Pārvaldības koncepti

7. TEMATS.

Pārvaldības koncepti.

Koncepts (concept) – vārda vai zīmes jēga; ar šo vārdu apzīmētās pārvaldības jēdziena saturs, priekšstats, uzmetums.

1.       Pārvaldības modeļu jeb sistēmu jēga un veidi.

Modelis – parādības vai objekta vienkāršots atveidojums, kas atspoguļo tā īpašības vai būtību; paraugs.

Pārvaldības modeļi ir dažādas pārvaldības parādības procesu satura vienkāršots atvieglojums, atrakcija, kas ļauj saskatīt būtiskāko. Pārvaldības modeļi ir savdabīgs ietvars, kas nošķeļ Pārvaldības parādības no citām. Pārvaldības modeļi var būt kā ieteikumi, bet var būt arī saistošas instrukcijas. Modeļi palīdz konsultantiem analizēt Pārvaldību, dot padomus vadošā personāla skološanā. Tos rada paši Pārvaldības speciālisti.

Modeļus var iedalīt teorētiskos/praktiskos. Deskriptīvos (aprakstošos, apraksta Pārvaldības galvenās sakarības)/normatīvos (saistoši pieraksti; instrukcijas, kas jāpilda Pārvaldības darbiniekiem). Pēc modeļa satura var iedalīt personālvadības/Pārvaldības tehnoloģijas. Pēc struktūras var iedalīt modelī vienas nodaļas pārvaldīšanai/modelis visa uzņēmuma pārvaldīšanai.

2.       Stratēģiskā Pārvaldība .

2.1     Stratēģiskās Pārvaldības process.

Stratēģija – vispārīgs, vispusīgs, precīzs, pamatīgs darbības, pasākumu plāns ilglaicīgu militāru, politisku, psiholoģisku, saimniecisku u.c. mērķu sasniegšanā. 

Stratēģiskā Pārvaldība (strategical management) – uzņēmuma ilglaicīgas evolūcijas vadīšana un koordinēšana, ņemot vērā tā Uzņēmējdarbībā tieši un netieši iesaistīto personu intereses.

Galvenā problēma, ar ko ir spiesti nodarboties stratēģi, ir diskontinuitāte (procesu norise ar pārtraukumiem laikā un telpā). Stratēģiskās Pārvaldības galvenais uzdevums ir pārvērst šo diskontinuitāti un būtu kontinuitāte.

Izšķir divu veidu stratēģisko Pārvaldību:

§       Funkcionālā (procesuālā) – augstākās Pārvaldības instances lēmumu sagatavošana, pieņemšana, īstenošana;

§       Institucionālā – augstākā Pārvaldības posma ikdienas darbi, rutīna (plānošana, organizēšana, kontrole, Uzņēmējdarbības politikas noteikšana).

Priekšnosacījumi stratēģiskai pārvaldībai:

§       Augstākajiem vadītājiem jāgrib un jāvar domāt stratēģiski, galvenajam lēmējam uzņēmumā ir jābūt arī galvenajam plānotājam;

§       Ieteicams, lai uzņēmumā būtu štāblīniju Pārvaldības sistēma (priekš analīzes un kontroles);

§       Jāveido ilglaicīgas Uzņēmējdarbības koncepcijas (uzņēmumam jābūt orientētam uz ilglaicīgiem mērķiem). Uzņēmuma vadībai jāveicina darbinieka konceptuālo domāšanu ( paredzēt sekas, koriģēt darbību).

§       Nopietni darbi veicami uzņēmuma organizācijā. Radīt vienotības sekmējošus apstākļus, lai varētu plānot visos Pārvaldības posmos. (rodas decentralizētas situācijas – matriču sistēmā).

2.2     Stratēģiskās Pārvaldības īstenošanas problēmas.

Labam vadītājam vajag būt ar labu izjūtu, laikus pamanīt pārāvuma iespēju un vietu, kā arī spējai novērst to. Jābūt kontaktā ar realitāti un nākotni, jāspēj paredzēt. Stratēģiskās Pārvaldības īstenošana uzņēmumā var radīt pretestību no darbinieku puses. Var būt uzvedības vai sistēmas pretestība:

1.                             Uzvedības pretestība – jaunieveduma liktenis ir atkarīgs no atsevišķu cilvēku gribas sekot un paklausīt. Katrs indivīds grib iegūt vairāk, dabūt vairāk varas uzņēmumā. Draud tas, ka likumīgi atzītās varas vietā nāk analītiskā, jeb kompetences (zināšanu) vara.

2.                             Sistēmas pretestība – darbinieku negatīvā attieksme sakņojas uzņēmuma negatīvajās īpašībās, darbinieku negribēšanā un nevarēšanā.

Var pielietot dažādus principus pretestības novēršanai:

§       Lokanības, fleksibilitātes princips – uzņēmuma vadītājam jāveido uzņēmuma darbiniekos lokans domāšanas veids; uzņēmumā jāveido lokanības potenciāls;

§       Krīzes princips – sastinguma brīžos izraisot mākslīgu, kontrolējamu krīzi, uzņēmums atkal sāk darboties ar jauniem spēkiem; dzīvot pa vecam nevar un nedrīkst;

§       Spaidu princips – var pierunāt, bet var arī piespiest uzņēmuma darbiniekiem domāt stratēģiski. Vara var izrādīties par mazu, bet tā aug līdz ar gudrību;

§       Mācīšanas princips – dod darbiniekiem jaunas zināšanas, tad mazināsies viņu pretestība, respektīvi, jāpievērš uzmanība personālvadībai.

