Normatīvo aktu hierarhija un tās nozīme

=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=

From:    Dāvis Baltiņš

Date:    Monday, June 04, 2001, 11:10:48 PM

--====----====----====----====----====----====----====----====----====----===--

                                                  Jēkabpils Valsts ģimnāzijas

                                                            Skolnieka

                                                         Dāvja Baltiņa

Referāts

Normatīvo aktu hierarhija un tās nozīme

Ievads

Latvija ir ceļā uz tiesisku valsti – valsti, kurā jāpastāv tiesiskumam, sociālajam taisnīgumam, jāievēro cilvēktiesības. Šajā sakarā tiesību avotiem un tiesību avotu teorijai jāatbilst tiesiskas valsts pamatvērtībām un principiem.

Tiesiskas valsts principu realizācija ietver sevī ne tikai formālu likumību, bet arī taisnīgumu. Tiesībām piemīt divas puses – likumiskā (formālā) un tiesiskā (saturiskā). Tiesiskā valstī abas šīs vērtības apvienojas. Likumam ir jābūt tiesiskam. Ja tiek respektēta tikai viena no šīm vērtībām, tad var tikt apgrūtināta tiesību realizācija vai arī var tikt provocēta likuma izmantošana nehumānu mērķu sasniegšanai. Latvijā tiesību avotu teorijas izmaiņām ir jābūt vērstām uz lielāku elastību taisnīguma sasniegšanā.

Tiesību avotu iedalījums

Latvijas tiesību sistēmā ne visiem tiesību avotiem ir vienāda nozīme un tie ir iedalāmi atsevišķās tiesību avotu grupās.

Latvija ir “rakstīto tiesību” zeme, tādēļ rakstītos patstāvīgos tiesību avotus būtu pareizi uzskatīt par pamatavotiem, bet nerakstītos – tiesību paražas un vispārīgos tiesību principus par papildus (subsidiāriem) tiesību avotiem. Šie tiesību avoti tiek izmantoti tad, ja nav attiecīgas rakstītas tiesību normas.

Šajā referātā sīkāk tiks aplūkoti tiesību pamatavoti, t. i., normatīvie tiesību akti, kuriem romāņu – ģermāņu tiesību saimes zemēs tiek ierādīta svarīga vieta.

Normatīvie tiesību akti

Jēdziens “normatīvais tiesību akts” ietver – satversmes likumus, likumus, kodeksus, normatīvos līgumus, Ministru kabineta noteikumus, pašvaldību saistošos noteikumus un citus normatīvos aktus. To nosaukums atkarīgs no institūcijas, kura to izdod.

Tiesību akts var saturēt vispārējus (abstraktus) vai individuālus (konkrētus) juridiskus priekšrakstus. Vispārējs juridisks priekšraksts ir tiesību (juridiska) norma un to kopums veido tiesiskās regulēšanas mehānisma pamatu, bet ar individuāliem juridiskiem priekšrakstiem tiek regulēta konkrētu tiesību subjektu uzvedība.*

* Mūsdienu tiesību teorijas atziņas. TNA, Rīga, 1999., 65.lpp.

Tiesību aktus izdod kompetenti tiesību subjekti. Tiesību akti satur juridiskas tiesības un pienākumus, vai arī tikai juridiskus pienākumus. Ar tiesību un pienākumu palīdzību tiek noteikts vēlamais priekšraksts jeb uzvedības noteikums.

“Normatīvs” izsaka to, ka šis tiesību akts satur normas. Ir arī tiesību akti, kuri nesatur tiesību normas, bet gan konkrētus individuālus juridiskus priekšrakstus. Tāpēc normatīvo tiesību aktu nevar dēvēt vienkārši par tiesību aktu.

Normatīvais akts ir publiskās varas (tautas, valsts, pašvaldības) institūcijas tiesību normu jaunrades akts.* Šīs institūcijas izdod normatīvos aktus atbilstoši savai kompetencei.

