Nodokļi un nodevas uzņēmumā

Augstskola

 

 

 

 

Referāts uzņēmējdarbībā

Nodokļi un nodevas

uzņēmumā

 

 

 

 

 

Ventspils 2000

Nodokļu rašanās.

            “Šajā pasaulē nekas nav noteikts,

izņemot nāvi un nodokļus!”

(Bendžamis Frnklins).

           

Nodokļu izcelšanās vēsture ir tik pat sena, cik veca ir civilizācija. Jau verdzības un feodālajā iekārtā pastāvēja naturāla nodevu maksāšana un klaušas, kas arī bija obligāti jāpilda. Vēlākajā sabiedrības attīstības posmā, kad izveidojās preču un naudas attiecības, nodokļi ieguva galvenokārt naudas formu, bet dažkārt pastāvēja arī nodokļu maksājumi natūrā un klaušu veidā.

Kā piemēru šim faktam varētu minēt citātu no A. Baloža grāmatas “Latvijas un latviešu tautas vēsture”: “Kad zviedri pārņēma Livoniju, zeme bija stipri izpostīta. 1624. gadā latviešu pusē 53 procenti latviešu zemnieku sētu stāvēja tukšas – dažās draudzēs pat līdz 60-70 procentiem. Gan kara laikā, gan vēlāk zviedru pārvalde veica vairākas zemes taksācijas (“revīzijas”), lai noteiktu zemnieku nodokļu apmēru. Pārvalde šo pasākumu uzskatīja par ļoti nozīmīgu, jo muižniecības un valsts ienākumi nāca no zemnieku nodevām un klaušām naudā un graudā. Vērtēšanas rezultātus ierakstīja tā sauktajā “vakas” grāmatā (“Wackenbuch”), kur bija noteikts katras mājas nomas lielums, tāpat zemes lielums un labums. Arī katras mājas saimnieks saņēma savu “vakas” grāmatiņu. Piezīmes rāda, ka laikā no 1624. Līdz 1630. gadam 65 procenti zemnieku lauku māju tika apliktas ar 5 klaušām nedēļā un 30 procenti – ar 3 klaušām.”

Zviedru - poļu kara laikā ieviesa jaunu nodevu (staciņu) karaspēka uzturēšanai, ko pēc tam pārvērta par patstāvīgu valsts nodevu.

Atšķirība starp mūsdienām un tiem laikiem ir tā, ka tagad ar nodokļiem tiek aplikti nevis tikai zemnieki, bet visi, kas nodarbojas ar uzņēmējdarbību.

Ar to arī beigsim nelielo pakavēšanos nodokļu vēsturē un pāriesim pie tā, kādi nodokļi pastāv Latvijā un kurus maksā uzņēmēji.

Tie ir:

1)      iedzīvotāju ienākumu nodoklis,

2)      uzņēmumu ienākumu nodoklis,

3)      pievienotās vērtības nodoklis,

4)      nekustamā īpašuma nodoklis,

5)      dabas resursu nodoklis,

6)      valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas,

7)      izložu un azartspēļu nodoklis,

8)      akcīzes nodoklis,

9)      muitas nodoklis.

Lasiet tālāk un Jūs uzzināsiet daudz interesanta.

Uzņēmuma ienākumu nodoklis.

            Savu darbu es gribētu sākt ar vienu no svarīgākajiem nodokļiem jebkurā uzņēmumā un tas ir uzņēmuma ienākumu nodoklis. Šis nodoklis kopā ar iedzīvotāju ienākumu nodokli veido vienotu ienākuma nodokļu sistēmu. Ar to jāsaprot, ka jebkura persona, kas dzīvo mūsu valstī, ir iedzīvotāju ienākuma nodokļa vai uzņēmuma ienākuma nodokļa maksātāja. Šis nodoklis pieder pie tiešo nodokļu grupas un kopā ar citiem šīs grupas nodokļiem (sociālo un iedzīvotāju ienākumu nodokli) 1993.gadā veidoja 62% no visiem nodokļu ieņēmumiem valsts budžetā, 1994.gadā-54%, 1995-59%, 1996-52%, bet 1997- 57%.