3.       Riska Pārvaldība

3.1            Riska būtība

Risks (puck) – iespējamās briesmas; zaudējuma iespēja; pārdrošs solis vai pasākums (cerībā uz veiksmi); varbūtība, ka Uzņēmējdarbības faktiskie rezultāti (peļņa) būs mazāka par plānoto.

Lemšana ir risks, jo notikumu iespējamā gaita ir grūti paredzama. Pret dažiem riska veidiem var apdrošināties. Tirgus risks ir jāuzņemas pašam uzņēmējam. Riska teorijā izšķir divu veidu risku:

§  Formālais – Uzņēmējdarbības subjekta informētības pakāpe kopā ar varbūtību, ka nākotnē var būt kāda no datu kombinācijām. Risks ir izmērījama nedrošība;

§  Materiālais – risks ir zaudējumu briesmas. Riskam šajā skatījumā vairākas dimensijas.

§  Kvantitatīvā – lielums, kas rāda zaudējumu veidu un daudzumu;

§  Intensitātes – lielums, kas demonstrē zaudējuma rašanās varbūtību.

Riska veidi un riska Pārvaldības koncepti:

Atsevišķi risks ir draudi, kas var rasties atsevišķā, konkrētā izlemšanas situācijā;

Vispārējs risks – lēmumu straumē dzimušo atsevišķo risku summa;

Spekulatīvais risks pieļauj gan zaudējumu, gan peļņas varbūtību;

Tīrais risks pieļauj tikai zaudējumu iespēju;

Stratēģiskais risks – rodas ceļā uz tālejošiem, globāliem mērķiem; draudi ir gan uzņēmumam, gan uzņēmuma daļu pastāvēšanai;

Operatīvais risks rodas Uzņēmējdarbības ikdienā – īslaicīgs, bieži pat aprēķināmas briesmas. Tas izpaužas kā finansiālais, preču vai info risks.

3.2            Riska Pārvaldības process.

Riska Pārvaldības procesam ir četras sastāvdaļas:

§  Riska atklāšana;

§  Riska un tā cēloņa analīze;

§  Riska novērtēšana;

§  Riska iespaidošana ar mērķtiecīgu riska Pārvaldību.

3.3            Riska Pārvaldības pasākumi:

·        Zaudējumu pretpasākumi – informācija, kas mazina neziņu, palīdz izvairīties no briesmām. Informācija var mazināt Uzņēmējdarbības traucējumus. Izšķir:

ü    Riska nepieļaušana;

ü    Riska deldēšana.

·        Riska politika:

ü    Riska novelšana, izkliedēšana (piem., vairākas noliktavas – mazāk skādes, ja sadeg viena);

ü    Riska izlīdzināšana (diversijikācija – izvēršana, nepakļauties uz kaut ko vienu; ķīla, galvojums);

ü    Riska kompensēšana (vērtspapīru portfelis; termiņa darījumi);

ü    Riska nodrošināšana (apdrošināšana pret negadījumu; veidojot rezerves).

3.5     Riska Pārvaldības organizēšana:

 Uzņēmumā jābūt amatpersonai, kuras seko uzņēmuma darbībai, analizē riska pakāpi. Galvenais riska Pārvaldības uzdevums ir nepieļaut pārrāvumus Uzņēmējdarbībā. Ja ir liels uzņēmums, tad ir vajadzīga riska Pārvaldības instance. Ja līnijorganizācija, tad riska Pārvaldība jāveic tai instancei, kura izlemj, respektīvi visām, jo lemj visas. Štāblīniju sistēmā var veidot riska Pārvaldības štābu.

4.  Krīzes Pārvaldība.

4.1            Uzņēmuma krīzes būtība, cēloņi un norise.

Krīze – lūzuma brīdis uzņēmuma dzīve, piepešs, bīstams pagrieziens, ražošanas sašaurināšana, uzņēmuma krīzes pazīmes varētu būt neto apgrozījuma samazināšanās; peļņas sarukšana; izzušana; ilgstoši zaudējumi; pašu kapitāla samazināšanās; parādu pieaugšana; maksātspēju samazināšanās.

Krīzes apraksts:

1)    Krīze ir situācija, kad apdraudēta uzņēmuma pastāvēšanai nepieciešamo mērķu īstenošana, likviditātes nodrošināšana, minimālās peļņas gūšana;

2)    Krīzes laikā katastrofāli samazinās laiks pārdomām un rīcībai, laiks līdz izlemšanai. Krīzes Pārvaldībā ir steidzama izlemšana;

3)    Apdraudētā uzņēmuma darbiniekus pārsteidz pēkšņi izmainījusies darbība, rīcības apstākļi;

4)    Krīze ir raksturīga ar to, ka draudu galarezultāts ir sevišķi neskaidrs.

Krīzes cēloņi:

·                                Dabiskie – dabas katastrofas;

·                                Ekonomiskie – uzņēmuma izdzīvošanu apdraud pašu darbinieku darbība vai Uzņēmējdarbības makrovides faktori:

ü Kļūdaina uzņēmumu vadītāju rīcība;

ü Aplama ražošanas programma;

ü Sagādes un noieta tirgus tendenču nepietiekama novērtēšana un ievērošana;

ü Kļūdainas jauno tehnoloģiju ekonomisko izredžu prognozes;

ü Kļūdaini pamata lēmumi (atrašanās vieta, pašu kapitāla veidošana);

ü Nepilnība plānošanas vai kontroles info sistēmā.

