau līdz šim laikam cilvēks bija iepazinis savvaļas graudaugu ražību, jo nobriedušās sēklas itin lielos daudzumos varēja ievākt pāris nedēļu laikā un pēc tam atkal pievērsties citiem darbiem - turpināt medības.

Pārapdzīvotība vedināja cilvēku domāt, kā racionālāk izmantot jau esošo - cilvēks varēja ievērot, ka graudaugi labāk aug tad, ja starp tiem nav citu augu (nezāles), vai arī to, ka arī no paša zemē iemestām sēklām izaug tādas pašas vārpas, tātad var šīs sēklas iemest zemē tur, kur šie augi paši nav spējuši nokļūt, tādējādi paplašinot lauku. Visticamāk, ka cilvēks pats pat nepamanīja, kā viņš jau sāk iekopt lauku, jo visas šīs lietas uzskatīja tikai par mazām viltībiņām sava vēdera labā. Un tā pamazām viņš iekļuva "slazdā" un klejotāja dzīvi nomainīja pret vietsēžu tikumiem un netikumiem.

Eiropā gan zemkopība pati no sevis neradās, tā tika pārņemta no kaimiņiem - no Rietumāzijas zemkopība ielauzās Grieķijā, no Grieķijas tālāk virzījās gan uz Vidusjūras piekrastēm, gan dziļāk Eiropā: vispirms uz Austrumeiropu, tad pārceļoties arī uz rietumu daļu.

Zemkopībai kļūstot par dominantu, mainījās arī cilvēku kopienu pārvaldes sistēmas, reliģija, sabiedriskās attiecības un parašas. Ja savācējsaimniecība neļāva radīt nekādus īpašus krājumus ceļošanas un gadalaiku dēļ, tad tagad bija iespējams izaudzēt vairāk nekā uz doto brīdi var patērēt un radās nepieciešamība izaudzēto uzglabāt, tādējādi radot iespēju palikt uz vietas arī laikā, kad it kā pārtika nekur nav iegūstama. Uzkrājumi rada privātīpašumu, kas paredz tā aizsardzības un dažādu likumu rašanos.

Mazinājās sievietes loma saimnieciskajā dzīvē, jo zemes apstrādāšana bija smags darbs, kas sievietei nedeva iespēju sevi pierādīt kā dzimtai nepieciešamu strādājot. Sabiedriskajā dzīvē tātad par galvenajiem noteicējiem kļuva sabiedrības vērtīgākā daļa - vīrieši. Tie, kuri bija uzņemti pieaugušo kārtā, piedalījās tautas sapulcēs, kur pulcējās visa cilts un izlēma visus svarīgākos jautājumus: strīdus dzimtu starpā, karus ar citām ciltīm. Tautas sapulcēs sprieda arī tiesu, vēlēja dzimtu vecāko padomi, kas vadīja cilti, un cilts vadoni, kurš sākumā pildīja tikai karavadoņa pienākumus cilšu savstarpējo karu laikā. Vairākas kaimiņos esošas ciltis apvienojās cilšu savienībās. Cilšu savienības bija aizsākums tautībām. Tām veidojās kopīga valoda, sadzīves un kultūras tradīcijas un apdzīvotā teritorija.

Zemkopība spēja uzturēt stabilas saimes. Tās kļuva noslēgtākas un nepieejamākas svešajiem. Arī pēc mantas cilvēki noslāņojās dažādās grupās. Daudzas dzimtas labākas saimniekošanas rezultātā kļuva turīgākas par citām. Tas viss radīja iespēju maiņas tirdzniecībai, kad kāda dzimta, kam labāk padevās, piemēram, trauku, kur uzglabāt produktus, veidošana, varēja par šiem pašiem traukiem iemainīt pārtiku no kādas citas dzimtas, kur varbūt ir vairāk vīriešu un tātad plašāki apstrādātie lauki un vairāk labības.

Izmainījās arī cilvēku apģērbs. Ja mednieki bija tērpušies nomedīto dzīvnieku ādās, tad zemkopis ātri vien atklāja linu un citu šķiedraugu vērtīgās īpašības. Tāpat sāka izmantot pieradināto dzīvnieku vilnu. Cilvēks izgudroja aužamos stāvus un stelles.

Medniekiem nebija nepieciešami trauki - viņiem bija tikai primitīvi to pašu zvērādu maisi ūdenim, pīti grozi, varbūt vēl koka trauki. Zemkopim toties bija nepieciešami trauki, kas nebaidās no uguns, lai varētu gatavot pārtiku no izaudzētajiem graudiem, tādēļ viņi sāka meklēt dažādas iespējas, kā to panākt. Šo meklējumu rezultātā radās māla trauki, keramika.