            Uzņēmuma ienākumu nodoklis ir peļņas nodokļa jaunā redakcija. LR Saeima 1995.gada 9.februārī pieņēma un Valsts prezidents 1995.gada 1.martā izsludināja likumu “Par uzņēmuma ienākuma nodokli”, kurš spēkā stājās 1995.gada 1.aprīlī.

Uzņēmuma ienākuma (peļņas) nodokļa dinamika 1993-1997.gadā tūkst. Ls

	1993	1994	1995	1996	1997
Uzņēmuma ienākuma (peļņas) nodoklis kopā tajā skaitā:	106175	76599	47542	57290	70120
Valsts pamatbudžetā	86995	76296	47539	57290	70120
Pašvaldību budžetā	19080	303	3	-	-
Uzņēmuma ienākuma(peļņas) nodokļa īpatsvars nodokļu ieņēmumos, %	23,5	11,7	6,1	6,6	5,9

Tabula Nr.1

            Pāreja ar 1995.gadu no peļņas nodokļa uz uzņēmuma ienākumu nodokli bija saistīta ar atteikšanos no diferencētajām un augstajām nodokļu likmēm, nosakot rezidentiem vienotu nodokļa likmi neatkarīgi no uzņēmējsabiedrības darbības veida un īpašuma formas. Peļņas nodokļa likme bija diferencēta 65, 45, 35 un 25% apmērā. Maksimālā jeb tā saucamā speciālā likme 65% apmērā tika piemērota azartspēļu organizētājiem. Pārējās nodokļu likmes tika attiecinātas: banku nozarei, apdrošināšanai un tirdzniecībai 45% apmērā no apliekamā peļņas; valsts uzņēmumiem attiecīgi 35%, pārējiem uzņēmumiem attiecīgi 25% apmērā.

Uzņēmuma ienākuma nodokļa maksātāji ir:

         Iekšzemes uzņēmumi, sabiedriskās un reliģiskās organizācijas un no valsts budžeta vai pašvaldību budžetiem finansētās institūcijas, kuras gūst ienākumus no saimnieciskās darbības. Visas augstākminētās iestādes ir rezidenti.

         Ārvalstu juridiskās un fiziskās personas. Tie ir nerezidenti.

         Nerezidentu pastāvīgas pārstāvniecības.

            Uzņēmuma ienākuma nodokļa pamatlikme ir 25%. Attiecībā uz rezidentiem (iekšzemes nodokļu maksātājiem) ar nodokli tiek aplikti taksācijas periodā Latvijā un ārvalstīs gūtie apliekamie ienākumi. Kas attiecas uz nerezidentiem, ar nodokli apliekamais objekts ir Latvijā gūtie ieņēmumi no uzņēmējdarbības vai ar to saistītām darbībām. Savādāka, 10% nodokļu likme tiek piemērota akciju pārdošanai, saņemtajām dividendēm. Tāpat mazāka likme tiek piemērota, ja tiek pārdotas autortiesības – 15%. Iespējams, jaunajā komerclikumā šīs likmes būs savādākas.

Atlaides uzņēmuma ienākuma nodokļa maksāšanā var saņemt invalīdu biedrības, medicīniska rakstura iestādes, labdarības fondi. Ja būtu stingras kontroles iestādes, kas uzrauga tamlīdzīgu organizāciju un fondu darbību, tās varētu pilnīgi atbrīvot no uzņēmuma ienākuma nodokļa maksāšanas, jo savus ienākumus tās izmanto cilvēku aprūpē un infrastruktūras uzturēšanai nevis saimnieciskai darbībai.

Atlaides gūst tie, kas veic lauksaimniecisko darbību, ražo augsto tehnoloģiju produktus un programmproduktus vai par darbaspēku izmanto notiesātos. Tādējādi valsts izsaka savu atbalstu šīm konkrētām nozarēm, jo uzskata tās par svarīgām.

Atlaides var iegūt arī mazie uzņēmumi; tiem tiek piemērota 20% nodokļu likme. Par mazo uzņēmumu tiek uzskatīta firma, kurā nestrādā vairāk par 25 cilvēkiem, neto apgrozījums ir zem 200 000 Ls un bilances pamatlīdzekļu vērtība zem 70 000 Ls.

Vēl viens moments, kurā paredzēta iespēja maksāt mazāku uzņēmuma ienākuma nodokli, ir jaunu pamatlīdzekļu pirkšana un veco norakstīšana. Sastādot gada uzņēmuma ienākuma nodokļa deklarāciju, pamatlīdzekļiem raksta lielāku nolietojumu nekā grāmatvedības uzskaitē. Ja ir nopirkts jauns pamatlīdzeklis, piem., automašīna, tai aprēķina lielāku nolietojumu nekā vecai, kas ļauj samazināt apliekamo ienākumu un tādējādi pašu nodokli. Tas stimulē pirkt jaunas iekārtas, norakstīt vecās un modernizēt firmu.

VID katru gadu, vadoties no iepriekšējā gada peļņas, aprēķina nodokļa avansu, kuru uzņēmums maksā katru mēnesi. Tas gan nav sevišķi patīkami, toties gada beigās nav jāuztraucas, ka nav naudas, lai samaksātu visu summu.

Vienmēr aktuāls temats ir beznodokļu un zemu nodokļu valstis un zonas (pazīstamākas ir Kipra, Bahamu salas, Apvienotie Arābu Emirāti, Honkonga, Jamaika, Monako, Sanmarīno, Venecuēla u.c.). Uzņēmumi, kas darbojas šajās teritorijās, nemaksā nodokļus vai dara to nelielā apjomā. Par nelielu samaksu (ap 3000$) var piereģistrēt firmu, kuras direktors būs kāds vietējais notārs vai jebkurš cits labprātīgs cilvēks. Uzņēmuma juridiskā adrese var būt vienkārši pastkastīte uz ielas (ja firma atrodas siltajās zemēs). Dažās valstīs kontu bankā var atvērt, neesot pasei. Šādus uzņēmumus nevar brīvi kontrolēt, tāpēc ir viegli iespējams savu naudu it kā samaksāt par pakalpojumiem šai ārzonas firmai, kur “otrā galā” īstenībā saņem šis pats maksātājs. Latvijā esošajam uzņēmumam parādās lieli izdevumi, peļņas nodoklis ir mazs, bet ārzonas “filiāle” nemaksā neko.

Kopumā uzņēmuma ienākuma nodoklis ir ar plašām aplikšanas un neaplikšanas iespējām un ar tā palīdzību valsts var daudz un dažādos veidos ietekmēt uzņēmumu darbību.

Pievienotās vērtības nodoklis (PVN).

           

Pievienotās vērtības nodoklis ir pats ražīgākais, jo sastāda vairāk kā pusi no visiem nodokļu ieņēmumiem.

Likums “Par pievienotās vērtības nodokli” pieņemts Saeimā 1995.gada 9.martā. Valsts prezidents to izsludināja 1995.gada 30.martā un likums stājās spēkā ar 1995.gada 1.maiju. Šis nodoklis tika ieviests apgrozījuma nodokļa vietā.

PVN (apgrozījuma nodokļa) ieņēmumi 1993-1997.gadā, tūkst.Ls.

Grafiks Nr.1

Ieņēmumi no šā nodokļa ievērojami palielinājās sakarā ar 1994.gada 1.jūnijā vienotās likmes ieviešanu, kas nodrošināja ar nodokli apliekamās bāzes paplašināšanos, reālā iekšzemes kopprodukta pieaugumu un nodokļa jūtīgumu pret inflāciju.

1995.gadā pieņemtais likums “Par pievienotās vērtības nodokli” saglabāja iepriekšējā likumā “Par apgrozījuma nodokli” pastāvošos elementus, kā arī vienoto nodokļa likmi 18% apmērā. Turpretī daudzās Eiropas valstīs pastāv dažādām preču grupām diferencētas pievienotās vērtības nodokļa likmes, kuras jūs varat redzēt sekojošajā tabulā.

