Ievads
Pirms aptuveni
trīsdesmit gadiem sāka parādīties pirmās netradicionālās reliģijas, un kopš tā
brīža tās sāka savu uzvaras gājienu visā pasaulē. Pašlaik visā pasaulē pastāv
vairāk par tūkstoti dažādu organizāciju ar miljoniem biedru, to popularitāte ir
skaidrojama ar neapmierinātību ar esošajām reliģijām, kā arī ar jauno reliģiju
pievilcību. Šo fenomenu nosauca par “reliģiju kaleidoskopu”, sakarā ar jauno
reliģiju daudzveidīgajiem mācību, paražu un organizācijas formu veidiem.
Attīstītajās
valstīs kulminācija jau ir pagājusi, un pakāpeniski interese par tām samazinās.
Tas ir saistīts gan ar vilšanos jaunajās reliģijās, gan ar lielāko un
ietekmīgāko reliģiju spiedienu un konkurenci. Tomēr jaunattīstības un
pēckomunisma valstīs šīs jaunās reliģijas gūst aizvien lielāku popularitāti.
Pastāv gan
kulti, kas piedāvā savu kristietības variantu ar “unikālu atklāsmi” un “vienīgo
pareizo izglābšanās ceļu”, gan kulti, kas sniedz savu austrumu reliģiju
interpretāciju, gan kulti, kas veic garīgus vingrinājumus - psihoterapeitiskos
seansus, gan arī dažādi citi.
Tomēr pagānismu
būtu kļūdaini pieskaitīt pie iepriekšminētajiem netradicionālajiem kultiem.
Pagānisms nav jauna reliģija, sekta vai novirziens, tas ir tikai pirmatnējās
reliģijas mūsdienu variants. Tam arī ideoloģiski nav nekā kopīga ar jebkuru
netradicionālo sektu, tas pat drīzāk ir sava veida protests visām esošajām
reliģijām, sevišķi , netradicionālajām. Tas ir arī protests mūsdienu
sabiedrības uzskatiem un rīcībai, tomēr šī neapmierinātība neizpaužas agresīvā
veidā.
Pagānisms
Pagānisms
ir vecākā reliģija pasaulē, kas vien ir zināma cilvēcei. Tā pirmsākumi ir
apslēpti, bet pieņem, ka tas ir radies līdz ar cilvēces vēlēšanos izpētīt
nezināmo un meklēt vienotību dievišķajos spēkos. Pagānismam nav pamatlicēja vai
arī pamatlicēju grupas, nav agrīno līderu, nav praviešu, mesiju, un svēto.
Vārds “pagāns” ir atvasināts no latīņu vārda “paganus”- civilpersona un no “pagus”-
ciems. Tas attēlo pagānus kā cilvēkus, kuri nāk no ciema,
jeb vēl vienkāršāk- ciemata iemītnieks. Kaut arī mūsdienās lielākā daļa pagānu, kā jau vairums cilvēku, dzīvo pilsētās, šis jēdziens
precīzi atspoguļo pagānu mantojumu un simpātijas, ko modernie pagāni jūt pret dabu. Tādejādi
modernie pagāni seko reliģijai, kura ir tikpat veca kā
cilvēce vispār, bet kuras prakse ir adaptēta, lai iederētos modernās pasaules
dzīvē. Lietas, kuras bija
vitāli svarīgas, lai izdzīvotu pagājušajos laikos, tiek godātas, un galvenie principi ir saglabāti, tomēr pagāni
atzīst, ka mūsdienu dzīves stils prasa arī mūsdienīgus uzskatus.
Vēsture
Modernā neopagānisma saknes rodamas
19.gadsimta romantismā un aktivitātēs, kuras iedvesmoja romantisms, piemēram,
Britu Druīdu ordenis (kuram tomēr ir senākas saknes). Dažreiz, apvienojoties
ar ekstrēmo nacionālismu, neopagānu grupas un uzskati bija pazīstami Eiropā
pirms otrā pasaules kara. Savukārt pašreizējais neopagānisms galvenokārt ir
20.gadsimta 60-to gadu “produkts”. Ietekmējušies no psihiatra Karla Junga un
rakstnieka Roberta Greivsa darbiem, neopagāni vairāk ir ieinteresēti dabā un
arhetipiskajā psiholoģijā, nekā nacionālismā.
Neopagānisms
Neopagānisms
pēckara gados pārsvarā ir plaucis ASV, Lielbritānijā un Skandināvijā. Dažas no
galvenajām neopagānu grupām ir:
·
Visu
Pasauļu Baznīca (the Church of All Worlds)-lielākā no visām pagānu kustībām, kura
balstās uz zemes mātes dievības godināšanu,
·
Feraferija
(Feraferia)-balstīta uz seno griķu reliģiju, arī koncentrējas uz dieviešu
godināšanu,
·
Pagānu
Ceļš (Pagan Way)-dabas reliģija, uzsvaru liek uz
gadalaiku dieviešu godināšanu,
·
Ziemeļamerikas
Reformētie druīdi (the Reformed Druids of North
America),
·
Mūžīgā
Avota Baznīca (the Church of the Eternal Source)-atjaunojusi seno ēģiptiešu reliģiju,
·
Vikingu
Brālība (the Viking Brotherhood)- atjaunojusi seno norvēģu rituālus.
Tāpat kā jēdziens
“austrumu reliģijas” ietver sevī gan budismu, gan
hinduismu, gan taoismu, tāpat arī jēdziens
“neopagānisms” aptver vairākas atsevišķas reliģijas, kurām ir sekojošas kopīgas
iezīmes:
§ viņu ticība bija loti lielā mērā vai pat
pilnīgi iznīcināta pagātnē, kopš tā laika to mēģina rekonstruēt no senajiem
informācijas avotiem,
§ duoteiska vai politeiska ticības sistēma-
viņi atzīst Dievu un Dievieti un (vai) tic daudzām dievībām,
§ daudzi sekotāji ir praktizē savu reliģiju
vienatnē, citi iesaistās mazās grupās,
§ viņi katru gadu svin četras galvenās
gadalaiku svinību dienas, kuras ir saistītas ar ekvinokcijām un saulgriežiem,
§ viņi svin arī četras papildus dienas- vienu
diena starp katriem saulgriežiem un
ekvinokcijām,
§ viņiem labāk patīk vadīt savus rituālus
brīvā dabā,
§ daudzi nepraktizē savu reliģiju publiski,
jo baidās no dedzīgiem, bet nepareizi informētiem kristiešiem, kuriem viņi
asociējas ar nelabo un sātanismu,
§ viņiem nav (vai arī tā ir minimāla)
hierarhiskās struktūras,
§ viņi rūpējas par apkārtni un jūt savu
tuvumu dabai.