Reliģija, māksla un tradīcijas

Mednieku ciltis pielūdza savus senčus - dzīvniekus. Par senci parasti tika turēts lielākais un stiprākais dzīvnieks konkrētajā reģionā (mamuts, taurs, sumbrs, lācis), tāpēc to bez vajadzības nemedīja - liela dzīvnieka gaļu tik un tā nācās neizmantotu pamest, jo mednieku kopienas bija ļoti nelielas. Svēto dzīvnieku medīja tikai tad, ja bija nepieciešams tā atribūtus  - kaulus, zobus, ilkņus - iedot līdzi kādam mirušam kopienas loceklim, lai sencis viņu apsargātu arī pēc nāves. Ar šo senci-dzīvnieku saistīti arī auglības un atdzimšanas jēdzieni.

Rodoties zemkopībai šo vietu aizņem grauds, labības kūlīši, graudu produkti. Sākotnēji graudi un maize vispār tikai izmantoti tikai reliģiskiem mērķiem dažādos rituālos, tā ka varētu teikt, ka zemkopība attīstījusies tieši šīs dievību jeb reliģisko pārliecību maiņas dēļ. Grauds pats par sevi ir klasisks atdzimšanas piemērs - grauds tiek iemests zemē, kur tas uzglabājas zināmu laiku, tad no viņa izaug vārpa, no tās atkal izkrīt grauds un tā tas cikliski var atkārtoties mūžīgi. Cilvēkam bija viegli nonākt pie slēdziena, ka viņš tad arī pēc nāves varētu dzīvot savos pēcnācējos, tāpat kā grauds dzīvo vārpā, kas no tā izaug. Zemkopju apbedījumi kļuva arvien sarežģītāki. Mirušajiem līdzi deva dažādus priekšmetus. Lielu nozīmi pievērsa upurēšanai dieviem un senčiem. Veidojās asinsatriebības tradīcijas, kas pieprasīja, lai dzimta atriebjas par sava piederīgā noslepkavošanu. Dzimtai bija svarīgas senču dievības, kuras saistīja ar mājas pavarda un piederīgo sargāšanu. Radās daudzdievība - zemkopji pielūdza dabas spēkus: sauli, vēju, lietu, jo no tiem bija atkarīga raža, kā arī personificēja dažādus dabas objektus: kokiem, strautiem, akmeņiem bija savi gariņi, kas līdzinājās cilvēkam, tos varēja pielabināt dažādā veidā. Tas liecina tikai par to, ka cilvēks arvien vairāk attālinājās no dabas, baidījās no tās, un tādējādi centās to padarīt kaut mazliet līdzīgāku sev, tātad arī labvēlīgāku cilvēka dzimumam.

Ar kulta lietām pakāpeniski sāka nodarboties īpaši cilvēki - priesteri, šamaņi un burvji, kuriem bija autoritāte apkārtējo vidū.

Pilnveidojās arī akmens laikmeta cilvēku mākslas izpratne. Darbarīkiem, traukiem un apģērbam bez to praktiskās nozīmes vēl centās piešķirt arī ārēju skaistumu. Pastāv uzskats, ka arī tas attīstījas no misticisma - rakstiem vajadzēja sargāt priekšmetu no ātras bojāšanās, tāpat kā rotām vajadzēja sargāt cilvēku.

Nobeigums

Tā palēnām no pirmatnējām un nelielām klejotājciltīm, kuru galvenā problēma bija atrast pārtiku, izveidojās civilizācija ar ciematiem, ciemiem, pilsētām, radās cilšu apvienības, tautas, cilvēki iepazina lielākas teritorijas pateicoties sakariem starp dažādu reģionu iedzīvotājiem. Cilvēkam nācās daudz vairāk strādāt, lai apgādātu sevi ar pārtiku, bet tomēr zemkopības augļi ļāva uzturēt vairāk cilvēku ar viena darbu, sekmēja mākslas, skaistuma izpratnes, kā arī tehnikas attīstību, jo nemainot dzīvesvietu cilvēks varēja atļauties izdomāt un radīt dažādas lietas, kas palīdz saimniecībā, "apaugt ar lietām". Šai ziņā pāreja no savācējsaimniecības un ražotājsaimniecību tiešām dēvējama par revolūciju, jo tieši tā ir pirmais solis uz mūsdienu civilizāciju, pamatakmens progresa attīstībai.

Izmantotā literatūra:

1.     Kurlovičs G. Pasaules vēsture I. Senie laiki / Spīdolas skola - ģimnāzija; red. I.Stašulāne - Rīga: Izglītība - 88.lpp.

2.     Pāvulāne V., Vijups A. Aizvēsture un seno laiku vēsture / red. R.Riekstiņa - Rīga: Zvaigzne ABC, 1997 - 167.lpp.

3.     Radiņš A. Ceļvedis Latvijas senvēsturē / red. J.Goldmanis - Rīga: Zvaigzne ABC, 1996 - 299.lpp.

4.     Ralfs F.L., Lerners R., Mičems S., Berns E.M. Pasaules civilizācijas, to vēsture un kultūra. 1.sējums. Senie laiki. / W.W.Norton & Company, Inc.; red. R.Cimdiņa - Rīga: RaKa, 1998 - 376.lpp.