Krīzes ir problēmas, kas apdraud uzņēmuma pastāvēšanu. To var definēt kā neplānotu, neparedzētu un negribētu procesu, kas spēj būtiski apdraudēt uzņēmuma tālākpastāvēšanu. Krīzes izšķir:

·        Potenciālā, iespējamā – krīze, kas reāli nav sākusies, kas pastāv kā fikcija, iespēja;

·        Apslēptā – ir iestājusies uzņēmumā, bet tas to neapzinās;

·        Aktuālā, akūtā – krīze, kas notiek, un par ko zina uzņēmuma darbinieki.

4.2            Krīzes risinājumi.

Vislabāk ir izvairīties no krīzes. Uzņēmuma darbiniekiem jābūt pārliecinātiem, ka viņu uzņēmums varēs stāties pretī visām grūtībām. Jāeksperimentē ar pārvaldības struktūru, jauniem tirgiem, jaunu produkciju. Eksperimentēšana, meklējumi ir izdzīvošanas pamatnoteikumi. Krīzes pārvarēšanas process:

·                  Problēmu atpazīšana – uzņēmumu krīzes simptomu aprakstīšana ar attiecīgajiem rādītājiem (Uzņēmējdarbības augsmes potenciāls, likviditātes rādītāji);

·                  Problēmu analīze – jāizpēta krīzes sekas, kas apdraud uzņēmuma pastāvēšanu, jāanalizē cēloņi;

·                  Mērķu izvirzīšana – jānosprauž operatīvos, atvasinātos mērķus, ņemot vērā konkrētās krīzes izaugsmes, jo no galvenajiem mērķiem (minimālās peļņas nodrošināšana, attīstības potenciāla stiprināšana ilglaicīgā perspektīvā) nevar atvedināt konkrētas darbības ieteikumus krīzes pārvarēšanai;

·                  Procesa plānošana – rīcības plāna sastādīšana konkrētiem termiņiem;

·                  Procesa īstenošana – rīcības plāna realizēšana ar parastajiem Pārvaldības instrumentiem;

·                  Procesa kontrole – jāraugās vai plāns tiek ievērots praksē, vai plāns tiek koriģēts, ja redzams, ka tas nav adekvāts (atbilstošs) krīzes faktiskajām norisēm. Plāna īstenotājiem jābūt lokaniem, spējīgiem improvizēt. To visvairāk vajag, ja pasākums ir absolūti neatliekams, tūlītējs.

Krīzes fāzes:

·        Stratēģiskā (potenciālā un apslēptā):

Ø Jāpazūd no tiem tirgus novadiem, kuri nav labi;

Ø Jāpārtrauc ražot produkciju, kura ir savas dzīves nogalē (product life cicle);

Ø Lielos uzņēmumos pētījumu programmām jāapsteidz ražošanas programmu par 15 gadiem;

Ø Galvenais vadītāja uzdevums krīzes laikā ir samazināt izmaksas;

Ø Mārketinga radikāls kurss (dumpings ( izpārdošana par zemām cenām)…);

·        Operatīvā:

Ø Aktuālā vadāmā:

ü   Vēl radikālāka cenu politika;

ü   Sankcijas ārkārtas programma;

Ø Aktuālā nevadāmā:

ü   Maksātnespēja pastāv faktiski un tiesiski;

ü   Jāpārskata un jāsecina, kas vēl ir glābjams no uzņēmuma;

ü   Jāizšķiras – likvidēt brīvprātīgi vai tiesas ceļā.

Maksātnespējas stāvokļa risinājums:

Maksātnespēja              mierizlīgums                maksātspējas atjaunošana.

Maksātnespēja              nav mierizlīguma           sanācija.

                                                                             Bankrots.

Krīzes Pārvaldības aspekti:

Ø Institucionālais – krīzes Pārvaldību var veidot:

ü    Centralizēti – līnijsistēmās; ieteic izveidot sistēmu vai štābu, kas izstrādā darbības plānu;

ü    Decentralizēti – var radīt krīzes projektgrupu operatīvai krīzes Pārvaldībai. Stratēģiskajā krīzes Pārvaldībā vajadzīgs štābs, komiteja vai kāds cits veidojums. Ar krīzes Pārvaldību var nodarboties kontrollinga nodaļā.

Ø Procesuālais aspekts – krīzes Pārvaldība ir procesa organizēšana.

4.3 Uzņēmuma sanācijas pārvaldība

Sanācija ir maksātnespējas stāvokļa risinājums, kas izpaužas kā plānveidīgu pasākumu veikšana nolūkā novērst parādnieka iespējamo bankrotu, atjaunot maksātnespēju un apmierināt kreditoru prasības.

Lēmumu par sanācijas piemērošanu pieņem kreditoru sapulce, balsojot šajā lēmumā tiek norādīta persona vai personu grupa, kurai ir jāizstrādā sanācijas plāns.