Kas ir modernie pagāni?
Modernie
pagāni ir cilvēki, kas ir izdarījuši pozitīvu izvēli sekot savas izaugsmes ceļam, kas ir harmonijā ar dabu,
kurā mēs dzīvojam. Daudzi cilvēki ir
sākuši apzināties savu garīgo tukšumu un ir atklājuši sev pagānismu kā prieka
un mīlestības reliģiju, kas atļauj pašizteiksmi, bet arī mudina uz sabiedrisko
un apkārtnes atbildību. Modernie pagāni ir visu vecumu vīrieši un sievietes,
visu profesiju un sabiedrisko stāvokļu pārstāvji, no dažādām rasēm un tautām.
Starp Pagānu Alianses locekļiem ir gan zinātnieki, gan advokāti, gan studenti,
gan mediķi, gan lauksaimnieki. Viss, kas viņus vieno, ir vēlēšanās sekot
garīgajam ceļam, kas ir harmonijā ar dabu un kas mudina uz sevis atklāšanu un
individuālo atbildību.
Pagānisma novirzieni, tradīcijas.
Pastāv
daudzi novirzieni zem vispārējās pagānisma klasifikācijas. Kaut arī starp viņām
pastāv kopēja saikne, tomēr viņu individuālā ticība un prakse var ievērojami
atšķirties. Vairums novirzienu uzsver dzimumu vienlīdzību, tomēr dažas var būt
orientētas vairāk uz vīriešiem vai uz
sievietēm.
Populārāko
pagānisma novirzienu īss raksturojums:
ü Norvēģu pagānisms (Asatru). Cēlies
Ziemeļeiropā, to tradīcijas praktizē tie, kas radniecību ar norvēģu un teitoņu
senčiem un kuri vēlas studēt sāgas, ēdas un rūnas. Asatru veicina garīgo
izaugsmi un atbildības sajūtu, bieži vien kontekstā ar seno karotāju
tradīcijām.
ü Ķeltu pagānisms- dzimtā reliģija ķeltu un
ģēļu tautām. To praktizē daudzi cilvēki Austrālijā un Jaunzēlandē, kuri vēl
joprojām jūt savu piederību ķeltu un ģēļu tautām. Ķeltu reliģijas būtība un
mācība tika iekodēta senajās leģendās, kuras mutiski tika nodotas nākamajām
paaudzēm. Modernie ķeltu pagāni grib atkal ieviest šos mītus, leģendas, kā arī
zināšanas mūsdienu pasaulē.
ü Diānas burvju māksla (Dianic Witchcraft)- novirziens, kas godina dievišķības sievišķos aspektus. Sievietēm izrāda
lielu cieņu, un rituāli bieži vien ir radīti, lai uzlabotu viņu pašvērtējumu un
paaugstinātu iekšējo garīgumu.
ü Druīdisms. Modernās druīdisma tradīcijas
uzsver tādas mākslinieciskās spējas kā dzeja un mūzika un iedrošina tā locekļus
studēt šos vai citus akadēmiskos priekšmetus.
ü Apkārtējās vides pagānisms. Mūsdienās
daudzi pagāni neseko specifiskam novirzienam, bet aktīvi strādā, lai glābtu
dabu no turpmākās izpostīšanas un godā Zemi, kā Dabas Mātes svētu iemiesojumu.
Šim reliģijas novirzienam bieži vien nav formālu rituālu vai dievkalpojumu
metožu, bet tas aicina katru indivīdu
godāt Zemes Māti, rūpējoties par dabu un par visām tās radībām.
ü Etniskais pagānisms. Daudzi modernā
pagānisma novirzieni ir balstīti uz kādas noteiktas etniskās grupas(modernās
vai arī antīkās). Pie antīko etnisko grupu novirzieniem var pieskaitīt grieķu,
romiešu un ēģiptiešu pagānismu. Savukārt mūsdienu etniskās grupas turpina savas
tradīcijas, piemēram, vudū, santerija un iedzimto Amerikas indiāņu tradīcijas.
Šeit var iekļaut arī Klusā okeāna un Austrālijas aborigēnu vietējās pagāniskās
tradīcijas. Diemžēl ļoti daudz mītu, tradīciju un zināšanu tika pazaudētas
sakarā ar misionāru un ieceļotāju nežēlīgajām darbībām.
ü Vīriešu mistērija (Male Mysteries).
Tas ir praktisko darbību kopums, kas ir kļuvis populārs līdz ar pagāniem-
vīriešiem, kuri grib izpētīt savu vīrišķību. Atšķirībā no patriarhālajām
reliģijām, šis novirziens koncentrējas uz garīgo izaugsmi, kas sasniedzama
dzīvojot savrupi vai mazās grupās .
ü Šamanisms. Šamanismā tiek izmantotas tādas
prasmes kā ceļošana pa garu valstību, zināšanas par kokiem, augiem un par
totēma dzīvnieku izmantošanu. Cilts šamanis bieži vien bija atbildīgs par cilts
reliģiskajiem jautājumiem, kā arī par lietām, kas saistītas ar dzimšanu, nāvi
un ārstēšanu. Šamaņi ir spējīgi sarunāties ar cilts priekštečiem un iegūt
zināšanas, kuras izmantojamas cilts labā. Šī pati prakse tiek izmantota arī
mūsdienu sabiedrībā, to izmanto daudzi modernie pagāni.
ü Vikka (Wicca). Tā ir Eiropas senās folkloras un maģisko rituālu moderna atdzimšana. Vikāņi parasti uztver dievību Dieva un Dievietes
veidolā, kuriem ir dažādi izpausmes veidi. Vairums vikāņu svin astoņus
festivālus katru gadu un satiekas atbilstoši Mēness fāzēm.
ü Burvestība (Witchcraft). Bieži vien tiek saukta par Veco
reliģiju. Modernie sekotāji bieži vien ir prasmīgi ārsti un augu pazinēji, viņu
prakse un tehnika ir līdzīga šamaņu darbībām.
Reliģiskā pārliecība.
Pagānu
garīgā un reliģiskā pārliecība ir, ka dievība ir draudoša un izcila reizē,
tāpēc dievība ir daļa no cilvēka būtības, no dabas un visa, kas ir apkārt.