PVN likmes dažādās Eiropas valstīs.

Valsts	Nodokļa likme	Piezīmes
Čehija	23%	Ir arī pazeminātas nodokļa likmes
Dānija	22%
Austrija	20%	Ir arī pazeminātas un paaugstinātas nodokļu likmes
Zviedrija	20%
Norvēģija	20%
Itālija	19%	Ir arī pazeminātas un paaugstinātas nodokļu likmes
Francija	18,6%	Ir arī pazeminātas un paaugstinātas nodokļu likmes
Igaunija	18%
Lielbritānija	15%
Vācija	14%

Tabula Nr.2

Kā redzams no šīs tabulas datiem, PVN likme Latvijā nav augstāka salīdzinājumā ar vairākām attīstītām Eiropas valstīm, piemēram, Dāniju, Austriju, Zviedriju un citām. Vienlaikus tādās valstīs kā Lielbritānijā un Vācijā šā nodokļa likmes ir ievērojami zemākas. Citreiz cilvēki izmanto šo salīdzinājumu, lai nomelnotu valdību, bet jāatceras, ka pārāk daudzi uzņēmumi praktizē dubulto grāmatvedību, tāpēc arī ieņēmumi mums ir stipri mazāki kā Vācijā ar 14%.

Ar nodokli apliekamā persona ir fiziskā vai juridiskā persona un šādu personu ar līgumu vai norunu saistītas grupas vai to pārstāvji, kas veic preču piegādi, pakalpojumu sniegšanu, preču importu vai pašpatēriņu.

            Nodokļa likme tiek noteikta 18% apmērā no preču (arī importēto preču) piegādes, pakalpojuma un pašpatēriņa vērtības, kas apliekama ar nodokli. Kopš 2001.gada sākuma ar PVN tiek aplikti arī līzinga procenti, kas pavisam noteikti samazina līzinga pievilcīgumu. Piem: ja gadā maksāja 15% no summas kā līzingprocentus, tad turpmāk būs jāmaksā 17,7%. Šur tur izskan doma, ka vajadzētu aplikt arī noguldījumus bankās.

Nodokļa likme 0% apmērā tiek noteikta preču piegādēm, kuru piegādes vieta nav iekšzeme, pakalpojumiem, kas saistīti ar preču eksportu un tranzīta pārvadājumiem (ieskaitot transporta, ekspedīcijas, preču uzglabāšanas, iekraušanas, izkraušanas, ekspertīzes un šķirošanas pakalpojumus), pakalpojumiem, kuru sniegšanas vieta nav iekšzeme, preču piegādēm un pakalpojumiem, kas saistīti ar starptautiskā transporta apgādi un apkopi, ar tūrismu (ceļojumiem) saistītiem pakalpojumiem, kā arī preču piegādēm un pakalpojumiem, kas sniegti ārvalstu diplomātiskajām un konsulārajām pārstāvniecībām, to diplomātiskajiem un konsulārajiem aģentiem, administratīvi tehniskajam personālam, kā arī minēto personu ģimenes locekļiem.

            Priekšnodokli atkaita no visiem darījumiem ar PVN maksātājiem. Ja dažādiem piegādātājiem ir vienādas cenas, izdevīgāk ir sadarboties ar šiem PVN maksātājiem, jo tad par priekšnodokļa summu var samazināt maksājamā PVN summu.

Maksājot pievienotās vērtības nodokli, paši lielākie zaudētāji ir tie, kas debitoriem iedevuši lielus preču apjomus uz kredīta vai uz apmaksu pēc realizācijas. Visa summa tiek ieskaitīta pārdevēja ieņēmumos un aplikta ar nodokli, kurš jāsamaksā līdz nākošā mēneša 15. datumam, kaut gan nauda vēl nav saņemta un var būt, ka vispār nesaņems (gadījumā, ja parādnieks bankrotē). Tādēļ uzņēmumi izmanto dažādas legālas un nelegālas metodes, lai “izlīdzinātu” šo situāciju, bet viņus var saprast, jo kuram tad patīk maksāt, kad pats savu tiesu vēl nav saņēmis un varbūt pat nesaņems vispār.   

PVN var nemaksāt, ja kaut ko (preci vai pakalpojumu) pārdod uzņēmumam, kas atrodas kādā no 4 Latvijas speciālajām zonām. Tirgotājiem tas ir izdevīgi, kaut arī VID citreiz piekasās un liek maksāt saņemto PVN, ja ir pārdota prece.

Iedzīvotāju ienākumu nodoklis.

Iedzīvotāju ienākumu nodoklis pieder pie tiešo nodokļu grupas. Šis nodoklis ir proporcionāls, tāpēc vienādu likmi maksā gan tie, kas pelna 50 Ls, gan 5000 Ls mēnesī. Daži atsaucas uz Eiropas valstu kārtību, kur šis nodoklis ir progresīvs – jo vairāk ieņēmumu, jo augstāks procents. Es personīgi to neuzskatu par pareizu, jo kādēļ tam, kurš ir spējis nopelnīt vairāk, ir vairāk jāapmaksā visādi bezdarbnieku pabalsti utml. nekā tam, kurš ir nopelnījis mazāk. Tas kurš vairāk strādā un uzņemas lielāku atbildību, arī attiecīgi vairāk saņem. Pie tam tīri salīdzinoši viņš jau ir samaksājis vairāk. Kādēļ ir jāmaksā vēl vairāk? Ja ir vēlēšanās aizsargāt nabadzīgos iedzīvotājus, var palielināt neapliekamo minimumu. Kā redzams no tabulas, Vācijā maksā 0-53%. Diez ar ko nodarbojas tie, kas maksā 0%. Viņi taču arī izmanto sabiedriskos labumus (TV, radio, apgaismotas ielas, bezmaksas skolas, policiju, ugunsdzēsējus u.c.), bet maksāt laikam nemaksā. No otras puses var sagaidīt, ka daudzi negribēs maksāt paaugstinātus nodokļus, tāpēc vienkārši krāpsies. Katrā ziņā ceru, ka šis likums netiks mainīts pēc Latvijas iestāšanās ES.

Nodokli aprēķina no katra valsts patstāvīgā iedzīvotāja kopējiem ienākumiem, kas gūti taksācijas (kalendārajā) gadā. Lai aprēķinātu šo nodokli kalendārajā gadā:

1)      jānosaka ar nodokli apliekamā ienākuma kopējā summa no visiem ienākumu avotiem, tajā skaitā arī apliekamajiem ienākumiem, kas saņemti ārvalstīs;

2)      jānosaka likumā norādītie attaisnotie izdevumu, kas jāņem vērā , lai aprēķinātu ar nodokli apliekamo ienākumu;

3)      katram tiesības izmantot likumā paredzētos atvieglojumus;

4)      jāsamazina ar nodokli apliekamais ienākums par valdības noteikto ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekamo minimumu;

5)      jānosaka starpība starp gada nodokli, kas aprēķināts no ienākuma rezumējošā kārtībā avansa maksājumiem. Atkarība no iegūtā rezultāta starpība iemaksājama budžetā vai saņemama no tā.

Lielākā daļā Eiropas valstu iedzīvotāju ienākumu nodoklis veidots pēc progresējošās likmes, kas pieaug, palielinoties gūtajiem ienākumiem. Iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmes dažādās Eiropas valstīs redzamas tabulā Nr.3.:

Iedzīvotāju ienākumu nodokļa likme dažādā Eiropas valstīs

Valsts	Nodokļu likme	Piezīmes
Austrija	10-15%	Diferencētas
Čehija	15-47%	Diferencētas
Lietuva	10-33%	Diferencētas
Igaunija	26%
Lielbritānija	25,5%	Pamatlikme
Francija	0-56,8%
Somija	0-39%
Vācija	0-53%
Zviedrija	31-51%

Tabula Nr.3

Šo nodokli maksā fiziskas personas - iekšzemes nodokļu maksātāji, kas kalendārajā gadā ir guvuši ienākumus LR un/vai ārvalstīs, fiziskās personas - ārvalstu nodokļu maksātāji, taksācijas periodā ir guvuši ienākumus Latvijas Republikā, kā arī fiziskās personas- individuālo uzņēmumu, zemnieku un zvejnieku saimniecību īpašnieki, kuri šajā paša periodā ir guvuši ienākumus, kuri nav aplikti ar uzņēmuma ienākuma nodokli.

Iedzīvotāju ienākumu nodoklis sastāv no algas nodokļa, ko par darba ņēmēja gūtajiem ienākumiem aprēķina un maksā darba ņēmējs, patentmaksas, kas ir pašvaldību noteikts avansa maksājums par atsevišķu veidu saimnieciskās darbības veikšanu, kā arī nodokļa par ienākumiem no uzņēmējdarbības, ja tie nav uzņēmuma ienākumu nodokļa objekts, no individuālā darba, no īpašuma un citiem avotiem.

Nodokļa likme, kas jāmaksā no gada apliekamā ienākuma, ir 25%. Algas nodokļa maksātājam likme 25% apmērā jāmaksā no mēneša apliekamā ienākuma.

Tas arī būtu viss svarīgākais par šo nodokli.

Valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas.

            Sākot ar 1998.gada 1.janvāri vienotā sociālā nodokļa vietā atbilstoši likumam “Par valsts sociālo apdrošināšanu” stājās valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas. Likums nosaka valsts sociālās apdrošināšanas vispārīgos principus, kā arī regulē tās finansiālo un organizatorisko struktūru. Līdz šim sociālajā jomā pieņemti vairāki atsevišķi speciāli likumi, taču nebija apvienojoša likumdošanas akta, kurā būtu definēts sociālās apdrošināšanas jēdziens un pamatprincipi, kā arī noteikts personu loks, kam būtu tiesības uz šo apdrošināšanu.

Sociālā apdrošināšana ir pasākumu kopums, ko organizē valsts, lai apdrošinātu personas vai tās apgādībā esošo personu risku zaudēt ienākumu sakarā ar sociāli apdrošinātās personas slimību, invaliditāti, maternitāti, bezdarbu, vecumu, nelaimes gadījumu darbā vai saslimšanu ar arodslimību. Sociālā apdrošināšana ir valsts sociālās drošības sistēmas sastāvdaļa.

Sociālās apdrošināšanas pamatprincipi paredz solidaritāti starp sociālās apdrošināšanas iemaksu veicējiem un šis apdrošināšanas pakalpojumu saņēmējiem, kā arī šīs iemaksas līdzekļu izmantošana paredzēta tikai sociālās apdrošināšanas pakalpojumiem saskaņa ar likumu.

Turpmākajā shēmā redzams kādām vajadzībām izmanto sociālās apdrošināšanas līdzekļus vai kāda veida apdrošināšanas veidi pastāv:

 

  

               

               

                               

Shēma Nr.1

 

            Sociālai apdrošināšanai obligāti ir pakļauti:

         visi 15 gadu vecumu sasnieguši darba ņēmēji, kurus nodarbina darba devējs- iekšzemes nodokļu maksātājs;

         aktīvā valsts dienesta karavīri;

         personas, kuras kopj bērnu, kas nav sasniedzis pusotra gada vecumu;

         bezdarbnieki;

         personas, kuru laulātais (kam piešķirts diplomātiskais rangs saskaņā ar Diplomātiskā un konsulārā dienesta likumu) pilda diplomātisko un konsulāro dienestu ārvalstīs un kuras uzturas attiecīgajā valstī kā diplomātisko un konsulāro dienestu pildošās personas laulātais;

         pašnodarbinātie;

         visi 15 gadu vecumu sasniegušie darba ņēmēji- ārvalstnieki , kurus nodarbina darba devējs ārvalstu nodokļu maksātājs, ja šo personu patstāvīgā dzīve vieta nav Latvijas Republika un tās uzturas LR 183 dienas vai ilgāk jebkurā 12 mēnešu periodā, kas sākas vai beidzas taksācijas gadā.

Nākošajā tabulā būs redzamas valsts sociālā apdrošināšanas obligāto iemaksu likmes un to sadalījums pa apdrošināšanas veidiem:

Valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu likmes un to sadalījums pa valsts sociālās apdrošināšanas veidiem 1998.gadā.

N.p.k	Obligāto iemaksu likme	Obligāto iemaksu likmes sadalījums starp darba devēju un darba ņēmēju	Obligāto iemaksu likmes sadalījums starp darba devēju un darba ņēmēju.
I	Ieskaitot sociālās apdrošināšanas pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām obligāto iemaksu likme, ja darba ņēmējs tiek apdrošināts visos sociālās apdrošināšanas veidos, no obligāto iemaksu objekta ir                  - 37,09%	Darba devējs- 28,09% Darba ņēmējs- 9,00%	1.1    Valsts pensiju apdrošināšanai 27,37% 1.2    Sociālai apdrošināšanai bezdarba gadījumā 3,10% 1.3    Sociālai apdrošināšanai pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām 0,09% 1.4    Invaliditātes apdrošināšanai 5,94% 1.5    Maternitātes un slimību apdrošināšanai 0,59%
II	Ieskaitot sociālās apdrošināšanas pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām obligāto iemaksu likme, ja darba ņēmējs ir sasniedzis vecumu, kas dod tiesības uz valsts vecuma pensiju , vai darba ņēmējs ir I vai II grupas invalīds, no obligāto iemaksu objekta ir                 -28,05%	Darba devējs- 21,34% Darba ņēmējs- 6,71%	2.1 Valsts pensiju apdrošināšanai           27,37%   2.2   sociālai apdrošināšanai pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām 0,09% 2.3   maternitātes un slimības apdrošināšanai   0,59%
III	Ja darba ņēmējs ir 15 gadu vecumu sasniedzis ārvalstnieks, kuru nodarbina ārvalstu nodokļu maksātājs un, kurš uzturas šeit noteikto laika periodu,  likme no  obligāto iemaksu objekta ir -8,15%		3.1    Valsts pensiju apdrošināšanai 6,58% 3.2  Invaliditātes apdrošināšanai 1,43% 3.3  Maternitātes un slimību apdrošināšanai 0,14%
IV	Pašnodarbinātajiem no obligāto iemaksu objekta ir                -33,9%		4.1    Valsts pensiju apdrošināšanai 27,37% 4.2  Invaliditātes apdrošināšanai 5,94% 4.3  Maternitātes un slimību apdrošināšanai 0,59%

Tabula Nr.4

            Kā redzams iepriekšējā tabulā, tad šī nodokļa maksātājs parasti ir gan darba ņēmējs, gan darba devējs, tādēļ arī šo nodokli maksā uzņēmums. 2000 gadā darba devējs maksāja 27,09% un darba ņēmējs 9%. Paredzams, ka turpmāk šis nodoklis varētu tikt samazināts.

               

Izložu un azartspēļu nodoklis un nodeva.

            Šis nodoklis Saeimā pieņemts 1994.gada 16.jūnijā, Valsts prezidents to izsludinājis 1994.gada 2.jūnijā, bet stājās spēkā ar 1995.gada 1.janvāri.

            Izloze un azartspēle ir spēle vai derības, kurām ir laimes līguma raksturs un kurās to dalībnieku iegūtajiem laimestiem pilnīgi vai daļēji ir gadījuma raksturs. Par azartspēlēm tātad tiek uzskatītas bingo, derības, totalizators, rulete, kāršu un kauliņu spēles, kā arī spēļu automāti. Lai no darbotos ar azartspēļu un izložu organizēšanu ir jāsaņem noteiktas atļaujas. Šādas spēles parasti tiek rīkotas spēļu namos- kazino, kā arī spēļu centros- spēļu automātu salonos, kuros parasti ir atļauts ieiet personām, kuras ir sasniegušas 18 gadu vecumu.

            Par azartspēli nav uzskatāma tāda spēle spēļu automātā, kurā vienīgais laimests ir bezmaksas spēle šajā automātā, kā arī spēle spēļu automātā ar mantiska rakstura laimestu (izņemot laimestu naudā), kura vērtība nav lielāka par 10 latiem.

            Izložu un azartspēļu nodokļu un azartspēļu nodokļu un nodevas maksātāji ir uzņēmumi (uzņēmējsabiedrības), kas reģistrējušies uzņēmumu reģistrā un saņēmuši speciālu atļauju (licenci) izložu un azartspēļu un azartspēļu organizēšanai un uzturēšanai. Ar azartspēļu nodokli apliekamais objekts ir azartspēļu organizētājs- uzņēmums, spēļu norises vieta vai iekārtas. Ar izložu nodokli apliekamais objekts ir ieņēmumi no biļešu cenas.

            No katras iekārtotās vai uzstādītās azartspēļu tiešās norises vietas iekasējams nodoklis pēc šādām likmēm par katru kalendāro gadu:

   rulete(cilindriska spēle)-par katru gadu                                        Ls 10000

   kāršu un kauliņu spēles par katru gadu                                         Ls 2000

   bingo (līdz 100 vietām)                                                                 Ls 10000

   bingo (līdz 200 vietām)                                                                 Ls 15000

   bingo (līdz 300 vietām)                                                                 Ls 20000

   bingo (virs 300 vietām)                                                                 Ls 30000

   totalizators                                                                                     Ls 30000

   videospēles un mehāniskie automāti- par katru automātu             Ls 360

Azartspēļu nodoklis jāmaksā šādā apmērā no augšminēto nodokļu likmju summas:

   Rīgā                                                                                                 100%

   Ventspilī, Liepājā un Jūrmalā                                                           90%

   Daugavpilī, Jelgavā un Rēzeknē                                                       80%

   Pārējās Latvijas pilsētās                                                                    70%

   Pārējās Latvijas teritorijā                                                                  60%

Izložu nodokli aprēķina pēc šādām likmēm no biļešu realizācijas ieņēmumiem:

   Izlozēm                                                                                            6%

   Momentloterījām                                                                             8%

Par speciālas atļaujas (licences) izsniegšanu no izložu organizētāja iekasējama valsts nodeva par katru izlozi šādā apmērā.:

1.      Par valsts mēroga izlozēm- par katru kalendāro gadu                           5000 Ls

2.      Par vietēja mēroga izlozēm- par katru kalendāro gadu                          500 Ls

3.      Par valsts mēroga momentloterijām- par katru izlozi                            3000 Ls

4.      Par vietēja mēroga momentloterijām- par katru izlozi                            500 Ls

Azartspēļu nodokli aprēķināms no katra azartspēļu nama un katras azartspēļu tiešās norises vietas, summējot minētās nodokļu likmes par katru azartspēļu namā un par katru azartspēļu tiešās norises vietā esošo spēles veidu atbilstoši spēles galdu, automātu skaitu. Ja uzņēmums uzsācis darbību kalendārā gada laikā, nodokli aprēķināms par katru mēnesi, ieskaitot mēnesi, kurā uzņēmums uzsācis darbību, kā viena divpadsmitā daļa no aprēķinātās gada kopējās nodokļa likmes.

Nobeigums un secinājumi.

               

Izmantotā literatūra un informācijas avoti.

1.      Latvijas nodokļu sistēma 3. Sējumos.- Izdevējs: SIA “Lietišķās informācijas dienests” 1995.gads.

2.      Nodokļi un nodevas- A.Zvejnieks.1998.gads.

3.       Krievijas autorraidījums “Itogi”, 2001.g janvāris

Saturs.

Nodokļu rašanās. 2

Uzņēmuma ienākumu nodoklis. 3

Pievienotās vērtības nodoklis (PVN). 5

Iedzīvotāju ienākumu nodoklis. 7

Valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas. 9

Izložu un azartspēļu nodoklis un nodeva. 10

Nobeigums un secinājumi. 12

Izmantotā literatūra. 13

Saturs. 14