Sanācijas plānā norāda:

ü    konkrētus pasākumus, kuri tiks veikti parādnieka maksātnespējas atjaunošanai;

ü    šo pasākumu veikšanas termiņu;

ü    nepieciešamos līdzekļus un to iegūšanas avotus;

ü    paredzētos parādnieka maksātnespējas uzlabošanas termiņus un apjomus;

ü    termiņus un kārtību, kādā paredzēts veikt maksājumus kreditoru prasību apmierināšanai.

Pēc sanācijas plāna sastādīšanas sanācija aptver daudzus pasākumus, no kuriem daļa ir saistīta ar finansu jomu un grāmatvedību.

Sanācija paredz šādus pasākumus:

ü    jaunu akciju vai obligāciju izlaidi, lai mobilizētu naudas kapitālu;

ü    bankas kredītu palielināšanu un valdības subsīdiju piešķiršanu;

ü    īstermiņa aizņēmumu pārvēršana ilgtermiņa aizņēmumos;

ü    nerentabla uzņēmuma likvidāciju un uz tā bāzes jauna uzņēmuma radīšanu;

ü    uz izputēšanas robežas esošā uzņēmuma saplūšanu ar citu uzņēmumu.

Sanācijas veikšana kļūst nepieciešama, ja uzņēmums vairākus pārskata gadus strādā ar zaudējumiem. Viens no sanācijas pasākumiem, gan ne pats labākais, var būt divu uzņēmumu apvienošana vienā, ja viens no apvienojamiem uzņēmumiem ir rentabls un ar savu peļņu var segt otra uzņēmuma zaudējumus. Šāda uzņēmuma apvienošana ir reizē organizatoriskas pārveidošanas un finansu sanācijas pasākums.

4.4 Uzņēmuma likvidācijas pārvaldība

Likvidācija ir brīvprātīga uzņēmuma saimnieciskās darbības izbeigšana. Ar to saprot visu uzņēmuma mantas objektu realizāciju, lai ar saņemto realizācijas ienākumu varētu segt parādus kreditoriem un atlīdzināt uzņēmuma dalībniekiem viņu ieguldītās summas.

Likvidācija var notikt vairākos atšķirīgos veidos.

Daļējās likvidācijas gadījumā tiek likvidētas kāda uzņēmuma struktūrvienība, iecirknis vai ražotne. Tiek novērtēti šīs uzņēmuma daļas līdzekļi, kurus likvidē, iespēju robežās tos pārdodot, un ar pārdošanas ienākumiem galvenokārt sedz uzņēmuma saistības.

Formālā likvidācija notiek uzņēmumam apvienojoties ar citiem uzņēmumiem. Pēc formālās likvidācijas jaunais uzņēmums nepārņem likvidējamā uzņēmuma bilanci kopumā, bet visus līdzekļus un saistības pārņem katru atsevišķi ar individuālu izvērtējumu.

Materiālā likvidācijā tiek pārtraukta uzņēmuma saimnieciskā darbība, uzņēmuma mantu realizē, ar iegūto realizācijas ienākumu sedz saistības un iespēju robežās apmaksā dalībniekiem uzņēmumā ieguldītās summas. Uzņēmums saglabā tiesisko statusu. Pēc materiālās likvidācijas pabeigšanas, uzņēmumu izsvītro no Uzņēmuma reģistra.

Kad likvidācija ir pabeigta un likvīdo līdzekļu atlikums sadalīts starp uzņēmuma īpašniekiem jeb akciju īpašniekiem, uzņēmumu svītro no Uzņēmuma reģistra.

4.5                            Krīzes pozitīvo momentu izmantošana.

Krīze ir milzīgs pārbaudījums darbiniekiem, kas tos pavērš, norūda, noskaņo pārmaiņām. Tāpēc krīzes iesaka kā šoka terapijas līdzekli – ieraut miegaino uzņēmumu, tā struktūrvienības vadāmā krīzē. Tā ir ideja, ko var īstenot tikai fantastiski veiksmīgs uzņēmums, ar lielām rezervēm. Krīzes novārdzinātā uzņēmumā sāksies nevadāma krīze, tāpēc tas ir riskanti.

5.  Uzņēmuma līdzdalības pārvaldīšana.

5.1            Kapitāla koncentrācija un centralizācija.

Koncentrācija (concentration) – kapitāla palielināšanas veids, pārvēršot daļu no nesadalītās peļņas uzņēmuma pamatkapitālā; kapitāla palielināšana, pievienojot vai apvienojot esošos uzņēmumus.

Koncentrācijas procesā uzņēmums zaudē saimniecisko patstāvību, un tiek pakļauti vispāraptverošai centralizētai vadībai. Uzņēmuma koncentrācija ir process, kad rodas arvien lielāki uzņēmumi, kad tai pašā laikā samazinās neatkarīgo uzņēmumu skaits kādā noteiktā tirgū vai visā tautsaimniecībā.

Uzņēmumam pievienojoties, savienojoties notiek centralizācija. 

Ar šiem procesiem saistās savienošanās, integrācija. Tās mērķi uzņēmumā :

Ø Izejvielu, noieta tirgu nodrošināšana;

Ø Kopīga reklāma;

Ø Konkurences izslēgšana, ierobežošana;

Ø Pagaidu līgumu noslēgšana lielmēra projekta īstenošanai;

Ø Kopīgi pētniecības darbi;

Ø Detaļu tehnoloģiskā kooperācija;

Ø Sadarbība, ieejot pasaules tirgū.