Dievību uzskata par vīrišķu un sievišķu reizē.
Pagāni
netic duālistiskajam uzskatam par absolūtajiem pretstatiem- “labais pret
ļauno”. Pagāni tic, ka katrai lietai ir sava vieta, ka cilvēkam ir jātiecas pēc
dinamiska līdzsvara un harmonijas. Pagānu filozofijā nav vietas ekstrēmismam
jebkurā formā.
Daudzi
pagāni tic reinkarnācijai. Pastāv liela līdzība ar uzskatu par dzīves cikliskumu, kura nebeidzas ar fiziskā
ķermeņa nāvi. Vairumam pagānu nepastāv tādi jēdzieni kā debesis vai elle, kā to
saprot kristieši. Tomēr ziemeļu pagānisma tradīcijas ietver gan debesu, gan
elles jēdzienus kopā ar sarežģītu šo valstību filozofiju. Īsumā- debesis ir
pēdējā atpūtas vieta un elle ir atpūtas vieta, no kurienes dvēseles var
izvēlēties iespēju piedzimt vēlreiz. Ziemeļeiropas tautu tradīcijās elle nav
lāstu vieta. Vikāņu reliģijā ir vieta, kas tiek saukta par “vasaras laukiem”-
vieta, kur dvēseles rod mieru pirms atkal piedzimt fiziskajā pasaulē. Druīdu
ticība reinkarnācijai ir apstiprināta vairākas reizes klasiskajos avotos.
Piemēram Poseidonijs (atsaucoties uz Diodoru) raksta: “Druīdi tic tam, ka
cilvēka dvēsele ir nemirstīga un ka pēc noteikta laika tās sāk jaunu dzīvi, kad
dvēsele nokļūst citā fiziskā ķermenī”. Jūlijs Cēzars raksta: ”Galvenā mācība, ko
druīdu priesteri tiecas iemācīt tautai ir uzskats, ka dvēseles ir nemirstīgas,
bet pēc nāves tās pāriet no viena cilvēka otrā . Tāpēc viņiem nav bail no
nāves, tādejādi viņi ir drošsirdīgi un bezbailīgi kareivji.” Katram pagānu
novirzienam ir sava filozofija par pēcnāves dzīvi un reinkarnāciju, katram
atsevišķam pagānam var būt arī savi uzskati par šīm lietām, jo pagānu reliģijās
nav dogmu vai vispār stingtu mācību, kurām būtu stingri jāseko. Pagānisms ir
viens no tā sauktajiem “mistēriju ceļiem”, kur katram indivīdam ir tiešs
kontakts ar dievībām, kaut gan aizvien vairāk izplatās prakse, ka pagānu
priesteri un priesterienes vada rituālus kādai cilvēku grupai, tomēr
individuāls kontakts ar dievībām paliek galvenais mērķis daudziem
praktizējošiem pagāniem. Tas krasi atšķiras no vairuma oficiālo reliģiju, kur
kāda autoritāte izpilda rituālus un lūdz dievišķos spēkus visas draudzes vārdā.
Vairumā pagānisma reliģiju katrs indivīds ir
pats sev priesteris vai priesteriene.
Pagāni
nepielūdz kokus vai akmeņus, tomēr godā dievišķo spēku, kurš atrodas visā- gan
kokā, gan akmenī, gan jebkurā citā priekšmetā vai dzīvā būtnē.
Pagāni
negodina pestītājus vai citus garīgos līderus. Uzsvars ir uz katra indivīda
garīgo apgaismotību un atbildību, tāpēc nepastāv citu personu godināšana.
Pagānu praktiskā darbība ir kā ceļojums uz pašatklāsmi un savas vietas atrašanu
dievišķajā valstībā.
Pagānisms
nav kults, jo kultiem ir kāds līderis, bet pagānismam tāda nav. Individuālās
grupas parasti vada viens vai divi cilvēki, kuriem ir vislielākā pieredze šajā
reliģijā, bet šiem cilvēkiem nav ietekmes ārpus savas grupas.
Reliģiskā prakse: godināšana.
Pagāni
tic, ka ir tiesības pielūgt tā, kā viņš grib, nepastāv likumi, kuri pieprasītu pagāniem sekot kādai
noteiktai lūgšanas manierei. Daži pagāni lūdzas formālā manierē- viņiem ir
vairāk instinktīvs un neapzināts veids kā sarunāties un pateikties Dievam un
Dievietei. Daži pagāni lūgšanas uzskata par savu personisko lietu, citi
sapulcējas grupās un dievkalpojumi notiek sarunājoties savā starpā vai arī ar
Dievu un Dievieti. Ka vairumam reliģiju, arī pagānismam ir rituāli, kas
saistīti ar laika ritumu, ar dažām tradīcijām dzimšanai, precībām un nāvei. Tām
pagānu reliģijām, kuras visvairāk atbilst “mistērijas ceļam”, ir arī
iestājceremoniju rituāli, tie ir domāti lai ierosinātu garīgo atmošanos
jaunuzņemtajā biedrā. Bet tajos nav tādas prakses kā dzīvnieku upurēšana vai jebkuras darbības, kas ir pret uzņemamā
biedra gribu.
Rituāli,
kas godina piedzimšanu, kuri bieži vien ietver sevī arī vārda došanas
ceremoniju, neapsola jaunpiedzimušo tieši šai reliģijai, kā to dara
kristietība. Bērna vecāki bieži vien lūdz dievībām aizstāvību un vadību par
bērnu , bet neapsola to izaudzināt to kādā noteiktā ticībā.
Tā
ir cieša pagānu pārliecība, ka katram indivīdam ir jāseko savam ceļam. Bērnus
māca savu ģimeni un draugus, būt godīgam, uzticīgam un izturēties pret dabu kā
pret svētumu, mīlēt un cienīt visas dzīvības formas. Bez šīm pamatmācībām,
bērni tiek iedrošināti jautāt un rast sev savu garīgo ceļu. Daudzi pagāni
neslēpj, ka viņi bērniem atklāj daudzu reliģiju mācības, tā lai bērns saņem
labi sabalansētu garīgo izglītību.
Reliģiskā prakse: svētku dienas.
Pagāniem
katra diena ir svēta, bet, protams, arī noteikts svētku dienu skaits gadā.
Svētku dienas, kā arī laiks, kurā tās svin, nav stingri noteiktas. Pastāv tādas
svētku dienas, kuras svin vairāku novirzienu pārstāvji, bet tās var nesvinēt
citu novirzienu pārstāvji un tam līdzīgi.