Normatīvs akts ir adresēts nenoteiktam tiesību subjektu lokam. Tas ir paredzēts iepriekš nenoteikta skaita gadījumu daudzkārtējai regulēšanai.

Normatīvie akti ir likumi, noteikumi, nolikumi, instrukcijas, ieteikumi un citi tiesību normas saturoši akti, kā arī tiesību akti ar kuriem tiek grozītas un atceltas tiesību normas.

Arī normatīvie līgumi ir normatīvo aktu paveids. Normatīvos līgumus (piem., Starptautiskos līgumus) rada divi vai vairāki tiesību subjekti. Normatīvie līgumi ir tiesību akti, kas satur tiesību normas.

Pie normatīvajiem tiesību aktiem ir pieskaitāma arī daļa no tiesību aktiem, ar kuriem tiek iztulkotas (interpretētas) spēkā esošas tiesību normas.** Oficiālu tiesību normu interpretāciju var veikt gan šīs tiesību normas izdevējs (tā pilnvarota persona), gan arī tiesību normas piemērotājs. Ja tiesību normu interpretē tiesību normas izdevējs, tad tiek radīta jauna tiesību norma, jauns normatīvs akts, t.i. tiesību avots.

Satversmes likumi. Latvijas tauta savas valsts satversmi 1922. gadā pieņēma netieši, deleģējot satversmes pieņemšanas tiesības Satversmes sapulcei, īpaši šim nolūkam izveidotai institūcijai. Demokrātiskā sabiedrībā augstākā vara pieder tautai. Šis princips ir nostiprināts LR Satversmes 2. pantā, kurā ir teikts: “Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai.” Tautas vara realizējas arī nosakot sabiedriskās kopdzīves uzvedības noteikumu kopumu.***

Tāpēc vispirms apskatīšu normatīvos aktus, kurus pieņem tauta.

Latvijas valsts konstitūcija saucas Satversme. Tautai pieder satversmes jeb valsts konstitūcijas pieņemšanas vara. Satversmes preambulā teikts: “Latvijas tauta savā brīvi vēlētā Satversmes sapulcē ir nolēmusi sev šādu valsts satversmi.”

* Mūsdienu tiesību teorijas atziņas. TNA, 1999., 66.lpp.

** Mūsdienu tiesību teorijas atziņas TNA, 1999., 66. lpp.

** Mūsdienu tiesību teorijas atziņas TNA,1999., 67. lpp.

Latvijā konstitūcijas pieņemšanas vara deleģē likumdošanas varai (Saeimai) tiesības izdarīt daļā konstitūcijas normu grozījumus, nosakot, kuras konstitūcijas normas likumdevējs nav tiesīgs grozīt patstāvīgi. Vitāli svarīgāko konstitūcijas normu izmainīšanai ir nepieciešams tautas nobalsojums. Latvijas Satversmē šis pamatnormas ir formulētas 1., 2., 3., 4., 6., un 77. pantā.

Pārējās Satversmes pantu normas Saeima ir tiesīga grozīt īpašā kārtībā, pastāvot diviem nosacījumiem:

    a.. Ja plenārsēdē piedalās kvalificēts deputātu kvorums – vismaz 2/3 no deputātu kopskaita.

    b.. Ja par likumprojektu nobalso kvalificēts balsu vairākums – vismaz 2/3 no klātesošiem deputātiem (Satversmes 76. pants.).

Satversme paredz divu veidu likumus:

    a.. Likumus t.i. satversmes grozījumus, kurus pieņem tauta referendumā (Satversmes 79. panta 1. daļa) un Saeima (Satversmes 76. pants).

    b.. Likumus, kurus pieņem tauta referendumā (Satversmes 79. panta 2. daļa) un Saeima (Satversmes 23. un 24. pants).

Kaut arī Satversmē tiek lietots viens termins “likums”, pirmos varētu dēvēt par satversmes jeb konstitūcijas likumiem, bet otros par parastiem likumiem (bez īpaša apzīmējuma).

Normatīvais akts ar augstāko juridisko spēku ir Satversme. Tāpat kā Satversme, arī likums, ar kuru tiek izdarīts grozījums Satversmē, ir satversmes jeb konstitūcijas likums, jo grozījums normatīvajā aktā var tikt izdarīts ar tāda paša līmeņa normatīvo aktu.

Satversmes sapulces 1922. gada 15 februārī pieņemtās LR Satversmes darbība tika atjaunota ar Deklarāciju. Deklarācija tika pieņemta īpašā kārtībā ar kvalificētu balsu vairākumu – kārtībā kādā tiek pieņemti konstitūcijas likumi.

Ar 1991. gada 21. augusta konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu” tika atcelti divi Deklarācijas punkti (5. punkts un 9. punkts),kuru vietā stājās Satversmes pantu normas. Pārējie Deklarācijas punkti nav atcelti un ir spēkā. Ļoti svarīgs ir Deklarācijas 1. punkts, kurā ir ietverta norma, kas nosaka starptautisko tiesību vispārējo pamatprincipu prioritāti pār valsts tiesību normām. Bez šīs normas nav iespējams pamatot Latvijas inkorporācijas PSRS sastāvā prettiesiskumu.

Pēc Satversmes atjaunošanas pilnā apjomā Deklarācijai ir tikai parastā likuma spēks, jo līdzās Satversmes normām nevar pastāvēt citas konstitucionāla ranga normas un tāpēc Deklarācijas konstitucionālās normas pārvēršas par parasta likuma normām. J. Jelāgins uzskata, ka šāds arguments nav juridiski pamatots, un gan 1990. gada 4. Maija Deklarācija, gan arī LR Augstākās Padomes 1991. gada 21. augustā pieņemtais konstitucionālais likums “Par Latvijas Republikas valstisko statusu” ir uzskatāmi par konstitūcijas likumiem gan pēc satura, gan pēc to pieņemšanas kārtības.

Konstitucionālais likums “Par Latvijas Republikas valstisko statusu” ar īpašu tiesību aktu nav atcelts. Taču tas esot zaudējis spēku, jo tur regulētos jautājumus tagad regulē Satversme. Daļēji piekrītot šim argumentam, nevar neņemt vērā, ka ar konstitucionālo likumu tika izdarīti grozījumi Deklarācijā. Ja uzskatām, ka Deklarācija ir spēkā, vai varam uzskatīt, ka nav spēkā tiesību akts, ar kuru tajā ir izdarīti grozījumi.*

Likumi. Latvijā praksē un juridiskajā literatūrā terminu “likums” parasti lieto šaurā jeb formālā nozīmē, ar to saprotot likumdevēja noteiktā kārtībā izdotu normatīvu aktu – parasto likumu. Ikdienas līmenī termins “likums” bieži tiek izmantots plašā jeb materiālā nozīmē, apzīmējot jebkuru normatīvu aktu, kuru savas kompetences ietvaros ir izdevusi kāda publiskās varas institūcija.

Likumus iedala – kodificētos un kārtējos likumos. Agrāk kodificētos likumus dēvēja par kodeksiem, tagad priekšroku dod terminam “likums”, piem., Krimināllikums, Civilprocesa likums, Administratīvā procesa likums. Tie atšķirībā no kārtējiem ir tiesību normu sistematizācijas rezultāts un parasti satur vispārīgākas tiesību normas un principus. Savukārt kārtējo likumu normas ir detalizētākas. Likumus, kuri satur vispārīgas normas, sauc arī par jumta likumiem. Likums ir satversmes pamatots akts, jeb satversme ir pamatlikums. Ar likumu normām regulē nozīmības ziņā svarīgākās pēc satversmes likuma sabiedriskās attiecības. Problēma ir - precīzi noteikt satversmes likuma un parasto likumu regulēšanas priekšmetu.

Ir noteikta likumu pieņemšanas procedūra un īpašs kontroles mehānisms (Satversmes tiesa) likumu konstitucionalitātes pārbaudei, lai izvairītos no iespējas likumdevējam (parlamentam) uzurpēt pilnvaras izdot jebkādus likumus. Satversme tādā veidā nodrošina likumdevēja patvaļas ierobežošanu un likumu saskaņas ar tiesībām nodrošināšanu.

Saeimas kārtības rullis ir pieņemts kā likums. Pēc formas tas ir reglaments (iekšējs normatīvs akts), bet pēc satura ietver arī vispārsaistošas normas. Šis apstāklis noteica to , ka kārtības rullis tika pieņemts kā likums.

* Mūsdienu tiesību teorijas atziņas. TNA, 1999., 72.lpp.

Ministru kabineta noteikumi ar likuma spēku. Satversmes sapulce ar Satversmes 81. panta normām likumdošanas tiesības ir deleģējusi arī Ministru kabinetam. Ievērojot noteiktus nosacījumus, Ministru kabinets ir tiesīgs pieņemt noteikumus ar likuma spēku.* Noteikumus ar likuma spēku Ministru kabinets var pieņemt tikai Saeimas sesiju starplaikos. Saskaņā ar Satversmes 81. Pantu Ministru kabinetam nav nepieciešams īpašs parlamenta pilnvarojums. Sesijas starplaikā valdība it kā paliek parlamenta vietā.

Deleģētā likumdošana atrodas parlamenta un konstitucionālās tiesas kontrolē. Saeima kontrolē izdotos noteikumus no likumības un politiskā viedokļa, lemjot jautājumu par noteikumu nodošanu komisijai, kā arī lemjot par šo noteikumu likteni sekojošos balsojumos. Pēc attiecīga pieteikuma iesniegšanas, noteikumu atbilstību Satversmei izvērtē Satversmes tiesa.**

Ministru kabineta noteikumi. Ministru kabineta noteikumus sauc par likumpamatotiem aktiem. Noteikumi konkretizē, detalizē likuma normas, tie nedrīkst būt pretrunā ar likumu, tiem jāatbilst likumam. Noteikumus Ministru kabinets izdod, ja to īpaši pilnvaro un, ja attiecīgais jautājums ar likumu nav noregulēts.

Valdības izdotie noteikumi (tāpat kā likumi) ir vispārsaistoši normatīvie akti un izsludināmi vispārējai zināšanai. Ministriju un resoru akti ir “iekšēji” jeb lokāli normatīvie tiesību akti, kuri regulē konkrētas organizācijas, iestādes, uzņēmuma un to pakļautībā esošo struktūrvienību darbību. Tie nesatur vispār saistošus priekšrakstus un nav pieskaitāmi pie tiesību pamatavotiem.

Vispārsaistošas tiesību normas ministrijas u.c. resori ir tiesīgi izdot uz speciālas parlamenta šādu tiesību deleģēšanas pamata, piem., ar Ceļu satiksmes likuma 4. pantu Satiksmes ministram tiek deleģētas tiesības izdot ar ceļu satiksmes drošību saistītus aktus, bet vispār Latvijā šāda prakse ir maz izplatīta.

Pašvaldību saistošie noteikumi. Pie normatīviem aktiem (tiesību pamatavotiem), kas satur vispārsaistošus priekšrakstus, pieder arī pašvaldību padomes pieņemtie saistošie noteikumi. Pašvaldību izdotie noteikumi nav saistoši visā valstī, bet tikai attiecīgās pašvaldības teritorijā. Tomēr tie ir vispārsaistoši, jo likums arī var būt adresēts ierobežotam personu lokam. Tiesības izdot vispārsaistošus noteikumus pašvaldību padomēm ir deleģēta ar likuma “Par pašvaldībām” 21. pantu.

* Mūsdienu tiesību teorijas atziņas. TNA, 1999., 75. lpp.

** Mūsdienu tiesību teorijas atziņas. TNA, 1999., 77. lpp.

Normatīvo aktu hierarhija

Normatīvo aktu hierarhija tiek veidota pēc to juridiskā spēka. Juridiskais spēks nosaka normatīvā akta normu virsvadību pār zemāk stāvoša akta normām,vai arī pakļautību augstākstāvoša akta normām. Normatīvo aktu hierarhijā zemāk stāvošie normatīvie akti nedrīkst būt pretrunā ar augstākstāvošiem aktiem. Likuma virsvadības princips paredz pārējo normatīvo aktu atbilstību likumam.

Viens no tiesiskas valsts kritērijiem ir tiesību vara jeb virsvadība. Tiesību varu nodrošina tiesību avotu un normatīvo aktu hierarhija. Normatīvo aktu hierarhijas pamatu veido likuma vara un pirmkārt konstitūcijas likuma vara. Konstitūcijas likuma varas respektēšana ir svarīga garantija, lai netiktu pieņemti nelikumīgi un prettiesiski lēmumi.

Detalizētāku normatīvo aktu hierarhiju var atvasināt no “Satversmes tiesas likuma” (LV, 1996. gada 14. jūnijā) 16. panta. Atbilstoši tam Satversmes tiesa izskata lietas par:

  a.. Likumu atbilstību Satversmei.

  b.. Latvijas parakstīto vai noslēgto starptautisko līgumu atbilstību Satversmei.

  c.. Saeimas lēmumu atbilstību Satversmei un citiem likumiem.

  d.. Ministru kabineta aktu atbilstību Satversmei un citiem likumiem, kā arī Ministru kabinetam pakļauto institūciju vai amatpersonu izdoto normatīvo aktu atbilstību Satversmei, citiem likumiem un Ministru kabineta noteikumiem.

  e.. Valsts prezidenta, Saeimas priekšsēdētāja un Ministru prezidenta aktu atbilstību Satversmei un citiem likumiem.

  f.. Citu saeimas apstiprināto, iecelto vai vēlēto institūciju vai amatpersonu izdoto normatīvo aktu atbilstību satversmei un citiem likumiem.

  g.. Pašvaldības padomes izdoto saistošo noteikumu, kā arī citu normatīvo aktu atbilstību Satversmei, citiem likumiem un Ministru kabineta noteikumiem.

  h.. Tāda rīkojuma atbilstību likumam, ar kuru Ministru kabineta pilnvarotais ministrs ir apturējis pašvaldības padomes pieņemto lēmumu.

  i.. Latvijas nacionālo tiesu normu atbilstību tiem Latvijas noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem, kuri nav pretrunā Satversmei.*

* Satversmes tiesas likums. LV, 14.06.96., grozījumi LV, 24. 09.97.

No panta analīzes izriet, ka Satversmes tiesas kompetencē ietilpst

vispārsaistošo un iekšējo – resoru – normatīvo aktu, kā arī individuālo tiesību aktu atbilstības kontrole attiecīgiem augstākiem normatīviem aktiem.

Normatīvo aktu hierarhija tiešā veidā ir dota Ministru kabineta noteikumos “Administratīvā akta procesa noteikumi”. Tā ir atrodama noteikumu 10. punktā:

10. 1.Satversme;

10. 2. likumi; Ministru kabineta noteikumi ar likuma spēku;

10. 3. Ministru kabineta noteikumi;

10. 4. pašvaldību saistošie noteikumi.*

No likuma un noteikumu normām ir redzams, ka divdaļīgais normatīvo aktu iedalījums likumos un likumpamatotos aktos ir vienkāršots. Praksē pastāv diferencētāka normatīvo aktu hierarhija. Paši likumi un likumpamatotie akti nav viendabīgi pēc pakļautības. Parastie likumi ir pakļauti Satversmes normām. Likumpamatotie pašvaldības saistošie noteikumi ir pakļauti likumpamatotiem Ministru kabineta noteikumiem. Arī individuālos aktus nosacīti var uzskatīt par likumpamatotiem aktiem.

Pēc būtības normatīvā akta juridisko spēku nosaka tas, kādu vietu politiskajā sistēmā ieņem institūcija, kura to izdevusi. Normatīvais akts ar pašu augstāko juridisko spēku ir Satversme. Vēl ir svarīgi, ka vienas un tās pašas institūcijas aktiem atkarībā no to pieņemšanas kārtības var būt dažāds juridiskais spēks. Piemēram, likumiem, kas ir pieņemti Satversmes 76. Panta kārtībā, ir augstāks juridisks spēks nekā likumiem, kas ir pieņemti Satversmes 23. un 24. panta kārtībā; tāpat arī Ministru kabineta noteikumiem, pieņemtiem Satversmes 81. panta kārtībā ir augstāks juridiskais spēks nekā Ministru kabineta noteikumiem, kas pieņemti pārvaldes kārtībā.

Formālajā hierarhijā nav noteikta starptautisko līgumu vieta. Latvijas likumos tiešā veidā nav noteikts, ka valstī pastāv moniskā tiesību sistēma, kuras ietvaros starptautiskie līgumi un nacionālās tiesības veido praktiski vienotu tiesību sistēmu. Netieši var secināt, ka šāda tiesību sistēma veidojas, un tāpēc ir pamats normatīvo aktu hierarhijā iekļaut arī starptautiskos līgumus.**

* Mūsdienu tiesību teorijas atziņas. TNA, 1999., 82. lpp.

** Tiesību spogulis I. Zinātnisko rakstu krājums, Turība, Rīga, 1999., 64. Lpp.

Analizējot Satversmes tiesas likuma 16. panta 9. punktu, var secināt, ka Saeimas ratificētie starptautiskie līgumi nevar būt pretrunā Satversmei; pārējiem normatīviem aktiem ir jāatbilst starptautiskajiem līgumiem. Starptautisko līgumu prioritāte pār parastajiem likumiem izriet arī no citiem likumiem, tostarp arī no kolīzijas normas, kura ir ietverta likuma “Par Latvijas Republikas starptautiskajiem līgumiem” 13. Pantā:

“Ja starptautiskajā līgumā, kuru Saeima ir apstiprinājusi, paredzēti citādi noteikumi nekā Latvijas Republikas likumdošanas aktos, tiek

piemēroti starptautiskā līguma noteikumi”. No šīs analīzes redzama faktiskā starptautisko līgumu vieta, kaut gan formāli normatīvo aktu hierarhijā tie ir novietojami līdzās likumiem.*

Hierarhijas gradācijā tādā paša līmenī ir Ministru kabineta noteikumi, kuriem ir likuma spēks. Izmantojot Satversmes 81. Panta deleģētās likumdošanas tiesības, Ministru kabinets, ievērojot noteiktus nosacījumus, var grozīt spēkā esošos likumus vai pieņemt jaunu aktu un noregulēt attiecības, kas ietilpst likumdevēja darbības jomā.

Uz normatīvo aktu hierarhijas zemākā pakāpiena atrodas pašvaldību saistošie noteikumi. Tiem jāatbilst ne tikai likumiem, bet arī Ministru kabinetu noteikumiem. Saskaņā ar likumu “Par pašvaldībām” pašvaldību darbību pārrauga valsts pārvaldes iestādes un to amatpersonas (5. pants), pašvaldību funkcijas ir pildāmas kārtībā, kāda noteikta likumos un Ministru kabineta noteikumos (7. pants). Šī paša likuma 12. pantā ir noteikts, ka pašvaldības attiecīgās administratīvās teritorijas iedzīvotāju interesēs var realizēt savas iniciatīvas ikvienā jautājumā, ja tas nav Saeimas, Ministru kabineta, ministriju, citu valsts pārvaldes iestāžu, tiesas vai citu pašvaldību kompetence, vai arī ja šāda darbība nav aizliegta ar likumu. Pašvaldībām ir sava kompetence, kas nedublējas ne ar vienu citu institūciju kompetenci.**

Apkopojot visu iepriekšminēto, var izveidot šādu normatīvo aktu hierarhiju:

  a.. LR Satversme.

  b.. Konstitucionālie likumi.

  c.. Likumi, kas pieņemti referendumā.

  d.. Ratificētās starptautisko tiesību normas, kā arī Likumi par starptautisko līgumu apstiprināšanu.

  e.. Parastie likumi.

  f.. Ministru kabineta noteikumi ar likuma spēku (Satversmes 81. panta kārtībā).

  g.. Ministru kabineta noteikumi.

  h.. Pašvaldību pieņemtie normatīvie lēmumi, vispirms to saistošie noteikumi.***

* Tiesību spogulis I. Zinātnisko rakstu krājums. Turība, Rīga, 1999., 64. lpp.

** Mūsdienu tiesību teorijas atziņas. TNA, 1999., 85. – 86. lpp.

*** Krastiņš I. Tiesību būtība un forma. Rīga, 1999., 46. lpp.

Normatīvo aktu hierarhijas nozīme

Ideja par normatīvo aktu pakāpienveidīgo sakārtošanu pieder austriešu tiesību zinātniekam H. Kelzenam (1881 – 1973), kurš kā normatīvists normu hierarhiju uzskatīja par tiesību noteicošo faktoru.*

Ja normatīvo aktu hierarhiju iedomājas kā piramīdu, tad tās virsotnē atrodas pamatlikums, bet uz leju pēc svarīguma seko pārējie normatīvie akti. Satversmes likuma virsvadība nosaka pārējo normatīvo aktu atbilstību šim normatīvajam aktam.

Normatīvo aktu vertikālas struktūras ietvaros notiek tiesību normu pakāpeniska konkretizācija. Līdz ar to normatīvo aktu hierarhija:

  a.. Palīdz sakārtot tiesībjaunrades procesu, veicina likumdošanas pilnveidošanu, palīdz tiesību normu kodifikācijas darbā, palīdz likumdevējam savlaicīgi atklāt “robus’’ normatīvajos aktos un novērst tos, atcelt novecojušās tiesību normas, visu laiku normatīvos aktus uzturēt labā stāvoklī, atbilstoši pašreizējām sabiedrības vajadzībām.

  b.. Palīdz sakārtot tiesībrealizācijas procesu, t.i., dod iespēju praktiskajiem darbiniekiem – juristiem, kā arī iedzīvotājiem, labāk orientēties spēkā esošajā likumdošanā, izmantojot likumdevēja paredzēto normu, likumdevēja paredzētajā gadījumā.

  c.. Atvieglina tiesību normu pētīšanu, to atgriezeniskās darbības efektivitātes noteikšanu, kas saistās ar sabiedrisko attiecību regulēšanu, palīdz zinātniski pareizi noteikt tiesību pilnveidošanas ceļus.

Ja normatīvo aktu hierarhija netiek ievērota, starp normatīvo aktu normām rodas grūti novēršamas kolīzijas, kas apgrūtina to pareizu realizāciju.

* Mūsdienu tiesību teorijas atziņas. TNA, Rīga, 1999., 80. lpp.

Saturs

Ievads……………………………………………..2

Tiesību avotu iedalījums………………………….2

Normatīvie tiesību akti……………………………2

Normatīvo aktu hierarhija…………………………7

Normatīvo aktu hierarhijas nozīme………………10

=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=