Integrācijas veidi:

Ø Horizontālā – integrācija vienas nozares uzņēmumā – mērķis – tirgus pozīcijas nostiprināšana;

Ø Vertikālā – no izejvielu iegūstošā uzņēmuma līdz preci ražojošam uzņēmumam;

Ø Konglomerāts – starp uzņēmumiem nav nekādu saistību, tikai nolūks gūt peļņu (ļoti nestabili). Integrācija var būt mutiska vienošanās, kopuzņēmuma veidošana ar līdzdalību saplūšanā. Var slēgt Latvijā aizliegto karteli – ( kartel, kartell) – horizontālās integrācijas veids, kad uzņēmums noslēdz līgumu par saskaņotu rīcību cenu, ražošanas apjoma regulēšanas un specializācijas, produkcijas tirgus, darbaspēka izmantošanas, preču cenu u.c. jautājumos.

5.3     Lēmuma rīcības varianti apvienošanas, iekļaušanas un citos reorganizācijas gadījumos.

Reorganizācija (realignment; reorganisation) – uzņēmuma sadalīšana, apvienošana, veidošana.

Ø Apvienošana – var notikt kā pievienošana vai saplūšana :

ü   Pievienošana ir process, kurā pievienojamais uzņēmums nodod visu savu mantu citam uzņēmumam, kuru sauc par iegūstošo uzņēmumu.

ü   Saplūšana ir process, kura divi vai vairāki uzņēmumi (pievienojami) nodod visu savu mantu jaundibinātajam uzņēmumam, kuru sauc par iegūstošo uzņēmumu.

Apvienošanas gadījumā pievienojamais uzņēmums beidz pastāvēt, neveicot likvidācijas procesu. Pievienojamā uzņēmuma tiesības un saistības pāriet pievienojamajam uzņēmumam. Pievienojamo uzņēmumu īpašnieki kļūst par iegūstošā uzņēmuma īpašniekiem.

Ø Sadalīšana – process, kurā sadalāmais uzņēmums nodod savu mantu vienam vai vairākiem iegūstošiem uzņēmumiem sašķelšanas vai nodalīšanas ceļā un beidz pastāvēt, neveicot likvidācijas procesu. Sadalāmā uzņēmuma īpašnieki kļūst par iegūstošā uzņēmuma īpašniekiem;

Ø Nodalīšana – sadalāmais uzņēmums nodod daļu savas mantas vienam vai vairākiem iegūstošiem uzņēmumiem, turpinot pastāvēt. Nodalāmā uzņēmuma īpašnieki kļūst par iegūstošā uzņēmuma īpašniekiem vai arī par vienīgo iegūstošā uzņēmuma īpašnieku kļūst sadalāmais uzņēmums. Iegūstošais uzņēmums var būt jau esošs uzņēmums vai jaundibināts uzņēmums.

Ø Pārveidošana – process, kurā vienas formas uzņēmums (pārveidojamais) tiek pārveidots par citas formas uzņēmumu ( iegūstošo). Pārveidošanas gadījumā visas pārveidojamā uzņēmuma tiesības un saistības pāriet iegūstošajam uzņēmumam. Pārveidojamā uzņēmuma īpašnieki kļūst par iegūstošā uzņēmuma īpašniekiem. Pārveidojamais uzņēmums beidz pastāvēt bez likvidācijas procesa.

Uzņēmuma integrācijas sekas:

Ø Pozitīvās – cenu krišanās, patērētāju vajadzību labāka apmierināšana, tirgus pārskatāmības uzlabošana, ražošanas apjoma regulēšana;

Ø Negatīvās :

ü   Var parādīties cenu augsme, jo ierobežojas konkurence;

ü   Tiek ierobežota konkurences sakārtojošā, jeb atlases f-ja;

ü   Samainās preču un pakalpojumu klāsts;

ü   Var tikt kavēts zinātnes tehniskais progress, jo tiek paglabāti un aizsargāti nīkuļojoši uzņēmumi;

ü   Atklāta, slēpta, nelietīga agresija pakļaujot uzņēmumu.

Kā paglābties no uzbrukumiem akciju sabiedrībā :

Ø Balsošana kopsapulcē, balsstiesības;

Ø Var regulēt sabiedrību, paredzot vārda akcijas (virsū vārds);

Ø Ierobežotu balsu skaitu jaunpienācējiem;

Ø Var noteikt augstu kvalificēto balsu vairākumu svarīgu jautājumu izlemšanai;

Ø Ātra amatpersonu rotācija, izvairoties no uzpirktības;

Ø Slēgtā akciju emisija draudīgiem akcionāriem;

Ø Lai mazinātu iebrucēju aktivitāti, uzņēmuma labākās daļas tiek pārdotas vai ieķīlātas draudzīgiem uzņēmumiem, pēc briesmām tās atpērk.

6.  Atjaunināšanas pārvaldība.

6.1     Atjaunināšanas būtība un risinājumi.

Jaunas idejas un teorijas, progresīvas problēmas risinājums, jauns produkts, paņēmiens, tehnoloģija, ko indivīds uztver kā kaut ko jaunu, līdz šim nebijušu ir atjaunināšanas rezultāts. Noteicošā pazīme ir svaigums, oriģinalitāte dotajā laikā, vietā (vienviet jauns, citviet vecs). Bez atjaunināšanas nevar noturēties tirgū. Tendences pasaulē jaunievedumiem ar katru gadu pieaug.