Iespējams
vislabāk pazīstams ir svētku dienu cikls, ko svin daudzi pagāni, iekaitot
vikāņus un modernos druīdus. Pastāv astoņas svētku dienas: Samhain, Džūli
(Giuli,Yule), Imbolg (pazīstams arī kā svecīšu diena), pavasara ekvinokcija
(Lieldienas), Beltane, Lita (Litha)-vasaras saulgrieži, un rudens ekvinokcija
(Mabon). Šīs svētku dienas ir cēlušās no dažādām ķeltu un sakšu tradīcijām. To
būtība modernajā sabiedrībā ir saglabājusies pateicoties pasakām un tradīcijām.
Citas
pagānu tradīcijas atzīmē gadalaiku maiņu ar četrām svētku dienām. Kā jau
pagānismā, arī šajās tradīcijās ir uzsvars uz cilvēkam svarīgām lietām, nevis
uz nelokāmām doktrīnām.
Pagānisms Austrālijā un Jaunzēlandē.
Pagānisma
vēsture Austrālijā un Jaunzēlandē ir
gara, jo pirmatnējie iedzīvotāji bija pagāni pirms ieradās kolonisti un
viņu pavadoņi- kristiešu misionāri. Vietējo iedzīvotāju pievēršana kristietībai
bija nežēlīga. Pirmā atjaunotā Eiropas pagānisma parādīšanās Austrālijā un
Jaunzēlandē nav zināma, bet ir ziņas par raganu saietu Kanberā 20.gadsimta
20.-os gados. Daudzi ieceļotāji atveda sev līdzi arī savu reliģiju un
tradīcijas. Un kopš 70.-tiem gadiem tika publicētas neskaitāmas grāmatas par
atjaunoto pagānu reliģiju un tās praksi.
Kaut
arī dažviet vēl ir saglabājies likums par burvestības praktizēšanas aizliegumu,
tomēr modernie pagāni var praktizēt savu reliģiju Austrālijā un Jaunzēlandē bez
bailēm. Pagani vēl joprojām paliek dažu fundamentālistu- fanātiķu uzbrukuma
mērķis, tomēr aizvien mazāk un mazāk saprātīgi domājošu cilvēku uz tver
fundamentālistu muļķības nopietni. Tomēr tieši fanātisma eksistēšanas dēļ, daži
pagāni praktizē savu reliģiju privāti un nepublisko savus reliģiskos uzskatus.
Daži
pagāni tiek sagatavoti kā sabiedriskie runasvīri, lai stāstītu par savu
reliģiju. Caur tādu organizāciju kā
Pan Pacific Pagan Alliance un tam līdzīgām, viņi sniedz
precīzu un saprātīgu informāciju masu mēdijiem, policijai, vietējās valdības
organizācijām, bērnu aprūpes birojiem par pagānu darbību.
Pagānisms ASV.
Tā
kā amerikāņi turpina dzīves jēgas meklējumus, pagānisms un citas mistikas reliģijas
piedzīvo atdzimšanu. Saskaņā ar dažiem informācijas avotiem, ASV ir no 50 līdz
100 tūkstoši pašidentificētu pagānu. Aptaujās daudzi cilvēki sevi uzskata par
citas reliģijas pārstāvjiem, tāpēc aptauju rezultāti ir zemāki nekā īstenībā.
Interese
par pagānismu ASV, kā arī Lielbritānijā un Skandināvijā, var tikt interpretēta
kā atbilde uz aizvien pieaugošo neapmierinātību ar pasaules ekoloģisko stāvokli
un materiālās pasaules pārsvaru pār garīgo pasauli. Cilvēki ir vīlušies
vairākuma reliģijās un materiālismā, kas atstāj iekšēju tukšumu.
Pagānu Ētika.
“Dari,
ko tu vien vēlies, bet tā, lai tas nekaitētu citiem.”- tas ir galvenais pagānu
sauklis. Tā ir pozitīva morāle, nevis aizliegumu saraksts. Katrs indivīds
pats ir atbildīgs par savas īstās dabas
atklāšanu un tās attīstīšanu līdz pilnībai, harmonijā ar apkārtējo pasauli.
Pagānu paražas, uzskati.
Tā
kā pagānisms uzsver individualitātes svarīgumu, eksistē maz plaši izplatītu
paražu. Dabas svētuma apziņa, rūpes par apkārtni un vienlīdzīga atbildība par
jebkuru dzīvu radību- tas viss nosaka paražu saturu.
Pagānu
filozofijā nepastāv nekādu uztura prasību vai aizliegumu. Tie pagāni, kas ir
veģetārieši vai kuri atturas no alkohola, tabakas, dara to savas brīvas gribas
dēļ, nevis ticības doktrīnu dēļ.
Nepastāv
nosodīšanas likuma, un konflikts staro personām paliek uz to atbildības, kuri
tajā ir iesaistīti. Nepastāv grēku nožēlošana un reliģiskie sodi. Pagānismā nav
likumu vai noteikumu, kas saistīti ar morāli vai ētiku, jo katrs indivīds ir
atbildīgs par savu viedokli un lēmumiem. Pagānu reliģija kā tāda ne atbalsta,
ne nosoda darbības, kas ir saistītas ar seksuālo aktivitāti, alkohola vai citu
prātu aptumšojošu vielu lietošanu. Katrā ziņā katram indivīdam var būt
personiskais viedoklis par šīm lietām, bet to nevar uzskatīt par visas
reliģijas viedokli.
Pagāniem ir liela
cieņa pret dzimumu vienlīdzību, un viņi neapspiež sieviešu tiesības atšķirībā
no dažām citām reliģijām. Pagānu priesteriem ir tāds pats statuss kā
priesterienēm, dažās tradīcijās sievietēm ir pat priekšroka reliģisko rituālu
vadīšanā.
Daudzi pagāni
atzīst “vecākā” jēdzienu- tie ir kopienas pārstāvji, kuriem, pateicoties savai
pieredzei, ir lielāka izpratne par sabiedriskajiem, morāles un praktiskajiem
jautājumiem. Pagāni, kuri pulcējas kopā, bieži vien gaida no šiem “vecākajiem”,
kas vada šo grupu, padomus par morāles jautājumiem un par uzvedību sabiedrībā.
Tomēr tā ir pagānisma pamatdoma, ka katram indivīdam ir jāuzņemas pilna
atbildība par savu rīcību. Nepastāv grēksūdzes vai jebkura cita veida grēku
atlaišanas, lai noveltu atbildību uz citu personu vai Dievu un Dievieti.
Maldīgie
uzskati par pagānismu
Ø
Pagāni nav saistīti ar svēto
simbolu, citu reliģiju uzskatu un tradīciju sagrozīšanu.
Ø
Pagāni neizpilda upurēšanu (ja nu
vienīgi sava laika un enerģijas).
Ø
Pagāniem nav nekas pretim citu
reliģiju uzskatiem.
Ø
Pagāni nekad nav seksuāli
uzmākušies bērniem, tieši pretēji- kaut arī daudzi apgalvo, ka mūsdienu raganas
un okultisti ir seksuāli uzmākušies bērniem, tomēr to neviens nespēj pierādīt,
jo tās ir tikai nepatiesas baumas. Ja kāds pagāns aizskartu bērnu tiesības, tad
viņam sekotu mūžīgais lāsts, jo tas ir pilnīgi pretēji pagānisma uzskatiem-
bērni ir nākotne un daļa no dievišķās pasaules. Pagānu bērni piedzimst un izaug
mīlestībā un vienotībā, viņi ir svēti un pret viņiem tā arī izturas.
Druīdisms
Modernais
druīdisms ir viena no vispopulārākajām neopagānisma reliģijām. Daži mūsdienu
druīdi mēģina atjaunot antīkā druīdisma uzskatus un rituālus, savukārt citi
sekotāji cenšas radīt jaunu druīdismu ar senču garu un dievu palīdzību.
Vēsture
Saskaņā
ar vēstures hronikām, druīdi apmetās visā Gallijā un Britānijā romiešu
iekarojumu laikā. Vēstures avoti liecina, ka dabaszinātnes, ģeogrāfija,
teoloģija un astroloģija bija viņu mīļākās nodarbošanās. Druīdi labi pazina
medicīnu, sevišķi augus un ārstniecības zāles.
Druīdi
dzīvoja stingrā atturībā, saglabājot pilnīgu slepenību un jaunus biedrus
pieņēma tikai pēc ilga pārbaudes laika.
Daudzi ordeņa biedri dzīvoja apstākļos, kas bija līdzīgi klosteriem, un
apvienojās askētu grupās. Kaut gan no viņiem neprasīja ievērot celibātu, tomēr
tikai nedaudzi no viņiem bija precēti. Daudzi druīdi nošķīrās no ārpasaules un
dzīvoja alās vai citās nomaļās vietās, laiku pavadot lūgšanās, pārdomās un
veicot rituālus.
Paša
vārda “druīds” izcelšanās joprojām ir neskaidra. Īru vārds “drui” nozīmē “ozolu
cilvēki”, bet par “driādām” sauca meža un koku dievības Senajā Grieķijā.
Savukārt gallu vārds “druidh” nozīmē “gudrais” vai “burvis”, bet sanskritā ar “dru” apzīmē mežu. Lai arī cik atšķirīgi
būtu šie vārda skaidrojumi, tomēr pretrunu šeit nav, jo izveidojas sava veida
loģiskā secība: mežs- koks- ozols- zintnieks, un visi šie jēdzieni ir druīdu
mistērijas būtība.
Druīdi
bija slepenas skolas sekotāji, kura atgādināja Senās Grieķijas Vakhiešu un
Elevsiešu mistērijas (“mistērija”- slepenas reliģiskās tradīcijas, kurās varēja
piedalīties tikai iesvētītie), kā arī Izīdas un Ozīrisa kultus Senajā Grieķijā.
Pastāv
daudz minējumu par to, vai druīdiem bija slepenas zināšanas. Viņu mācība nekad
netika pierakstīta, bet tika nodota no mutiski ar speciāli izvēlētu kandidātu
palīdzību. Pastāv uzskats, ka druīdi savas zināšanas ir ieguvuši no feniķiešu
un tiriešu jūrasbraucējiem, kuri tūkstoš gadus pirms Kristus dzimšanas
izveidoja kolonijas Gallijā un Britānijā. Citi pētnieki uzskata, ka druīdu
mistērijām ir austrumnieciska izcelsme, iespējams, ka tās radās no budisma.
Druīdu panteons ietvēra sevī lielu skaitu romiešu un grieķu dievu. Šis fakts
ļoti pārsteidza Cēzaru savu iekarojumu laikā Britānijā un Gallijā, un tas
kalpoja par iemeslu apgalvojumam, ka vietējās ciltis pielūdz Merkūriju,
Apolonu, Marsu un Jupiteru tieši tāpat, kā to dara latīņu valstīs. Tomēr druīdu
mistērijas nav cēlušās no britu un gallu kultūrām, tās ir cēlušās no daudz
senākām civilizācijām. Britu salu tuvums zudušajai Atlantīdai (kā to uzskata
daudzi senie vēstures avoti) var būt par izskaidrojumu Saules pielūgšanai, kas
ieņēma svarīgu lomu kā druīdu tā atlantu rituālos.
Druīdu
skola. Druīdu skola iedalījās trijās daļās. Pirmā bija Ovātu skola. Tā bija
pakāpe, kas neprasīja speciālu attīrīšanos un nodošanos. Ovāti ģērbās zaļas
krāsas apģērbos, kas druīdiem simbolizēja mācīšanos. Viņi kaut ko saprata gan
no medicīnas, gan no astronomijas, gan dzejas un mūzikas. Pie ovātiem piederēja
tie cilvēki, kas tika pieņemti druīdu ordenī pateicoties savām labajām rakstura
īpašībām un psiholoģiskajām zināšanām par dzīves problēmām. Pie otras skolas
piederēja bardi. Viņi parasti valkāja debeszilas krāsas apģērbu, kas
simbolizēja harmoniju un patiesību. Bardiem bija no galvas jāiemācās 20
tūkstoši druīdu svēto dzejoļu. Viņi bieži tika attēloti kā britu vai īriešu
arfa, kuras stīgas ir izgatavotas no cilvēku matiem, bet to skaits sakrita ar
ribu skaitu cilvēkiem. No bardu vidus tika izlasīti skolotāji, kuri apmācīja
tos, kuri gribēja iestāties druīdu mistērijā. Trešo skolu veidoja paši druīdi.
Tieši viņi vadīja reliģiskās ceremonijas. Druīdi vienmēr bija ģērbušies baltā,
kas simbolizē tīrību un Sauli. Jaunie druīdu ordeņa biedri bija gludi skūti un
ģērbušies ļoti vienkārši, savukārt vecākajiem biedriem bija kuplas bārdas un
krāšņas zelta rotaslietas. Druīdu apmācības sistēma Britānijā bija daudz
augstākā līmenī nekā kolēģiem kuri dzīvoja uz kontinenta, tāpēc daudzi gallu
jaunieši tika sūtīti uz Britāniju, lai apgūtu filozofijas mācību un vispārējo
sagatavotību.
Izvēles
brīvība. Lai kļūtu par ordeņa biedru, kandidātam bija jābūt no labas ģimenes
un jābūt ar labām morālajām īpašībām. Kandidātiem bija jāiztur dažādi
pārbaudījumi, kas galvenokārt bija saistīti ar viņu raksturu stiprumu, tikai
nedaudziem izdevās to izturēt. Piemēram, kandidātam bija ilgstošu laiku
jāpavada zārkā, kas simbolizēja Saules dieva nāvi. Tomēr augstākais
pārbaudījums bija, kad kandidātu vienatnē aizsūtīja atklātā jūrā ar laivu. Tas
bija ļoti grūts pārbaudījums, un daudzi gāja bojā, savukārt tie, kas izturēja,
tika uzskatīti par no jauna piedzimušiem. Tikai pēc šiem pārbaudījumiem
kandidātiem uzticēja slepenas druīdu doktrīnas, kuras tika atklātas mežu
biezokņos un slepenās alās. Viņiem tika atklāti noslēpumi par Visuma rašanos,
par dievu būtību, par dabas likumiem, okulto medicīnu, debess ķermeņu ietekmi,
kā arī par maģiju un burvestību. Druīdi ticēja dvēseles nemirstībai un
reinkarnācijai. Džeimss F. Klārks savā grāmatā “Desmit nozīmīgas reliģijas”
druīdu ticību apraksta šādi: “ Druīdi ticēja trijām pasaulēm un pārvietošanās
iespējai no vienas citā. Augstākajā pasaulē valda laime, zemākajā- nelaime, bet
pa vidu tām atrodas reālā pasaule. Pārvietošanās no vienas pasaules otrā var
būt gan kā soda veids, gan kā apbalvojums, gan kā veids kā attīrīt dvēseli.
Reālajā pasaulē labais un ļaunais ir savijušies un atrodas līdzsvarā, tā ka
katram cilvēkam ir iespēja vienu no tiem izvēlēties. Tāpat druīdi uzskata, ka
katrai lietai ir trīs faktori: tās būtība, iemesls un ietekme. Pastāv trīs
lietas, kas pastāvīgi samazinās- tumsa, meli un nāve; kā arī trīs lietas, kas
pastāvīgi palielinās- gaisma, dzīve un patiesība.”
Ozola
zari mūs sargā... druīdi pielūdz dabas garus- fejas, rūķus, undīnes- mežu
un upju mazos iemītniekus. Kā vēsta leģendas, tad tieši ar viņu palīdzību
druīdi savu koku kalendāru, kas ir tik populārs mūsdienās. Mitoloģiskā dievu un
koku saistība sastopama ļoti bieži: Atiss un priede, Ozīriss un ciedrs,
Jupiters un ozols, Apolons un lauru koks un tā tālāk. Vispārīgākā nozīmē koka
simbols nozīmē kosmosa dzīvi. Koks simbolizē arī nemirstību. Tā kā kokiem ir
vertikāli izstiepta forma, tas ir arī absolūtās būtības, tas ir, zemes centra,
simbols. Koki pastāvīgi tiek pieminēti gan vēdās, gan Jaunajā Derībā, gan
daudzu tautu svētajos rakstos.
Iņ-
jaņ. Savā grāmatā “ Visu laiku un tautu slepenās sabiedrības” Čārlzs
Hekstons druīdu tempļus apraksta šādi: “Viņu tempļos glabājās svētā uguns, bet
tempļi atradās ozolu audzēs. Tempļiem bija dažāda formas, piemēram, olveidīga
(saskaņā ar daudzu tautu ticējumiem no olas ir cēlies Visums). Bija arī apaļi
tempļi, piemēram, Stounhendžas templis, kur aplis simbolizē bezgalību. Tāpat
bija arī čūskveidīgi, krustveidīgi, spārnveidīgi tempļi. Galvenās druīdu
dievības parasti saistījās ar divām galvenajām figūrām- vīrieti un sievieti,
dižo Tēvu un Māti- Hū un Keridvenu, Ozīrisa un Izīdas, Vakha un Cerēras analogiem, kas pārstāv divus visas būtības
principus.” No šejienes tad arī nāk gallu druīdu Merkūrija pielūgšana.
Merkūrijs apvieno sevī divus būtības aspektus un ir hermafrodīts (no vārdiem
“Hermejs” un “Afrodite”)
Modernie druīdisma novirzieni.
Bardu,
ovātu un druīdu Ordenis. Pāstāv divas versijas par šis grupas izveides
vēsturi. Viena versija ir, ka šīs grupas saknes rodamas Senajā Druīdu Ordenī,
kuru ir dibinājis Henrijs Harls Anglijā 1781. gadā. Šī grupa vairākkārt ir
sašķēlusies atsevišķās organizācijās savu iekšējo nesaskaņu dēļ. Ap 1918.gadu
pastāvēja piecas grupas, kuras mēģināja izpildīt saulgriežu ceremonijas
Stounhendžā, un visas tās bija Senā Druīdu Ordeņa daļas. Līdz 1955.gadam visas
tās jau bija pazudušas, izņemot “British Circle of Universal Bond”, kas pēc tam, 1963. gadā,
sašķēlās, lai veidotu Bardu, Ovātu un Druīdu Ordeni. Savukārt Bardu, Ovātu un
Druīdu Ordenim ir sava versija par savu izcelsmi, kuri uzskata, ka ir cēlušies
tieši no Senā Druīdu Ordeņa, ko dibinājis Džons Tolands 1717.gadā.
Britu
Druīdu Ordenis. To 1979.gadā nodibināja Filips Šalkress un Emma Orra. Viņi
uzskata druīdismu par patstāvīgas mainīšanās un atjaunošanās procesu, piemēram,
tradīcijas tiek patstāvīgi mainītas, lai tās būtu vērstas uz katras paaudzes
vajadzībām. Viņiem pašlaik ir 3000 biedru, vairums- Lielbritānijā
Ziemeļamerikas
Reformētie Druīdi. Šī kustība sākās kā vidusskolnieku joks ASV vidusrietumu
koledžā (Karlitonas koledža Norfīldā). Tas notika 1963.gadā. Koledžas
administrācija pieprasīja, lai visi skolnieki apmeklētu baznīcu. Daži skolnieki
izdomāja Ziemeļamerikas Reformēto Druīdu organizāciju, kā atbildi uz šo
prasību. Kustības līderi bija pārsteigti, kad skolnieki gribēja turpināt šo
kustību, pat tad, kad šī prasība vairs nebija spēkā. No šīs organizācijas
atdalījās vairākas neopagānu druīdu kustības:
Arn
Draiocht Fein. To var iztulkot kā “mūsu pašu druīdisms”. To nodibināja
Īzaks Bonevits, kas pašlaik ir goda arhidruīds. Arn Draiocht Fein liek uzsvaru
uz zinātniskiem pētījumiem un “seno tradīciju un modernās realitātes
saplūšanu”. Viņu mērķis ir atjaunot Viseiropas druīdismu, iekļaujot elementus
no baltu, ķeltu, ģermāņu, slāvu un pat antīko grieķu un romiešu uzskatus. Arn
Draiocht Fein četras reizes gadā publicē žurnālu “Birzs Mātes Ziņas” un divas
reizes gadā “Druīdu Progresu”.
Keltria.
Pieci Arn Draiocht Fein locekļi Pagānu Garu sapulces laikā 1986.gadā izvedoja
sarakstu ar 13 problēmām, kas ir saistītas ar Arn Draiocht Fein, un, imitējot
Mārtiņu Luteru piestiprināja to pie Īzaka Bonevita mašīnas durvīm. Keltria
pievērš uzmanību senajai ķeltu reliģijai un veic nepubliskus rituālus. Viņi
publicē žurnālu “Keltria: druīdu un ķeltu maģikas žurnāls”.
Visu Pasauļu Baznīca
Kas ir Visu
Pasauļu Baznīca?
Visu Pasauļu Baznīca ( The Church of All
Worlds) ir organizācija, kas uzskata Zemi un visu, kas ir uz tās, par svētu. Tā
ir kā jumta organizācija, kas ietver daudzus pagānus, neopagānus un citus
cilvēkus ar līdzīgiem uzskatiem. Tā nav noslēgta organizācija un aicina visus
pievienoties, lai kopā, mācītos par Zemi, apkārtni, cilvēku un par fizisko un
garīgo pasauli, kurā mēs dzīvojam. Viņi cenšas palīdzēt cenšas palīdzēt Zemes
atmosfērai, izglīto tos, kuri vēlas kaut ko vairāk iemācīties par pagānismu,
Dievu un Dievieti un par viņu dalību Zemes attīstībā. Viņi godina dzīvību visās
tās izpausmes formās. Viņi nododas dzīves stilam, kas ir ētisks, labsirdīgs un
ekoloģiski saprātīgs. Viņu garīgais ceļš ir balstīts uz personisko atbildību,
uz pašu cilvēku un uz dabu kopumā. Viņi tiecas pēc harmoniskas ekofiziskas
saprašanās ar visu Svētās Zemes Mātes biosfēru un cenšas izpaust šīs attiecības
ar godināšanu daudzos veidos.
Starp
Visu Pasauļu Baznīcas biedriem ir daudz dažādu cilvēku. Viņus visus vieno
ticība pozitīvā attieksmē pret dzīvību un biosfēru. Visu Pasauļu Baznīca
iekļauj pagānus, kuri sevi uzskata arī par šamaņiem, vikāņiem, vūdū, budistiem,
hinduistiem, sufistiem un citiem. Lai atļautu katram biedram pašam sekot savam
ceļam, Visu Pasauļu Baznīca ir izveidojusi vairākas apakšorganizācijas, kas
specializējas dažādās baznīcas aktivitātēs:
o
Dabas
Mātes Miermīlīgais Ordenis ( The Peaceful Order of the Earth Mother) – domāts,
lai audzinātu bērnus un ģimenes kopumā.
o
Mūžīgo
Mežu Ordenis ( The Order of Forever Forests)- aktīvs ekoloģiski orientēts
novirziens.
o
Dzīvesveida
Ordenis- palīdz tā biedriem attīstīties caur pašizglītošanos, lai kļūtu par
iesvētītiem garīdzniekiem un mācītājiem.
o
Ekosofisko
Pētījumu Asociācija ( Ecosofical Research Association)- filozofiskais novirziens,
pēta Visumu un tā nozīmi, būtību, kā arī mītu un leģendu izcelšanos.
o
Sarkanā
Piecstūra Ordenis (The Order of the Red Pentacle)- novirziens, kas līdzīgs
Sarkanajam Krustam.
o
Nemeton-
par publicēšanu un naudas sagādāšanu atbildīgs novirziens. Publicē avīzi “Zaļā
ola” sešas reizes gadā.
Pastāv arī
līdzīgu domājošu cilvēku ģildes, kas izveidotas, lai apmainītos ar zināšanām un
kalpotu Baznīcai kopumā: bardu ģilde, meistaru ģilde, mācekļu ģilde un daudzas
citas.
Kā ir radusies Visu Pasauļu Baznīca?
ASV:
Visu Pasauļu Baznīcu 1962.gadā Vestminsteres koledžā nodibināja Tims un Marta
Zelli un Lenss un Penija Kristiji. Reģistrēta 1968. gadā Misūri, Visu Pasauļu
Baznīca kļuva par pirmo Dievu, Dievieti un Zemi godinošo pagānu reliģiju, kas
ieguva pilnu federālo varasiestāžu atzīšanu un bija labi pazīstama 70-os gados
par “Zaļās Olas” publicēšanu- pirmo un galveno pagānu žurnālu tajos laikos, kā
arī mūsdienās. 1978. gadā Visu Pasauļu Baznīca pārcēla savu galveno mītni uz
Ziemeļkaliforniju, kur tā turpināja izaugsmi un piešķīra privilēģijas savām
apakšorganizācijām.
Austrālijā:
Visu Pasauļu Baznīcas Austrālijas nodaļu 1992.gada martā izveidoja Fiona Džadža
un Antors Nomčongs. 1992.gada novembrī tā kļuva par pirmo Austrālijā plaši
atzīto pagānu organizāciju. Katru gadu rīko pagānu vasaras sapulces. Visu
Pasauļu Baznīcas Austrālijas nodaļa regulāri rīko atvērtus pasākumus, lai
svinētu saulgriežus, ekvinokciju, tādus festivālus kā Beltane (Maija dena) un
Šamhain (Halovīna diena).
