Ņujorkas fondu birža

Ņujorkas fondu birža (turpmāk tekstā NFB) ir akciju sabiedrība, kuras sastāvā ir 1366 pilntiesīgi biedri. Tai ir savi statūti un noteikumu kopums, kas regulē biržas un tās biedru darbību. Biržas valde sastāv no 26 locekļiem, no kuriem 12 ir biržas biedri, bet 12 nav, savukārt,  atlikušajiem divi ir pilnas slodzes darbinieki, no kuriem, viens ir valdes priekšsēdētājs, bet otrs ir valdes priekšsēdētāja vietnieks.

Lai kļūtu par biržas biedru, “krēsls” (ko varētu salīdzināt ar biedra karti) ir jānopērk no tagadējā biedra. Sēžot šajā krēslā, biržas biedrs var baudīt privilēģijas, kas izpaužas kā izdevīgu, citiem nepieejamu darījumu izpilde, tāpēc šis “krēsls” ir ļoti iekārots (NFB pasūtījumi un darījumi ar vietējiem vērtspapīriem var tikt izteikti gan naudas vienībās, gan gabalos, tādējādi rodas iespējas spekulēt). Nerodas šaubas, kāpēc daudzas brokeru sabiedrības ir biržas biedru sastāvā, ar to saprotot, ka valdes loceklis, ja tā ir akciju sabiedrība, vai līdzdalībnieks, ja tā ir līgumsabiedrība, vai vienkārši uzņēmuma darbinieks ir biržas biedrs. Protams, ne katrs uzņēmums apmierinās ar viena cilvēka ierakstīšanu biržas biedru sarakstā, tāpēc pastāv arī tādi uzņēmumi, kas “iefīrē” vairākus savus darbiniekus biržas biedru aprindās. Šādus uzņēmumus sauc par biedru uzņēmumu.

Tāpat kā Latvijā, arī ASV vērtspapīrus, kas tiek tirgoti NFB sauc par kotētajiem vērtspapīriem. Lai uzņēmums varētu kotēt savus vērtspapīrus biržā, tam ir jāiesniedz iesniegums NFB. Sākotnējais pieteikums, parasti ir neoficiāls un slepens. Ja tas tiek apstiprināts, tad tiek iesniegts jauns pieteikums, kas šoreiz jau ir oficiāls un publiski pieejams. Galvenie kritēriji, pēc kuriem NFB nosaka vai vērtspapīri tiks kotēti ir:

1.      Uzņēmuma ieguldījums valsts attīstībā;

2.      Uzņēmuma pozīcija un stabilitāte nozarē;

3.      Uzņēmuma nostādne- vai tam ir tendence attīstīties, ieviest jauninājumus utt.

Uzņēmumiem, kuriem tiek atļauta vērtspapīru kotēšana biržā, ir jāpiekrīt maksāt gada maksu un nodrošināt potenciālos ieguldītājus ar informāciju. Samazinoties šādiem rādītājiem, uzņēmuma vērtspapīri var tikt izņemti no apgrozības, t.i. tie netiek kotēti NFB:

1.      Akcionāru skaits, kam pieder vismaz 100 akcijas, sarūk zem 1200;

2.      Publiskā apgrozībā esošo akciju skaits samazinās līdz 600 000;

3.      Publiskā apgrozībā esošo akciju tirgus vērtība ir mazāka par $ 5 000 000.

 Vērtspapīri var tikt izņemti no apgrozības arī tad, kad uzņēmums, kas tos ir emitējis, tiek pārņemts vai apvienojas ar citu uzņēmumu. Pastāv iespēja, ka konkrētu vērtspapīru tirdzniecībā vienkārši iestājas pārtraukums, kas varētu būt izskaidrojams ar īslaicīgu spriedzi ap šo vērtspapīru. Šādi pārtraukumi parasti iestājas, kad tiek izplatītas nepatiesas baumas par uzņēmumu (piemēram, tiek paziņots par uzņēmuma apvienošanos) vai presē parādās jauna informācija (piemēram, ka tekošajā gadā ir ļoti mazs apgrozījums).

Nav neiespējami kotēt arī citu valstu vērtspapīrus NFB. Lai kotētu citu valstu vērtspapīrus, uzņēmumam ir jāatbilst šādiem nosacījumiem:

1.      Triju gadu ieņēmumu pirms nodokļu nomaksas kopsummai jābūt vismaz $100 milj., turklāt katra gada ieņēmumi nedrīkst būt mazāki par 25 milj. dolāriem;

2.      Pamatlīdzekļu tīrajai vērtībai jābūt vismaz 100 milj. $ apmērā;

3.      Publiskā apgrozībā jābūt vismaz 2,5 milj. akciju, kuru kopējai tirgus vērtībai jābūt vismaz 100 milj. $.

4.      Jābūt vismaz 5000 akcionāriem, kuru īpašumā ir vairāk par 100 akcijām.

Visus NFB biedrus var iedalīt 4 grupās:

1.      Līgumdarba starpnieki jeb brokeri- šie ir biržas biedri, kas pieņem pasūtījumus, kurus akciju īpašnieki ir izdarījuši, izmantojot brokeru sabiedrību pakalpojumus, un raugās, lai tie tiktu izpildīti. Brokeru sabiedrības, kā labā strādā brokeri, saņem komisijas maksu no akciju īpašniekiem par piedāvātajiem pakalpojumiem;

2.      Vienkāršie brokeri jeb divu dolāru brokeri. Tie ir biržas biedri, kas asistē līgumdarba brokeriem situācijās, kad brokeri ir saņēmuši tik daudz uzdevumus, ka nespēj vieni paši ar tiem tikt galā. Par palīdzību līgumdarba brokeriem, vienkāršie brokeri saņem daļu no komisijas naudas, ko maksā akciju īpašnieks vai iekārotājs;

3.      “Grīdas” tirgotāji- tie ir biržas biedri, kas patstāvīgi nodarbojās ar vērtspapīru tirdzniecību. Publisko uzdevumu pildīšanas aizliegumu regulē fondu biržas noteikumi. Šie biržas biedri tautā ir pazīstami kā “market-makers”, un darbojas ar domu nopirkt vērtspapīrus par zemu, bet pārdot par augstu cenu;

4.      Speciālisti- šie biržas biedri darbojas divos virzienos:

4.1.   Jebkurš limitēts darījums, ko nevar izpildīt līgumdarba brokeris, jo darījuma cena nesakrīt vai nav labāka par tirgus cenu, nonāk speciālista rokās, kas to iespējams izpildīs nākotnē. Ja šis darījums nākotnē tiek izpildīts, speciālists saņem komisijas maksu no klienta par savu darbu. Speciālists šos darījumus reģistrē pieprasījuma un piedāvājuma uzdevumu reģistrā. Šajā gadījumā, speciālists darbojas kā brokeris līgumdarba brokerim– to varētu nosaukt par “brokera brokeri”;

4.2.   Otrajā gadījumā, speciālists darbojas kā noteiktu vērtspapīru tirgotājs. Viņš nodarbojas ar konkrētu vērtspapīru pirkšanu vai pārdošanu savās interesēs, tādējādi cenšoties nopelnīt. Darbojoties ar konkrētiem vērtspapīriem, tirgotājam ir jābūt taisnīgam un jāievēro kārtība tajā vērtspapīru tirgū, kurā viņš vai viņa ir speciālists - to paredz NFB noteikumi. Turklāt NFB noteikumos ir noteikts, ka speciālistam ir jāizmanto savi vērtspapīru konti, ja tirgū nepastāv līdzsvars t.i. piedāvājums nespēj apmierināt pieprasījumu. Lai gan NFB uzrauga speciālistu darbību, tomēr ir grūti, vai pat neiespējami, piespiest speciālistus darīt kaut ko pret viņu gribu, jo šie NFB izdotie noteikumi ir strīdīgi.

No šī mēs varam secināt, ka speciālisti nav galvenās lomas spēlētāji Ņujorkas fondu biržā, taču viņu darbs biržā ir nepieciešams. Katrai akcijai, kas tiek kotēta NFB, ir speciālists. Situācija var būt dažāda- var būt viens speciālists vairākām akcijām, bet var būt vairāki speciālisti vienām akcijām. NFB tiek kotētas vairāk kā 2000 parastās akcijas, bet speciālisti ir apmēram 400, kas nozīmē, ka uz vienu speciālistu ir vairāk kā 5 akcijas.  

Akciju iegāde tirgojoties par cenu (“tirgus” darījums).

Šis NFB darījuma veids ir izskaidrots ar piemēru. Piemēram, persona X pieprasa savam brokerim, kāda ir cena konkrētām akcijām. Brokeris ievada attiecīgā uzņēmuma nosaukumu savā datorā un konstatē, ka pašreizējās pieprasījuma un piedāvājuma cena konkrētajām uzņēmuma akcijām NFB ir līdzīgas kā citos tirgos (piem. $61 un $61,25). Papildus tam, brokeris uzzina, ka šīs cenas ir spēkā, ja pārdod vismaz 100 akcijas vai pērk vismaz 500 akcijas. Pēc šādas informācijas saņemšanas, persona X pieprasa brokerim izpildīt “tirgus” darījumu, nopērkot 300 akcijas. Šajā gadījumā, brokeris nosūta paziņojumu uz sava “kantora” galveno biroju, kur šis prasījums vēlāk tiek izvietots NFB. Tiklīdz kā firmas brokeris saņem pasūtījumu no vadības, tas tūlīt dodas uz biržu un darbojas. Pieprasījuma cena- $61 nozīmē, ka ir klienti, kas būtu gatavi pirkt attiecīgās akcijas par $61, bet piedāvājuma cena- $61,25 nozīmē, ka attiecīgo akciju turētāji ir gatavi pārdot savas akcijas par $61,25. Šādā situācijā pastāv tikai divi varianti- vai nu pircējs un pārdevējs vienojas par zelta vidusceļu un norunā darījuma cenu $61,125, vai nu darījums nenotiek. Ja personai X ļoti veicas un atrodas kāds brokeris, kurš ir ar mieru slēgt darījumu, pārdodot akcijas par $61,125, tad darījums notiks.

Ja starpība starp pieprasījuma cenu un piedāvājuma cenu ir samērā liela, tad brokeri savā starpā rīko tādu kā izsoli, kurā piedalās brokeri, kuru apmierinošās cenas atrodas šajā intervālā.

Kas būtu noticis, ja persona X nebūtu piedzimusi “laimes krekliņā”, un viņas pieprasījums netiktu apmierināts? Šajā gadījumā, personas X darījuma partneris būtu biržas speciālists, kurš pārdotu pieprasītās 300 akcijas par $61,25. Šo akciju patiesais pārdevējs var būt gan pats speciālists, gan investors, kura uzdevumu ir speciālists izpilda.

Ja atšķirība starp piedāvājuma un pieprasījuma cenām nav lielāka par  $0,125, kas ir standarta solis akciju cenām, tad vienošanās par akciju cenu nav iespējama brokeru starpā, tāpēc uzdevums “pa taisno” tiek nosūtīts biržas speciālistam. Ja minētajā piemērā biržas speciālists pieprasījuma cena būtu noteicis $61, bet piedāvājuma cenu- $61,125, tad “tirgošanās” starp brokeriem nebūtu notikusi.

 Akciju iegāde nosakot ierobežojumus.

Līdz šim bija runa par to, kas būtu notiktu, ja persona X izdarītu “tirgus” pasūtījumu, bet ja nu persona X izdarītu limitētu pasūtījumu? Pastāv divi varianti, kas varētu notikt, ja persona X būtu izdarījusi limitētu darījumu:

1.      Limitētā darījuma cena varētu atrasties starp piedāvājuma un pieprasījuma cenām;

2.      Limitētā darījuma cena varētu atrasties ārpus piedāvājuma un pieprasījuma cenu radītā intervāla.

Pirmajā gadījumā, personas X brokeris būtu izteicis piedāvājumu pirkt 300 attiecīgās akcijas par maksimālo cenu $61,125, kad pieprasījuma un piedāvājuma cenas būtu attiecīgi $61 un $61,25. Kad uzdevums tiek nogādāts biržā, ir cerība, ka kāds brokeris, kuru algo cita persona, vēlēsies nopirkt akcijas par $61,125 tādā veidā kļūstot par darījuma partneri. Citiem akciju pārdevējiem izdevīgāk ir pārdot akcijas personas X brokerim, jo viņa piedāvātā cena ir augstāka kā tirgus t.i. biržas speciālista piedāvātā cena. Būtu neloģiski, ja darījums notiktu starp brokeri un speciālistu, ja izdevīgāks ir darījums starp diviem brokeriem.

Otrajā gadījumā, personas X piedāvātā cena nav intervālā starp piedāvājuma un pieprasījuma cenām, tā, piemēram, ir $60. Šajā gadījumā, pirkšanas uzdevumam nokļūstot biržā, neviens to necentīsies izpildīt, jo biržas speciālists piedāvā izdevīgākas cenas- jebkurš akciju īpašnieks var pārdot savas akcijas biržas speciālistam  par $61. Tālāk pirkšanas uzdevums tiek nodots speciālistam, kas to reģistrē pieprasījuma un piedāvājuma uzdevumu reģistrā, lai izpildītu uzdevumu vēlāk. Šajā reģistrā, visi uzdevumi tiek kārtoti pēc cenas, t.i. uzdevums, kurš ar lielāku cenu, tiks izpildīts pirmais, pēc tam tikai darījums ar zemāku cenu. Ja ir reģistrēti darījumi ar vienādām cenām, tad pirmo izpilda to, kurš iesniegts ātrāk, līdzīgi kā ar krājumu uzskaiti, izmantojot FIFO metodi.

 

Mazi un lieli pasūtījumi.

NFB ir izstrādājusi speciālas procedūras, lai varētu izpildīt rutīnas t.i. ikdienas operācijas un ekstremāli lielas operācijas. 1976.gadā NFB izstrādāja elektronisko sistēmu, kas apkalpoja mazos darījumus- limitētos darījumus ar apgrozījumu līdz 100 akcijām, bet “tirgus” darījumus līdz 199 akcijām. Tālākā attīstība deva jaunu sistēmu, kas nu jau spēja apkalpot limitētos darījumus, kuros nav iesaistītas vairāk kā 99 999 akcijas, un “tirgus” darījumus, kuros nav iesaistītas vairāk kā     30 999 akcijas. Izmantojot šo sistēmu, brokeru sabiedrība var nosūtīt uzdevumu tieši biržas speciālistam, kurš to nodos līgumdarba brokeriem t.i. vienkāršā apgrozībā.

Sevišķi apjomīgi uzdevumi ir tādi, kuros iesaistīto akciju skaits ir virs 10 000 vai darījuma summa pārsniedz $200 000. Parasti, šādus darījumus veic uzņēmumi un to iesniegšana var izpausties vairākos veidos. Pirmais veids varētu būt tāds, kad uzņēmums uzreiz pirkšanas vai pārdošanas uzdevumu iesniedz biržas speciālistam, uzreiz vienojoties par cenu. Ja uzdevuma apjoms ir pietiekoši liels, ir ļoti ticams, ka biržas speciālists pazeminās pieprasījuma cenu, ja tas būs pārdošanas uzdevums vai palielinās piedāvājuma cenu, ja tas būs pirkšanas uzdevums, jo biržas speciālistam, principā, vispār nav jāslēdz tieši darījumi ar publiku (kā jau minēts iepriekš, to paredz biržas kārtības noteikumi). Lai gan šis veids uzdevuma veikšanai nav tas izdevīgākais, tomēr, ja ir izdevība, šādi darījumi tiek noslēgti (parasti gan nevisai lielos apmēros).

Cits veids, kā organizēt liela apjoma darījumu, ir izveidot otrreizējo izvietošanu- akcijas tiek pārdotas biržā pēc tirdzniecības sesijas slēgšanas, līdzīgi kā jaunu akciju emisija. Lai veiktu šādus darījumus, ir nepieciešama fondu biržas atļauja. Parasti šo atļauju izsniedz gadījumos, kad attiecīgās akcijas, parastā tirdzniecības kārtībā, ir grūti realizēt. Tāpēc, šādu otrreizējo izvietošanu izmanto tikai gadījumos, kad ir ļoti liels darījuma apjoms.

Parasti, liela apjoma darījumi tiek apstrādāti tā saucamajā augstākajā tirgū. Sadarbojoties ar tā saucamo lielo darījumu iestādi, kas izveidota, lai operētu ar liela apjoma darījumiem, uzņēmums var ātrāk atbrīvoties no nevajadzīgajām akcijām. Tas notiek sekojoši- iestādei uzzinot, ka klients vēlas veikt liela apjoma darījumu, tiek nodibināti kontakti ar iespējamiem klientiem. Pēc tam šī iestāde vienojas ar uzdevuma iesniedzēju (uzņēmumu) par cenu. Pieņemot, ka par cenu ir panākta vienošanās, iestāde nodod pirkšanas un pārdošanas uzdevumus biržas speciālistam, kam kā “bonuss” radīsies iespēja izpildīt kādu darījumu, kurš atrodas reģistrēts pieprasījuma un piedāvājuma uzdevumu reģistrā. Protams, arī šeit ir noteikta robeža, cik procentus no visa darījuma drīkst sastādīt speciālista pārdotās akcijas (1000 akcijas vai 5% no darījuma apjoma). Principā, speciālists var neiesaistīties šajos darījumos, bet, lai viņu iesaistītu, ir jāpiesola kaut kādi labumi, kas var izpausties kā papildus uzdevuma izpilde.

Piemērs.  Uzņēmums paziņo šai iestādei, ka vēlas pārdot 1000 akcijas. Iestādes darbinieki uzzina no potenciālajiem akciju pircējiem, ka tie ir gatavi maksāt par 1 akciju $70 un paziņo uzņēmumam, kas iesniedza pārdošanas uzdevumu, ka akcijas var pārdot par $69,5. Ja uzņēmums piekrīt pārdot akcijas, darījums tiek noslēgts biržā, jo darījumu iestāde ir biržas biedrs, un iestādes kapitāls palielinās par $500.

Izmantotā literatūra.

1.      Ņujorkas fondu biržas mājas lapa- www.nyse.com

2.      A. Klauss “ Vērtspapīru darījumi ” skaidrojošā vārdnīca

3.      W. F. Sharpe, G. J. Alexander, J. V. Bailey  “ Investments “