Jaunievedumus var iedalīt:

Ø Produktu jaunievedumi;

Ø Procesa jaunievedumi – ražošanas faktori, jauna kombinācija tehnoloģijā;

Ø Sociālie jaunievedumi – personālpolitikā;

Ø Struktūras jaunievedumi – izmaiņas varas, autoritārā Pārvaldībā;

Ø Uzņēmējdarbības filozofijas jaunievedumi.

6.2            Atjaunināšanas īstenošana.

Radīt pašiem jaunumus vai aizgūt citu radītos, kā izvēlēties? Viss prasa naudu. Ja tirgus mainās lēni, tad var pats meklēt jauninājumus – atmaksāsies. Ja tirgus mainās strauji, labāk aizgūt, jo ietaupīsies nauda un laiks.

Kas nepieciešams jauninājumu ieviešanā? – radošs gars un atvērtība visam jaunajam. Liela uzmanība jāvelta personāla attīstībai. Var radīt projektu grupas vai kontrollinga apakšnodaļas.

7.  Kvalitātes Pārvaldība.

7.1            Kvalitātes jēdziens

Kvalitāte (quality; Kvalität) – objekta vai vienības raksturlielumu kopums, kas nosaka tā spēju atbilst noteiktajām un paredzētajām vajadzībām. Kvalitātes nodrošināšana – visi kvalitātes sistēmas plānotie un sistemātiskie pasākumi, kas nepieciešami, lai nodrošinātu atbilstošu pārliecību, ka objekts vai vienība izpildīs kvalitātes prasības. Uzņēmuma ietvaros kvalitātes nodrošināšana ir instruments, lai nodrošinātu uzticību vadībai (iekšējā kvalitātes nodrošināšana). Darījumos kvalitātes nodrošināšana veicina klientu uzticību tam, ka uzņēmums kā piegādātājs var sasniegt līgumā norādīto kvalitāti ( ārējā kvalitātes nodrošināšana). Kvalitāte lielākā mērā ir atkarīga no augstākā vadības posma.

7.2            Kvalitātes Pārvaldības instrumenti un metodes.

Kvalitātes Pārvaldība (quality management) – darba paņēmieni un darbības kvalitātes prasību izpildīšanai. Kvalitātes vadības stadijas:

1)    Kvalitātes plānošana:

·         Klienta noteikšana;

·         Klienta vajadzību noteikšana;

·         Produkta specifikācijas veidošana;

·         Produkta mērķu veidošana;

·         Procesu veidošana, lai sasniegtu produkta mērķus;

·         Ražošanas iespēju novērtēšana;

2)    Kvalitātes vadība:

·         Vadības priekšmeta izvēle;

·         Mērinstrumenta izvēle;

·         Mērījumu nodrošināšana;

·         Atbilstības standartu izveidošana;

·         Mērījumi;

·         Noviržu interpretācija;

·         Koriģējošo pasākumu veikšana;

3)    Kvalitātes uzlabošana:

·         Konkrētā uzlabojuma veikšana;

·         Projekta grupas organizēšana;

·         Cēloņu noteikšana;

·         Novēršanas līdzekļu izvēle;

·         Līdzekļu izmantošanas efektivitātes novērtējums;

·         Kontroles pasākumu izveidošana ieguvumu noturēšanai.

8.  Haosa Pārvaldība.

Haoss – liela nekārtība, juceklis, pretstats sakārtotībai, organizētībai – Pārvaldībai. Haosu izšķir destruktīvā un konstruktīvā. Uzņēmumā ir pieļaujams tikai konstruktīvais haoss. Šādā  gadījumā haoss ar kārtību nav pretrunīgi, jo haoss var būt augstas kārtības sevišķa forma.

Kāpēc Pārvaldībā jābūt haosa elementiem? :

·        Cilvēks ir jūtu un intuīciju būtne, bet jūtas ir haotiskas, tātad cilvēka lēmumi, darbība arī var būt haotiski;

·        Cilvēku attiecības ir komplicētas, mainīgas. Tās vairās pakļauties likumiem un norunām;

·        Ir konflikti starp dažādām vērtību nostādnēm (vecumu), tie ienes haosu, bet ir regulējami;

·        Lai cik labi Uzņēmums nebūtu formāli organizēts, tik un tā ir neformālas struktūras, kas ir disciplinētas un bieži uzvedas haotiski.

Haosa Pārvaldības koncepcija – haosa pārvaldībā pirms struktūras ir process. Struktūras noteikumi, priekšraksti, sistēma rodas procesa laikā, tos rada paši procesa dalībnieki. Haosa pārvaldības dzinējspēks ir intuīcija. Haosa pārvaldības speciālisti piesaista emocijas, kas ļauj rast atrisinājumu no nekā (neapjaustā). Haosa pārvaldība ietur kursu no stratēģiskās uz operatīvo, no konceptuālās uz praktisko, no sarežģītās uz vienkāršo un nekad otrādi.

Haosa pārvaldība darbojas ar transcendentālām (tādām, kas pārsteidz izziņas vai pieredzes robežas) metodēm un rīcībām. Ar tādām atrod tagadnes sakarības, kas sakņojas pagātnē un pēc tam atrod arī nākotnes vīzijas.

Kādām vajadzētu būt haosa vadītāja spējām:

1)                        Organizēšanā un kompetences noteikšanā:

ü      Strukturēšanas vietā nepieciešamas procesa spējas;

ü      Uzņēmuma uzbūves organizāciju formāli nenosaka, bet tā veidojas, pārveidojas, ir kustībā;

2)                        Mērķu noteikšana:

ü      Sadarbība, parasto mērķu hierarhija nomaina ar sinenerģijas (2+2=6) laukumiem, kopā ar elastīgu štābu. Lielāks kustīgums, elastība ir vairāk pieprasīta haosa pārvaldībā nekā mērķu iekalšana;

ü      Galvenais nav mērķis, bet atrast formas koncentrācijas, kas dod lielāku summu nekā kompetenču aritmētiskā summēšana;

3)                        projektvadība un komunikācija:

ü      uz komandpunktiem nostājas profesionāļi, eksperti, kas redz sakarības, spēj no misijām un vīzijām atvedināt konkrētus mērķus. Tas nav iespējams bez augstas komunikācijas kultūras, bez spējām uztvert nezināmas nākotnes iespējas, paaugstinātu jūtīgumu pret jebkuriem risinājuma signāliem no Uzņēmējdarbības vides;

4)                        stratēģijas un saimniekošanas kultūras attīstība – nost ar budžeta plānošana, tā vietā koncepciju plānošana, vadoties no vīzijām (iedomu tēla);

5)                        jaunievedumu un radošo meklējumu rosināšana  - mākslīgi uzkurinātu ideju meklēšana (brain storming) nomaina atraisītība un patiesi radoši meklējumi;

6)                        pārvaldības virsuzdevums – konfliktēšanas spējas.

Konflikts – uzskatu, spēku, interešu sadursme. Uzņēmuma konflikti vērojami resursu sadalē, taktikas, stratēģijas un kompetences jautājumos. Haoss ir nevis noliegt, bet attīstīt sevī konflikta jūtīgumu. Jāattīsta spēja ātri uztvert konfliktu, jāiegūst spēja ļaut pastāvēt un iedarboties pretrunīgai spriedzei ilgāku laika posmu. Iesaka izpētīt konflikta signālus un krīzes. Katram konfliktam uzņēmumā ir sava jēga.

Secinājumi:

Haosa pārvaldība ļauj izvērsties intuīcijai, visam neparedzētajam un neizskaidrojamam   (-tajam), apzinoties, ka jaunais un problēmu risinošais iznirst ne tikai no prāta, bet no neaptveramiem dziļumiem, kas atrodas aiz pieredzes, no intuīcijas dzelmes. Tātad haosa pārvaldība ir radošs pārvaldības koncepts, kas veicina nepieredzētas pārvaldības apziņas rašanos un attīstību.

9.  Loģistika.

Loģistika – uzņēmuma darbība kopumā, kapitālaprite, sākot ar sagādi, glabāšanu, transportu, beidzot ar preču izsniegšanu un piegādi, darbības, pasākumi, kas nodrošina uzņēmēja darbību laikā un telpā. Loģistika ir Uzņēmējdarbības optimizācija. Loģistikas uzdevums ir īsto loģistikas priekšmetu (lietas, personas, enerģija u.t.t.), vajadzīgo daudzumu, īstajā vietā, vajadzīgajā laikā, vajadzīgajā kvalitātē, par optimālajām cenām piedāvāt patērētājam.

Uzņēmējdarbības loģistika nav zinātne tieši un tikai par transportu. Pareiza pārvadājuma organizēšana ir transporta lietotāju prezumpcija un plānošanas objekts. Taču mūsdienu transporta ekonomikas galvenais mērķis ir sniegt kvalitatīvus pakalpojumus, ar tiem saprotot galvenokārt transportēšanas laiku un regularitāti. Pēdējā laikā bieži lieto terminu “transporta loģistika”. Ja pieņem, ka transports ir tikai pakalpojuma veids, kas nepieciešams preču ražotājiem, tirgotājiem vai pasažieriem, tad transporta mācību priekšmetos atbilstošāks būtu jēdziens “transporta organizācija”, nevis “transporta loģistika”. Transporta organizācija vai transporta uzņēmējdarbība ietver ekonomiskās, tehnoloģiskās un organizatoriskās problēmas, to skaitā klientūras palielināšanu un izmaksu samazināšanu. Uzņēmējdarbības loģistikā milzīga nozīme ir operatīvajiem sakariem starp uzņēmumu no vienas puses un materiālu piegādātājiem un produkcijas pārdevējiem no otras puses.

Loģistikas kā mācību priekšmeta un zinātnes nozares lietošana atbilst arī makrolīmenim, t.i., starpvalstu attiecībām. Arī šādā aspektā loģistika jāaplūko kā materiālo vērtību pārvietošanas process no lietotāja (patērētāja) vai starpnieka, nevis no transporta organizācijas viedokļa, taču ar citiem kritērijiem.

Loģistika un tās loma uzņēmuma vadīšanā.

Loģistika ir relatīvi jauns uzņēmumu vadīšanas virziens, kuram pēdējos gadu desmitos zinātniskajā literatūrā par vadīšanas, stratēģiskās plānošanas un tirgvedības jautājumiem tiek veltīta arvien lielāka vērība.

Vārds “loģistika” ekonomikā ienācis no militārās jomas. Kā izveidojusies kara māksla loģistika attīstījās jau pagājušā gadsimtā, bet īpaši plaši tās praktiskie principi realizējās 2. Pasaules kara laikā. Pēc tam izstrādātie modeļi un iegūtā pieredze izplatījās arī civilajās nozarēs – kā Amerikā un Japānā, tā arī Eiropā.

Loģistikas objekts ir produktu kustība no tās rašanās vietas uz patēriņa vietu. Loģistika pati nerada ne produktus, ne pieprasījumu pēc tiem. Tā ir dažādu darbību, kas reaģē uz klientu pieprasījumu, organizēšana un vadīšana. Var teikt, ka loģistika rada tiltu starp pieprasījumu un tiem uzņēmumiem un starpniekiem, kas šo pieprasījumu nodrošina.

Loģistikas vadīšana saistīta ar tādu funkciju īstenošanu kā pieprasījuma prognozēšana, pasūtījumu veidošanu, krājumu kontrole, transportēšana, produkcijas uzglabāšana un kravu pārvietošana u.c. Loģistikas funkcijas ir orientētas uz patērētājiem un viņu vajadzību apmierināšanu.

Loģistiku var uzskatīt par īpašu un specifisku vadīšanas sistēmu, kas ietver paradoksu  - tā attiecas uz vienu no vecākajām un tajā pašā laikā arī visjaunākajām uzņēmējdarbības jomām. Loģistikas definējums: tā ir zinātne par produkcijas ražošanas un sadales racionālu organizēšanu, kas kompleksi un no sistēmpozīcijām aptver uzņēmuma apgādi un gatavās produkcijas noieta organizēšanu.  

Loģistikas funkciju norisi jāanalizē un jāvada kā sistēmu, kas saista produkcijas ražotājuzņēmumu ar tā klientiem – piegādātājiem un patērētājiem. Tradicionālā pieeja loģistikas funkcijām nozīmē to, ka tās tiek veiktas, vadītas un analizētas katra atsevišķi. Loģistikas sistēmu analizē, pamatojoties uz dažādām pieejām.

Loģistikas sistēmu var raksturot arī kā dažādu darbības veidu jeb “izmaksas centru” kopumu. Tas nozīmē, ka produkcijas transportēšana, uzglabāšana, krājumu vadīšana, kravu pārvietošana un iepakošana jāuzskata par loģistikas sistēmas elementiem, bet visa sistēma jāvērtē no kopējo izmaksu viedokļa un/vai pakalpojumu kvalitātes uzlabošanas viedokļa. Loģistikas sistēmu var raksturot kā apgādes un sadales vadīšanas un koordinēšanas procesu. Tā sekmīga īstenošana ļauj samazināt mazāk efektīvo fizisko struktūru skaitu kā ražošanā, produkcijas uzglabāšanā un transportēšanā, kā arī realizācijā.

Ar loģistikas ķēdēm saprot mezglu punktu un starp tiem esošo saišu kopumu. Mezglu punkti ir izveidojušies telpiski punkti, kuros produkti apstājas uzglabāšanai vai apstrādei: tie ir ražošanas uzņēmumi, noliktavas, tirdzniecības vietas u.c. Saites ir transporta tīkls, kas loģistikas sistēmā savieno mezglu punktus.

Tā kā loģistikas sistēmas analīzē svarīgs ir arī laika faktors, loģistikas ķēdēs var uzskatīt par shematisku produkcijas vērtības uzkrāšanas attēlojumu. Saražotajam gatavajam produktam ir noteikta vērtība, kuru sauc par formas vērtību jeb derīgumu. Loģistikas funkciju norise, padarot produktu pieejamu pirkšanai un pārdošanai un patēriņam pareizā vietā un laikā, pievieno vietas un laika vērtības jeb derīgumus. Pārdodot produktu pircējam, kas notiek galvenokārt tirgvedības pasākumu rezultātā, tiek pievienota vēl viena vērtība, kuru sauc par īpašuma derīgumu.

Saskaņā ar uzņēmuma mērķiem un tā resursiem, organizatoriskā struktūra ir jāveido, ievērojot loģistikas daudzveidīgo darbību iedalījumu piecās funkciju grupās:

ü transportēšanas funkcija ietver kravu ievešanas un izvešanas vadīšanu, kā arī vedēju un transporta veidu atlasi;

ü ražošanas līdzekļu struktūras veidošanas funkcijas ietver noliktavu sadales centru plānošanu un darbības vadīšanu, kā arī atsevišķu uzņēmumu, cehu vai noliktavu atrašanās vietas izvēli;

ü krājumu vadīšanas funkcijas nozīmē izejvielu, detaļu un gatavās produkcijas krājumu vadīšanu, iepirkšanu, apgādi ar detaļām un nodrošināšanu ar pakalpojumiem pēc produkcijas pārdošanas, kā arī darbu ar atpakaļ atgrieztajām precēm;

ü materiālu vadīšanas funkcijas ietver krājumu pārvietošanu uzņēmumā vai noliktavā, iesaiņošanu un ražošanas atlikumu realizāciju;

ü komunikāciju un informācijas funkciju grupa ietver pasūtīšanas procesu, pieprasījuma prognozēšanu, kā arī ražošanas procesa grafiku veidošanu.

Katrā uzņēmumā, kas vēlas gūt konkurences priekšrocības nepārtraukti mainīgajā tirgus situācijā, izstrādājot turpmākās darbības stratēģiju, ir jāpadomā par loģistikas funkciju sekmīgu integrēšanu un vadīšanu.