Grāmata uz kuras balstās Visu Pasauļu
Baznīca.
Visu
Pasauļu Baznīcas uzskati brīvi balstās uz Roberta Heinleina grāmatu “Svešinieks
Svešajā zemē”. Šajā novelē svešinieks Valentīns Maikls Smits bija cilvēks, kas
dzimis uz Marsa, un kuru izaudzināja marsieši. Starp viņa daudzajiem piedzīvojumiem,
kad viņu atveda uz Zemi, bija arī Visu Pasauļu Baznīcas izveidošana. Šī baznīca
tika izveidota ap “ligzdām”- draudžu kopumu. Tās biedri savā starpā parasti
sveicinās ar vārdiem “Tu esi Dievs” vai “Tu esi Dieviete”, tādejādi pasvītrojot
katrai personai piemītošo dievišķumu.
Visu Pasauļu Baznīcas kredo:
Visu
Pasauļu Baznīca ir radīta, lai godinātu dzīvību, cilvēka potenciāla maksimālu
izmantošanu, lai realizētu pilnīgu individuālo brīvību un personisko atbildību
harmoniskās ekofiziskās attiecībās ar visu Svētās Zemes Mātes biosfēru.
Norvēģu reliģija (“norvēģu ceļš”)
Ir
samērā grūti atklāt norvēģu pagānisma būtību, jo latviešu valodai, tāpat kā
jebkurai citai, trūkst piemērotu vārdu, lai aprakstītu tās būtību. Piemēram,
pirmskristietiskajā Skandināvijā nebija speciāla vārda, kas apzīmētu reliģiju.
Kad ļaudis tika iepazīstināti ar kristietību, viņi to nosauca par “jauno ceļu”,
pretēji “senajam ceļam”- senajai reliģijai. Tā laika Norvēģijā reliģija nebija
atdalīta no ikdienas sabiedriskās uzvedības normām un paražām, vai arī no
likumiem un morāles vērtībām.
Šodien
runājot par asatro, asatru vai norvēģu pagānismu, ir jāuzmanās, lai šos
terminus nesajauktu, jo cilvēki, kas sevi uzskata par asatru piekritējiem,
apgāna un sagroza vārdu “ceļš”, tīši nepareizi lieto svētus priekšmetus un
tradīcijas, zaimo svētas vietas, simbolus. Tie nav īstie norvēģu pagāni.
Pastāv
tādi cilvēki, kas ciena un pielūdz norvēģu dievus, bet neņem vērā visas pārējās
norvēģu pagānisma sastāvdaļas- ticību, tradīcijas, kultūru, paražas, uzvedības
normas. Daudz šādu cilvēku ir ārpus Skandināvijas, galvenokārt ASV un
Austrālijā, bet tie ir sastopami arī
lielākajās Skandināvijas pilsētās. Tieši tāpēc, ka viņiem nav kontakta ar zemes
gariem, viņiem trūkst tiešas saiknes ar “ceļu” un skandināvu ticību. Šie
cilvēki bieži vien definē asatru ( vai asatro, ja viņi ir skandināvi) kā
ticības vecajiem dieviem atjaunošanu.
Otrkārt,
pastāv “burvji” un “mistiķi”, kuri seko šamaņu ceļam (viņi dažkārt pievieno arī
citu “ceļu” un reliģiju elementus). Šie cilvēki cenšas pierādīt, ka maģija bija
daļa no “vecā ceļa”, savā ziņā viņiem arī ir taisnība. Tomēr ir liela starpība
starp reliģiozas personas un burvja pasaules uzskatiem. Maģija var būt daļa no
sabiedrības reliģiskā un kulturālā mantojuma, bet tas nav mantojums pats par
sevi.
Visbeidzot,
pastāv tādi cilvēki, kas seko “norvēģu ceļam” vai “senajam ceļam”. Šie cilvēki
sevi kļūdaini sauc arī par asatru piekritējiem un pagāniem, bet viņiem ir
savādāka pieeja dzīvei un pasaulei, nekā iepriekšminētajiem. Var teikt, ka gan
asatru, gan “norvēģu ceļš” balstās uz vienām un tām pašām pamatvērtībām:
iecietība, godīgums, lojalitāte, cieņa pret dabu un visu dzīvo. Lietot vārdu
“asatru”, runājot par šo “ceļu” tomēr ir nepareizi, jo šī ticība negodina tikai
Aesira dievus vien, pastāv arī citi dievi un zemes gari norvēģu mitoloģijā un
tautas reliģijā, tāpat pastāv norvēģu tautas kultūra un tradīcijas. Pēdējā
laikā ziemeļu zemēs tiek veidotas reliģiskas sabiedzrības, kuras ir atvērtas
pret tiem, kuri vēlas atjaunot “seno ceļu”, apgūt kulturālo mantojumu un godāt
senos dievus. Šīs sabiedrības var atpazīt pēc vārda “ceļš” to nosaukumā.
Izmantotās
literatūras saraksts
Saturs
Ievads......................................................................................................... 1
Pagānisms................................................................................................. 2
Vēsture................................................................................................. 2
Neopagānisms.................................................................................... 2
Kas ir modernie pagāni?................................................................... 3
Pagānisma novirzieni, tradīcijas...................................................... 4
Reliģiskā pārliecība............................................................................ 5
Reliģiskā prakse: godināšana.......................................................... 6
Reliģiskā prakse: svētku dienas...................................................... 7
Pagānisms Austrālijā un Jaunzēlandē.......................................... 7
Pagānisms ASV.................................................................................. 8
Pagānu Ētika ...................................................................................... 8
Pagānu paražas, uzskati................................................................... 8
Maldīgie uzskati par pagānismu...................................................... 9
Druīdisms..................................................................................................... 10
Vēsture.................................................................................................. 10
Modernie druīdisma novirzieni........................................................ 12
Visu
Pasauļu Baznīca............................................................................. 14
Kas ir Visu Pasauļu Baznīca?........................................................ 14
Kā ir radusies Visu Pasauļu Baznīca?.......................................... 15
Grāmata, uz kuru balstās Visu Pasauļu
Baznīca........................ 15
Visu Pasauļu Baznīcas kredo......................................................... 15
Norvēģu
reliģija (“norvēģu ceļš”)............................................................ 16
Izmantotās
literatūras saraksts............................................................... 17
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru