Latvijas Universitāte
Ekonomikas
un vadības fakultāte
Finansu
institūts
Kursa
darbs
Finansu
pamatos
“Obligācijas
un to cenas aprēķināšana”
Dienas nodaļas
finansu
menedžmenta
2.
kursa
2F3 grupas
students
Voldis Zlobins
studenta apl. No P 97 012
Zinātniskais vadītājs
_______________ doc., dr. oec.
Baleviča
(paraksts)
Rīga
1998
S A T U
R S
lpp.
Ievads . . . . . . . . . . . 3
1.
Obligācijas vispārīgs raksturojums . . . . . . . 5
2.
Obligāciju veidi . . . . . . . . . 9
2. 1. Vidējo termiņu obligācijas . . . . . . . 9
2. 2. Krājobligācijas . . . . . . . . 12
2. 3. Municipālās obligācijas . . . . . . . 13
2. 4.
Mērķa municipālās obligācijas . . . . . . 16
2. 5.
Korporāciju obligācijas . . . . . . . 17
2. 6.
Konvertējamās obligācijas . . . . . . . 18
3. Finansu aprēķini obligāciju tirgū . . . . . . . 20
3. 1.
Obligācijas vērtība . . . . . . . . 20
3. 2.
Obligācijas ienesīguma mērīšana . . . . . . 23
3. 3.
Obligācijas cena sarežģītākās situācijās . . . . . 27
Secinājumi un priekšlikumi . . . . . . . . 28
Izmantotās literatūras un avotu saraksts . . . . . . 29
I E V A D S
Šī darba temata aktualitāti nevar
bāzēt uz mūsu valsts pašreizējo vērtspapīru tirgu. Piemēri obligāciju veidiem,
par kuriem ies runa kursa darbā, tiks ņemti no ārzemju tirgu pieredzes, pamatā
no Krievijas un ASV obligāciju tirgiem, kur šiem vērtspapīriem ir rietni
plašāks apgrozījums.
Latvijā
obligāciju tirgus izpaužas valsts iekšējā aizņēmuma izlaistajās bezkuponu
obligācijās, kuras iepērk komercbankas. Šīs obligācijas privātajā sektorā
praktiski nenonāk, tāpēc mūsu valsts obligāciju tirgu var uzskatīt par ļoti
neattīstītu ne tikai obligāciju dažādības ziņā, bet arī šaurās izplatības
nozīmē.
Kursa
darba mērķis ir dot aptverošu raksturojumu mūsdienās apgrozībā esošo obligāciju
pamatveidos, raksturojot tās no to iegādes, izplatības un dzēšanas pusēm. Darbs
nepretendē uz pilnīgu un visaptverošu informācijas kapacitāti. Darbā apskatīti
tikai galvenie obligāciju veidi, nesaistot tās ar konkrētu valsti, kurā tās
tiek izlaistas apgrozībā, lai izvairītos no liekas analīzes un informācijas
apjoma par lokālām problēmām, kas nekādi neattiecas uz mūsu valsti.
Tādejādi
var teikt, ka darbs veidots par vērtspapīriem, kuri varētu tikt izplatīti arī
mūsu valstī, bet pagaidām kaut kādu iemeslu dēļ šī iespēja nav realizējusies.
Citu veidu obligāciju potenciālajiem izplatītājiem būtu jāizvēlas kāds no
obligāciju veidiem būtu optimālākais naudas iegūšanas veids, ņemot vērā katra
veida īpatnības, kuras arī ir aprakstītas šajā darbā.
Darba
mērķa sasniegšanai bija nepieciešams veikt sekojošus uzdevumus: balstoties uz
pieejamo literatūru, atklāt obligāciju būtību, veidus, to īpatnības, iemeslus
to nepopularitātei Latvijā.
Lai
sasniegtu iepriekš izvirzīto kursa darba mērķi, autoram bija jāsaskaras ar
problēmām, kuras ir likumsakarīgas mūsu valstī, kur kā jau minēts obligācijas
nav īpaši populārs vērtspapīrs. Visupirms jāsaka, ka latviešu valodā praktiski
nav speciālas literatūras par šo tēmu, jāaprobežojas tikai ar atsevišķām
atsaucēm par obligācijām vispār avotos par citām tēmām.
Krievu valodā stāvoklis nav tik
kritisks, kaut gan ir jāatzīst, ka atsevišķa grāmata par izvirzīto tēmu arī
nebija pieejama. Ar atzinību ir jāatsaucās uz zinātniskajiem rakstiem Krievijas
žurnālos, kuros detalizēti tiek analizēts stāvoklis šīs valsts vērtspapīru to
skaitā arī obligāciju tirgū. Kaut arī atsevišķi Krievijas ekonomisti atzīst
savas valsts obligāciju tirgu par ne īpaši attīstītu (ņemot vērā valsts mērogus
un ietekmi pasaules finansu tirgū), tomēr tas dod pietiekami plašu informācijas
apjomu par tik dzirdēto, bet joprojām mums vēl tik nepazīstamo vērtspapīru.
Citās svešvalodās iespējamais informācijas apjoms netika pētīts autora
nepietiekamo valodu zināšanu dēļ. Latvijā arī ir bijuši pāris raksti par šo
tēmu, tomēr tie nav atzīstami par zinātniskā darbā izmantojamajiem.
Kursa darba izpildei tika izmantota speciālā ekonomiskā mācību
literatūra, zinātniski pētnieciskie raksti kā arī skaidrojošā vārdnīca.
1.
Obligācijas vispārīgs raksturojums.
Naudas līdzekļu piesaistīšanai akciju
sabiedrības izlaiž arī obligācijas (no lat. val. Obligatio - saistība). Dažādi
autori obligācijas definīciju izsaka atšķirīgi, tomēr viņu starpā nav būtiskas
viedokļu atšķirības. LB ekonomists Ē. Vēciņš dod sekojošu skaidrojumu
obligācijai: tas ir vērtspapīrs, kas reprezentē parāda saistību un dod tā
turētājam tiesības saņemt iepriekš
noteiktu (fiksētu) ienākumu izteiktu procentos no obligācijas nominālvērtības.
[1,99]
Krievijas ekonomistu V. Koļesņikovas un L. Kroļiveckas interpretācijā
komercbanku obligācija ir jebkurš vērtspapīrs, kas apliecina aizdevumu starp
obligācijas īpašnieku (kreditoru) un banku, kas tās ir izlaidusi. [3,204] Otrā
definīcija ir vispārīga, tomēr paliek nepamanīta finansiālās attiecības starp
abām pusēm. Šo trūkumu likvidē L. Balabanovs.
L. Balabanovs obligāciju definē
līdzīgi kā Ē. Vēciņš, tomēr būtiski papildina to, uzsverot, ka kreditora peļņa
nav obligāts elements obligācijas definīcijā: obligācija ir vērtspapīrs (parāda
saistība), pēc kuras tās emitents apņemas izmaksāt obligācijas turētājam
fiksētu summu noteiktā nākotnes momentā vai izmaksāt ienākumu, kura lielums
iepriekš ir noteikts zināma procenta formā pie nominālās vērtības. [2,145]
A. Bureņina skatījums šajā jautājumā
ir tikpat kā analoģisks Balabanova viedoklim vienīgi tiek uzsvērta obligācijas
peļņa kā neatņemams komponents. Obligācijā izpaužas a/s apņemšanās
atgriezt īpašniekam tās nominālo vērtību uz tās noteiktajā termiņā, kā arī
ikgadus izmaksāt viņam ienākumu konkrēta procenta formā no obligācijas
nominālās vērtības. [4,21]
Obligāciju turētājs ir a/s kreditētājs. Tājā izpaužas a/s
saistība atgriezt īpašniekam tās nominālo vērtību uz tās norādītajā laikā
(t.i., atdot parādu), kā arī ikgadēji izmaksāt viņam ienākumu noteikta procenta
formā no nominālās obligācijas vērtības. Piedevām šai apņemšanās ir obligāts
raksturs un nekādi nesaistās no a/s peļņas. Obligācijas var būt vārda un
uzrādītāja. Uzrādītāja obligācija ietver sevī sekojošus rekvizītus: numuru,
nominālu, procentu likmi, emitētājsabiedrības nosaukumu, aizņēmuma kopējo
summu, procentu izmaksas kārtība un noteikumi. Vārda obligācija ietver papildus
rekvizītu - turētāja vārdu. Pēc vārda obligācijām sabiedrība ved speciālu to
īpašnieku reģistru. [8,21]
Obligācijas
vērtībai ir divas sastāvdaļas - nominālvērtība un kuponu vērtība. Ienākumu izmaksā
pret kuponiem (parasti divas reizes gadā). Obligācijas apgrozībā var būt
līdzvērtīgas naudas zīmēm, tās ir biržas darījumu objekts.
Izšķir
obligāciju nominālvērtību un faktisko vai kursa vērtību. Obligācijas pērkot,
izdara attiecīgus aprēķinus.
Piemērs.
Tiek pārdotas 500 piecprocentu 100 Ls obligācijas, kuru nominālā summa ir 50
000 Ls. Turklāt par nomināala summu 20 000 Ls ir tekošie kuponi, bet par summu
30 000 Ls nav kuponu. Obligāciju kurss ir 98, darījums notiek 27. februārī.
Noteikt, cik saņems obligāciju pārdevējs.
Atrisinājums. Piecprocentu obligāciju nominālvērtība =Ls 50
000
mīnus
2 % (kurss 98) jeb 100 Ls =Ls 49 000
plus
5 % par 56 dienām +Ls
388,89
mīnus
trūkstošo kuponu vērtība
(300 gab.) =Ls
750,00
Ls
48 638,89
Ienākumu par obligācijām var izmaksāt,
ne vien samaksājot kuponu vērtību, bet arī izsniedzot laimestus (prēmijas) pēc
obligāciju dzēšanas izlozēm. Laimestu (prēmiju) saņemšanas noteikumiem ir jābūt
iespiestiem pašas obligācijas mugurpusē. Obligāciju nominālvērtība dzēšama
(izpērkama) noteiktā termiņā, kas speciāli norādāms, izlaižot obligācijas.
Hipotēku un zemes bankas obligācijas
sauc par ķīlu zīmēm.
Obligācija var būt arī individuāla
vērtszīme, kuru aizņēmējs iesniedz kredītiestādei (krājaizdevu sabiedrībai) kā
apstiprinājumu par savu ieķīlāto nekustamo īpašumu, t. i., kā apliecinājumu, ka
aizņēmējs līdz parāda atmaksai apņemas ieķīlāto īpašumu neatsavināt un
neapgrūtināt ar parādiem, taču šāda obligācija tās turētājam nenes augļus.
Klientam (aizņēmējam) šajā gadījumā jāpievieno obligācijai izraksts no zemes
grāmatas, kas apliecina, kur tieši minētā obligācija koroborācijas kārtībā
ierakstīta zemes grāmatā.
Ja obligācijas izlaiž akciju
sabiedrība, tā gūst iespēju savākt papildu kapitālu, taču šāda obligācija nedod
tās īpašniekam balsstiesības a/s pilnsapulcē. [1,99-100]
Obligācijas
mēdz būt:
1)
valsts iekšējā aizņēmuma obligācijas;
2)
vietējo iekšējo aizņēmumu obligācijas;
3)
saimnieciska subjekta obligācijas.
Obligācijas tāpat var būt procentu un
bezprocentu (ar preces vai pakalpojuma mērķi).
Valsts iekšējā aizņēmuma un vietējā
aizņēmuma obligācijas tiek izlaistas uz uzrādītāju. Saimnieciskā subjekta
obligācijas tiek izlaistas kā vārda, tā kā uzrādītāja obligācijas.
Uz
procentu obligācijām norāda izmaksājamā procenta līmeni un datumu.
Uz mērķa
(bezprocentu) obligācijām norāda preci vai pakalpojumu kā dēļ tās ir izlaistas.
[2,145-146]
Saimnieciskie subjekti var izlaist arī
konvertējamās obligācijas.
Konvertējamā obligācija dod īpašniekam
tiesības to pamainīt uz tā paša emitenta parastajām akcijām saskaņā ar
konversijas privilēģijas noteikumiem.
Priekš konvertējamās obligācijās kā
pamatkritērijus ir obligāti norādīt pirmo datumu, kas paver iespēju obligāciju
pārvērst par akciju un pārvēršanas prēmiju. Ar pārvēršanas prēmiju tiek
saprasta procentos izteikta pārmaksas summa no akcijas tekošās cenas par
tiesībām pārvērst obligācijas parastajās akcijās. [2,149]
Līdzekļi,
kas ir bankas mobilizēti uz obligāciju izlaišanas pamata, tiek uzskatīti par
aizņemtajiem atšķirībā no naudas līdzekļu atlikuma klientu kontos, kas bankas
praksē saucas par piesaistītiem. Obligāciju izlaišanā banka spēlē aktīvu lomu,
izlaides iniciatīva pieder tai, tai laikā kad ieguldījumu piesaistē bankas loma
ir pasīva.
No
depozītsertifikātiem un krājsertifikātiem, un banku vekseļiem bankas
obligācijas atšķiras, pirmkārt, ar izlaides termiņu (tās nevar tikt izlaistas
termiņā, kas mazāks par vienu gadu) un, otrkārt, ar izlaides kārtību. Akciju
komercbankām, kas izlaiž obligācijas, tiek izvirzītas tādas pat prasības kā pie
akciju izlaides. Obligāciju izlaide reglamentējas ar tiem pašiem normatīvajiem
dokumentiem, kā akciju izlaide.
Bankas
obligāciju izlaide aizņemamo līdzekļu piesaistei var būt tikai ar noteikumu, ka
ir pilnībā apmaksātas visas šīs bankas izlaistās akcijas (ja tā ir akciju
komercbanka) vai ka ir pilnībā apmaksātas daļas no paju īpašnieku puses bankas
statūtfondā (ja ir paju banka).
Obligāciju
realizācija var notikt vai nu uz to pārdošanas pamata ar pircēju līgumu vai arī
apmaiņas ceļā uz agrāk izlaistajām obligācijām un citiem vērtspapīriem.
Bankas
faktiski realizēto obligāciju skaits nedrīkst pārsniegt to skaitu, kas
paredzēts izlaides un kas ir norādīts reģistrācijas dokumentos. Tai pat laikā
banka var realizēt mazāku vērtspapīru skaitu, nekā bija norādīts izlaides
reģistrācijas dokumentos. Pie tam obligācijas izlaides minimālā apmaksātā daļa
attiecībā pret sākotnējo pieteikto to apjomu netiek aprēķināta.
Atšķirības
daļa starp obligācijas nominālo vērtību un tās realizācijas cenu (diskontu)
katra gada pēdēja darbadienā norakstās uz summu, kas attiecas uz pārskata gadu.
Šī summa tiek noteikta pēc formulas:
S = I .
d / D, (1.1)
kur S - nākošo
periodu izdevumu summa, kas attiecas uz pārskata gadu;
I - nākošo periodu izdevumi kā atšķirība
starp obligācijas nominālo vērtību un faktisko realizācijas cenu (diskontu);
d -
obligācijas apgrozījuma termiņš pārskata gadā;
D -
obligācijas apgrozījuma kopējais laiks. [3,205-208]
2.
Obligāciju veidi.
2. 1.
Vidējo termiņu obligācijas.
Valsts kase pārdot šos vērtspapīrus
izsolēs. Šīs izsoles darbojas analoģiski valsts vekseļu izsolēm: pircēji sniedz
priekšlikumus, cena veidojas solīšanā. Solīšanu uzvarētāji saņem to vērtspapīru
skaitu, kuru viņi ir iecerējuši nopirkt. Valsts kase veic izsoli katru
ceturksni, februārī, maijā, augustā un novembrī, tomēr tirdzniecība var notikt
arī citā laikā.
Līdzekļi, kas tiek saņemti no izsoles,
tiek novirzīti budžeta deficīta novēršanai un refinansēšanai - vērtspapīru,
kuriem ir notecējis dzēšanas termiņš, apmaiņai. Refinansēšanas laikā personas,
kurām ir dzēšami vērtspapīri, var apmainīt tās uz vienu vai vairākiem jaunā
izlaiduma vērtspapīriem. Vērtspapīru īpašnieki, kuriem ir notecējis to dzēšanas
termiņš, ir tiesīgi saņemt savus līdzekļus skaidrā naudā. Tādā veidā saņemto
līdzekļu summārais apjoms tiek saukts par vērtības samazināšanu.
Priekš dažām valsts kases obligācijām
pastāv iepriekš pieņemts datums - pieci gadi līdz obligācijas oficiālajai
dzēšanai. Valsts kase var izmaksāt visu parādu par obligācijām iepriekš
noteiktajā datumā jebkurā no procenta izmaksas sekojošiem termiņiem. [6,47]
Valdības vērtspapīru dīleru kotēšanas
pats galvenais lielums - peļņa. Šeit ar ienākumu tiek saprasta vidējā termiņa
obligācijas peļņa uz dzēšanas momentu, kas tika nopirkts pēc pieprasītās cenas
un noturēts līdz dzēšanai. Rādītājs mainās dienā no dienas un attaino procenta
normu kustību augšup un lejup. Sekojoša formula dod aptuvenu peļņas novērtējumu
uz dzēšanas momentu:
i = A + C
. ,
(P + M)/2 (2.1)
kur I - peļņa;
A - izmaksu gada procenti;
C - ikgadējais proporcionālais ienākums
vai zaudējums;
P - pieprasītā cena;
M - vērtība dzēšanas momentā.
Šīs pietuvinātās formulas uzdevums ir
parādīt, kā vērtspapīru cenas un peļņas (vai zaudējumu) izmaiņas ietekmē
gaidāmo ienākumu.
Ienākumu izmaiņas. Pastāv
fundamentāla atkarība starp vērtspapīra ienākumu un tā cenu. Ja cena krītās,
tad peļņa aug; ja aug cena, tad krītas peļņa. Kā jau tika parādīts, cenas
augšana virs nomināla (vērtības dzēšanas momentā) noveda pie ienākuma krišanās.
Ja cena šim vidējā termiņa obligācijai nokristu zemāk par nominālu, tad
ienākumi uz to augtu. Tā kā valsts kase pārdot jaunos vērtspapīru izlaidumus
pēc nomināla vai tuvu tam, tad kuponu likmēm uz vidējā termiņa obligācijām
jābūt pietiekoši augstām, lai piesaistītu nepieciešamo daudzumu pircēju.
Tā kā nelielas tirgus procenta normas
izmaiņas noved pie relatīvi lielām izmaiņām valdības vērtspapīru cenās, tad,
izlaistas apgrozībā, peļņas izmaiņa var tikt izmērīta dažās ļoti mazās
vienībās, kas saucās par bāzes punktiem. Piemēram, peļņa, kas mainās no 11,11
līdz 11,12 procentiem, aug par vienu bāzes punktu.
Procenta svārstīgo normu efekti.
Vērstpapīru cenu krišanās, kas izsaukta ar procenta likmju pieaugumu, var rast
zināmas problēmas priekš finansu uzņēmumiem, kuru īpašumā atrodas šie
vērtspapīri, kas iegādāti periodā, kad to cena bija augsta. Banka, kas nopirka
vērtspapīrus, kad procentu likmes bija zemas, cietīs zaudējumus, ja pārdos tos
pēc procenta normu celšanās. Tā kā vērstspapīru pircēji nezin kādā virzienā
mainīsies procenta norma, viņi nevar izvairīties no tā riska, ka cena uz viņu
vērtspapīriem kritīsies. Šis riska tips tiek saukts par procenta risku, tā kā
viņš pastāv no procenta riska celšanās iespējamības. Tas atšķiras no kredīta
riska, tas ir aizdevuma nesamaksāšanas riska.
Vērtspapīriem ar nelieliem dzēšanas
termiņiem ir neliels risks, tā kā to cenas nenozīmīgi pazeminās procentu likmju
paaugstināšanās gadījumā. Pavisam citāda lieta ir ar ilgtermiņa vērtspapīriem.
Kad aug procenta norma, to cena strauji krītās, kas liecina par nozīmīgu risku,
kas saistīts ar vērtspapīru īpašumu ar relatīvi zemām gada procentu izmaksām
ilgā laika periodā. Peļņas formula vērtspapīra dzēšanas momentā ilustrē
proporcionalitāti starp peļņas vai zaudējumu kapitāla lielumu gadu daudzumā,
kas ieguldīts vērtspapīros, kuri svārstās augstāk un zemāk par nominālo cenu.
Lai iegūtu no ilgtermiņa vērtspapīra tādu pašu jūtamu vinnestu kā īstermiņa
vērtspapīra gadījumā, tad cenai vērtspapīram, kurš jādzēš tālā nākotnē,
jākrītas daudz vairāk, kā īstermiņa vērtspapīra cena. [6,49-50 ] Līdzīgas
valsts obligācijas ir arī Latvijas vērtspapīru tirgū.
2. 2.
Krājobligācijas.
Krājobligācijas
ir domātas pārdošanai privātpersonām, bet ne finansu iestādēm. Kaut arī tās
nevar tikt pārdotas vai nodotas citai personai, tās var dzēst un saņemt skaidru
naudu līdz dzēšanas termiņam. Krājobligāciju pārdošanu un dzēšanu priekš valsts
kases veic komercbankas, korporācijas, kā arī dažas krājiestādes un pasta
kantori.
EE sērijas
krājobligācijas ir obligācijas par paaugstinātu maksu. Procents par viņām tiek
maksāts tikai dzēšanas brīdī apjomā, kas vienāds ar cenas atšķirību starp kādu
šie vērtspapīri tika pārdoti un maksu dzēšanas momentā. Pēc sešu mēnešu
iztecēšanas kopš izlaides tās var tikt dzēstas jebkurā momentā.
Pāreja no
fiksēta uz tirgus procentu krājobligācijām ir izdevīga tiem ļaudīm, kas var
iegādāties obligācijas tikai ar nelielu nominālu. Viņi var saņemt peļņu, kas
līdzinās to cilvēku peļņai, kas pērk, piemēram, valsts kases tirgus
vērtspapīrus uz tūkstots dolāriem. Piedevām tirgus procentu uzskaitīšanas
instruments aizsargā investorus no zaudējumiem nominālo procentu likmju
augšanas gadījumā. Kad par EE sērijas obligācijām tiek maksāti fiksēti
procenti, tad tirgus procentu likmju inflācijas pieaugums deva ieguvumu
valdībai uz obligāciju īpašnieku rēķina. Tā kā procenta nominālās likmes
parasti svārstās kopā ar inflācijas līmeni, tad pāreja uz tirgus procentiem
indeksē peļņas normu no obligācijām attiecībā uz inflācijas līmeni. Tas palīdz
pircējiem nodrošināt reālas peļņas saņemšanu neatkarīgi no inflācijas līmeņa.
Valsts
kase izlaiž arī HH sērijas krājobligācijas tikai apmaiņai uz EE sērijas
obligācijām vai uz citu tipu agrāk izlaistajām obligācijām. HH obligācijas tiek
izlaistas ar nominālu no piecsimt dolāriem līdz desmit tūkstošiem dolāru ar
desmit gadu dzēšanas termiņu. Šīs obligācijas ir vērtspapīri ar tekošu
ienākumu; to precents tiek izmaksāts katru pusgadu čeka formā. [6,50-51]
Neskatoties uz svārstībam tirgū un līdz ar to nenoteikto peļņas procentu, šīs
obligācijas varētu būt Latvijas nākotnes
vērtspapīrs, jo piesaista ieguldītājus ar nelieliem naudas līdzekļiem,
kādu ir daudz.
2. 3.
Municipālās obligācijas.
Municipālās
obligācijas ietver sevī vērtspapīrus, kas izlaisti pilsētās, apgabalos,
mazpilsētās, skolu rajonos un no maksas autoceļu orgānu puses.
Municipālo
obligāciju tirgi saskaņā ar spēkā esošajām atšķirībām starp federālās valdības
un pašvaldību vērtspapīriem kontrolē municipālo vērtspapīru un korporāciju
obligāciju izlaides procesu. Investīciju banku pamatnodarbošanās ir
parakstīšanās uz vērtspapīru izlaidi. Viņas pērk vērtspapīrus no valdības,
vietējām varām un korporācijām pēc garantētām cenām pārpārdošanai investoriem.
Pierakstīšanās ietver sevī zināmu risku, tāpēc ka neviens nevar garantēt
investīciju bankai to, ka viņš varēs pārpārdot vērtspapīrus pēc cenas, kas
mazākā mērā ir vienāda ar to, kuru viņi paši nomaksāja pārdevējiem. Divas vai
vairāk investīciju bankas var veikt pierakstīšanos; tās var uzaicināt citas
bankas piedalīties noietā.
Kā arī
gadījumā ar valdības vērtspapīriem, tirgus, kas sastāv no investīciju bankām,
kas izpērk jaunos izlaidumus, saucas par primāro tirgu. Izlaidumu tirgus, kas
jau atrodas apgrozībā, ir sekundārais vai tirdzniecības tirgus.
Municipālās
obligācijas parasti tiek izlaistas ar nomināliem ne mazākiem par pieciem
tūkstošiem dolāru. [6,52] Vairākumā no tiem tiek izmaksāts pusgada procents
(pēc klāt pieliktajiem kuponiem). Ienākumi no municipālajām obligācijām netiek
aplikti ar ienākuma nodokli, kas padara šos vērtspapīrus īpaši pievilcīgus
priekš ļaudīm no augsta dzīves līmeņa grupām. Piemēram, investors no nodokļu
maksātāju kategorijas, kas nonāk zem piecdesmitprocentu nodokļu aplikuma,
saņems 75% pēc municipālās obligācijas
ienākuma, kas vienāds ienākumam uzliekamajam nodoklim četrpadsmit procentos.
Salīdzinot
ar valsts obligācijām un korporāciju obligācijām, vairums municipālo obligāciju
ir nepietiekoši likvīdas, kas saistīts ar to mērķa kotējumu neskaidrību un
tirgus neattīstītību.
Agrāk
vairums municipālajām obligācijām bija vērā ņemami dzēšanas termiņi. Pēdējos
gados daudzas valdības iestādes sāka izlaist obligācijas ar mazākiem termiņiem,
tāpēc ka investori uzskatīja par augstu šo vērtspapīru gan procentu, gan
kredītrisku. Municipālie vērtspapīri ar dzēšanas termiņu mazāku kā viens gads
dažkārt saucas par “no nodokļi brīviem komercpapīriem”.
Municipālajām
obligācijām parasti ir reitingi, kas nostiprināti ar obligāciju reitingu
aģentūrām. Aģentūra “Standard and Poor’s” apzīmē dažādas obligāciju kategorijas
ar burtiem AAA, AA, A vai BBB. Aģentūra “Moody’s” apzīmē reitinga līmeņus ar
burtiem Aaa, Aa, A vai arī Baa. Reitings palīdz investoram obligācijas izvēlē.
Tas parāda ražošanas diversificētību un darba stabilitāti reģionā, tā kopējā
parāda lielumu. Oficiālo ekspertu viedoklis tagad tiek drukāts municipālās
obligācijas otrajā pusē; tur arī tiek izskaidroti finansēšanas metodes
juridiskie pamati, izlaisto abligāciju daudzums, mērķi un kontrakta noteikumi.
Šie paskaidrojumi palīdz tikt caur valdības un vietējo organizāciju mietu žogam
un aizliegumiem.
Daži
municipālie vērtspapīri var tikt izpirkti līdz dzēšanas termiņa iztecēšanas
brīdim. Emitents pielietos šo operāciju, ja procenta normas kritīs līdz
relatīvi zemam līmenim. Bankas nemīl, kad emitenti izmanto iepriekšēju datumu,
tā kā ir iespējams, ka rezultātā bankām vajadzēs aizdot saņemto no emitentiem
naudu par vēl zemākiem procentiem.
Municipālie
vērtspapīri, pilnīgi vietējā orgāna, kas tās izlaidis, nodokļu nodrošināti, nes
kopējo obligāciju nosaukumu. Obligāciju, kas nodrošinātas ar ienākumu no
noteikta objekta, emitenti izmaksā parādu un procentus pilnībā no projekta
ienākumiem, kas tiek finansēts ar šo izlaidumu, - piemēram, no iekasējumiem,
kas tiek savākti uz maksas autoceļiem. Kopējās obligācijas nodrošinātas ar
krietni plašaku aktīvu spektru, nekā obligācijas, kas nodrošinātas ar
ienākumiem no noteikta objekta. Tomēr obligāciju, kas nodrošinātas ar ienākumu
no noteikta objekta, izlaišanas noteikumi parasti ierobežo emitenta pieļaujamo
parāda lielumu, tai pat laikā kopējās obligācijas īpašnieks nevar ar pārliecību
gūt tādu informāciju. Jaunās dzīvojamās obligācijas ir no nodokļiem brīvās
municipālās obligācijas, kas izlaistas no vietējo dzīvojomo aģentūru puses, bet
nodrošinātas ar valsts resursiem. [6,52-54]
Autoram
nav pārliecības, ka mucipālās obligācijas varētu tikt ieviestas arī Latvijā
tuvākajā nākotnē. Maz ticams, ka valsts institūcijas, kurām ir nebeidzamas
finansiāla rakstura problēmas varētu uzņemties sev tādu slogu, un arī
ieguldītāji nebūtu ar mieru uz ilgu laiku uzticēt naudas līdzekļus neuzticamām
iestādēm pretēji jebkādai ekonomiskajai teorijai, ka valsts vērtspapīri ir
bezriska.
2. 4.
Mērķa municipālās obligācijas.
Tradicionāli
municipālo obligāciju izlaidumi ir domāti, lai finansētu sabiedriskos
projektus. Tomēr no nodokļiem brīvās mērķa municipālās obligācijas tiek
izlaistas privātuzņēmumu finansēšanai - kā dzīvojamo telpu īre, privāto ēku
celtniecība, studiju kreditēšana, elektrostaciju būvniecība, autoceļu izveide,
apkārtējās vides piesārņojuma kontrole, lidostu un kultūras centru
ekspluatācija, kā arī virkne privātās bezpeļņas organizācijas kā, piemēram,
slimnīcas.
Mērķa
municipālās obligācijas ir izdevīgas uzņēmējiem, kas iegūst naudas līdzekļus
obligāciju ar procentu ienākumu, kas ir mazliet zemāks, nekā ienākums no tirgus
procentu likmju nodrošinātiem vērtspapīriem, izlaides ceļā. Ne bez izdevīguma
šīs obligācijas ir arī investoriem, kas saņem ienākumu, brīvu no ienākuma
nodokļa. Rezultātā valdība subsidē kā uzņēmējus, tā arī investorus.
Pieprasījums
pēc šī finansēšanas veida, kas īpaši bija attīstīts dzīvojamo telpu būvniecības
jomā, tika mākslīgi ierobežots ar noteikumu virknes izveidi. Šie līdzekļi tika
izdalīti starp ļaudīm, kas pirmoreiz pirka mājas. Individuālo aizņēmumu lielumi
un šo aizņēmumu kopējais daudzums bija tāpat ierobežoti, un valdība limitēja
starpību starp procenta normu, ko jāmaksā uzņēmumiem, un procenta normu, ko
jāizmaksā investoriem. [6,54]
2. 5.
Korporāciju obligācijas.
Privātās
korporācijas piesaista nepieciešamos līdzekļus, pārdodot vērtspapīrus tāpat kā
to dara valdības orgāni. Korporāciju obligācijām piemīt tās pašas pamatiezīmes,
kas ir valsts un municipālajām obligācijām - atšķirība ir tikai tajā aspektā,
ka šie vērtspapīri tiek izlaisti nevis no valdības orgānu puses, bet gan no
privātu korporāciju puses. Tām ir dzēšanas termiņš un fiksētas izmaksas pēc
procentiem, un ienākumi pēc tām uz dzēšanas brīdi variē atkarībā no to cenas
izmaiņām. Uzstādītais dzēšanas termiņš parasti atrodas robežās no desmit līdz
trīsdesmit gadiem. Obligāciju pircējs - korporācijas darbības finansēšanas
svarīgs avots, īpaši priekš sabiedriskās lietošanas uzņēmumiem. Lielu
korporāciju, kurām ir raksturīga finansiāla stabilitāte, obligācijām ir ļoti
mazs nenomaksāšanas risks, tomēr šis mazais kredītrisks tomēr notur vidējus
ienākumus šiem vērtspapīriem līmenī, kas ir lielāks, nekā ienākumi no valsts
obligācijām. Dažas korporāciju obligācijas, kuras sauc par parādu saistībām
(debentures), ir to izlaides kompānijas kopējās saistības. Saistības taču, kas
ir nodrošinātas ar īpašiem fiziskiem aktīviem, saucas par obligācijām, kas
nodrošinātas ar nekustāmā īpašuma ķīlu. [6,55]
Dotais
vērtspapīru veids ir visreālākais Latvijas ekonomiskajiem un
sociāli-psiholoģiskajiem apstākļiem. Atsevišķiem uzņēmumiem, kuri periodiski nonāk
finansiālās grūtībās, būtu krietni lietderīgāk akciju kapitāla pieauguma vietā
izmantot korporāciju (uzņēmumu) obligāciju emisiju.
Ja mūsu
patreizējā finansu tirgū no fizisko personu ieguldītāju puses var runāt par
uzticības ziņā labvēlīgu klimatu, tad šīm obligācijās tāds noteikti būs
vislielākais. Līdzīgi kā privāto/valsts uzņēmumu akcijām arī to obligācijām
varētu gaidīt labu noietu.
2. 6.
Konvertējamās obligācijas.
Konvertējamā
obligācija apliecina aizņēmuma attiecības starp banku un konvertējamās
obligācijas turētēju. Ar konvertējamās obligācijas konvertēšanas perioda sākumu
obligācijas ir apmaināmas uz parastām (priviliģētām) akcijām proporcijā - viena
akcija par vienu konvertējamo obligāciju. Konvertējamās obligācijas turētājam
ir tiesības uz peļņas gūšanu no konvertējamās obligācijas procentu veidā.
Konvertējamo
obligāciju izlaide notiek bezskaidrā formā. Rēķini notiek čeku ierakstu veidā.
Konvertējamās
obligācijas tiek izlaistas apgrozībā uz vienu gadu. Konvertējamo obligāciju
konvertācija parastajās (priviligētajās) vārda akcijās notiek divu mēnešu laikā
priekš visiem konvertējamo obligāciju turētājiem, kas ir reģistrēti
“Konvertējamo obligāciju turētāju reģistrā”. Pēc bankas padomes lēmuma
konvertējamo obligāciju konvertēšana akcijās varēja tikt veikta agrāk par
noteikto termiņu.
Konvertējamā
obligācija nevar kalpot kā norēķinu vai maksāšanas līdzeklis par pārdotām
precēm, veiktajiem pakalpojumiem.
Prasību
tiesības pēc konvertējamām obligācijām var būt nodotas tikai juridiskām (fiziskām)
personām, kas reģistrētas (dzīvojošas) Krievijas federācijas teritorijā vai
citā valstī, kas izmanto Krievijas federācijas rubli kā oficiālās naudas
vienības.
Konvertējamo
obligāciju procenti tiek uzskaitīti par pilnu norēķinu periodu, kurā ir iegādāta
konvertējamā obligācija, neatkarīgi no iegādāšanās faktiskā datuma. Procenti
tiek uzskaitīti uz konvertējamās obligācijas nominālo vērtību vienu reizi
aprēķinu periodā, kura ilgums ir trīs mēneši, kā arī līdztermiņa konvertācijā.
Konvertējamā
obligācija nevar apgrozīties sekundārajā tirgū. Jaunajam konvertējamās
obligācijas īpašniekam vai viņa pārstāvim pēc līguma reģistrācijas ar
investīciju institūtu vai biržu vajag paziņot bankai par savām tiesībām uz
konvertējamo obligāciju priekš attiecīgo izmaiņu ievadīšans “Konvertējamo
obligāciju turētāju reģistrā”.
Ar
konvertācijas perioda atnākšanu konvertējamās obligācijas tiek apmainītas uz
parastajām (privilēģētajām) vārda akcijām. Konvertējamās obligācijas turētājam
tiek izmaksāti par pēdējo aprēķinu periodu uzskaitītie procenti, kā arī viņa
nesaņemtie procenti par iepriekšējiem aprēķinu periodiem.
Pēc
konvertācijas termiņa iztecēšanas beigām konvertējamām obligācijas turētājs
zaudēja tiesības uz konvertējamo obligāciju konventēršanu parastajās
(priviliģētajās) vārda akcijās, bet saglabāja tiesības uz konvertējamās
obligācijas nominālās vērtības saņemšanu un uz pēdējo aprēķinu periodu
uzskaitītajiem procentiem, kā arī uz nesaņemtajiem procentiem par iepriekšējiem
aprēķinu periodiem.
Konvertējamās
obligācijas tiek nodrošinātas ar bankas apdrošināšanas un rezerves fondiem, kā
arī ar visu tās īpašumu.
Banku
obligācijas Krievijas federācijā un arī mūsu valstī neguva plašu izplatību.
Tomēr citās valstīs banku obligācijas - viens no populārākajiem vērtspapīru veidiem.
Tā, piemēram, Vācijā bankas izlaiž vislielāko skaitu obligāciju, liela daļa no
kurām tiek nodrošinātas ar ķīlu vai valsts garantijām. Uz savu obligāciju
izlaišanas pamata vēcu bankas formē noturīgus vidējus gada ilgtermiņa resursus,
bet, lai iegūtu tiesības uz to izlaidi, tām vajag izpildīt veselu virkni
noteikumu. [3,209-210]
3.
Finansu aprēķini obligāciju tirgū.
3. 1.
Obligācijas vērtība.
Pirms
apskatīt obligācijas tirgus vērtības noteikšanas kopējos principus atvieglosim
mūsu uzdevumu un sāksim no privāta gadījuma. Pieņemsim, ka obligācijas nav
pakļautas riskam, ka emitents neizpildīs savas saistības, ka nav atlaides uz
nodokļu aplikšanu un nav paredzētas ieliktas opcijas (citiem vārdiem
obligācijas nav paredzētas līdztermiņa izpirkšanai, nav opcijas uz pārdošanu un
nav paredzēta to konvertācija, t. i., akciju apmaiņa). Ienesīguma norma pēc
tādiem finansu instrumentiem parasti saucas par bezriska normu. Ar bezrisku
tiek saprasts tas, ka emitents noteikti izpildīs savas saistības procentu
izmaksā un pamatparāda atgriešanā. Sākumā pieņemsim pilnīgu tirgu pastāvēšanu,
kas neprasa izdevumus operāciju veikšanai, un ka nākamās procentu likmes ir
patiesi zināmas.
Lai
aprēķinātu ilgtermiņa instrumentu vērtību un noteiktu to cenas un procentu likmes
saistības raksturu, lietderīgi būtu izmantot principu saskaņā ar kuru pilnīgos
tirgos arbitrāža garantē vienādu īstermiņa ienākumu visiem bezriska finansu
instrumentiem, un tam ir jāsakrīt ar procenta likmi bezriska īstermiņa
perācijām šajā laika periodā. Piemēram, finansu instrumentam ar dzēšanas
termiņu N un maksājumu plūsmu R1, R2, … RN
ienesīguma norma par pirmo periodu tiek aprēķināta ar pirmā maksājuma summas R1
attiecību pret obligācijas vērtības
pieaugumu (t. i., starpību starp tekošo cenu un cenu perioda sākumā) pie sākuma
vērtības. Šī attiecība kā noteikums tiek izteikta procentos un saskaņā ar
pieņemto principu tai jābūt vienādai ar
īstermiņa operāciju procenta likmi, kas noteikta dotajā periodā.
Pierakstīsim
šo vienādību. Lai to izdarītu, apzīmēsim ar P1 obligācijas cenu pēc
t periodiem (t < N), sākot skaitīt no finansu instrumenta parādīšanās
momenta ar N periodu dzēšanas (vai apgrozības) termiņu. Tad obligācijas
vērtības pieaugums pirmajā periodā ir vienāds P1 - P0.
Bet ienesīguma normas vienādības noteikums no vērtspapīra īpašuma par pirmo
periodu īstermiņa obligāciju procentu likmei, kuru apzīmēsim kā i1,
var uzrakstī kā [7,67]:
R1 + (P1 -
P0) = i1,
P0 (3.1)
kur R1
- pirmā maksājuma summa;
P0 -
obligācijas sākuma vērtība;
P1 -
obligācijas beigu vērtība;
i1 -
īstermiņa operāciju procentu likme pirmajā periodā.
Atrisināsim šo vienādojumu izsakot P0,
[7,67]
P0 = R1 + P1.
1 + i1 (3.2)
Tādā veidā
obligācijas cena sākuma momentā t = 0 ir atkarīga no obligācijas cenas P1
un procentu likmes i1 pirmā perioda beigās, t. i., no to nākotnes
nozīmēm. Vienādojuma (3.2) nozīme ir acīmredzama. Ja momentā t = 0 cena P0
būtu lielāka, nekā vienādojuma (3.2) labā puse, tad finansu instrumenta
ienākums pirmajā periodā, kas izteikts ar vienādojuma (3.1) kreiso pusi, būtu
bijis mazāks, nekā ienākums, kas atbilst likmei i1, no investēšanas
instrumentā ar dzēšanas termiņu viena perioda laikā. Šajā gadījumā neviens
negribētu tādu obligāciju, kas novestu pie tās venas krišanās. Un otrādi, ja P0
būtu bijusi mazāka, nekā vienādojuma (3.2) labā puse, tad ienesīguma norma
dotajam instrumentam izrādītos lielāka, nekā likme i1, un katrs
gribētu to iegādāties. Paaugstināts pieprasījums palielinātu cenu.
Laika
nākošajā momentā t = 1 cenai P0 savukārt jāapmierina vienādojums,
kas ir analoģisks (3.2), un tieši [7,67]:
P1 = R2 + P2.
1 + i2 (3.3)
Ievietojot
šo vienādojumu vienādībā (3.2) iegūstam [7,67]:
P0 = R1 + R2 + P2 .
1 + i1 (1 + i1)
(1 + i2) (3.4)
Rekursīvi
atkārtojot analoģisko substitūciju līdz pat obligācijas dzēšanas termiņam,
konstatēsim, ka [7,67]:
P0 = R1 + R2 + R3 + … + RN .
1 + i1 (1 + i1)
(1 + i2) (1 + i1)
(1 + i2) (1 + i3)
(1 + i1) … (1 + iN) (3.5)
Ja
uzmanīgi paskatās uz iegūtās izteiksmes labo pusi, tad nav grūti katrā tās
loceklī atpazīt mūsdienīgo vai izteikto maksājumu vērtību (present value), kuri
tiks veikti tālākajos momentos nākotnē. Tādā veidā parāda saistības cenai jābūt
vienādai ar diskontēto maksājumu summu, kurus parādniekam (obligāciju
emitentam) ir pienākums veikt līdz dzēšanas termiņa atnākšanai.
Ja parāda
saistība ir obligācija ar kuponiem, tad maksājumu plūsma R1, R2,
… , RN var tikt pierakstīta kā C, C, … C + M, kur C - kuponu
maksājums, bet M - obligācijas nomināls vai dzēšanas summa. [7,66-67]
3. 2.
Obligācijas ienesīguma mērīšana.
Tagad
izskatīsim ienesīguma noteiktos mērus, kas ļauj salīdzināt finansu instrumentu
ienesīgumu, kuriem ir dažādas maksājumu plūsmas un dzēšanas termiņi.
Instrumentiem, kas domāti vienam laika periodam, tāds mērs ir acīmrezams - tā
tiek noteikta ar vienādojuma (3.1) kreiso pusi. Bet šo pieeju nevar izmantot ilgtermiņa
obligāciju gadījumā. Piemēram, instrumentam ar maksājumu plūsmu, kas sastāv no
diviem locekļiem R1 un R2, mērs (R1 + R2)
/ P0 nebūs korekts divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, mums ir vajadzīgs
mērs, kuru var izmantot instrumentu salīdzināšanai ar dažādiem dzēšanas
termiņiem, tāpēc tai jāmēra ienākums laika vienībā. Otrkārt, norādītais mērs
neņem vērā laika faktoru, t. i., to, ka maksājumi attiecas pie dažādiem laika
momentiem un izvestajā formulā neatspoguļojas naudas cena, ņemot vērā no tās
saņemamo ienākumu nākamajos periodos. Tāpēc pilna ienesīguma mērīšanai tiek
izmantota obligācijas ienasīguma norma tās apgrozības periodā, kuru tāpat
nosauksim par ienesīguma normu pie dzēšanas vai ievietošanas likmi. Tā tiek
noteikta kā likme, pie kuras maksājumu plūsmas tagadējā cena ir vienāda ar
finansu instrumenta tirgus cenu.
Tādā veidā
parāda saistībai vienādojumā (3.5) ienesīguma norma dzēšanas momentā ir
procentu likme r, kas apmierina vienādību [7,68]:
P0 = R1 + R2 +
R3 + … + RN
.
(1 + r) (1 + r)2 (1 + r)3 (1 + r)N (3.6)
Tajā
gadījumā, kad instruments ir obligācija ar kuponiem, šī vienādība iegūs šādu
veidolu [7,68]:
P0 = C +
C + C + … + C+M .
(1 + r) (1 + r)2 (1 + r)3 (1 + r)N (3.7)
Lai iegūtu
nominālās vērtības cenu latam (ASV, piemēram, obligācijas tiek izlaistas ar
nomināliem no 25 līdz 100 000 $), sadalīsim pēdējā vienādojuma abas puses ar M
un iznesīsim kopējo reizinātāju ārpus iekavām [7,68]:
P0 = C [1 - (1 + r)-N] + 1
.
M
M r (1 + r)N (3.8)
Izrēķinot
vienādojumu (3.8), noteiksim ienesības normu uz obligācijas dzēšanas brīdi, kas
izlaista uz N periodiem. Vienādojumā (3.8) cenas attiecība uz nominālu P0
/ M parasti tiek reizināta ar 100 un saucas par obligācijas kursu. Ja kurss ir
vienāds ar 100, obligācija tiek pārdota par nominālu, ja lielāks par 100 - ar
prēmiju, bet ja mazāks par 100 - tad ar diskontu. Attiecība C / M saucas par
ienesīguma kuponu normu vai procenta kupona likmi.
Savukārt,
ienesīgums N periodos ir vidējais N no gaidāmajām īstermiņa likmēm katram no N
periodiem, kas iet pirms dzēšanas termiņa. Visuzskatāmāk tas redzams
obligācijas ar nulles kuponu gadījumā, t. i., kad C = 0. No vienādojuma (3.8)
izriet, ka tādas obligācijas ienākums ir saistīts ar tās cenu sekojošā veidā
(indeksu “0” cenai P šeit un tālāk atmetīsim) [7,68]:
P = 1
,
M
(1 + r)N (3.9)
bet no vienādojuma (3.5), ievietojot nulli R1,
R2, … RN-1 vietā un M RN vietā, secinam, ka
[7,68]:
P = 1 .
M (1
+ i1) (1 + i2) … (1 + iN) (3.10)
Savienojot
divu pēdējo vienādojumu labās puses, iegūstam [7,68]:
(1 + r)N
= (1 + i1) (1 + i2) … (1 + iN). (3.11)
Pāriesim uz logaritmiem. Tad kreisā puse
ir vienāda [7,68] :
ln (1 + r)N
= N ln (1 + r) » N. r. (3.12)
Pēdējais
aptuvenais vienādojums ir iegūts logaritma sadalīšanas ceļā punktā 1 ar
precizitāti līdz lineāram loceklim, pie kam šī pietuvināšanās ir korekta tikai
pie nelielām r vērtībām. Izteiksmes (3.11) labā puse analoģiskā veidā
transformējas par
ln [(1 + i1)
(1 + i2) … (1 + iN)] » i1
+ i2 + … + iN. (3.13)
No
vienādojumiem (3.12) un (3.13) seko, ka
r » (i1 + i2 + … + iN) / N (3.14)
Tas
nozīmē, ka ievietošanas likme aptuveni - tas ir gaidāmo īstermiņa procentu
likmju vidējais aritmētiskais N līdz dzēšanas momentam. Krievijā ir
izveidojušās augstas likmes, tāpēc šīm obligācijām ir lietderīgi ienesīguma
normu r rēķināt pa tiešo no (3.11) caur vidējo ģeometrisko [7,69]:
______________________
r = Ö (1 + i1) (1 + i2) … (1 + iN)
- 1 (3.15)
Obligācijai
ar ne-nulles kuponu likme r tiek aprēķināta no nelineāra vienādojuma
P = C [1 - (1 + r)-N] + 1
.
M
M r (1 + r)N (3.16)
ar lineārās interpolācijas palīdzību vai arī Ņūtona -
Rafsona metodi.
Obligācijas
apgrozības laiks parasti tiek mērīts gados, un procentu likmes tāpat tiek
uzrādītas gada aprēķinā. Lai pārietu uz šo mērītāju, nepieciešams ņemt vērā
procentu uzskaitījuma un izmaksu pēc kuponiem biežumu. Līdz šim mēs to
nedarījām un tas nozīmē, ka vienādojumā (3.8) bija paredzēta izmaksa pēc kupona
vienreiz gadā C apmērā. Patiesībā ASV un daudzās citās valstīs obligāciju
procenti parasti tiek izmaksāti divreiz gadā. Tāpēc katra izmaksa pēc kupona ir
vienāda ar C / 2, un šim lielumam jātiek diskontētam divas reizes gadā pēc
ienākuma gada normas puslikmes, t. i., pēc likmes r / 2. Rezultātā vienādojums
(3.8) iegūst veidolu [7,69]:
P = C [1 - (1 + r / 2)-2N] + 1 .
M
2M r / 2 (1 + r / 2)2N (3.17)
un gada ienesīgums dzēšanas momentā ir vienādojuma (3.17)
atrisinājums attiecībā r/2, kas reizināts ar 2.
Stingri
ņemot, gada ienesībai uz dzēšanas momentu jātiek aprēķinātai ar salikto
procentu formulas palīdzību priekš ienesības pusgada normas dzēšanas momentā(r
/ 2) viena gada ietvaros. Bet tirgū ir pieņemts divkāršot ienesīguma pusgada
normu uz dzēšanas brīdi. Ienesīguma norma dzēšanas mirklī, kas izskaitļota
ņemot vērā šo vienošanos, saucas par obligācijas ienesīguma nominālo normu.
No
vienādojuma (3.8) un (3.17) seko, ka obligācijas cena atkarīga no trim
faktoriem. Tā ir tieši proporcionāla izmaksas pēc kupona lielumam, tā kā liela
izmaksa pēc kupona nozīmē lielu naudas plūsmu; ir apgriezti atkarīga no
procentu likmēm, tā kā lielāka likme samazina patreizējo naudas plūsmas katra
locekļa vērtību; un sarežģītākā veidā ir atkarīga no apgrozījuma termiņa.
[7,67-69]
3. 3.
Obligācijas cena sarežģītākās situācijās.
Apskatītā
pieeja ir tikai bāze, teorētisks pamats obligācijas cenas noteikšanai. Reālajā
tirgū obligāciju apgrozība notiek sarežģītākos apstākļos, nekā tie, kas tika
piedāvāti. Visupirms obligāciju izlaidi var pavadīt vesela virkne
papildinājumu. Nav zināmas procentu likmes visā obligāciju apgrozības termiņā.
Bez tam arī emitentiem ir dažāda drošības pakāpe. Cena, kuru investors samaksās
par obligāciju, būs atkarīga no procentu likmes, kas būs izveidojusies tirgū,
no riskiem, kas saistīti ar doto aizdevumu un šīs emisijas īpatnībām. Ja
aizdevuma īpatnības (atrunas) dod priekšrocības emitentam, tad viņi samazina
cenu, bet, ja investoram, tad paaugstina to. Piemēram, obligāciju līdztermiņa
izpirkšanas rezervētās tiesības dod priekšrocību emitentam. Tajā gadījumā
obligācijas cena krītas attiecībā pret citu tādu pašu, bet bez izpirkuma
tiesībām. Tiesības uz konversiju vai opcionu ar atgriezenisku prēmiju dod
priekšrocību investoram un paaugstina obligācijas cenu attiecībā pret citām
salīdzināmām obligācijām bez tādiem noteikumiem.
Obligāciju
ar opcioniem novērtēšana - sarežģīta lieta. Priekš tā parasti tiek izmantota
opcionu novērtēšanas teorija. Piemēram, no investora redzespunkta skatoties,
aizņēmēja tiesības uz obligācijas izpirkumu ir kaut kas cits nekā opcions, kas
tiek pasniegts emitentam no obligācijas turētāja puses. Ir izstrādāti vairāki
alternatīvi modeļi parāda opcionu novērtēšanai.
Vairāk par
viena opciona esamība obligācijas struktūrā padara analīzi vēl sarežģītāku.
Piemēram, obligācija var būt konvertējama, un var tikt paredzēti opcioni
izpirkšanai un pārdošanai. Efekta vienkārša summēšana no katra no šiem
opcioniem nav pieņemama, tā kā viena no tiem realizēšana pazeminātu vēl
nerealizēto vērtību. [7,69-70]
S E C I
N Ā J U M I U N P R I E K Š L I K U M I
1.
Obligācija ir kredītiestāžu viena no
brīvo naudas līdzekļu piesaistes veidu apliecinošiem dokumentiem. Tas ir viens
no izplatītākajiem vērtspapīriem pasaulē un reprezentē uzņēmuma saistības
kreditora priekšā.
2.
Obligācijas emitentam ir juridisks
pienākums atgriezt tās kreditoram nominālo obligācijas vērtību noteiktā laikā
un ik gadu izmaksāt viņam ienākumu noteikta procenta formā no nominālās
obligācijas vērtības. Šai apņemšanai ir obligāts raksturs un nekādi nav
saistīts ar emitenta gūto peļņu.
3.
Pasaulē ir plašs obligāciju tirgus, kas
ir bijis nepārtrauktā attīstībā vairākus gadu desmitus ar atsevišķiem periodiskiem
kritumiem. Obligāciju izplatības ziņā lielākajās valstīs - Krievijā un ASV ir
radusies ievērojama pieredze šajā jomā, un obligācija ir kļuvusi par vienu no
populārākajiem naudas resursu aizņemšanās līdzekļiem.
4.
Latvijā obligācijas nav guvušas
ievērojamu izplatību lielā mērā vēl neattīstītā vērtspapīru tirgus mehānisma
dēļ, kā arī vietējo akciju sabiedrību nepietiekamās uzmanības pievēršanai šai
pasīvo operāciju tirgus nišai. Ņemot vērā mūsu valsts pilsoņu bēdīgo pieredzi
ar PSRS iekšējā aizņēmuma parādzīmēm, neuzticēšanās no viņu puses ir pilnīgi
pašsaprotama.
5.
Galvenais Latvijas obligāciju apgrozības
elements - dematerializēti tipiski diskonta
valsts vērtspapīri bez kuponiem.
6.
Krājobligācijas varētu būt Latvijas
nākotnes vērtspapīrs, jo piesaista
ieguldītājus ar nelieliem naudas līdzekļiem, kādu mūsu valstī ir daudz.
7.
Municipālās obligācijām ir iespēja būt
par vietējo vērtspapīru tikai tālā nākotnē līdz ar valsts ekonomisko un
uzticības pieaugumu ļaudīs.
8.
Latvijas privātuzņēmējiem vajadzētu
vairāk uzmanības pievērts korporāciju obligāciju izlaidei. To uzticamība
uzskatāma par visaugstāko obligāciju sfērā. Vienlaicīgi tā būtu vēlama
alternatīva akcijām.
9.
Obligācijas - nenoliedzami viens no
nākotnes populārākajiem vērtspapīriem Latvijā, kas savu vietu tirgū iegūs līdz
ar tā tālāku attīstību un potenciālo kreditoru uzticības iegūšanu vēl
neizzinātajā jomā.
I Z M A
N T O T Ā S L I T E R A T Ū R A S
U N A V O T U
S A R A K S T S
1.
Vēciņš Ē. Naudas lietas.: Skaidrojošā
vārdnīca. - R.: Zvaigzne, 1993. - 169 lpp.
2.
Балабанов И. Т. Финансы граждан. - М.: Финансы
и статистика, 1995. - 221 с.
3.
Банковское дело / под
ред. В. И. Колесникова, Л. П. Кроливецкой. - М.: Финансы
и статистика, 1996. - 476 c.
4.
Буренин. А. Облигация: общая
характеристика // Финансовая газета. - 1993. - No
16.
5.
Грядовая О. В. Особенности
ценообразования на рынке государственных краткосрочных облигаций // Финансы. - 1995. - No
3.
6.
Донан. Э. Дж. Денги, банки и
денежно-кредитная политика. - Санкт петербург оркестр, 1994. - 493 с.
7.
Лукашин Ю., Пашвыкин С. Финансовые
расчеты на рынке облигаций // МеМо. - 1997. - No
4.
8.
Паперно Л. Б. Акции и другие ценные
бумаги. Работа брокера на фондовой бирже. - Рига:
Методический центр фирмы “IF”, 1992. - 79 с.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru